Mazbudžeta šausmas
Šoziem aprit 100 gadu, kopš uz ekrāniem iznāca “Doktora Kaligari kabinets” (Das Cabinet des Dr. Caligari) – šausmu žanra stūrakmens, pirmā filma, kas ne tikai vienkārši izmanto gotisko anturāžu, bet cenšas iekļūt cilvēka psihes noslēpumos un efektīvi manipulē ar skatītāja uztveri. Var teikt, ka ar “Doktora Kaligari kabinetu” aizsākas šausmu kino kā mākslas vēsture. Šādam notikumam par godu ir vērts tikt skaidrībā, kur šī māksla nonākusi pēc simts gadiem.
Mūsdienās par “Doktora Kaligari kabinetu” atgādina vien tas, ka vairumu filmu (jebkurā žanrā) itin kā uzņēmuši somnambulisti. Kas attiecas uz šausmu filmām, pašlaik tās pavisam atgriezušās mazbudžeta kino geto un tādēļ kļuvušas interesantākas. Šausmu grāvēju žanrs, kas dzima 20. gadsimta 90. gados un turpinājās arī jaunā gadsimta pirmajā desmitgadē, ir pazudis no lielajiem ekrāniem, bet tā viktoriāniskais stils ir pārcēlies uz teleseriāliem. Tiesa, Krievijas kinematogrāfisti, kā jau ierasts, ar novēlošanos centās aizgūt šo estētiku filmā “Devītā” (2019), taču tā bija jau iepriekš paredzama izgāšanās. Pompozais Suspiria (2018) rimeiks, ko veidojis pārslavētais režisors Luka Gvadanjīno (Luca Guadagnino), arī komerciāli izgāzās. Taču mazbudžeta kino aktīvi ģenerē jaunas idejas un koncepcijas, vienlaikus pelnot labu naudu kinoteātros un slavējošas kritiķu recenzijas.
Itin kā par godu šausmu šedevra jubilejai uzņemta psiholoģiskā šausmu filma “Bāka” (The Lighthouse) – melnbalta, ekrāna formātā 1,19:1, tuva klasiskā kino noskaņai. Palaikam tā patiešām vedina atminēties Mūrnava (Friedrich Wilhelm Murnau) vai Dreijera (Carl Theodor Dreyer) filmas.
“Bāka” ir režisora un scenārista Roberta Egersa (Robert Eggers) otrā filma. Pirms četriem gadiem viņš sacēla īstu vētru ar savu debiju “Ragana” (The Witch) – mistisku šausmu filmu par puritāniskas XVII gadsimta ģimenes sadursmi ar pārdabisku ļaunumu. Ar 4 miljonu budžetu nopelnījusi vairāk nekā 40 miljonus kinoteātros, “Ragana” ieveda skatītāju baisu fantāziju un arhetipisku tēlu labirintā, radīdama briesmīgas pasakas iespaidu. To sajuta daudzi – ne velti kāda no recenzijām vēstīja: “Šī filma tūdaļ pat pēc seansa beigām liks jums steigties uz tuvāko baznīcu.”
