Mēs esam atkarīgi no augu labvēlības
Una Meistere
Krīzes laika saruna ar farmācijas doktori Viju Eniņu
Vai šis ir mirklis, kad daba pašpasludinātajam “radības kronim,” kurš atļāvies pārkāpt visas sarkanās līnijas, atgādina par tā patieso vietu planētas ekosistēmā? Un kāda tā īstenībā ir? Kāds ir cilvēka pozicionējums attiecībās ar pārējo dzīvo dabu, tostarp augiem? Un, ko cilvēks, kas radis augus patērēt, patiesībā varētu no tiem mācīties?
Saruna ar farmācijas doktori, Latvijas Farmaceitu biedrības biedri, Grindeļa prēmijas laureāti un daudzu augu pasaulei veltītu publikāciju un grāmatu autori Viju Eniņu. Cita starpā, arī vienu no 2. Rīgas Starptautiskās Laikmetīgās mākslas biennāles (RIBOCA2) dalībniecēm. Kaut krīzes ietekmē RIBOCA2 izlaidums pārtaps filmā, Vijas Eniņas izveidotā Latvijas ārstniecības augu dobe Andrejsalā jau sāk zaļot, tādējādi tieši iemiesojot arī biennāles nosaukumu “viss reizē zied.”
Pagājušajā gadā Kartjē fondā Parīzē bija skatāma izstāde, kas veltīta kokiem. Un viena no to caurvijošām stīgām bija atgādinājums, ka mēs, cilvēki, esam tikai daļa no pasaules, kas patiesībā pieder augiem, jo tieši augi veido apmēram 99 procentus mūsu planētas biomasas. Savā ziņā jau arī visa šī situācija, kurā šobrīd esam nonākuši, ir tam atgādinājums. Vai jūs tam piekrītat?
Jā, es tam pilnībā piekrītu. Ja mēs paskatāmies uz dzīvo dabu – tā dēvēto organisko pasauli jeb dzīvajiem organismiem, būtībā tos veido divas lielas virsvalstis: tā dēvētie prokarioti, kuru šūnā nav kodola un eikarioti, kuru šūnā ir kodols. Prokarioti ir baktērijas, vīrusi – visa tā sīkā, neredzamā pasaule, ko ar aci nav iespējams pamanīt, izņemot varbūt vienīgi zilalģes. Savukārt viss pārējais būtībā ir eikarioti, kurus tālāk atkal varam iedalīt trīs salīdzinošos pakāpienos. Pirmais, vienkāršākais pakāpiens, ir dzīvnieku valsts. Pie tās piederam arī mēs, kaut gan paši uzskatām, ka esam tie gudrākie, varenākie, visu zinošākie un varošākie. Bet īstenībā tā nebūt nav. Virs mums atrodas vēl viena valsts, un tā ir sēņu valsts. Sēnes ir gudrākas par dzīvniekiem. Izklausās jocīgi, vai ne? Tiesa, varbūt ne gudrākas tādā nozīmē, kā parasti saprotam šo vārdu, bet gan evolūcijas līmenī - sēnes tajā atrodas jau pakāpi augstāk. Savukārt visaugstāko pakāpienu veido tieši augu valsts, jo mēs visi pārējie – gan sēnes, gan dzīvnieki, gan tie paši prokarioti, esam atkarīgi no tā, cik labvēlīgi pret mums izturas augi. Jo augi mums dod divas galvenās lietas – pirmkārt, tas ir skābeklis, jo to neviens cits producēt diemžēl neprot. Otrkārt, tā ir tā milzīgā organisko savienojumu dažādība, kas kalpo visiem pārējiem gan kā barības bāze, gan kā veselības stiprinātāja, aizsargātāja un uzlabotāja. Jo ne tikai tā dēvētajos ārstniecības augos, bet katrā dabā sastopamajā augā atrodams kaut kas, kas var būt noderīgs visiem pārējiem, viņu veselības uzturēšanai.
Mūsu priekšstats, ka esam “radības kronis”, diemžēl neatbilst patiesībai. Un mēs ar to savu visatļautību un visgudrību, bieži rīkojamies tieši pretēji – mēs zāģējam to zaļo zariņu, uz kura paši sēžam un kam varam teikt paldies, ka dzīvojam.
Savā ziņā mums būtu jāsaprot, ka, aizsargājot augus un kokus, mēs patiesībā aizsargājam paši sevi?
Protams, un te ir vēl kāda nianse – cilvēks uzskata, ka augi ir domāti tikai viņam. Nekam citam. Nu labi, varbūt vēl kādam, kas tos labprāt apēd. Bet īstenībā tas, ko augs dara un ko tas savās šūnās veido un uzkrāj, ir paredzēts tikai un vienīgi augam pašam. Augam ir vienalga – cilvēks ir vai nav, ja vien viņš nebojā auga dzīves vidi, protams. Cita lieta, protams, ir tie augi, kurus paši esam pieradinājuši jeb kultūraugi. Tiem bez cilvēka, visticamāk, tā izdzīvošana neveiksies, jo šie augi ir mūsu radīti. Taču visi pārējie – savvaļas augi, iztiek bez cilvēka. Augs pilnībā nodrošina sevi, gan ar to, kas tam nepieciešams enerģijas ziņā, gan ar to, kas tam vajadzīgs šūnu aizsardzībai.
