Foto

Biļete uz otro dzīves posmu

Ainārs Ērglis

Sarunas — 21.08.2020

Saruna ar reklāmistu Ēriku Stendzenieku 

Ērika Stendzenieka vārds, šķiet, nevienam komentārus neprasa. Visticamāk, lielākā daļa būs pamanījuši, ka pazīstamākais Latvijas reklāmists, kaut joprojām aktīvs sociālajos tīklos, jau vairāk kā gadu dzīvo Kolkā. Pašizolējies no ierastās vides, Rīgas sociālās un industrijas profesionālās telpas, kā arī sava līdzšinējā “es”.

Vai radošumam ir limiti, kas notiek, kad tu šos limitus sāc intensīvi izlietot, pārtērēt un vienā mirklī attopies pārdedzis? Vai šie resursi ir atjaunojami? Un kādā – iepriekšējā vai jaunas jēgas kapacitātē? Kā notiek un cik apzināts ir šis transformācijas process? Vai tas ir neizbēgams?

Mūsu saruna notika Mazirbē, 13 kilometrus no tagadējām Ērika mājām. Mirklī, kad Ēriks, viņa paša vārdiem runājot, bija ticis līdz savas dzīves otrās puses grāmatas pirmās nodaļas pirmajai lappusei.

Tu vienmēr esi bijis pietiekami publisks un atvērts. Tā īpaši nekad neko neesi slēpis – nedz to, ko dari, nedz to, par ko domā, nedz to, kā jūties. Līdz ar to tie, kas ar tavu darbību un tevi ir pazīstami, protams, ir arī pamanījuši, ka esi gājis cauri dzīves posmam, kuru, no malas raugoties, varētu dēvēt par pašsadedzināšanos, lai atdzimtu. Kā tu pats raksturotu šo posmu?

Nu pirmais, kam es esmu gājis cauri, ir piedzimšana, kas ir ārkārtīgi sāpīgs un ilgs ceļš, pa ļoti šauru eju – caur mammas vēderu uz pasauli un, visticamāk, vēl ar kaut kādām akušiera knaiblēm ap galvu. Tas nav bijis nekas patīkams, taču tā ir bijusi mana biļete no tās saules uz šo sauli. Turklāt še esmu ieradies kā balta lapa, nepazīstot neko – ne burtus, ne skaitļus, ne zemi, ne debesis, ne elli, ne baltu, ne melnu, ne sliktu, ne labu. Biedējoši. Tu vari sevi nogalināt, aizrijoties ar lego klucīti vai, ziņkāres dzīts, iebāžot naglu štepselī. Tas bija daudz biedējošāk nekā visi mani trakākie piedzīvojumi turpmākajā mūžā.

Bet, jā, man ir sava teorija, kas notiek ar cilvēkiem pusmūžā – periodā no "40+" līdz "50+". Tas gan ir no vēstures grāmatām un es pats to nezinu, bet ļoti ilgu laiku cilvēka vidējais dzīves ilgums bija mazliet virs četrdesmit. Varbūt mēs piedzimstot esam tam bioloģiski un ģenētiski piemēroti, un tagad, kad mūža ilgums ir 70, 80 un 90 gadi, tā mūsu iekšējā bioloģija saka – paga, paga, tu esi 45 gadus nodzīvojis, tavs ķermenis saka, ka vēl tikpat var izvilkt, bet ko tagad darīt? Tev praktiski būtu vēl viena dzīve jāsāk no sākuma, diezgan atšķirīga, ar kaut kādām saknēm iepriekšējā, protams, bet ar galotni jau pilnīgi citā dzīves posmā. Ar citu attieksmes, uzvedības, rīcības, domu, runas un sevis realizēšanas rāmi.

Ja pirmā dzīves daļa tevi vada caur to, kā tu esi piedzimis, tad otrā – vismaz manā pasaulē, mēģina vadīt, kā tu šo pasauli atstāsi.