Šādu efektu Egerss panāca ar negaidītu un vienkāršu paņēmienu. Stāstīdams par puritānisku ģimeni, kam gadījies uzbūvēt fermu nešķīstu spēku okupētā Jaunanglijas meža nostūrī, viņš attēloja tā laikmeta puritāņu psihisko realitāti – un uz pusotru stundu ieveda tajā skatītāju. Personu dialogus Egerss norakstīja no tā laikmeta vēstulēm un dienasgrāmatām, un tāpēc mēs līdz jau ar pirmo ainu nokļuvām neirotiskā telpā ar nebeidzamām lūgšanām un runām par cilvēka grēcīgo dabu, tikumiem, grēku izpirkšanu, kas spēj nobiedēt pašas par sevi, bez jelkādām raganām. Šajā kā cietuma kamera noslēgtajā telpā fanātisms un paranoja cīnījās ar vēl šausmīgāku pagānisku senatnīgumu, bet apgaismības ieaudzinātā racionālā skata uz lietām vienkārši nebija.Kad reliģiozās domāšanas psiholoģiskā aizsardzība cieš sakāvi, bet apgaismotā ratio nav kā tāda, ekrānu piepilda arhaiskas maģijas stihija, kurā katrs ir pats sev šamanis un katram “diplomātiskas attiecības” ar pārdabiskajiem spēkiem ir jāveido pēc saviem ieskatiem. Filmas varone, jaunā Tomazina (šajā lomā debitēja pašlaik populārā aktrise Anja Teilore-Džoja (Anya Taylor Joy)), noslēgumā atrada savu veidu, pateicoties kuram visa darbība vainagojās ar vienu no tumšākajām un vizuāli iespaidīgākajām ainām mūsdienu amerikāņu kino, atgādinot par veco ideju: sātans ir sieviete.
Kadrs no filmas “Ragana”
Režisori, kuru debijas bijušas veiksmīgas, reti savu otro filmu spēj uzņemt tādā pašā līmenī, taču attiecībā uz Egersu šis likums nenostrādāja. “Bāka” izrādījās pirmklasīga psiholoģiskā šausmu filma, kas tehniskajā ziņā ir pat vēl labāka par “Raganu”. Darbība noris 19. gadsimta beigās. Efraims Vinslovs (Roberts Patinsons (Robert Pattinson)) ierodas uz salas Jaunanglijas piekrastē, lai kļūtu par bākas uzrauga palīgu. Viņa jaunais priekšnieks Tomass Veiks (Vilems Defo (Willem Dafoe)) izrādās drūms tips ar sadistiskām tieksmēm. Turklāt, kā Vinslovs sāk nojaust, bākā viņam ir kāds noslēpums. Taču, iespējams, noslēpums ir pati sala, kas tur varoņus gūstā un atņem tiem veselo saprātu…
Edgara Alana Po pēdējā nepabeigtā stāsta iedvesmota (no tā filmas scenārijā, ko Egerss sarakstīja kopā ar brāli Maksu, palicis maz), “Bāka” rāda, ka par sava režisora stila pamatu Egerss izvēlējies sižeta un tēlu minimālismu. Izraudams savus varoņus no civilizācijas un ieslēgdams tos uz sīka zemes pleķīša, ko ieskauj dabas stihija (“Raganā” tas bija mežs, “Bākā” – jūra), viņš uzreiz nocērt visu ārējo un neobligāto, atkailinādams ideju arhaisko tīrību. Tāpat Egerss neko nedara pārsteiguma efekta, trika vārdā. Piemēram, “Bākā” lielu daļu ekrāna laika kamera ir statiska, un, ja tā sāk kustību, tas nozīmē, ka šīs kustības beigās skatītāju gaida kāds atklājums. Daudzas ainas ir uzņemtas vienā kadrā, un, ja parādās montāžas līmējums, aiz tā slēpjas psiholoģisks vai naratīvs pavērsiens. Egerss izmanto kino valodu un tā izteiksmes līdzekļus pārdomāti, konceptuāli, necenzdamies ar tiem žonglēt kā āksts balagānā. Taču “Bāka” zaudē pasakas auru, kas tika radīta “Raganā”, aizstādama to ar homoerotisku spriedzi varoņu attiecībās un ar melnā humora piešprici.
Kadrs no filmas "Bāka"
“Raganu” un “Bāku” var uzlūkot kā sava veida diloģiju, kas iemieso arhetipisko sievišķo un vīrišķo sākotni. Sievietes daļa Egersam saplūst ar dabu, kļūt par tās stihiju: raganu, kas levitē virs meža, vai nāru, kas šļakstinās jūrā (tieši raganas un nāras mitoloģiskos tēlus Jungs izmantoja, lai aprakstītu animas arhetipu). Vīrieša daļa: dumpis pret visvareno tēvu, neprātīgi mēģinājumi iepazīt sevi, uguns nolaupīšana un prometejiska atmaksa, kas “Bākā” iemiesota šokējoši uzskatāmi.
