Svētais vējš Tabakas fabrikā
Orests Silabriedis
28/05/2013
Foto: Ansis Starks
Amerikas komponista Džona Lutera Adamsa (1953) “Svētā vēja dziedājumu” atskaņojums 26. maija vakarā ilga 74 minūtes. Šis apjomīgais darbs komponēts speciāli korim “Kamēr...”, kas to iestudēja sava galvenā diriģenta Jāņa Liepiņa vadībā, telpiski strādājot kopā ar režisori Margo Zālīti un mākslinieku Gintu Gabrānu.
Līdz šim bija gadījies apmeklēt Tabakas fabriku vien 2011. gada Homo novus laikā, un muzikāla pieredze te bija jaunums. Tātad visupirms pats galvenais – plašajā ceturtā stāva zālē skan ļoti labi. Koris “Kamēr...” patlaban ir pilnasinīgā formā. Adamsa piedāvātās uzbūvējošamies un noārdošamies akordu celtnes izskanēja gluži materiāli kā skaņu skulptūras, dāsni apjoztas ar simpātisku virsskaņu miglu. Atskaņojuma beidzamajā posmā gan likās, ka varbūt ne gluži viss skaņojas atbilstoši partitūrai, taču, neredzot notis, to nevar zināt. Kopumā vienkārši jābrīnās par kora gandrīz nevainojamo vokālo izturību, jo tikai šajā vienā brīdī likās, ka enerģētiskajam ķermenim nupat nepieciešama atelpa un jauns barošanas impulss.
Par mūziku nevaru būt sajūsmā. Izcilais ASV mūzikas žurnālists Alekss Ross gan nosaucis Džonu Luteru Adamsu (nejaukt ar daudz slavenāko Džonu Kūlidžu Adamsu!) par vienu no oriģinālākajiem mūslaiku domātājiem mūzikā (tīmeklī varam atrast šo The New Yorker 2008. gada 12. maija rakstu, precīzāk, reportāžu no komponista toreizējās mītnes vietas Aļaskā). Ar cieņu pret Rosa kompetenci, jāteic, ka Adamsa jaunās partitūras oriģinālākās lappuses saistās ar putnu pasaules imitācijām. Opusa četrpadsmit daļu nosaukumos sastopamies ar rudastes strazdiem, dūjām, atdarinātājputniem (mockingbird), kanjonu paceplīšiem un pūcēm, un putniskā vide tika uzburta patiešām lieliski, daudzveidīgi, spilgti. Dažubrīd kora solistu vokālās spējas izraisīja dziļu apbrīnu – tik patīkami, ka tradīcija nez kādā ceļā tikt pie oriģinālu balsu īpašniekiem kora “Kamēr...” vēsturē ne tikai nedziest, bet izpaužas arvien jaunos pārsteigumos.
Tajās partitūras epizodēs, kas mazāk putniskas, Adamss eksponējas bez īpašiem pārsteigumiem un komponista oriģinālrokraksta. Skaņu formulas samērā viegli atšifrējamas, ne pārāk daudzveidīgas, taču nenoliedzami efektīgas. Tāds filharmonisks muzaks, ambience nepavisam ne sliktā nozīmē. Neapšaubāmi šī ir pielietojamā mūzika – ja publiskā telpā baudāma, tad obligāti inscenējama; ja privātā teritorijā, tad kā interjera sastāvdaļa vai meditācijas smaržnūjiņa. Šis noteikti nav gadījums, kad attaisnotos palielā hronometrāža: kulminācijas jeb zeltgriezuma punkts pienāk četrdesmitajā minūtē, pēc kam mums vēl gandrīz tikpat ilgi jāklausās kaut kas vairs ne tik informatīvi piepildīts. Un atkal – dažu lokanāku pasāžu izdziedāšanā kora dalībnieki uzrāda apbrīnojamas vokālās spējas, par ko paldies vokālajiem pedagogiem Ainai Bajārei un Ansim Saukam. Īstenībā koris “Kamēr...” ar pirmatskaņotāja tiesībām radījis “Svētā vēja dziedājumu” skanisko etalonu, un nākamajiem koriem, kas ķersies pie šīs partitūras, nāksies maķenīt pasvīst.
