Veimāras kino: starpkaru reālijas un elegantā dekadence
08/02/2017
Šovakar plkst. 19.00 kinoteātrī Splendid Palace lektorija “Tas, ko tu nedrīksti nezināt” ietvaros būs skatāma Frica Langa filma “M” (1931), psiholoģisks trilleris par sērijveida slepkavu, viens no dziļākajiem personības subjektīvo motivāciju pētījumiem agrīnajā vācu kinematogrāfā. Gatavojoties lielajam kinomānu notikumam, jāieskatās ne vien Langa hrestomātiskajā darbā, bet arī viņa laikabiedru filmās, kuras caurvij Veimāras dekadentā atmosfēra.
Veimāras periods (1919–1933) Vācijas vēsturē ilgst vien mazliet vairāk par dekādi, taču tā atbalsis ir jūtamas kā vēlākajā 20. gadsimta mākslā, tā mūsdienu kultūrā. Berlīne kļūst par jauno kultūras centru; pēckara ekonomikas uzplaukums nodrošina labklājību, jaunās valsts liberālā politika – izpausmes brīvību, savukārt kara iespaidi – traumu, kas tiek projicēta jaunajos mākslas virzienos. Ekspresionisms glezniecībā, mūzikā un kino, Bauhaus arhitektūra un dizains, kabarē, džezs, fleperu modes. Tieši šajā laikā britu rakstnieks Kristofers Išervuds saraksta stāstu krājumu “Atvadas no Berlīnes” par saviem piedzīvojumiem aizspriedumu nenomāktajā Berlīnes kompānijā. Tur Išervuds satiek arī kabarē dziedātāju, kura kļūst par prototipu rakstnieka slavenajai varonei Sallijai Boulsai, izklaidīgajai ballīšu karalienei ar pārmērīgu grimu un smaragdzaļu nagu laku, kas naktis pavada bagātu pielūdzēju meklējumos (par Salliju Boulsu vēlākajā Holivudas mūziklā “Kabarē” pārtaps Laiza Minelli).
1920. gadu sākumā klajā nāk filmas “Kaligari kabinets” un “Nosferatu”, darbi, kuru ekstrēmās spēles ar gaismojuma un kadrējuma metodēm tūliņ definē vācu ekspresionisma stilu. Drūmi un klaustrofobiski, ģeometrisku formu ieskauti kadri, atbaidoši varoņu attēlojuma leņķi, psiholoģiskas spriedzes pārpildīti stāsti kļūst par ekspresionistiskā kino raksturelementiem. Tomēr pārmaiņas politiskajā ainā un straujā ekonomiskā lejupslīde 1920. gadu beigās liek autoriem pievērsties sociālajām problēmām, kas reizēm ir drūmākas par groteskajām ekspresionistu fantāzijām.
1920. un 1930. gadu mija – pārmaiņu posms vācu kinematogrāfā, kurā vērojama pāreja uz maigāku stilistiku un provokatīvākām tēmām, turklāt kino tiek ieviesta skaņa. Tā kā šausmu filmas par somnambulu-slepkavu Čezāri un vampīru Nosferatu jau ir uzņemtas, ir īstais laiks pievērsties realitātei. Iedvesma jaunajai stāstniecībai nav tālu jāmeklē – Berlīne ir dekadentā dzīvesveida galvaspilsēta, tā ļaujas izklaidēm un izvirtībām, nedomājot par nākotni. Prostitūcija, sērijveida slepkavības, naksnīgie kabarē ar valdzinošajām dejotājām, pagrīdes bizness un kriminālie grupējumi iedvesmo filmas, kurās vizuālā ekspresija mijas ar sociālo problemātiku.
Vācu režisori sāk viens pēc otra pētīt tabu tematiku, kuru izskaistināt ar teatrālām dekorācijām un pārmērīgu grimu šķiet gluži nepieklājīgi. Psiholoģiskas traumas, emocionālā nošķirtība, sabiedrības noslāņošanās, seksualitātes represija un emancipācija kļūst par vadošajām tēmām. Georgs Vilhelms Pabsts 1929. gadā laiž klajā “Pandoras lādi”, filmu par bezatbildīgo savaldzinātāju Lulū, kas kļūst par visu nelaimju un iznīcības avotu. Līdzīgu soli sper arī Jozefs fon Šternbergs, 1930. gada filmā “Zilais eņģelis” attēlojot kabarē dziedātājas Lolas un viņas pielūdzēja, respektablā profesora Rāta attiecības un pakāpenisko degradāciju. Arī Frics Langs, kurš nupat uzņēmis grandiozo, Holivudas mērogus pārspējošo “Metropoli”, 1931. gada “M” atkāpjas no zinātniskās fantastikas par labu sociālajai problemātikai un slepkavas psiholoģijas pētījumiem. Izcilība un trauslums – šādi iespaidi rodas par dekāžu mijas filmām, Veimāras kino pēdējo uzelpu pirms nacistu nākšanas pie varas, pēc kuras retais režisors spēja turpināt savu darbību Vācijas teritorijā.
