Svešinieki: Roja Andersona “Triloģija par dzīvi”
29/08/2016
Vasaras izskaņas sajūta šogad nezin kāpēc man atsauc atmiņā zviedru režisora Roja Andersona filmas. Viņa “Triloģija par dzīvi” (Living Trilogy) ar savu nosaukumu sola aptvert it visas dzīves gudrības un vēl mazliet vairāk. Protams, autors piedāvā vien savus subjektīvos mūsdienu cilvēka dzīves redzējumus, tomēr dara to ar nemainīgu pārliecību par savu drūmo uzskatu patiesumu. Pēc pāris stundu pavadīšanas Andersona absurdajās dzīves skicēs prātu neviļus sāk pārņemt režisora traģikomiskais pasaules redzējums. Andersona darbus vieno atsvešināti malas vērojumi, eksistenciāli jēgas meklējumi, groteski cilvēka dabas portretējumi ar visiem tās tumšajiem nostūriem. Viņa varonis, vienaldzīgs un neiejūtīgs, ir svešinieks gan apkārtējiem, gan pats sev.
Andersons pilnībā noliedz kino reālismu un iluzoro dabiskumu, veidojot katru savas filmas kadru no nulles. Pēc daudzu simtu TV reklāmu izveides viņš pievērsās kino, kur ideja par ideāla kadra radīšanu saglabājās, tikai tika novērsta no preces pārdošanas uz plašāku ideju attēlojumu. Autora filmogrāfija nav plaša, kopš 2000. gada ir tapusi vien jau minētā triloģija. Reti, bet trāpīgi – šādi varētu raksturot režisora izpausmes, kuru ilgais uzņemšanas laiks nemaz nepārsteidz. Filmu drēgno mizanscēnu konstruēšana, bez šaubām, pieprasa ne mazums laika.
Kadrs no “Dziesmas no otrā stāva”. Mani kādu laiku nodarbināja doma par to, kā Andersonam izdevies padarīt šo stacijas telpu bezgalīgu. Izrādās, aina ir konstruēta, telpas galā ievietojot apgleznotu perspektīvas turpinājumu. Nekādas grafikas – šādi ir režisora grandiozie darbības mērogi.
Visas triloģijas daļas – “Dziesmas no otrā stāva” (Songs from the Second Floor, 2000), “Tu, kas dzīvo” (You, the Living, 2007) un “Balodis sēdēja uz zara pārdomās par eksistenci” (A Pigeon Sat on a Branch Reflecting on Existence, 2014) – ir vāji sasaistītu stāstu kopums, kuros Andersona varoņi ir aizņemti ar eksistēšanu savās noslēgtajās vidēs. Režisors šķeļ naratīvu, taču nemēģina izraisīt skatītāja apjukumu ar notikumu kaleidoskopu. Kamera neieinteresēti pāriet no vienas darbības vietas uz otru, necenšoties ne sajūsmināt, ne izpētīt, ne arī vispār izraisīt emocijas. Tikpat vienaldzīga kā paši varoņi, tā attālinās no darbības un filmē vienīgi tālplānos.
Abstraktās, no realitātes maksimāli attālinātās vides un situācijas, kurās anonīmi tēli ar bālām sejām dzīvo pēc Andersona likumiem, iezīmē autora stilu un neļauj šīs ainas sajaukt ne ar viena cita režisora darbiem. Ietekme no eksistenciālās literatūras filmu varoņu bezmērķīgajās ikdienas gaitās ir nenoliedzama; Andersons arī pats kādā intervijā atzīst, ka vēlas ar kino medija palīdzību radīt jaunu “Svešinieku”, kas neatpaliktu no Albēra Kamī 20. gadsimta vidus meistardarba.[1] Nemiers, esamības bezmērķīgums un haotiskas nejaušību virknes, kas neiekļaujas loģiskās cēloņsakarību sistēmās – šīs aktualitāti nezaudējušās Kamī tēmas tiek projicētas Andersona mūsdienu audiovizuālajos stāstījumos. Režisors attēlo 21. gadsimtā nekur nezudušo atsvešinātības tematiku savos oriģinālajos naratīvos, piešķirot Kamī idejām neatkārtojamu vizuālo līmeni.