Margo teicami kārto telpas un skaņas attiecības. Koristu pārvietošanās telpā ir pulsējoša un piepildoša. Rotējošās plūsmas piekļaujas kādai lielākai apritei. Zīmes uz sienām ir daudzu klātbūtņu pēdas. Gints Gabrāns šoreiz lieliskā saskaņā ar mūziku. Piebildīsim, ka vārdu ‘šoreiz’ lietoju tādēļ, ka “Mīnotaurs” Spīķeros bija idejas un īstenojuma absolūta neveiksme, turklāt ne jau Ginta dēļ, savukārt Cēsu mākslas festivāla pērnā gada atklāšanas koncerts diemžēl bija tikai daļēja veiksme, kuras īstenojumā pietrūka režisora nesaudzīgā naža. Bet nekas no tā Tabakas fabrikā – lāzerlīnija pa perimetru skaista, vienlaikus ģeometriska un akvareliska (šis fenomens nevar nesajūsmināt), krāsu mainība gana dramaturģiska, jo īpaši epizodē, kur kora dziedājums tuvojas intensīvam unisonam un Gabrāna lāzerjosla izkāpj no krastiem – skaisti! Iedarbīga arī lāzerjoslas ieslodzīšana gaismas aplī, kas nekādi nevar iekārtoties un atrast sev vietu dzīvē (uz griestiem). Nez, tīšām vai netīšām tas aplis tik nervozi tur kustējās, bet aci gan piesēja akurāt tajā izrādes posmā, kurā auss vairs nebija tik aizņemta.
Interesants tas koris “Kamēr...” – tāda kā šķīsta atdošanās mākslai un nesatricināma pašapziņa vienlaikus. Abi komponenti nepieciešami, jo, simtprocentīgi atdodoties darāmajam tik izvērstā opusā, ar tālē vērstu sapņainu skatienu un labu balsi vien nepietiek. Jutos ļoti apmierināts ar savu vietas izvēli publikas krēslu kopuma pašā malā un galā. Kora dalībnieki savos gājputnu apļos kustējās pavisam tuvu, un bija ļoti interesanti vērot, kā ļoti dažādu cilvēku kopums, darot vienu darbu, sakūst vienā organismā. Ne tikai skaniski, bet akurāt fiziski. Krāsaini rakstāmrīki pavisam neuzbāzīgi zīmēja līnijas ne tikai uz sienas, bet arī uz kolēģu miesas un drānām. Izretināšanās neregulāru intervālu virknē mijās ar ciešāku saspiešanos pulciņos un bariņos. Domājams, ka darbs pie Adamsa opusa korim “Kamēr...” un Jānim Liepiņam sniedzis pilnīgi jaunu pieredzi, fiziskajam kontaktam pārveidojoties metafiziskajā un kopīgajā pieredzē paverot jaunus apvāršņus. Vismaz tā tam vajadzētu būt.
Interesanti, kā Tabakas fabrikā klāsies Jaunajam Rīgas teātrim, kas te pārcelsies Lāčplēša ielas remonta laikā. Adamsa, Margo un “Kamēr...” fantāzijas šajā vietā bija labi apspārnotas. Un vispār – tik skaistas ir maija debesis. Skaties ārā pa vienas puses logiem, skaties uz citu pusi – jumti, koku galotnes, pāri ielai Dzemdību nams, un pusmūžam teju nepiedienīga ilgošanās uzplūst un atplūst vienlaikus ar kaut kādām atmiņām par neko konkrētu un tomēr ļoti bijušu un sajustu. Tātad nav nemaz slikts tas Adamss. Tomēr. Bet tikai maijā un tikai Tabakas fabrikā. Ar “Kamēr...” un Margo. Tagad, kad pagājis mirklīgais nīgrums par komponistu tik bieži sastopamo nespēju savas domas koncentrēt nedaudz kompaktāk (tautas valodā runājot, rakstīt īsākus skaņdarbus), atkal sajūtu tās tumstošo, zaļgano debesu krāsas un to laimīgo sajūtu, kas iespējama tikai pavasara zaļākajā un ziedošākajā brīdī. Tovakar Tabakas fabrikā varēja justies ļoti, ļoti labi.