Nereti ar Robertu Egersu salīdzina citu tās pašas paaudzes režisoru – Ari Asteru. Daļēji tas saistīts ar to, ka abu filmas laiž klajā viena studija – A24, kas jau agrāk devusi savu artavu šausmu un fantastikas attīstībā ar filmām “Manā ādā” (Under the Skin, 2013), Ex Machina (2015), “Spoka stāsts” (A Ghost Story, 2017). Tāpat kā Egerss, arī Asters līdz šim uzņēmis divas filmas – “Reinkarnācija” (Hereditary, 2018) un “Saulgriežu kults” (Midsommar, 2019), abas par slepenu sektu un cilvēku upurēšanas tēmu. Tāpat kā Egerss, Asters atsakās no jau sen apnikušiem šausmu paņēmieniem kā biedējošs izlēciens (jump scare) vai šausminoša mūzika, praktizēdams minimālistisku stilu un cenzdamies radīt līdzīgu darbības atmosfēru, balstīdamies saspensa* efektā, labās zināšanās par mitoloģiju un psiholoģiskā izsmalcinātībā.
Kadrs no filmas “Saulgriežu kults”
Taču Asteram nepiemīt nedz Egersa meistarība, nedz viņa kultūras līmenis. Ja “Reinkarnācijā”, kas atnesa viņam slavu, pateicoties detektīvsižetam, vēl pastāv iekšējā dinamika, tad “Saulgriežu kults” ir monotona, izstiepta filma bez gaisotnes, kuras autoram nav ko piebilst par pagāniskām un sātaniskām sektām un rituāliem uzņemto filmu bagātajai tradīcijai, kas aizsākās 1934. gadā ar “Melno kaķi” (The Black Cat) un sasniedza savu apogeju 20. gadsimta 60. un 70. gadu mijā. Tas laikmets bija pagānisks savā garā, un tāpēc filmas par šo tēmu, kā “Sātana acs” (Eye of the Devil, 1967) un “Klūgu vīrs” (The Wicker Man, 1973), labi pārzināja vēsturisko materiālu un to apvienoja ar psiholoģisku atmosfēru, nereti iepinot autoru personīgo pieredzi. Ari Asters pagaidām vien barojas ar pabirām no šo filmu galda. Iespējams, problēma ir tajā, ka Asters uzņem filmas par mūsdienu tematiku, kamēr Egerss savā “intelektuālo šausmu” uzstādījumā ir uzsvērti vecmodīgs. “Es skatos vecas filmas, lasu vecas grāmatas, klausos vecu mūziku, interesējos par seno glezniecību,” viņš stāstīja presei. “Diezin vai es tuvākajā laikā uzņemšu kino ar mūsdienu sižetiem.”
Egerss un Asters, kuru filmas, lai arī kā mēs pret tām izturētos, guvušas kritiķu un skatītāju atzinību, demonstrē nevis jaunu virzienu, bet drīzāk jaunu attieksmi pret šausmu filmu kā sociāli un mākslinieciski nozīmīgu mākslas formu. Viņu filmās nav “bulvārpreses stāstu” vieglprātības un pārgalvības, kas raksturīga pagājušā gadsimta šausmu filmām un kas deva tām savdabīgu šarmu; tās ir uzņemtas ar to pašu nopietnību kā Eiropas autorkino. Tādēļ viņu lielākās lamatas ir nonākt pie pretenciozitātes un smagnējības. Egersam pagaidām ir izdevies no tā izvairīties, atšķirībā no Astera.
