Bendžamins Britens kā Bendžamins Batons
Par Viestura Kairiša iestudējumu “Sapnis vasaras naktī” Berlīnes Komiskajā operā
Margarita Zieda
23/09/2013
“Sapnis vasaras naktī” izrādes Berlīnes Komiskajā operā 15., 21., 29. septembrī; 4., 10., 26. oktobrī; 2014. gada 8. jūlijā
Amerikāņu rakstnieka Frānsisa Skota Ficdžeralda stāsts “Savādais gadījums ar Bendžaminu Batonu” (The Curious Case of Benjamin Button), kas, pateicoties Deivida Finčera filmai ar Bredu Pitu galvenajā lomā, ir devis vielu pārdomām lielākam skaitam cilvēku par klasikas darbu lasošo auditoriju, atveido cilvēka dzīves attīstības ceļu citādi, nekā to esam ieraduši pieredzēt. Nevis no zīdaiņa līdz sirmgalvim, bet otrādi – Ficdžeralda stāsta realitātē cilvēks piedzimst vecs un savas dzīves gaitā attīstās atpakaļ jaundzimušajā.
Atverot uz lietām un parādībām citu skata leņķi nekā ikdienā ierasts, mākslinieki rosina domāt par parādību būtību. Kurp attīstās cilvēks? Aizvien dziļāk savā būtībā? Vai arī – aizvien vairāk un vairāk prom no tās? Zīdainis un sirmgalvis kā cilvēka attīstības viena cikla sākums un gals. Kurš virziens ved pieredzes iegūšanā un kurš – dzēš pieredzi laukā? Un kas tad ir pati dzīve, šis cilvēka ceļa posms starp dzimšanu un miršanu?
Britu komponista Bendžamina Britena simtās dzimšanas dienas svinībās latviešu un igauņu mākslinieku komandas – diriģentes Kristīnas Poskas, režisora Viestura Kairiša, scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Ievas Jurjānes – uzvestā opera “Sapnis vasaras naktī” Berlīnes Komiskajā operā (Komische Oper Berlin) uzdod šos jautājumus ar jaunu māksliniecisku spēku, ielūkojoties mīlestības teritorijā. Zonā, kurā šajā izrādē laiks ir savērpies pavisam citās joslās nekā ikdienā ierasts. Un “Sapnis vasaras naktī” jau arī nav nekāda ikdiena. Šekspīra komēdiju, kuru mūzikas valodā pārrakstījis Bendžamins Britens tāda paša nosaukuma operā, latviski ir iegājies tulkot kā “Sapnis vasaras naktī”, taču A Midummer’s Night Dream precīzais tulkojums būtu “Sapnis vasaras saulgriežu naktī”. Un saulgrieži tāpat kā mīlestība ir brīdis, kad cilvēks atveras misteriozam piedzīvojumam.
Berlīnes Komiskās operas bērnu koris un Nicole Chevalier Titānijas lomā. Foto: Iko Freese, drama-berlin.de
Izrāde sākas ar spēcīgu bildi, iegremdētu irreālas mūzikas un brīnumainu balsu valstībā. Ar uz zemes gulošu indiešu mazuli, nesen kā dzimušu bērnu, aukstas Visuma gaismas apspīdētu. Un noslēdzas izrāde ar diviem skeletiem, gulošiem kapu kopiņās. Viestura Kairiša iestudējumā Bendžamina Britena sacerētais brīnumaino balsu – elfu koris ir bērni ar sirmgalvju sejām. Un šajā cilvēka mūža ietilpībā, pat vairāk – mūžības ietilpībā arī risinās stāsts par mīlestību. Par vienas nakts vasaras saulgriežu sapni, no kura izrādē atmostas cilvēki jau sirmā vecumā aukstā sniega ainavā. Izrādē nomainās gadalaiki, vasaru nomaina sniegs, mīlētāji atmostas kā sirmgalvji un vēlāk pārtop atpakaļ bērnos.
