Narkotiskais kino: LSD, vīzijas un vizualizācijas
Toms Ķencis
20/01/2012
Kopš Alberts Hofmans 1938. gadā Šveicē nejauši atklāja spēcīgu psihotropo vielu ar halucinogēnām īpašībām – lizergīnskābes dietilamīdu, tā pamazām ir ieņēmusi stabilu vietu Rietumu (kontra)kultūrā(s), atstājot spilgtas pēdas literatūrā, mākslā un kino. Sarunvalodā saukts vienkārši par “skābi”, LSD ir sekmējis ne vien apziņas, bet arī vizuālās kultūras robežu paplašināšanu, darot pieejamas unikālas izteiksmes formas. Šajā rakstā ir aplūkotas vairākas stratēģijas, kā viens no populārākajiem halucinogēniem ir izmantots vienā no populārākajiem vizuālajiem medijiem, proti, kino.
Easy Rider (“Bezrūpīgais braucējs”, režisors Deniss Hopers, 1969), Altered States (“Mainītie stāvokļi”, režisors Kens Rasels, 1980), Fear and Loathing in Las Vegas (“Bailes un naids Lasvegasā”, režisors Terijs Giljams, 1998), Across the Universe (“Pāri visumam”, režisore Džūlija Teimora, 2007) un Generation P (režisors Viktors Ginzburgs, 2011) ir piecas labi zināmas filmas, kurās iekļautas detalizētas LSD reibuma (“ceļojuma” jeb “tripa”) ainas. Šīs filmas iezīmē gan noteiktu hronoloģiju vispārējās kino un narkotisko vielu attiecībās, gan vairākus atšķirīgus veidus, kā LSD un ar tā lietošanu saistītā pieredze kļūst par filmas vēstījuma sastāvdaļu. Turpmākā analīze parāda, kā vienas un tās pašas vielas radītos efektus, variējot distanci starp kino skatītāju un notikumu, iespējams vizualizēt ar radikāli atšķirīgu tehniku palīdzību.
LSD ienākšana kino iet roku rokā ar vairākām būtiskām izmaiņām kā kino industrijā, tā skatītāju paradumos un vērtību sistēmā. Iepriekšējā gadsimta 60. gadi Amerikas kultūrā bija hipiju kustības uzplaukuma periods, ko cita starpā raksturo brīvdomīga attieksme pret aizliegtu vielu lietošanu; šo vielu iespaidā tika radīts milzīgs apjoms mūzikas, kā arī citu kultūras produktu, ko bieži vien saskaņā ar nerakstītu vienošanos paredzēts un ieteicams patērēt mainītos apziņas stāvokļos. Uz masveida narkotiku lietošanas prakses pamata veidojas arī atbilstoši diskursi – daži no zināmākajiem piemēriem: Amerikas “halucinogēnu pravietis” Timotijs Līrijs šajā laikā vada Hārvardas psilocibīna projektu, savukārt Karloss Kastaņeda 1968. gadā izdod meskalīnam un garīgajiem meklējumiem veltīto bestselleru The Teachings of Don Juan: A Yaqui Way of Knowledge; tāpat plaši pazīstama ir nedaudz agrāk, 1954. gadā, iznākusī Oldesa Hakslija eseja The Doors of Perception. Narkotiku lietošana savā ziņā ir kļuvusi par politisku aktu, un ar tām saistītā estētika ir izmantota arī daudzās filmās, kurās šo vielu lietošana nemaz netiek atainota. Lētāku tehnoloģiju radītā neatkarīgo filmu studiju uzplaukuma un pirmās pēckara paaudzes optimisma iespaidā 1968. gadā tika atcelts tā dēvētais Heiza kodekss (Motion Picture Production Code), kas kopš 1930. gada bija galvenais Holivudas filmu cenzūras instruments. Žans Kokto, Kenets Angers un Endijs Vorhols padarīja kino par vienu no avangarda mākslas sastāvdaļām, nereti filmās atklāti attēlojot arī narkotiku lietošanu, turklāt nebūt ne ierastajos, pret narkotikām vērstās propagandas nolūkos. Kamēr Francijas krastus apskaloja tā dēvētais franču kino Jaunais vilnis, Amerikas Savienotajās Valstīs dzima Jaunā Holivuda: autora teorijā (auteur theory) balstīta filmu produkcijas paradigma, saskaņā ar kuru režisoram kā māksliniekam un unikālam radītājam ir atvēlēta īpaša loma, no kā izriet arī filmas individuālā mākslas darba statuss. Pateicoties Jaunās Holivudas filmām, narkotiku reibumu nu bija iespējams attēlot ārpus iepriekš izkoptā cēloņa, seku un morāles viegli paredzamā sižeta, izmantojot daudzveidīgas pieejas un uzsverot šī atainojuma daudznozīmību.