Pateicoties Egersa un Astera filmām, Ņujorkas studija A24 saviem daudzajiem panākumiem var pievienot arī šausmu filmu modes likumdevējas statusu. Taču pagaidām šo jomu aizņem neatkarīgā kompānija no Rietumu piekrastes Blumhouse, kuras profils un specialitāte ir šausmu filmas. Tās dibinātājs producents Džeisons Blūms (Jason Blum) tiek uzskatīts par ko līdzīgu jaunajam Rodžeram Kormanam (Roger Corman): viņš ir mazbudžeta kino meistars, kura filmas ar Amerikas mērogam smieklīgajiem divu–sešu miljonu dolāru budžetiem ne reizi vien ir pārkāpušas 100 un pat 200 miljonu kases ienākumu robežu. Blumhouse filmas var balstīties kā pagātnes klasiskajās šausmu franšīzēs, piemēram, “Helovīna” mūsdienu versija (Halloween, 2018), tā arī oriģinālās idejās sadarbībā ar tādiem režisoriem kā Džeimss Vans (James Wan), Maiks Flenagans (Mike Flanagan), Džordans Pils un M. Naits Šamalans (M. Night Shyalaman), kura pēdējās filmas – “Ciemos” (The Visit, 2015), “Sašķeltais” (Split, 2017) un “Misters Stikls” (Glass, 2019) – producējis Blūms. Bet desmit gadu kontrakts ar studiju Universal ļaus Blumhouse izplatīt savas filmas ar lielu vērienu. Džeisonam Blūmam ir tāda producenta reputācija, kas nepazīst neveiksmes.
Blūma stratēģija ir balstīties pārbaudītās jauniešu šausmu kultūras idejās, vienlaikus piešķirot tām negaidītus un pat ekstravagantus pavērsienus. Raksturīgs šīs stratēģijas piemērs ir filma “Daudz laimes nāves dienā” (Happy Death Day, 2017), ko amerikāņu kritiķi nodēvējuši par “Kliedziena” (Scream) un “Murkšķa dienas” (Groundhog Day) hibrīdu. Taču patiesībā šī pastāvīgā Blumhouse autora, režisora Kristofera Lendona (Christopher Landon) uzņemtā filma ir sarežģītāka par vienkāršu divu hitu kombināciju.
Parasti šausmu filmās mēdz būt daudz upuru. Bet šajā gadījumā tiek nogalināta tikai viena meitene – taču ļoti daudzas reizes. Koledžas studente Terēza (Džesika Rota (Jessica Rothe)) savā dzimšanas dienā kļūst par maskota maniaka upuri. Viņa mirst, taču nākamajā mirklī atver acis gultā tās pašas dzimšanas dienas rītā. Visi dienas notikumi atkārtojas precīzi tāpat, bet dienas beigās Terēza maina savus plānus. Taču slepkavas uzbrukums notiek atkal citā vietā un citos apstākļos, taču ar tikpat letālu iznākumu.
No šī brīža Terēza nokļūst laika cilpā: atkal un atkal viņa izdzīvo savu dzimšanas dienu, atkal un atkal cenšas izvairīties no sastapšanās ar maniaku, taču, lai ko viņa darītu, dēmoniskā figūra maskā panāk viņu it visur un nogalina visdažādākajos veidos. Vienīgais, kā izrauties no šī murga, – atrast slepkavu dienas laikā un uzbrukt pirmajai. Bet, lai to panāktu, Terēzai mazāk jādomā par savu personību un jāsāk pievērst uzmanību cilvēkiem sev apkārt…
Kadrs no filmas “Daudz laimes nāves dienā” 
Asprātīgais gājiens, kas galvenokārt atnesa šai filmai panākumus, ir tajā, ka varone ir viena no tām pašpārliecinātajām un egoistiskajām skaistulēm, kuras pārējie studenti necieš ne acu galā, taču vienlaikus slepus apbrīno. Klasiskos slešeros** tādas stervozas blondīnes parasti bijušas galvenās varones protagonistes un darbības gaitā viņas īpaši nežēlīgi nogalina. Šeit gaišmate Terēza pat ar savām visnepatīkamākajām īpašībām skatītājiem vienalga ir interesanta. Ar katru savu “nāvi” viņa mainās, kļūst atvērtāka un godīgāka, tā ka finālā filma sāk atgādināt sirreālu pieaugšanas drāmu. Pašpārliecinātas blondīnes var pāraudzināt, taču tamdēļ tās jānogalina – vēlams, daudzas reizes.
