Alises brīnumzemēs
Klasiskā stāsta “Alise Brīnumzemē” ekranizāciju vēsture
29/06/2016
“Alise Brīnumzemē” – mūžam aktuālais bērnības stāsts, kurš saista jauno lasītāju fantāzijas jau pusotru gadsimtu. Lūisa Kerola brīnumzeme ir pietiekami daudzslāņaina pieredze, kurā fokuss plūstoši pārvietojas no trušiem un kaķiem uz attiecībām starp īstenību un iedomu, savējo un svešo, kā arī pieaugšanas un pašidentitātes problemātiku. Tas ir stāsts, kurš jaunradei par Alises tēmu ir iedvesmojis ne mazums autoru, piedāvājot bagātīgu idejisko pamatu visdažādāko mediju pārstāvjiem. Šobrīd iespējams atrast vairākus desmitus Ališu – gan burtiskus grāmatas teksta pārnesumus kino un video formātā, gan arī radikālas un no oriģinālteksta attālas interpretācijas. Kamēr iespaidi par jaunāko “Alise Brīnumzemē” sīkvelu “Alise Aizspogulijā” (Alice Through the Looking Glass, 2016) vēl svaigi, ieskatīsimies klasiskā stāsta ekranizāciju vēsturē. Kad runa ir par fantāzijas pasauli, oriģinālteksta lasījuma precizitāte pavisam nav noteicošais faktors filmas kvalitātei, daudz vairāk mani šajā gadījumā interesē estētiskās īpatnības.
“Alise Brīnumzemē”, 1903 (rež. Cecil Hepworth, Percy Stow)
1903. gadā Alises piedzīvojumi no grāmatas teksta un ilustrācijām pirmoreiz pārcēlās uz ekrāna. Tas bija divu britu režisoru darbs, no kura saglabājusies vien daļa, taču kurš lieliski ilustrē agrākos mēģinājumus fantastikas žanrā. Primitīvā kino laikmetā, kad ik filma varēja ienest tehnoloģiskus jauninājumus kino veidošanas procesā, autori izmantoja inovatīvus trikus brīnumzemes brīnumu reprezentācijai. Šajā astoņas minūtes garajā stāsta versijā Alise piedzīvo grāmatas centrālos notikumus, ko papildina arī Alises ķermeņa izmēra maiņas un Češīras kaķa izzušana kadra ietvaros. Klavieru pavadījums, filmas jēgu paskaidrojošie starptitri, aktieru novietojums plakanā telpā, nedabiska tēlošana un nepārtraukta roku vicināšana – agrīnais kino ir apburošs savā dīvainībā!
Kadrs no “Alise Brīnumzemē”, 1949 (rež. Dallas Bower)
Divdesmitā gadsimta vidū – 1949. un 1951. gadā – tapa divi Alises varianti: Lielbritānijas un Francijas pārstāvju kopdarbs, kā arī Disneja animācija, kas kļuva par Alises stāsta klasisko versiju. 1949. gada “Alise Brīnumzemē” popularitātes ziņā ievērojami zaudēja Disneja filmai, lai arī darba izpildījums nav slikts. Diemžēl filmā izmantotā krāsu tehnoloģija nav izturējusi laika pārbaudījumu, liekot tai izskatīties ievērojami vecākai nekā tā patiesībā ir. Šis brīnumzemes stāsts izceļas ar izvērstu ievadu, kurā sastopam karalieni Viktoriju un Čārlzu Dodžsonu (Lūisa Kerola īstais vārds), kurš pats apraksta Alisei un viņas māsām brīnumzemi. Kombinējot aktierspēli un animāciju, tiek radīta oriģināltekstu veiksmīgi ilustrējoša filma, kas spēj aizraut ar savām idejām. Tas, kā šim Alises stāstam trūkst, ir prātā paliekošas mūzikas, spilgtu krāsu un vizuāli pievilcīgu brīnumzemes iedzīvotāju – šo visu kompensē 1951. gada Disneja ekranizācija.
Kadrs no “Alise Brīnumzemē”, 1951 (rež. Clyde Geronimi, Wilfred Jackson, Hamilton Luske)
Disneja Alise ir gaisīgāka un uz bērnu uzmanības noturēšanu orientēta, tā neapgrūtina ar gariem 19. gadsimta Anglijas vidi ieskicējošiem ievadiem vai dziļdomīgiem tekstiem un drīzāk cenšas sasmīdināt. Filma ātri attīstās, tās epizodiskais raksturs neļauj ne uz mirkli novērsties no notiekošā. Dažkārt šķiet, ka Alise ir vienaldzīga pret notikumiem, viņu pavisam neizbrīna sastaptie pārdabiskie varoņi, Alise drīzāk izskrien cauri visam stāstam nekā izdzīvo to. Saites ar Trusi, Cepurnieku, Kāpuru, Kaķi un pārējiem ir vājas, fokuss tiek likts uz pašu brīnumzemi kā galveno tēlu, kurš skatītājam būtu jāpēta, savukārt tās iemītnieki ir mazāk svarīgas brīnumzemes sastāvdaļas. Šāda pieeja stipri atšķiras no vēlākajām stāsta ekranizācijām, it īpaši Bērtona versijas, kurā Depa un Bonemas Kārteres spilgtajiem tēliem ir lielāka nozīme nekā naratīva attīstībai.
