Pašidentitātes meklējumi un ģimeniskās vērtības: Ksavjē Dolana kino
Aleksandra Rosa
20/05/2016
Šī gada Kannu kinofestivāla konkursa programmā jau atkal ielavījies jaunais kanādietis Ksavjē Dolans (Xavier Dolan). Protams, lavīšanās vairs nav īstais vārds, kad ar iepriekšējām filmām iegūtas sešas Kannu balvas. Šogad īpaši spilgtā kompānijā – līdz ar Pedro Almodovaru, Kenu Louču, Džimu Džārmušu, brāļiem Dardēniem, Olivjē Asajasu un citiem – Dolans startē ar savu sesto pilnmetrāžas filmu “Tas ir tikai pasaules gals” (It’s Only the End of the World).
Šis 27 gadus vecais režisors ir ticis saukts gan par brīnumbērnu, gan arī par nepieklājīgi jaunu censoni, spriežot pēc kinoindustrijas standartiem. Šobrīd viņa balss ir pietiekami skaļa, lai pavēstītu visnotaļ vērienīgai auditorijai par mūsdienu jauniešu smeldzīgākajiem, skarbākajiem un patiesākajiem stāstiem: sarežģītajām attiecībām ar tuviniekiem, kas nereti noved pie vardarbības, pašidentitātes meklējumiem, tostarp arī sadzīvošanu ar savu seksuālo orientāciju un tās atklāšanu sabiedrībai, mīlas, iekāres un naida galējībām. Starp citu, Dolans uzskaita veselas sešas pakāpes starp absolūtu heteroseksualitāti un homoseksualitāti, bet starp mīlestību un naidu pakāpju nav, šie jēdzieni Dolanam ir absolūti. Gaidot festivāla rezultātus (un daudz vairāk par tiem – jauno filmu), piedāvāju ieskatīties Ksavjē Dolana filmogrāfijā – “Es nogalināju savu māti” (I killed my mother, 2009), “Iedomātās mīlestības” (Heartbeats, 2010), “Joprojām Lorenss” (Laurence Anyways, 2012), “Toms fermā” (Tom at the Farm, 2013) un “Māmiņa” (Mommy, 2014) – , meklējot režisora daiļrades centrālos motīvus.
“Ko tu darītu, ja šodien es nomirtu? – Es nomirtu rīt.”
Filmas “Es nogalināju savu māti” sešpadsmitgadīgā tīņa un viņa mammas dialogs izsaka visu, ko nepieciešams zināt par Ksavjē Dolana ģimeniskajām vērtībām. “Māmiņa” un “Es nogalināju savu māti” – cik atšķirīgas ir noskaņas abu filmu nosaukumos un cik uzstājīga mātes klātbūtne! Jau šeit iezīmējas režisora interese par mātes figūru un tās nozīmi jaunieša dzīvē. Nezinādams pareizo atbildi, viņš ar savu filmu palīdzību cenšas to izpētīt; režisora darbus raksturo nepārtrauktas šaubas par to, ko nozīmē būt mātei un kā tas ir – būt dēlam. Vienaldzīgi “es tevi mīlu” mijas ar patiesiem “es tevis dēļ nogalinātu”, bez paaudžu konflikta neiztiek neviens no galvenajiem varoņiem.
Ekrānšāviņš no filmas “Es nogalināju savu māti”. 2009
Naids un pārlieks dramatisms – “Es nogalināju savu māti” varonis izsaka smagos vārdus bez piepūles un liekas domāšanas. Tikpat viegli tiek teikts arī “es tevi mīlu”. Dolāns šajā filmā uzsver varoņu emocionālo nošķirtību, konstruējot kadrus tikai ap vienu no tēliem. Apkārt tiek atstāta brīva telpa, kurā nav iederīgs šķietami tuvākais cilvēks pasaulē – māte.
Dolana varoņi uzdrošinās izvērtēt sievietes piemērotību mātes lomai, taču pats režisors neatzīst sliktas mātes konceptu. Viņa mātes ir impulsīvas un neirotiskas, pavisam ne labo manieru un pareizas audzināšanas paraugdemonstrējumi. Viņas ir apveltītas ar bērnus kaitinošiem paradumiem, turklāt atbalsta itin ne katru bērna lēmumu. “Es nogalināju savu māti” varone mēdz dziedāt neērtās situācijās; viņai ir nepaveicies arī ar gaumes izjūtu, kura viņas sešpadsmitgadīgajam dēlam ir svarīga kā gaiss. Līdz ar citiem ikdienišķiem niekiem riebums pret māti aug, un kopā ar to kāpj arī filmas emocionālais saspīlējums. Dolans saskata pamatojumu paaudžu konfliktam un reālistiski attēlo jauniešu subjektivizētos dzīves redzējumus ar apšaubāmām vērtībām un noraidošu attieksmi pret jebkādiem kontroles mehānismiem. Lai arī cik neglīta nebūtu mammas nopirktā vāze tīģera nokrāsās, viņas mīlestība nekur nezūd. To apzinās arī izlutinātais dēls, kurš tāpat turpina pārbaudīt mātes pacietību ar saviem egocentriskajiem izgājieniem.
