Korejiešu kino: izlase
Aleksandra Rosa
03/06/2016
Aktuālākais, kas pēdējā laikā ir dzirdēts saistībā ar Koreju un kino, varētu būt Vitālija Manska laicīgi neizslēgto kameru meistardarbs “Saules staros”, kas izgaismo Ziemeļkorejas diktatūras īpatnības un cilvēkus, kas tai pakļauti. Novēršoties no vispasaules intereses par svešādo politisko sistēmu, vēlos pastāstīt par izciliem dienvidkorejiešu autoriem, kas ir kļuvuši par īstiem festivālu mīluļiem. Nupat taču režisora Parka Čanvuka (Park Chan-Wook) jaunā filma “Jaunkundze” (The Handmaiden, 2016) piedzīvoja pirmizrādi Kannu kinofestivāla konkursa programmas ietvaros! Gatavojoties korejiešu filmu festivālam, kurš no šodienas līdz svētdienai Splendid Palace demonstrēs trīs Dienvidkorejas kinematogrāfa pārstāves, piedāvāju nelielu ieskatu manos korejiešu kino favorītos.
Noir – lietusgāzes un slepkavu psiholoģija
Ekrānšāviņš no filmas “Vecais zēns”
“Vecais zēns” (Oldboy, 2003) ir jau pieminētā autora Parka Čanvuka darbs, kuru var droši saukt par vienu no iespaidīgākajām korejiešu filmām. Tā piedāvā idejiski daudzslāņainu pieredzi un stilistisku perfekciju – “Vecais zēns” ir korejiešu melnā kino jeb noir spilgts paraugs. Prasmīgi izmantojot amerikāņu 40.–50. gadu kino paņēmienus (klasiskais film noir periods ir pazīstams ar saviem dezorientējošajiem un erotiskajiem eksistenciāla rakstura darbiem, piemēram, “Dubultā apdrošināšana” vai “Sanseta bulvāris”), Parks tos apvieno ar sava reģiona specifiku. Amerikāņu klasikas un mūsdienu Korejas sintēzē rodas kino ar sarežģītu, nelineāru naratīva izklāstu, kas iekļauj retrospekcijas un fantāzijas, pastiprinātu erotismu un freidiskus motīvus, vardarbību, neatkārtojamu vizualitāti, kurā klaustrofobisko, vāji izgaismoto vidi papildina nacionāli kolorītie interjeri.
Filma “Vecais zēns”, kas ir daļa no Parka “Atriebības triloģijas”, pēta cilvēka psiholoģiju un tās galējības – spēju mīlēt un atriebties. Psiholoģiskās traumas un personības dubultošanās tematika tiek ievadīta pašā stāsta sākumā, galvenajam varonim Odesu izsakot centrālo frāzi: “Esmu kļuvis par monstru. Vai spēšu atkal kļūt par Odesu, kad atriebšos?” Neizskaidrojamos apstākļos viņš tiek ieslodzīts telpā, kurā saziņa ar apkārtējo pasauli ir iespējama vienīgi ar televīzijas palīdzību. Par Odesu dzīves mērķi kļūst atriebība – viņam ir jāuzzina, kas viņu ir ieslodzījis un kādēļ viņam atņemti 15 dzīves gadi, un jānogalina visi vainīgie. Odesu gan nav vienīgais, kurš vēlas atriebties – esiet gatavi vairākiem stāsta pavērsieniem, kas būs vienlaikus aizraujoši un šokējoši. Notikumi ir sirreāli, šo iespaidu pastiprina košā krāsu palete, pulsējošās neona gaismas, lielpilsētas drūzma un groteskie tuvplāni, kas uzdzen riebumu ar savu atklātību. Parka vardarbības portretējumus nereti salīdzina ar Tarantino rotaļīgi asiņainajām ainām. Zobu izlaušana Vivaldi “Gadalaiku” Ziemas pavadījumā, dzīvu astoņkāju ēšana, neskaitāmi kautiņi – filma ne mirkli nebūs lēna vai garlaicīga, tā liks nepārtraukti analizēt vardarbīgos skatus, cenšoties atminēt darba galveno noslēpumu.