Publika novērtēja šo vēstījumu, un “Daudz laimes nāves dienā” ar 4,8 miljonu budžetu nopelnīja vairāk nekā 125 miljonus. Pagājušajā gadā Džeisons Blūms un Kristofers Landons Lendons piedāvāja filmas sīkvelu***, kas arī guva panākumus. Kādam būtu jāuzaicina Blūms sniegt meistarklases Krievijas producentiem, kas citu pēc citas laiž klajā neveiksmīgas filmas ar milzīgiem budžetiem uz nodokļu maksātāju rēķina.
Vēl kādu mūsdienu šausmu žanra tendenci, kas atšķiras no Egersa vai Blūma stratēģijas, piedāvā norvēģu režisora Andre Evredāla (André Øvredal) filma “Dēmona autopsija” (The Autopsy of Jane Doe, 2016). Ja “Daudz laimes nāves dienā” bija par slepkavību, kas atkal un atkal atkārtojas, tad šeit baiļu avots ir miris jau pirms filmas sākuma. Šīs atklāti dekadentiskās, ātri kulta statusu guvušās filmas darbība noris morgā, turklāt uz ekrāna galvenokārt ir redzamas tikai trīs personas: divi padumji patologanatomi un seksīgākais līķis uz planētas īru modeles un aktrises Olvenas Kellijas (Olwen Kelly) izpildījumā.
Kadrs no filmas “Dēmona autopsija”
Viss sākas ar to, ka provinciālā Amerikas pilsētiņā mājas pagrabā, kur notikusi masu slepkavība, tiek atrasts nezināmas jaunas sievietes līķis bez ārējām traumām un ievainojumiem. Vietējais šerifs, būdams pārliecināts, ka tieši nezināmā glabā mājā notikušā atslēgu, uzstāj, lai divi patologanatomi, tēvs un dēls Tildeni (Emils Hiršs (Emile Hirsch) un Braiens Kokss (Brian Cox)), jau tajā pašā naktī veic Džeinas Do (tā ASV sauc neatpazītus sieviešu līķus) autopsiju. Un nu jau virs morga dārd pērkons, pa gaiteņiem pastaigājas spoki, bet neizveicīgie patologanatomi saprot, ka sievietes nāves iemesls jāmeklē nevis ar zinātnes, bet gan demonoloģijas līdzekļiem.
Evredāls provokatīvi tīksminās par kailas sievietes ķermeņa skaistumu, kas visas filmas garumā ir ekrāna darbības centrs, un it nemaz nepalīdz skatītājiem just simpātijas pret to preparējošajiem dakteriem (autopsijas procedūra ir parādīta diezgan naturālistiski). Erosa un Tanata salikums reiz bija neatņemams sevi cienoša šausmu kino atribūts, taču kļuva piemirsts, un Evredālam izdodas pie tā atgriezties gana dīvainā veidā. Līķis šeit ir maģisks, gluži vai sakrāls objekts, bet patologanatomi, ielauzdamies tajā ar saviem skalpeļiem, zāģiem un knaiblēm, izskatās kā apgānītāji, kuriem jāsaņem sods par zaimošanu.