Redzi, pirmos 45 gadus es gāju kā vells pa dzīvi – ka tik konkurēt, ka tik izsisties, tikt pirmajā vietā. Kāds ir paklupis, varbūt viņam drusciņ palīdzēt vēl vairāk paklupt, lai uz viņa pakāptos un izvirzītos Tour de France dzeltenajā krekliņā. Taču pēc 40 gadiem es lēnām sāku justies nekomfortabli. Tas nenotika vienā dienā. Tā sajūta iezagās pamazām, lēni kā ūdens caur pilošiem griestiem. Bija skaidrs, ka kaut kas īsti nav; tā cīņa un miesas plēšana tirgus ekonomikā, konkurencē un arī uzvaras sāka sagādāt aizvien mazāk prieka. Gan sapņos, gan domās, gan kaut kādā zemapziņas ticībā es aizvien vairāk meklēju to, kas ir aiz aizkara – tā, kas atšķir pirmo dzīves daļu no otrās. Ja pirmā dzīves daļa tevi vada caur to, kā tu esi piedzimis, tad otrā – vismaz manā pasaulē, mēģina vadīt, kā tu šo pasauli atstāsi. Ar kādu mantojumu, ar kādām emocijām, ar kādu domu un ar kādu izpratni par pasauli un atbildēm uz lielajiem jautājumiem. Kādēļ es šeit esmu ieradies? Uz kurieni es eju? Kas pēc manis paliks un ar kādu bagāžu es no šejienes aiziešu? Tie ir faktiski divi dažādi vilcieni. Taču tā pārsēšanās no pirmā vilciena uz otro ir process. Es jau sen jutu, ka tā stacija tuvojas un ka vajadzētu pārsēsties, turklāt iespējami ātrāk, bet tu nekādi netiec. Tad tev ir uzņēmums, četrdesmit darbinieki un statuss sabiedrībā, tu esi uzņēmējs un skaties gada pārskatus - šogad ir 200 000 eiro peļņa un nākamgad jābūt 250 000 peļņai. Tad tu attaisi Dienas Biznesu, skaties aģentūru topu un berzē rokas – o, mēs esam trešajā vietā pēc apgrozījuma, pirmajā pēc peļņas utt. Tad tas sāk interesēt aizvien mazāk un mazāk, līdz kādā brīdī tā sajūta vairs nav novēršama. Tu vairs to nevari ignorēt. Kādu brīdi, protams, vari, bet tad vairs nav iespējams. Savukārt, kā tikt uz to nākamās dzīves posmu, tu vēl nezini. Skaidrs, ja tas ir cits vilciens, ir jānopērk biļete. Es lūkojos apkārt pēc piemēriem, kā citi ļaudis, kurus es pazīstu – vai nu ikdienā, vai kas man ir autoritātes no izlasītām grāmatām, redzētām lekcijām - kā viņi ir rīkojušies un kāds ir bijis viņu ceļš. Bija skaidrs, ka mana biļete varētu maksāt ļoti dārgi. Es ieraudzīju virkni cilvēku, kas ir iekļuvuši nākamajā dzīves posmā, tā teikt, pārcēlušies no cīņas uz kalpošanu. Dažiem tas ir nācis ļoti viegli, vai nu tas ir bijis kāds gaismas stars no baznīcas griestiem, un šis cilvēks iznācis ārā apskaidrots un viss viņam sakārtojies; citam tā ir bijusi meditācija vai brauciens uz Peru pie šamaņiem jeb uzkāpšana kalnā Himalajos, no kurienes viņš ir atgriezies kā cits cilvēks - iztīrīts, dzidrs, vieds. Ko tikai es neesmu mēģinājis, tostarp psihiatrus un psihoterapeitus, ticību un mācītājus. Sēdējis pie Jura Rubeņa “Lūžņā”, kur viss tajā mirklī ļoti labi un patīkami, bet tu atnāc atpakaļ un saproti, nu nebija. Nebija tā īstā biļete, un kaut kas man iekšā teica: “Ērik, ar visu to bagāžu, kāda tev ir izveidojusies pirmajos dzīves 45-49 gados, nekādam turniketam tu cauri neiziesi uz to vilcienu. Ir no kaut kā jāatbrīvojas.” Bet atbrīvoties ir grūti, atbrīvoties ir bailīgi un atbrīvoties ir sāpīgi. Es sapratu, ka man neder tāda maiga, gaiša, smaidīga, pozitīva un pakāpeniska transformācija. Kaut kas man teica priekšā, un es kā rīcības cilvēks to arī darīju, proti, sāku pamazām un mērķtiecīgi nograut visu, ko biju uzbūvējis. Tuvāko radu, draugu, industrijas un arī pilnīgi nepazīstamu cilvēku šausmu skatienu pavadīts, es pēdējos četrus gadus sāku sevi ļoti mērķtiecīgi graut. Un man tas izdevās. Vīrs un vārds, ne kā niedre vējā. Pārdots bizness, sagrauta reputācija un attiecības, tai skaitā ģimenē. Galu galā, arī pašapziņa. Galēji destruktīvi – savos tumšākajos posmos esmu sēdējis dzelzceļa malā un gaidījis savu vilcienu. Domāju, ja es nebūtu ģenētiski apbalvots ar tik labu veselību, šie pēdējie četri gadi ir bijuši tādi, ka mēs, visticamāk, te iesauļojušies plikiem vēderiem šai intervijā nesēdētu.

Es redzēju tās šausmas apkārtējo acīs, bet kaut kur dziļi iekšā man bija sajūta, ka tas ir tikai dzīves posms, un tā ir mana ļoti dārgā biļete, iespējams, pirmajā klasē uz to otro dzīves posmu. Bez kuras es nejustos pietiekami dārgi samaksājis, lai šis nākamās dzīves posms man pašam savās acīs šķistu pietiekami vērtīgs.

Tuvāko radu, draugu, industrijas un arī pilnīgi nepazīstamu cilvēku šausmu skatienu pavadīts, es pēdējos četrus gadus sāku sevi ļoti mērķtiecīgi graut. Un man tas izdevās.

Vērtējot retrospektīvi, kā tev šķiet – vai sākot šo savu, teiksim tā, pašdegradēšanos, - tu veici to apzināti? Es, protams, nerunāju par biznesa pārdošanu, kas bija apzināts solis, bet par visu pārējo destruktīvo komplektu? Vai tā bija dažādu it kā nejaušu, nesaistītu notikumu virkne, kas noveda pie pārliecības, ka to biļeti tieši šādā formā ir jāpērk? Būtībā nokāpjot ellē, lai tiktu atpakaļ dienasgaismā jau citā kvalitātē.

Droši vien tajā ir vairāki slāņi. Tas pirmais slānis bija - ja man jāturpina dzīvot šādi, tad labāk nedzīvot. Taču kaut kur zemapziņā kāds kosmosa egregors vai kādas nejaušas neironu sinapses teica: tas ir tikai posms un, jā, tu samaksāsi dārgi. Taču man bija liela cerība, ka es tai melnajai trubai pa to otru galu tikšu ārā. Citāds. Citāds cilvēks, citāda identitāte, citāda dvēsele un citāda apziņa. Cits Ēriks.