“Sapnī vasaras saulgriežu naktī” satiekas trīs pasaules. Neredzamā pasaule, kura saulgriežu naktī kļūst ne tikai sajūtama, bet arī redzama. Var tos saukt par kosmiskiem spēkiem, var to dēvēt par elfu valstību, var to nosaukt par dabu. Mīlētāju pasaule, ko veido reāli cilvēki, kuri, tiesa, vairs nav īsti pieskaitāmi, jo ir iemīlējušies. Un tad ir ar pavisam pragmatisku skatienu apveltītu cilvēku pasaule, ko pārstāv amatnieki, kas meklē vietu, kur viņiem neviens netraucētu iestudēt lugu par mīlestību. Tātad, kur viņi netraucēti varētu domāt, kā parādīt mīlestību. Nejautājiet, kāpēc šī vieta ir mežs naktī, kurp viņi pēc darba dodas mēģināt. Visas šīs trejas pasaules vasaras saulgriežu naktī sajaucas mīlestības spēcīgā pieredzē, kuru pat visgroteskākajā tās izpausmē nav iespējams ne ignorēt, ne regulēt, ne vadīt. Mīlestības avots – burvju puķe – Gundara Āboliņa atveidotā elfa Puka rokās ir asiņojoša sirds, no kuras izspiestā sula cilvēka acīs liek viņam neglābjami iemīlēties pirmajā, ko viņš ierauga. Mīlestības aklumu, tās iedarbības spēka ierobežoto laiku – šos dzīvē novērojamos fenomenus Šekspīrs ir izraudzījies par savas komēdijas motoru un tēmu, ievietojot tik atšķirīgu pasauļu būtnes brīnumu mežā. Arī Bendžamina Britena operas darbība notiek mežā, kurā valda “nenosakāma pasaku atmosfēra”.
Scenogrāfes Ievas Jurjānes veidotā telpa “Sapnim vasaras saulgriežu naktī” ir kaut kas gluži pretējs meža biezoknim – tās ir mūžvecas cilvēka ādas kailas klintis ar izliekumiem, iedobumiem. Galēji atkailināta dvēseļu ainava, kurā nav kur noslēpties. Skaidri atklāta skatienam un vienlaikus atvērta maģiskiem attēliem.
Viljama Šekspīra un vēl jo vairāk Bendžamina Britena “Vasaras saulgriežu nakts” mīlestības mistērijā atveras cilvēka dzimumu ambivalence, tā elfu karaļa Oberona partiju, kas pēc visām operas konvencijām tiktu rakstīta basa balsij, Britens sacer kontrtenoram, balsij, kuras dzimums vairs nav skaidri nolasāms. Bet Kairiša–Jurjānes saulgriežos tā ir cilvēka vecuma ambivalence, kas izvirzās sarunas priekšplānā. Un šī ir arī izrādes oriģinalitāte – neprojicēt mīlestības fenomenu uz klišejiski ierobežotu vecuma grupu no 12 līdz 40 gadiem, bet aplūkot to cilvēka mūža apjomā, ļaujot mīlestībai ceļot cauri cilvēkam no zīdaiņa līdz sirmgalvim un katapultēties atpakaļ pubertātē. Un atverot elfu pasauli, pilnīgi citādāku nekā to pasaules mākslinieki ir uztvēruši un radījuši līdz šim. Raibo taureņu, mirguļojošo jāņtārpiņu, priecīgo bērnu vietā Kairiša–Jurjānes elfu pasaule ir apdzīvota mūžvecām sejām, kas dzied bērnu balsīs. Tas ir kaut kas mūžsens, kas turpina dzīvot bērna balss dzidrumā un tīrībā. Kā Gundara Āboliņa atveidotais elfs Puks, mīlestības vēstnesis – bērnu apģērbā skraidošais grandiozais sirmais dīvainis, kurā artistiskā vieglumā apvienojas bērns un cilvēka briedums.
Mazāk veiksmīgi izrādē ir mēģinājumi pašu attīstītajam savdabīgajam skatienam piejaucēt freidiskus skaidrojumus, kas mūsdienās reti vairs kādu skatītāju spēj iekustināt jaunām atziņām. Izrādes sākumā pilni piegāztā skatuve ar dažāda izmēra rotaļu lācīšiem un pārmērīgā ņemšanās ar tiem vairāku desmitu minūšu garumā lielai daļai vācu kritiķu kļuva par klupšanas akmeni. Aiz kura dusmīgi aizķērušies, viņi nevēlējās vairs doties tālāk, lai sekotu Kairišam un Jurjānei viņu jaunu skatienu un pieredzi atverošajā “Sapnī vasaras saulgriežu naktī”. Tiem, kas tomēr spēja tikt pāri lāčiem, pirms vai pēc tam, kad tie tika guldīti milzīgā kapā, sāka vērties vaļā cita rakstura piedzīvojums, dodoties iekšā pasaulē, kurā Freids vēl nebija dzimis.
