Tallinn Black Nights: par igauņu kino
02/12/2016
Tallinas Black Nights kinofestivāls jeb PÖFF (Pimedate Ööde Filmifestival), viens no vērienīgākajiem festivāliem Ziemeļeiropā ar A klases festivāla titulu, šogad svin 20 gadu jubileju. No 11. līdz 27. novembrim tajā tika izrādītas trīs konkursa programmas: galvenais starptautiskais konkurss, jaunie talanti un Igaunijas filmas. Konkursa programmas papildināja neskaitāmi īpašie seansi, sākot ar Kannu, Berlīnes un Sandensas kinofestivālu laureātiem līdz pat kino klasikai.
Atskatoties uz Black Nights, īpašu uzmanību vēlos pievērst igauņu filmu programmai, kurā ierindojās 7 pilnmetrāžas darbi. Saturiski aktuāls, jauneklīgs un vizuāli izstrādāts – igauņu kino ceļ kvalitātes latiņu visā Baltijā. Stāsti par ģimeniskām attiecībām, pirmo mīlestību, interpretācijas par spiegu tēmu un pavisam dīvainas situācijas, kurās sevi atrod trakulīgā igauņu jaunatne deviņdesmitajos; tas viss ierindojas jaunākā igauņu kino klāstā. Jāsaka, ka kino zāles šajos seansos bija pārpildītas ne vien ar vietējo, bet arī starptautisko publiku.
Ieskatīsimies darbos The Polar Boy un Pretenders, kas pēta pāru attiecības un to sarežģījumus mūsdienu Igaunijas kontekstā.
Kadrs no filmas The Polar Boy
The Polar Boy (2016), igauņu režisores un scenārija autores Anu Aunas debijas pilnmetrāžas filma, ir mūsdienīgs stāsts par jauniešu iemīlēšanos, sevis meklēšanu un pašizpausmi, kas konfrontē sabiedriskos aizspriedumus par psihiskām slimībām, konkrētāk, bipolārajiem traucējumiem, un to ietekmi uz ikdienas dzīvi. Polārs un bipolārs, normāls un anormāls – stāsta pamatā ir pretstati, ar kuriem filmas režisore spēlējas, attēlojot attiecības starp puisi, meiteni un sociālajām normām, kuras ierāmē viņu dzīves.
Režisores iepriekšējie darbi būs tuvāki īsfilmu pazinējiem; viņas pēdējā īsfilma Shift, kas attēlo negaidītās attiecības starp veikalu zagli un policistu, piedalījās vairāk kā 70 starptautiskos kinofestivālos un guva 17 balvas. Šoreiz Auna pievēršas jauniešu psiholoģijai stāstā par nevaldāmu mīlestību. Matiass, The Polar Boy galvenais varonis, ir talantīgs fotogrāfs, kurš drīz vien pabeigs mācības kādā elitārā vidusskolā un ir ambīciju pilns, lai iestātos Berlīnes Mākslas akadēmijā. Līdz ar plāniem un nākotnes sapņiem viņa dzīvē parādās Hanna, dzīves sarežģījumu nenomākta brīvdomātāja ar mūždien mainīgiem garastāvokļiem. Matiass saskaras ar izvēli starp mācībām un mīlestību pret Hannu, kuras mainīgo noskaņojumu ar neizskaidrojamiem laimes un agresijas brīžiem, kā izrādās, ietekmē bipolārie traucējumi. Jo tālāk, jo trakāk – kopā ar Hannu Matiass iekuļas arvien lielākās nepatikšanās ne tikai ar mācībām, bet arī varas orgāniem. Hanna kļūst par Matiasa mūzu, palīdz attīstīt viņa fotogrāfiskās prasmes un visbeidzot gūt pozitīvas atsauksmes no skatītājiem, taču puiša reputācija un emocionālā stabilitāte kļūst arvien apšaubāmāka. Kādu dienu Matiass pārkāpj visas robežas un tiek ievietots psihiatriskajā slimnīcā, kur varonis aizsāk jaunu pašatklāsmes posmu.