Un tas, ko mēs varētu no augiem mācīties – augs veido uzkrājumus, rezerves. Tiesa, lielākajā daļā gadījumu augs šīs rezerves veido galvenokārt nākamās paaudzes vajadzībām, tās attīstības sākumam un nodrošināšanai. Kartupelis savā bumbulī uzkrāj cieti, un, lai arī mums šķiet, ka tas ir tikai priekš cilvēka vai rukša, tā nebūt nav – kartupelis ir paredzēts, lai to iestādītu zemē un tā uzkrātā enerģija (galvenokārt cietes veidā) tiktu izlietota jauna auga, jaunas paaudzes augšanai. Tāpat ar graudiem – mums šķiet, ka tie ir tikai tālab, lai cilvēkam būtu no kā cept maizi. Nu nav tā – katrā graudā atkal ir šis barības vielu uzkrājums - olbaltumvielas, ciete, un tā mērķis ir kalpot kā enerģijas krājumam nākamajai paaudzei, aizsākumam jaunam augam. Arī visas mazās, sīkās sēkliņas – magoņu, kaņepju, linsēklas..., būtībā ir mazs tilpumiņš, kurā augs noglabā enerģiju – parasti eļļas veidā. Jo eļļa ir divtik enerģijas bagātāka nekā ciete un olbaltumvielas. Līdz ar to – šai sēkliņā atkal ir tas mazais enerģijas lādiņš, no kura nākamajai paaudzei sākt savu attīstību. Arī daudzgadīgie augi – koki, krūmi – jau sākot no vasaras (caur fotosintēzi, organisko vielu veidošanos), savās šūnās izveido barības vielu krājumu, no kura ņemt enerģiju pavasarī, lai būtu spēks lapas plaucēt. Un, ja mēs – cilvēki, iemācītos šādu minimālu taupības uzkrājumu veidot arī savā ikdienā, mēs daudzas dzīves situācijas pārdzīvotu krietni veiksmīgāk un labāk, nekā tas ir šobrīd. Katrā ziņā, šī krīze ļoti labi parāda, kur ir tie mūsu vājie punkti.
Mūsu priekšstats, ka esam “radības kronis”, diemžēl neatbilst patiesībai.
Vēl viena lieta, ko no augiem varam mācīties – atrodoties apkārtējā vidē augiem tāpat kā cilvēkam ir ļoti daudz dažādu ārējo faktoru, kas izraisa stresu un dažādas problēmas šūnu dzīvības norisēs. Kaut vai ultravioletais starojums. Mums atkal šķiet, ka tas ir kaitīgs vai pat bīstams galvenokārt tikai cilvēka šūnām. Taču tieši tikpat kaitīgs tas ir arī augu šūnām, jo arī tās ir dzīvas šūnas. Un ko augi dara? Būtībā viena no svarīgākajām daļām augam ir zieds, un ziedi parasti ir skaisti, krāsaini. Cilvēks saka – nu re, cik smuki izskatās! Tā teikt, tas viss, lai mūs priecētu. Nu nav tā! Piemēram, ja jums gadījies redzēt, kā zied ehinācija – tā zied apmēram mēnesi. Saulītē, karstumā, UV staros, taču vienlaikus šie ziedi ir piesātināti, krāsaini. Un tieši šie pigmenti, šīs krāsvielas ir tās, kas palīdz neitralizēt brīvos radikāļus, kas veidojas ultravioleto staru ietekmē. Tādā veidā arī tas ziediņš spēj izdzīvot savu paredzēto laiku, apputeksnēties, izveidot auglīti, sēklas, kas atkal kļūst par sākumu nākamajai paaudzei. Un būtībā šos pašus procesus, kurus pigmenti nodrošina augu šūnās, tie var veikt arī cilvēku šūnās, jo antioksidanti darbojas neatkarīgi, vai tā ir augu vai dzīvnieku šūna. Antioksidanti savu funkciju – brīvo, kaitīgo radikāļu neitralizāciju, veic jebkurā dzīvā šūnā. Un ne jau tikai pigmenti vien to dara – arī tā pati ēteriskā eļļa, kas palīdz augam aizsargāties no pārkaršanas saulē un vēl vesela virkne citu ķīmisko savienojumu, kurus mēs mēdzam klasificēt kā cilvēka veselībai labvēlīgus. Taču vispirmām kārtām tie ir vajadzīgi, noderīgi un nepieciešami pašam augam, tā dzīvības norisēm.
Vijas Eniņas pieraksti ārstniecības augu dobes veidošanai Andrejsalā, RIBOCA 2 ietvaros. Foto: Kristīne Madjare
Vēl viena lieta, ko mēs, šķiet, varam mācīties no augiem, ir tā, ka augi nedzīvo izolācijā, tie ir pilnībā iesaistīti vidē, kurā atrodas.