Ekrānšāviņš no filmas “Atmiņas par slepkavību”. Līķus atrod bērni, spēlējoties idilliskos labības laukos, kas kadrā iekrāsoti patīkami siltos toņos.
“Atmiņas par slepkavību” (Memories of Murder, 2003) ir Bona Cžun-ho (Bong Joon-ho) filma, kas ir mazliet tradicionālāks izmeklēšanas stāsts, taču kurā tiek izmantoti šim žanram pavisam netipiski kinematogrāfiskie paņēmieni. Tā vietā, lai demonstrētu izsekošanas, pakaļdzīšanās un kautiņus, Bons no tā visa attālinās, padarot filmas ritmu nesteidzīgu un atsakoties no skaidrām atbildēm un risinājumiem. Situācija, kurā sērijveida slepkava nogalina vienu meiteni pēc otras, pieprasa atbildes un sodu vainīgajam, tā kliedz pēc taisnības. Izvēloties patiesu stāstu par joprojām neatrisinātu krimināllietu, režisors jau sākotnēji apgalvo – taisnības nav un nebūs. Izmeklēšanas tēma ir ciešā mijiedarbībā ar cilvēku attiecību tematiku. Izmeklēšanu veic nemākulīgi vietējie policisti, kurus vairāk par lietas atrisināšanu interesē slava vietējā avīzē, līdz ar Seulas ekspertu. Pierādījumu falsifikācija, acīmredzami nevainīgu cilvēku apcietināšana pret vērīgumu un instinktīvu virzīšanos pa slepkavas pēdām – skatītāja simpātijas tūliņ nonāk Seulas izmeklētāja pusē. Neskatoties uz šķietamo profesionalitāti, visu policijas darbinieku centieni ir vienlīdz neiedarbīgi. Šādi režisors komentē institūciju vājo organizāciju un to nesekmīgos mēģinājumus izprast ko daudz varenāku – slepkavas prātu, kas spēj būt gan organizēts, gan haotisks, un kurā darbību motivācijas pavisam neizriet no “normālas” uzvedības principiem.
Šajā darbā, tāpat kā “Vecajā zēnā”, netrūkst vardarbības un brutalitātes. Sērijveida meiteņu nogalināšana neiekļaujas nekādās loģikas struktūrās, tās pamatā nav ne naids, ne atriebība, bet gan vienkārša patika. Režisors attēlo tuvplānus ar meiteņu sapuvušajiem un kukaiņu pārklātajiem ķermeņiem, kas sasieti ar upuru pašu veļu, cenzdamies sakāpināt emocijas un naidu pret nenotveramo slepkavu.
“Eu, eu, eu, tava ēna jau ir pārkāpusi pāri robežai! Seko tai līdzi!”
Dienvidkorejiešu kino neiztiek bez sava ziemeļu kaimiņa pieminēšanas un sarežģīto attiecību, kas nav atrisinātas kopš Korejas kara 20. gadsimta vidū, reprezentācijas. Parks Čanvuks savas iemīļotās spēles ar naratīva dekonstrukciju ir ietvēris arī politiski aktuālā vēstījumā par karavīru attiecībām uz Ziemeļ- un Dienvidkorejas robežas. “Viena maza dzirkstele var kļūt par liela ugunsgrēka sākumu” – šāda frāze tiek izteikta filmas “Kopējā drošības zona” (J.S.A.: Joint Security Area, 2000) sākumā. Saspīlēta noskaņa caurauž visu filmu, kuras darbība risinās neitrālajā zonā starp abām valstīm.
Ekrānšāviņš no filmas “Kopējā drošības zona”. Ēna jau ir pārkāpusi robežu.
Dīvainos apstākļos mirst divi Ziemeļkorejas karavīri. Vainīgais tiek atrasts uzreiz – tas ir viens no Dienvidkorejas robežsardzes pārstāvjiem. Konflikts tiktu atrisināts mierīgi, ja lietā netiktu iesaistīta neatkarīga izmeklētāja, kura sāk meklēt slepkavas rīcības patiesos cēloņus. Izrādās, ka motivācijas nav tik vienkāršas, un ziemeļu un dienvidu varas pārstāvji sava savstarpējā naida izpausmēs ir pavisam palaiduši garām cilvēcisko faktoru. Galu galā filma ir par cilvēkiem apstākļu varā, nevis par varu. Cilvēkiem, kuri vēlas sadzīvot bez ieroču starpniecības un kuri valstu robežā saskata vien formālu atrunu komunikācijas trūkumam starp abām konflikta pusēm. Paranoidālās tieksmes aizstāvēt savas valsts pārākumu tiek iepītas vienkāršā draudzības stāstā, kurā karavīriem ir gluži vienādas intereses un sapņi.
