Svārsts un brīvā griba
Ainārs Ērglis
Saruna ar mācītāju, kristīgās meditācijas un apzinātības skolotāju Induli Paiču
Garīgie meklējumi ir bijuši aktuāli vienmēr, jebkurā sabiedrībā – sākot no pirmtautām līdz mūsdienām. Un arī mūsdienu Rietumu sabiedrībā kādā dzīves periodā gandrīz katrs ar tiem ir saskāries. Ir daudzas reliģijas, dažādas skolas, kurām seko miljardiem cilvēku un dažādi ceļi. COVID-19 pandēmijas izraisītā cilvēku piespiedu izraušanās no sava ierastā ritma un gaitām šo interesi ir ļoti pastiprinājusi. Tostarp arī Latvijā. Aizvien vairāk cilvēku sāk meklēt savu personisko atbildi uz mūžīgo jautājumu par dzīves jēgu un savu nospiedumu. To pierāda arī Integrālā izglītības institūta sadarbībā ar mācītāju Induli Paiču veidotās pirmdienas dzīvās translācijas Facebook - “Brīdis kopā,” kuru tēma ir cilvēka garīgā ceļa meklējumi, kā arī grūtības un maldi šajā ceļā. To klausītāju skaits ir šādai sarežģītai tēmai neraksturīgi liels.
Mūsu saruna ar Induli Paiču notika dažas dienas pirms viņš vienlaikus ar Kasparu Simanoviču paziņoja, ka noslēdz savas darba/kalpošanas gaitas Rīgas Lutera draudzē.
Sāksim ar vienkāršu jautājumu - vai cilvēks dzīvo tikai savā ķermenī?
Ja mēs koncentrējamies uz fizisko dzīvību, tad skaidra atbilde ir “jā”. Bet, ja saprotam, ka cilvēks ir sociāla būtne, tad šis jautājums uzreiz kļūst ļoti interesants, jo mūsu identitāte, mūsu lomas, stāsti, caur kuriem mēs sevi stāstām, mūsu garīgā dzīve pavisam noteikti atrodas ārpus mūsu ķermeņa robežām. Starp to, ko mēs saucam par savu personību, un mūsu ķermeni pastāv tieša paralēle: sākumā ir kāda maza šūniņa, no kuras pamazām izveidojas fiziskais ķermenis, un to ietekmē un veido viss, ko mēs esam uzņēmuši no apkārtējās pasaules. Protams, kodolā ir gēnu komplekts, bet vienlaikus ļoti liela ietekme ir apkārtējai videi. Līdzīgi garīgajā līmenī – mēs it kā izaugam no kultūras sfēras, uzkrājot pieredzi, idejas un impulsus ap savu personības kodolu. Tāpēc tikpat labi varētu teikt, ka šī garīgā pasaule ir tā, no kuras mēs nākam. Mēs esam piederīgi tam, kas pārsniedz ķermeņa robežas.
Ja cilvēks dzīvo ne tikai savā ķermenī, kaut vienlaikus arī tajā, - vai šim cilvēka fiziskās dzīves ciklam ir kāda jēga, kāds mērķis, jeb tā ir bezmērķīga, vienkārši notiekoša?
Manuprāt jēga ir, bet būsim uzmanīgi, ko ar šo vārdu saprotam. Ja mēs iedomājamies, ka ir kāda no malas nākoša gatava programma, kura mums vienkārši ir jārealizē, tad es būtu ļoti piesardzīgs. Drīzāk dzīve nozīmē to, ka mēs pakāpeniski izpaužam un atklājam to, kas mēs esam. Un no šāda viedokļa pati dzīve, dzīvošanas process arī ir dzīves jēga. Katrā ziņā, es nepretstatītu “vienkārši dzīvot” vai “dzīvot ar jēgu”. Atšķirība ir vairāk mūsu prātā, nevis praksē. Vienkāršā dzīve, ja mēs tā to vispār varam nosaukt, pati par sevi ir jēgpilna. Proti, pieredzēt visu to, ko nozīmē būt cilvēkam. Sajust, tostarp arī nepatīkamās lietas, domāt, kļūdīties – tas viss ir jēgpilni. Bet, protams, cilvēks grib to visu ieraudzīt kā daļu no lielāka stāsta un, manuprāt, mums īsti nav izvēles - ja mēs gribam nodzīvot normālu dzīvi, mums ir jāveido stāsts par to, kas un kādi mēs esam. Mums ir jātic, ka šāds stāsts pastāv vai vismaz, ka to iespējams izveidot. Respektīvi, ka dzīves jēgu var atklāt un formulēt.
Ja mēs runājam par šo vienkāršo dzīvi, tur laikam laikam katram būs vairāk vai mazāk cita izpratne par tās jēgu. Bet ja mēs runājam par šo tā dēvēto garīgās izaugsmes ceļu, pieļaujot, ka dzīvei vai dzīvībai kā tādai kaut kāda jēga tomēr ir, tad arī šim ceļam acīmredzot ir kaut kāds mērķis vai uzdevums. Tam ir kaut kādi posmi, kā jau jebkuram ceļam. Tas var būt galīgs, tas var būt arī bezgalīga spirāle, bet jebkurā gadījumā, to ejot, - vai tā ir vienkārši maldīšanās uz labu laimi, kaut kur klīstot, vai tomēr mēģinājums šajā ceļā kaut ko atrast?
Protams, ka cilvēks meklē, un ko īsti viņš meklē, viņš atklāj tikai procesa gaitā. Tur klātesošs ir mēģinājumu un kļūdīšanās aspekts. Nevar no kāda plauktiņa paņemt gatavu jēgu vai pareizo dzīvi. Domāju, ka mēs īstenībā justos ļoti apbēdināti, ja konstatētu, ka mums nemaz nav iespēju pašiem kaut ko mēģināt darīt, gribēt, cerēt, jo, lūk, ir kāds gatavs scenārijs, kas vienkārši ir jārealizē. Brīvība un atvērta nākotne piešķir dzīvei garšu. Un arī tas pieder pie jēgas.
No otras puses nav arī tā, ka cilvēka izvēles nozīmē maldīšanos uz labu laimi. Ne tikai garīgās tradīcijas, arī zinātne to savā ziņā apliecina. Klasiskā evolūcijas teorija paredz, ka attīstības process ir pilnīgi akls – to veido gadījumi. Bet tā ir tikai daļa no patiesības, jo no otras puses, jebkuri “spēles noteikumi” uzreiz rada arī to, ko matemātikā dēvē par atraktoriem. Proti, katras sistēmas īpašības nosaka to, kādos gala stāvokļos sistēma var nonākt. Pats vienkāršākais piemērs ir klasiskais metamais kauliņš. Tam ir sešas skaldnes, uz kurām tas eventuāli var nostāties. Un, ja jūs to ripināsiet pa gludu virsmu, ir ļoti maz iespēju, ka tas apstāsies uz viena no stūriem. Visticamāk, tas stabili nokritīs kādā no minētajiem sešiem variantiem. Savukārt, ja metamajam kauliņam būtu trijstūra piramīdas forma, tas attiecīgi apstātos uz kādas no savām trijstūra skaldnēm. Tas nozīmē, ka spēles noteikumi diktē rezultātu. Kaut arī kauliņš pa galdu ripo haotiski, tas, pie kā tas nonāk, ir jau samērā skaidrs starta mirklī.
Tālab domāju, ka visas tās reliģiskās sistēmas, kuras runā par to, ka evolūcija tomēr ir mērķtiecīga, intuitīvi ir uztvērušas šo aspektu. Jā, ir tāds prātam nepatverams, sarežģīts, šķietami gadījuma veidā notiekošs process, bet kaut kā tas viss virzās pretim ļoti konkrētiem rezultātiem. Un te nu mēs visi esam. Paraugoties atpakaļ, ir bijis miljoniem iespēju kaut kam noiet greizi, bet mēs esam tur, kur mēs esam. Cilvēkam attīstot sevī noteiktu uzmanību, vērību, vēlēšanos šo evalutīvo procesu izprast, rodas iespēja jau procesa gaitā sajust, ka būs šie galarezultāti, uz kurieni viss virzās. Un šādi mēs kļūstam par mērķtiecīgiem un apzinātiem evolūcijas dalībniekiem. Tā ir specifiski cilvēkam raksturīga privilēģija – saprast, no kurienes es nāku un kurp es eju, kas ir un kas nav reāli iespējams. Šajos dotajos spēles noteikumos tad es to savu dzīvi veidoju.
Tā ir specifiski cilvēkam raksturīga privilēģija – saprast, no kurienes es nāku un kurp es eju, kas ir un kas nav reāli iespējams.