Filma ir steidzīga, tā ir darbību un notikumu pārpilna, turklāt liela daļa epizožu nav tieši saistītas ar centrālo naratīvu. Tādējādi The Polar Boy ir epizodiska daba; režisore spēlējas ar ilgiem, vērojošiem tuvplāniem, straujām darbības ainām un estetizētiem kadriem mūzikas video stilistikā. Visas šīs tempa un stila pārmaiņas šķiet ļoti atbilstošas, tās saskan ar jauno un bezbailīgo jauniešu avantūrām. Tematikas un mainīgās stilistikas ziņā Anu Aunas debija atsauc atmiņā Ksavjē Dolana daiļradi, kura intīmie stāsti par sāpīgo un noklusēto jaunības pieredzi ne reizi vien ir guvuši atzinību Kannās. The Polar Boy tomēr neizceļas ar Dolana mēroga izaicinājumiem, tas ir stila ziņā mērenāks un idejiski vieglāk sagremojams.
Kadrs no filmas The Polar Boy
Lielu daļu filmas pavadīsim, vērojot Hannu pozējam Matiasa Hasselbladam, iemīļotajam fotoaparātam, kas ierāmē visu puiša dzīves skatījumu. Viņa rotaļīgi lidinās it visur, kur pāris dodas, viņa smejas un izbauda katru sekundi. Lai arī kādas būtu Hannas reakcijas, šo vieglprātīgo meiteni var tikai iemīlēt, režisore ļauj skatītājam iejusties mīlestības pārņemtā Matiasa lomā, kurš piedod it visas izdarības. Kādā no regulārajiem agresijas brīžiem Hanna uzdod būtisku jautājumu – kas Matiasam ir svarīgāks, brīdis pats vai tā fotouzņēmums? Citiem vārdiem, kā gan fotogrāfs spēj kaut ko piedzīvot, ja viņš domā tikai par fotografēšanu, un vai kamera gadījumā nav traucējošais starpnieks starp indivīdu un viņa pieredzi. The Polar Boy visā tās garumā ir interpretācija par šīm realitātes un fotoattēla attiecībām.
Psihiskos traucējumus pētošās filmas nereti saskaras ar asu kritiku par slimību izpausmju nepilnīgu vai nepatiesu reprezentāciju. The Polar Boy nav ne miņas no pamācošā toņa. Režisore izvairās no liekiem skaidrojumiem, tā vietā pētot konkrētas situācijas, ar kurām jauniešiem nākas tikt galā. Kāpēc gan ielaušanās izstāžu zālē vai peldēšana aukstajā jūrā būtu uzskatāma par bipolāro traucējumu simptomu? Vai tādā gadījumā jebkuru tīņu vandalisma piemēru vai vienkārši neapdomātu lēmumu būtu jāskata kā psihiskas slimības izpausmi? Ievietojot psihiatriskajā slimnīcā Matiasu, nevis Hannu, kura īstenībā cīnās ar šo slimību, režisore apzināti konfrontē pieņēmumus par to, kas un kādā veidā ir jāārstē.
The Polar Boy ir komplicēts un emocionāls radošās jaunatnes portretējums, kas izvairās no apnikušajiem tīņu ballīšu naratīviem. Bez šaubām, filma nespēj izvairīties no visiem stāstnieciskajiem šabloniem, taču filmas jauneklīgais stils ir patīkami svaigs.
