Dāņu kino Rīgā: no “Svinībām” līdz “Neona dēmonam”
19/08/2016
Kino sezonas aizsākums šogad nes pārsteidzoši plašu dāņu kino klāstu. No autorkino klasikas līdz šī gada provokatīvākajam darbam – šķiet, ka augusts ir īstais laiks, lai pārskatītu dāņu kinematogrāfa senās pērles un iepazītos ar tā jaunumiem. Filmu izlasi sarūpējis Splendid Palace, kas sadarbībā ar Dānijas Kultūras institūtu rīko Dāņu kino vasaras festivālu 19.–21. augustā. Šo izlasi papildina skandalozais Nikolasa Vindinga-Refna “Neona dēmons”, kas nupat pirmizrādi piedzīvojis Kannās un jau ir skatāms Rīgas kinoteātros.
Vinterberga eksperimenti
Dāņu kino vasaras festivāla programmas pamatā ir Tomasa Vinterberga filmas “Svinības” (Festen, 1998), “Atgriežoties mājās” (When a Man Comes Home, 2007) un “Submarino” (2010). Vinterbergs ir Dogma ’95 kustības pamatlicējs līdz ar Latvijā iemīļoto Larsu fon Trīru, un tieši “Svinības” ir pirmais un viens no spilgtākajiem Dogmas stilistikā realizētajiem darbiem. Filma guva žūrijas balvu Kannās un sniedza galvenās lomas izpildītājam neskaitāmas atzinības lielākajos kinofestivālos. Rokas kamera un nekāda mākslīgā apgaismojuma, atteikšanās no dekorācijām, filtriem, optiskiem paņēmieniem, montāžas trikiem – šie ir vien daži no stingrajiem Dogmas noteikumiem, ar kuriem tika sasniegts jauna veida reālisms. “Svinības” atbilst tiem visiem, demonstrējot saturiski bagātīgu naratīvu ar pieticīgu filmēšanas līdzekļu palīdzību.
Kadrs no filmas “Svinības”
“Svinību” centrā ir kāda vīra 60 gadu jubilejas viesības, kuras ar grandiozu vērienu tiek rīkotas draugu un tuvinieku lokā. Glaunajos svētkos ik brīdis ir izplānots, novirzes nav pieļaujamas. Liels ir gaviļnieka izbrīns, kad viņa paša dēls Kristiāns aizsāk ģimenes skandālu ar neiederīgu tostu pie svētku galda. Uzruna par tēti vannasistabā atklāj traģisku bērnības pieredzi ar daudzkārtējām izvarošanām. Kristiāns ir gaidījis neskaitāmus gadus, lai izklāstītu šausminošo patiesību par tēvu visai ģimenei. Turpmākais filmas laiks ietvers vairākus Kristiāna mēģinājumus pierādīt savu taisnību, turklāt atklāt iemeslu, kādēļ neilgi pirms tēva jubilejas pašnāvību ir veikusi viņa dvīņu māsa. Reakcijas mainās no naiviem noliegumiem līdz šaubām un riebumam, diskomforts svētku atmosfērā arvien pieaug, taču režisors ne brīdi necenšas moralizēt vai ievietot varoņus labā un ļaunā kategorijās.
Minimālistiskie vizuālās izteiksmes līdzekļi liek koncentrēties uz notiekošo, ignorējot filmas uzņemšanas procesu. Šķietami autentiskā filmēšanas maniere, kas atgādina ģimenes video arhīvus, aicina uz dziļi personīgu stāsta uztveri. Sekojot kameras kustībām, kas, neskatoties uz ierobežotajiem līdzekļiem, veido elegantas un izsvērtas kompozīcijas, var patiesi kļūt par vienu no ģimenes drāmas dalībniekiem. Nosodīt, atbalstīt vai arī palikt vienaldzīgajā malas vērotāja lomā – tā jau ir katra skatītāja personīgā izvēle, bet Vinterbergs nenoliedzami sagaida asas un emocionālas reakcijas.