Augi ir tajā vidē, kurā tie atrodas un lielā mērā, protams, ir atkarīgi gan no augsnes, gan klimata apstākļiem, taču vienlaikus tie arī paši šo vidi ietekmē. Šī saikne ir abpusēja, nav jau tā, ka augs tikai ņem un ņem no augsnes barības vielas. Atmirstot tā daļām vai, kā viengadīgo augu gadījumā, atmirstot augam pilnībā, tie ar šo savu organisko vielu uzkrājumu atkal šos augsnes resursus atjauno. Tādā veidā augi rūpējas it kā arī par citiem augiem, ne tikai par sevi, par savu sugu. Otrkārt, augi parasti dzīvo sabiedrībās. Jā, arī cilvēki dzīvo sabiedrībās, un tāpat kā cilvēku sabiedrībā, arī starp augiem valda konkurence, bet vienlaikus starp augiem valda arī palīdzība jeb simbioze. Augi varbūt nav gluži sociālas būtnes, taču tie ir bioloģiskas būtnes, kuras savā starpā ir ļoti cieši saistītas. Un mums tikai tā šķiet, ka augu valsts ir par sevi un dzīvnieku valsts – par sevi, bet īstenībā mēs esam ļoti ciešā saiknē, un diezin vai mēs kā cilvēku sabiedrība varētu izdzīvot pietiekami kvalitatīvi, ja ap mums nebūtu augu. Paraugieties kaut vai uz tuksnesī mītošajām ciltīm – tām ir pilnīgi savādāka attieksme pret dabu un, iespējams, arī vienam pret otru. Vide lielā mērā atstāj ietekmi arī uz cilvēku sabiedrību. Mēs šeit, Latvijā, dzīvojot brīnišķīgā vidē, kur mums ir gan lieli, gan mazi augi, gan krāsaini, gan mazāk krāsaini, gan smaržīgi, gan nesmaržīgi, arī mēs līdz ar to esam tāda, gribētos teikt, daudzveidīgāka, bagātīgāka sabiedrība. Un tas, manuprāt, ir ļoti labi.
Senie cilvēki bija pārliecināti, ka augiem ir saprāts, un ideja par augu inteliģenci virmojusi gaisā jau gana ilgi. 1973. gadā klajā nāca grāmata, kas kļuva par bestselleru – “Augu slepenā dzīve” (autori: Pīters Tompkinss un Kristofers Bērds), tajā, cita starpā, bija apgalvotas tādas ļoti “nezinātniskas lietas,” kā, piemēram, – “augi spēj lasīt cilvēku domas,” “sajust stresu” utt.
Savukārt 2014. gadā tika publicēts pētījums, ka augiem ir atmiņa un augi spēj mācīties. Turklāt to dara diezgan ātri. Daudz aprakstīts arī Monikas Galjano eksperiments ar mimozām. Kaut kādā veidā tas izaicina visu, ko saprotam ar atmiņu... Kā būtnēm, kam teorētiski nav smadzeņu, ir iespējama atmiņa? Un, ja augi spēj atcerēties un mācīties, tad būtībā mēs ļoti ilgu periodu esam tos novērtējuši par zemu, un arī izpratne par saprātu, kas fokusējusies tikai uz cilvēku, ir greiza? Proti, mēs esam palaiduši garām veselu domu universu, kas tepat ap mums atrodas.
Tās ir tādas ļoti filozofiskas lietas un es, iespējams, nebūšu īstais speciālists šajā jomā. Taču raugoties no tādas bioloģiskas pozīcijas, kas tad ir jebkura dzīva organisma struktūras pamatā? Tas ir ūdens. Cilvēkā ir aptuveni 70% ūdens, augā – vidēji 80%. Un ūdens, kā mēs zinām, ir ļoti interesanta vide. Ūdeni ir pētījuši daudzi zinātnieki, ļoti interesanti pētījumi ir japāņiem. Protams, kā vienmēr, ir arī skepse, ka tas viss ir muļķības, bet es gan tā neteiktu, jo ūdens ir vide, kas, pirmkārt, spēj ļoti labi uztvert un arī saglabāt informāciju. Un tā kā ūdens patiešām augos ir un to mēs noliegt nevaram, tad, acīmredzot, šī pamatpozīcija arī ir tieši šī ūdens esamība un ūdens īpašības. Protams, bez ūdens augos ir arī vesela virkne ķīmisku savienojumu, ar kuriem tie spēj savstarpēji komunicēt. Tas gan varbūt nav piemērs no mūsu floras, bet tuksnešu zonā, kur aug ļoti maz lielu augu, respektīvi – koku, ir kāda akāciju suga, kuru diezgan cītīgi uzturā mēdz izmantot dzīvnieki. Galvenokārt žirafes. Un kad žirafes sāk, teiksim tā – uzklupt vienai šādai akācijai, tad šis augs izdala gaisā īpašus savienojumus, kuri informē pārējās tuvumā (un pat gandrīz kilometra attālumā) esošās akācijas. Un šīs akācijas savās lapās sāk pastiprināti veidot tādus ķīmiskus savienojumus, kuru dēļ to lapas žirafēm šķiet neēdamas. Tātad, acīmredzot, kaut kādi savstarpēji sakari un informācijas apmaiņa pastāv.