Ja mēs runājam par šo garīgās dzīves ceļu, mēs agri vai vēlu atrodam terminus “apskaidrība,” “apgaismība”. Dažādās skolās tie tiek traktēti dažādi. Ko šie jēdzieni nozīmē jums? Vai tā ir šo jūsu minēto spēles noteikumu izpratne, pašas spēles, cilvēka dzīves mistērijas izprašana, vai pilnīga atbrīvošanās un saplūsme? Un, vai šī apskaidrība, apgaismība, pēc kā mēs tiecamies garīgajā ceļā - vai tas ir ceļa galapunkts vai tikai ārkārtīgi būtisks pieturas punkts, pēc kura sākās īstā spēle?
Sākšu ar jautājuma otru daļu. Es domāju, ka apgaismība nav galapunkts. Es drīzāk teiktu, kas tas ir viens no apziņas stāvokļiem jeb poliem. Lietojot svārsta metaforu, cilvēka apziņa svārstās starp diviem pretējiem uztveres veidiem. Vienā galā ir ierastā jeb kā mēs to nupat nodēvējām – vienkāršā – dzīve un uztvere. No šī pola raugoties cilvēks ir dzīvs organisms, kas viscaur ir vērsts uz to, lai nosargātu sevi, pilnveidotu savu dzīvi, izpildītu savu dzīvības turpināšanas uzdevumu utt. No šīs perspektīves es esmu ļoti konkrēts– re, kur mana āda, un viss, kas ir ārpus manas ādas, tas neesmu es. Es esmu iekšpusē, un mans uzdevums ir vai nu cīnīties ar visu apkārtējo pasauli par savu izdzīvošanu, vai mēģināt atsevišķos gadījumos ar to sadarboties. Citiem vārdiem, es esmu viens iepretim milzīgai pasaulei, kurā man jāatrod draugi, jācīnās ar ienaidniekiem, jāsadabū, ko paēst utt. Šādu uztveri jeb apziņas stāvokli garīgās tradīcijas dēvē par “nošķirto” jeb “relatīvo” apziņu. Tas ir stāvoklis, kurā bieži jūtos vientuļš, viens iepretim milzīgai pasaulei un, ja es konsekventi domāju, tad klāt vēl arī saprotu, ka mana cīņa par izdzīvošanu nemaz nav uzvarama. Tā ir bezcerīga cīņa, kurā varbūt var kādu mirkli pastiept garāku, kaut kā mazliet atlikt nenovēršamo faktu, ka esmu tikai puteklis un mans laiks kā fiziskai būtnei beigsies. Tāpēc šis apziņas stāvoklis ir nemitīgas frustrācijas lauks. Jo atšķirībā no suņa vai kaķa, kurš arī cenšas izdzīvot, bet, iespējams, tik ļoti plaši esības raksturu neapzinās (mēs, protams, to īsti nezinām, bet izskatās, ka dzīvnieki nepārdzīvo par dzīves jēgas trūkumu), mēs, cilvēki, šajā nošķirtajā apziņā dzīvodami, varam ļoti spēcīgi sajust savas robežas un kļūt dziļi nelaimīgi. Vienlaikus jāpiezīmē, ka šāds apziņas moduss, kurā cilvēks cīnās un nodrošina savu izdzīvošanu, nav vērtējams kā “slikts”, gluži otrādi – tas ir ļoti vajadzīgs. Ja tu vienā brīdī vairs necentīsies izdzīvot, tad, visticamāk, tevi apēdīs un ar to arī stāsts būs beidzies.
Bet svārstam ir arī otra puse – brīdis, kad mēs pamostamies ieraudzīt plašāku kopainu. Tieši to nozīmē jēdziens apgaismība jeb apskaidrība – tā ir pamošanās. Spēja ieraudzīt sevi plašākā kontekstā un saprast, ka nesamierināmā cīņa ar apkārtējo pasauli ir tikai viens no skatu punktiem. Apziņas spēju ir iespējams pagriezt citā gultnē un sākt aizdomāties – pag, nav jau tā, ka es esmu nokritis no Mēness. Es esmu izaudzis no tās pašas pasaules, ar kuru šobrīd cīnos. Es esmu tās izpausme! Es esmu veids, kā pasaule darbojas... Ja šo pavedienu turpina attīstīt, kādā brīdī var notikt tas fantastiskais apgaismības jeb izpratnes mirklis, kas vēlāk liek cilvēkam šo pieredzi aprakstīt visaugstākajās kategorijās. Vairs neesmu “viens iepretim visai pasaulei”, bet apzinos, ka jēdziens “es” ir attiecināms arī uz visu to plašo procesu, ko parasti saucam par realitāti. Šo apziņu garīgās tradīcijas dēvē par “vienotības” jeb “absolūto” apziņu. Tā rāda, ka spēles noteikumi ir visiem vienādi – tie ir izveidojuši gan mani, gan tos, kas ir man apkārt, un viss ir viens milzīgs, nedalāms process. Sauksim to par dao, par darmakaiju (dharmakaya), par Dieva valstību - vienalga. Ir viens milzīgs process, un es esmu šī procesa neatņemama daļa. Un viss, ko es spēju un nespēju, nāk no šī procesa. Tas, kas man patīk un nepatīk, nāk no šī procesa utt.
Apziņas stāvokļu spektra vienā galā cilvēks piedzīvo spēju konsekventi, egoistiski parūpēties par sevi; bet otrā – spēju maksimāli abstrahēties un ieraudzīt, ka ego cīņa ir savā ziņā iluzora.
Tātad apziņas stāvokļu spektra vienā galā cilvēks piedzīvo spēju konsekventi, egoistiski parūpēties par sevi; bet otrā – spēju maksimāli abstrahēties un ieraudzīt, ka ego cīņa ir savā ziņā iluzora. Jo mana cīņa ir veids, kā visa sistēma pati sevi uztur. Līdzīgi kā skatoties uz mežu – no malas tas šķiet vienkārši brīnišķīgs. Tik skaists, tik fantastisks! Savukārt, ja sākam pievērsties detaļām – kā kāda skudra tiek samīta vai kā nemitīgi kāds kādu mēģina apēst – mežs sāk likties kā ciešanu un moku vieta. Tieši tāpat arī cilvēks var uztvert pasauli, kā vienu vienīgu ciešanu ieleju, vai arī – par spīti tam, ka sāpju netrūkst – saredzēt to kā vienotu un viengabalainu brīnumu. Apgaismība ir katra mirkļa – šī mirkļa – absolūtās pašpietiekamības pieredze. Viss ir tā, kā tās ir. Viss nav “labi” no šaurās apziņas viedokļa, jo ir sāpes. Un tomēr kādā pārākā nozīmē viss ir labi. Nav labi no organisma izdzīvošanas skatu punkta, bet kopumā pasaule ir īsts dārgakmens un brīnums. Un es esmu tās izpausme.
Šo visu var pateikt ar vārdiem, bet vārdiem vien ir maza nozīme. Tikai tad, kad cilvēks to ir pieredzējis, sajutis, viņš atklāj tādu uztveres punktu, kurā viņš ar tās pašas meditācijas palīdzību var atkal un atkal atgriezties. Proti, jebkurā brīdī apjaust – jā, manā dzīvē šobrīd notiek milzīga cīņa, ir sacēlusies liela vētra, bet tomēr es zinu, es esmu personīgi pieredzējis, ka “viss ir ok”.
Apgaismība ir katra mirkļa – šī mirkļa – absolūtās pašpietiekamības pieredze.
Ir cilvēki, kuriem šķiet, ka šādas apziņas stāvoklis ir augstākais punkts, kas vispār ir iespējams. Proti, ja es varētu šādi pieņemt visu un ieraudzīt pasaules viengabalainību, tad es būtu uz mūžīgiem laikiem sasniedzis, kā jūs teicāt, garīgās attīstības mērķi. Bet mums ir jābūt uzmanīgiem, jo, ja mēs sekojam līdzi visiem kosmoloģiskajiem mītiem un stāstiem, tad Vienotais (sauksim to kā mēs gribam), no kā viss ir izplūdis, nemaz ar to vienotību nebija tik ļoti apmierināts. Kaut kas tajā totālajā, distancēti akceptējošajā pieredzē ir arī tāds, kas vienā brīdī liek aizdomāties – paga, bet tad jau tu vairs vispār nekur tā īsti neiesaisties! Jo viss ir labi -– tev nenogriež galvu, tas ir labi, tev nogriež galvu, tas arī ir labi! Kāda starpība? Nekam vairs nav nozīmes!
Ja tu nāc no lielām ciešanām, tad šāda distancētība liekas pievilcīgs punkts. Beidzot nesāp! Vai vismaz ir vienalga par to, ka sāp. Bet pavisam neilgi šādā stāvoklī uzturoties, sāc saprast (un es tagad pateikšu kā kristietis), kāpēc Dievs radīja pasauli. Kāpēc nepietiek ar to, ka vienkārši viss ir. Un tad pēkšņi saproti, ka augstākā garīgā pilotāža nav neviena no galējībām. Ideāls nav nedz šaurais egoisms un izmisīgā cīņa, ne arī stāvēšana kalna galā ar sajūtu, ka nekas uz mani neattiecas.
