Jaunie. Atkarīgie. Nevaldāmie. Gaidot “Vilcienvakte 2”
15/03/2017
“Izvēlies dzīvi.
Izvēlies sīkvelu.
Izvēlies Deniju Boilu.
Izvēlies milzīgu budžetu.
Izvēlies Snapchat filtrus.
Izvēlies dramaturģijas neesamību.
Izvēlies vājus mēģinājumus attēlot kultūras dažādību.
Izvēlies neveiklus kameo ar aktieriem, kuriem, šķiet, pie muguras pielikts ierocis.
Izvēlies virkni pieaugoši idiotisku un maz ticamu pavērsienu.
Izvēlies bezjēdzīgu visa tā skaidrošanu, kas oriģinālo filmu padarīja tik unikālu un interesantu.”
(Deivids Dženkinss, no recenzijas par T2 Trainspotting)
Denija Boila jaunā “Vilcienvakte 2” jeb T2 Trainspotting, kas Latvijā nonāks 17. martā, ārzemēs jau ir paspējusi sacelt pamatīgu traci. No sākuma, kā tas bieži mēdz notikt ar klasisku stāstu turpinājumiem, ar sajūsmu un lielām cerībām. Pēc tam, kā tas arī regulāri notiek, ar lielu vilšanos. Saka, ka vājais jaunās filmas scenārijs tikai bojā iespaidu par Boila 1996. gada klasiku un ka milzīgā budžeta filma ir vērtīga tikai kā seno draugu atkaltikšanās. Lai arī cik dramatizēta ir nepatika pret Boila sīkvelu, darbs turpina raisīt interesi un intriģēt ar pretrunīgajām atsauksmēm. Kamēr gaidām jauno filmu, varam papētīt pirmo “Vilcienvakti” un ievietot to sava laika un tematikas kontekstā – Boila veikums ir tikai viens no piemēriem filmām par jaunajiem, atkarīgajiem un nevaldāmajiem. Slēdzam iekšā Underworld – Born Slippy un pie viena arī sentimentālo garastāvokli.
Kadrs no filmas “Vilcienvakte”
Atklāti par jaunības izvēlēm, kas nonāk pretrunā ar vispārpieņemtajiem izglītības-darba-ģimenes ideāliem. Par piederības un sevis pielietojuma meklējumiem, sāpīgo nākotnes bezcerību, par vēlmi pēc pienākumu nenomāktas brīvības, par atkarību tumšajiem nostūriem. Skotu rakstnieka Ērvina Velša romāna “Vilcienvakte” ekranizācija 1996. gadā tūliņ guva kulta kino statusu. Tas bija veltījums jaunībai un tās riebīgākajām izpausmēm, atbaidošajām reālijām, kurās var iestigt ikviens, kurš pasper soli nost no “pareizās” taciņas. Tas bija veltījums godīgam un ironijas pilnam kinematogrāfam, kurā nav vietas neērtām tēmām un mulsumam, kura smeldzīgie stāsti iegriežas atmiņā un kura varoņi kļūst par klasiskiem tēliem. “Vilcienvakte” spēja saskatīt burvību jauniešu izdarībās, taču izvairījās no narkotiku glorifikācijas, tā bija atklāti riebīga un ar to arī iekaroja daudzo kino cienītāju uzmanību. Kaut kas nedabisks un nepārliecinošs ir filmās, kas propagandē tīru un veselīgu dzīvesveidu, burtiski iegrūž mūs zaļajā eko-bio burbulī. Varbūt tāpēc “Vilcienvakte”, kuras galvenais varonis ienirst Skotijas netīrākajā podā savas pazaudētās dozas meklējumos, tik ticami un pārliecinoši aģitē pret narkotiku lietojumu.
Kadrs no filmas “Vilcienvakte”
Edinburgas heroīna atkarīgo pulciņš ir trakoti harizmātisks. Viņi ik pa brīdim mēģina sadzīvot ar sabiedrības normām, taču nekur tālu netiek; viņi ir citādāki, un tas ir skaidrs ikvienam. Viņi ieslēdzas savā sagruvušajā dzīvoklī un ļaujas apziņas lidojumiem kaut kur tālu no nīstamās realitātes, viņi dodas uz darba intervijām, pierādot savu absolūto bezjēdzību darba tirgū, viņi izklaidējas un eksistē tikai tādēļ, lai atrastu kārtējo uzpildījumu šļircei. Jaunieši ir uz robežas starp dzīvi un nebūtību, un kāds no viņiem arī sper nāvīgo soli uz otru pusi. Kad galvenais varonis Rentons beidzot nolemj lauzt nebeidzamo atkarības ciklu un kļūt par atbildīgu pilsoni, viņa kompānija līdz ar viņu kopīgo vēsturi pierāda to, ka izrauties no atkarības ir praktiski neiespējami.
