Atceroties Kiarostami: nepabeigtais kino
19/07/2016
Jūlija sākumā mūžībā aizgājis irāņu kinorežisors Abass Kiarostami, filmu “Ķiršu garša” (Taste of Cherry, 1997), “Close-up” (1990), “Vējš mūs aiznesīs” (The Wind Will Carry Us, 1999), “Apstiprinātā kopija” (Certified Copy, 2010) autors. Starptautiska atzinība, kinofestivālu balvas un nominācijas – Kiarostami, kura filmas caurvij nacionālais kolorīts, nesa Irānas kinematogrāfu pasaules auditorijām. Režisora filmas, nesteidzīgas un stāstniecības ziņā vienkāršas, aicina skatītāju iesaistīties naratīva veidošanā, pievienojot jaunus nozīmju līmeņus. Kiarostami savu daiļradi sauc par “nepabeigto kino”, kas uzticas skatītājam kā patstāvīgi domājošam indivīdam, kuram filmas klusums un lēnīgums sniedz iespēju brīvi interpretēt to.
“Es ticu tādam kino, kas sniedz auditorijai lielākas iespējas un vairāk laika. Daļēji izveidots kino, nepabeigts kino, kuram jāsasniedz pilnība ar auditorijas radošā gara palīdzību, kas rezultējas daudzos simtos filmu. Tās pieder auditorijas dalībniekiem un atbilst viņu pasaulēm,” savu kinematogrāfisko redzējumu komentē Kiarostami 1995. gadā izdotajā “Nepabeigtais kino” (Unfinished Cinema). Ir skaidrs, ka režisors nemēģina definēt vienīgo iespējamo stāsta versiju un virzīt skatītāju pēc šī iepriekš pārdomātā plāna. Viņa filmas pieprasa pilnu uzmanību, nesniedzot ne skaidrus stāstu risinājumus, ne notiekošā paskaidrojumus; tām vajadzīgs skatītāja ieguldījums.
Par dzīvības trauslumu un uzstājīgo pretošanos nāvei, par nāves mūžīgo tuvumu, par mazajām un gluži cilvēciskajām vēlmēm un sabiedrības reakcijām uz tām, par sapņiem, kas pārsteidz ar savu piezemētību. Režisors pievēršas vienkāršo, visbiežāk trūcīgo, Irānas ļaužu pieredzēm. Viņa darbi ir cilvēcīgi un dziļi personīgi. Lai arī attēlotās vides un cilvēku paradumi mūsu platuma grādos varētu šķist sveši, dzīves lielie jautājumi paliek tie paši, neatkarīgi no nacionālās piederības un kultūras pieredzes.
Kiarostami atklāj savu Irānas un tās cilvēku redzējumu, tuvumā novērojot ikdienas parādības: braucienus pa putekļainajām Irānas mazpilsētu ielām, tipisko tuksnešaino ainavu ar retiem kokiem pauguru virsotnēs, dzīvi nelielajās, no paaudzes paaudzē pārņemtajās dzīvesvietās. Dažkārt rodas iespaids, ka kadri izvēlēti bezmērķīgi, to izmantojuma pamatojums izzūd Kiarostami eksperimentālajā kino redzējumā. Neskatoties uz to, pēc filmu noskatīšanās paliek ļoti pilnīgs iespaids, kurā nekas nešķiet lieks un ir izpētīta ik detaļa – izskaitīti ceļa loki, pārdomāti piesātinātie krāsu risinājumi, iegaumēti varoņu vaibsti. Režisora kamera gluži kā malas vērotājs lēnām seko notikumu attīstībai, tā vēro, taču nekad neiesaistās. Kadri ir gari, un autors it nemaz nemēģina paātrināt stāstniecības gaitu ar montāžas palīdzību.