Garīgu briedumu piedzīvo tas, kurš, atgriezies atpakaļ dzīvē, sāk savādāk spēlēt to pašu spēli. Tikpat intensīvi, varbūt pat vēl intensīvāk, bet fonā ir šī svarīgā, mieru dodošā apziņa, ka esi izpratis, kas te īstenībā notiek. Tad dzīvi var sākt īsteni izbaudīt – ne hedoniski-fiziskā līmenī, bet tieši garīgā līmenī – arī visu to sarežģītību, kas pasaulē pastāv. Tev vēl arvien sāp, ja kāds iedur ar adatu, bet kopumā uz visām dzīves problēmām sāc skatīties citādi. Un tāpēc es teiktu, ka apgaismība ir tikai sākums. Proti, tajā brīdī sākas ceļš, kura mērķis ir pilnā mērā ļauties dzīvei, piedzīvot visu, ko tā mums dod. Piedzīvot visu, ko piedzīvojam.
Tātad par apgaismību mēs varētu runāt kā par šīs vienotības vai viengabalainības nevis tikai izprašanu ar prātu, bet tās sasniegšanu jeb piedzīvošanu. Savukārt tad, kad šī vienotība ir piedzīvota, nāk interesantākais – dzīvošana tālāk ar šo atskārsmi... Jeb kā jūs formulējāt, sākas ceļš, kura mērķis ir piedzīvot to, ko mēs piedzīvojam. Un tomēr, kāds tad mērķis ir šai tālākajai spēlei? Tikai pati piedzīvošana? Savā ziņa tas ir jautājums par predisponāciju un cilvēka brīvo gribu. Vai man ir tikai aktīvi jāturpina spēlēt jau šajā jaunajā apziņas līmenī, vai es varu sākt arī pārrakstīt spēles noteikumus, pēc kuriem es spēlēju, piedzīvodams to, ko piedzīvoju?
Brīvā griba, protams, ir milzīgi plašs filozofisks jautājums. Ja mēs saprotam, ka pēdējā nozīmē pastāv viens vienīgs, visu ietverošs process, tad loģiski jāsecina, ka arī tas, kādi mēs esam un kādas šobrīd ir mūsu lomas un kādas izvēles no tām izriet, ir šī viena procesa izpausme. Pats process ir brīvs! Tas rīkojas saskaņā ar sevi. Tāpēc tur – tajā apziņas svārsta galā, kur viss atklājas kā viens –mēs esam brīvi izvēlējušies vai izvēlamies savu ceļu. Tā ir mūsu brīvā griba. Bet, kad pievēršamies apziņas svārsta konkrētības polam, tur brīvā griba kļūst stipri nosacīta.
Proti, kamēr Šekspīrs raksta savu lugu, viņš var katru lugas personāžu radīt dažādi, viņš tajā ir absolūti brīvs. Luga brīvi plūst no viņa. Kad luga ir uzrakstīta un kāds – varbūt Šekspīrs pats – spēlē konkrētu lomu, tad brīvība ir daudz mazāka. Katrs aktieris piešķir savu garšu, bet nevar izkāpt no lugas rāmjiem. Kā process esmu brīvs, kā indivīds esmu ierobežots. Un mana ierobežotība ir veids, kā izpaužas sākotnējā brīvība. Prāts ar grūtībām spēj satvert šo abstrakcijas līmeni.
Kā process esmu brīvs, kā indivīds esmu ierobežots. Un mana ierobežotība ir veids, kā izpaužas sākotnējā brīvība.
Apgaismības mirklī mēs ieraugām, ka ir bezgalīgi daudz dzīvju, bezgalīgi daudz pieredžu un šobrīd mēs ejam cauri šai konkrētajai pieredzei. Un mēs vēlamies to piedzīvot. Konkrētā, ierobežotā pieredze ir manas konkrētās dzīves mērķis. Vienlaikus es saprotu, ka man nav tāda veida brīvības, lai es iedomātos, ka esmu pilnīgi neatkarīgs no visiem apstākļiem utt. Īsta brīvība pastāv tikai tajā dziļajā, mistiskajā nozīmē – tajā Avotā, no kura es nāku un kura izpausme es esmu.
Tā ir ļoti interesanta filozofiska tēma, bet es teiktu, ka apgaismotība nozīmē, ka es stipri mazāk cīnos ar sevi. Stipri mazāk man ir sajūta, ka man ir kaut kas jālauž sevī. Tā vietā nāk patiesa interese: pag, kā tad šāds cilvēks, kāds es esmu, es varu nodzīvot savu dzīvi? Kas ir tas, ko tikai es varu radīt? Ko tikai es varu izdarīt? Kas tieši man ir jāpiedzīvo? Kas ir mans unikālais pienesums, mana loma visā notiekošajā?
Ja manī ir īsta apgaismības pieredze, es varu saprast vēl vienu lietu – atgriežoties pie analoģijas ar lomām… Reizēm izrādē ir kādi personāži, kas uz skatuves atrodas gandrīz visu lugas laiku. Bet tad ir kāds personāžs, kurš uznāk uz skatuves – Alanam Votsam laikam bija šis piemērs – kaut kā neveiksmīgi pakrīt un… viss. Visa loma ir šī viena īsā epizode! Jautājums: kāda jēga tādai lomai? Iedomājieties, kā jūtas aktieris, kuram ticis šāds bezjēdzīgs uzdevums! Bet tomēr izrādās, ka viņš caur īso epizodi izmainīja visas lugas dinamiku. Tāpat arī cilvēka dzīve – tā var būt dažāda garuma, tai var būt ārkārtīgi dažādi nosacījumi un izpausmes, bet tikai apgaismības mirklis atklās, ka ikviens ir bijis nepieciešams un vērtīgs. Ir tik bezgalīgi svarīgi arī šādi pieredzēt pasauli! Mana dzīve ir manas dzīves uzdevums.
Ja mēs runājam par veidiem, kā ejot garīgo ceļu, nonākt pie šīs apgaismības. Viens ceļš varētu būtu sistemātiski iet aizvien dziļāk, lasot, studējot visdažādākās skolas, reliģijas, filozofus un domātājus, rakstniekus un guru – to klāsts ir bezgala plašs. Katrā katrs var atrast kaut ko, kas viņam der. Šo varētu dēvēt par prāta ceļu. Tomēr bieži šajā ceļā nekāda apgaismība nerodas, jo es to nevaru piedzīvot, kamēr es to neizjūtu ar visu sevi, ar sirdi, nevis tikai prātu. Otrs attiecīgi varētu būt intuitīvais vai sirds ceļš. Tas ir, ja mēs aizbrauktu uz Amazones džungļiem un satiktos ar viņu šamani, kurš nav lasījis neko no šī visa, - viņš tāpat varētu jūs ievest tajā pasaulē pa pilnīgi citiem vārtiņiem, bet pasaule būs tā pati. Par sirds ceļu laikam ir ļoti grūti ko pateikt priekšā, jo katram tas var būt savādāks. Bet kā ar šo prāta ceļu, - kas būtu tie instrumenti, mehānismi, ko cilvēks var pielietot, lai Sajustu? Meditācija, elpošana. Kas vēl? Ko jūs iesakāt, kādā veidā izjust?
Prāta ceļš manā izpratnē nozīmē konsekventi un loģiski mēģinot saprast pasauli. Cilvēks pamazām saprot: pasaule ir tāda, kāda tā ir, un fundamentāli cīnīties ar to ir bezjēdzīgi, jo arī šī cīņa ir daļa no realitātes utt. Klasiskajās reliģijās – kā jūdaisms, kristietība, islāms – lasāmi loģikā un prāta slēdzienos balstīti teksti, kuri ved prātu pie Dieva vienuma atziņas. Caur Dieva jēdzienu cilvēks tiek atvests arī pie pasaules vienotības atziņas. Dievs ir viens nevis skaitliskā nozīmē (ir viens Dievs, nevis daudz dievu), bet filozofiski: ir tikai Viens. Visu pastāvošo var aprakstīt kā Dieva esenci, Dieva īpašības un Dieva darbus. Viss ir vienots, jo saistīts ar Vienu. Domāju, ka ar prātu var ļoti daudz ko izdarīt un nonākt pie ļoti dziļiem izpratnes līmeņiem, kas faktiski jau robežojas ar sirds ceļu.
Savukārt, sirds ceļš… Es teiktu – lai cik jums tas neliktos dīvaini – ka īsta meditācija ir sirds ceļš. Proti, ko nozīmē meditācija? Meditēt nozīmē nedalīti mesties iekšā realitātē. Meditējot es mācos realitāti nekomentēt, mācos to neapspriest, nevērtēt, nedomāt par to, bet vienkārši būt tajā. Kad esi pa īstam tajā iekšā, tur rodas arī atbildes.
