Signe Baumane uzņēmusi jautru filmu par depresiju
01/07/2014
Foto: Kristīne Madjare
“Par seksu es domāju katras deviņas sekundes un par pakāršanos – katras divpadsmit,” Rīgā, tiekoties ar presi, saka Signe Baumane, animāciju filmu māksliniece un režisore, kura jau divdesmit gadus dzīvo Ņujorkā. “Esmu taisījusi daudzas īsfilmas par seksu, nu pienācis laiks otrai tēmai, kas mīt manā galvā – depresijai un domām par pašiznīcināšanos,” tā savu pirmo pilnmetrāžas animācijas filmu, – turklāt autobiogrāfiskāko no visām – “Akmeņi manās kabatās” piesaka Baumane, preses konferencē nodemonstrējot magnētisku stāstnieces talantu un skurbinošu melno humoru.
“Signe Baumane ieņem ļoti respektējamu vietu ASV neatkarīgās animācijas ainavā, viņa ir vārds, ar kuru tur noteikti rēķinās. Kaut, protams, viņa nenodarbojas ar komerciālo animāciju, kas viņas atpazīstamību ierobežo,” mākslinieces un režisores vietu uz globālās kino kartes Arterritory.com iezīmē Dita Rietuma, Nacionālā Kino centra direktore un kino kritiķe. “Par Baumanes statusu liecina arī tas, ka viņa ir ASV Kinoakadēmijas biedre – šajā statusā ir tikai divas latvietes. Turklāt viņa ir vienīgā, kas dzimusi, augusi un strādājusi Latvijā (otra ir jau kara laikā emigrējušu vecāku atvase – aktrise). Būtībā Signe pārstāv tipisku Eiropas autorkino – būdama savu filmu animatore, māksliniece, scenāriste un režisore, Baumane perfekti iemeso Eiropas autorkino konceptu.”
Līdz ar Signes Baumanes viesošanos 30. jūnijā Rīgas Kinomuzeja nelielajā zālē, Latvijas Nacionālais Kino centrs ir aizsācis jaunu iniciatīvu vismaz reizi mēnesī stāstīt Latvijas kino “labās ziņas” un rīkot tikšanās ar filmu veidotājiem. Signes Baumanes labā ziņa ir tā, ka viņas pirmā pilnmetrāžas animācijas filma “Akmeņi manās kabatās” (2014) ir izraudzīta konkursa programmai Karlovi Vari (Karlovy Vari) Starptautiskajā kinofestivālā Čehijā, kur 7. jūlijā filma piedzīvos pasaules pirmizrādi. Vērts uzsvērt, ka šī ir pirmā reize festivāla 49 norises reižu vēsturē, kad konkursā ir iekļauta animācijas filma.
“Karlovi Vari festivāls ir ļoti būtisks,” atklājot tikšanos saka Dita Rietuma. “Turklāt tas ir viens no vecākajiem Eiropā.” Ja pasaules kinofestivālu hierarhijā uz augstākā pjedestāla atrodas Kannu, Venēcijas un Berlīnes festivāli, tad uzreiz aiz tiem seko Karlovi Vari, San Sebastiana festivāls un Locarno. “Lielu uzmanību Karlovi Vari kinofestivālam pievērš arī Amerikas filmu veidotāji, un “Akmeņi manās kabatās” arīdzan skaitās ASV un Latvijas kopražojums, kaut filma ir unikāla privātiniciatīva,” saka Rietuma. Latvijas Nacionālais Kino centrs ir ieguldījis aptuveni 18 tūkstošus eiro filmas pabeigšanas posmam un filmas adaptācijai latviešu valodā. Kopējais budžets ir 280 tūkstoši ASV dolāru. Latvijas pirmizrādi “Akmeņi manās kabatās” piedzīvos 21. augustā.
“Uztaisīt pilnmetrāžas filmu – tie ir ļoti daudzi akmeņi manās kabatās,” grūto tapšanas procesu raksturo Signe, salīdzinot sevi ar Sīsifu, kurš kalnā vēlis smagu akmeni. Kaut budžets – 280 tūkstoši ASV dolāru – pilnmetrāžas animācijai naudas izteiksmē esot mazs, darbs pie filmas paņēmis ļoti daudz laika. “Man vairs nav draugu un neesmu ēdusi nekur citur kā vien ļoti lētos restorānos. Gāju tikai uz priekšu kā zirgs ar klapēm,” smejas režisore.