Iespējams, “Dēmona autopsiju” ietekmējusi virkne Āzijas šausmu filmu par līdzīgu tēmu, jo īpaši dienvidkorejiešu “Griezums” (The Cut, 2007). Taču Āzijas filmās varoņi jau no paša sākuma jūt bailes un trīsas miruša ķermeņa priekšā, turpretim Evredāls izgriež šo sižetu ar oderi uz āru: tieši filmas varoņu rīcības ikdienišķums, pilnīgais mistisko sajūtu trūkums padara viņus bezspēcīgus pret pārdabiskajiem spēkiem un nes viņu bojāeju. Šis redzējums, kas neiztiek bez ironijas, sajūsmināja daudzus recenzentus, kā arī Stīvenu Kingu (Stephen King), kurš filmu salīdzināja ar “Svešo” (Alien, 1979) un agrīnajām Deivida Kronenberga (David Cronenberg) filmām, un Giljermo del Toro (Guillermo del Toro), kurš kļuva par Evredāla nākamās filmas “Šausmu stāsti tumšām novakarēm” (Scary Stories to Tell in the Dark, 2019) producentu.
“Dēmona autopsijas” ietekme redzama filmā “Nakts maiņa morgā” (The Possession of Hannah Grace, 2018), ko uzņēmis cits ziemeļeiropietis – nīderlandietis Dīderiks Van Roijens (Diederik Van Rooijen). Tāpat kā Evredāla filmā, “Nakts maiņā morgā” darbība noris vienas nakts laikā morgā, bet baiļu cēlonis ir dēmona apsēsts meitenes līķis. Taču Van Roijens nav spējis radīt mistiska noslēpuma gaisotni, kas būtu līdzvērtīga Evredāla filmai, un tā vietā pārpildījis filmu ar sižetiskiem un vizuāliem štampiem.
Visoriģinālāko šausmu filmas koncepciju 2009. gadā piedāvāja producents Džeimss Ganns (James Gunn) un režisors Deivids Jaroveskis (David Yarovesky). Viņu filmā “Brīnumbērns” (Brightburn, 2019) uz Zemes nokļūst citplanētiešu zīdainis, viņu adoptē parasta amerikāņu ģimene, viņš izaug, uzskatīdams sevi par tādu pašu kā visi, taču drīz atklāj savas superspējas, mācās tās kontrolēt, izgatavo supervaroņa tērpu… Ko gan iespējams iegūt no šāda sižeta, ja ne filmu “Supermens”? Bet Ganns un Jaroveskis ir radījuši asiņainu šausmu kino, kas līdzinās “Zīmes” (Signs, 2002) un Marvel komiksu sajaukumam.
Kadrs no filmas “Nakts maiņa morgā”
Šai filmai ir zemteksts. Džeimss Ganns bijis divu “Galaktikas sargu” (Guardians of the Galaxy) filmu režisors un scenārists. Spilgtais vizuālais stils un melnais humors padarīja Gannu par kulta figūru supervaroņu kino cienītāju vidū. Taču pēkšņi internetā uzpeldēja veci, gandrīz desmit gadus seni Ganna tvīti, kuros viņš riskanti jokoja par izvarošanu un pedofiliju. Ganns vispār Holivudā ir svešais: viņš sāka karjeru mazbudžeta treša studijā “Troma” un pirmoreiz guva slavu kā tās neprātīgākās filmas “Tromeo un Džuljeta” (Tromeo and Juliet, 1996) scenārists. Pēc tvītu skandāla studija Disney nolēma, ka Ganns nav pietiekami morāls, lai uzņemtu tās grāvējus, un atlaida viņu no franšīzes, pat neraugoties uz to, ka viņš publiski atvainojās faniem.
Šis gadījums ilustrē politkorekto neprātu, kas notiek mūsdienu Holivudā. Marvel visuma fani aktīvi protestēja pret Ganna atlaišanu un savāca 400 000 parakstu petīcijai ar prasību atkal iecelt viņu režisora krēslā. Viņu atbalstīja arī “Galaktikas sargu” filmēšanas grupa un daudzi kinokritiķi. Bet pats Ganns savu attieksmi pret notikušo pauda, producēdams mazbudžeta gabalu “Brīnumbērns” – ieņirdzienu par supervaroņu filmām, kurā vienīgais, uz ko spējīgs supermens, ir darīt ļaunu. Filmas scenāriju sarakstīja viņa brālis Marks un brālēns Braiens, tā ka tas savā ziņā ir ģimenes projekts.
