Foto

Ikviena lieta dejo tagadnes mirklī

Helmuts Caune

Sarunas — 26.05.2020

Saruna ar kultūras ekologu un ģeofilozofu Deividu Ābramu

Domāšana par mūsu attiecībām ar dabu, ir komplicēta. Iespējams, šai komplicētībai nav vajadzīgs cits pierādījums kā iepriekšējā teikuma struktūra: tā pieņem, ka ir kaut kādi “mēs” un tad ir kaut kas cits, ar ko mēs acīmredzot varam būt noteiktās attiecībās. Taču pat bērnam ir skaidrs, ka daudzējādā ziņā mēs paši esam daļa no šī kaut kā cita. Taču šis vispārpieņemtais domāšanas modelis, kas “mūs” kā kaut kādā ziņā pretnostata “dabai” ─ vai jebkam “citam” ─ joprojām dominē.

Filozofi par attiecībām starp cilvēka apziņu un visu citu, kas tā nav, ir sprieduši jau gadsimtiem ilgi, taču tikai pēdējās dažās desmitgadēs ─ iespējams, pragmatisku iemeslu dēļ ─ šie apsvērumi ir pieņēmuši ar vidi un ekoloģiju saistītu virzienu. Viena no redzamākajām un daiļrunīgākajām balsīm šajā laukā ir piederējusi amerikāņu domātājam, autoram un performanču māksliniekam Deividam Ābramam (1957), kas tiek uzskatīts par vienu no mūsdienu filozofijas fenomenoloģiskās tradīcijas un laikmetīgās ekoloģijas apvienotājam jeb, kā man patīk interpretēt šo bieži citēto sasniegumu, viņš ir bijis viens no pirmajiem, kas uzdevis aptuveni šādu jautājumu: ja mēs patiešām uzmanīgi paskatāmies, kā pasaule mums sevi pasniedz, vai milzīga daļa mūsu nesenā dzīvesveida nesāk šķist neadekvāta?

Savā darbā (un, iespējams, dzīvē) Ābrams tiecas atrast jaunus lingvistiskus, kognitīvus un sensorus rīkus, kas varētu mums palīdzēt pārvarēt šo nošķīrumu starp “mēs” un “daba” kategorijām. Starp viņa rakstītajiem darbiem visievērojamākās grāmatas ir: The Spell of the Sensuous: Perception and Language in a More─than─Human World (Sajūtu burvestība: uztvere un valoda pārcilvēciskā pasaulē, 1996) un Becoming Animal: An Earthly Cosmology (Kļūstot par dzīvnieku: Zemes kosmoloģija, 2010). Šobrīd Ābrams ir Alliance for Wild Ethics (AWE, Savvaļas ētikas alianse) direktors; AWE ir “indivīdu un organizāciju konsorcijs, kas ar straujām kultūras transformācijām cenšas atvieglot postījumu apmēru pret dzīvo zemi”; viņi strādā arī ar mākslu, tāpat ar dabaszinātnēm, “lai izraisītu pamatīgas pārbīdes cilvēku dabas pieredzē”. Ābrams dzīvo kalnainajā Ņūmeksikas pavalstī. 

Kā aizsākās jūsu interese par šīm lietām?

Man liekas, ka mēs visi piedzimstam, pirmkārt, ar šo tuvību dzīvajai zemei un ar instinktīvu solidaritāti pret ķermenisku mūsu mātes zemes klātbūtni, turklāt pats mūsu ķermenis veidots no zemes zem mūsu kājām, gaisa, ko elpojam, un ūdens. Domāju, ka manā gadījumā šo spontāno agrīno tuvību pilnībā neiznīcināja pārobjektivizētie uztveres un runas modeļi, ko man piespieda apgūt skolā. Kaut kā šī agrīnā solidaritāte tā arī netika pilnībā izskausta. Patiesību sakot, man šķiet, ka šo bērnišķo tuvību ar dzīvo zemi mums apkārt nav iespējams pilnībā izskaust ne no viena, jo tad vienkārši pārstātu pukstēt viņa sirds. Jo man liekas, ka sirdi baro mūsu pasaules sajūtas, faktūras un krāsas, mūsu dzīvnieciskās maņas. Sensorā uztvere, manuprāt, ir tāda nepārtraukta organisma barība, kas ļauj mūsu ķermenim plaukt un mūsu sirdij turpināt sisties.

Ir vienkārši jādodas pa senaizmirsto vai apspiesto tuvības ceļu, kas allaž klusi vijies zem mūsu domāšanas apzinātās daļas. Tā man liekas.

Bet jūs uzaugāt Ņujorkā?

Jā, Ņujorkas piepilsētā. Bet pat uzaugot ārkārtīgi lielas pilsētas pievārtē, tu joprojām atrodies gravitācijas, kas tevi nepārtraukti velk atpakaļ pie Zemes, un gaisa, ko elpo, ietekmē. Pat lielpilsētas vidū ir ļoti daudz “pārcilvēcisku” dzīves aspektu. Mēs atrodamies kontaktā ar ārkārtīgi daudziem spēkiem un dzīvības formām, kas nav cilvēks. Kādā brīdī es vienkārši sajutu, ka vēlos būt pilnasinīgākās attiecībās ar vidi, dzīvot vietā, kur visapkārt nebūtu tik daudz cilvēku radītu tehnoloģiju. Un tā es izvēlējos šo vietu, kur iedzīvotāju skaits nav liels, bet daudz lielāka ir citu dzīvu būtņu populācija, un līdz ar to zemes un debesu, kalnu un upju pieredzējums ir daudz bagātīgāks.