Rietumu ietekme un ietekme uz rietumiem
Cīņā par vispasaules auditorijām vairāki korejiešu režisori ir pievērsušies lielbudžeta kino angļu valodā. Parks Čanvuks un Bons Cžun-ho ir spilgti piemēri šai tendencei – viens ir izveidojis filmu “Nekrietnās spēles” (Stoker, 2013) ar Miu Vasikovsku un Nikolu Kidmenu, otrs izmēģināja spēkus grandiozajā dižpārdoklī “Caur sniegiem” (Snowpiercer, 2013) ar Krisu Evansu un Tildu Svintoni.
Ekrānšāviņš no filmas “Nekrietnās spēles”
“Nekrietnās spēles” ir Parka Čanvuka pirmais darbs angļu valodā. Šajā trillerī, kas šo to ir aizņēmies no Hičkoka, galvenās varones Indijas 18. dzimšanas dienā mirst viņas tēvs. Pavisam drīz ģimenē, kurā sapratne starp māti un meitu ir minimāla, ierodas mirušā tēva brālis, kuram izdodas savaldzināt abas sievietes. Uzreiz ir skaidrs, ka ar atbraucēju kaut kas nav kārtībā – viņš pārāk labi zina Indiju, pēkšņi uzrodas it visur, kur viņa iet, turklāt pilsētā sāk pazust cilvēki. Aizdomas pret onkuli pieaug, liekot Indijai veikt izvēli starp savām simpātijām pret viņu un riebumu pret viņa noslēpumiem. Ar ekstrēmo vardarbību un stāstniecības haosu režisoram ir nācies piebremzēt. Šajā filmā ir vien šablonkadri ar līķi saldētavā un baisiem pagrabiem, kas kopumā filmu padara par skatāmu, taču ne tik ļoti baudāmu kā Parka iepriekšējie darbi.
Ir pieņemts runāt par Holivudas ietekmi uz dažādu valstu nacionālajiem kinematogrāfiem, kas visbiežāk ir negatīva. Korejiešu kino gadījumā būtu jāpiemin abpusēja mijiedarbība – korejiešu groteskie naratīvi tiek pat pārņemti Holivudā, veidojot maigākas un acij patīkamākas (par patīkamo – ļoti strīdīgs jautājums) adaptācijas.
Spēles ar žanriem
Koreja ir tā valsts, pie kuras kinematogrāfa ir jāvēršas, ja ir interese par pilnīgi trakām filmām. Režisori atļaujas sintezēt žanrus kā neviens cits, aizmirstot par jebkādām žanru konvencijām, ierastajām stāstniecības metodēm vai personāžu tipiem. Vienā darbā bez liekas piepūles tiek samiksētas idejas, ar kurām varētu droši piepildīt trīs (ja ne piecu!) atšķirīgu filmu laiku. Nekas nav neiespējams – to pierāda korejieši, psihodēlisku citplanētiešu invāziju iesaistot traka zinātnieka, biznesmeņa nolaupīšanas, policijas izmeklēšanas, mīlas un šķiršanās, atriebības, pasaules rašanās un nacisma nosodīšanas stāstu līnijās. Šis zinātniskās fantastikas – šausmu filmas – trillera – komēdijas apvienojums ir 2003. gada darbs Save the Green Planet!
Ekrānšāviņš no filmas Save the Green Planet!