Politiskais vēstījums, mūsdienīgā subkultūru un narkotiku ikonogrāfija, kā arī tolaik izteikti avangardiskais skaņu celiņš par vienu no spilgtākajām Jaunās Holivudas agrīnajām filmām ļauj uzskatīt Denisa Hopera režisēto Easy Rider – ar pašu režisoru, kā arī Pīteru Fondu un Džeku Nikolsonu galvenajās lomās. Šīs filmas veidotāju un aktieru komandas sastāvs lielā mērā pārklājas ar divus gadus agrāk uzņemtās Rodžera Kormana “ekspluatācijas” žanra mazbudžeta filmas The Trip (“Ceļojums”, 1967) tapšanā iesaistītajiem dalībniekiem, tomēr tās kultūrvēsturiskā nozīmība sniedzas krietni vien tālāk, veidojot ap šo filmu veselu subkultūras kustību un tostarp piedāvājot vienu no spilgtākajiem LSD “ceļojuma” attēlojumiem kino vēsturē. Easy Rider kopā ar citiem Hopera-Fondas kopdarbiem ir spēcīgi ietekmējusi tādu pazīstamu režisoru kā Olivera Stouna, Džordža Līkasa un Frensisa Forda Kopolas daiļradi.
Easy Rider, 1969 – apreibusī kamera
Piecās filmas minūtēs ietvertā LSD lietošanas pieredze kā psihodēlisks “ceļojums” pārklājas ar pašu filmas galveno varoņu ceļojumu pa Ameriku un dzīves kā ceļojuma metaforu. Šeit ārējais ceļojums telpā kļūst par iekšējo ceļojumu, kura reālā norises vieta – kapsēta – piedāvā tikai nejaušas un fragmentāras koordinātes. Izmantojot ritmiskus atkārtojumus un pulsējošu, monotonu fona mūziku, tiek radīta reibuma ilgstamības sajūta, kā rezultātā salīdzinoši īsā filmas sekvence skatītājam šķiet krietni garāka.
Hopers filmā izmanto arī eksperimentālās mākslas un kino paņēmienus, lai simulētu reibumam raksturīgas uztveres īpatnības. Straujās kadru maiņas, radikāla fragmentācija, fokusi uz dīvainām detaļām, reibinoši kameras pagriezieni utt. (sk. filmas fragmentu) ir tehniskie paņēmieni, ko filmas veidotāji lieto, lai iespējami samazinātu distanci starp skatītāju un vēstījumu. Salīdzinot ar Hičkoka stila “analītisku emociju konstruēšanu”, narkotiskas pieredzes simulācija tiek atstāta afektu un uztvērumu stadijā, respektīvi, posmā pirms jēgas piešķiršanas.
Tā kā šajā “ceļojumā” piedalās četri cilvēki, LSD sekvence filmā nav individuālu halucināciju attēlojums, bet drīzāk sajaukums no tīri tehniskas reibuma uztveres simulācijas un šķietamo notikumu attēlojuma, izpludinot robežu starp pirmās un trešās personas vērojumu. Tādējādi ekrānā redzamais ir drīzāk dalībniekiem kopīgu halucinātoro “konstanšu” kolāža.
Altered states, 1980 – farmakoanalīze
Aizņemoties neparasto Žila Delēza un Fēliksa Gvatari neoloģismu, šīs filmas gadījumā der pievērst uzmanību kādai citai LSD diskursa plaknei, proti, narkotiskās pieredzes saistībai ar mentālajiem procesiem un bezapzināto. Tieši šo aspektu ekspluatē filmas režisors Kens Rasels. Šīs filmas pamatā ir tās scenārista Padija Čajevska sarakstītais romāns, kura nosaukumu ir saglabājusi arī tā ekranizācija un kurā rodamas atsauces uz psihologa Džona Lillija psihodēliskās pieredzes hronikām The Centre of the Cyclone (1972), kā arī Līrija pētījumiem un Kastaņedas idejām. Kopumā filmas darbība veidojas ap paralēli starp mentālo un fizisko stāvokli, pieņemot, ka iedziļināšanās (visai cilvēcei kopīgos) senākos apziņas slāņos transformē pašu “ceļotāju”, kas dotajā gadījumā ir jauns zinātnieks, kurš eksperimentē ar psihotropām vielām sensorās deprivācijas kamerā. Tādējādi viņa halucināciju attēlojumi ir klaji “mentāli” – tajos nav mijiedarbības ar telpu vai fizisko realitāti, tikai priekšplānā iznests dziļāku apziņas slāņu saturs.