Meditēt nozīmē nedalīti mesties iekšā realitātē.
Manā dzīvē tas ir bijis izšķiroši svarīgi. Es domāju par pasauli tā, kā domāju, tikai tāpēc, ka man ir bijusi iespēja līdztekus dažādu tekstu lasīšanai daudz nodarboties ar meditāciju. Un es jums varu atzīties, ka, piemēram, man pagāja vairāki gadi, kamēr es īsti aptvēru, ko meditācija nozīmē. Sākumā man teica apmēram sekojoši – tavs galvenais uzdevums ir būt “šeit un tagad,” vari koncentrēt savu uzmanību uz elpu, uz Dievišķo klātbūtni, bet pats galvenais būtu atteikties no visādiem tēliem, domām, priekšstatiem… Man šķita, ka es tā kā saprotu šo instrukciju. Es sēdēju un centos būt šeit un tagad. Pagāja gadi līdz es pēkšņi atskārtu, ka esmu to tomēr pārpratis, jo no savas meditācijas sagaidu kādu īpašu stāvokli. Es it kā esmu “šeit un tagad”, it kā mēģinu nedomāt domas, būt klāt, bet visu laiku fonā ir jautājums - vai tas notiek, vai nenotiek tā, kā tam jābūt? Es nesaku, ka tā ir visiem, iespējams, kādam viss ir skaidrs pirmajā nodarbībā, bet man bija vajadzīgs krietns laiks, lai es saprastu, ka meditācijas būtība ir šī atsacīšanās meklēt īpašus apziņas stāvokļus. Atsacīšanās meklēt “otru krastu”, meklēt citu “tīrā lotosa zemi”, kā teikts budisma tekstos, meklēt kaut kur sevī vai ārpus sevis īpašu apziņas stāvokli. Meditācijas mērķis ir pretējs: mīļais draugs, apsēdies, norimsti un pavēro, kā tas ir – vienkārši būt tam, kas tu esi. Bez pretenzijām!
Īpašie pieredzes mirkļi nāk kā blakus efekts – caur atklājumu, ka šis mirklis, kurā es esmu, ir pati, pati apbrīnojamākā realitāte. Neviena mana fantāzija, neviena vienpusīgi skaista vai iztēlē uzburta patīkama pasaule nav tik apbrīnojami pilnīga, dziļa, fantastiski skaista kā šis mirklis, kurā es vienkārši esmu.
Tā tiešām ir tāda atteikšanās no prāta. Nevis tādā nozīmē, ka es nedrīksti domāt, nē, nē – bet vairs nav nepieciešamības domās cīnīties ar realitāti. Vienkārši mēģini izjust pašu mirkli, nu tā pa īstam. Nevis sēdi un domā par dzīves problēmām (tad meditācijas laiks rit lēni un ir nenormāli grūts), bet mazliet abstrahējies no visām prāta konstrukcijām, no tā, kā tu gribētu pasauli mainīt, kā tu gribētu to pārvērst – tai skaitā sevi, savu dzīvi. Mirkli apstājies un vienkārši sajūti pieredzi, kā tas ir – būt.
Kad šādi mirkļi sāka notikt, es pirmo reizi iekšēji sapratu, ko vispār meditēšana grib panākt. Un kopš tā brīža mans ceļš aizgāja pavisam savādāk. Es varu teikt, ka šobrīd saredzu meditāciju kā vienu no absolūti centrāliem garīgās izaugsmes instrumentiem. Ja cilvēks saka, ka meditācija nav nekas īpašs, meditēt var, arī kartupeļus tīrot utt., es saku – jā, tā tiešām ir – dzīvi var sajust jebkurā brīdī, jebkuru darbu darot. Tomēr vajadzīga prakse, lai līdz tam nonāktu. Piemēram, kā to dara dzenbudisti – viņi sēž, pavērsušies pret sienu. Tā ir maksimāli neinteresanta nodarbe – tad jau kartupeļus mizot ir interesantāk, vismaz katrs mazliet savādāks. Bet viņu praksē nav nekādas izklaidējošas darbības. Vienkārši sēdi un skaties sienā. Cik šausmīgi! Bet izrādās, ja tu nepretojies, un tevī apklust iekšējais dialogs – cik tas ir muļķīgi, ka es te sēžu, man ir jāredz cauri tai sienai, man ir kaut kas, nezin kas jāsasniedz – vienā brīdī tieši absolūtā formas tīrība palīdz izjust esošo mirkli kā tādu. Ir labi, arī tad, ja nekas ārēji nenotiek. Kā jau teicu, katrs mirklis ir pašpietiekams. Tas ir pilns ar apziņu, ka šī pasaule ir absolūti, absolūti skaista. Budisti teiktu: nirvāna ir samsāra un samsāra ir nirvāna. Kristieši teiktu: Dieva valstība ir šeit. Mums nav jābūt kaut kur citur, bet tieši pa īstam jābūt šeit un tagad. Vārtu, caur kuriem mēs centāmies iziet labākā dzīvē, nemaz nav. Tieši tik ilgi, kamēr tu centies aiziet projām, sirds bija tik nemierīga. Bet brīdī, kad esi pa īstam šeit, tu esi nonācis kā citā pasaulē. Tā ir tā pati pasaule, bet tik bezgalīgi citādi uztverta un izjusta.
Domāju, ka senie meistari apzināti nevienam neteica priekšā, ko apgaismība nozīmē. Tāpēc, ka atkal – līdzko es šo visu izstāstu, sarosās prāts – ahā, man tas jāprecizē! Vai es esmu atmetis centienus kaut kur nonākt? Vai tagad es sēdēšu pareizāk? Diemžēl ir vajadzīgs laiks, jāpasēž pietiekami ilgi, kamēr tev pašam apnīkst visi tie prāta konstrukti un tu vienā brīdī notiek brīnums – sirds jūt, cik tas ir fantastiski, ka es te esmu. Man nav prāta radītu traktātu, ir sirds pieredze.
Tieši tāpēc jau minēju meditāciju pie prāta ceļa instrumentiem. Jūs trīs gadus sēdējāt prāta konstrukcijas pēc – saprotot, ka meditācija būs tas ceļš, kā jūs tiksiet pie atklāsmes. Jūs bijāt izlasījis, jūs sapratāt, jūs zinājāt, kas ir meditācija, jūs sapratāt, kāpēc tā ir paredzēta, lai atteiktos, lai ieraudzītu un jūs to praktizējāt diendienā, kamēr pēc trim gadiem sasniedzāt vēlamo. Viens no sirds ceļa instrumentiem, savukārt, ir pavisam vienkāršs – būšana ciešā saskarsmē ar dabu, māti zemi, gaiju. Tas ir ceļš, ko izsenis gājušas un joprojām iet pirmtautas, un ko savulaik gāja arī mūsu senči, senie latvieši.
Savā ziņā to iesaka arī Kens Vilbers, kura Integrālās attīstības teorija ir pamatā Integrālās Izglītības institūtam. Viens no variantiem, ko viņs iesaka, lai no sestās apziņas attīstības pakāpes (augstākā, kamēr nepieļauj garīgās pasaules esamību) tiktu uz septīto (no deviņām) – ejiet dabā. Kur ir lietus, kur ir saulriets, kur ir vējš, kur ir mežs, kur ir smiltis... Jo, ja mēs runājam, ka es esmu Visums un Visums esmu es, es esmu arī šis lietus, es esmu arī šis saulriets, un es mēģinu to neaprakstīt – ak, cik brīnišķīgs saulriets. Es mēģinu būt šis saulriets. Kad tas punkts ir sasniegts, vienalga, kuru ceļu ejot, tas ir viens un tas pats. Vienotība. Nedualitāte.
Jā, es kopumā piekrītu. Es teiktu, ka daba pozitīvi uz mums iedarbojas tieši tāpēc, ka dabā nav tik klātesoši cilvēku centieni pārveidot pasauli, lai tiktu pie labākas dzīves. Tālab mūsdienu cilvēks, kas ir pieradis izolēties no dabas aiz sienām un dzīvot iedomāti labos apstākļos, ja viņš pēc daudziem gadiem pirmo reizi aizbrauc uz mežu, sākumā tur jūtas visai nekomfortabli. Bet, kādu laiku tajā mežā pavadījis, viņš pēkšņi sajūt, ka… ir labi. Mežā nekas nav perfekts. Un tomēr tieši tas ir perfekti. Rodas dziļa pieredze par to, kā tas ir – ļauties. Mežā viss vienkārši notiek – bez taviem komentāriem, bez taviem mēģinājumiem kaut ko uzlabot. Mežs tevi pieņem – kā viesi un kā daļu no sevis. Šādā ziņā tas ir labs garīgs instruments, es jums pilnīgi piekrītu, un, jā, es to nepretstatīšu, protams, meditācijai. Jo, redziet, arī pastaiga pa mežu var kļūt par tādu kā jaunu iespaidu krāšanu. Var arī rasties sajūta, ka labi ir tikai mežā un nekur citur. Vai tikai tur, kur līst lietus vai tikai tur, kur ir redzams saulriets. Tās atkal būs sava veida lamatas. Arī sirds ceļš nav bez maldiem...