Man bija liela cerība, ka es tai melnajai trubai pa to otru galu tikšu ārā. Citāds. Citāds cilvēks, citāda identitāte, citāda dvēsele un citāda apziņa. Cits Ēriks.

Tikai vēlāk – nu jau pagājis vairāk kā gads kopš esmu pārcēlies uz Kolku, es sapratu, ka beidzot esmu attapies tur, kur visu laiku biju rāvies un gatavs par jebkuru cenu tikt. Ne visiem tas izdodas. Te droši vien jāsaka paldies manai sargeņģeļu armijai, kura, visticamāk, ir ar zilumiem un rētām nodauzīta kā Mikijs Rurks vai pat vēl trakāk, ka man vispār ir bijusi dota iespēja šo posmu ieraudzīt. Tagad ik rītu mostos ar to patīkamo domu, ka esmu savas dzīves jaunajā grāmatā pirmās nodaļas pirmajā lappusē. Un ir vēl tik daudz ko sajust, domāt, darīt, radīt, piedalīties, un, kaut arī šis vārds izklausās skaļš – kalpot. Nevis cīnīties un kādam kaut ko atņemt, bet – gluži otrādi, mēģināt dot.

Tagad ik rītu mostos ar to patīkamo domu, ka esmu savas dzīves jaunajā grāmatā pirmās nodaļas pirmajā lappusē. Un ir vēl tik daudz ko sajust, domāt, darīt, radīt, piedalīties, un, kaut arī šis vārds izklausās skaļš – kalpot.

Jo nav noslēpums, ka es pēdējos trīs gadus modos ar jautājumu – kāpēc es sapnī neesmu nomiris? Kādēļ es pamodos? Varēja būt arī citādi. Es domāju par Paulu. Savā ziņā viņš bija mans likteņbiedrs, mēs bijām vienos ierakumos, taču viņa sargeņģelis laikam bija piekusis. Teiksim tā.

Par šo turniketa brīdi runājot, kā tu domā, kāpēc tev šī pāreja bija tik ļoti smaga? Man nāk prātā Jura Rubeņa Lieldienu uzruna pirms diviem gadiem par pusmūža krīzi, par šo būtībā nomiršanu, lai pārdzimtu. Viņš to raksturoja apmēram tā, - kad šīs pārmaiņas nāk, tās kļūst neiespējami nepamanīt vai nejust, un, ja tu tās ilgstoši ignorē, tad soli pa solim nonāc depresīvā stāvoklī, saprotot, ka tā vairs dzīvot nevar. Savukārt, ja tu sāc šo pārmaiņu jeb atdzimšanas ceļu, ir milzīga trauksme – kā nu tagad būs. Kā tu pats teici, citiem tas ir bijis vienkāršāk, organiskāk. Vai tavs skarbais ceļš varētu būt saistīts ar to, ka tu tai kalnā diezgan augstu biji uzkāpis? Tev bija visas iespējamās balvas, visi tituli, apzīmējumi – ģeniālākais, izcilākais Latvijas reklāmists, māja Mežaparkā, Bentley utt.?

Vecais teiciens – jo augstāk uzkāpj, jo tālāk ir kur krist. Tas droši vien pilnībā attiecas uz mani. Taču, iespējams, neatkarīgi no panākumiem, kaut kur apziņas dzīlēs, kur noglabāts personības DNS, ciešanas man allaž šķitušas baudas vērtas. Es tās esmu uztvēris kā kaut ko pozitīvu, savveida investīciju, kas, par spīti tam, ka šobrīd liek justies slikti, kaut kad nesīs augļus. Plusā ar uzviju. Shēma savā ziņā ir tā pati, kas investīcijām ar naudu -  tu sākumā šķietami paliec nabagāks, lai pēc tam kļūtu bagātāks. Varbūt to var attiecināt arī uz manām emocijām un uz diezgan apzināto sevis dauzīšanu. Bez šī dziļā ieniriena, es nespētu ne novērtēt to, kur esmu bijis, ne priecāties un cerēt uz to, kas man vēl tikai būs. Tā būtu izgāšanās, ja es savā otrajā dzīves posmā - ne naudas un sociālā statusa izteiksmē, bet sevis un pasaules izpratnes aspektā, nokļūtu atpakaļ iepriekšējā līmenī. Visa mana būtība kliedz un bļauj, ka šim spirāles vijumam ir jābūt lielākam, plašākam, augstākam. Es nezinu, kur tas mani novedīs, bet es pats sev esmu teicis un arī noticējis, ka tam ir jābūt sasodīti interesantam procesam.

Tā būtu izgāšanās, ja es savā otrajā dzīves posmā - ne naudas un sociālā statusa izteiksmē, bet sevis un pasaules izpratnes aspektā, nokļūtu atpakaļ iepriekšējā līmenī.

Tavā gadījumā mēs laikam varētu runāt par šī pārmaiņu ceļa diviem aspektiem. Viens ir tipisks mūsdienu sabiedrībai kopumā, jo, kā jau teici – mēs visi nākam pasaulē kā balta lapa, un pieaugot sabiedrība pamazām mūs ieliek diezgan striktos rāmjos. Mūsu paaudzei šie  rāmji veidojās visai spraigi – bērnībā un agrā jaunībā dzīvojām padomju iekārtā, tad nāca dzīve postpadomju telpā un tai sekojošais mežonīgā kapitālisma laiks, ar nežēlīgu konkurences cīņu. Tajā panākumi tiek mērīti galvenokārt naudā un statusā, jo garīgā bagātība kapitālismā nekad nav bijusi īsta bagātība. Savukārt otrs aspekts, kas ir īpašs tavā gadījumā - radošums. Ja pārmaiņas pirmajā aspektā ir saistītas ar iziešanu no kapitālisma sacensības, tad otro cēlonis būtībā var būt radošuma krīze. Visticamāk, eksistē kāds limits, cik cilvēks ir spējīgs radīt – vienalga vai tā ir māksla, mūzika vai reklāma. Reklāma, turklāt, ir tas žanrs, kurā no vienas puses tu radi, no otras – radi precīzi konkrētam pasūtītājam par konkrētu naudu. Turklāt jārada ir nepārtraukti, jo tajā mirklī, kad vairs neesi vienkārši ģeniāls reklāmists Ēriks, bet 40 cilvēku darba devējs, uzņēmējs, tev jau ir jārada nevis, teiksim, pieci vai desmit projekti, bet desmitiem. Kā tu šo vērtē?