Jūs pats sevi dēvējat un esat ticis saukts dažādos vārdos: kultūras ekologs, ģeofilozofs… Vai tā jūs sevi uztverat? Ko šie apzīmējumi, jūsuprāt, ietver?

Tas vienkārši ir veids, kā sevi iepazīstināt, un šie apzīmējumi norāda uz jautājumiem, kas izraisa manu ziņkāri un apbrīnu. Mans darbs kā ekologam primāri ir fokusēts uz to, ko mēs varētu saukt pat uztveres ekoloģiju jeb sensorās pieredzes ekoloģiju. Mani interesē, kā mūsu redzes, dzirdes, ādas un pat nāsu aktivitāte darbojas, lai savienotu atsevišķas nervu sistēmas vienā visaptverošā ekosistēmā. Uztvere funkcionē kā līme, kas sasaista mūsu individuālo nervu sistēmu ar plašāku ekoloģiju vai ekosistēmu. Taču esmu labi pazīstams arī ar savu darbu valodas ekoloģijas jomā. Domāju, ka “Sajūtu burvestība” bija pati pirmā grāmata, kas pievērsās valodas ekoloģiskajiem aspektiem, pirmā, kas apskatīja, kā tas ir, ka tas, ko mēs sakām, tik dziļi ietekmē to, ko mēs redzam, dzirdam vai pat sagaršojam apkārt esošo pasauli. Esmu pārliecināts, ka ir runasveidi, kas kavē šo spontāno, sensoro tuvību starp mūsu maņām un juteklisko pasauli apkārt. Tāpat esmu pārliecināts, ka ir atrodami citi runasveidi, kas iedrošinātu un stiprinātu šo instinktīvo savstarpīgumu starp cilvēcisko dzīvnieku un dzīvo Zemi.

Uztvere funkcionē kā līme, kas sasaista mūsu individuālo nervu sistēmu ar plašāku ekoloģiju vai ekosistēmu.

Pieņemu, ka viens piemērs, kā atrast šādu valodu, ir jūsu “pārcilvēciskās pasaules” koncepts. Lūdzu, pastāstiet, kādā ziņā šis “pārcilvēciskās pasaules” koncepts nav truisms?

“Pārcilvēciskā pasaule” vienkārši domāta kā termins, lai runātu par to, ko vairākus gadsimtus esam ierasti saukuši par “dabu”. Kad sāku rakstīt savu grāmatu “Sajūtu burvestība”, sapratu, ka, lai runātu par augu, dzīvnieku un reljefa formu kopību, man trūkst attiecīgas leksikas. Angļu valodā, runājot par “dabu”, šis vārds teju vienmēr tiek pretnostatīts “kultūrai”. Cilvēku kultūra ir vienā nošķīruma pusē un daba ir otrā. Un man nepatika šis nošķīrums. Tā nu es sāku rakstīt ─ vispirms par “cilvēcisko dabu” un “ne-cilvēcisko dabu”. Bet tad joprojām saglabājas šis žogs un dalījums divās žoga pusēs. Sapratu, ka es cenšos runāt par pavisam atšķirīgām attiecībām ─ attiecībām starp “vasaļiem” kādā daudz plašākā lietu izkārtojumā. Kultūra un cilvēku radošuma pasaule ─ valoda, literatūra, māksla, arhitektūra, tehnoloģija ─ viss, kas asociējas ar kultūru, pastāv (kā es to redzu) iekšpus dabas un pilnībā ir daļa no plašākās zemes. Dzīvā zeme iekļauj cilvēci un mūsu kultūru, taču tā arī pārsniedz cilvēci un visu mūsu radīto. Līdz ar to “pār-cilvēciskā pasaule” nozīmē pasauli, kas iekļauj un caurvij cilvēku kultūras jomu, taču arī pārsniedz šo cilvēku kultūru ─ tas vienmēr ir kaut kas daudz vairāk par vienīgi mums. Termins “pārcilvēciskā pasaule” patiesībā ir vienkāršs zemes biosfēras definējums, kas gan iekļauj mūs, gan ir kaut kas lielāks par mums.

Esot “daļai no” plašākas pasaules ─ ar to jūs domājat, ka cilvēku kultūra sastāv no tām pašām daļiņām vai ka tā obligāti izaug no tās? Kā tieši tā kļūst par daļu no?