Kadrs no filmas “Submarino”
“Atgriežoties mājās” un “Submarino” rada pavisam citādāku priekšstatu par Vinterberga daiļradi. Deviņus gadus pēc pasaulslavenajām “Svinībām” režisors pieķērās komēdijai par tēvu un dēlu, kas pamatīgi attālinājās no Dogmas stilistikas. “Atgriežoties mājās” – stāsts par provinciālu puiku Sebastjanu, kas strādā restorāna virtuvē un lauž sirdis vietējām meitenēm. Kad uz pilsētas svētkiem ierodas slavens operdziedātājs, Sebastjans uzzina, ka tas ir viņa tēvs. Pakāpeniskā iepazīšanās atklāj daudz paralēļu vīriešu raksturos, kas nes gan savstarpēju sapratni, gan arī kļūst par konfliktu avotu. Filma nesniegs graujošu vizuālu vai saturisku pieredzi, taču, ļoti iespējams, izklaidēs, liekot atcerēties savus un savu vecāku kopīgos niķus.
“Submarino” ir viens no nesenajiem Vinterberga darbiem (tam sekoja “Medības”, kuru daudzi ir likuši vienā līmenī ar “Svinībām”; Tomasa Hārdija romāna ekranizācija “Tālu no trokšņainā pūļa”, kurā režisors pievēršas viktoriāņu Anglijai, kā arī šī gada Berlināles pērle “Komūna”). Filma skata divu brāļu attiecību attīstību pēc traģiska bērnības notikuma – mazā brāļa nāves. Nevērībā atstātais zīdainis pārstāj elpot, kad zēnu māte ir dzērumā, un atliek vien minēt, cik lielā mērā šī trauma ietekmē brāļu tālākās dzīves. Šo vai citu apstākļu varā viens no viņiem kļūst par narkomānu ar bērnudārza vecuma bērnu, bet otrs ir tikko izkļuvis no cietuma un joprojām izrāda asu tieksmi uz vardarbību. “Submarino” ir emocionāls stāsts par pagātnes atmiņām un to radītajām traumām, apziņas dziļumā apraktajām bailēm un divu tuvinieku atšķirīgajiem mēģinājumiem tikt tām pāri.
Svaigākie dāņu veikumi: izmisušas ģimenes un politiski skandāli
Kadrs no filmas “Otrā iespēja”
Ko nozīmē taisnīgums, un vai šis jēdziens ir absolūts? Kādai jābūt pareizai ģimenei; vai eksistē bērna audzināšanai nepiemērotas ģimenes koncepts? Šādus jautājumus pēta “Oskara” laureātes Suzannas Bīras filma “Otrā iespēja” (En chance til, 2014). Kāda izmeklētāja Andreasa laimīgo ģimenes dzīvi satricina pēkšņa un neizskaidrojama mazuļa nāve. Kad zīdainis mirst, viņa mātei sākas psihiski traucējumi, kas viņu pamudina uz domām par pašnāvību. Cenšoties glābt situāciju, mīlošais vīrs pieņem neiedomājamu lēmumu – nolaupīt svešu bērnu un turpināt ierasto dzīvi. Uzdevumu atvieglo tas, ka izmeklētājam ir pieeja kāda narkomānu pāra dzīvoklim, kurā tie šokējošos apstākļos audzina savu mazuli.
“Otrās iespējas” Andreass ir varas pārstāvis, kuram nepārprotami ir vairāk tiesību nekā atkarīgajam un cietumā bijušajam otrā bērna tēvam Tristanam. Cik daudz vērts gan var būt sieviešu izvarotāja vārds, salīdzinot ar nevainīgo policista reputāciju! Bīra pasniedz mirušā bērna apķēzīšanu ar fekālijām un ievietošanu netīrajā narkomānu dzīvoklī, pretī paņemot svešu bērnu, kā elementāru darbības plānu, līdz kuram līdzīgā situācijā nonāktu jebkurš cilvēks. Tas, cik taisnīga ir Andreasa rīcība, protams, ir darba galvenais jautājums.