“Kā režisors es uzticos radošajai iesaistei, bez tās filma un tās auditorija kopīgi mirs. Nevainojamiem stāstiem, kas ir izpildīti perfekti, ir viens būtisks defekts – tie ir pārāk labi, lai auditorija spētu iejaukties.” Tādējādi laba filma Kiarostami skatījumā nav nevainojama filma, bet gan darbs ar tukšumiem, neskaidrībām, nepilnībām, kas vairāk līdzinās krustvārdu mīklai. Kiarostami filmas ir pašreflektīvas, tās izmanto daudzveidīgas stratēģijas, lai atgādinātu par savu kinematogrāfisko dabu, un nemēģina iegremdēt skatītāju savās pasaulēs. Dažkārt režisors savos stāstos iestarpina kadrus no filmēšanas laukuma, citreiz tie ir fragmenti no filmu plānošanas procesa. Skaņotājs mēdz sūdzēties par slikti strādājošo mikrofonu un 15 gadus veco skaņas iekārtu, kam seko kadri ar pārtrūkstošu audio un aprautiem dialogiem. Režisors arī pats ik pa brīdim pārtop par aktieri, kad kamera iemūžina filmas radīšanas procesu, un šie kadri tiek rādīti pamīšus ar darba centrālo stāstu. Visi šie iestarpinājumi liek atkāpties no filmas naratīva un kritiski reflektēt par tā būtību un skatīšanās procesu.
Kadrs no filmas “Ķiršu garša”
“Ķiršu garša” ir viena no Kiarostami provokatīvākajām filmām – pašnāvība ir tabu tēma ne vien režisora reliģiozi striktajā dzimtenē, bet arī citviet pasaulē. Darbs guva Kannu kinofestivāla augstāko atzinību 1997. gadā, kas līdz šim brīdim paliek vienīgais Zelta palmas zars irāņu kinematogrāfa vēsturē. Filma skata kāda vīra pašnāvības plānošanu, kad viņš dienu pirms liktenīgā notikuma meklē sev palīgus šī darba izpildīšanā. Badī plāns ir vienkāršs – viņš norīs visas savas miega zāles, iegūlies iepriekš izraktā bedrē zem vientuļa koka. Palīga uzdevums ir doties pie šī koka agri no rīta, lai pārbaudītu, vai Badī mērķis ir sasniegts, un vēlāk apraktu viņa ķermeni. Badī nav skops, turklāt izmanto visas savas pārliecināšanas metodes, taču šāds darba piedāvājums ir pārāk netipisks, lai palīgs atrastos uzreiz. Lielākā daļa filmas tiek pavadīta mašīnā, Badī nebeidz mest lokus pa Teherānas apkaimēm, gar trokšņainiem celtniecības laukumiem ar krāniem un buldozeriem un neapdzīvotiem, mierpilniem plašumiem, meklējot īsto cilvēku.
Šajā izšķirošajā dienā starp Badī dzīvi un nāvi viņš sastop trīs garāmgājējus, kuriem doma par pašnāvību šķiet vienlīdz biedējoša. Kādi ir Badī rīcības cēloņi? Kā pārliecināt Badī atteikties no lielā grēka? Katrs no potenciālajiem palīgiem izmanto savas stratēģijas pašnāvnieka pārliecināšanā, taču tās īpaši neinteresē ne Badī, ne kameru. Tā nemitīgi novēršas no sarunām, nepiešķirot tām īpašu lielu nozīmi, uz putekļaino ceļu un skatiem aiz mašīnas loga. Vējš lēnām iešūpo koku zarus, oranžie lauki ir pilni ar darba ļaudīm, industriālie plašumi – tukši, putekļu varā. Līdz ar Badī dzīvi kādreiz paies arī viņa sarunu biedru dzīves, taču mūžīgās tuksnešainās ainavas paliks turpat uz vietas.
“Ķiršu garša” virzās uz priekšu lēni un meditatīvi, tā velk garumā katru sekundi, liekot nojaust Badī pieaugošās šaubas par viņa lēmumu. Filma nonāk pie pavisam negaidīta epiloga, kuru daži sauc par nepabeigtu, nepārdomātu, par filmas vājo punktu, bet citi – par Kiarostami ģēnija izpausmi.