Kadrs no filmas “Lomu spēles”
“Lomu spēles” (Pretenders, 2016), režisora Vallo Tomlas darbs, ir Igaunijas, Latvijas un Lietuvas kopražojums, kurš Rīgā jau ir viesojies Rīgas Starptautiskajā kino festivālā. Filmā vērosim nesteidzīgu, atmosfērisku attiecību krīzes pētījumu, kurā izlikšanās un vēlme pēc prestiža gūst virsroku pār vispārcilvēciskām vērtībām. Par pašidentitāti, labākas dzīves ambīcijām un bailēm par neatbilstību šīm ambīcijām – “Lomu spēles” ir drāma ar komiskām notīm un trillera elementiem. Skaistas lokācijas un neglīti raksturi, aiz kārtīgas fasādes apslēptais haoss, sapņaini nākotnes plāni, kas pārtop par murgu, ir tēmas, kas kinematogrāfā ir tikušas apspēlētas pat pārāk bieži. “Lomu spēles” apvieno tās visas, tomēr ievieto pazīstamo tematiku vietējā kontekstā un papildina ar jau minēto žanru kokteili.
Modernistiskā betona un stikla privātmājā ievācas Anna un Juhans, kuru attiecības ir uz sabrukšanas robežas. Ēka pieder viņu draugiem, kas uz vasaras periodu ir aizbraukuši, tādēļ Anna ar Juhanu to vien pieskata. Nav ilgi jāgaida, kamēr varoņi sāk lietot saimnieku mantas, apģērbu, smaržas, izmantot vīna krājumus un vizināties ar draugu kuteri. Iejusties bagāto un veiksmīgo lomās palīdz kāds tūristu pāris, kurš iemaldījies pludmales villas teritorijā un kuriem Anna piedāvā naktsmājas. Tikko viņai ir iespēja sajusties pārākai, pārtapt par labdari, Annas izlikšanās spēlei vairs nav robežu. Juhanam, kurš nupat guvis bezdarbnieka statusu, nākas pārtapt par respektablu biznesmeni, Anna pati sāk uzvesties arvien izaicinošāk, sacerot stāstus par viņas un Juhana brīvajām un pienākumu nenoslogotajām attiecībām.
Četrotnes dzīvēs nemitīgi iejaucas nepatīkami nieki kā atgādinājumi par to, ka nekas labs nav gaidāms. Kad ar asinīm tiek sasmērēts viens no saimnieku dīvāniem, traips tiek nomaskēts, taču drīz vien briesmas kļūst neizbēgamas un neapslēpjamas. Filma lēnām kāpina satraukumu ar arvien dīvainākiem Annas izgājieniem, liekot domāt par to, kad gan atbraukušie tūristi atklās viņas melus. Nelieli strīdi darba sākumā rezultējas ar dakšas iespraušanu mugurā Mocarta “Mazās nakts mūzikas” pavadījumā un trillera cienīgu noslēgumu.
Kadrs no filmas “Lomu spēles”
Brīvdienu ceļojuma tematika, montāžas lēnīgums, filmēšanas vide un kadra konstrukcijas atsauc atmiņā Žaka Dereja “Baseinu” (La Piscine, 1969), kā arī stāsta nesen atkārtoto ekranizāciju “Saules apžilbinātie” (A Bigger Splash, 2015). Kā četru aktieru filma, kas risinās nosacīti slēgtā telpā, privātmājā un blakus esošajā pludmalē, tā liek milzu uzsvaru uz aktierspēli. Mirtelai Pohlai un Pritam Voigemastam kā profesionāliem aktieriem nākas iedzīvoties Annas un Juhana kā dzīves aktieru lomās. Ir aizraujoši vērot niansētās pārmaiņas varoņu skatienos, gaitā, žestikulācijā, kad viņu prātus pilnībā pārņem safantazētā bagātība un panākumi. Arī operatora darbs atstāj paliekošu iespaidu, sākot ar garo un plūstošo sākumkadru, kurā vērojam Annas un Juhana ceļu uz piejūras privātmāju, līdz pat varoņu apslēpto emociju pētījumiem tuvplānos un pašas ēkas attēlojumam. Kā filma par pieaugošajām šausmām aiz smalkās fasādes “Lomu spēles” ieinteresē gan ar saturisko novitāti Baltijas kino telpā, gan arī estētisko pieredzi.
