Vienradža vasara
Edīte Tišheizere
Daudzsēriju filmas “Pansija pilī” apskats
“Šausmīga filma,” ejot ārā no kinozāles pēc filmas “Pansija pilī” pēdējo trīs sēriju noskatīšanās, pikta dāma labākajos gados, gandrīz raudādama, saka pavadonim. Nekā tur neesot no grāmatas. Otrajam apgalvojumam gribas gan piekrist, gan to apstrīdēt. Patiešām, Anšlava Eglīša atmiņu romānā par astoņpadsmit Inciema vasarām nav nemaz tik daudz izvērstu notikumu, krietni vairāk ir spiningošanas, sportošanas, dabas vērojumu un pansijas turētāja ašā fiasko aprakstu. Ar baudu pārlasīdama grāmatu, atradu labi, ja piecas vai sešas līdz ekrānam daudzmaz taisni nonākušas epizodes. Pārējos notikumus radījusi un vienā vasarā sastrēdzinājusi scenāriju autoru Tabitas Rudzātes un Ivo Brieža fantāzija, uzķērusies uz rakstnieka izmestajiem raksturu un situāciju ieskicējumu “āķiem” – gan jau kaislīgais makšķernieks Eglītis man piedotu šo banālo asociāciju.
Foto: Lauris Aizupietis
Kundzei vienkārši nebija laimējies atrast īsto atslēgu filmai, varoņiem un tai vasarai. Man tāda atslēga – pat divas – atradās pirmajā, Andra Miziša režisētajā sērijā. Balts zirgs ar blāvi vizošu ragu pierē slīd caur rīta miglu. (Tas nekas, ka to redz tikai iesviķojušais nomnieks un drusku vēlāk vienradzis izrādās par puišeļu nerātnību.) Un skats pa lielu gabalu uz pili, kas, koku aizsegā paslēpusi laika un cilvēku radītos postījumus, izstaro tikai aicinājumu un harmoniju. Seriālā ir notverta grāmatas garša – atmiņas par zaudētu, lai arī ne ideālu paradīzi, tā vieglā sfumato migliņa, ar ko piemirstais nolīdzina asos stūrus, pret kuriem savulaik nācies apdauzīties, un ilgošanās pēc tā, kas pa daļai ir bijis tikai sapnis, un arī tāpēc nebūs sasniedzams. Nekad vairs. (Šī varētu būt trešā atslēga.)
Nostalģiskā virsskaņa pat vislielāko ēverģēlību laika piemīt visām triju režisoru – Anda Miziša, Martas Elīnas Martinsones un Dāvja Sīmaņa – uzņemtajām sērijām. Tieši tā arī apvieno dažādos rokrakstos veidotās daļas kopējā, noslēgtā stāstā. No Ērkšķrozītes valstības modināšanas, Gundara Āboliņa Viktoram Eglītim ar dēliem – Riharda Zelezņeva Anšlavu un Kristiana Teterovska Vidvudu – ierodoties jau gandrīz izgaisušajā pusmuižā ar tikpat spokainiem iemītniekiem, līdz rāmai vakarēšanai, jo nolemts pili nevienam nepārdot. Tikai… pēkšņi, kamerai attālinoties, omulīgā saime pie ugunskura atgādina bēgļu bariņu, satupušu pie vienīgā siltuma avota. Dāvja Sīmaņa pieliktais punkts atgādina par tuvu un draudīgu nākotni.
Bet pa starpu ir bezgalīga pārpratumu, iedomātu un gandrīz īstu sirdslūšanu un jocīgu ķibeļu virkne. Pēdējās lielākoties tiek atrisinātas ar kādu tikpat amizantu mānīšanos vai sazvērestību. Vai arī netiek atrisinātas un vienkārši izgaist. Viss atkarīgs no tā, vai iniciators bijis “mūžīgais dzinējs” pusaugu Vidvuds, vai melanholiskais jauneklis Anšlavs.
Skaidrs, ka “Pansija pilī” nav vēsturiska filma, par kādu tā nosaukta plašsaziņas līdzekļos, taču mākslinieku Kristīnes Jurjānes un Jāņa Kalniņa un operatora Andreja Rudzāta radītā vide un lietu pasaule ir ja ne autentiska, tad ļoti ticama. Un arī reālas personības ir tikai summa, ko veido skatītāju zināšanas, rakstnieka koncentrētie raksturu uzzīmējumi, scenāristu iztēle un aktieru atbilstība tipāžam. Ak jā, vēl arī viņu talants un ekrāna pievilcība. Pieņemot šādus spēles noteikumus, atkrīt daudzi jautājumi un iebildumi. Atliek baudīt. Un ir jau arī ko izbaudīt.
Teiksim, katra režisora atšķirīgo rokrakstu, no kura izriet filmu iekšējais ritms un “blīvums”, ja tā drīkstētu izteikties.