Mežā nekas nav perfekts. Un tomēr tieši tas ir perfekti. Rodas dziļa pieredze par to, kā tas ir – ļauties.
Kāpēc šis prāta ceļš, manuprāt, ir tik sarežģīts un kāpēc mūsdienu civilizācija ir tik frustrēta, pretstatā pirmtautām – mēs esam aizgājuši prom no dabas, no mūsu mātes klēpja, ja var tā teikt... Kamēr mēs bijām kopā ar dabu, mēs jau automātiski bijām procesa sastāvdaļa. Pašlaik mēs esam uzbūvējuši prāta un patēriņa sabiedrību. Un līdz ar to, kā jūs sakāt – cilvēks nonāk mežā un viņam ir bail. Cilvēks iziet laukā tumšā naktī, zvaigžņotā debesī un viņš pēc minūtes... man pašam tā ir bijis, es pēc trim minūtēm ieskrienu atpakaļ mājās, nu auksts. Nē, nav auksts – tā sajūta ir varbūt pat biedējoša. Runājot par šamaņiem.... Viens no paņēmieniem, ko viņi iesaka rietumniekiem, lai atgūtu zaudēto saķeri ar sevi kā dabas sastāvdaļu, ir vision quest. Droši vien jūs zināt, tās ir trīs vai četras dienas pašam ar sevi, bez jebkādiem sakaru līdzekļiem, pie dabas, piemēram mežā, ierobežotam 20 kvadrātmetros, maigais variants – ar tikai ūdeni, skarbais variants – bez jebkā. Ir aprakstīti daudzi gadījumi, kad cilvēks, teiksim tipisks Rietumu sabiedrības pārstāvis, veiksmīgs, bet frustrēts biržas mākleris, kas nav sapratis, kā var būt savādāk, - ja viņš iztur šīs 4 dienas, viņš iznāk no meža jau kā cits cilvēks. Savā ziņā jau arī tā ir tā pati meditācija. Iespēja piedzīvot. Sajust kaut brīdi šos apskaidrotības, apgaismības, šos vienotības mirkļus. Tās būtu šīs virsotnes sajūtas, ko cilvēks, kā arī jūs to bieži sakāt, var izjust pat neko īpaši nedarot un pat negaidot. Un savā ziņā viens no garīgā ceļa mērķiem būtu šīs virsotnes sajūtas piedzīvojumu brīžus pārvērst konstantā, plato sajūtā. Kas, jūsuprāt, ir šī plato sajūta?
Redziet, man te jāatsaucas uz jūsu pieminēto Vilberu, kurš saka, ka pastāv apziņas stadijas un apziņas stāvokļi. Apziņas stadijas ir kā tādi dzīves pakāpieni – nonācis kādā, es esmu atradis stabilu, ikdienā lietojamu veidu, kā principiāli pret pasauli attiekties. Piemēram, es vairs neesmu pusaudzis, kuram liekas, ka vecāki neko nesaprot, esmu sācis novērtēt gudrību, kas bijusi cilvēkiem pirms manis vai tamlīdzīgi.
Savukārt, apziņas stāvokļi ir tādi atsevišķi, parasti īslaicīgi, pieredzes momenti, kurus cilvēks var vispār nesaprast. Tie var tikt iedoti nejauši vai rasties prakses ceļā. Bet starpība ir tajā – ja esmu nonācis neparastā apziņas stāvoklī, tad, visticamāk, es palieku pasīva novērotāja lomā, es vienkārši pieredzu kaut ko. Pēc tam es varu mēģināt saprast vai izstāstīt citiem, ko es esmu pieredzējis – tā un tā notika ar mani. Gadījās. Bet, kad Vilbers runā par apziņas attīstības stadijām, viņš runā par prasmi veidot savas attiecības ar cilvēkiem, ar sevi, ar pasauli, ar realitāti no dažādiem skatu punktiem. Proti, es varu noteiktā apziņas stāvoklī piedzīvot to, ka viss ir vienots, bet tas nenozīmē, ka es protu šādi attiekties pret citiem. Vēl vairāk, tas pat nenozīmē, ka es protu, piemēram, izdarīt pareizus secinājumus no savas pieredzes. Nu labi, mēs visi esam viens – ko tas tagad nozīmē? Kā tas ir, ka mēs visi esam viens? Vai tagad mums visiem jāģērbjas vienādi? Pag, vai tas nozīmē, ka man slepkavam ir jāļauj slepkavot? Ko nozīmē tas, ka mēs esam viens?
Dzīvot ar jaunu pieredzi nozīmē apgūt jaunas prasmes, iegūt jaunus līdzsvarus. Piemēram, kaut kāda egoistiska attīstības stadija. No tās skatu punkta ir labie un ļaunie, mani draugi un mani ienaidnieki. Pasaule sadalās tajā, kas man patīk un tajā, kas man nepatīk. Viss ir vienkārši un skaidri. Atliek tikai darīt – cīnīties, karot… Bet tad lēnām un pamazām manas pieredzes, citādās uztveres stāvokļi, apgūtās zināšanas sāk liecināt, ka viss nav tik melnbalti un arī ego man nav jāuztver kā pabeigts veselums, bet, ka tas arī ir plūstoša lieta. Faktiski tas nozīmē, ka mans iedalījums labajos un ļaunajos arī ir savā ziņā nosacīts, jo tas izriet no mainīgā ego… Tad es sāku mācīties – un tas parasti ir garš process – neaizmirst to, ko es tagad zinu, integrēt, iekļaut šīs garīgās pieredzes savā ikdienas dzīvē. Tas bieži vien prasa virkni radošu ideju.
Es to salīdzinātu ar atklājumiem zinātnē. Iedomājieties – Einšteins kādā lielā, lielā apgaismes mirklī izveido savu slaveno vienādojumu E=MC2. Viņš kaut ko ir aptvēris. Labi, mēs tagad to zinām. Tas gan arī ir nosacīti, ne velti savulaik bija joks, ka tikai četri cilvēki pasaulē saprot relativitātes teoriju un pēcāk to pašu teica par kvantu fiziku. Bet pat tad, ja kādi to saprot – vēl mazāk ir tādu, kas spētu to pielietot. Spētu no šī atklājuma nonākt līdz praktiskām lietām. Tas, ka mēs saprotam aerodinamikas likumus, nenozīmē, ka mēs uzreiz mākam izgatavot lidmašīnas un droši tās lietot. Mēs tikai pamazām apgūstam to, ko mēs esam sapratuši.
Un vēl. Dažkārt mēs pārprotam to, ko esam piedzīvojuši, vai saprotam to tikai soli pa solim. Viens piemērs no kristietības. Jēzus saka: jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts, ka tev būs savu tuvāko mīlēt un savu ienaidnieku ienīst, bet es jums saku – mīliet arī savus ienaidniekus. No mana egoistiskā skatu punkta tas ir ļoti dīvains apgalvojums! Man jāmīl mani ienaidnieki? Ko tas nozīmē? Varbūt es pat esmu piedzīvojis mīlestības pieredzi, bet vienalga man paliks jautājums – kā tas izskatās praksē? Kā to darīt? Un te ir tas stāsts par mūsu pakāpenisku, lēnu attīstību. Jānāk ne tikai spožai idejai, bet jārodas praktiskai gudrībai. Ja tu mēģināsi mīlēt savus ienaidniekus, turpinot viņus uzskatīt par saviem ienaidniekiem, tu esi neiespējamā misijā. Mīlēt ienaidnieku, visticamāk, nenozīmē sakost zobus un mēģināt izlikties, ka es mīlu to, ko es nemīlu, bet, ka tas nozīmē mainīt savus priekšstatus par šiem cilvēkiem un attiecībām ar viņiem.
Tad šis plato būtībā nozīmētu šī kvantu vienādojuma atrisinājumu, apgaismības vai sauksim kā gribam piemērošanu ikdienas dzīvei. Dzīvojot jau pielietojot to.
Precīzi.
Ja runā par veidiem, kā piedzīvot šīs virsotnes sajūtas, viens no izplatītākajiem Rietumu sabiedrībā noteikti ir kultūra, māksla. Mūzika laikam ir joma, kur katrs ar muzikālo dzirdi apveltītais var diezgan viegli piedzīvot tādu ārkārtīgi spēcīgu katarses sajūtu, tāpat arī labā teātra izrādē, redzot spēcīgus mākslas darbus, pat labu kino. Šis arī ir tāds kā sirds ceļš, acīmredzot, ne vien daba, bet arī šī te katarses stāvokļa piedzīvošana. Jautājums, vai tu pēc tam spēj analizēt, ko tu tur piedzīvoji? Kādas ir jūsu domas par mākslas nozīmi garīgajā ceļā?