Kadrs no filmas “Pandoras lāde”. 1929
Nelaimju lāde
G. V. Pabsts, “Pandoras lādes” (Die Buchse der Pandora, 1929) autors, ir pazīstamākais vācu jaunās lietišķības (Neue Sachlichkeit) kino pārstāvis. Šis jaunā veida reālisms iestājās iepretim ekspresionismam, izmantojot reālistisku filmēšanas vidi, izvairoties no liekas teatralitātes un koncentrējoties uz sociālajām problēmām, kā prostitūcija, nabadzība, atkarības. “Pandoras lāde” nav spilgtākā kustības pārstāve, taču arī šīs filmas destruktīvā tematika līdz ar aktrises Luīzes Bruksas dabisko aktierspēli (tolaik aktieris bez pārspīlētām grimasēm un pārliekas žestikulācijas nav aktieris) liek domāt par jaunās lietišķības lielo ietekmi.
22 gadus vecā Luīze Bruksa, šarmanta savā jaunībā un izklaidībā, pēc šīm filmas kļūs par stila ikonu. Viņa tēlo Lulū, tumšmati ar īsu bobu, kura sapņo par aktrises karjeru, bauda dzīvi un īpaši nesatraucas par nākotni. Jauniete ir kāda pārtikuša vīra apgādībā, kuru viņa mīl un apbrīno, un par kura lēmumu precēt citu, sabiedrībā augstāk stāvošu sievieti Lulū ir bezgala nikna. Kā pieredzējusi siržu lauzēja viņa meistarīgi izjauc visus bagātā mīlnieka plānus un neatstāj viņam citus variantus, kā vien apprecēt pašu Lulū. Problēmas aizsākas tādēļ, ka jauniete nav gatava klusai ģimeniskai pastāvēšanai un jau kāzu naktī pulcē ap sevi desmitiem vīriešu. Greizsirdība, naids, slepkavības, jaunas cerības un kārtējās vilšanās – tas viss seko. Lulū, kura ļauj sevi iekārot katram garāmgājējam, patiesībā nepieder nevienam, tomēr viņas uz āru vērstā seksualitāte provocē nelaimes. Ne velti viņu nosauc par Pandoras lādi – visa ļaunuma avotu grieķu mitoloģijā.
“Pandoras lāde” ir uz lūzumposma starp veco un jauno – tā vēl ir mēma, sadalīta cēlienos, kadru sekvences šķeļ iestarpinājumi ar varoņu dialogiem, taču filmas sociālās degradācijas un draudīgās pilsētas motīvi iedvesmos daudzus vēlākos skaņu kino darbus. Līdz brīdim, kad kinoteātrus pāršalca aktieru balsis, nomainot ierastos starptitrus, bija jāgaida tikai viens gads.
Kadrs no filmas “Zilais eņģelis”. 1930
No profesora līdz klaunam
Kas var būt poētiskāks par respektabla, valdonīga, ar kontroli apsēsta profesora iemīlēšanos frivolā kabarē dziedātājā! Jozefa fon Šternberga “Zilais Eņģelis” (Der Blaue Engel, 1930) ar Marlēnu Dītrihu un Emīlu Janingsu galvenajās lomās demonstrē tieši šādu atgadījumu. Profesors Rāts ir kaitinošs tips, kas ar savu kompulsīvo pedantismu atbaida skolēnus un provocē izsmieklus. Nav brīnums, ka šī kārtības cienītāja prātā ieviešas absolūts haoss, kad viņš sastop Dītrihas Lolu (skat – no Pabsta Lulū Šternbergs nav tālu aizgājis), skaistuli īsos svārkos, kuras vulgārā visatļautība ir pretstatā visiem Rāta morāles likumiem. Starp citu, par šo tikšanos paldies jāsaka Rāta skolēniem – Lola nonāk profesora rokās (burtiski, erotiskās pastkartes formā) kādā mācību stundā.
Rāta dīvainības sit augstu vilni, kad viņš nolemj apprecēt Lolu un “glābt” viņu no kabarē pazemojuma, no nepieciešamības savaldzināt vīriešus. Lola šim izaicinājumam piekrīt, taču paradumus izmainīt ir grūti; profesors sāk zaudēt savu autoritāti skolā, pamet darbu un absolūtā bezizejas stāvoklī nolemj pievienoties kabarē trupai savā jaunajā klauna ampluā. Šternbergam izdodas niansēti attēlot cienījama cilvēka ceļu uz destrukciju, viņa iracionālo darbību cēloņus un graujošās sekas. Fokusējoties uz viena cilvēka traģēdiju, režisors atklāj visas nācijas problēmu – statusa zaudēšana ir lielākais baiļu avots Veimāras jaunizveidotajā mazās buržuāzijas slānī.