Redzi, mani nenogalināja, - un nebrīnies, ka es vārdus “nomirt” un “nogalināt” lietoju pagātnes formā, - mani nenogalināja nozare, profesija vai nepieciešamība reklamēt produktus, ko es varbūt neuzskatu par pārāk labiem, mani nogalināja temps. Temps un nemitīga vajadzība nākt klajā ar kaut ko svaigu un nebijušu. Tajā ziņā es apskaužu māksliniekus, ja tu attīsti vienu savu rokrakstu – kā Ivars Henrihsons glezno zirgus vai balerīnas jeb Ritums Ivanovs portretus ar strīpiņām, ja tu to savu rokrakstu esi atkodis, tad būtībā visu pārējo mūžu vari tik tā ietvaros darboties un to pilnveidot. Reklāmā tas neder, tev katru dienu vajag kaut ko citu un pirmais klienta komentārs parasti ir: es šito jau kaut kur esmu redzējis. Tas būtu līdzīgi kā Renāram Kauperam uzkāpjot uz skatuves katreiz  būtu jādzied cita dziesma, kuru neviens vēl nav dzirdējis. Domāju, Renārs nobruktu ātrāk nekā es. Tas diemžēl ir tas reklāmas lāsts un slogs. Kā Dans Vīdens teica: “I walk in stupid every morning”. Ik rītu es birojā ierodos kā muļķis, jo man atkal viss ir jāmācās no jauna. Vienu dienu tev ir kaut kas jāfilmē, otru jātaisa animācija, trešajā jāfotografē, ceturtajā kaut kas jāzīmē, piektajā jādarbojas ar tekstiem, sestajā ar fontiem, septītajā ar sabiedriskajām attiecībām, astotajā ar digitālo mārketingu un sociālajiem tīkliem, devītajā ar stratēģiju un desmitajā vēl jānolasa lekcija studentiem.

Mani nenogalināja nozare, profesija vai nepieciešamība reklamēt produktus, ko es varbūt neuzskatu par pārāk labiem, mani nogalināja temps.

Es patiesībā brīnos, kā es tik ilgi novilku. Droši vien man ir kaut kāda saikne ar “augšām” vai “apakšām”, kas mani tajā aspektā baro. Taču atgriežoties pie vārda “nomiru”, kāpēc es to lietoju pagātnes formā - tas, par ko mēs šodien runājam, tā tiešām lielā mērā bija viena Ērika nomiršana un otra Ērika piedzimšana. Es ar lielu interesi atklāju, ka vairumā ticību tiešām, lai tu sasniegtu savu augstāko potenciālu vai labāko “es”, tev ir nācies nomirt. Jēzu piesita krustā un tikai tad viņa vārds kļuva tik stiprs, ka puse pasaules dzīvo pēc viņa mācībām. Kādēļ hinduismā svētie tiek attēloti zilā krāsā? Zilā krāsā tiek attēloti tikai tie, kas ir nomiruši. Hindu svētie ir zili un pārdzimuši; viņi ir tikuši nākamajā līmenī. Gan no Jura Rubeņa lūpām, gan Ričarda Rora vai Kena Vilbera tekstiem – nomiršana, lai pārdzimtu, ir ļoti svarīga. Un tā nav mazāk sāpīga kā nomiršana pavisam. Kā Juris Rubenis teica, no nāves principā nav ko baidīties, jo jūs jau nekad nesatiekaties. Kad tu esi, tad nāves nav, kad nāve atnāk, tad tu neesi. Vienīgi var baidīties no tā pēdējā elpas vilciena.

Gan no Jura Rubeņa lūpām, gan Ričarda Rora vai Kena Vilbera tekstiem – nomiršana, lai pārdzimtu, ir ļoti svarīga. Un tā nav mazāk sāpīga kā nomiršana pavisam.

Tu saki, ka kapitālisms uzskata emocijas, garīgumu, viedumu un atbilžu meklējumus uz lielajiem dzīves jautājumiem par kaut ko nekapitalizējamu, nepārvēršamu naudā – zināmā mērā klaunādi. Dzīves pirmajā posmā arī man tā šķita, taču tagad man šķiet, ka pats kapitālisms ir klaunāde. Dzīšanās pēc naudas. Es saprotu, ja man ir desmit eiro, es gribētu miljonu, ja man ir miljons, es tomēr gribētu piecus miljonus, jo tad ir nodrošināti visi tuvākie man apkārt un es pats. Bet, ja tev ir 500 000 miljoni, kam tev vajag tos 600 000 miljonus? Es to kaut kā nenolasu... Pēc 2008. gada krīzes bija virkne Volstrītas lielo “čiekuru” pašnāvību, kuriem piepeši vairs nebija miljards, bet tikai 700 000 miljoni. Un tāpēc bija obligāti jāpakaras? No šīs prizmas raugoties, man tas liekas super smieklīgi. Kāds var smieties par Stendzenieku, kurš ir aizgājis “astrālajā” un tagad muld par lielām, gudrām lietām, bet, kas nepiekrīt, var atbraukt uz Kolku parunāties...