Jau atkal jāsaka, ka mūsu kultūra uzskatāmi sakņojas un pamatojas dzīvajā zemē, tā to caurvij, balsta un uztur. Pasauli, ko daudzi cilvēki joprojām sauc par “dabu”, vairs nevar saprast kā pasīvu fonu, uz kura risinās cilvēces vēsture. Runājot par “pārcilvēcisko pasauli”, es gribēju norādīt, ka zeme mums apkārt nekādā veidā nav pasīva ─ to piepilda visdažādāko formu un veidolu dinamika, jēga un pieredze, dažas no tām ir solitāras, citas ─ kolektīvas. Kolektīvu sociālo pieredzi var novērot, piemēram, pie dižskudrām, vilkiem vai zobenvaļiem. Starp citu, šodien savvaļā redzēju vilceni ─ viņa, augsti ceļot kājas, brida pa sniegu. Tas bija brīnišķīgs skats! Teikt, ka cilvēku pasaule pilnībā ir daļa no šīs plašākās pasaules, ir tāpat kā teikt, ka mans ceļgals ir daļa no mana ķermeņa vai ka koks eksistē kā daļa no Zemes. Ir jāatzīst, ka cilvēce ir pilnīga un galīga šīs pašas pasaules daļa, ko apdzīvo citi dzīvnieki, augi, kalni, vēji, ūdeņi un augsne. Būtībā tā ir pavisam vienkārša lieta, ko es cenšos aprakstīt. Ārkārtīgi vienkārša, taču angļu valodā mums trūkst vārdu, kā par to runāt.

Ir jāatzīst, ka cilvēce ir pilnīga un galīga šīs pašas pasaules daļa, ko apdzīvo citi dzīvnieki, augi, kalni, vēji, ūdeņi un augsne.

Tas tiešām izklausās vienkārši, taču varbūt tieši tāpēc, ka ir jau pagājuši 24 gadi, kopš jūs izgudrojāt šo terminu. Varbūt tas jau ir kļuvis par daļu no mūsu izpratnes?

Baidos, ka šajā pusē ne īpaši. Amerikā joprojām ir uzskats, ka, lai arī esam dabas daļa, mēs esam arī “izņemti” no dabas, ka daudzējādā ziņā mēs neesam dabas daļa. Un daudzi cilvēku kultūras aspekti tiek uztverti kā kaut kas, kas pārspēj dabas pasauli un tās ierobežojumus. Bet kā rakstnieks un filozofs es meklēju jaunus veidus, kā runāt, cerot uz pārbīdēm, lai arī kādā apjomā, savu lasītāju uztverošajā pieredzē. Jā, šis termins ir izplatījies vides filozofijas pasaulē un kļuvis par ierastu frāzi, kā definēt dabas pasauli, taču daudziem joprojām ir grūti to pilnībā uztvert un saprast.

Ir kāds pavisam cits vārds, kas nesen ienācis leksikā ─ gan eksaktajās, gan humanitārajās zinātnēs, gan, uzdrīkstos teikt, arī mākslas pasaulē. Tas ir “antropocēns”.

Jā, protams.

“Antropocēna”, kā mēs visi zinām, nolūks ir apzīmēt jauno ģeoloģisko laikmetu, kurā cilvēce ir kļuvusi par dominējošo ģeoloģisko spēku, iespaidojot visa veida pārmaiņas biosfērā. Man nav nekādu problēmu ar to, ko šis vārds tiecas nosaukt; man jau no bērna kājas ir bijis skaidrs, ka cilvēki ir ārkārtīgi varens ģeoloģiskais spēks un tāds jau bijis ļoti ilgi. Un varbūt ir noderīgi dot šo vārdu ērai, kurā cilvēce ir kļuvusi tik varena. (Lai gan, protams, mēs diez vai esam vienīgais ietekmīgais ģeoloģiskais spēks, ir iesaistīti arī daudzi citi spēki.)

Taču saukt šo ēru “antropocēna” vārdā man liekas ārkārtīgi problemātiski. Mani šis termins mulsina, es pat teiktu, ka man tas šķiet pretīgs. Tā ir tāda augstprātība, lepnība dot ģeoloģiskajai ērai mūsu sugas vārdu ‘anthropos’, kad vairums ģeoloģisko ēru ilgst desmitiem tūkstošu, pat simtiem tūkstošu gadu. “Antropocēns” ir visantropocentriskākais nosaukums, kāds vien iespējams. Tas būtībā nozīmē, ka cilvēce ir vienlīdzīga biosfērai, ka tagad mēs esam primārais spēks biosfērā. Būtībā tas nozīmē, ka nav nekā, kas būtu par mums pārāks, ka uz zemes nav nekā cilvēcei neaizsniedzama. Jūs redzat, šī vārda centrēšanās uz cilvēku ir tiešā konfliktā ar “pārcilvēciskās pasaules” priekšstatu, kas saka, ka biosfērā ir daudz kā tāda, kas pārsniedz cilvēku, daudz kā tāda, kas nepakļaujas mūsu sapratnei un kontrolei. “Pārcilvēciskās pasaules” koncepts notur mūs iespēju pazemības stāvoklī attiecībā pret plašāko pasauli. Kamēr “antropocēns” nepieļauj nekādu iespēju cilvēcei pagriezties pazemības virzienā: tas saka, ka mēs, cilvēki, būtībā esam šīs pasaules dievi. Tā kā esam šo biosfēru izpostījuši, tā mums tagad pieder. (Šo frāzi lieto veikalnieki: “Tu to saplēsi, tāpēc tas tagad ir tavējais!”, ar to domājot, ka ja esi saplēsis preci, tev tā jānopērk.) Mēs tagad esam biosfēras kungi, režisori un inženieri.

Bet es neticu, ka mūsu sugai pašai par sevi piemīt kaut nedaudz tāda veida inteliģences un gudrības, kāda nepieciešama, lai apzināti spētu uzņemties šīs pasaules grožus, lai konstruētu vai pat vienkārši vadītu zemes biosfēru.