“Vilcienvakte” savulaik pievienojās veselai ierindai filmu par problemātiskiem jauniešiem, kā arī iedvesmoja vēl lērumu citu filmu. Nabadzības un bezcerības kropļotās jauniešu dzīves ir vadmotīvs daudzu autoru darbiem, kuriem nav vienaldzīgas pieaugšanas emocijas un sapņi, kas ir nesamērojami ar realitātes iespējām. Problemātiski viņi, protams, ir varas orgāniem, ģimenēm, sabiedrībai, bet paši jaunieši savas dzīves drīzāk definētu kā izklaidi, sevis izprašanu un dzīves patiesības meklējumus. Tālāk – mazliet par to, kas bija pirms un pēc Boila filmas.
Pirms Vaktes
Kadrs no filmas Kids
Gadu pirms Denija Boila “Vilcienvaktes” klajā nāca Lerija Klarka filma Kids. Aizsākot pirmo kadru ar mazgadīgo seksa ainu, kurā kāds nepievilcīgs puisis komentē savu mīlestību pret nevainības atņemšanu 12 gadīgām meitenēm, Klarks uzreiz apgalvo – būs riebīgi un šokējoši. Solījumu viņš izpilda. Vienas dienas garumā nupat pubertāti sasniegušu jauniešu bars apreibinās ar visām iespējamām vielām, ballējas, brauc ar skeita dēļiem un uzbrūk garāmgājējiem. Un, protams, izplata seksuāli transmisīvās slimības savā starpā. Viņi ir jauni, pārāk jauni, lai domātu par savu darbību sekām un izvērtētu savas nākotnes lielo bildi. Klarka bērni izšķiež dzīves, nepiešķirot šim aktam protesta nokrāsu, kā to dara “Vilcienvaktes” narkomānu grupiņa. Nekādu lozungu līdzīgi “izvēlies dzīvi, izvēlies kredītus, veļasmašīnas, auto, izvēlies pamazām sapūt, apčurāties un apdirsties savās mājās.” Viņi vēl nav tikuši ārā no vecāku mājām, taču jau ir izvēlējušies izklaidēties līdz pulsa zaudēšanai.
Kadrs no filmas Christiane F.
Ja Boila Edinburgas heroīna atkarīgo burziņā ik pa brīdim paspīd cerība, kāds joks vai ironijas stars, tad vācu filmā Christiane F. (1981) cerības nav nemaz. Filma ir drūms 1970. gadu beigu Rietumberlīnes portrets. Patiesie notikumi vienmēr ir smeldzīgākie – šī filma balstīta kādas meitenes dienasgrāmatas ierakstos, kas vēlāk pārtapa par autobiogrāfisku grāmatu “Mēs, Zoo stacijas bērni”. 13 gadus vecās Kristiānas piedzīvojumi ap Berlīnes metro staciju Zoo kļūst par traģisku stāstu, kurā ballītes, pirmā iemīlēšanās un tam sekojošie heroīns un prostitūcija liek varonei pieaugt stipri par agru. Kristiāna savu parasto tīnes dzīvi pašas spēkiem pārvērš par murgu, pietiek tikai vienreiz intereses pēc notestēt heroīnu. Pavisam drīz meitene jau pārdod sevi svaigo un nevainīgo ķermeņu mīļotājiem bēdīgi slavenajā stacijā. Īpašu uzmanību filma izpelnījās no Deivida Bovija faniem – viņš ne tikai figurē filmā, bet arī ar savu koncertu kļūst par vienu no augstajiem punktiem Kristiānas dzīvē, pirms viņa nonāk atkarību bezdibenī.
Mainījās laiki. Mainījās narkotikas
Kadrs no filmas Party Monster
Kā foršie Ņujorkas klubu jaunieši, kas šokē ar saviem tērpiem un uzvedību un kuriem grib līdzināties ikviens, degradējas līdz nepazīšanai, stāsta kičīgā, ar gliteriem un kokaīnu pārklātā filma Party Monster (2003). Vēl viens patiesais stāsts, kura galvenais varonis Maikls no vienkārša puikas pārtop par klubu ekscentriskāko ballīšu organizatoru, dīvu, kuras iegribas izpilda vesela sekotāju svīta. Pārgalvīgs un bez bremzēm, viņš atdzīvina Ņujorkas klubu ainu ar asiņainām medmāsu ballītēm un ekskluzīviem braucieniem kravas mašīnā. Tas turpinās līdz brīdim, kad Maikls zaudē kontroli pār vielu lietojumu, paliek parādā paša “radītajam” dīlerim un nogalina viņu, vēlāk par to lieloties nacionālajā televīzijā. Stāsts par to, cik viegli ir zaudēt saiti ar realitāti, dzīvojot sevis paša izveidotā šoka, izklaižu un galējību pasaulē. Neaizmirstamas ir Merlina Mensona groteskās klubu performances dziedātājas Kristīnas Superstāras lomā. Tāpat arī Maikla lomas izpildītājs Makolijs Kalkins, kurš kādreiz bija Kevins no “Viens pats mājās” un nu jau ir vairāk slavens ar savām pārvērtībām pēc heroīna lietošanas. Par ballīšu monstra Maikla Aliga stāstu var uzzināt arī no 1998. gada dokumentālās filmas ar tādu pašu nosaukumu, kurā par notikumiem stāsta to dalībnieki un aculiecinieki.