Man liekas, ka māksla ir ļoti liela lieta. Pirmkārt, es domāju, ka māksla ir viens no veidiem, kā cilvēks vispār spēj sevi saprast. Es teiktu pat vēl vairāk – īstenībā, spēj sevi panest. Un panest to realitāti, kurā mēs esam. Manuprāt, tā ir fantastiska dāvana un iespēja katram no mums.
Vienlaikus, protams, kā jau visas dāvanas – saistīta arī ar dažādām grūtībām un pārbaudījumiem. Es teiktu, ka mākslai ir milzīga loma, tāpēc, ka tā piekļūst cilvēka radošuma brīnumam... Mēs labi zinām, ka Freids un visi pārējie, runāja par nošķīrumu starp apziņu un zemapziņu. Tas nošķīrums var mums nepatikt un mēs varam to kritizēt, bet lietas būtība ir ļoti vienkārša – mēs apzināmies tikai nelielu daļu no visiem tiem procesiem, kas mūsos notiek. Un es šeit nerunāju tikai par to, ka mēs nezinām, kas šobrīd notiek mūsu aknās, kādi precīzi fermenti tajās tiek sintezēti. Arī to, kas notiek mūsu psihē, mēs zinām tikai daļēji. Klasiskais piemērs par sapņiem – kas ir tas, kas ģenerē mūsu sapņus? Tie ir kādi mūsu pašu psihiskie procesi, bet vienlaikus mūsu apziņa tos novēro kā kādu gatavu produktu. Kāds ir secinājums? Cilvēkā ir tādi radošie dziļumi, kurus viņš pats vēro ar izbrīnu.
Es domāju, ka māksla ir viens no veidiem, kā cilvēks vispār spēj sevi saprast. Es teiktu pat vēl vairāk – īstenībā, spēj sevi panest.
Mūsos katrā ir šī radošā enerģija. Es personīgi šeit, starp citu, visvairāk redzētu piepildāmies Rietumu tradīcijai svarīgos Bībeles vārdus, ka cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības. Ja Dievs ir radītājs, tad arī mūsos ir kāds avots, kas visu laiku rada tēlus, rada jaunas iespējas, kombinācijas, idejas utt. Diemžēl dažiem no mums šis te radošais kanāls ir nobloķēts, kamēr citi ir iemācījušies to vairāk dzirdēt un saklausīt. Bet caur to tā pasaule, kurā mēs dzīvojam, tiek fantastiski ietekmēta. Jo bieži vien, kā to varam redzēt arī filozofijas vēsturē un pavisam noteikti psiholoģijas vēsturē, vispirms ir bijuši mākslas pasaulei piederīgi ģēniji, kuri radošā veidā ir uztaustījuši kaut ko, un tikai pēc tam mēs, pārējie, esam sapratuši, ko īsti viņi ir pateikuši un radījuši. Kas īstenībā ir tas, kas caur viņiem ir atklājies. Tālab radošais process ir ārkārtīgi nozīmīgs. Jā, tas ļauj man “izlikt laukā” to, kas manī notiek. Un varbūt arī pašam caur to kaut ko saprast. Taču ļoti bieži īsti radošs process pārsteidz un pavisam noteikti pārsniedz mani pašu. Tālab var gadīties tā, ka pats autors nemaz īsti līdz galam nesaprot, ko viņš ir radījis. Jānāk kādam citam, kurš to ierauga. Un pats esi pārsteigts, ka arī kaut ko tādu var tavā darbā sadzirdēt, saskatīt. Un es domāju, ka tas ir vēl viens atgādinājums, ka mēs esam daudz vairāk, nekā mums šķiet. Mūsu iekšējie iztēles procesi ir ārkārtīgi spēcīgi un nozīmīgi, tieši tur mēs saskaramies ar lielajām plūsmām, kas ir pasaules pamatā.
Neieiesim diskusijā, kas ir un kas nav māksla, bet es sadzirdēju jūsu teiktajā un jūs mani palabojat, ja tas tā nav – ka māksla visplašākajā izpausmē ir šī radītāja mūsos demonstrācijas iespēja. Ja mēs esam vienoti, tad mēs arī esam radītāji vienlaikus. Un tātad māksla ir viena no šīm formām.
Precīzi.
Runājot par instrumentiem sirds ceļā, ir kāds sens un iedarbīgs līdzeklis – augi skolotāji, kā tos dēvē daudzi to praktizētāji, jeb psihodēliskie augi. Šamaņi, priesteri, senie domātāji un valdnieki tos ir lietojuši sen pirms mūsdienu civilizācijas parādīšanās, par ko liecina neskaitāmi dokumenti un arī arheoloģiskie izrakumi. Mistiskais dzēriens soma, mūsu pašu sarkanās mušmires jeb amanita muscaria, psiloscibīnu saturošās maģiskās sēnes, marihuāna, arī ajavaska – tie ir tikai zināmākie augi, kas tikuši lietoti gadsimtiem un tiek lietoti joprojām. Nesenākajā pagātnē to ziedu laiks bija hipiju periods, kas saistījās arī ar plašu sintezētā psihodēliķa LSD lietošanu. Tam sekojošais pilnīgais šo vielu aizliegums (arī zinātnisko pētījumu jomā) uz ilgiem laikiem daudzuprāt bija galvenokārt valdību un vispirms jau ASV valdības vēlme iegrožot plašu cilvēku masu spēju sākt paskatīties uz lietām savādāk. Cilvēks, kas ir ieraudzījis savādāku pasauli, kurā dominē mīlestība, nevar uztvert, ka karš – tas ir normāli. Vudstoka un hipiji nāca ar saukli “Make Love Not War” un plašām demonstrācijām pret karu Vjetnamā. Turklāt aizbildinājumi ar rūpēm par cilvēku veselību tiek atspēkoti ar to, ka alkohols un tabaka, kas kopā ar cukuru ir stiprākās legālās nakotikas, ir ne tikai atļauti, bet tiek plaši reklamēti. Pašlaik pasaulē ir vērojama psihodēliskā renesanse, daudzās pasaules valstīs jau ir legalizēta marihuāna, tiek dekriminalizēta psiloscibīna lietošana un zinātniekiem atkal tiek atļauti pētījumi ar psiloscibīnu un DMT – īpaši saistībā ar to spēcīgo antidepresijas iedarbību. Kāds ir jūsu viedoklis par šo tā dēvēto augu medicīnu tieši apziņas paplašināšanas kontekstā?
Mans viedoklis šajā gadījumā ir pretrunīgs. Sākšu ar to, ka paskaidrošu vispirms izteikti negatīvo pusi. Mana sieva strādā psihiatrijas nozarē un, ja jūs viņai uzdotu šādu jautājumu, viņa teiktu – pirms tu atbildi, atbrauciet pie manis, paskatieties, kas dažkārt notiek ar cilvēkiem, kas šīs vielas ir lietojuši. Mēs esam dažādi un arī reaģējam dažādi. Šīs vielas ir spēcīgas, un arī to izraisītie efekti ir ļoti spēcīgi. Daži parādās tikai daudzus mēnešus pēc lietošanas. Bieži vien tie ir neprognozējami. Un tas nozīmē tikai vienu – ir viss pamats būt ļoti piesardzīgiem. Es nepiekrītu konspirācijas teorijām, ka vienkārši valdībām nepatika patstāvīgi domājoši cilvēki, un tāpēc šīs vielas aizliedza. Varbūt tiešām bija arī nepatika pret visādām kustībām, par to nav šaubu, bet ir objektīvs risks. Tālab domāju, ka labākais, kas varētu notikt caur jūsu pieminēto psihodēlijas renesansi – un es gribētu cerēt, ka tā arī notiks – nebūtu tas, ka šīs vielas kļūtu pieejamas katrā kioskā, bet gan – cilvēki beidzot saprastu, ka noteiktā kontekstā, ar noteiktu pieeju un noteiktu vidi (jeb noteiktu “set and setting” kā viņi paši to sauc), efekts var būt arī atverošs. Un dažkārt arī palīdzošs. Katrā ziņā nav šaubu, ka mēs visi esam daļa no šīs dzīvās dabas, un tas tiešām neizbrīna, ka faktiski katrai kaitei ir arī kāds dabas dāvāts risinājums, mēs tikai tos bieži vien nezinām. Pirmtautas ir atklājušas to, ka augi palīdz nonākt izmainītos apziņas stāvokļos. To var panākt arī ar citām metodēm, sasniegt ļoti līdzīgus stāvokļus. Kāpēc tas varētu būt noderīgi? Es teiktu, ka cilvēkam, kuram patiešām nav paveicies un kurš atrodas ļoti striktā, šaurā materiālistiskās domāšanas kastītē, kur faktiski jebkas, kas iziet ārpus taustāmām lietām, ir vienkārši kaut kas nenozīmīgs vai pat negatīvs, jā, tādam cilvēkam varbūt šāda pieredze var izrādīties ļoti, ļoti atveroša.