Vijas Eniņas veidotā ārstniecības augu dobe Andrejsalā, RIBOCA 2 ietvaros. Foto: Kristīne Madjare
Kā otrs šajā kontekstā minams fakts, ka katra dzīvā būtne ap sevi veido tā dēvēto biolauku. To var saukt arī par auru vai kā citādi. Taču būtībā tas ir biolauks, kas ir gan cilvēkam, gan sunim un kaķim, gan jebkuram dzīvniekam un arī augam. Jo augs ir dzīva struktūra, augā tieši tāpat kā cilvēkā notiek dažādi ķīmiskie un elektriskie procesi – signālu pārraide un, iespējams, ka arī šajā jomā mēs kaut kur pārklājamies. Varbūt to ir ļoti grūti pierādīt ar mūsu rīcībā šobrīd esošām eksperimentālām metodēm, jo šie signāli ir ļoti vāji, taču nevar noliegt to, ka tie pastāv. Turklāt arī konkrētā cilvēka vai auga uzņēmība, signāla jušana, var būt atšķirīga. Ir, piemēram, cilvēki, kuru piestājas pie koka un saka: “O, kā tas silda!” Vai pretēji: “Man šajā kokā kaut kas nepatīk.” Vienlaikus ir arī tā, ka cilvēks pieiet un saka: “Kāda starpība, koks paliek koks. Es neko nejūtu.” Tas viss ir ļoti individuāli. Un, protams, atšķirība starp cilvēku un augu ir pati signālu valoda. Mēs jau neprotam ar augiem sarunāties. Taču tas, ka varbūt augiem ir kāda sava savstarpēja saziņa, ne tikai šādu elektrisko vai citu impulsu jomā, ir pilnīgi iespējams. Iespējams, es šīs lietas tik labi nepārzinu, bet intuitīvi man šķiet, ka mēs esam ļoti saistīti – gan savstarpēji, gan ar augiem.
Tam apliecinājums ir arī veids, kā savstarpēji komunicē koki jeb tā dēvētais “sēņu internets”...
Es domāju, ka šīs lietas tikai šobrīd sāk attīstīties un pilnveidoties un droši vien, ka atklājumi būs. Jo te jau ir svarīgs šis zinātniskais pamats, kādā veidā mēs varam to parādīt vai padarīt uzskatāmi saprotamu cilvēkiem, kas par šīm lietām nav informēti vai nezina. Cilvēkam vienmēr patīk, tā teikt, pataustīt ar saviem pirkstiem – ā, tas ir tas, nu tad ir skaidrs, tad tas tā arī ir... Savukārt, kamēr tu pataustīt nevari, tikmēr tā ticība nu ir kāda ir... Taču, manuprāt, nākotnē mūs šajā jomā sagaida gana interesantas lietas.
Kā liecina cilvēces vēsture, apmēram 299 800 gadus mēs esam dzīvojuši ar diētu, kas bijusi bagāta ne tikai uzturvielām, bet arī ar augos rodamajām ārstnieciskajām vielām. Taču līdz ar monokultūru attīstīšanu, tā ir kļuvusi bagātīgāka garšu, bet noplicinātāka veselīguma ziņā. Tā rezultāts bijis arī iepriekš cilvēcei neraksturīgu slimību uzliesmojums. Būtībā jau augs ir viens komplekts – barības vielas un zāles.
Savā ziņā jā. Būtībā jau katrā augā iekšā ir tie ķīmiskie savienojumi, kurus mēs uzskatām par ārstnieciskiem cilvēkam. Tie ir auga šūnas dabiska sastāvdaļa un faktiski paredzēta paša auga šūnas veselībai, tās izdzīvošanai un līdz ar to arī paša auga izdzīvošanai. Protams, ka, augot dabiskā vidē un dabiskā augu sabiedrībā, kurā pastāv dažādība, arī šis augu ķīmisko sastāvdaļu klāsts ir lielāks un plašāks.
Vijas Eniņas veidotā ārstniecības augu dobe Andrejsalā, RIBOCA 2 ietvaros. Foto: Kristīne Madjare
Un tā kā struktūras ziņā mēs ar augiem tomēr esam līdzīgi (arī esam būvēti no šūnām, mums arī pamatā ir ūdens un mūsos arī notiek šīs nepārtrauktās bioķīmiskās reakcijas, kur ir nepieciešami gan vitamīni, gan minerālvielas, gan dažādi citi ķīmiski savienojumi), tad šīs pamatvielas, kas nodrošina paša auga šūnas normālu dzīves ritējumu, arī mēs no tiem varam uzņemt. Un tiem nebūt uzreiz nav jābūt ārstniecības augiem. Piemēram, tas pats kāposts. Šķiet, kas ir kāposts? Diētisks uzturlīdzeklis. Taču kāpostā ir askorbīnskābe un vesela virkne citu, tostarp sēru saturošu savienojumu, kas ir ļoti vajadzīgi arī cilvēkam un, protams, arī pašam augam. Respektīvi, tas, ko mēs no augiem uzņemam un ar ko cenšamies stiprināt savu veselību (vai atsevišķos gadījumos ārstēt), šajos augos jau pilda noteiktas funkcijas un, nonākot mūsu organismā, arī var iesaistīties un palīdzēt tā dzīvības norisēs. Tālab būtībā katrs augs savā ziņā ir ārstniecības augs, jo katrā augā ir šī aizsargsistēma, taču atkal – kā jau še vairākkārt teicu, savām vajadzībām. Cilvēks vienkārši domā, ka tas ir priekš viņa. Nu nevajag būt iedomīgiem!
Kamēr vien pastāvējusi cilvēce, pastāvējusi arī augu medicīna. Šodien herbālisms tiek dēvēts par alternatīvo medicīnu, kaut patiesībā ir daudz vecāks par rietumu jeb konvencionālo medicīnu. Kam būtu jānotiek, lai abas šīs jomas tiktu atzītas par līdzvērtīgām? Galu galā, arī Hipokrāts savulaik bija herbālists.
Tas atkal ir domāšanas jautājums. Tad, kad Latvijā sākās šī Covid-19 izraisītā krīze, homeopāte Ingūna Vecvagare savā Facebook profilā izteica savu viedokli par konkrētu homeopātisku preparātu, kas pēc Indijas pieredzes, varētu, iespējams, pasargāt. Un kāda bija reakcija?