Jautra filma par depresiju
Kāpēc tāda izvēle – taisīt tik personisku filmu un vēl par depresiju? “Esmu tāds cilvēks – ja man kaut kas spiež kā akmens kurpē, tad es par to runāšu. Depresijas periodi ir kā liels bluķis – sajūta, ka tev ir lauzta sirds, tikai bez iemesla. Ja šādas lietas turam apslēptas tumšā istabā un izliekamies neredzam, tās var kļūt aizvien bīstamākas un draudīgākas nekā, ja mēs tās izgaismotu. Viens no veidiem, kā iespīdināt gaismu tumšajos kaktos, kuros mīt monstri, ir atklāti runāt.” Kaut “Akmeņi manās kabatās” ir par viņas dzimtas sieviešu vēsturi, Signe Baumane neuzskata, ka ir tāds depresijas gēns. “Depresija drīzāk ir zināms smadzeņu jutīgums, atvērtība pret pasauli, kas vienlaikus padara mūs atvērtus iekšējām sāpēm.”
Tomēr māksliniece uzsver, ka “Akmeņi manās kabatās” nav depresīva filma par depresiju. “Es principā neesmu tāds cilvēks, kuram patiktu raudāt un žēloties, un es arī netaisu filmas, lai citi raudātu un žēlotos. Es taisu filmas, lai izklaidētu un savā ziņā provocētu, liktu cilvēkiem domāt. Rezultātā filma nav raudulīga, bet drīzāk ņipra un apveltīta ar sarkasmu un ironiju.”
Kāda ir filmas mērķauditorija? Pirmkārt, cilvēki, kurus interesē vai personiski saista depresijas tēma, uzskata Baumane. Otrkārt, sievietes, jo filmas autore ir sieviete un arī stāsts ir par piecām sievietēm. Režisore min nesenu viesošanos Čehijā, kur bija uzaicināta studentiem lasīt lekcijas par saviem darbiem. Viņa nodemonstrējusi arī dažus “Akmeņi manās kabatās” tapšanas fragmentus. “Kad fragmenti bija beigušies, pie manis pienāca visas auditorijas meitenes un sāka ar asarām acīs stāstīt, ka tur atainots tieši tas, kas skāris arī viņas. Acīmredzot filmā ir kaut kas tāds, kas aizķer.”
Kāpēc filmu neierunāja Uma Tūrmane?
Filmas tapšanas gaitā neiztrūkstošas bijušas šaubas, jo filma ir eksperiments, kas nav veidota pēc priekšrakstiem. Vairāki eksperimentālie risinājumi ļāvuši arīdzan ietaupīt filmas izmaksas. Piemēram, nevis likt pašiem varoņiem runāt, bet izmantojot teicēja balsi. Turklāt tā ir Signes Baumanes balss – gan angļu, gan topošajā latviešu versijā.
“Ieskaņojot angļu versiju, biju pieaicinājusi teātra režisoru, kurš manu balsi režisēja septiņu nedēļu garumā piecas stundas dienā, jo es neesmu aktrise un angļu valoda nav mana dzimtā valoda, man ir akcents, un ir virkne vārdu, pie kuriem klūpu, piemēram, nekādi nespēju pareizi izrunāt angļu vārdu treshold (slieksnis),” smejoties atklāj māksliniece. Tomēr, kad dažiem kritiķiem parādījusi ierakstītos fragmentus, tie metušies viņai virsū, teikdami, ka ierunāt pašai esot “drausmīgi stulbi”. Vai gan viņa nav varējusi sarunāt Umu Tūrmani vai Merilu Strīpu? Turklāt labs aktieris būtu spējīgs izkopt arīdzan latviešu akcentu, ja tas esot nepieciešams. “Bet tad filma kļūtu par pavisam ko citu!” savu izvēli aizstāv Baumane. “Tad tā būtu pārāk smalka filma, kurā tiktu dudināts aktiera balsī par to smago likteni, kas latviešu cilvēkiem bijis jānes. Bet mana balss ir tiešāka, nelīdzenāka, raupjāka. Ar to nepacietīgo un neirotisko enerģiju, kur jau balsī klausoties, skatītājs nevilšus sāk domāt – tam cilvēkam noteikti ir kaut kāda problēma,” smejas režisore. “Manā balsī ir filmiņai tik organiski nepieciešamas nemiers, kas norāda, ka stāstītāju kaut kas dzen kā ar pātagu no pakaļas.” Signe Baumane filmai organizējusi trīs t.s. test screenings, bez kuriem filmu viņa nelaistu pasaulē, un lielākā daļa skatītāju tomēr atzina, ka teicēja balsij neesot ne vainas.