“Antropocēns” ir visantropocentriskākais nosaukums, kāds vien iespējams. Tas būtībā nozīmē, ka cilvēce ir vienlīdzīga biosfērai, ka tagad mēs esam primārais spēks biosfērā.

Vai ir kāda dzīvā suga, kas būtu vairāk pelnījusi, lai tās vārdā nosauc ģeoloģisku ēru?

Protams, nē. Tas, kas liek biosfērai zelt, plaukt un darboties, ir fakts, ka tas ir neskaitāmu sugu masīvi kooperatīvs pasākums. Skābeklis, kas nepieciešams visām sugām, lai elpotu, lai darbotos respiratorā vielmaiņa, ir tieši tas, ko izelpo visi zaļie vai pūstošie augi. Tikmēr elements, kas jāuzņem šiem augiem, zālei un kokiem, lai nodrošinātu fotosintēzi ─ oglekļa dioksīds ─ ir tieši tas, ko izelpo visi dzīvnieki. Tātad… to, ko mēs, dzīvnieki, izelpojam, ieelpo augi, un to, ko izelpo augi, ieelpo dzīvnieki! Šīs planētas atmosfēra ir radusies no savstarpējas augu, dzīvnieku, augsnes un okeānu elpošanas ─ no mūsu visu kopīgās perkolācijas, kas rada šo jēgpilno vielu, ko mēs saucam par atmosfēru, gaisu, neredzamo elementu, kas padara visu dzīvību iespējamu. Šeit neviena atsevišķa suga nav galvenā. Mēs visi sadarbojamies, improvizējam un ļaujamies nepārtrauktam esošā momenta uzplūdam. 

Jūs bieži minat vārdu “pazemība” kā vēlamu attieksmi. Taču, ja cilvēki būtu pazemīgāki, vai tas kaut kā veidā nepadarītu mūs nespējīgākus darboties, izlabot salauzto un izpostīto? Ja vispār kaut ko iespējams saglābt, tad mēs, šķiet, esam suga ar tādām tehnoloģiskām un intelektuālām spējām, kas kaut nedaudz ir tam piemērotas. Esam suga, kam izdodas sapostīt, taču esam arī suga, kurai, liekas, piemīt spēja arī kaut ko izlabot. Vai šī pazemīgā attieksme nekavētu mūs rīkoties?

Tas ir labs jautājums, taču es teiktu gluži pretēji. Tie, kam piemīt spēja un, iespējams, arī atbildība rīkoties, tiem ir jāattīsta pazemība, lai viņi nerīkotos pārsteidzīgi, lai nebūtu vairāk ļaunuma nekā labuma. Pazemības nostāja nav tāda nostāja, kas nespēj rīkoties. Tā ir meditatīva vai kontemplatīva apzināšanās, ka mūsu rīcībai ir sekas un ka ir ārkārtīgi jāpiedomā, lai mēs nodarītu pēc iespējas mazāku kaitējumu. Pazemība neatņem spēju rīkoties, taču tā izfiltrē rīcību, padara to daudz elegantāku, daiļrunīgāku un dāsnāku. Padara to spējīgu sniegt ne tikai individuālu labumu, bet visas kopības labumu.

Pazemība neatņem spēju rīkoties, taču tā izfiltrē rīcību, padara to daudz elegantāku, daiļrunīgāku un dāsnāku.

Vēl viena lieta attiecībā uz pazemību ir tāda, ka vismaz angļu valodā šīm vārdam ir dziļa saistība ar vārdu ‘cilvēks’ (human ─ cilvēks, humility ─ pazemība ─ angļu val.). Kā latviski ir ‘human’?

Cilvēks

Un ‘humility’?

Tas būs pavisam citādi. Latviski vārdam ‘pazemība’ ir tāda pati sakne kā vārdam ‘zeme’. Kaut kas tur droši vien slēpjas.

Nu, lūk! Angliski vārds ‘cilvēks’ un vārds ‘pazemība’ nāk no indoeiropiešu saknes ‘dhghem’, kas ir arī vārdā ‘humus’, kas nozīmē zemes augsni. Līdz ar to cilvēks būtībā nozīmē zemes dēls, zemes, augsnes radījums. Pazemīgs cilvēks ir tuvs augsnei, zemei. Es tiešām domāju, ka mēs viscilvēciskākie esam tad, kad esam pazemīgi. Pazemībā ir kaut kas dziļi cilvēcisks, kā to norāda abu šo vārdu saistība. Ja vēlamies nosaukt šo ģeoloģisko ēru tā, lai uzsvērtu savas sugas centrālo vietu un ietekmi šajā laikmetā, tad mums nevajadzētu izmantot vārdu ‘anthropos’, bet tā vietā lietot vārdu ‘cilvēks’. Mums būtu šis jaunais laikmets jāsauc par “humilicēnu”.  

Humilicēns.