Montāžā izmantojot to pašu radikālo fragmentāciju, krāsu izmaiņas un dažus citus paņēmienus, kas redzēti jau filmā Easy Rider, zinātnieka pirmā “ceļojuma” saturs ir veidots ļoti freidiskās noskaņās. Cīņa pret patriarhālo superego, atsauces uz Edipa kompleksu, bērnības atmiņas un bībeliskas ainas, vaina un sods – viss norāda uz to, ka ekrānā redzamais nav tieši saistīts ar apkārtējo realitāti. Ar šādu jēgas pastarpinājumu pieaug arī distance starp attēlojumu un kino skatītāju.
Fear and Loathing in Las Vegas, 1998 – ceļojums atmiņās
Hantera Tompsona tāda paša nosaukuma narkobiogrāfiskais romāns ar saviem krāšņajiem “ceļojumu” aprakstiem ir savā ziņā ierobežojis filmā izmantotos vizuālās izteiksmes līdzekļus, bet tajā pašā laikā – ļāvis pilnībā izpausties Monty Python komandas scenārista un režisora Terija Giljama fantasmagoriskajai iztēlei (salīdzinājumam var minēt The Adventures of Baron Munchausen (1988) vai The Imaginarium of Doctor Parnassus (2009)). Varoņa piedzīvojumi, tostarp LSD lietošanas pieredze, šajā filmā atainota kā komiska stilizācija, teatrāli jaucot vides un apziņas uzburtos tēlus. Salīdzinot ar abām iepriekš aprakstītajām filmām, šajā gadījumā starp notiekošo un filmas skatītāju tiek ieturēta gandrīz maksimāla distance: kameras kustība “skaidri” iezīmē stāstītāja pozīciju, ko pastiprina arī vienskaitļa pirmajā personā pagātnes izteiksmē pasniegtais vēstījums, piemēram: “Es biju nolādēta reptiļu zoodārza pašā viducī.”
LSD pieredzes atainojums šeit nepretendē ne uz uztveres (kā Easy Rider), ne arī mentālo (kā Altered States) dokumentalitāti. Tādējādi filmas varoņa halucinācijās tiek drīzāk komiski apspēlēts filmas nosaukums, attēlojot bailes un riebumu raisošu radījumu ņudzekli. Varētu teikt, ka narkotikas šajā gadījumā nav vis mērķis, bet gan līdzeklis, lai balansētu starp sava veida sociālo kritiku un skatītāju izklaidēšanu.
Across the Universe, 2007 – kultūras kolāža
Narkotiku diskursa iekļaušana pamatplūsmas romantiskā mūziklā skaidri liecina par to, ka aizliegtās vielas līdz mūsdienām ir uzkrājušas pietiekamu kultūras kapitālu, kas veiksmīgi darbojas arī bez pašu vielu tiešas klātbūtnes filmas naratīvā. Tādējādi malks no rozā boles trauka filmas skatītājus nemaldīgi aizved līdzi tās varoņiem LSD radītā ceļojumā. Protams, šeit primāra loma ir vispārzināmiem faktiem par atainotā laika subkultūru (uz)dzīvi, atkal jau velkot paralēles starp ceļojumu un “ceļojumu”, ko harmoniski paspilgtina arī filmas nosaukumā ietvertās telpiskās norādes.