Filma izvērtē mūsu tieksmi pēc pāragriem spriedumiem, vēlmi ticēt pārtikušās vidusšķiras pārstāvjiem, nonicinot netīro, atbaidošo, nabadzīgo dzīvesveidu. Šie Suzannas Bīras vērojumi par dubulto morāli mūsdienu sabiedrībā tiek pasniegti nomācoši acīmredzamā un pat pamācošā manierē. Abu ģimeņu dzīves ainas tiek montētas pamīšus, cenšoties radīt pēc iespējas uzskatāmāku kontrastu. Lai nesarežģītu galvenās domas uztveri, Tristans tiek reprezentēts kā absolūts monstrs, kas liek tūliņ savas simpātijas nodot Andreasa ģimenei. Krāsas, mūzika, pirmo epizožu temps sniedz nepārprotamas norādes uz to, ka idilli drīz izjauks nelaime. “Otrā iespēja” izklaidē vien ar negaidītajiem pavērsieniem abu ģimeņu dzīvēs, kurus izraisa izmisušā tēva darbības. “Troņu spēļu” piekritējus iepriecinās arī galvenās lomas izpildītājs – Džeimija Lanistera tēlotājs Nikolajs Kosters-Valdavs.
Kadrs no filmas “Ideālists”
Ideālists (Idealisten, 2015) – vienīgā no filmām šajā sarakstā ar asi politisku nokrāsu. Kristīnas Rozendālas ideālists ir dāņu žurnālists, kurš svēti tic ceturtās varas spējā pakļaut pārējās trīs. Mērķtiecīgs un bezgala naivs, Pols Brinks aizsāk savu misiju, lai atklātu patiesību par atomieročiem Dānijas teritorijā Aukstā kara laikā. 1986. gadā viņš pievēršas 1968. gada katastrofai pie Tules gaisa spēku bāzes Grenlandē, kurā bumbvedējs B-52 avarēja, atstājot apkārtējā vidē vairākus kilogramus plutonija. Cenšoties izgaismot Dānijas veselības sistēmas nevērību pret karavīriem, kas cieš no saskarsmes ar radioaktīvo vielu jau 18 gadus kopš katastrofas, Brinks uzduras šokējošām valdību sazvērestībām un neskaitāmiem meliem, kas tika pasniegti dāņu sabiedrībai. Selektīvā pieeja faktu pasniegšanai sanikno kā Brinku, tā viņa līdzgaitniekus, un tādēļ viņš nežēlo ne līdzekļus, ne savu brīvību ilgajā cīņā ar Dānijas un ASV valdībām.
Rozendāla “Ideālistā” ik mirkli iestarpina arhīva materiālus, atgādinot par notikumu patiesumu. Vēl labāk par politiskajām intrigām šai filmai izdodas portretēt nelaužamu cilvēka raksturu. Brinku tik tiešām nespēj apstādināt nekas, pat ne racionāli spriedumi par viņa dzīvību. Tādējādi darbs vienlaicīgi ir gan vēsturisks pētījums par sarežģītu Dānijas ārpolitikas posmu, gan Brinka personības analīze, gan arī no realitātes abstrahēta spriedzes filma par varu un tās ļaunprātīgas izmantošanas sekām. Jāņem vērā, ka šī uz patiesiem notikumiem balstītā spēlfilma nemaz necenšas būt dokumentāla.
Neona gaismās
Kadrs no filmas “Neona dēmons”
“Draiva” (Drive, 2011) un “Piedos tikai Dievs” (Only God Forgives, 2013) autora Nikolasa Vindinga-Refna jaunā kinolente “Neona dēmons” rada asu kontrastu ar iepriekš minēto dāņu režisoru darbiem. No Dogmas reālistiskajiem paņēmieniem un īstenības meklējumiem tīrajā un minimāli konstruētajā kino materiālā pievēršamies Vindinga-Refna estetizētajai, bezgala stilizētajai filmai, kas drīzāk atgādina atdzīvinātu modes fotogrāfiju. Tas, kurai no šīm kino stilistikas polaritātēm izdodas nodot vairāk patiesības, ir jautājums, atbilde uz kuru pavisam nav viennozīmīga. “Neona dēmonam” visā tā ekscentrikā un pārspīlētībā sanācis visnotaļ spilgti ieskicēt modes biznesa reālijas.