Anda Miziša režisētajās pirmajās trīs sērijās uzmanības centrā ir notikums kā tāds. Vai tas būtu vērienīgais žurku uzbrukums, pansijas atklāšanas balle ar spožu raksturu parādi, Kaupēna sirojumu atskaņas un no Jāņa Lūsēna rokoperas pazīstamās Valijas – Katrīnas Grigas – negaidītā klātbūtne Inciemā, vai vecā sulaiņa Mārtiņa – Jura Strengas – aiziešana mūžība ar Virzas autogrāfu pie sirds. Daudz objektivizētu, it kā no kāda augstāka skatpunkta ieraudzītu detaļu un darbību – grauzēju ņudzēšana, eglītes galotnes aizlaušana, no baznīcas uz kapiem ejot. Garas ainavu pauzes, kas nodala dinamiskos notikumus.
Nākamajās trijās daļās, kuru režisore ir Marta Elīna Martinsone, fokusā ir nevis notikums, bet sajūtas. Ne ārējais satricinājums, bet tā atbalss kāda cilvēka emocijās, prātā vai nodomos ir vēstījuma pamatā, un tāpēc tas kļūst blīvs un nospriegots. Un subjektīvs. Tieši šajās filmas daļās visvairāk jutu to “autora skatienu”, kas raksturīgs grāmatai. Palaikam šis subjektīvums izpaužas pavisam artistiski, kad zaļumballes kautiņš, nejaušas kinoļaužu kompānijas nofilmēts, no dzērāju ālēšanās jeb dionīsiska haosa pārtop par apolonisku mākslu.
Savukārt Dāvja Sīmaņa spēlfilmas pēdējai, septītajai sērijai piemīt īpašs sinefīls šarms – tur ir citāti, atsauces, sveicieni un parodijas, kuras līdz galam droši vien novērtēt spēj tikai profesionāļi. Bet gana daudz var pamanīt arī profāns. Tur ir “Nosferatu” šausmu simfonija, pils iemītniekiem negribētos pusmuižas pircējus aizbaidot. Atsauce uz Sallijas Boulzas kliedzienu zem dzelzceļa tilta filmā “Kabarē”, kas šeit gan beidzas ar Anšlava kritienu no koka. Sveiciens Varim Braslam, kad uz jumta satupuši rēgaini silueti ar pilnmēnesi fonā nobaida Daci Everss – Lennebergas Emīla un Inciema Arnīša māti. Ironiski skumja atsauce uz Rolanda Kalniņa “Cepli” nomnieku pāra vizuļojošajā cerību burbulī. Un divi likteņdievi, Olgas Dreģes un Ģirta Jakovļeva Brizgu pāris, kas izgaist miglā kā savulaik Lilitas Bērziņas Mirttante.
Tomēr galvenais seriāla krāšņums neapšaubāmi ir aktieri. Gan tie, kas arī lomā paliek viņi paši, un var baudīt viņu personību citādos, nebijušos “dotajos apstākļos”. Gan tie, kuri, ārēji neko daudz nemainīdamies, izkūst vidē un kļūst par citas eksistences un matērijas daļu. Par katru vissīkākās lomas tēlotāju ir interesanti atcerēties un rakstīt.
Priecīgs kinoatklājums ir Rihards Zelezņevs Anšlava lomā, viņam piemīt retā spēja piesaistīt skatienu un palikt centrā, neko nedarot, vien atspoguļojot notiekošo. Tas, par ko filmas astotajā, dokumentālajā sērijā runā rakstniece Ieva Struka – Anšlavs Eglītis piederējis pie cilvēkiem, kas jebkurā kompānijā klusēja un vēroja pārējos. Filmas Anšlavs nav tāds klusētājs, taču aktieris nospēlē nākamā rakstnieka esenci – spēju redzēt un akumulēt ieraudzīto vēlākai, vēl nenoskārstai vajadzībai. Pilnīgs pretstats vecākajam brālim ir Kristiana Teterovska Vidvuds – ka stingri uzvilkta atspere, kura tā arī neatslābst visas filmas garumā. Viņš ir organisks un ticams jebkuros scenāristu izdomātajos apstākļos, tāpat kā pārējie ļoti jaunie aktieri, nomnieku Liepiņu puikas, ko spēlē Eduards Zilberts un Krišs Grāvelis.
Sižeta kopējā virzībā svarīga loma ir diviem pāriem – Gundara Āboliņa Viktoram Eglītim un viņa nākamajai sievai Hildai Vīkai, ko spēlē Dana Bjorka, un pils daļas nomniekiem Liepiņiem – Gunai Zariņai un Vilim Daudziņam. Paradoksālā kārtā tieši JRT meistari ar krietnu kinopieredzi un augstu patiesības līmeni teātra lomās “Pansijā pilī” spēlē ar vieglu “teātra akcentu” – krāšņi un precīzi, bet drusku ar citu, iepriekšējo lomu atblāzmu. Kamēr Dana Bjorka, kurai teatrāls paspilgtinājums ir asinīs, dabiski ieplūst šā seriāla nostalģiskajā gaisotnē. Piens un asinis, dzīves izgaršošana gan jūtās, gan gleznās – Hildas Vīkas tēls, kura vispār nav romānā, seriālā kļūst par svarīgu laikmeta kamertoni.