Arī filmas izpildes tehnika ir visnotaļ eksperimentāla un reti sastopama – no papier mâché darināts fons, kas digitāli savienots ar roku izzīmētiem tēliem. “Ja uz ekrāna ir vien plakani tēli ar plakaniem foniem, tad skatītāja acij nav īsti, kur pieķerties. Tālab šodien tik populāras kļuvušas trīsdimensiju animācijas filmas, jo tās piedāvā īstas telpas izjūtu, kas acij tīk, un skatītājs aizmirst, ka atrodas multfilmā, pieņemot šādu realitāti daudz vieglāk. Ilgi skatoties plakano animāciju, cilvēka acis nogurst. Tā kā sīki izzīmēt telpu, kurā varoņi kustas, ļoti dārgi maksā, es nolēmu fonu veidot kā papier mâché maketu un to vienkārši nofilmēt.”
Papier mâché tehniku Signe Baumane sev atklājusi ap 2010. gadu, kad uzņēmusies sev nebijušu gadījuma darbu Milānā. Itāļu dizainers vārdā Aspasia caur Baumanes itāļu paziņām redzējis viņas filmas un izteicis vēlmi iepazīties tuvāk. Viņš piedāvājis uz Ziemassvētkiem Signei radīt milzīgu sienas gleznojumu viņa veikalā Milānā. Kaut režisorei tā bija pavisam jauna pieredze, viņa darbu uzņēmusies. Aspasia bijis tik apmierināts, ka piedāvājis viņai uztaisīt arī pāris skulptūras. Arī to Signe iepriekš nebija darījusi, bet piekrita un izmēģināja roku papier mâché tehnikā, atklājot, cik lielu prieku viņai sagādā darbs trīs dimensijās, jo atraisījis iztēli. Pāris gadu gaitā viņa vairākkārt aicināta uz Milānu un kopskaitā uztaisījusi trīsdesmit cilvēka izmēra papier mâché skulptūras, kuras izkrāsojusi košās krāsās, un Aspasia tās izlicis savā veikalā, saņemot apmeklētāju komplimentus. Tomēr pēc trīsdesmitās skulptūras Aspasia teicis, ka nevarot savu veikalu Milānā pārvērst par Signes Baumanes muzeju, tālab sadarbība diemžēl jāpārtrauc. Tomēr no šīs pieredzes Baumane guvusi iedvesmu nākamajā filmā izmantot papier mâché tehniku, kas īstenojies “Akmeņos manās kabatās”.
Kickstarter ziedojumu platforma – laimīga sakritība vai kino nākotne?
Filmai tika vākts finansējums arī ar interneta platformas Kickstarter palīdzību, kurā naudu saziedoja arī daudzi Latvijas iedzīvotāji. “Visi tagad domā, ka Kickstarter kampaņas ir izeja no filmu finansiālajām grūtībām. Bet nav tik vienkārši,” uzsver Signe. “Kickstarter ir savveida popularitātes sacensība, kas principā man ļoti nepatīk. Jo kas ir popularitāte? Kādi projekti tiek atbalstīti? Piekrišanu gūst kāda saistoša tēma vai slavens veidotāja vārds. Bet ja tu taisi mākslas filmu par kaut ko grūti sagremojamu vai nepatīkamu un ja vēl tavu vārdu neviens nezina, tad vairāk par draugiem un radiniekiem – kādiem 200 cilvēkiem – neviens cits arī nesaziedos. Ja Kickstarter kļūtu par kino industrijas nākotni, tad mūs sagaidītu tikai lielām masām domātas filmas, bet mākslas filmas, viss smalkums zustu.”
Tomēr Signes Baumanes filmai izdevās šādi savākt lielu daļu budžeta. Kaut filma ir drīzāk mākslas darbs, nevis masu kino, režisore uzskata, ka panākumu atslēga bijusi tieši tēma. “Ar ziedojumiem cilvēki apliecināja, ka arī viņi piekrīt, ka par šo tēmu ir jārunā.” Kādas desmit dienas pirms kampaņas beigām noslēpumainā veidā par ziedojumu vākšanu uzzinājuši latvieši, un strauji ieplūdis mazo donāciju skaits – kopumā kādi 200 atbalstītāji no Latvijas. “Patiesībā tikai tad es līdz galam sapratu, ka ir jāveido filmas saikne ar Latviju, jānes tā arī šeit un jālatvisko. Jo galu galā arī es esmu latviete, un filmā atainota ir Latvijas ģimenes vēsture. Kickstarter kampaņas pieredze mani par šo lēmumu pārliecināja.”