Lola ir viens no spilgtākajiem Veimāras kino liktenīgajiem tēliem, viņu var saukt par prototipu visām kino femme fatale, siržu lauzējām, kuru iekārošana noved pie iznīcības. Šis motīvs ir it īpaši populārs vēlākajā film noir. Saistot dzīvi ar šo “eņģeli”, profesors no iepriekš dominējošā, baudu no skolēnu pazemošanas gūstošā narcisa kļūst par mazohistisku Lolas kalpu.
Gaužām vienkāršais stāsts gūst jaunas dimensijas, kad to noformē vācu 20. gadu kino stilistikā. Pārblīvētās, šaurās kabarē telpas, neskaitāmie spoguļi, kas sašķeļ varoņus un telpas, kontrastainais gaismojums veido saspīlētu, vienlaikus erotisku un draudošu atmosfēru. Šādā vidē cienījama cilvēka pārtapšana par izsmieklu, zaudējot it visu, ieskaitot kārotās sievietes uzticību, ir visnotaļ kolorīta pieredze.
Kadrs no filmas “M”. 1931
Slepkava pret savu gribu
“M”, Frica Langa pirmā skaņu filma, stāsta par kādu bērnu slepkavu Diseldorfā. Tipisks izmeklēšanas trilleris, mūsdienu skatītāja acīm raugoties, taču novatorisks un šokējošs darbs sava laikmeta kontekstā. Kad sākumskolas vecuma bērni pārstāj pārnākt mājās, pilsētā aizsākas panika, kas saceļ traci ikvienā ģimenē, policijas iecirknī un arī mafijas aprindās. Slepkavas meklēšana, uz kuru policija vairāku mēnešu garumā koncentrē visus savus spēkus, izraisa negaidītas sekas pilsētas pagrīdes biznesam un mazajiem noziedzniekiem. Kabatzagļi vairs nevar mierīgi gūt savu iztiku, prostitūtas ir izstumtas no ielām, kriminālie baroni zaudē arvien vairāk cilvēku likuma priekšā. Lai risinātu nepatīkamo situāciju, tiek ieplānota slepkavas meklēšana un sodīšana pēc saviem pagrīdes likumiem. Tagad nelietim dzenas pakaļ visa Diseldorfa.
Bekertu – visu problēmu vaininieku – kamera no sākuma iepazīst kā ēnu, vēlāk izskan viņa iemīļotais svilpojamais meldiņš no Grīga “Pēra Ginta”, kas pavada katru slepkavību. Režisors ļauj skatītājam pakāpeniski veidot slepkavas psiholoģisko profilu, un tikai pēc tam kadrā parādās paša Bekerta vaibsti. Langs lēnām kāpina spriedzi, veidojot dziļi individuālus un daudzpusīgus varoņu portretus. Trauksmainās ielas, visapkārt valdošā neziņa, priecīgo bērnu tuvplāni, kas neapzinās savu traģisko likteni – “M” stāsta ar norādēm un domu pavedieniem, izvairoties no asinīm un vardarbīgiem skatiem. Kad atmosfēra sakairināta līdz maksimumam, režisors skatītājam piedāvā izprast Bekerta rīcības cēloņus un piedot. Vai piedošana ir pieņemama? Vai vispār iespējama?
Jāsaka, ka Langam patīk līdz absurdam pozitīvi filmu noslēgumi, kuros tiek atrisinātas visas pasaules problēmas un triumfē likums un taisnīgums. Pietiek vien atcerēties viņa lielā blokbastera “Metropole” nepārliecinošo finālu (atgādināšu – strādnieku klases un elites vardarbīgā konfrontācija noslēdzas ar miera noslēgšanu, ko nodrošina bagātnieka dēla ievietošana mediatora pozīcijā starp strādnieku rokām un elites prātiem). Salīdzinot ar “Metropoli”, “M” stāstniecība ir pat ļoti iespaidīga. Tiek ņemta vērā ikviena detaļa, izmeklēšanas process ir komplicēts un neparedzams, turklāt paralēlās stāsta līnijas ar policijas izmeklēšanu un pagrīdes bandu plāniem ir vienlīdz spēcīgas. “M” ir vērtīga ne vien ar savu “pirmās filmas par sērijveida slepkavu” statusu; darbs sajūsminās tos, kam interesanti idejiskie pirmsākumi tādai kino klasikai kā “Psiho” (Psycho), “Lūriķis” (Peeping Tom), “Jēru klusēšana” (Silence of the Lambs), “Se7en” u.c.
