Brālis Livons, brālis Robijs
15/05/2012
“The Band bija vienošanās – ja turnejā viens no mums kritīs no sirdslēkmes, pārdozēšanas, greizsirdīga džeka rokas, vai kā cita, kas nu spēj nobeigt ceļojošu muzikantu, pārējie viņu noliks uz ledus busā zem instrumentiem un, pirms iejaucas policija, aizgādās atpakaļ Vudstokā” – tā sākas viens no aizraujošākajiem mūziķu memuāru krājumiem, ko nācies lasīt –The Band bundzinieka un dziedātāja Livona Helma autobiogrāfija This Wheel’s on Fire.
18. aprīlī Robijs Robertsons savā Facebook profilā ievietoja šādu paziņojumu: “Pagājušajā nedēļā uzzināju skumju un šokējošu vēsti, ka mans senais grupas biedrs Livons aizvada pēdējo stadiju cīņā ar vēzi. Tas mani satrieca, jo biju sapratis, ka viņš ir uzveicis rīkles vēzi un nenojautu, ka stāvoklis ir tik ļauns. [..] Svētdien es devos uz Ņujorku un apraudzīju viņu slimnīcā. Nosēdēju pie Livona krietnu brīdi un domāju par neticamo un brīnišķīgo laiku, ko esam pavadījuši kopā. [..] Livons ir viens no apdāvinātākajiem cilvēkiem, ko esmu pazinis un daudzējādā ziņā kā mans vecākais brālis.” Pusotru diennakti vēlāk Livons Helms bija miris. Viņam bija 71 gads, viņa mājas joprojām bija Vudstokā un viņš joprojām bija aktīvs muzikants.
The Band. Foto: Bob Cato
Nākamajās dienās simtiem cilvēku internetā pauda ne tikai skumjas par Livona aiziešanu, bet arī prieku par kādreizējo līdzgaitnieku izlīgumu. Turklāt daudzos komentāros bija jaušams ļoti personīgs atvieglojums, kas liecināja – abu reiz tik tuvo draugu senais naids un pēdējā brīža izlīgums (lai arī tikai simbolisks, jo, kā noprotams no Robertsona rakstītā “sēdēju pie Livona un domāju”, Helms tobrīd jau bijis ceļā pie sen mirušajiem draugiem un kolēģiem Rika Danko un Ričarda Manuela) arī pēc visiem šiem daudzajiem gadiem nebūt nav tikai viņu pašu rūpe.
Bobs Dilans savulaik Robertsonu nosauca par matemātisku ģitāras ģēniju un ko līdzīgu var teikt arī par citiem The Band dalībniekiem. Nejaušam klausītājam viņu roots rock var likties ļoti nepretencioza mūzika, taču tā ir gudru un intuitīvi nekļūdīgu mūziķu nepretenciozitāte. Daudziem hipiju laika amerikāņiem viņi esot palīdzējuši saprast savu valsti, savu tautu un vēsturi. Un tajā visā ieraudzīt sevi. Daudziem citiem citos laikos un vietās viņi palīdzēja apjēgt, cik svarīgi ir saprast to, kas ir svarīgi. Jā, bija brīdis, kad arī viņi pelnīja un tērēja lielu naudu, dzēra, šņauca un pīpēja, mīlēja dārgas meitenes un lepnas mašīnas un, pat – kā Livons un Robijs – filmējās Holivudā. Taču glamūrs un zvaigžņu putekļi viņiem klāt neķērās. Tā vietā The Band allaž pamanījas saglabāt ikdienišķas normālības auru. Un ilgu laiku viņi patiešām bija kā brāļi. Pēc tam – nikni un nesamierināmi. Arī tā kā spēj vien brāļi. Tik un tā no malas viņi šķita tik ļoti savējie, ka mums, kas viņus mīlējām, vienmēr gribējās, lai viņi ir kopā. Ne fiziski, jo brāļiem nav jānodzīvo mūžu zem viena jumta, bet garīgi. Tā kā mēs paši gribam būt kopā ar tiem, kas mums bijuši dārgi. Palasiet komentārus Robija lapā vai pie You Tube video… Jā, viņi sen vairs nebija draugi savā starpā. Bet tādi viņi joprojām ir neskaitāmiem cilvēkiem, kas savu dzīvi nespēj iedomāties bez viņu mūzikas. Jo tā nebija tikai mūzika.