Laikam jau tas, kas nav šo ceļu sācis, un vēl nemeklē biļeti uz otro dzīves posmu, nekādi arī līdz galam nesapratīs to, ko tu tagad saki. Un tas ir tikai normāli. Šis pirmais posms, ego izveidošanās un nostiprināšanās vienādos vai otrādos atribūtos, ir nepieciešams. Galu galā, katrs grib, lai viņu mīl, atzīst, novērtē utt. Un tikai tad, kad cilvēks sevi, savu ego ir izveidojis un nonācis kaut kādā nosacītā punktā, viņš ir gatavs šim otrajam posmam. Acīmredzot, ir jāsagaida šis lūzuma punkts.

Atslēgas vārds, kā tu teici, ir “lūzuma punkts”. Es būtu ļoti izbrīnīts, ja kāds savos divdesmit uzreiz gribētu ielēkt tai otrajā dzīves posmā – bez bagāžas, bez izpratnes, bez sāpēm, bez ciešanām. Tu pieminēji nokāpšanu ellē - ja tu nokāp ellē, tev ir diezgan lielas izredzes no turienes arī izkāpt. Turklāt ar vienu milzīgu dzīves pieredzi bagātākam, jo tu zini gan to, kā bija tur, gan to, ko tagad ar to visu darīt. Savukārt, ja tu esi piedzimis ellē un visu mūžu tur atradies, izkāpt ir daudz grūtāk.

Es negribu izklausīties augstprātīgs vai noniecināt kādu sabiedrības daļu, taču ja esi nemitīgu sadzīves problēmu gūzmā - tev jāmaksā par elektrību, bet nav no kā; tev nav darba un galu galā izkrīt priekšzobi un nav naudas, par ko tos ielikt, ir ļoti grūti no tā izrauties. Tas arī ir iemesls, kāpēc es esmu diezgan atklāts gan šajā sarunā ar tevi, gan daudziem citiem. Piemēram, publiskos pasākumos es varu atbildēt uz jebkuru jautājumu gan par savas dzīves gaišākajiem, gan vistumšākajiem mirkļiem, jo, iespējams, tas kādam var palīdzēt. Turklāt, ja reiz es no turienes esmu ticis ārā, joprojām esmu dzīvs un spējīgs izveidot saliktu paplašinātu teikumu, varbūt kāds cits arī varēs.

Ja tu nokāp ellē, tev ir diezgan lielas izredzes no turienes arī izkāpt. Turklāt ar vienu milzīgu dzīves pieredzi bagātākam, jo tu zini gan to, kā bija tur, gan to, ko tagad ar to visu darīt.

Protams, mēs te varam runāt par garīgām lietām un to, ka nauda nav viss, bet ja nebūtu naudas, man nebūtu tādas Kolkas un tev – Mazirbes... Kolka ir mana terapija, man nelīdzēja ne psihiatri, ne psihoterapeiti, ne tabletes, ne klīnikas, ne 12 soļi, ne anonīmie alkoholiķi, nekas. Man palīdzēja Kolka un cilvēki, kas pie manis brauca uz Kolku. Nezinu, kas un kā viņus atsijā, bet pie manis dīvainā veidā nonāk cilvēki pēc sarunas ar kuriem es nākamā rītā pamostos gudrāks nevis stulbāks. Mana terapija dziļākajā būtībā ir vajadzība būt vajadzīgam, need to be needed. Neraugoties uz visu, es joprojām varu radīt projektus, atrisināt problēmas nozarē, mārketingā, reklāmā, pārdošanā, sociālajā aspektā. Savukārt ceturtais valis (jo vaļiem ir jābūt četriem, tāpat kā kājām ķeblim) ir visi tie cilvēki, kas man raksta, zvana vai stāsta, ar kuriem es tiekos, un kuri ir patiešām iedvesmoti redzēt, kā tas džeks no pilnīgas mēslu bedres ir atkal atpakaļ procesos. Tas ir liels motivātors, kas mani notur formā, jo, ja paralēli visam es tagad atkal attapšos ar galvu podā, es būšu pievīlis tos, kas uz mani ir skatījušies, un, visticamāk, viņi aizskries – sak, tad patiešām nav cerību, līdz tuvākajai bodei paņemt šņabi... 

Nezinu, kas un kā viņus atsijā, bet pie manis dīvainā veidā nonāk cilvēki pēc sarunas ar kuriem es nākamā rītā pamostos gudrāks nevis stulbāks.

Būtībā šeit atkal ir divi aspekti. Viens ir nosacīti praktiskais – how to, šis process, kā tu šo pārdzimšanu veici un tu jau to aptuveni ieskicēji, sakot, - Kolka. Protams, Kolka, Mazirbe, Rāzna, Lūžņa, - tas var būt vienalga kas, bet būtībā jēga ir tajā, ka fiziski esi ārā no Rīgas kā konkurences sabiedrības metropoles. Tavā gadījumā, šķiet, sakrita arī, ka Kolkā izdzīvoji visu dabas ciklu - rudens veļu laiku, tumšo ziemu, pavasari, vasaru, būtībā pilnībā izgāji visu dabas “nomiršanas” un “pārdzimšanas” ratu.