Tikai tad, ja mēs ļoti nopietni izvērtējam drošības un kopējās psihiskās veselības aspektu, es piesardzīgi teiktu, ka augi ir viens no instrumentiem. Un droši vien, ka tie tiks vienā vai otrā formā tālāk pētīti un iekļauti kopējā psihiatrijas un psihes dziedināšanas instrumentu klāstā. Jo nav arī šaubu, ka tās psihiskās problēmas, ar kurām rietumu sabiedrība saskaras, ir tik plaši izplatītas un tik daudzveidīgas, ka ar esošajiem instrumentiem būs ļoti grūti tikt galā. Neviena klasiskās rietumu medicīnas tablete neiedos pacientam jēgas izjūtu. Bet, iespējams, šāda ļoti neparasta, psihodēliķu izraisīta pieredze var aktivizēt kādus jēgas meklējumus. Vīlušies būs tie, kas cerēs, ka viss tiks izdarīts viņu vietā. Tas ir jau pieminētais stāsts par starpību starp apziņas stāvokļiem un apziņas attīstības stadijām.
Neviena klasiskās rietumu medicīnas tablete neiedos pacientam jēgas izjūtu. Bet, iespējams, šāda ļoti neparasta, psihodēliķu izraisīta pieredze var aktivizēt kādus jēgas meklējumus.
Es jums pilnīgi piekrītu un arī esmu pret šo līdzekļu pilnīgu legalizāciju, tostarp marihuānas, plašā lokā. Taču esmu par pieeju zinātniekiem šo vielu pētniecībā, jo jau šobrīd esošie pētījumi uzrāda psiloscibīna, DMT un MDMA iedarbīgumu depresiju, PSTD, trauksmes, epilepsiju utt. ārstēšanā, ko nespēj BIG PHARMA ķīmiskie preperāti. Kuri ne tikai ne vienmēr spēj palīdzēt, bet kuriem ir arī spēcīgas blaknes un kas izraisa atkarību. Tai pat laikā jāapzinās, ka pieeja šiem psihodēliskajiem līdzekļiem jau tagad ir diezgan brīva, jo daudzviet pasaulē tie ir legāli atļauti. Un, ja kāds gribēs, viņš vienmēr atradīs veidu, kā šīs vielas dabūt. Taču, ja cilvēks ar bipolāro depresiju, šizofrēniju vai PTSD tās lietos pats uz savu galvo – bez psihiatra vai cita spēcīga profesionāļa palīdzības, sekas var būt diezgan bēdīgas. Ir cilvēki, kas izdara pašnāvību pēc ajavaskas lietošanas, jo viņi netiek galā ar to, ko viņi ierauga. Šī integrācija ir ārkārtīgi svarīga.
Jā, es domāju, ka mēs saprotamies. Tas, ka arī zinātniskajās aprindās šie pētījumi tika aizliegti, bija pārspīlēti un tagad, manuprāt, ir noiets etaps. Bet mēs kopumā esam tādi ātro risinājumu meklētāji un te draud notikt tas pats, tāpēc jāsaka skaidri – nav tā, ka apēdīsi īsto sēni un viss nostāsies savās vietās. Cilvēki reizēm ir sajūsmā par pieredzēto. Bet vai viņu dzīves reāli mainās – tas ir īstais jautājums. Un to cilvēkiem godīgi jāstāsta, citādi viņiem liekas: o, re, kur visu manu problēmu galējais risinājums! Psihodēliķis kaut ko atsedz, kaut ko parāda – kā jau pats vārds “psihodēliķis” nozīmē – tas atklāj to, kas tevī pašā notiek, bet ar to viss tikai sākas. Ko tu ar to dari? Un vai tu meklē vēl un vēl kaut ko neparastu, vai arī saki – paga, es tagad kādas pamatlīnijas esmu sapratis un man, iespējams, vajadzēs gadus, lai to pārstrādātu un mēģinātu saprast, kā to savā dzīvē īstenot?
Pie reālās dzīves atgriežoties. Pēdējos pāris gadus daudzi ir runājuši, ka šādi planētas attīstība ilgi turpināties nevar, uz kaut kurieni tas ved – vai nu uz karu, vai lielu ekonomisku katastrofu vai milzīgām dabas katastrofām, katrā ziņā lielas pārmaiņas paredzēja daudzi. Problēmu bija pārāk daudz – ekoloģija, migrantu jautājums, galēja nevienlīdzība un neiecietība. Kaut kas milza, un tad nāca COVID-19. Līdz ar to šis vīruss nostrādāja, manuprāt, kā tāda maigākā tvaika nolaišanas forma, kas vienkārši īstenībā uz mirkli apstādināja planētas ekonomiku, apstādināja cilvēkus, piespiežot aizdomāties par būtisko. Tai pat laikā, protams, ir skarbi cilvēkiem, kas palikuši bez darba, bez ienākumiem teikt – redziet, cik labs ir COVID-19. To daudzi arī pārmeta pirmajā krīzes laikā, ka turīgi spirituālie cilvēki tagad mūs māca, ka redz, cik viss nu ir labi, planētai būs attelpa... Un tomēr, tā kā nekas nav beidzies, jo pasaules COVID-19 statistiskā līkne iet tikai uz augšu, kādi būtu jūsu ieteikumi, mācības, kā tad iet šim laikam cauri. Juris Rubenis intervijā teica - būt vērīgam. Ko mēs varam ieteikt?
Godīgi sakot, es neesmu diži optimistisks attiecībā par to, vai COVID-19 tik ļoti mūs izmainīs. Jā, vienu krietnu brīdi mēs bijām nobijušies, daudzi cilvēki piedzīvoja, varbūt pat pirmo reizi mūžā, sev neraksturīgas eksistenciālas pārdomas, ka tiešām, ziniet, nāve nāk. Un, ka tas nav kaut kur, sazin kur, bet var pavisam tieši skart mani un manus ģimenes locekļus utt. Protams, mēs varētu teikt, ka jebkurš normāls cilvēks ar līdzīgām pieredzēm saskaras arī bez pandēmijas. Bet ikdiena ir ikdiena. Ikdienā mēs esam aizņemti ar citām lietām, bet tagad pēkšņi sabijās visi, visi. Un tad sekoja lieli apgalvojumi un apsolījumi: tagad gan mēs būsim savādāki, tagad gan mēs nāksim pie sevis, domāsim un dzīvosim labāk utt. Bet, redziet, – krīzes kā tādas nedod papildus resursus. To ir ļoti svarīgi saprast. Tas, ka tev nodeg māja, tevi nepadara par resursiem bagātāku cilvēku. Nelaime vai briesmas var aktivizēt tevī esošos resursus, kurus tu varbūt nemaz neapzinājies, biji nostūmis malā, bet, ja iekšējo resursu nav, nekas labs nesanāks. Kad māja būs nodegusi, var sekot secinājums - viss ir beidzies, viss ir slikti, tā teikt, jādzeras nost. Jābeidz tā spēle.
Līdz ar to šajā krīzes brīdī es ar zināmām bažām skatos, vai un kā mēs šo visu gribam, varam un spēsim pavērst tā, lai kaut kas pozitīvs mūsos tiktu aktivizēts. Tā var arī nenotikt. Kaut vai tālab vien, ka redzu ļoti daudz tādu rūgtu dusmu.... Pirmās bailes pāriet un tad cilvēks paliek nikns, sak, ko jūs ar mani esat izdarījuši, sagrāvuši manu biznesu, manu dzīvi utt. Procesi pasaulē parāda milzīgu agresijas klātbūtni. Vai šis mūs padarīs par patiesi mīlošākiem un saprātīgākiem cilvēkiem? Kā tas dzīvē mēdz gadīties, kad ir pats krīzes pīķis, mēs, protams, saņemamies. Kaut kā jāizdzīvo ir. Taču tas pēcperiods vēlāk ir ļoti dažāds!
Bet ir arī daudz tādu, kuriem šis laiks nesīs pozitīvas pārmaiņas. Beidzot varējušas notikt pārmaiņas, kam ikdiena traucēja pievērst uzmanību. Par to prieks. Tāpēc ierosinājums būt vērīgam ir patiešām labs. COVID – 19 nenoliedzami atsedza vājos punktus mūsu katra un sabiedrības dzīvē, un es aicinātu tos mēģināt ieraudzīt. Un saprast, ka nav neviena cita, izņemot mūs katru individuāli, kas varētu pie šiem lielajiem jautājumiem ķerties klāt. Un saprast, ja es negribu nākamreiz nonākt vēl dziļākā bedrē, man ir kaut kas jādara. Kaut kas tiešām jāmaina. COVID-19 mani neizmainīs, tiesa, tas var mani pamudināt mainīties, bet tiklīdz tas atslābs, man var būt arī vēlēšanās vienkārši atlēkt atpakaļ. Turklāt gana agresīvā formā. Un nākamreiz es vispār nemaz ar nemēģināšu...