Vijas Eniņas veidotā ārstniecības augu dobe Andrejsalā, RIBOCA 2 ietvaros. Foto: Kristīne Madjare
Klaji noliedzoša un agresīvi uzbrūkoša.
Šeit vajadzētu pieiet ļoti loģiski – nevajag atmest neko, kas cilvēkam varētu būt noderīgs. Pat, ja šķiet, ka no tā nav lielas jēgas. Jo, varbūt, ka kādam no tā tomēr kāda jēga būs. Nelaime pašlaik ir viena - mūsu tā dēvētā Rietumu jeb konvencionālā, zinātniskā medicīna, ir ļoti koncentrējusies uz vienu būtībā labu principu, kas vienlaikus varbūt ne vienmēr tiek realizēts praksē. Proti, tā ir uz zinātniskiem pierādījumiem balstīta medicīna, kas paredz, ka ir jābūt ļoti rūpīgi izvērtētiem visiem attiecīgo zāļu sastāva elementiem. Jeb, teiksim, tiek pētīts kāds viens konkrēts komponents – kā tas darbojas, piemēram, laboratorijas apstākļos, kā uz dzīvniekiem un visbeidzot uz cilvēkiem. Pašreizējais zinātniskais uzstādījums paredz noteiktu kritēriju skaitu (cik lielai jābūt eksperimentālai bāzei, cik cilvēkiem jābūt iesaistītiem pētījumā, cik ilgam jābūt tā laika noilgumam utt.) un to, ka šiem parametriem jābūt kontrolējamiem un nepieciešamības gadījumā atkārtojamiem.
Taču attiecībā uz herbālajām zālēm – uz augiem, to ir ārkārtīgi grūti realizēt, jo augi nekad nebūs identiski, piemēram, šogad, nākamgad un pagājušajā gadā. Augu biosintēze, šī aktīvo vielu veidošana, ir ļoti atkarīga no konkrētiem apstākļiem – ģeogrāfiskiem, temperatūras, mitruma režīma. Piemēram, pagājušajā gadā šai pat laikā jau pilnā sparā ziedēja ievas, šogad – nekā. Līdz ar to arī šo augu biosintēze, aktīvo vielu veidošanās, ir it kā atbīdījusies. Augs nekad neko neveido nevajadzīgi. Augs vienmēr veido tikai tad un tikai tādos daudzumos, cik nepieciešams viņam pašam. Un tāpēc nekad nebūs tā, ka visos augos vienmēr noteiktā laikā būs noteikts ēteriskās eļļas procents. Vienu gadu tas varbūt būs tāds, otru – citāds. Un tas arī ir viens no tiem faktoriem, kālab uz augiem ir ārkārtīgi grūti un brīžiem pat neiespējami attiecināt šos zinātniski pierādītās medicīnas principus. Jo mēs nevaram garantēt, ka vienmēr būs pilnīgi identiski izejas dati, tā teikt, vienāda eksperimenta norise, jo augi ir ļoti atšķirīgi. Citugad, iespējams, tajos kaut kādi savienojumi vispār neveidojas, jo augam to tajā brīdī vienkārši nevajag.
Patlaban, ja tiek runāts par augu valsts preparātiem, ļoti bieži galvenā atsauce ir – tie nav zinātniski pierādāmi. Jā, nav pierādāmi, bet nezin kāpēc tie tomēr dabā un cilvēka dzīvē strādā. Turklāt daudzus gadu tūkstošus.
Tāpat ar homeopātiju – strīdi ir mežonīgi, bet vienlaikus, ja tā tomēr 200 gadus eksistē un pastāv, turklāt arī valstīs ar samērā civilizētu medicīnas sistēmu, tad laikam tomēr, kaut kas tajā visā ir, kaut arī pierādīt nevar.
Vijas Eniņas veidotā ārstniecības augu dobe Andrejsalā, RIBOCA 2 ietvaros. Foto: Kristīne Madjare
Jūs esat sarakstījusi grāmatu par 100 brīnišķīgiem ārstniecības augiem Latvijā. Viena no cilvēces lielajām mistērijām ir, kā šīs zināšanas pie cilvēka ir nonākušas. Raugoties, kaut vai uz Amazones baseina indiāņiem – kā viņi ir zinājuši, kuri no vairāk kā 30 000 džungļos rodamajiem augiem ir tam vai citam mērķim noderīgi? Diezin vai tikai nejaušības un eksperimentu ceļā. Indiāņi, piemēram, ir pārliecināti, ka šīs zināšanas viņu senčiem nodevuši paši augi.
Indiāņiem ir mazliet citi rituāli un zināšanu ieguves metodes, taču domāju, ka Latvijā tas bieži vien ir noticis tālab, ka latvietis dzīvo pastāvīgi savā vidē. Latvieši nav klejotāji. Latvietis, pirmkārt, ļoti labi pazīst vidi, kas ir ap viņu un līdz ar to tā pieredze jau rodas vienkārši darba gaitā. Protams, ka ir arī negatīvas pieredzes, kad cilvēkam pēkšņi intuitīvi šķiet, ka šis augs varētu būt noderīgs – piemēram, tā lapas ir līdzīgas sirdij, tātad derēs sirds problēmu risināšanai, bet izrādās – nekā, tā nav. Tādējādi, atmetot šo negatīvo pieredzi un pamazām bagātinot pozitīvo pieredzi, kas ir iegūta daudzās paaudzēs – latviešiem šis ārstniecisko augu minimālais klāsts ir izveidojies diezgan stabils. Mēs varam nosaukt, teiksim, kādus 20, 30 ārstniecības augus, kas vai nu atrodami savvaļā vai tiek audzēti, un kuriem ir jau vairāku gadsimtu lietošanas pieredze. Tādējādi tie sevi ir jau pierādījuši.