Pazemības laikmets. Esam iegājuši laikā, kad mūs arvien vairāk pārsteidz un satriec mūsu pašu rīcības postošais efekts. Un līdz ar to mums ir jākļūst daudz pazemīgākiem savās darbībās; mums ir jāsāk domāt par sevi kā par vienkāršiem šīs zemes kopības locekļiem, vienkāršiem biosfēras pilsoņiem. Kā vieniem no dalībniekiem šajā pārcilvēciskajā kolektīvā ar atbildību pret visiem pārējiem. Tā man liekas. “Humilicēns” būtu tehniskais termins, taču, ja šo laikmetu, kurā ieejam, gribētu nosaukt stāstošākā vārdā, kas vairāk balstīts tautas tradīcijās, varbūt to vajadzētu saukt par “Humblingu” (no angļu valodas to aptuveni varētu tulkot kā “pazemības mācīšanās, apgūšana” ─ red.).

Protams, šis sensenais pieņēmums par cilvēka izņēmuma stāvokli tikai pastiprina strauji tuvojošos katastrofu. Mūsu kā sugas augstprātība un pašpārliecinātība ir novedusi pie šīs ārkārtīgi skumjās situācijas ar postošajām klimata pārmaiņām un visapkārt notiekošajām kataklizmām ─ plūdiem, nekontrolējamiem ugunsgrēkiem, nepieredzēti spēcīgām viesuļvētrām, globālām pandēmijām. Tā novedusi arī pie tik daudz citu sugu zaudēšanas. Veselas citu sajūtu un uztveres pasaules, kas nostumtas līdz aizmirstības kraujas malai un, pateicoties mūsu nolaidībai un bezjūtībai, nogrūstas izmiršanas bezdibenī. Tas viss nācis un barojies no mūsu sensenā pieņēmuma, ka pārējā daba ir vienīgi pasīvs fons cilvēces vēstures norisei, inerts resursu un mehāniski noteiktu procesu komplekss, kuru mums ir visas tiesības izlietot saviem ekskluzīvi cilvēciskajiem mērķiem. Izrādās, šī augstprātība saposta šo pasauli, no kuras esam atkarīgi ─ kas mums ļauj elpot, apgādā ar pārtiku un dzīvību. Tieši tāpēc es uzskatu, ka pagrieziens pazemības virzienā, atkāpšanās no “progresa” steigas ir pirmais solis, ko šobrīd nepieciešams spert.

Iepriekš, kad jautāju jums par to, kāpēc pārcilvēciskā pasaule intuitīvi liekas ārkārtīgi vienkāršs koncepts, jūs minējāt, ka vismaz Amerikas kultūrā joprojām ir aspekti, ko cilvēki vēlas uzskatīt par tādiem, kas trenscendē, pārspēj dabu vai dabisko pasauli. Viena lieta, kas nāk prātā šajā sakarā, protams, ir ābrahamiskās reliģijas, kuras visas ļoti pārliecināti apgalvotu, ka ir mūsu eksistences daļa, kas transcendē laicīgo dzīvi. Vai uzskatāt, ka kristietim, jūdam, musulmanim vai, plašāk runājot, rietumniekam ir iespējams pienācīgi integrēt “pārcilvēcisko pasauli” savā jau pastāvošajā pasaules uzskatā?

Es, piemēram, jūtos ļoti tuvs savai ebreju izcelsmei. Es arī uzskatu, ka ābrahamiskās reliģijas, kā jūs tās nosaucāt, savā starpā ārkārtīgi atšķiras un ka ir kļūdaini par tām domāt kā par kaut ko vienu. Bet, protams, ir arī līdzīgais. Mēs reizēm runājam par šīm reliģijām kā par trim “Grāmatas reliģijām”, kas norāda, ka katrai no tām ir ārkārtīgi intīmas attiecības ar Grāmatu, rakstiem, rakstību un alfabētu. Man liekas, ka kultūrām, kas ir senākas par formālajām rakstības sistēmām, visām ārkārtīgi atšķirīgajām orālajām pasaules pirmtautu kultūrām ─ Ziemeļamerikas ciltīm, kuru ir ļoti daudz un ļoti dažādas, Amazones baseina ciltīm, sāmiem Ziemeļskandināvijā, aborigēniem Austrālijā vai arī daudzajām Āfrikas tautām ─ visām šīm kultūrām ir dažas kopīgas iezīmes. Un viena no tām ir ārkārtīgi lielais respekts pret “pārcilvēcisko pasauli”, to saprotot tādā veidā, ka cilvēki ir ieligzdoti daudz lielākā radību kopībā. Tām piemīt arī aizraujošais uztveres veids, ko antropologi izvēlējušies nosaukt par ‘animismu’. Animisms ir tāds uztveres veids, kas visu pieredz kā dzīvu. Ne tikai citus dzīvniekus un augus, bet pat akmeņus, kalnus, vējus un laikapstākļus, upes, izkaltušas upju gultnes, mežus. Tiek uzskatīts, ka katrai šai vienībai ir savs ekspresīvais spēks. Nekas nav absolūti inerts vai nedzīvs, viss ir dzīvs. Tā ir interesanta lieta, šis kopīgums. Liekas, ka orālajām kultūrām, kas attīstījās un uzplauka bez kādas augsti formalizētas rakstības sistēmas, piemīt kaut kas, kas tās notur vērīgākā un pazemīgākā attieksmē pret apkārtējo dzīvo ainavu.