Latvijas vēsture un dzimtas vēsture
Signe Baumane atzīst, ka sākotnēji tomēr nav bijusi doma veidot filmu par savu dzimtu un par Latvijas vēsturi. “Šķita, ka tā būs vienkārši filma par mani un par to, kā es jūtos.” Tomēr sākot rakstīt scenāriju un prātojot, no kurienes viņai ir šī nosliece uz depresiju, režisore nolēmusi iezīmēt vieglu ciltskoka skici un pēkšņi nonākusi gluži vai detektīvstāstā. “Scenārijs pārtapa par manas ģimenes vēsturi, kas iestiepjas simt gadu garumā, sākot no 1903. gada – ar mana vecātēva piedzīvojumiem Polijā, viltojot naudu 1905. gada revolūcijai. Un beidzot ar mani 2014. gadā, kur es mēģinu saprast, kas es esmu un kādēļ es esmu tāda, kāda es esmu.” Visi vārdi gan filmā esot nomainīti, saka Signe: “Lai mani kāds neiesūdz tiesā!”
Darbs pie filmas ļāvis jaunā gaismā ieraudzīt Latvijas 20. gadsimta vēsturi ar neskaitāmajām varas maiņām. “Atceros, ka kādreiz – kad es pati te dzīvoju – man Latvija vēsture likās garlaicīga. Lasīju Horhe Luisu Borhesu, kurš bija aprakstījis Latīņamerikas vēstures peripetijas, revolūcijas, un es vienmēr apskaudu, ka kādas zemes vēsture var būt tik aizraujoša.” Tomēr divdesmit gadus dzīvojot prom no dzimtenes un iemantojot distancētāku skatu, nācies secināt, ka Latvijas vēsture pārspēj pat Borhesa stāstus.
Ko pati ģimene saka par šo filmu? “Visai dzimtai vēl neesmu to rādījusi,” atzīst māksliniece. Kad, filmu taisot, Baumane par ideju izstāstījusi vecākiem, valdījis elektrizēts satraukums – kāpēc gan šī tēma būtu jācilā? Pēcāk viņa mammai un tētim parādījusi filmu vēl tapšanas stadijā. “Mans tēvs – filmas dzimtas līnija ir no viņa puses – sākumā skatījās ļoti sasprindzis. Bet, kad pagāja pirmās piecpadsmit minūtes, viņš atgāzās krēslā un izstaipījās, atviegloti nopūzdamies: “Tā taču ir māksla!” Viņš laikam bija satraucies, ka plānoju izveidot kaut ko pārlieku tiešu un dokumentālu,” stāsta Signe un piebilst, ka drāma jau nekad nesanāktu, ja visu izstāstītu tā, kā bijis. “Nevienu jau neinteresē patiesība, visi grib dzirdēt stāstu.”
Gandrīz autobiogrāfisks stāsts
Ņemot vērā, ka “Akmeņi manās kabatās” ir autobiogrāfiskākā no Signes Baumanes filmām, rodas jautājums, vai nebija grūti veidot filmu pašai par sevi? “Tā varone jau pēc manis nemaz neizskatās,” ironizē Signe. “Kad tu risini stāstu, tu automātiski no tēliem mazliet distancējies. Nezinu, kā citiem, bet man ir tā – ja ir noticis kas traģisks, tad stāstījuma formā ir iespēja no tā mazliet attālināties. Tāpat, kad es stāstu šo stāstu “Akmeņi manās kabatās”, kaut kādā ziņā tas vairs nav mans stāsts.” Režisore uzsver, ka nekad netaisa filmas kā psihoterapiju sev vai lai sevi no kaut kā izārstētu. “Es taisu filmas skatītājiem, lai viņus izklaidētu, sapurinātu vai pat iecirstu pļauku.”
Tā arī autobiogrāfija ir kļuvusi par stāstu, kaut visos posmos tik ļoti distancēties nav izdevies: “Tuvāk beigām, kad scenārijā man bija jāraksta par to, kā es jūtos, kad mani divreiz gadā uz sešām nedēļām pārņem šī depresija, tas bija ļoti, ļoti grūti. Tad kad man mēģinājumos bija pēcāk jālasa šis teksts, es bez asarām netiku cauri. Bet beigu galā tas ir vienkārši stāsts.”