Kontroles Dolana jauniešiem tik tiešām vajadzētu vairāk, bet dažkārt visi uzraudzības veidi ir neveiksmīgi. Šādu situāciju attēlo “Māmiņa”, kurā māte ir spiesta pieņemt savu agresīvo un psihiski nelīdzsvaroto puisi mājās pēc viņa nesekmīgas uzturēšanās ārstniecības institūcijā. “Māmiņas” varoņi nebeidz runāt par cerību, lai gan situācija ir patiesi bezcerīga. Starp bērna agresijas lēkmēm, kuru laikā mātei jāslēpjas aiz slēgtām durvīm, pavīd daži atklāsmes brīži, kad jaunietis sola mātei mūžīgu mīlestību un sevis savaldīšanu, taču tie ir vien īsi brīži.
(Fragments.) Ekrānšāviņš no filmas “Māmiņa”. 2014
“Māmiņas” Stīva valoda ir mazākā no viņa uzvedības problēmām.
Komplicētās paaudžu attiecības kļūst arvien asākas lieku salīdzinājumu dēļ. “Es nogalināju savu māti” varonis tiek nemitīgi audzināts, piedāvājot veikt aptaujas ar citiem viņa vienaudžiem: vai citas mātes arī viņu bērnus ved ar mašīnu uz skolu no rītiem; vai citas mātes gaida viņu bērnus 45 minūtes pie video ierakstu veikala durvīm? Salīdzināšanu turpina arī jaunieši, kuriem, protams, izdodas atrast bezgala daudz problēmu tieši savos vecākos. Dolana varoņiem visapkārt ir paziņu mātes-brīvdomātājas: harizmātiskā drag kultūras pārstāve “Joprojām Lorenss”, “Es nogalināju savu māti” galvenā varoņa partnera māte, kas bērna istabā ieveļas ar jauniem mīlniekiem un vieglprātīgi ignorē bērna sekmes, zilmatainā dejotāja “Iedomātajās mīlestībās”, kas rīko dramatiskas performances apkārtējo priekšā. Lai arī cik brīvas un nepiespiestas nebūtu varoņu attiecības ar šīm mammām, mātes-brīvdomātājas Dolanam ir vien spilgti un no realitātes attālināti, sveši tēli. Patiesas bērna un vecāka attiecības spēj raksturot vien impulsīvi lēmumi un skriešana pa asmeni starp mīlestību un naidu.
Ekrānšāviņš no filmas “Iedomātās mīlestības”. 2010
Kamēr “Iedomāto mīlestību” Nikolā dejo ar savu māti, viņa pielūdzēji Marī un Frānsiss apspriež netipisko deju pāri: “Kas ir šis androīds? – Viņa māte. Viņu sauc Dezirē. Ko viņa no sevis iedomājas? Prostitūtu no “Pa asmeni skrejošā”?”
Ksavjē Dolans piedāvā gan saldeni romantisku tīņu mīlasstāstu darbā “Es nogalināju savu māti”, gan arī netipiskus un visnotaļ traģiskus attiecību naratīvus – mīlas trio “Iedomātajās mīlestībās”, kur brīvas attiecības pārtop par sāncensību, kas nesola labu iznākumu nevienam no jauniešiem; sirdi plosošas attiecības starp sievieti un viņas mīļoto, kurš ir dzimumu maiņas procesā “Joprojām Lorenss”; mazohistisku jaunieša piesaisti vardarbīgam homofobam, kuru māc apslēptas homoseksuālas tieksmes filmā “Toms fermā”.
Ekrānšāviņš no filmas “Es nogalināju savu māti”. 2000
“Es nogalināju savu māti” varoņu vienu mēnesi un trīs nedēļas ilgā mīlestība, kura tiek brīvi pieņemta viena puiša ģimenē un slēpta no otra jaunieša mātes.
Ekrānšāviņš no filmas “Toms fermā”. 2013
“Toms fermā” galvenais varonis iesaistās destruktīvās attiecībās ar sava mirušā partnera brāli. Neskaidri motivētās Toma izvēles noved pie neparedzamiem sarežģījumiem.