Vairums šādu kultūru dzīvo intīmā savstarpīgumā ar savu vietējo teritoriju. Dziļi tradicionālas pirmtautu kultūras parasti ir orālas kultūras, kas valodu un komunikāciju lieto tiešā veidā, izmantojot savu balsi, nevis rakstīto vārdu. Orālās kultūras ir stāstu kultūras, stāstu stāstīšanas kultūras. Un pārējā daba šajos stāstos bieži spēlē ārkārtīgi lielu lomu. Ir būtiski domāt par stāstiem un stāstīšanu kā ļoti atšķirīgu valodas lietojuma formu. Mūsu pašu kultūru būtu noderīgi papildināt ar orālo, stāstošo aspektu. Mutiskā daiļrunība un arī poētiskums ir daudzu orālo kultūru centrā ─ poētiskums ne tādā dzejas ziņā, kas rakstīta dzejas antoloģijām, bet poētiskums kā viena cilvēciska dzīvnieka runas prakse ar citiem cilvēciskiem dzīvniekiem. Šeit valoda netiek izmantota kā bezķermenisks prāts, kas raksta citiem bezķermeniskiem prātiem. Runāšana ar vārdiem un teikumiem, kas kutina ādu, kas griež ausīs vai kādā citā veidā iesaista visu klausītāja ķermeni ─ jo runātājs runā caur visu savu dzīvo organismu. Šādā veidā, manuprāt, iespējams pavērt valodai ceļu pārcilvēciskajā balsu laukā, kas nerunā vārdos, bet dziesmā (kā putni vai kuprvaļi) vai ritmā (kā cikādes vai viļņi, kas sitas pret krastu). Pat vēju, kas šalko zaros, var sajust kā sava veida balsi. Šīs būtnes nerunā vārdos, tomēr katrai no šīm izteiksmes formām ir sava nozīme un katra spēj piedalīties un ietekmēt mūsu savstarpējās sarunas.

Bet atgriezīsimies pie jūsu jautājuma. Grāmatas kultūrām iesaistīt savā konceptā dzīvo zemi ir radikāla un daudzsološa jauna iespēja. Manai ebreju tradīcijai tas varbūt nav tik grūti, jo mēs nesajūtam Dievu kā eksistējošu ārpus jutekliskās pasaules ─ kaut kādā pārpasaulīgā debesu valstībā. Taču pat starp maniem kristiešu draugiem ir daudz tādu, kas savā domāšanā tagad kļuvuši ļoti ekoloģiski. Tuvs skolotājs un draugs man bija katoļu priesteris un teologs Tomass Berijs, lai gan uz dzīves beigām daudzi viņu sauca par ģeologu, jo pati Zeme viņam nozīmēja dievišķā klātbūtni, kas allaž atdzimst caur evolūcijas norisēm. Bet ir vēl cits, pavisam atšķirīgs Berijs ─ amerikāņu filozofs, esejists, dzejnieks un romānists Vendels Berijs, kas ir gan ļoti reliģiozs protestants, gan viens no mūsu laikmeta vērīgākajiem un radikālākajiem ekologiem. Vendels ir pārliecināts kristīgais zemnieks un filozofs, tāds kā pravietis, kurš izprot ierobežojumus, kas ir nepieciešami, lai labu dzīvi nodrošinātu ne tikai sev un saviem pēcnācējiem, bet arī pašai zemei ─ mežiem, mitrājiem, visai elpojošajai zemei. Tāpēc es neuzskatu, ka ticīgam kristietim, jūdam vai musulmanim atvērt savu domāšanu dzīvajai, pārcilvēciskajai pasaulei ir kaut kas neiespējams.

Ja domājam par vārdu ‘garīgums’, saprotam, ka vārds ‘gars’ sākotnēji nāk no latīņu valodas vārda ‘spiritus’, kas nenozīmē neko citu kā ‘elpa’ vai ‘vēja pūsma’. Gars sākotnēji ir vējš, neredzamais gaiss, ko dalām ar citiem dzīvniekiem un augiem. Elpa. Un, kā minēju iepriekš, runājot par gaisu, kāds tas ir brīnums, ka to, ko visi dzīvnieki izelpo, ieelpo visi augi, un otrādi! Neredzamā atmosfēra rodas no šī pārsteidzošā savstarpīguma, no visas dzīvības “saelpošanās”. No garīgās perspektīvas raugoties, klimata pārmaiņu katastrofa vienkārši ir sekas tam, ka esam aizmirsuši par neredzamās atmosfēras svētumu, ka savos modernajos laikos neesam turējuši gaisu svētu un izturējušies pret to kā mēslu bedri, brīnumainu izgāztuvi, kur izmest savas rūpniecības toksiskos atlikumus. Varbūt klimata pārmaiņas liks mums atcerēties, ka “gars” nav nekas cits kā neredzams medijs, kurā esam iegremdēti kopā ar visiem citiem dzīvniekiem un augiem. Klimats un gaiss ir dzīvās zemes vitālie orgāni un avots tam, par ko mēs tagad runājam kā par garu.

Skaidrs, ka ir pienācis laiks aizmirst seno priekšstatu par garu un matēriju kā divām pilnīgi dažādām lietām, ir laiks atzīt, ka matērija pati ir pašorganizēta un dzīva jau no pašiem sākumiem, un tāpēc tai nav nepieciešama spožā “gara uguns”, kas nokāptu no kaut kādām debesīm un dotu tai dzīvību. Šī matērija jau elpo, šī materiālā pasaule jau ir garīga.