Džūlijas Teimoras izmantotais kultūras atsauču piesātinājums rada nostalģisku distanci starp skatītāju un notiekošo – it kā ielūgts būt šeit un tagad, skatītājs ir neglābjami iesaistīts vēsturiskās vides atkodēšanā. Reibuma pieredzes atainojumā izmantotie nedaudzie tehniskie paņēmieni, piemēram, mainītās un paspilgtinātās krāsas, norāda uz lietotās vielas iedabu, savukārt kamera caurmērā saglabā “skaidru” skatu punktu mūzikas video konvenciju ietvaros. Vizuālajam risinājumam līdzvērtīgu psihodēlisko pienesumu šajā gadījumā sniedz muzikālais pavadījums, proti, LSD lietošanas pieredzes iespaidā sacerētā Džona Lenona dziesma I Am the Walrus. Tā kultūras vēsturē ierindojas līdzās vienam no populārākajiem veltījumiem LSD – The Beatles dziesmai un tāda paša nosaukuma filmiņai Yellow Submarine (kurā līdzīgi izmantota ceļojuma un “ceļojuma” dublēšanās), kā arī citiem līdzvērtīgiem sacerējumiem, piemēram, Lucy in the Sky with Diamonds, A Day in the Life u. c. Šādi pastarpināta pieredzes estetizācija, filosofa Rolāna Barta vārdiem runājot, galu galā noved pie LSD kā tukša apzīmētāja.
Generation P, 2011 – modernā metafizika
Jāatzīst, ka Krievijā tapusī tāda paša nosaukuma Viktora Peļevina romāna ekranizācija arī pieder kino tradīcijai, pie kuras pieskaitāmas iepriekš aprakstītās britu un amerikāņu filmas. Vēl jo vairāk – romānā un filmā izmantotais LSD tēls ir konstruēts no Rietumu kultūras diskursīvajiem elementiem. Lai kāda būtu nozīme mitoloģiski-ironiski-okultajai sižeta līnijai, Peļevins un Viktors Ginzburgs ir efektīvi izmantojuši vairākus motīvus, kas pazīstami jau no Hakslija un Kastaņedas darbiem: psihodēliskā pieredze tiešā veidā darbojas kā durvis uz citu realitāti, bet šādam ceļojumam ir nepieciešamas īpašas zināšanas un sagatavošanās, jo ceļotājs var sastapties, piemēram, ar “durvju sargu” utt. Filmā līdztekus datorizētajiem specefektiem izmantoti gaužām konvencionāli, pat vecmodīgi kino izteiksmes līdzekļi, piemēram, lai radītu gaidu sajūtu sekvencē starp “marku” apēšanu un iedarbības sākumu, atainotu tam sekojošo izmisumu, veidotu kāpinājumu u.tml. Tādējādi starp skatītāju un notikumu tiek uzturēta lielāka distance, savukārt notikums ir izmantots nevis tālab, lai attēlotu narkotiku lietošanas pieredzi, bet gan – lai izklāstītu filmas sižetam būtisku saturu.
Interesanti, ka halucinācijas šajā gadījumā nav vis varoņa iekšpasaules eksternalizācija, bet drīzāk objektīvas un ārējās, kaut arī viņpus materiālās pasaules ielaušanās uztveres telpā. Ar to Generation P attēlotais “ceļojums” atšķiras no iepriekš aplūkotajiem piemēriem, lai gan izmantoto vizuālo izteiksmes līdzekļu klāstu veido iepriekšējos fragmentos redzēto elementu sajaukums.
Kopumā var teikt, ka LSD nenoliedzami ir ļoti spilgta epizode kino un narkotisko vielu savstarpējo attiecību vēsturē, tomēr tā gan vizuāli, gan funkcionāli pārklājas ar citu halucinogēno narkotiku lietošanas pieredzes atainojumu. Kaut arī šī viela jau krietnu pusgadsimtu vairumā pasaules valstu tiek uzskatīta par nelegālu, tās akumulētais kultūras kapitāls ir kā saturiski, tā vizuāli pietiekams, lai uz tā pamata būtu iespējams veidot skaidri atpazīstamu vēstījumu arī laikā, kad puķu bērnu eksperimenti jau krāj putekļus vēstures arhīvos. Tā arī ikviens no mums, neko ļaunu nedomādams, patērējot noteiktus kultūras produktus, tomēr savā ziņā kļūst par šo vielu lietotāju.
Plaši izmantotā un ļoti ieteicamā literatūra:
Blackman, Shane. Chilling Out: The cultural politics of substance consumption, youth and drug policy. Open University Press: 2004
Brodie, Janet Farrell and Redweld, Marc (eds.) High Anxieties: Cultural Studies in Addiction. University of California Press: 2002
Hofmann, Albert. LSD - My Problem Child. McGraw-Hill: 1980
Huxley, Aldous. The Doors of Perception. Chatto & Windus: 1954
Powell, Anna. Deleuze, Altered States and Film. Edinburgh University Press: 2007