Ekrānšāviņš no filmas “Iedomātās mīlestības”. 2010
Nikolā vienmēr centrā. “Iedomāto mīlestību” Marī un Frānsiss viņu dievišķo un vēlas tikai vienu – īstas attiecības, nevis bērnu spēles trijatā. Diemžēl Nikolā par to pat nenojauš.
Jāpiemin arī plašais seksuālo identitāšu spektrs režisora darbos, lai arī šo tematu es negribētu izvirzīt kā Dolana daiļrades centrālo motīvu. Lielākā daļa vīriešu filmās ir homoseksuāli, arī starp dažām sieviešu dzimuma pārstāvēm, konkrētāk, filmas “Māmiņa” centrālo tēlu un viņas kaimiņieni, uzdzirkstī romantiskas intereses, tad vēl 30 gadus vecais skolotājs Lorenss pēkšņi atskārst, ka nedzīvo savā ķermenī un ka viņam jāpārtop par sievieti. Šie uzskaitījumi nav īpaši relevanti, jo Dolans seksuālajām identitātēm nepiešķir izšķirošo nozīmi. Pret sabiedrības uzspiesto heteronormativitāti viņš cīnās ar ikdienišķu homoseksuālu attiecību reprezentāciju, kas ir klusa un personiska, nevis kliedzoša un provocējoša. Dolanu interesē patiesas saites starp personībām, attiecības, kurās anatomiskajām īpatnībām nav nozīmes.
Ekrānšāviņš no filmas “Joprojām Lorenss”. 2012
Dzimumu lomas tiek apvērstas otrādi. Lorensam pieņemot sievišķo pozīciju, viņa draudzenei nākas uzņemties vadību pār pāra likteni.
Starp paaudžu konfliktiem, mīlestības drāmām un pārējām dzīves peripetijām pavīd neuzstājīgs, taču vienmēr klātesošs jautājums – kā tad izdzīvot šajos apstākļos? Dolans atsakās sniegt universālu atbildi. Ar savu varoņu dzīvesstāstiem viņš aktualizē vērienīgas tēmas, kuras neizbēgami skar sadzīvošanu ar sabiedrību un tās normām, tuviniekiem un pašam ar sevi. Galu galā tieši sevis izpratne sniedz varoņiem vismaz kaut kādus risinājumus. Tā liek skolotājam Lorensam atteikties no iepriekšējās dzīves par labu brunčiem un brīvai personības izpausmei, “Iedomāto mīlestību” nelaimīgajiem sāncenšiem salīgt un aizmirst par sprogaino blondīnu, bet “Es nogalināju savu māti” un “Māmiņa” jauniešiem atrisināt konfliktus ar mātēm. Dolans secina, ka tikt galā ar sabiedrības neizpratni, necieņu, agresiju (tas viss ir klātesošs, it īpaši filmā “Joprojām Lorenss”) ir daudz vienkāršāk nekā atbrīvoties no iekšējiem niķiem. Šķiet, ka režisors risinājumus saskata vien indivīda brīvībā, kuru nenoslogo personīgie aizspriedumi un pagātnes traumas.
Ekrānšāviņš no filmas “Māmiņa”. 2014
Dolans nav pārāk noslēpumains ar savu darbu dziļajām nozīmēm. Ja runa ir par apspiestību un brīvību, tad varonis tā arī saka: “Es esmu brīvs!” Tomēr nebūtu korekti aplūkot šo emocionālo filmas “Māmiņa” ainu tik primitīvā līmenī; šeit būtisks ir konteksts un filmas gaitā uzkrātie pārdzīvojumi. Stīvs ir brīvs pats no sevis, turklāt tikai uz mirkli. Tā ir īsa atelpa, kurai dramatismu piešķir nespēja pavilkt šo brīdi garumā. Idejisko līmeni papildina tehnisks risinājums – kadra malu attiecība izplešas no ieslogojošā 1:1 kvadrāta formāta uz plašāku un ierastāku 16:9.
Ksavjē Dolana paņēmieni minēto tēmu atveidojumam ir atsevišķas uzmanības vērti. Īsumā viņa darbus varētu saukt par stilizētiem, izteikti estetizētiem, kičīgi postmoderniem jūkļiem, kuros reālistiski kadri sekunžu laikā pārtop par palēninātām mūzikas klipu ainām. Citāti no Alfrēda de Misē mijas ar dziesmu “Bang Bang”, Baha svītu čellam nr. 1, Pedro Almodovara filmu krāsu estētiku, Godāra jauneklīgo tematiku un tehniskajiem trikiem, varoņu apsēstību ar Odriju Hepbernu un viņas stila atdarināšanu. Nedrīkst aizmirst arī Džeimsa Dīna plakātus tīņu istabās, references uz Bauhaus interjera dizainu un sienu krāsošanu Polloka stilā. “Iedomāto mīlestību” epizodē Dolans sasniedz asociatīvās montāžas virsotni, stroboskopa apžilbinātajā diskotēkas ainā ietverot sengrieķu statuešu attēlus, Žana Kokto erotiskos zīmējumus un filmas uzmanības centrā esošo sprogaino siržu lauzēju. To visu, protams, papildina The Knife dziesma “Pass this on”.