Vienalga, vai uzskatām sevi par kristiešiem, jūdiem, musulmaņiem, budistiem, hinduistiem vai ateistiem, tagad ikvienam ir ārkārtīgi būtiski vērsties pie visām pirmtautu kultūrām, kas vēl eksistē, lai ieklausītos un mācītos no šīm senajām tradīcijām, kā dzīvot labās attiecībās ar visu pārējo elpojošo Zemi. Šajā senajā, animistiskajā uztverīgumā ir kaut kas dziļi pareizs un patiess, un mums tas ir nepieciešams, lai novērstu Zemes iznīcināšanu. Animistiskais priekšstats, ka viss ir dzīvs, ieskaitot arī pašu Zemi, patiesībā ir senāks par visām lielajām pasaules reliģijām un, visticamāk, tās arī pārdzīvos. Animisms nav ticības sistēma. Tā ir ķermeņa instinktīvi dzīvnieciskā paļāvība augsnes labestībai, sēklu dīgtspējai, neredzamā gaisa dinamiskajai barošanai un lietus dzīvinošajam spēkam. Animisms vienkārši ir mūsu ķermeņa spontānā ticība kalniem, upēm un elpojošās Zemes labestībai.

Animistiskais priekšstats, ka viss ir dzīvs, ieskaitot arī pašu Zemi, patiesībā ir senāks par visām lielajām pasaules reliģijām un, visticamāk, tās arī pārdzīvos.

Vai uzskatāt, ka tā pati dievišķība, kas, kā jūs minējāt, it kā eksistē zirnekļos un akmeņos, var būt attiecināma arī uz plastmasu, kas nu jau kļuvusi par neatņemamu augsnes sastāvdaļu? Vai arī tā neizpelnās šo dievišķību?

Nu, es lietoju vārdu ‘dievišķība’, jo jūs man jautājāt par ābrahamiskajām tradīcijām. Es runāju par vitalitāti, dzīvīgumu, dinamisko spēku, kas piemīt visām lietām. Un, manuprāt, sakot, ka viss ir dzīvs, tas nozīmē, ka viss ir dzīvs, un līdz ar to ─ jā, arī plastmasa. Arī naftas produkti. Lai gan, sakot, ka viss ir dzīvs, tas NENOZĪMĒ, ka viss ir viens un tas pats, nepavisam. Tieši pretēji ─ tas ir veids, kā ieraudzīt lietu diferenciāciju, neskaitāmās lietu atšķirības. Ja es atzīstu, ka viss ir dzīvs, es varu visam jautāt ─ kā tu esi dzīvs? Es varu prasīt granīta bluķim, kā tavs dzīves veids (vai tava unikālā dinamika) atšķiras no smilšakmens bluķa dinamikas? Jo katrai lietai ir sava dinamika, savs pulss, savs unikālais dejas solis tagadnes mirklī. Un plastmasa ir viens no vissvarīgākajiem elementiem, kam mums jums jāuzdod tieši šis jautājums: kā tu esi dzīva? Kāda ir tava darbības/spēka forma?

Daudzi uzskata, ka plastmasai ir kaut kāds nomācošs efekts uz viņiem un visu pasauli. Taču, ja pieņemam, ka plastmasa pati par sevi ir galēji inerta vai galēji nedzīva, tad mēs nevaram izskaidrot šo dinamiku, šo nomācošo ietekmi uz mums un apkārtējo pasauli. Man ir jāatzīst, ka brilles, kuras es valkāju (vai lēcas manās brillēs) un kuras ir taisītas no plastmasas, ļauj man daudz skaidrāk redzēt. Un līdz ar to manī ir zināma pateicība pat pret šo ārkārtīgi komplicēto un nomācošo elementu. Uzsākot apzinātākas, apšaubošākas attiecības pat ar saviem plastikāta artefaktiem, mēs varam sākt mācīties ierobežotāku līdzdalību šajās attiecībās. Un reducēt plastmasu mūsu dzīvē līdz ļoti konkrētām sfērām, lai nenonāktu pie šīm milzīgajām, plastmasas salām okeānos, kas nobendē jūras radības.

Liekas, kas daudzas problēmas patiesībā rodas no valodas un fakta, ka mums ir šis vārds ‘daba’ vai ka grieķiem bija vārds ‘phúsis’ kā kaut kas, ko var nošķirt no kaut kā, kas nav daba, un pēc tam to klasificēt un mijiedarboties ar to, tā sakot, no ārpuses.

Jā. Vai varbūt tās ir monoteisma sekas ─ dievišķā izjūtas skatījums no ārpuses, ārpus pasaules, uztverot pārējo dabu no ārpusdabas perspektīvas.

Kā radīto, kas dots cilvēkiem, lai varam ar to izrīkoties, kā vien tīk.

Rietumu zinātne un tehnoloģijas izveidojās ārkārtīgi monoteiskā kontekstā, tātad ideja par tīru objektivitāti ir ļoti līdzīga idejai par pasauli, kas skatīta no ārpuses, no Dieva skatiena perspektīvas. Pēc tam, kad daži Eiropā piedzīvoja “Dieva nāvi” un ārējais dievišķais pasaules Avots it kā izšķīda vai izgaisa, monoteiskā Dieva vietā ─ vai ne-vietā ─ sevi instalēja jaunais zinātniskais intelekts. Tāpēc tagad tā ir mūsu modernā, “objektīvā” zinātne, kas uz pasauli skatās no ārpusējas perspektīvas.