“Mūsu filma ir supervaroņu mīta atmaskojums, godīgs pret skatītāju,” Ganns paziņoja žurnālistiem. “Ir kaut kas šausmīgs idejā, ka uz Zemes varētu nokļūt citplanētietis ar superspējām. Un mūsu varonis Brendans ir ļaunuma izdzimums, par to nav šaubu.”
Drīz pēc “Brīnumbērna” treilera studija Disney atjaunoja kontraktu ar Gannu par “Galaktikas sargu” trešās daļas uzņemšanu. Acīmredzot tās bosi nonāca pie saprātīga lēmuma, ka labāk lai Ganns uzņem kino par supervaroņiem nekā par tiem ņirgājas.
Savukārt par 2019. gada komerciāli veiksmīgāko šausmu filmu kļuva Ready or Not (“Gatavs vai nē”), ko duetā režisējuši Mets Betinelli-Olpens (Matt Bettinelli-Olpin) un Tailers Džilets (Tyler Gillett). Tā ir šausmu komēdija par gaišmati skaistuli ar reklāmas smaidu (Samāra Vīvinga (Samara Weaving)), kas kāzu naktī atklāj, ka visa viņas laulātā ģimenīte ir sātanisti, kas grasās viņu upurēt nelabajam. Sātanisti ir ļauni un nežēlīgi, taču nav pasaulē nekā graujošāka par izbiedētu blondīni…
Filmas veidotāji te ir ielikuši visu, kas nepieciešams murgainai šausmu komēdijai: bagātnieku sātanistu ģimenīte sastāv no debiliem narkomāniem un maniakiem, kalpones nēsā fetiša tērpus, dēmoniskais sulainis dara savus ļaunos darbus, skanot Čaikovska uvertīrai “1812. gads”, bet pats upurēšanas rituāls izskatās pēc paslēpēm. Apburošā 27 gadus vecā austrāliete Samāra Vīvinga (“aģenta Smita” Hugo Vīvinga radiniece) ārēji atgādina Barbaru Stīlu un, liekas, ir apņēmusies pārņemt viņas šausmu ikonas slavu, spēlēdama trešajā šausmu filmā pēc kārtas.
Ready or Not nav žanra šedevrs, taču ir kvalitatīvi uzņemts kino. Tas nozīmē, ka mizanscēnas ir pārdomātas, rakursi izsvērti, apgaismojums un krāsas rada atmosfēru. Nekas pārlieku pārsteidzošs, vienkārši žanra tradīcijas pārzināšana un prasme ar to strādāt. Ar to bija pietiekami, lai filma kļūtu par kases grāvēju, ar 6 miljonu budžetu nopelnīdama vairāk nekā 57 miljonus, un saņemtu slavinošas atsauksmes presē.
Pēdējo gadu šausmu filmu uzplaukums vēlreiz pierāda mazbudžeta žanra kino priekšrocības pār lempīgajiem Holivudas grāvējiem. Nepieciešamība atpelnīt filmu uzpūstos budžetus novedusi Holivudu pilnīgā atkarībā no ārzemju, jo īpaši ķīniešu, publikas un radījusi apkaunojošu situāciju, kad Holivudas producenti un režisori nodarbojas ar pašcenzūru, izdabājot Ķīnas valdībai. Kamēr mazbudžeta filmas var būt, cik vien vēlas, pārdrošas, provokatīvas, huligāniskas – un tas nāk tikai par labu to mākslinieciskajai kvalitātei un komerciālajam potenciālam. Šādu mācību kino vēsture sniegusi jau ne reizi vien, taču tikai nedaudzas kinostudijas spējušas to apgūt.
*Saspenss (no angļu suspense 'neziņa') –
**Slešers (no angļu slash 'cirtiens') –
***Sīkvels (no angļu sequel 'turpinājums') –