Kadrs no filmas “Ķiršu garša”
“Close-up” – 1990. gada filma, kas eksperimentē ar dokumentālā un spēles kino robežu pludināšanu. Par filmā attēloto stāstu Kiarostami uzzināja avīzē – kāds nabadzīgs un ar kino apsēsts vīrs vārdā Sabzians tēlojis, ka viņš ir Mosens Makmalbafs, slavenais irāņu jaunā viļņa režisors, un tādā veidā iefiltrējies bagātu cilvēku ģimenē. Pēc patiesības atklāšanas Sabzians ticis nodots policijai un vainots ļaunprātīgā svešas identitātes izmantošanā un zādzības plānošanā. Kiarostami, kurš tobrīd bija gatavs filmēt citu spēlfilmu, momentāli pievērsās šim stāstam.
“Close-up” naratīva izklāsts veido cilpu – dokumentālai filmai netipisks satura izkārtojums. Filmas sākuma ainās redzams žurnālists, kurš atbraucis pēc sensācijas Sabziana lietā. Tā vietā, lai sekotu viņam un uzreiz uzzinātu lietas būtību, kamera paliek mašīnā. Tā palaiž garām visus notikumus, labprātāk pievēršoties debesis šķērsojošajai lidmašīnai un vēja dzītajai skārdenei, kas ar troksni ripo pa tukšo ielu. Tikai filmas noslēgumā skatītājs tiek ielaists šo pašu notikumu iekšienē, kad filmēts jau tiek pats Sabzians un viņa aresta brīdis.
Režisors pēta šo likuma pārkāpumu no tiesiskā un morālā skatu punkta, aktualizējot klašu nevienlīdzības un nabadzības problemātiku. Vienlaikus tiek skatītas arī kino un realitātes attiecības, un pret šo nošķīrumu Kiarostami ir noskaņots radikāli – tiek nepārtraukti uzsvērts filmas veidošanas process, neļaujot pilnībā iegrimt Sabziana stāstā. Visi filmas aktieri ir notikumu patiesie dalībnieki, viņi piedalās gan filmas inscenētajās, gan arī dokumentālajās epizodēs. Dažas ainas ir acīmredzami tēlotas, taču filmas būtiskākie elementi, it īpaši tiesas process, nav inscenēti.
Kadrs no filmas “Close-up”. Sabzians sastop savu elku – īsto Mosenu Makmalbafu.
“Vējš mūs aiznesīs” aizsākas ar kārtējo braucienu mašīnā – elementu, bez kura neiztiek praktiski neviena Kiarostami filma. Ļoti iespējams, viņš saskata sava veida burvību spējā imobilizēt savus varoņus uz vairākām minūtēm un pētīt viņu vaibstus, uzvedību, mijiedarbību slēgtā telpā. Šoreiz braucējs ir kāds žurnālists, kurš kopā ar filmēšanas grupu dodas uz attālu ciematu, lai sagaidītu viņam nepazīstamas sievietes nāves brīdi. Intereses pamatā ir neparastā bēru ceremonija, kuru braucēji nolēmuši iemūžināt.
Galvenais varonis ir svešinieks vietējiem ļaudīm un viņu paradumiem, viņš kā iekarotājs vēlas iejaukties ciemata ikdienas dzīvē, fotografēt to par spīti vietējo iedzīvotāju nepatikai. “Vējš mūs aiznesīs” nenoliedzami paceļ ekspluatācijas jautājumu – cik tālu fotogrāfi, režisori un citi mediju pārstāvji var iet, meklējot sensacionālu stāstu? Kāda loma ir ētikas principiem un vai tie vispār ir aktuāli? Filmu caurvij dzīves spītīgā pretošanās žurnālista iegribām; pāris dienas, kuras bija ieplānots veltīt sievietes nāves gaidīšanai, pārtop par nedēļām, turklāt viņas veselība tikai uzlabojas.