Pārejot divdesmitā gadsimta otrajā pusē, brīnumzemes kļuva arvien ekstravagantākas un drūmākas. Iespējams, tas notika vispārējā postmoderno meklējumu viļņa ietvaros, bet varbūt izmainījās tieši priekšstati par pārdabisko fantāziju pasauli. Katrā gadījumā Alise ieguva savu vietu eksperimentālajā Jana Švankmeijera sirreālismā un, protams, Tima Bērtona groteskajās pasaulēs.
Kadrs no “Alise”, 1988 (rež. Jan Švankmajer)
Čehu avangardista Jana Švankmeijera 1988. gada “Alise” ir ne vairāk un ne mazāk kā viktoriāņu laikmeta murgs. Ceļojums lejup pa truša alu norisinās liftā, braucot gar stikla acīm apveltītiem izbāžņiem, atbaidošām lellēm, glauni sastādītām formalīna burciņām un citu šausmu filmu atribūtiku. Jo tālāk, jo tumšāk; izbāžņi un skeleti atdzīvojas un plāno uzbrukumu negaidītajai viešņai. Trusis, kurš izpilda karalienes pieteiktos nāves sodus ar šķēru palīdzību, Cepurnieks, kura pēcpusdienas tējas rituāls ir pārtapis par mehāniskām, no Kerola amizantajiem dialogiem pilnībā atbrīvotām šausmām – klasiskie varoņi šajā filmā iegūst pavisam negaidītas reprezentācijas. Kombinējot spēlfilmas un animācijas estētiku, Alise ik pa laikam maina savu veidolu – dažkārt viņu attēlo jauna aktrise, bet atkarībā no apēstajām vielām aktrisi var nomainīt dzīvas vai nedzīvas lelles. Iedziļināšanos Švankmeijera drūmajā pasaulē nepārtraukti izjauc teicējas kadru iestarpinājumi, aiz katra varoņa izteikuma režisors iemontē Alises lūpu makroplānu, kas komentē notiekošo.
No oriģinālstāsta Švankmeijera sirreālistiskajā “Alisē” ir palikuši vien varoņu vārdi, bet cik daudz jauninājumu režisors ir ieviesis klasiskajā naratīvā! Šermuļus uzdzenošās vides nodod Viktorijas laika sociālo normu un dīvaino tradīciju slogu. Brīnumzeme dezorientē ar savām kaulu, metāla, gaļas, zeķu radībām, liekot domāt par savas autores mentālo stāvokli, kuru nenoliedzami ir ietekmējušas laikmeta reālijas. Sapnis, kurā gribētos meklēt burvību un brīvību, ir vēl baismīgāks par realitāti, kura, starp citu, nav skaidri nodalīta no sapņa ar tipiskiem kinematogrāfiskiem paņēmieniem. Diskomforts, haoss un neskaidrība dominē gūto emociju spektrā, jau filmas ievadkadros ir saprotams, ka stāsta skaidrība un virzība uz pozitīvo atrisinājumu nav režisora mērķis. Šis darbs maksimāli attālinās no Holivudas ideāliem, tā nav pamācoša un uz laimīgām beigām virzīta pasaka ar zvaigžņu kolektīvu un grandioziem budžetiem. Autors izmanto sirreālistu vēsturiski iecienīto sapņa motīvu kā nekontrolējamu un nereti vardarbīgu apziņas plūsmu un ļauj pilnīgu brīvību šī sapņa satura interpretēšanā.
Kadrs no “Alise Brīnumzemē”, 2010 (rež. Tim Burton)
Tima Bērtona “Alise Brīnumzemē”, lai arī saukta par drūmu un grotesku, ir daudz skatītājam draudzīgāka nekā Švankmeijera eksperimenti. Šī globālu slavu izpelnījusies filma ar Džoniju Depu un Helēnu Bonemu Kārteri režisora nemainīgajā aktieru sastāvā izceļas, pirmkārt, ar advancētu grafiku. Kas gan var būt pateicīgāks Bērtona ekstravagantajai kino vizualitātei kā Alises sapņa neloģiskā loģika! Katra detaļa šajā sirreālistiskajā, elpu aizraujošajā pasaulē ir līdz sīkumam izstrādāta. Alises iedomu pasaules zvēri, milzīgu sēņu pārklātie lauki, it īpaši Bonemas Kārteres trīsreiz palielinātā galva, atstāj ambicioza un visnotaļ veiksmīgi izpildīta projekta iespaidu. Pārgalvīgie tērpi un meikaps lieliski papildina šo trako un ārpus loģikas saiknēm eksistējošo pasauli.
