Filmas par māksliniekiem -
Viktors Freibergs
22/05/2011
Uzņemot mākslas filmas par māksliniekiem, ir divas galvenās izvēles iespējas. Pirmā – vairāk pievērsties biogrāfijai, priekšplānā izvirzot personību. Bet glezniecība, caur kuru mākslinieks runā, tādā gadījumā vairs negūst tik nozīmīgu lomu. Fokusēties tikai uz autora personību, uz kaut kādām viņa neirozēm, manuprāt, ir netaisnīgi. Tas nav galvenais, par ko būtu jāstāsta. Bet nevar noliegt, ka biogrāfija pastāv un bieži vien ir ārkārtīgi interesanta.
Otrs iespējamais risinājums, kas mani saista vairāk – kad kino vēstījums kā “teksts” tiek sapludināts ar gleznu kā “tekstu”. Kad ir rasta iespēja veidot sintēzi starp abām šīm zīmju sistēmām, tad rezultāts, manuprāt, mēdz būt izteiksmīgāks un interesantāks. Dereka Džārmena 1986. gada filma “Karavadžo” (Caravaggio) ir viens no piemēriem šai otrai pieejai.
Dereks Džārmens (Derek Jarman, 1942–1994) tiek uzskatīts par vienu no britu neatkarīgā kino izteiktākajiem pārstāvjiem. Viņa filmā par baroka laika gleznotāju Mikelandželo Merīzi da Karavadžo (Michelangelo Merisi da Caravaggio) gribu izcelt divas lietas. Pirmkārt, ir neapšaubāmi, ka filmas režisors visai skrupulozi pētījis Karavadžo biogrāfiju un darbus. Skatoties filmu, neviltota ir sajūta, ka redzi ļoti apjomīga izpētes darba rezultātu. Nav nejaušu detaļu. Gan rādot, kā top glezna, gan kadra kompozīcijā, izmantotajās krāsās – nekas nav tāpat vien pielasīts. Krāsas filmā izmantotas izlīdzsvaroti, ritmiski – kā atsauce uz Karavadžo darbiem, kas rada sajūtu, ka par viņa glezniecību mums tiek pastāstīts vairāk nekā par viņu pašu. Nesen arī atklāju, ka Karavadžo lomas atveidotājs – aktieris Naidžels Terijs (Nigel Terry) vizuāli ir ļoti līdzīgs pašam Karavadžo portretā, ko 17. gs. gleznojis Otāvio Leoni. Arī tas liecina par režisora precizitāti.
Otrkārt, atsakoties no biogrāfiskas pieejas (protams, ik pa brīdim tiek izspēlētas kādas atsevišķas detaļas, kas kaut kādā veidā liecina par mākslinieka dzīvi) – filma tiek veidota tā, lai nerastos priekšstats par tās laiku, hronoloģisko virzību. Kino to panākt ir visai sarežģīti. Filma pēc noskatīšanās tiek uztverta holistiski – kā glezna.
Domāju, ka Džārmens to īstenojis apzināti. Par to liecina arī citas viņa filmas. Viņš režisējis, manuprāt, vienu no labākajām Šekspīra “Vētras” (The Tempest, 1979) ekranizācijām, kur lugas tekstu sadalīja gabalos, kurus samainīja vietām un salika atkal kopā. Tā radās sava veida interpretācija, bet neizmainot nevienu vārdu, nepieliekot neko klāt.
Džārmens filmā “Karavadžo” manipulē ar laiku. Visi filmas personāži – gan kardināli, karaliene, galminieki, arī Karavādžo pats – vizuāli, kaut vai tērpu ziņā ir precīza tālaika rekonstrukcija. Bet vide, kurā viņi parādās, vai priekšmeti, ar kuriem viņi kaut ko veic, pārsvarā ir ļoti mūsdienīgi. Piemēram, mūzika, kas skan, noteikti nav renesanses laika. Ir epizode, kurā viens no galminiekiem raksta sūdzību, ka Karavadžo gleznas ir piedauzīgas, un to viņš dara uz rakstāmmašīnas. Kad tiek atklāta viena no Karavadžo gleznām, tiek rīkota pieņemšana kā mūsdienās – ar vīnu un saviesīgu atmosfēru. Izdod arī katalogu spīdīgos vākos. Rēķini tiek skaitīti uz elektroniskā kalkulatora. To atstāstot, varētu šķist, ka tā ir pompozitāte, postmodernas spēles. Bet Džārmena filmā minētais stilistiski ļoti iederas, viņš to prot ietvert ļoti sabalansēti, jo tikpat labi šādi elementi visu varētu arī sagraut. Šādi manipulējot ar laika artefaktiem, liekas, ka tiek panākts, ka filma ļauj iepazīties ar Karavadžo, traktēt viņa glezniecību nevis viena noteikta laikmeta ietvaros, bet jau ārpuslaikmeta kategorijā. Bez kādas didaktikas, ko varētu panākt, piemēram, ar pacilājošu mūziku.
Filma ir ļoti teatrāla, jo Džārmens ļoti maz izmanto ārskatus, filmēts tiek paviljonos. Tas ir viņam raksturīgs stils. Filmā ir arī maz teksta. Bet aizkadra stāstījums ir ļoti poētisks – tādā nozīmē, ka atsvešināts no sarunvalodas. Arī teksts savā veidā atbalso Karavadžo gleznu krāsu ekspresivitāti.
Nākamais stāsts sērijā būs par Vinsenta Minelli 1956. gada filmu "Dzīves alkas" (Lust for Life).
Tekstu pēc sarunas ar Viktoru Freibergu sagatavoja