Pils izgaistošajā skaistumā izkusuši šķiet tās iemītnieki, kuru kankari gandrīz saplūst ar laika zoba sagrauztajām sienām, un nav brīnums, ka Anšlavs salecas, pirmoreiz tos ieraudzījis. Šeit nu piktā skatītāja nevarētu piesieties: Lāsmas Kugrēnas biklā, it kā visu laiku kniksējošā Priedene, Jāņa Jarāna līdz acīm pret pasauli nobruņojies Peltmans, Strengas sulainis Mārtiņš ar stāju un pašapziņu – viņi nu patiešām ir kā izkāpuši no romāna lappusēm, katram ir sava ilga un jau pašam aizmirsusies pagātne. Tomēr vērtība per se ir Kaspara Znotiņa Arnītis un Daces Everss Arnīša māte. Šobrīd rakstot, protams, minu šo aktieru vārdus, bet skatoties par viņiem nedomāju, tik pilnīgi viņi savu personību un profesionālo meistarību nogremdējuši tēlā.
No sīkiem raksturu aizmetņiem un pusteikumiem romānā, scenārijā un filmā tapusi vesela pils kaimiņu, pansijas viesu un garāmgājēju galerija. Gata Malika kukuļņēmējs policists, tautas gara mantu krājēji un lietotāji Brizgas – Olga Dreģe un Ģirts Jakovļevs, viņu dēls, filozofs un siržu lauzējs Alvils – Kaspars Dumburs, Anšlava sirdij liktenīgais vienas vasaras zieds Alise – Alise Dzene, valsts ierēdnis ar stingru, bet lokanu mugurkaulu – Arnolds Osis, biklais likumpārkāpējs, kasieris Maltuss – Jēkabs Reinis, vitālā, Anšlavu no bezcerīgas mīlas bedres velkošā Malvīne – Madara Viļčuka un viņas sapņainā, citā dimensijā dzīvojošā māmiņa – Dace Volfarte. Kur nu vēl tēli, kam arī romānā jau bijis spilgts uzzīmējums – kā lieliskajām pansijas kalponēm. Anta Aizupe topošās aktrises Līnas lomu krāšņo ne vien ar skaidru mērķa apzināšanos un viegli ierosināmu temperamentu, bet arī sēļu runas piesitienu, Linda Strautmane Amāles lomā izstaro Rubensa sieviešu nesatricināmo mieru un miesisko šarmu. Katrs tēls paliek atmiņā kā krāsains punkts kopējā vasaras ainavā.
Īpašs radošs izaicinājums visiem filmas autoriem un aktieriem droši vien bija pārējo romānā pieminēto vēsturisko personību – starpkaru Latvijas radošās elites – ievietošana seriāla kopējā sižetā. Tam nolūkam galvenokārt izmantoti divi sarīkojumi – pansijas atklāšanas svinīgais pasākums un Inciema gadskārtējā zaļumballe. No vienas puses, tā patiešām ir lieliska iespēja zināmu personu parādei, kurā galvenais ir aktiera portretiskā līdzība, taču, no otras puses, – šie mākslinieki līdz ar to arī degradēti, rādot tikai viņu bohēmisko iedabu, kamēr talanta mērogs palicis katra skatītāja informētības ziņā. Personības vēriens un fantastiskā pasaules redzēšana atklājas Kaspara Kārkliņa spēlētajā Romānā Sutā, kuram Eglīša atmiņu romānā veltīta nodaļa, kas veiksmīgi pārtulkota ekrāna valodā. Otrs, ko būtu gribējies vērot daudz vairāk, ir Edvarts Virza, kādu to iemiesojis Lauris Dzelzītis – tajā saspringtajā mierā, kad ideja jau nobriedusi un tūlīt taps redzama.
Šā seriāla pēcgarša ir tik patīkama, ka nav ne mazākās vēlēšanās kavēties pie tā, kas traucēja, palaikam izsitās no kopējā zīmējuma vai griezīgi disonēja. Bija jau arī tādas lietas, tāpat kā brīži, kad atslāba gan stāsts, gan uzmanība. Bija anahronismi un kādas aplamības. Taču tas viss kļuva nesvarīgs, apzinoties filmas vērtību tieši šobrīd. Uzzīmēt un saglabāt skaistumu, kurš bijis vai pēc kura ir vērts ilgoties un tiekties. Radīt kaut leģendas vai pasakas līmenī gaišumu un prieku, zinot, ka viss beidzas, ka arī vienradža vasarai pienāca skarbs gals. Taču šī gaisma un skaistums eksistē. Nebija taisnība tai dāmai kinoteātrī. “Pansija pilī” ir filma, kas tieši tagad ir nepieciešama. Jo šausmīga ir īstenība.