Darba gaitā žurnālists izveido ciešu saiti ar sievietes mazdēlu Farzadu, spilgtāko filmas tēlu, kurš kļūst par viņa ceļvedi un galveno informatoru par ciematā notiekošo. Vienlaicīgi naivs un dzīvesgudrs, mazais skolēns apbur ar savu dzīves redzējumu. Lai arī puika apzinās žurnālista mērķus, viņš pārliecinoši apgalvo, ka atbraucējs ir labs cilvēks. Labs vai slikts – galējības, kuras ir grūti attiecināt uz jebkuru no filmas varoņiem, un darīt to nemaz nevajag. Kiarostami rada daudzšķautņainas personības, kuru raksturi nav elementāri atšifrējami. Galvenais varonis ir gan ekspluatators, kas nevar sagaidīt cilvēka nāvi un sper bruņurupučus kājām gaisā, vērojot mazo rāpuļu ciešanas, gan arī dzīvības glābējs un pozitīvais tēls, kurš apbrīno ciemata cilvēku sparu un spēju pielāgoties dzīvei ar ļoti ierobežotiem resursiem.
Kadrs no filmas “Vējš mūs aiznesīs”
“Apstiprinātā kopija” – viens no Kiarostami pēdējiem darbiem, kurš izceļas ar vairākiem “pirmoreiz”. Režisors iepriekš nebija sadarbojies ar pasaules līmeņa aktieriem (galvenajā lomā Žiljeta Binoša), turklāt Kiarostami pirmoreiz filmē ārpus Irānas. Notikumi risinās Toskānā, filmas centrālā tēma ir laulāta pāra attiecību portretējums ar tam raksturīgajām nesaskaņām un mēģinājumiem glābt attiecības. Temata izvēle ir visnotaļ banāla, taču tās risinājums pakļaujas tikai režisoram izprotamai loģikai.
Filma nerada skaidrību par to, kas īsti notiek un, galvenais, kāpēc. Darba sākuma daļa attēlo divus nepazīstamus cilvēkus, rakstnieku un galerijas īpašnieci, kuri norunā pirmo tikšanos, savukārt uzreiz pēc satikšanās viņi jau ir piecpadsmit gadus laulāts pāris. Kas šeit ir patiesība? Vai Binošas un Viljama Šimela varoņi tik tiešām ir laulāti un tikai tēlo pirmo tikšanos? Vai arī viņi ir pilnīgi sveši un tēlo to, ka sen ir kopā? Filmas skatīšanās laikā prāts nepārtraukti pieprasa paskaidrojumus, rodas sajūta, ka daļa darba nemaz nav redzēta. Iespaidi atgādina Antonioni “Blow-up” vai Renē “Pērn Marienbādē” loģiku, kurās sakarības starp patiesību un ilūziju ir tikpat nedefinējamas. Kiarostami spēlējas ar kino skatītāja ierastajām loģikas ķēdēm un ievieto viņu strupceļā – kas gan labāk var raksturot režisora nepabeigtā kino konceptu, ja ne šāda skatītāja mulsināšana!
Spēles ar kino realitāti un fantāziju papildina neatkārtojami varoņu dialogi par mākslas darbu oriģinālu un reprodukciju vērtībām. Pāris apspriež dzimumu lomas, meklē atbildes uz fundamentāliem jautājumiem par lietu un ideju autentiskumu. Kā mēdz notikt diskusijās par neaptveramiem tematiem, visi spriedumi ir neviennozīmīgi un viegli apgāžami. Izrādās, ka bērnam labāk izdodas teoretizēt par šo divu mākslas pazinēju uzsāktajām tēmām nekā viņiem pašiem.
Kadrs no filmas “Apstiprinātā kopija”
Kiarostami ir aizgājis, taču viņa idejas ir palikušas; no tām ir iedvesmojušies ne mazums jaunāku režisoru, kurus līdzīgi irāņu meistaram interesē komplicēts un skatītāja prātu iesaistošs kino. Par viņa filmām atsauksmes ir dažādas, sākot ar sajūsmu līdz pat sakaitinātiem izsaukumiem par lieki iztērēto laiku, tomēr Kiarostami ietekmi uz audiovizuālo stāstniecību un kinematogrāfa attīstību kopumā nenoliedz neviens.