“Ja man liktu dzīvot nokaltuša koka dobumā un man nebūtu nekā cita ko darīt kā tikai skatīties debesu krāsā virs savas galvas, es pamazām pierastu arī pie tā.” (A. Kamī, “Svešinieks”)
Andersons savus varoņus – parasti ar īpašu šarmu neapveltītus pusmūža vīriešus – ievieto sava veida koka dobumos. Viņi kā šaha figūriņas pilda vien nelielu funkciju autora grandiozajā spēlē, kur, izņemot aktieru pienesumu, vēl lielāka loma ir pašiem stāstiem un Andersona diriģētajām attiecībām starp šiem stāstiem. Rutīna un paradums ir atslēgvārdi, bez kuriem nevar iztikt triloģijas apraksts. Varoņi ar tukšām sejas izteiksmēm dodas uz darbu un mājup, tikpat vienaldzīgi apmeklē bārus, kuros dažas minūtes pirms slēgšanas ir obligāti jāsastājas rindā pie bāra letes, lai “izmantotu pēdējo iespēju piedzerties.” Viņi ir pieraduši pie sava dzīvesveida un pat nemēģina to izmainīt. Līdzīgā manierē strādā arī visdažādākās iestādes Andersona filmās – darbinieku vienaldzība garantē to, ka tās ir absolūti disfunkcionālas. Sapulces nepārtraukti iztraucē kavēšana, fona trokšņi, ar darbu nesaistītas sarunas. Amatpersonu uzmanību spēj novērst pat doma par to, ka pretim stāvošā māja ir pēkšņi sākusi kustēties.
Kadrs no “Tu, kas dzīvo”.
Neskatoties uz rutinizēto ikdienu, Andersona tēli pavisam nav garlaicīgi, tiek piedāvāts visplašākais personību spektrs. Filmās figurē psihiatrs, kurš vīlies savā darbā un visā cilvēcē un vairs necenšas palīdzēt pacientiem; izmisis frizieris, kurš klientu padara par klaunu, izskujot celiņu galvas vidū; kuģa kapteinis, kurš 15 gadus nostrādāja jūrā un tad saprata, ka viņam ir jūras slimība; neveiksmīgi biznesmeņi un pat Zviedrijas karalis Kārlis XII.
Režisors ne reizi nenorāda, ka viņa varoņi cieš no sociālajām normām vai rutīnas uzspiestā sloga. Viņi dzīvo savās vidēs gluži dabiski, bez liekiem pārdzīvojumiem par dzīves tukšumu. Īpaši amizantas ir izklaides, kurām ļaujas zilganpelēko fantāzijas pasauļu iedzīvotāji. Viņi spēlē pašdarbības muzikālajos ansambļos, kur izpilda Mocarta šūpuļdziesmu džeza aranžējumā pērkona dārdu pavadījumā. Viņi uzņemas vakara vadītāju funkcijas oficiozās ģimenes vakariņās, atrādot līdz šim ne reizi neizmēģināto “galdauta triku” un sekundes laikā atbrīvojot galdu no 200 gadus vecas servīzes. Jautrības augstākais punkts tiek sasniegts “Balodī”, kurā divi neveiksmīgi pārdevēji cenšas ienest pasaulē prieku ar ballīšu precēm – vampīru ilkņiem, smieklu maisiņu un masku. Čemodāns ar precēm, kurā abi vīrieši kondensējuši, viņuprāt, atraktīvākos pasākumu atribūtus, tiek uzstājīgi piedāvāts neizpratnē paliekošajiem cilvēkiem.
Kadrs no “Balodis sēdēja uz zara pārdomās par eksistenci”.
