Alles, was ist, endet!
Par Kristiāna Tīlemana un Dmitrija Čerņakova “Nībelunga gredzenu” Berlīnes Valsts operā
Režisors Dmitrijs Čerņakovs atrakstīja uzreiz, tikko kā biju reģistrējusies Telegram platformā. “Kopš sācies ir karš, esmu iegāzies dziļā akā un guļu tur lejā.”
Mūs vieno kopīgs studiju laiks Maskavas Teātra institūtā deviņdesmitajos gados, laikā, kad šķita, ka Krieviju mēģina pārbūvēt no autoritāras valsts uz demokrātisku. Un likās pat – tas izdosies.
Šobrīd Dmitrijs Čerņakovs ir pasaulslavens režisors ar vērā ņemamu pieredzi labākajos opernamos abpus okeānam, kurš pats palicis Krievijas robežas otrā pusē – Rietumos. Turpinot iestudēt Berlīnes un Minhenes operās laikā, kad aizvien skaļāk tiek apšaubītas Krievijas mākslinieku tiesības piedalīties aktīvajā kultūras dzīvē. Un vispār būt. Laikā, kad notiek karš un Krievija iznīcina neskaitāmas cilvēku dzīves Ukrainā. Šī gada februāra sākumā Ukrainas Kultūras ministrija iesniedza ultimātu Vācijas Kultūras ministrijai Vīsbādenes Maija starptautisko mūzikas svētku sakarā, izvirzot ultimātu – ja svētkos piedalīsies Krievijas mākslinieki, tad Ukrainas mākslinieki tajos nepiedalīsies. Festivāla veidotāji aicina uz plašāku diskusiju par to, vai šāda alternatīva ir jēgpilna? Vai jēgpilni ir likt krievu māksliniekiem klusēt?
Tikmēr viņi turpina strādāt. Un vismaz divi darbi, kas tapuši šajā sezonā, – Dmitrija Čerņakova “Nībelunga gredzena” iestudējums Berlīnes Valsts operā, kā arī Timofeja Kuļabina “Platonova” inscenējums Berlīnes Deutsches Theater – ar spēcīgas mākslas valodas palīdzību novieto Krievijas baisās metamorfozes un to cēloņus aplūkošanai tuvplānā.
Riharda Vāgnera mērķis, sacerot gandrīz sešpadsmit stundu ilgstošo operu tetraloģiju “Nībelunga gredzens”, bija ne mazāks kā pārveidot cilvēku. To, kurš sēž skatītāju zālē. Atverot viņa priekšā mītu un teiku pasauli un tajā attīstot stāstu par centieniem sagrābt varu pār pasauli, ko iespējams realizēt tikai izslēdzot no cilvēka būtības mīlestību un līdzcietību. Vāgners liek šādai pasaulei iet bojā. Aizraujot sev līdzi visas intrigas, ļaunās domas un darbus Reinas ūdeņu dzelmē. Nomazgājot sadraņķēto telpu ar dzidru ūdeni.
Riharda Vāgnera mērķis, sacerot gandrīz sešpadsmit stundu ilgstošo operu tetraloģiju “Nībelunga gredzens”, bija ne mazāks kā pārveidot cilvēku. (..) Vāgners liek šādai pasaulei iet bojā. Aizraujot sev līdzi visas intrigas, ļaunās domas un darbus Reinas ūdeņu dzelmē. Nomazgājot sadraņķēto telpu ar dzidru ūdeni.
Pirmā doma par šāda darba nepieciešamību Riharda Vāgnera apziņā iemājoja 35 gadu vecumā. “Nībelunga gredzena” partitūru viņš pabeidza jau pēc 60. Divdesmit sešus gadus viņš rakstīja šo darbu. Šajā laikā Vāgners kopā ar Vāciju piedzīvoja 1848. gada revolūciju, gadu vēlāk – sacelšanās mēģinājumus Drēzdenē, sajuta atmodināto brīvību gaisā un neiespējamību iedēstīt to kopīgajā dzīvē. Šajā laikā Vāgners bija spiests bēgt no savas valsts un dzīvot emigrācijā. Un atvadīties no ilūzijām. Un tad viņš sāka rakstīt šo darbu.