The Band. Foto: Elliott Landy
Viņi satikās 50. gadu beigās amerikāņu rokabilī dziedoņa Ronija Hokinsa grupā. Nosvērti mierīgais un koncentrētais, rezervātā augušais ebreja un mohauku indiānietes dēls Robertsons, allaž starojošais basists un dziedātājs Riks Danko, sapņaini melanholiskais pianists Ričards Manuels, kura balsī bija tik daudz skaistuma un vientulības smeldzes, it kā viņš jau sākumā būtu zinājis, kā viss beigsies, un savrupais, lācīgi lēnīgais klusētājs, ērģelnieks un saksofonists Gārts Manuels. Un Livons, lepnais un nepakļāvīgais dienvidnieks ar fermera sīkstumu. Vienīgais amerikānis starp kanādiešiem, viņš savos 18 bija divus, trīs gadu vecāks par pārējiem un automātiska autoritāte. Intensīvos pārbraucienos pa ASV un Kanādas nekurienes mazpilsētu bāriem, kur grupa – sakot Livona vārdiem – spēlēja “suteneriem, ielenēm, žūpām un līķiem”, viņi apguva ne tikai rokenrola izglītību, bet arī izdzīvošanas skolu. Kad Hokinsa tēvišķais despotisms visiem bija līdz kaklam, un puikas izlēma tālāk kulties paši uz savu roku, nebija šaubu, ka viņu līderis ir Livons, kuram “mūzika bijaasinīs” (Robijs Robertsons). Grupu sauca Levon & The Hawks. Kad gāja pavisam skarbi, puiši pārtika no lielveikalos sazagtā, jo dolārus bija jātaupa benzīnam, lai tiktu līdz nākamajam koncertam. Tā viņi izauga par īstiem muzikantiem, kuri zina, ka mūzikas būtība ir nevis notīs, bet dzīvē un patiesībā. Notis pazina tikai Gārts, bet dzīvi – visi. Tuviniekus viņi neredzēja mēnešiem, un pat gadiem ilgi. Viņu ģimene bija viņu grupa.
Sešdesmito vidū, kad Helmu un Robertsonu pie sevis aicināja Bobs Dilans, Livons atbildēja: “Vai nu tu ņem mūs visus, vai nevienu.” Bobs paņēma visus un bija laimīgs. Taču tāda nebija publika, kura pieprasīja, lai Dilans atsakās no šiem ķēmiem, kuri viņa dzidro folka avotu piegandējuši ar rokenrola mēsliem. Vakaru pēc vakara viņus izsvilpa un nomētāja ar tomātiem. Bobs nešaubījās par savu vīziju un bija sajūsmā. Livons to nespēja saprast: “Es biju audzis ar pārliecību, ka mūzikai jāliek cilvēkiem smaidīt un priecāties. Bet te pār mums gāzās naids.” Dilana turneja bija knapi pusē, kad Livons uzaicināja Robiju uz kāsi. Viņš teica: “Man bija viens mērķis - mūsu pašu grupa. [..] Nekad neesmu gribējis būt par bundzinieku kādam citam. Un nu esmu izlēmis, ka šai tūrei jāturpinās bez manis. Pasaki zēniem, ka vēlu viņiem visu labāko un priecāšos tikties, kad būs pienācis laiks visu atsākt no jauna.” Kad Robijs jautāja, kurp draugs grasās doties, tas atbildēja – vēl nezinu, bet jūs vienmēr varēsiet mani atrast, uzzvanot manam vecajam uz Arkanzasu... Nākošajā rītā viņš bija prom. Kad beidzās nauda, Livons pieteicās par strādnieku naftas urbumos Meksikas līcī.
Laiks “visu atsākt” pienāca pēc pusotra gada. Dilans bija cietis motocikla avārijā un patvēries savā Vudstokas īpašumā, provinces miera ostā netālu no Ņujorkas. Viņa grupa turpat līdzās gatavojās savam pirmajam albumam. Kādu dienu puiši piezvanīja Livonam: “Mums ir dīls ar [ierakstu kompāniju] Capitol. Viņi grib mums dot pārsimt tūkstošus, Lī. Labāk nāc un savāc savu daļu!” Līdz ar Livona bezdibenīgi dobjās balss atgriešanos grupas skanējumā, The Band – tāds bija viņu jaunais nosaukums – mūzika iemantoja robustu pievilcību, kas viņu debijas albumam Music from Big Pink ļāva kļūt par vienu no sava laika brīnišķīgākajiem ierakstiem. Par agrāk nedzirdēto soula, gospeļu, kantrī un rokenrola hibrīdu jūsmoja Beatles un Stones, Led Zeppelin un Ēriks Kleptons. The Band draudzējās ar viņiem visiem, tomēr palika tādi, kā neviens. Nelikdamies ne zinis par košajām hipiju modēm, viņi valkāja melnus, pāķīgi senatnīgus uzvalkus un platmales, toties Lenonam un Makartnijam, Peidžam un Plāntam, Kleptonam, Vanam Morisonam un pat Eltonam Džonam drīz vien parādījās tādas pašas ūsas un bārdas kā viņiem. Un viņu kopība šķita neiedragājama kā muzikāli, tā cilvēcīgi.