“Diena velkas un velkas, un nemanot saplūst kopā ar citām. Aizmirstas pat tās nosaukums. Vienīgie vārdi, kuri saglabāja kādu jēgu, man bija “vakar” un “rīt”.” (A. Kamī, “Svešinieks”)
“– Vai šodien ir trešdiena?
– Jā.
– Es biju pārliecināts, ka ir ceturtdiena.
– Bet tā nav. Tā noteikti nav.
– Bet es jūtos kā ceturtdienā.
– Tu nevari sajust nedēļas dienas. Tas nav iespējami. Tev tām ir jāseko līdzi. Vakar bija otrdiena, šodien ir trešdiena. Un rīt būs ceturtdiena. Ja tu tam neseko, valdīs haoss.”
(sarunājas pieturā stāvošie filmā “Balodis sēdēja uz zara pārdomās par eksistenci”)
Andersons nenoliedzami velk paralēles starp Kamī varoņa Merso dienām cietumā un mūsdienu cilvēka ikdienu. Dzīve brīvībā nav labāka par cietumu; lai sajauktu dienas, vairs nav nepieciešams atrasties izolētā kamerā, kur vienīgais prieks ir tikšanās ar izmeklētāju. Klāt tam tiek pievienots aizliegums “sajust” un skaidri definētas iespējamā un neiespējamā robežas. Interesanti, ka šīs idejas izsaka apkārt esošie cilvēki, ne varas struktūru pārstāvji. Visticamāk, režisors cenšas norādīt uz to, ka sistēma ir tik dziļi iesakņojusies mūsu prātos, ka paši esam galvenie kontrolētāji un kārtības uzturētāji. Mēs baidāmies no haosa, tādēļ pakļaujamies sistēmai un aicinām tai sekot arī pārējos.
“Pēc brīža viņa man vaicāja, vai es viņu mīlu. Es atbildēju, ka vārdiem nav nekādas nozīmes, bet man šķiet, ka nemīlu.” (A. Kamī, “Svešinieks”)
Andersona varoņi ir īsti neveiksminieki, ja runa ir par attiecībām. Turklāt cilvēku attiecībām kopumā, ne tikai romantiskiem sakariem. Ikdienišķas sarunas neraisa ne sajūsmu, ne sašutumu, ne līdzjūtību. Cilvēki dzīvo kā vakuumā, neizrādot interesi pret apkārtējiem un nepaužot arī savas emocijas. Režisoram patīk ironizēt par šablonfrāzēm, ko lietojam ikdienā un kas standartizē ne vien mūsu darbības, bet arī vārdus. Andersons to lietojumu noved līdz galējībām. “Kā iet?” –“Rīt būs labāka diena” vai arī “Man nevajadzētu sūdzēties, jo ir cilvēki, kam iet sliktāk.” Varoņi nebeidz atkārtot šīs uzmundrinošās frāzes, kas atgādina tekstus no “Kā domāt pozitīvi?” rokasgrāmatām.
Kāds pielūdzējs izmēģina savu veiksmi, ierodoties pie draudzenes uz mājām ar ziediem. Ziedi paliek iespiesti durvīs, viņam pakaļ tiek izlaists suns. Kāda dejas pasniedzēja nesekmīgi uzmācas savam audzēknim, padarot deju stundas par savu iegribu realizācijas lauku. Vēl viena nelaimīga varone filmā “Tu, kas dzīvo” iemīlas ģitāristā, ko tikai vienreiz sastop bārā. Neaizmirstama ir šīs meitenes sapņa aina, kurā kāzas jau ir notikušas un tagad jaunlaulātie dodas braucienā pa pilsētu savā jaunajā mājā. Jā, māja pārvietojas, un aiz loga skati mainās gluži kā vilcienā. Iespējams, šī ir tā pati kustīgā ēka, kuru iepriekš darbā “Dziesmas no otrā stāva” redzēja birokrāti savā sapulcē. Iebraucot pilsētas laukumā, pāris sastopas ar atbalstītāju pūli, kurš ieradies, lai sveiktu viņus. Kļūst skaidrs, ka mīlestību un atbalstu ir iespējams sastapt vien fantāzijās, realitāte to nepieļauj.