Dmitriju Čerņakovu iestudēt “Nībelunga gredzenu”, šo Vācijas kultūras vienu no atslēgas darbiem, uzaicināja Berlīnes Valsts operas galvenais diriģents Daniels Bārenboims. Ticot, ka tieši šāds mākslinieks, kura skatiens uz pasauli un cilvēkiem sakņojas citā kultūrā un politiskās telpas pieredzē, spēs uzrunāt laikabiedrus tik sarežģītā laikā. Abus viņus vienoja jau “Parsifāla” un “Tristana un Izoldes” kopdarba pieredze. Darbs pie “Nībelunga gredzena” sākās vēl pirms kara Ukrainā, bet viss intensīvais iestudēšanas process notika jau kara laikā, par galamērķi – pirmizrādi – nosakot 2022. gada oktobri. Pa šo laiku notika vēl kāds traģisks lūzums jau pašā teātrī – dramatiski pasliktinājās diriģenta Daniela Bārenboima veselība un iecerēto kopdarbu ar Čerņakovu viņš īstenot nespēja. Un kļuva skaidrs, ka vairāk nekā trīsdesmit gadu garumā Bārenboima muzikāli attīstītajai un slīpētajai Staatskapelle Berlin jaunais “Nībelunga gredzens” būs jāatskaņo bez sava meistara. Vēl vairāk – sapratis, ka nespēs aizsākto darbu īstenot, Bārenboims piezvanīja diriģentam Kristiānam Tīlemanam, savam niknākajam sāncensim un oponentam vairāku gadu desmitu garumā, un lūdza pārņemt muzikālā iestudējuma vadības grožus. Tīlemans atsaucās momentā. Un viņa kopdarbs ar Bārenboima orķestri izvērtās īstā mākslas triumfā – skatītājiem nebeidzamās stāvovācijās izrādot savu saviļņojumu, uznākot diriģentam paklanīties. Un saņemot visaugstāko profesionālo novērtējumu mūzikas kritiķu recenzijās.
Režisora un scenogrāfa Dmitrija Čerņakova “Nībelunga gredzens” apvieno vairākus līmeņus – mūsdienu pasaules globālo skatījumu un Krievijas slimīgo, slepenībā kaldināto varas pārņemšanas plāna pakāpenisku īstenošanu realitātē. Dmitrija Čerņakova iestudējumā nav vairs ne dievu, ne varoņu, ne mitoloģisku būtņu. Ir tikai un vienīgi tuvplānā aplūkoti cilvēki. Kā visaugstākajos, tā viszemākajos ešelonos. Un visās paaudzēs. Turklāt ļaujot saskatīt tam visam turpinājumu laikā – vienai paaudzei nomainot nākamo.
Attēlos skati no Kristiāna Tīlemana un Dmitrija Čerņakova iestudējuma “Nībelunga gredzens” Berlīnes Valsts operā. Foto: Monika Rittershaus
Ar milzīgas slepenas institūcijas E.S.C.H.E. teritorijas plāna projekciju sākas šī izrāde. Čerņakova izrāde notiek kā eksperiments – iepilinot cilvēka smadzenēs kādu vielu. Kas pamazām pārņem visas smadzenes. Un šis process ir vērojams milzīgās rentgena uzņēmumu projekcijās. Iepilināta ir doma par pasaules pārņemšanu savā varā. Un šīs smadzenes sāk ķerties klāt pasaulei, pārkārtot to.
Foto: Monika Rittershaus
Vācu vārds Esche tulkojumā, ja burtus neatdala ar punktiem, nozīmē ‘osis’. Tas ir pasaules koks, ass, kas notur visu, kas dzīvs un elpo. Vāgnera tetraloģijā tas nīkuļo un tūlīt jau būs neatgriezeniski nokaltis.
Foto: Monika Rittershaus
Dmitrijs Čerņakovs pasaules koku ir ievietojis sapulču, sēžu zāļu, kabinetu, kur tiek slēgti slepeni darījumi, kompleksa vidū. Pasaules virzība, viņaprāt, šodien tiek iedarbināta tur. Ne publiskās sarunās un diskusijās, ne aktīvistu uzturētās iniciatīvās, bet kabinetos ar marmora sienām un aiz slēgtām durvīm. Kur satiekas gan valsts vadītāji, gan bandīti, slēdzot līgumus un jau nākamajā brīdī nododot vienam otru, vērpjot intrigas.