Iespējams, to var sasniegt arī lielpilsētā ar tramvaja dārdoņu aiz loga un miskastu vedēja ārdīšanos 04:30 no rīta. Daudziem tas var darboties un, kā mēs zinām, arī ir darbojies. Ir bijuši tādi ļaudis – magnēti intelektuāļiem un garīgiem meklējumiem. Kaut vai savulaik leģendārie vakari pie Oto Skulmes vai Pētera Pētersona. Galu galā, Latvijas valsts ir dibināta kaut kur pilsētā, sēžot dzīvokļos, pagrabos, krogos un visbeidzot - Nacionālajā teātrī. Arī tā var darīt. Vienkārši mana biļete ir iekrāsota tādā miera, klusuma, dabas, jūras un Kolkas krāsā. Minot to konveijeru Rīgā, daudzus gadus bija sajūta, ka man galvā ir ieslēgtas pilnīgi visas radio stacijas, un vairs neatšķiru mūziku, tekstus, ziņas, jokus, tiešo ēteru. Tā bija pilnīga biezputra.  Faktiski tāda medicīniski nedeterminēta šizofrēnija. Ir medicīniski determinētas šizofrēnijas, kur tev gandrīz vienmēr galvā skan deviņas balsis, no kurām trīs tevi atbalsta, trīs ir neitrālas, bet trīs visu laiku saka: nošaujies vai nošauj kādu citu. Mana pēdējo desmit gadu trakošana Rīgā bija tieši tāda. Tu klausies visas radiostacijas vienlaicīgi un brīnies, kā tev smadzenes nav iztecējušas naktī uz spilvena.

Minot to konveijeru Rīgā, daudzus gadus bija sajūta, ka man galvā ir ieslēgtas pilnīgi visas radio stacijas, un vairs neatšķiru mūziku, tekstus, ziņas, jokus, tiešo ēteru. Tā bija pilnīga biezputra.

Būtībā šī Kolka var būt arī Purvciemā vai Bolderājā, kā nu kuram palaimējas. Taču tev tā bija reāla Kolka, īsta, mežonīga daba, ar vētrām jūrā, lietiem, sauli, vējiem, mežu visapkārt, arī latviešiem tik svarīgo pirti... Varbūt mums, latviešiem, ir gēnos rakstīts – meklēt sevi pie Dabas un atdzimt caur Dabu?

Es negribu sniegt kaut kādu gatavu recepti, jo es nekad neesmu bijis cits cilvēks. Vismaz šajā dzīvē nē. Varbūt kādam līdzīgā situācijā būtu pilnīgi cits risinājums. Šis ir mans rāmis, kas man darbojas. Es vienmēr esmu bijis ļoti piesardzīgs pret tādām dzīves pamācību un gudrību grāmatām kā, teiksim, “Desmit veidi kā atrast sevi,” “Piecpadsmit veidi, kā kļūt garīgam” utt.  Katru reizi, kad esmu šādu grāmatu izlasījis un mehāniski mēģinu tai sekot, es sevi pieķeru domājot, ka es taču nedzīvoju savu dzīvi, es nedzīvoju saskaņā ar savu iekšējo balsi. Es dzīvoju saskaņā ar kaut kādu grāmatas autoru, kurš arī ir tāds pats cilvēks ar miesu un asinīm kā es – es mēģinu dzīvot pēc viņa formulas. Bet es neesmu viņš, un viņš nav es. Tā improvizācijas telpa, kā tev vajadzētu pieregulēt savu dzīvi saskaņā ar savu iekšējo balsi un neklausīt grāmatas, ir ļoti liela. Tu vari lidostā par vienu eiro nopirkt grāmatu: “Desmit paradumi, ko ikdienā īsteno Bils Geitss”. Izlasi un sāc celties 05:30, pusstundu minies uz velotrenažiera, tad ieej baseinā, pēcāk apēd olu ar avokado un kukurūzas pārslas, un tev rodas ilūzija, ka ja tu celsies 05:30, mīsies uz velotrenažiera, ielēksi baseinā un apēdīsi kukurūzas pārslas, tu arī būsi Bils Geitss. Nu nebūsi! Bet tas ir labs mārketinga instruments. Daudzi ir kļuvuši par miljonāriem tikai izdodot šādas grāmatas, un tālab, ka pasaulē ir ļoti liels skaits cilvēku, kas meklē vienkāršas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem. Viņiem šķiet, ka, iztērējot vienu eiro un izlasot grāmatu mīkstos vākos, viņi kļūs veiksmīgi un atrisinās visas savas problēmas. Gluži otrādi, lielākās problēmas un ziepes pasaulē ir notikušas brīžos, kad cilvēki, vai tie būtu imperatori, diktatori, vīri vai sievas, ir mēģinājuši atrast vienkāršas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem. Tā teikt, kas nav ar mums, tas ir pret mums – šaujam nost un tad iestāsies pilnīga laime. Tā nenotiek, un parasti viss beidzas ļoti slikti.

Lielākās problēmas un ziepes pasaulē ir notikušas brīžos, kad cilvēki, vai tie būtu imperatori, diktatori, vīri vai sievas, ir mēģinājuši atrast vienkāršas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem.

Protams, katram ir jāmeklē savs ceļš. Tas ir arī viens no mērķiem mūsu sarunai un, pieļauju, ka tas ir abpusēji, - ja kādam, šo visu izlasot, tas palīdzēs viņa ceļa meklēšanā, šai sarunai būs bijusi jēga. Savukārt parādīt konkrētu ceļu acīmredzot nevar ne mācītājs, ne skolotājs un arī ne psihoterapeits...