Tāds kā diētas princips – pavājē, pavājē un tad apēd torti (pierijās)...
Tieši tā. Un tāpēc es teiktu, ka drīzāk tādas lēnas pārmaiņu kustības, kas rodas no tā, ka cilvēks sāk apzināties realitāti, sāk saprast, ka zemeslode ir apaļa un mēs nekur no tās nevaram aizbēgt – par laimi vai par nelaimi mēs visi esam vienā laivā – šīm lēnajām, saprātīgajām pārmaiņu kustībām es ticu vairāk, nekā skaļiem lozungiem krīzes kontekstā. Es tiešām gribu cerēt, ka COVID-19 varētu aktivizēt mūsu katra atbildības sajūtu un mudināt mūs spert mazus, bet reālus soļus. Ko es darīšu savādāk? Ko šī krīze tieši man iemācīja?
COVID-19 parāda, cik maz mēs īstenībā kontrolējam dzīvi, un tas, savukārt, parāda arī, kas tad ir mūsu personiskā atbildība.
Bet, jā, COVID-19 parāda, cik maz mēs īstenībā kontrolējam dzīvi, un tas, savukārt, parāda arī, kas tad ir mūsu personiskā atbildība. Es izsakos ļoti abstrakti tālab, ka mūsu situācijas ir ļoti dažādas. Vieniem tas nozīmē mainīt biznesa modeli, citiem – pārdzīvot milzīgu šoku, ka, paliekot mājās ar saviem tuvākajiem cilvēkiem, tā nav paradīze, un izrādās, ka ir pēdējais brīdis nopietni risināt kādas problēmas. Katram ir kāds savs uzdevums. Es nekontrolēju visu, bet ko es varu ietekmēt?
Vienlaikus gribu vēlreiz uzsvērt, ka krīze kā tāda nepalielina tavas zināšanas, tavus resursus. Pati krīze. Bet tā var vienkārši kaut ko nebūtisku noņemt nost. Tas gan. Un tā var tevi pamudināt kaut ko meklēt. Tas arī. Un tas faktiski būtu tāds mans vēlējums: apzināties, kas man trūkst un kas man jāmeklē. Un negaidīt nākamo krīzi. Sākt šodien.
Krīze kā tāda nepalielina tavas zināšanas, tavus resursus. Pati krīze. Bet tā var vienkārši kaut ko nebūtisku noņemt nost. Tas gan.
Pandēmija palīdzēja izjust ātrumu. Klimata izmaiņas, migrācija... zinām, ka tā ir problēma, bet tas ir kā milzu kuģis, kas kustas tik lēni... Tās ir tik globālas problēmas, ko nu mēs? COVID-19 tādā ziņā bija ātrāks, mēneša laikā no brīža, kad kaut kur Ķīnā kaut kas notika, mūsu visu dzīves kārtība tika ietekmēta. Tas bija atgādinājums, cik maza ir kļuvusi pasaule un cik ļoti spēcīgi it kā tāli notikumi var katru no mums ietekmēt. Un ja no tā varētu izdarīt kādus būtiskus pozitīvus secinājumus, tas būtu tikai lieliski.
Ko es biju domājis, ko dod šī krīze, - jā, tā nedod resursus, bet tā dod spēju cilvēkiem, kas nav paskatījušies uz lietām savādāk, to beidzot izdarīt. Es domāju šo materiālistisko patēriņa sabiedrības pasaules uztveri. Ar mediju un milzu reklāmas industrijas palīdzību beidzamos gadu desmitus cilvēkiem tika uzspiests pareizās dzīves modelis, kurā kā apmaksātā reklāma ir ietverts “amerikāņu sapnis”, nauda kā veiksmes atslēga, dārgas mašīnas, jahtas, pulksteņi, grezni dzīvokļi, luksusa apģērbu zīmoli, restorāni, dārgu vīnu pilns vīna skapis utt. Arī Facebook un Instagram bija pilns ar šiem statusa stāstiem. Ja tu neesi šajā karjeras skrējienā ar visiem no tās izrietošajiem labumiem, tad tu esi autsaiders. Garīgā bagātība bija kā atruna nabagajiem. Izmaiņas garīgo vērtību virzienā Rietumu sabiedrībā jau bija sākušās pēdējā desmitgadē, bet COVID-19, manuprāt, tās paātrināja.
Arī Latvijā beidzamo mēnešu laikā gadījies runāt ar daudziem cilvēkiem, kas par garīgām lietām iepriekš sevišķi nebija interesējušies, bet nu meklē sevi. Cilvēki, saprotot, ka var apceļot Latviju, nevis skriet pa pasauli, iet mežā, pie dabas, brauc uz lauku mājām. Tai pat laikā, ja šis posms būtu pilnībā izlaists, varbūt tas joprojām daudziem naktīs radītos sapņos. Ja es savā attīstības ceļā šim posmam esmu izgājis cauri, man ir bijusi šī iespēja ceļot, palikt dārgās viesnīcās, ēst un dzert zvaigžņotos Michelin restorānos, braukt ar dārgām mašīnām utt., man tagad ir ļoti viegli pateikt, ka mani tas neientresē. Savukārt, ja es to nebūtu izdarījis, man būtu skābās vīnogas sajūta... Līdz ar to – varbūt šis izslimošanas laiks tomēr ir bijis nepieciešams?
Es jums piekrītu un domāju, ka vērtīgākās atziņas par to, kas man ir vajadzīgs īstai laimei, nāk tad, kad esi vismaz kaut kādā pakāpē pagaršojis arī labklājību un pārliecinājies, kur ir tās robežas. Nepagaršojušam ir viegli teikt, ka manta nav nekas. Ir salīdzinoši viegli atteikties no tā, kas tev nav nekad piederējis. Pasludināt to, kā tev nav, par nevajadzīgu – bet slepenībā apskaust un īstenībā ilgoties. Gudrajam un bagātajam Salamanam teikt, ka “viss ir niecība” – ir viena lieta, bet no cita mutes tas skanētu savādāk.
Es piekrītu, ka tas viss ir jāizslimo un ka COVID-19 “nolika pie vietas”, ja tā drīkst teikt, veselu virkni dzīves veidu un stilu. Piemēram, ļoti intensīvā ceļošana brīžiem radīja iespaidu, ka pašiem ceļiniekiem nav skaidrs, kas īsti tiek meklēts, jo nekur jau nenotiek apstāšanās. Pandēmija vienā mirklī to izmainīja un tieši tā jau arī notiek tie lielie, globālie pašregulācijas procesi.
Tai pat laikā, dažkārt cilvēki ar tādu lielu otu zīmē lielus procesus pasaulē – sak, ļaunā Rietumu patērnieciskā, materiālistiskā pasaule. Es nevaru teikt, ka esmu liels eksperts dažādu tautu paradumu sakarā, taču esmu pazīstams ar šādiem tādiem cilvēkiem, kas dzīvo Francijā, Vācijā, Šveicē, un savās valstīs ir tādi “iezemieši”. Mans novērojums: nebūt nav tā, ka šie cilvēki būtu apsēsti ar materiālistisko domāšanu. Domāju, ka tā drīzāk ir postsovjetiskās sabiedrības sērga. Jo, ja cilvēks jau kādu laiku ir padzīvojis fiziskā labklājībā, viņam sāk dabiski veidoties kādas citas intereses – tās, ko dēvē par post-materiālajām interesēm. Un man dažkārt šķiet, ka šur tur tai pašā Āzijā vai Indijā, kur rietumnieki brauc smelties garīgumu, materiālistiskais draivs kā reizi ir ļoti aktuāls.
Tālab es teiktu, ka tās ir kā slimības, kuras mēs pārslimojam, arī šeit pat Latvijā, un es ceru, ka ar laiku mēs kļūsim aizvien gudrāki kā sabiedrība kopumā un, protams, arī kā indivīdi. Tas ir līdzīgi kā pusaudzim: kādu brīdi viņam ir jāizbauda patstāvība, un pēc tam viņš var labprātīgi no dažām savām brīvībām atkāpties attiecību kvalitātes dēļ. Tas tad nāk kā dabisks briedums. Bet, ja viņam uzreiz strikti noteiks: tu tikai neiedomājies neko darīt uz savu galvu! – tad mēs viņu iedzenam strupceļā. Jāmācās uzticēties lēnajam, sarežģītajam, bet veselīgajam izaugsmes ceļam.
Foto no portāla Delfi