Kāds izveicīgs zinātnieks ar draudzeni cirka dejotāju nolemj nolaupīt biznesmeni, kurš, viņuprāt, ir no planētas Andromēda, kuram ir citplanētiešu karaliskās asinis un kurš var izveidot kontaktu ar otru planētu, pirms tā iznīcina Zemi. Nevainīgais vīrietis tiek spīdzināts, kamēr bezatbildīgie policisti nespēj atrast nekādus pavedienus laupītāja meklēšanā. Filmas gaitā izrādās, ka šis jau nav pirmais ieslodzītais citplanētietis, un zinātnieku vada ne vien pasaules glābšanas, bet arī personīgi motīvi. Stīmpanka estētika mijas ar neveiklām atsaucēm uz Kubrika “Odisejas” cilvēces rītausmas ainām. Kautiņiem un brutāliem spīdzināšanas kadriem (elektrošoks, gludekļi, cirvji, krucifikācija) seko skumīgas dēla-mātes epizodes. Apmēram filmas vidū redzēts jau ir tik daudz, ka ir vēlme pēc nobeiguma. Bet režisora fantāzija ir tikai sākusi savu kosmisko odiseju, un priekšā ir vēl pāris stāsta pagriezieni un neskaitāmas “pēdējās” cīņas, kurās varoņi nepārtraukti atdzīvojas. Autora pieeja ir tik enerģiska, ka tā ir apbrīna vērta. Viņš neapstājas ne sekundi, it kā šī ir pēdējā reize, kad viņam ir ļauts filmēt kino. Save the Green Planet! ir jāredz vismaz tādēļ, ka tā piedāvā kino pieredzi bez robežām un standartiem. Stāstam nemaz nav jābūt ticamam vai pārlieku dziļdomīgam – tas ir absurds, un tāpēc tas ir ģeniāls!
Ko sagaidīt šajā nedēļas nogalē?
Korejas Republikas vēstniecības rīkotais korejiešu filmu festivāls rādīs trīs filmas, kuru izvēlē diemžēl nav iekļuvuši mani favorīti. Neskatoties uz to, piedāvātie darbi ir vērtīgi ar savu kultūrvēsturisko piepildījumu un īpatnējo austrumu garu. Manis apbrīnotās korejiešu spēles ar kino stiliem un žanriem gaidīsim nākamreiz, bet šajā nedēļas nogalē – divas drāmas un komēdija.
Hwang Jin Yi (2007) ir nesteidzīgs stāsts par Korejas slavenāko kurtizāni, kas risinās 16. gadsimtā. Meitene, kas uzaudzināta aristokrātiskā ģimenē, uzzina par savas izcelsmes baisajām saknēm un neatbilstību dižciltīgajam statusam. Viņa nonāk trīs izvēļu priekšā: palikt ģimenē un sadzīvot ar apkārtējo necieņu, kļūt par kalponi tāpat kā viņas īstā māte, vai arī doties uz prieka māju un attīstīt savus savaldzinātājas talantus. Jin Yi apgalvo, ka vēlas būt brīva, un tieši tādēļ izvēlas trešo variantu. Kurtizānes dzīves ceļu pavada mīlestības motīvs pret galma puiku, kurš, palicis bez vecākiem, tika audzināts Jin Yi ģimenē. Viņš vairākkārt parādās un izgaist no stāsta līnijas, taču no daudzajiem kurtizānes vīriešiem ir vienīgais, kurš Jin Yi ir patiesi tuvs.
All About My Wife (2012) ir komēdija par pāra attiecību krīzi, kuru vīrs nolemj risināt radikāli – tā vietā, lai izrunātu problēmas ar pļāpīgo un gaužām apnikušo sievu, viņš nolemj nolīgt sievas savaldzinātāju.
Beyond the Years (2007) – drāma par sarežģītu mīlu. Divi adoptēti bērni uzaug vienā ģimenē un pakāpeniski iemīlas viens otrā, neskatoties uz to, ka viņi tiek saukti par brāli un māsu. Filma liek uzsvaru uz korejiešu tradicionālo mūziku pansori, piešķirot galvenajai varonei retu talantu šajā mākslā.
Festivāls norisināsies kinoteātrī Splendid Palace no 3. līdz 5. jūnijam.
3.06. plkst. 18.00 – Hwang Jin Yi
4.06. plkst. 18.00 – All About My Wife
5.06. plkst. 18.00 – Beyond the Years
Ieeja seansos bezmaksas, ieejas biļetes iepriekš jāizņem kinoteātra kasē.