Es esmu redzējis psiholoģi – sievieti pēc piecdesmit, īsos spilgti sarkanos minībruncīšos, tīkliņzeķēs, uzkasītiem melniem matiem un dekoltē līdz nabai, turklāt savā jomā ļoti respektētu un cienījamu, un kaut kā radās sajūta, ka viņai ir lielākas problēmas nekā man. Es ieteiktu jebkuru pamācību, jebkuru informācijas avotu, tai skaitā arī šo interviju, uztvert kā malduguni vai kā bāku, kas brīvi peld jūrā. Tu vari to pieņemt zināšanai, bet tas nenozīmē, ka, uz to ejot, tu atradīsi atbildi. No šiem daudzajiem informācijas avotiem, atziņām – gan savām, gan citu, tu mēģini izvārīt to savu zupu. Tu nevari to izvārīt tikai no kartupeļa vai tikai no burkāna. Nebūs garšīgi, nebūs forši. Manuprāt, jo vairāk tai tavā soļankā būs sastāvdaļu, jo tā būs labāka. Turklāt tā būs tava īpašā recepte, kuru neviens cits nevarēs atkārtot. Un ja šī intervija kādam ir kaut vai pipara graudiņš tai viņa soļankā, es jau esmu priecīgs.

Es ieteiktu jebkuru pamācību, jebkuru informācijas avotu, tai skaitā arī šo interviju, uztvert kā malduguni vai kā bāku, kas brīvi peld jūrā.

Hinduismā ir izteikta tradīcija, ka šai pārejas posmā katram būtu vajadzīgs skolotājs un tur gandrīz vienmēr šie guru ir klātesoši, jo viņi ir diezgan brīvi pieejami. Tā teikt, katrā ciemā ir vismaz pāris. Un stāsts ir par to, ka tev vienkārši jāatrod īstais. Savukārt mūsdienu rietumu sabiedrībā ir skaidrs, ka šāda viena guru praktiski gandrīz nekad nav un cilvēks to viena guru lomu sadala jauši vai nejauši sastaptos cilvēkos – dzīves skolotājos. Vai tā ir bijis arī tev?

Mans skolotājs ir bijis arī kritiens no terases dzērumā – ar salauztu gūžu un klibošanu divu gadu garumā. Ļoti labs guru.

Ja tu sāc sekot un būtībā kļūsti atkarīgs no viena vienīga cilvēka, tas nekad nebeidzas labi. Ja bērns ir atkarīgs tikai no mammas un iemieso tikai viņas viedokli, par to, kā jābūt, viņš ir mammas turpinājums bez savas gribas. Ļoti bieži dzīvē vīlies, nelaimīgs un nesaprot, ko ar savu dzīvi iesākt. Tāpat ir dažu ticību radikālie atzari, kad, dogmu vadīts, tu pielūdz tikai vienu pravieti – ne soli pa kreisi, ne soli labi, un uzrauj sevi gaisā ar sprāgtvielām tirgus laukumā tikai tāpēc, ka tev šķiet, ka kādi citi nedomā tieši tāpat kā tu. No tā rodas lielas nelaimes, milzīgs ļaunums un vardarbība; no šīs paštaisnuma sajūtas, ka eksistē tikai mana viena šaura pārliecība. Pašam varbūt šķiet, ka tā ir plaša, bet īstenībā tā ir ļoti šaura. Tā ir garīgā augstprātība. Tālab man nešķiet pareizi bērnu jau no pašas mazotnes iesvētīt savā ticībā un tās rāmī viņu audzināt. Bērnam vajadzētu būt ticības aspektā neitrālam un tad, kad viņš ir sasniedzis apzinīgo vecumu un sāk uzdot savus lielos dzīves jautājumus, viņam pašam pie tās nonākt. Ja tu no pašas bērna kājas esi audzināts sist galvu pret zemi vienas konkrētas debespuses vizienā, tad tev nav iespējas pagrozīt to kaleidoskopu un saprast, ka pasaule ir daudz plašāka, krāsaināka un skaņā pilnīgāka.

Mans skolotājs ir bijis arī kritiens no terases dzērumā – ar salauztu gūžu un klibošanu divu gadu garumā. Ļoti labs guru.

Tātad, kas, tavuprāt, ir šī te transformācijas būtība? Pirmkārt, acīmredzot, kaut kāda miera, līdzsvara atrašana sevī, izkāpšana no konkurences virpuļa, tempa un visa pārējā, nonākot saskaņā ar sevi. Otrkārt, laikam jau arī kaut kādu jaunu mērķu atrašana savai turpmākajai dzīvei, jo sākotnēji izvirzītie mērķi (nauda, panākumi, slava utt.) it kā ir sasniegti. Tu esi sasniedzis to augstāko punktu un, neizvirzot sev jaunu jēgu, jaunus mērķus, mums kā cilvēkiem, kas raduši iet uz mērķi, būtu diezgan grūti. Kas būtu šī jaunā jēga, tavs vērtību rāmis? Tu saki kalpošana. Mēģini mazliet padefinēt, kā tu to izproti, citādi būs cilvēki, kas domās – tas nozīmē, ka Ēriks vairs par naudu nestrādā, viņš strādās tikai par velti un visiem tagad palīdzēs, slaucīs grīdas tempļos vai baznīcās.

Tas arī ir par sevi, bet tev vairs nav tās rokas kā tam sniega tīrītājam, kurš tikai grābj un grābj un grābj. Tev drīzāk ir kā kurmim – tu tikai dod, dod, dod. Un tad pasaule vai matrikss, Dievs vai egregors, vai sabiedrība tevi par to atalgo, taču tu neplēs ņurdēdams un kaukdams to miesas gabalu.