Filmu caurauž dzimuma normu kritika, kas atzīst par nepieņemamu 19. gadsimta sociālo klašu un norunāto laulību tradīcijas. Alisei ir jālemj, vai viņa vēlas precēt kādu bagātu lordu, lai arī viņa personība jaunietei ir pilnīgi vienaldzīga. Izvēles iespējas ir tikai šķietamas, jo atteikums kļūs par publisku apkaunojumu abiem. Mēģinot izbēgt no bildinājuma radītā strupceļa, Alise iekļūst sapņu valstībā. Aiz mūsdienu kino raksturīgā emancipācijas stāsta, kurā Alise izvēlas brīvību pār savu dzīvi un nākotni, gan slēpjas citas normas, tostarp nepieciešamība atrast “patieso es”, neskatoties uz šī koncepta definēšanas neiespējamību. Šis “patiesais es” paredz stabilitāti, cīņu ar trakumu un skaidru izpratni par sociālajām reālijām. Filmas gaitā varone virzās no imersijas pasaku valstībā uz pakāpenisku atteikšanos no tās par labu reālajai dzīvei. Fantastiskā pasaule pazūd kā Češīras kaķis, kad Alise visbeidzot atrod “sevi”.
“Alise Brīnumzemē” nav darbs ar negaidītiem sižetiskajiem pagriezieniem vai intrigām, galvenā varone cītīgi virzās uz savu mērķi, pārvar savu nedrošību un pieveic ļaunumu. Lai arī filmas pēdējā trešdaļā ik kadrs ir paredzams, to vērošana ir baudāma bērtoniskās piegaršas dēļ. Jāsaka, ka Bērtonam tomēr ir arī varenāki darbi, it īpaši stāstniecības un dialogu ziņā.
Šovasar kinoteātros ienākusī “Alise Aizspogulijā” ir Bērtona kā producenta darbs, kurā režija tika uzticēta Džeimsam Bobinam (viņa filmogrāfija iekļauj Flight of the Conchords, 2007–2009; Muppets, 2011). Filmas kopējā atmosfēra un, protams, aktieri padara Bērtona prombūtni no režisora amata gandrīz nemanītu. Šoreiz Alise jau ir respektabla kuģa kapteine, taču kārtējā tikšanās ar iepriekš neapprecēto lordu liek viņai atkārtot cīņu par savas izvēles brīvību. Bēgot no problēmām, viņa atkal aizsapņojas un sastop senos draugus, viens no kuriem – Trakais Cepurnieks – ir kļuvis vēl trakāks. Pagātnes noslēpumi, traumu un nožēlu cēloņi un iespējamie Cepurnieka problēmu risinājumi tiek pētīti ar laika mašīnas palīdzību. Kad pie darba ķeras Alise, nekas nevar noiet gludi, taču mērķis pēc pāris mēģinājumiem tiek sasniegts. Centrālās tēmas ir cīņa ar laiku un ģimenes vērtības, un tās noved pie pavisam acīmredzamiem secinājumiem: ar laiku cīnīties ir bezjēdzīgi un ģimene ir jāmīl.
Vizuāli filma turpina iepriekš aizsāktās tēmas, savukārt idejiski tā nav tik daudzpusīga kā pirmā daļa. Skatoties šo “Alises Brīnumzemē” turpinājumu, prātu nepamet doma, ka stils dominē pār saturu un ka stāsts varēja būt sirsnīgāks, jocīgāks, patiesāks. Darbs ir ticis saukts par šī gada lielāko izgāšanos, kurai, kā jau lielākajai daļai sīkvelu, nebija lemts pārspēt pirmās daļas sasniegumus. Grafika, kā vienmēr patīkami pārmērīga, arī otrajā daļā ir spīdoša, tomēr, ja pirmajā daļā vizuālie risinājumi saistīja uzmanību, tad šeit tie drīzāk pārņem visu interesi un novērš no naratīva. Filma nebeidz ekspluatēt vecos trikus, īpaši Depa grimases, un pārbaudīto metožu izmantojums liek domāt par komerciju, ne radošo izteiksmi. Neskatoties uz pāris depresīvajām notīm, filma ir skatāma kā viegla izklaide – tieši tādam taču jābūt sapnim par brīnumzemi!
Nepieminētas paliek vēl daudzas Alises versijas: vairākas animācijas filmas, TV seriāli un spēlfilmas, piemēram, 1999. gada “Alise Brīnumzemē” ar Vūpiju Goldbergu Čēšīras kaķa lomā. Visbeidzot, ja jaunais Alises sīkvels nešķiet pietiekami apmierinošs, piedāvāju pievērsties trakākajai interpretācijai par tēmu – 1982. gadā tapušajai Vinsa Kolinsa “Malice in Wonderland”. Šī 4 minūtes garā animācija ir psihedēlisks ceļojums ar freidisku piegaršu, kurš pierāda, ka Alises tēmas interpretāciju daudzveidībai nav robežu.