“Neona dēmona” sižetu veido 16 gadus vecās Džesijas, mazpilsētā uzaugušās pasakainās skaistules, pakāpeniskā pārvēršanās par dēmonu Losandželosas modes industrijas ietekmē. Vindings-Refns spēlējas ar banalitāti un šoku, klišejiskajā amerikāņu sapņa naratīvā ievietojot šausmu filmas elementus un liekot tam pakāpeniski degradēt līdz pilnīgam absurdam. Modes skates, ballītes, nekrofīlija, kanibālisms, slepkavības – režisors dara visu, lai radītu groteski sirreālu, vienlīdz valdzinošu un atbaidošu priekšstatu par modeļu dzīvēm. Vindinga-Refna dēmons, protams, nav pirmā interpretācija par skaistuma industriju kā elli. Pietiek vien atcerēties sirreālo un okultisma pārpildīto Dario Ardžento filmu “Suspiria” (1977), lai atrastu skaidras paralēles un, iespējams, ietekmes avotus.
Kannu kinofestivālā pirmizrādi piedzīvojušais “Neona dēmons” guva neviennozīmīgas atsauksmes, kuru pamatā bija noliedzoša attieksme pret darba brutalitāti un saturisko triviālismu. Ar šiem iespaidiem ir grūti strīdēties, taču nav skaidrs, kāpēc tie ir uzskatāmi par darba vājajiem punktiem. Tieši hiperbolizētais, sapņainais ideālisms, kas caurvij stāstu, liek kritiski pievērsties attēlotajām vērtībām un skaistuma ideāliem. Vindings-Refns necenšas diktēt mācības, taču piedāvā bagātīgu materiālu pārdomām.
Neona gaismu piesātinātais darbs, kurā vizualitātei ir daudz lielāka loma nekā sižeta attīstībai, ar visu savu būtību kliedz, ka skaistums šajā pasaulē izšķir visu. Gluži kā filmā attēlotās modeles, kuru vērtību nosaka viņu atbilstība absolūtā skaistuma parametriem, arī pati kinolente cenšas sasniegt estētiskā baudījuma virsotni. Vindings-Refns, kura daiļradē vienmēr ir dominējuši spilgti toņi, “Neona dēmonā” noved šo krāsu apsēstību līdz pavisam jaunam līmenim. Krāsas, dramatiskie kontrasti, fotogrāfiskās kompozīcijas un lēnīgā, vērojošā kameras kustība aicina apbrīnot ik sekundi filmas laika. Režisors nepārtraukti kavējas pie sarkano gaismu iekrāsotajām varoņu sejām; viņš nelaiž vaļā šo skaistumu, uzsverot, ka tikai tajā ir filmas jēga.
Vai “Neona dēmona” pašmērķis tik tiešām ir vizuālā perfekcija? Vai tomēr tas būtu jāuztver kā sīki izstrādāts, dziļi kritisks un ironizējošs komentārs par mūsu sapņiem, mērķiem un vērtībām? Iepriekšējā pieredze ar Vindinga-Refna filmogrāfiju rāda, ka zem krāsu pārpildītās virskārtas vienmēr ir meklējamas komplicētakas idejas, izaicinājumi, kas tiek mesti skatītājam sejā neatkarīgi no tā, vai viņš ir gatavs ar tiem tikt galā.
Tomasa Vinterberga, Suzannas Bīras un Kristīnas Rozendālas darbi būs skatāmi 19.–21. augustā Dāņu kino vasaras festivāla ietvaros Splendid Palace. Festivālā ietverts arī seriāla “Izrādes” (Forestillinger, 2007) skatīšanās maratons, kurā visas tā sešas sērijas tiks izrādītas vienā dienā. Nikolasa Vindinga-Refna “Neona dēmons” jau šobrīd ir vērojams Rīgas kinoteātros.
