“Shipsi. Kamermūzika”
Kas ir mākslas notikums un kāpēc tas vispār vajadzīgs?
16/09/2015
Foto: Mārtiņš Cīrulis
Tik nelielā valstī kā Latvija, turklāt sarežģītas ekonomiskās situācijas kontekstā bieži dzirdamas diskusijas par to, vai un cik nozīmīga un primāra vai tieši pretēji – otršķirīga – mums ir māksla un kultūra. Protams, ir ētiski ļoti grūti blakus stādīt skolotāju algas vai pensionāru iztikas minimumu un, piemēram, Latvijas Nacionālās operas un baleta finansējumu vai “vēl trakāk” – valsts dotāciju kāda jauna muzeja būvniecībai. Tomēr es uzskatu, ka kultūra mums ir nepieciešama un pat ļoti, jo tā pārstāv vērtības, kas nav izmērāmas naudā, bet kam ir spēja uzrunāt tautas pārstāvjus gan individuāli, gan vienot kā nāciju. Aplūkojot Shipsi kamermūzikas priekšnesumu muižas mājā pie “Piena”, vēlos pastāstīt savu redzējumu par mākslas nozīmi mūsu dzīvē gan personiskā, gan valstiskā mērogā.
Klausoties Shipsi versiju par kamermūziku (8. septembrī, 2015), es neviļus atkārtoti sev noformulēju to, kas uzskatāms par mākslas notikumu. Šī doma pie manis atnāca dabiski, jo tāds manās acīs bija šis muzikālais piedzīvojums.
Astoņdesmit minūšu muzicēšanas laikā Shipsi mūs, dūmakainajā zālē sēdošos, aizveda kaut kur citur – aiz telpas un citām robežām, aiz labā un ļaunā un pat aiz “'šeit un tagad”, reizē pieprasot pilnīgu klātesamību notiekošajā.
Šis muzikālais stāsts bija emocionāli saviļņojošs, jo tas bija īsts un patiess. Lai arī zāles apgaismojums un lēnām pāri plūstoši dūmi radīja teātra skatuves efektu, viss notiekošais bija pa īstam. Nekas netika samelots.
Turklāt nedaudz kā ķīmijas laboratorijā, bija sajūta, ka piedalāmies kādā muzikālā eksperimentā – it kā mūziķa unikālais priekšnesums rastos šobrīd, mūsu acu priekšā. Patiesi, Shipsi meistarība, savienot klasiskās klavieres ar elektroniku, kļuva par īstenu skaņu laboratoriju. Un zālē sēdošie varēja justies nedaudz priviliģēti, it kā vērojot mākslu tās rašanās brīdī.
Shipsi radījis “Kamermūziku” kā muzikālu sarunu ar un par dažādām personīgām bailēm. Priekšnesuma ideja tātad ir balstīta ļoti personīgos sevis un mijiedarbības ar pasauli meklējumos. Bet drosme ar to atklāti dalīties caur mūzikas skaņām tam ļāva kļūt universālam jeb vismaz ļaut to sajust, piedzīvot un meditatīvi līdzpārdzīvot arī visiem klātesošajiem.
Jā, patiesi Shipsi uzstāšanās pamestajā muižā blakus slavenajam Rīgas bāram “Piens” man bija mākslas notikums. Tāpēc, ka tas mani aizveda kaut kur tālāk – kaut kur, kur vēl nebiju bijusi, ārpus laika un telpas un “šeit un tagad”. Arī tāpēc, ka šis astoņdesmit minūšu piedzīvojums bija tīrs, īsts un oriģināls, turklāt dzima un ieskanējās manā acu priekšā. Visbeidzot, “stāstot” ļoti personīgu stāstu, Shipsi ievibrēja arī manā sajūtu un domu pasaulē, kā arī visā dūmiem piepildītajā zālē.
Tāpat kā daudzu citu vairāk vai mazāk slavenu mākslas faktu, objektu vai notikumu rašanās pirmavots, Shipsi “stāsts” ir ļoti personīgs. Iespējams, tieši tāpēc tam bija spēja ļoti personīgi un patiesi uzrunāt šī mākslas notikuma lieciniekus jeb zālē sēdošos klausītājus. Līdzīgi kā mums visiem ir nepieciešams dienišķais uzturs, tā mākslas notikuma piedzīvošana ir barība dvēselei. Tieši tad, kad dzīvē (un/vai valstī?!) klājas visgrūtāk, māksla ir tā, kas var remdēt, palīdzēt meklēt atbildes un, cerams, no jauna likt ieraudzīt jēgu uz virzību tālāk. Kā tad izmērīt to, cik svarīga mums ir vai nav māksla un kultūra?
Mākslas vērtība mūsu dzīvē nav racionāli vai viennozīmīgi izmērāma. Tāpat tā visticamāk ir atšķirīga katram no mums. Un tomēr es uzskatu, ka māksla ir ļoti nozīmīga mūsu nelielajai Latvijai, kā arī visiem tās iedzīvotājiem. Es pat vēlētos ticēt un apgalvot, ka tieši māksla un kultūra ir tās, kas mūsu mazo Latviju var padarīt “lielāku”, stiprāku un vienotāku.