Foto: Monika Rittershaus
Čerņakova “Nībelunga gredzena” telpa ir sirreāli baisa, un “Reinas zeltā” tā veras vaļā tādā grandiozā atvēzienā, kāds uz pasaules skatuvēm, pat uz tām lielākajām (piemēram, Parīzes Bastīlijas operas, uz kuras var novietot lielformāta scenogrāfiju četrām izrādēm vienlaikus), nekad vēl nav bijis redzēts. Kā tas ir panākts, nav saprotams, jo izmēru ziņā Berlīnes Valsts opera ir samērā kompakta. Taču skats, kas paveras skatītājam, tieši ar to ietiecas zem ādas neparasti spēcīgi, jo pārspēj jelkādas iedomājamā iespējas. Skatuves meistaru izdomas bagātība parasti ir saistījusies ar skatuves ripas piedāvātajām transformāciju iespējām. Un daudz kas ir bijis arī uz Berlīnes Valsts operas skatuves dēļiem – līdz pat grandioziem baseiniem, pilniem ar ūdeni un dejotājiem un dziedātājiem. Bet “Reinas zeltā” notiek kaut kāds telpas fizisko iespēju pārvarēšanas fenomens. Kā bezizmēra platekrāna lentē pa horizontāli slīd telpa aiz telpas – kabineti, sēžu zāles, koridori, kāpņu telpas, slēgtas stikla medicīnisko eksperimentu laboratorijas. Apjomā, kas skatuves kārbas platumos vienkārši nav iespējams. Te fizisko iespēju noteikumi atceļas un skatītāja uztvere satiekas ar paranormālām dimensijām.
Foto: Monika Rittershaus
Un tad skatienam tiek atvērta nākamā telpas izeja – dziļumā. Visi šie gaiteņi, koridori un kabineti sāk celties uz augšu, un zem tiem daudzu metru dziļumā, kas grandiozās Vāgnera mūzikas radītajās sajūtās šķiet kā kilometri, atveras gigantiska izpētes laboratorija – ar trušiem un cilvēkiem. Kabinetu, sēžu un medicīnisko eksperimentu telpas ir savienotas kopīgā šodienas trillerī, kur viss ir precīzi izplānots un saslēgts vienotā sistēmā. Zinātne un medicīna ir saslēgta vienotā gredzenā – tas, kuram pieder jaunākās iespējas, tam pieder vara pār pasauli. Un Vāgnera mitoloģiskās būtnes Nornas, kuru rokās ir likteņa pavedieni, Čerņakova izrādē ir medicīniskās māsiņas, zinātnieku asistentes.
Foto: Monika Rittershaus
Vāgners savu “Nībelunga gredzenu” sāka rakstīt no vidus. Pirmā iecere saistījās ar vēlākās tetraloģijas trešo daļu – operu “Zīgfrīds”. Tai Vāgners sākotnēji bija licis nosaukumā “Zīgfrīda nāve”, domājot par Vācijas revolūcijas sakāvi un jaunas, cilvēkiem labākas valsts radīšanas iespējas bojāeju. Tā centrā ir jauns, stiprs un visās nozīmēs nevainīgs varonis. Vāgners meklēja un atrada savu Zīgfrīdu mitoloģijā – tādu, kurš nepazīst baiļu, kam dots ir neparasts spēks, kurš spēj uzvarēt jebko. Un tomēr viņš iet bojā. Kā cilvēku intrigu un slepeno plānu upuris.
Arī Dmitrija Čerņakova iestudējumā “Zīgfrīds” ir kļuvis par būtiskāko tetraloģijas daļu. Un tas ir režisora skatījums uz mūsdienu Krievijas jaunāko paaudzi, ar kuru varētu saistīties cerības par citādu, jaunu Krieviju. Taču šādām cerībām, domā Čerņakova “Zīgfrīds”, nav pamata.
Jo šis gados jaunais varonis ir vecākās paaudzes slepenā plāna būtiskākā sadaļa. No dzimšanas audzināts slēgtā vidē ar viņam skaidri izplānotiem dzīves uzdevumiem. Jaunais cilvēks ir nākotnes ierocis vecākās paaudzes manipulatīvajās galvās un rokās.