Interesantākais, ka arī visu fitopreparātu (kas zinātniskajā medicīnā nonākuši no augu pasaules), saknes dziļākajā būtībā meklējamas tautas medicīnā. Nav jau tā, ka kāds zinātnieks pēkšņi paņemtu kādu svešu augu, izpētītu un sāktu lietot konkrētai problēmai. Tā nenotiek! Tāpat tiek izmantotas senās zināšanas un dažkārt pat teikas un leģendas, jo arī tajās ir savs racionālais grauds. Turklāt Latvijā rodamā augu valsts tomēr ir ļoti patstāvīga un nemainīga, līdz ar to ir viegli ievērot šo vēsturisko secību, vēsturisko pieredzi, un tā noder arī mūsdienās. Ne tikai tautas medicīnā. Ļoti daudzi ārstniecības augi, kas ir bijuši tautas medicīnā, šodien ir kļuvuši par aktualitāti arī klasiskajā medicīnā. Taču iztrūkst šo zinātnisko pierādījumu, jo tos nav iespējams īstenot tālab, ka šie augi nav identiski dažādos laika periodos.
Tas, ko mēs no augiem uzņemam un ar ko cenšamies stiprināt savu veselību vai atsevišķos gadījumos ārstēt, šajos augos jau pilda noteiktas funkcijas un, nonākot mūsu organismā, arī var iesaistīties un palīdzēt tā dzīvības norisēs.
Proti, nav iespējams patentēt pašus augus, bet ir iespējams patentēt sintezētus komponentus, kas ir atrasti ārstniecības augos.
Jā, tas ir fakts. Izdalot, teiksim, vienu atsevišķu komponentu un tālāk jau to nodozējot, ir ļoti viegli pētīt, kā tas darbojas. Taču nelaime ir viena – dažkārt, izdalot šo vienu komponentu, vairs nav tā iedarbība, kas tam veidojas kompleksā ar pārējiem auga komponentiem. Jo augā viss ir ļoti cieši savstarpēji saistīts. Tāpat kā cilvēkā. Piemēram, ja augā ir askorbīnskābe, tai blakus būs vēl kāds komponents, ja E vitamīns, atkal būs kaut kas blakus. Proti, šīs vielas arī palīdz viena otrai pilnvērtīgāk, labāk darboties un līdz ar to – arī nonākot cilvēka organismā, šis komplekss nodrošina saudzīgāku un, iespējams, pilnvērtīgāku darbību. Katrā ziņā, viens atsevišķs, no pārējā kompleksa izdalīts komponents, var arī cerēto efektu gaidītajā apjomā neuzrādīt. Jo vienkārši nekad nebūs tā, ka no visa kompleksa darbosies tikai viena sastāvdaļa un pārējās, kā saka, dusēs uz lauriem. Strādā visas, kaut kā netieši palīdzot galvenajam komponentam, vai tieši otrādi – to mazliet piebremzējot. Tieši tālab ļoti bieži izmanto visu ārstniecisko augu kā kopumu – drogas, nevis izdala atsevišķi vienu tā sastāvdaļu. Izņemot, protams, ja tas ir augs ar toksiskāku iedarbību – tur patiešām svarīga ir dozēšana. Taču Latvijā patiešām indīgu augi ir ļoti maz, tālab lielākajā daļā gadījumu mūsu ārstniecības augus ļoti bieži lietojam drogu veidā, kā ikdienas tēju. Varbūt pat nedomājot tik daudz par veselību, bet gan kā vienkārši garšīgu uztura produktu ar pietiekami lielu bioloģisko vērtību.
Vijas Eniņas veidotā ārstniecības augu dobe Andrejsalā, RIBOCA 2 ietvaros. Foto: Kristīne Madjare
Runājot par atšķirību starp herbālo un konvencionālo jeb alopātisko medicīnu, vai nav tā, ka pēdējā tomēr lielā mērā ir vērsta uz jau esošas saslimšanas ārstēšanu un tās simptomu mazināšanu, nevis slimības cēloņu izzināšanu, kamēr augu medicīnai iespējama arī preventīva iedarbība?