Kadrs no “Tu, kas dzīvo”. Andersons apvelta varoņus ar izcilām frāzēm un sarunām nevietā, kas piešķir epizodēm ne mazums komisma. Gan smieklīgi, gan skumji – ir grūti saprast, vai varoņi ir jāžēlo, jo viņus, šķiet, šādas attiecības apmierina.
“Man ir palicis maz laika, un es negribu to izšķiest Dieva dēļ.” (A. Kamī, “Svešinieks”)
Un kā vēl grib! Ticība Andersona kino nekur nav zudusi, taču tā ir ievirzījusies pavisam dīvainā, groteskā gultnē. Režisora mūsdienu fantāzijās uz Dievu laiks jātērē, lai viņu veiksmīgi pārdotu. “Dziesmas no otrā stāva” varoņi veido biznesa plānu, nospriežot, ka 2000. gads ir īstais laiks, lai pārdotu Jēzus figūras – viņam taču ir apaļa jubileja! “Tā ir vienreizēja iespēja, paies vēl 1000 gadi, pirms šis vīrs atkal gūs tik lielu popularitāti.” Arī baznīca ir vien formāla institūcija, kuru ik pa laikam nākas apmeklēt. Kāda birokrāta bērēs mācītājs nedara neko citu kā vien pilda trokšņa kontrolētāja funkciju, liekot džeza kolektīvam pieklusināt procesiju pavadošo mūziku.
Kadrs no “Dziesmas no otrā stāva”. Gaviļnieks (drīzāk sērijveidā ražoti gaviļnieki) – fonā.
“Tad viņš iejautājās, vai man nebūtu interesanti mainīt dzīves veidu. Es atbildēju, ka dzīvi tik un tā nav iespējams grozīt, lai mēs darītu, ko darīdami.” (A. Kamī, “Svešinieks”)
Dzīves strupceļa un notikumu neizbēgamības motīvs caurauž gan Kamī, gan Andersona daiļradi. Andersons nebeidz izsmiet mūsu priekšstatus par brīvību, šķietami patstāvīgi pieņemtos lēmumus. Tikai nez kāpēc attiecības un ambiciozā uzņēmējdarbība izgāžas, un cilvēki vien turpina eksistēt savās jau iepriekš determinētajās vietās zem blāvi spīdošās saules. Andersona pesimistiskais skatījums uz cilvēka dabu visspilgtāk parādās “Baloža” pēdējā nodaļā “homo sapiens” (citas nodaļas viņš nosauc par “Tikšanās ar nāvi Nr. 1, 2 un 3”). Attēlojot nežēlīgus eksperimentus ar dzīvniekiem un pilnīgi absurdu muzikālo performanci, režisors ļoti skaidri formulē divus cilvēka dabas postulātus: cilvēks dominē pār vājāko, un cilvēks izmanto citus cilvēkus savu izklaižu nolūkos.
Kadrs no “Balodis sēdēja uz zara pārdomās par eksistenci”. Angliski runājoši karavīri iedzen afrikāņus “inovatīvajā” mūzikas instrumentā-spīdzināšanas mašīnā, kuru tad karsē un ar kuras mūziku iepriecina malā stāvošus un bezrūpīgi vīnu malkojošus aristokrātus.
Domāju, ka no Andersona kino var mācīties. Nevis to, kā redzēt dzīvi pelēkās nokrāsās, bet drīzāk to, kā no tām izvairīties. Viņa falšā vide un nereālistiskie naratīvi atklāj šo to ļoti patiesu par dzīvi. Ne velti triloģija saucas “Par dzīvi”.
[1] https://www.independent.co.uk/arts-entertainment/films/features/film-maker-roy-andersson-interview-this-movie-will-make-you-smarter-10170862.html