Neskatoties uz to, dabaszinātnes laika gaitā ir atklājušas daudzas pārsteidzošas, noderīgas un pat satricinošas lietas ─ ieskaitot atziņu (kopš Darvina), ka mēs, cilvēki, tāpat kā visi pārējie dzīvnieki un augi, esam dzimuši no šīs Zemes, ka esam attīstījušies no šīs materiālās Zemes un tātad esam cieši saistīti ar visām citām zemes radībām. Ka esam rados ar sliekām, kuprvaļiem un ozoliem, ka esam ciešā vijumā ar visiem pārējiem zemes organismiem. Un ir dabiski, ka lielās reliģijas sāk pieņemt šīs jaunās idejas un atziņas.

Pieaug apzināšanās, ka cilvēki pilnībā ir daļa no pārcilvēciskās dabiskās pasaules. Taču lai nokļūtu līdz šai atziņai, liekas, mums kādu laiku vajadzēja ticēt, ka neesam daļa no dabas. Lai jaunatklātu sevi kā dabas daļu nav jānoliedz mūsu transcendence un dievišķība un tādējādi jāreducē mūs līdz pilnīgi objektivizētai un mehāniskai dabai, bet drīzāk ir jāatzīst visas dzīvās zemes dievišķība ─ grizlilāča, vilka un zirnekļa dievišķība un mitrāju bagātīgā inteliģence. Tas nozīmē atzīt dzīvo zemi kā sava veida nepārtrauktu, aktīvu transcendenci. Ikviena dzīvības forma sevi pastāvīgi transcendē. Katrai ekosistēmai ir savs prāts, savs unikālais apziņas stils. Ikviens veselīgs mežs sastāv no ārkārtīgi daudzām un dažādām pieredzes un uztveres formām un stiliem ─ pat koku saknes, kā izrādās, savstarpēji komunicē caur sēņu šķiedru tīklojumiem augsnē! Kāds brīnums! Mēs beidzot saprotam, ka šī dievišķība, ko projicējām kaut kur citur, patiesībā nav nekas cits kā Zeme, šī elpojošā un dzīvā lode. Ka šī divroku un divkāju forma, ko saucam par savu ķermeni, ir vien mūsu mazā miesa, bet dzīvā Zeme ir mūsu lielā Miesa, un ka tā caurcaurēm ir dzīva. Un tomēr, kā jau jebkuram ķermenim, arī Zemei, ir dažādi orgāni. Šis lielais tuksnesis, kur es dzīvoju ar savu ģimeni, ir unikāls orgāns un spēlē ļoti atšķirīgu lomu planetārajā vielmaiņā nekā, teiksim, Amazones lietusmežs. Tāpat arī jebkura ekosistēma, kuru tev gadījies apdzīvot, ir unikāls elpojošās biosfēras orgāns un audi. Un ikviena no šīm atšķirīgajām ekoloģijām jeb orgāniem ir nepieciešama, lai nodrošinātu visaptverošo, sfērisko vielmaiņu.

Ikviena dzīvības forma sevi pastāvīgi transcendē. Katrai ekosistēmai ir savs prāts, savs unikālais apziņas stils.

Iepriekš runāju par kļūšanu pazemīgākiem pret to, kas mums apkārt, un līdz ar to uzmanīgākiem pret savu vietējo teritoriju; ir jāieklausās un jāmācās mūsu vietējās teritorijas vajadzības, jāapgūst to dzīvnieku paradumi, kas dzīvo mūsu reģionā vai migrē tam cauri, jāmācās vēja, ūdens un augsnes īpašības, mūsu apdzīvotās ainavas ģeoloģiju. Lai pārtaptu ekoloģiski atbildīgā cilvēkā, ir jāuzdod jautājums: kāda veida cilvēka kultūru prasa šī konkrētā teritorija? Kādas kultūras modalitātes ir piemērotas šim bioreģionam? Pazemīga ieklausīšanās un vietējās teritorijas apgūšana sniedz humānajai kultūrai jaunu daudzveidību. Jo katrai kultūrai būs jāatbild par savu teritoriju, katrai būs savas unikālās garšas, faktūras un ritmi ─ katra cilvēku kopiena reaģēs radoši uz mūs ietverošās un uzturošās “pārcilvēciskās pasaules” vajadzībām.

Lai pārtaptu ekoloģiski atbildīgā cilvēkā, ir jāuzdod jautājums: kāda veida cilvēka kultūru prasa šī konkrētā teritorija?

Tas, es ceru, ir īstais darbs, ko esam uzsākuši ─ vienalga, vai esam zoologi, botāniķi, gleznotāji, tēlnieki, dzejnieki, komponisti, horeogrāfi vai galdnieki ─ ikviens no mums sniedz savu radošo pienesumu kopīgajam mērķim, kas ir prasme ieklausīties un pārskaņot cilvēku sabiedrības attiecības ar dzīvo ainavu. Šādi varbūt cilvēce var kļūt mazāk toksiska pret dzīvo zemi, nekā tā bijusi pēdējos pāris gadsimtus. Lielajai Dzīvībai, kas ļauj mums elpot, mēs varbūt kļūsim par lielāku svētību.