Foto: Monika Rittershaus
Sākoties “Zīgfrīdam”, milzīgās ekrāna projekcijās redzams vientuļš, skumjš bērns krāsainā lego pasaulē, pilnā ar rotaļlietām. Viens un atsaldēts. Jau izaugušais bērns pēc kāda laika sakrāmēs savas rotaļlietas uz galda, aizdedzinās čeburašku bez vismazākās emocionālās sasaistes ar savu bērnības rotaļu biedru, un smejoties sarīkos uguns iznīcinošās dzīres savu mantiņu pasaulē. Pēc tam ar zobenu sakapās galdu un traukus un beigās nogalinās arī savu audzinātāju. Tas ir jaunais cilvēks, kam piemīt milzīgs spēks un nulle empātijas. Saviem plāniem vecā, ķermeniski pūstošā varas elite ir uzaudzinājusi ne tikai bērnus, bet, kā to rāda Čerņakovs jau tetraloģijas noslēdzošajā daļā “Dievu mijkrēslis”, – arī mazbērnus. Ļaunums pieņem aizvien jaunākas un jaunākas sejas vaibstus. Kamēr pa gaiteņiem turpina klimst un perināt nāvi nesošas intrigas varas alku pārņemti pusmūža cilvēki, kuri izrādes gaitā kļūst aizvien vecāki un vecāki. Kostīmos ir skaidri manāmas krievu apģērbu kultūras iezīmes – treniņtērpi, kepkas, ādas jakas un mēteļi. Sācies kā universāla parabola par mūsdienu pasaules varu zinātniski medicīniskās izpētes rokās, šī “Nībelunga gredzena” centrā aizvien skaidrāk novietojas mūsdienu Krievija.
Foto: Monika Rittershaus
Foto: Monika Rittershaus
Varas idejas apsēstie “Zīgfrīda” laikā ir marasmātiski, ķermeniski pa pusei jau sabrukuši pensionāri. Alberihs, kurš varas dēļ atteicies no mīlestības, bet pasaules pārvaldības virsotnē nevar un nevar nonākt, pārvietojas ar tādu kā rolatoru bez riteņiem no cilvēkiem tukšajā telpu labirintā. Viņi paiet vairs nevar, bet alku radītā izklupienā turpina vēl sniegties pēc varas, atkrītot atpakaļ ratiņos.
Foto: Monika Rittershaus
Vecākā paaudze, kas iedarbinājusi pasaules varas sagrābšanas mašinēriju, reiz, un tas varētu notikt vēl pārskatāmā nākotnē, nomirs. Bet tā ir gadu desmitiem strādājusi pie sava jaunā cilvēka radīšanas. Padarot viņa apziņā pārējo pasauli par ienaidnieku, mērķtiecīgi atradinot no empātijas un apveltot ar milzu spēku. Šie cilvēki šodien ieņem Krievijas lielāko daļu. Ko darīt ar viņiem?
Dmitrija Čerņakova “Nībelunga gredzens” beidzas citādi nekā Vāgneram, kurš sākotnēji bija iecerējis, ka Baireitas festivāla nams pēc “Nībelunga gredzena” atskaņojuma tiks nodedzināts. Kopā ar visiem mošķiem. Uz visiem laikiem. Baireitas festivāla nams stāv vēl šodien, taču vismaz operas ietvaros Vāgnera rādītā vecā, intrigu un varas apsēstā pasaule ar visiem tās mūdžiem sadeg gaišās liesmās. Tieši tā – ne tumšās, bet gaišās liesmās.
Čerņakovs savu vēstījumu noslēdz citādi. Uz skatuves atstājot vienīgo Vāgnera cīnītāju, kura nekad nevienu nenodod un kuras sirdī mājo mīlestība, – Brunhildi. Viņai rokā ir ceļasoma. Un viņa dodas tālāk, kamēr pāri milzīgam baltam ekrānam slīd teksts, kura Vāgneram nav. Par atvadīšanos no Valhallas, no mūžīgās tapšanas un ilūziju telpas. “Sērojošās mīlestības dziļākās sāpes atvēra man acis: es ieraudzīju, kā beidzas pasaule.”
Šobrīd Bavārijas Valsts operā Minhenē top jauns Dmitrija Čerņakova iestudējums – Sergeja Prokofjeva “Karš un miers”. Šo operu pēc Ļeva Tolstoja romāna motīviem komponists sarakstīja Otrā pasaules kara laikā. Pirmizrāde 5. martā. Bet Tīlemana & Čerņakova “Nībelunga gredzens” vēlreiz tiks izrādīts un atskaņots Berlīnes Valsts operā no 4. līdz 10. aprīlim Lieldienu Festtage. Uz ierobežotu laiku iestudējuma ieraksts šobrīd ir ievietots Vācijas–Francijas televīzijas kultūras kanāla arte concerti mediatēkā, kas pieejams arī Latvijā.