Reālistiskus, ar drebošu rokas kameru uzņemtus kadrus nomaina dekoratīvi, statiski, ceremoniāli kadri, kuros estetizācija sit augstu vilni. Realitāti iztraucē varoņu sapņi, īsi fantazēšanas mirkļi, kuriem nav jāpakļaujas nekādām “īstenības” normām. Šādi Stīva ienīstā, “nogalinātā” māte nokļūst uz ziedu pārklāta atlasa spilvena, “Joprojām Lorenss” varone attopas pēkšņā lietusgāzē iekštelpās, bet “Iedomāto mīlestību” Frānsiss fantazē par krītošu māršmalovu ieskautu zeltmati Nikolā.
Ekrānšāviņš no filmas “Es nogalināju savu māti”. 2009
Lai piešķirtu mazliet reālisma pasakainajai idillei, Dolans stāstu vidū iejauc dokumentālā stilistikā veidotus interviju kadrus. “Es nogalināju savu māti” Stīvs vakaros dodas uz vannasistabu ar mazu videokameru, kur filmē savus pārdzīvojumus par attiecībām ar māti. Tieši tur izskan sāpīgākie jaunieša vārdi, ar kuriem vēlāk nākas iepazīties viņa mammai. Līdzīgi kadri vērojami arī “Joprojām Lorenss”, kurā par rakstnieku pārtapušais skolotājs atbild uz intervijas jautājumiem, un arī “Iedomātajās mīlestībās”, savstarpēji nesaistītiem jauniešiem runājot par savām attiecību neveiksmēm. Dolans necenšas iesaistīt šos stāstus kopējā naratīvā, tie mēdz pēkšņi aplauzt stāsta līniju un likt skatītājam brīnīties par kadru atbilstību filmai.
Ekrānšāviņš no filmas “Es nogalināju savu māti”. 2009
Iespējams, ar šo Ksavjē Dolana darbu iezīmi vajadzēja sākt, taču vēlējos to atstāt noslēgumam – autors pats ir redzams lielākajā daļā filmu. “Es nogalināju savu māti” galvenais varonis Huberts, viens no Nikolā pielūdzējiem “Iedomātajās mīlestībās”, Toms darbā “Toms fermā”. Viņš parādās arī “Joprojām Lorenss” otrajā plānā, un tikai “Māmiņā” ir nodevis kameras uzmanību citiem aktieriem, pievēršoties tikai režijai. Režisors, scenāriju autors, aktieris, producents – multimākslinieks vai ar kontroli apsēsts dīvainis? Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ filmas ir tik patiesas un sirsnīgas, varētu būt tieši režisora klātbūtne kadrā. Nav noslēpums, ka Ksavjē Dolana stāsti ir daļēji autobiogrāfiski, tādēļ viņa aktiera izpausmes ir gluži iederīgas. Dolans ir arī uzticīgs savai nelielajai aktieru grupai, ar kuru sadarbība veidojusies jau kopš pirmās filmas 2009. gadā. Piemēram, Anne Dorvāla atveido mātes tēlu teju visos viņa darbos.
Režisora jaunākā filma, Kannās pirmizrādi piedzīvojusī “Tas ir tikai pasaules gals”, sola ne mazāk dramatisma kā iepriekšējie darbi: kāds rakstnieks pēc ilgas prombūtnes atgriežas dzimtajā pilsētā, lai paziņotu par savu neārstējamo slimību, kur sastopas vien ar vientulību, šaubām un apkārtējo cilvēku nespēju uzklausīt. Darbojošās personas kā vienmēr ir uz pirkstiem saskaitāmas. Šoreiz aktieru sarakstam pievienojas iespaidīgi vārdi: “Zils ir vissiltākā krāsa” Emmas tēlotāja Lea Seidū (šai sadarbībai jau sen bija jānotiek), Mariona Kotijāra, Natālija Beja, Gaspārs Uliels, kā arī Vincents Kassels.
Kannu kinofestivāls noslēgsies 22. maijā, pasludinot šī un nākamā gada aktuālāko autorkino.