Ja runājam par ārstēšanu, tad faktiski arī fitoterapija tomēr ir vērsta uz simptomu mazināšanu. Piemēram, cilvēkam ir augsta temperatūra un viņš iedzer kādu sviedrējošu tēju, lai to mazinātu. Savukārt tāda fitoprofilakse jeb sevis pasargāšana, būtībā ir šī ikdienas zāļu tēju lietošana. Jo caur tām mēs organismā ievadām veselu virkni ķīmisku savienojumu, kuriem varbūt nav tiešas ietekmes uz konkrētu slimības simptomu (sāpēm, temperatūru utt.), bet, dzerot šādu ikdienas zāļu tēju, organisms saņem visu to ķīmisko savienojumu buķeti, kas ir augā, lai šis augs pats justos labi. Un šo terminu – “pats justos labi”, mēs varam attiecināt arī uz cilvēku. Jo, uzņemot savās šūnās visu šo aktīvo vielu dažādību, arī tās jutīsies ļoti apmierinātas. Taču ļoti svarīgi ir šo procesu neatlikt līdz brīdim, kad jau sāk parādīties slimības simptomi. Svarīgi ir zāļu tējas lietot jau savlaicīgi. Varbūt ne gluži maziem zīdainīšiem, kuru vielmaiņa vēl ir ļoti nestabila, bet, teiksim, sākot no skolas vecuma. Protams, te atkal ir svarīga koncentrācija un daudzums – cik daudz un ko dzert, jo arī augi nav absolūti nekaitīgi. Arī augos tomēr ir šie ķīmiskie savienojumi, kas ilgākā laika periodā var organismam kādas novirzes veidot. Tā pati mīļā, jaukā piparmētra. Mums šķiet – brīnišķīgs augs, labi smaržo, labi garšo. Taču, ja dzersim piparmētru tēju katru dienu kādu pusgadu, var rasties problēmas. Var pazemināties asinsspiediens un atpakaļ to dabūt būs visai pagrūti, savukārt vīriešiem var rasties potences traucējumi. Tālab teikt, ka augi ir absolūti “nekas” – tik ēdam un dzeram, tik vienkārši tas gluži nav. Tāpēc visbiežāk tiek ieteikts lietot drogu maisījumus, saliekot kopā divus, trīs, varbūt četrus augus – tādējādi mēs panākam gan lielāku sastāvdaļu dažādību, gan mazākas devas. Turklāt kaut vai mēnesi dzerot šādu tēju, tā nekad nebūs viena un tā pati. Varbūt viendien tajā būs vairāk piparmētru lapiņu, otru – kāds kumelītes ziediņš. Un organisms par šo dažādību būs ļoti pateicīgs, jo varēs piemeklēt tieši to, kas viņam konkrētā brīdī būs nepieciešamas, savukārt nevajadzīgo viņš vienkārši neaiztiks – laidīs cauri tāpat...
Augi ir pacietīgi. Augi ciešas joprojām. Un mums faktiski vajadzētu no viņiem mācīties šo pacietību, un varbūt arī kādā brīdī apjaust, ka tomēr pietiktu beidzot darīt tiem pāri. Jo tādā veidā jau mēs darām pāri paši sev.
Cik svarīgi ir ārstniecības augus vākt pašam, gatavot pašam un tajā visā ielikt savu enerģiju?
Pirmkārt, tas ir ļoti labs veids, kā sevi piespiest kustēties, jo arī tā ir diezgan liela mūsdienu problēma. Ja ir iespēja iziet vienu līkumu pa mežu vai kādu pļavas malu un šo to savākt savām vajadzībām – piemēram, kādu priedes pumpuru (patlaban ir pēdējais brīdis) vai pienenes saknīti (tās gan sāk jau ziedēt un ir drusku pavēlu) vai gaiļbiksītes ziediņu (kas drīz sāks ziedēt), tā vienlaikus ir arī pastaiga svaigā gaisā, tā ir pietupšanās, pieliekšanās, pastiepšanās. Būtībā - aktīva fiziska kustība un pozitīvas emocijas, jo daba tādas izraisa vienmēr. Un, ja cilvēkam ir iespēja kaut ko audzēt savā dārzā, kaut ko parakņāt vai paravēt – arī tās ir kustības. Otrkārt, jau kaut ko esi vācis pats, ir skaidrs, kur tu to esi darījis un ka tā nav bijusi kāda intensīvi apdūmota ceļmala.
Gatavojot maisījumus pašam, lai arī cik tas dīvaini neizklausītos, ļoti bieži strādā intuīcija. Noliekot šo potenciālo drogu krājumu (tiem, kas dzer zāļu tējas, mājās būs kādi 10, 20 komponenti), nereti ir tā, ka roka jau pati patiepjas pie tā trauciņa vai cita. Respektīvi, tā instinktīvi seko kādam zemapziņas signālam – nepieciešamībai pēc konkrētā auga. Vārdos to ir grūti izskaidrot, tas ir kaut kas mazliet iracionāls, bet es arī pati pēc sevis jūtu, ka ir brīži, kad viena droga mani, tā sakot, uzrunā un cita ir pilnīgi vienaldzīga. Acīmredzot, tajā brīdī man to arī nevajag.
Pastāv tāds jēdziens kā antromorfisms, proti, cilvēka īpašību piedēvēšana būtnēm, kas nav cilvēki... Vai viena no šādām īpašībām nebūtu pacietība?
Manuprāt, augiem var piedēvēt diezgan daudz cilvēcisku īpašību. Vai tā gluži būs pacietība, grūti teikt. Ja mēs skatāmies tādā plašākā griezumā – filozofiski, tad būtībā augi ir ļoti pacietīgi. Jo tas, ko mēs pēdējo simts gadu laikā esam izdarījuši ar planētu un tās resursiem – ūdeņiem, gaisu, visu pārējo, normālam dzīvam organismam to būtu ļoti grūti paciest, un viņš jau sen būtu pateicis, ko par mums domā... Augi ir pacietīgi. Augi ciešas joprojām. Un mums faktiski vajadzētu no viņiem mācīties šo pacietību, un varbūt arī kādā brīdī apjaust, ka tomēr pietiktu beidzot darīt tiem pāri. Jo tādā veidā jau mēs darām pāri paši sev. Iedarbinot, tā teikt, atpakaļsaikni.