The Band – The Night They Drove Old Dixie Down, koncerts Sanfrancisko 1976. gadā, no filmas The Last Waltz
Tomēr pārmaiņas nebija novēršamas. Robijs rakstīja arvien brīnišķīgākas dziesmas un, būdams aktīvāks un mērķtiecīgāks par pārējiem, sāka justies kā grupas galvenā figūra. Livonam nebija iebildumu, līdz atklājās, ka vairākus kolektīvi radītus gabalus Robijs piereģistrējis kā savus sacerējumus, tādēļ visa autoratlīdzība pienākas viņam vienam. Tā bija pirmā plaisa viņu draudzībā. Robertsona ambīcijas auga un viņš arvien biežāk lēma visu vārdā, arvien mazāk uzklausot pārējos. Visbeidzot 1976. gada vasarā Robijs, kurš, drauga Mārtina Skorsēzes iedvesmots, loloja plānus Holivudā, pavēstīja, ka grupas laiks ir pagājis un viņiem jāšķiras. “Viņš uzstāja, ka daudzie lidojumi ir bīstami un turnejas pārvērtušās neveselīgā murgā,” raksta Helms. “Es atbildēju, ka nedaru to veselības dēļ. Es esmu muzikants un gribu dzīvot tā kā dzīvoju. [..] Robertsons uzstāja, ka mums nav citu variantu, kā darīt pēc viņa prāta.”
1983. gadā The Band atgriešanās turnejas laikā pēc daudziem hroniska alkoholisma gadiem pašnāvību izdarīja reiz tik romantiskais Ričards Manuels. Robijs nepiedalījās ne turnejā, ne bērēs. Savukārt desmit gadus vēlāk, kad The Band tika uzņemti Rokenrola slavas zālē, ar pārējiem nebija Livona, kura svaigi izdotie memuāri seno konfliktu pacēla jaunos augstumos. Cita starpā Helms tajos raksta: “Man jāuzmanās, lai nenoliegtu Robija nepelnus mūsu visu karjerās. Viņš noteikti bija The Band katālists un ir pelnījis godpilnu vietu mūsu mūzikas vēsturē. Taču es līdz pat šai dienai nesaprotu, kādēļ viņš tā rīkojās. Daži no mums piedzīvoja grūtus laikus un bija grēks nesniegt palīdzīgu roku, ja tu to vari.”
Robijs Robertsons, piedaloties Pīteram Geibrielam – Fallen Angel, veltījums Rikam Danko, 1987
Izvērstāku Robija viedokli mēs droši vien uzzināsim viņa atmiņu grāmatā, kas topot jau vairākus gadus. Taču 2010. gadā intervijā žurnālam Mojo Robertsons teica šādus vārdus: “Man bija daudz iemeslu rīkoties tā, kā es rīkojos. Es viņiem vēlu visu vislabāko. Es mīlu šos puišus, manus brāļus, taču ejot laikam un krājoties niknumam, cilvēkiem vajag kādu, uz ko niknumu izgāzt. Kaut kādā ziņā es to saprotu.”
Vēzis Livonam tika diagnosticēts 1998. gadā (nākamajā gadā negaidīti nomira Riks, kurš nesen bija ārstējies no narkotiku atkarības). Viņš strauji zaudēja balsi un spēja vien vāri čukstēt. Ārstēšanas izdevumi un ugunsgrēks Vudstokas studijā draudēja ar bankrotu. Livons nepadevās un sāka regulāri uzstāties savā īpašumā. Dziedāja viņa meita Emija un nereti arī slaveni viesi, viņš pats spēlēja bungas un mandolīnu. Tie, kam laimējies tur būt, saka – tās vairāk bijušas fantastiskas mājas ballītes, ne koncerti. Un šīs ballītes ļāva nomaksāt rēķinus. Audzēju izoperēja, Livons atkopās, atkal bija gatavs dziedāt un 2007. gadā izdeva pirmo disku 25 gadu laikā. Kad tam tika piešķirts Grammy kā labākajam tradicionālā folka albumam, viņš pēc balvas neieradās, jo ar koncertu Vudstokā atzīmēja mazdēla piedzimšanu. Vienā no saviem pēdējiem priekšnesumiem mēnesi pirms nāves viņš teica: “Es nevaru lepoties ar labu veselību. Bet man neklājas pārāk slikti. Man joprojām pietiek enerģijas, lai muzicētu. Un kamēr varu to darīt, es jūtos lieliski.” Arī Livona pēdējais albums Ramble at the Ryman tika novērtēts ar Grammy. Tas ir dzīvais ieraksts, kurā viņš līdzās citām klasiskām amerikāņu dziesmām izpilda sešus Robija Robertsona gabalus no The Band laikiem. Izdots 2011. gada rudenī, nu tas ir kļuvis par atvadu sveicienu tiem daudzajiem, kuri joprojām no sirds priecājas par viņu abu satikšanos. Gan nupat, Livona pēdējā svētdienā, gan toreiz, pirms vairāk nekā pusgadsimta. Jo mums, kas viņus reiz iemīlējuši, viņi joprojām ir brāļi.
Livons Helms – Anna Lee, koncerts Nešvilā 2008. gadā, no DVD Ramble at the Ryman