Kadrs no filmas Enter the Void
Gaspārs Noē, argentīniešu režisors, kura filmu ekstrēmo brutalitāti nevar sajaukt ne ar vienu citu, tēmai ir piegājis no cita skatu punkta. Enter the Void (2009) ir stroboskopa un neona gaismu apžilbināts bezķermenisks un nelabumu uzdzenošs ceļojums. No sākuma vērojam narkotiku apreibinātā galvenā varoņa Oskara gaitas klubos, kur viņš piestrādā par dīleri. Tad viņu kādā netīrā tualetē sašauj policisti. Tālākais stāsts – viņa gara pēcnāves lidojums pa orģiju un vardarbības pārņemto pilsētu un visdziļāk apslēptajām bērnības atmiņām. Šī ir filma, kuras reibinošā vizualitāte ieurbjas prātā daudz vairāk nekā stāsts, lai arī tas pavisam nav pliekans. Starp neona gaismu iekrāsotajiem izvirtušās pilsētas kadriem uzzinām, ka kamera – Oskara gars – lido pār Tokiju, kur viņš nonācis naudas un izklaižu meklējumos un uz kurieni vēlāk atvedis arī savu jaunāko māsu, kura kļūst par striptīzdejotāju. Filma ir hipnotiska un ārpasaulīga, tā rada unikālu vizuālu pieredzi, uzrunājot skatītāju personīgi, nevis vērojot jauniešu degradējošās dzīves atstatus.
Kadrs no filmas White Girl
Pavisam nesen, 2016. gada rudenī, uz pasaules kino ekrāniem nonāca jaunās amerikāņu režisores Elizabetes Vudas filma White Girl. Kārtējais tracis medijos. Kārtējais ballīšu un bezatbildības stāsts. Šoreiz gan runa bija arī par klašu un rasu privilēģijām mūsdienu Amerikā. Baltā meitene ir burtiski vienīgā baltādainā jauniete puertorikāņu rajonā Ņujorkā, kurai tiek ļauts stipri vairāk nekā apkārtējiem. Bērnišķīga, naiva un bez skaidriem mērķiem dzīvē – viņa ir apjukusi lielajā pilsētā un tās piedāvātajās iespējās. Kamera vēro haotiskus kadrus ar apreibušiem jauniešiem klubos, kuri nespēj nostāvēt un nofokusēt skatienu, un galveno varoni, kas neatpaliek vielu lietojumā no pārējiem un vēl pie tam ir pārgulējusi ar lielu daļu no viņiem. Ļoti brutāli un bez cenzūras. Ja neņemam vērā šīs efektīgās provokācijas, tad pats stāsts ir par meitenes iemīlēšanos narkotiku dīlerī, kurš tiek apcietināts, atstājot meiteni ar pilnu paku kokaīna. Viņa iegulda visus spēkus (drīzāk savu ķermeni) mīlnieka atbrīvošanā, sajēgas mirkļus rindojot ar totālu reibumu.
Kadrs no filmas “Vilcienvakte 2”
Vēl bija slavenais Aronofska “Rekviēms sapnim”, Linklatera “Reibumā un neziņā”, stipri agrāk – Šacberga “Panika adatu parkā” ar jauno Alu Kaponi; visu uzskaitīt nav iespējams. Bet atgriezīsimies pie Trainspotting 2, filmas, kuras tuvošanās Latvijas ekrāniem ir iedvesmojusi šo rakstu. Ko gaidīt no Boila jaunās filmas? Subjektīvu skatījumu uz to, kā atrisinās liela daļa stāstu par jaunajiem un pārgalvīgajiem. Protams, tā būs filma-mārketinga triks, kas spiež uz nostaļģiskām jūtām; tai nemaz nav jābūt izcilai, lai sasniegtu savu auditoriju. Turklāt kuram gan neinteresē stāsti par “toreiz un tagad”, kaut tie būtu raksti par filmas Kids aktieriem mūsdienās vai fotosērijas par pankiem viņu trakajā jaunībā un šobrīd. Jaunā “Vilcienvakte” pievienosies šādu populāro stāstu sarakstam.