Tā teikt, kā minējāt jau šīs sarunas sākumā, mēs bez augu saražotā skābekļa iztikt nevaram, savukārt augi bez mūsu CO2 – pilnīgi mierīgi.
Protams, CO2 dabā izdalās ļoti daudz, un ne tikai no cilvēkiem un civilizācijas sasniegumiem. Tā kā augi noteikti izdzīvotu. Taču mēs bez skābekļa, visticamāk, nevarētu. Kaut kādas anaerobās baktērijas jau paliktu, bet vai tā būtu pilnvērtīga dzīvība, to ir stipri jāapšauba.
Vijas Eniņas veidotā ārstniecības augu dobe Andrejsalā, RIBOCA 2 ietvaros. Foto: Kristīne Madjare
Šobrīd daudzviet pasaulē cilvēks ir kļuvis tik atrauts no dabas, ka – lai šo savienojumu viņā atkal aktivizētu, daba visai paradoksālā veidā tiek “ienesta” pilsētā. Arī ar mākslas izstāžu un biennāļu starpniecību, kuru fokusā vides aizsardzības un klimata jautājumu problemātika, šobrīd ir viena no tematiskajām dominantēm. Jaunu saskarsmes punktu un risinājumu meklējumiem veltīta arī Rebekas Lamaršas-Vadelas kūrētā RIBOCA 2, kurā iekļauts arī jūsu veidotais projekts. Kaut biennāles formāts krīzes ietekmē ir mainījies, ārstniecisko augu dobe Andrejsalā ir izveidota un aug. Pastāstiet lūdzu sīkāk par savu ieceri jeb “māksliniecisko sānsoli”.
Šī projekta ideja radās pagājušajā vasarā, sākumā man tā šķita tāda, kā tautā saka – uz augšu pasista, bet tad es sapratu, ka būtībā par šīm lietām ir jārunā. Jo mēs jau šeit, Latvijā, pagaidām vēl tik īpaši neizjūtam šo atsvešinātību no dabas. Arī lielajās pilsētās lielākā daļa to iedzīvotāju kaut kādā saiknē ar ārvidi tomēr atrodas. Taču pasaulē ir vietas, kur šī saikne ir pilnībā pārtrūkusi. Un tā kā šīs biennāles iecere bija mēģināt atgriezt tādu dziļāku saprašanu, kas ir daba, kā mēs varam tajā justies un ko mēs esam tai nodarījuši, radās doma pievērst cilvēku uzmanību arī tādai jomai kā ārstniecības augi. Sākotnējā iecere bija ļoti jauka – parādīt, ka būtībā arī tādā industriālā un degradētā teritorijā, kāda ir Andrejsala, mēs varam atgriezties pie dabas vērtībām un līdz ar to arī cilvēkam, kas dzīvo šajā vidē vai tai blakus, ir iespēja šo saikni nezaudēt.
Projekta iecere bija ļoti vienkārša – tika izveidota tā saucamā ārstniecības augu dobe, kurā vienkopus rodami vairāk kā desmit ārstniecības augi, galvenokārt Latvijas savvaļas augi. Tiesa, to vidū ir arī divi kultūraugi – kliņģerīte un kumelīte, bet pamatā ir šie savvaļas augi, kurus Latvijā labi pazīst un kurus katrs cilvēks var sastapt – ne tikai šajā teritorijā, bet arī citur. Ideja bija organizēt arī izglītojošas ekskursijas un meistarklases interesentiem, kuru laikā tiktu pārrunāts, kā šie augi jūtas konkrētajā vidē un kā šajā vidē jūtas cilvēks. Ko no šiem augiem labi paņemt sev, savai veselībai.
Tiesa, domāju, ka latviešiem varbūt šī problēma vēl nav tik aktuāla. Mēs vienkārši nenovērtējam, ka mums šie augi apkārt ir, ka mēs tos pazīstam un esam ar tiem praktiski uz “tu”.
Daba mūs šobrīd nosēdina atpakaļ tur, kur mums patiesībā ir jābūt.
Jūs domājat, ka šīs tradīcijas mūsos joprojām ir dziļi iekšā un vienkārši bija citu kairinājumu rezultātā piemigušas.
Es pat nedomāju, ka piemigušas. Vienkārši mēs bijām tik ļoti aizskrējuši uz priekšu, ka tās it kā drusku atstājām aizmugures plānā. Proti, tas viss bija un ir, vienkārši mūsu prioritāte bija skriet, dabūt, sasniegt. Nu te nu mēs esam... Daba mūs šobrīd nosēdina atpakaļ tur, kur mums patiesībā ir jābūt.
Jūsuprāt, pandēmijas mācība būs izrādījusies pietiekama, lai mēs to arī saprastu?
Es domāju, ka daļai cilvēku noteikti. Vienmēr būs kādi neapzinīgie. Tāpat kā tagad. Ne jau visi ievēro to distanci un pārējos norādījumus. Varbūt gluži 90% nebūs sapratuši, bet kādi 60-70% būs sapratuši, ka ar dabu ir jābūt draugos. Ka mēs neesam tas “radības kronis”, no kura viss atkarīgs. Viss ir atkarīgs tikai no augiem.
Vija Eniņa. Foto no personiskā arhīva