Es arī neceru kādam 26 gadus vecam Zviedru ekonomikas augstskolas absolventam, kas nupat pieņemts darbā bankā par nodaļas vadītāju vai menedžeri, tagad apskaidrot, kas notiek aiz tā aizkara 54 gados. Tā tas nenotiek.

Es arī nezinu, kur šis mans ceļš aizvedīs, kā jau tev teicu, esmu šīs jaunās grāmatas pirmās nodaļas pirmajā lappusē. Taču man ir diezgan skaidrs, ka es vairs nedarīšu sev pāri, lai kaut kur es nokļūtu. Es to biļeti esmu izkompostrējis, un man viss pamats un aizdomas uzskatīt, ka šobrīd es tajā vilcienā esmu un tūlīt nāks skaista pavadone ar tējas tasīti.

Katrā ziņā, šajā posmā es vairs nejūtu un neticu, ka es pats sev apzināti nodarīšu ko ļaunu. Tas gan nepasargā no ārējiem apstākļiem - ja man rīt atklātu audzēju ceturtajā stadijā, uzkristu uz galvas klavieres vai uz gājēju pārejas notriektu mašīna. Taču katrā ziņā tas nebūšu es, kas sevi vēlreiz iedzen ellē, katlā, piķī un sēra smakā.

Tajā visā ir vēl kāds aspekts - ja dzīves pirmajā posmā es uzskatīju (un man ir pamats domāt, ka tā uzskata daudzi jaunieši un pirms-pusmūža ļaudis), ka es varu būt laimīgs tikai tad, ja izpildās, teiksim, šādi pieci nosacījumi: man ir nauda, māja, laba un mīlama sieva, foršas attiecības, es varu ceļot un man ir, piemēram, Bentlijs, - savukārt, ja šīs lietas man neizdodas piepildīt, esmu nelaimīgs. Tagad mazliet pieslēgsim statistiku – pasaulē ir, ja ne miljons, tad vismaz daudzi simti tūkstoši lietu, kas ar tevi var notikt, un ja no tā visa tikai piecas tevi spēj darīt laimīgu, tad faktiski vieglāk ir vinnēt eiro loterijā 100 miljonus nekā padarīt sevi laimīgu. Kādam gan sagadīšanās momentam jābūt, lai no, teiksim, 100 000 lietām, kas ar tevi varētu notikt, tikai šīs četras vai piecas tev atnestu sirdsmieru un laimi. Īpaši vēl, tās visas ir lietas ārpus tevis. Savukārt laime jau ir tevī iekšā. Tā ir kaut kāda iekšējā sajūta, bet – paradoksālā kārtā, lai to sasniegtu, mēs nezin kāpēc meklējam to kaut kur ārpusē. Mašīna, nekustamais īpašums, akcijas biržā, smukas kurpes vai vienalga kas.

Redzi, varbūt tas dzīves otrais posms tieši to arī māca - justies laimīgam un piepildītam no visām tām 100 000 lietām, kas ar tevi notiek. Gribu šašliku, bet līst lietus, super, kas es tāds esmu, lai teiktu, ka lietus ir nepareizs un saule ir pareiza. Tā teikt, esmu gudrāks par kvantiem, atmosfēras straumēm, molekulām un fizikas likumiem – nu nē. Esmu sapratis, ka tā laimes sajūta, no kuras es varbūt esmu saķēris tikai mazu maliņu – ja es kā pēc tādas apsolītās zemes tiekšos tikai pēc četrām, piecām vai 12 lietām, kurām sakrītot, es šķietami sasniegšu laimi, es nekad nebūšu laimīgs, jo šāda iespēja ir niecīga. Viena triljona trijonā daļa. Turpretim, ja tu priecājies par visu, kas notiek, tā iespēja sasniegt laimi, sirdsmieru un piepildījumu ir daudz lielāka. Es tikai mācos. Reizēm sanāk un bieži arī nesanāk.

Varbūt tas dzīves otrais posms tieši to arī māca - justies laimīgam un piepildītam no visām tām 100 000 lietām, kas ar tevi notiek.

Ja runājam par mārketingu un reklāmu - jomu, kurā tu joprojām esi un kurā acīmredzot vienā vai otrā kapacitātē sevi redzi arī turpmāk. Mēs tomēr esam diezgan izkopuši to, ko mēs katrs darām, un acīmredzot diezgan daudz arī uzkrājuši pieredzi šajos gados. Visu nomainīt un sākt kaut ko pilnīgi jaunu, - tas arī ir ceļš. Taču var arī turpināt darīt to, ko mēs mākam, bet jau ar citu jēgu.

Protams, ka šajā dzīves posmā mēs izmantojam instrumentus, ko esam iekrājuši iepriekšējā. Kurus mēs caur kautiņu, cīņām, stresu, konkurenci, 20 stundu darba dienu, alkoholu un citām vielām – īsi sakot, traku rokenrolu, esam kaut kā izkarojuši, ieguvuši un salikuši tajā kastītē. Tā teikt, mūsu bēniņi ir pilni ar visādiem krāmiem, kas kaut kad vēlāk varētu noderēt. Tajā otrajā dzīves posmā tā kastīte ir paņemta līdzi, un tā starpība ir – tu vairs nekaujies dēļ jauniem instrumentiem. Kaut kādi noteikti atnāk paši. Jautājums ir – ko es tagad ar to kastīti un tiem instrumentiem varu darīt?

Tu vienmēr esi bijis augstas raudzes profesionālis un esi arī tagad. Tas viss, tā tava kastīte jau nav pazudusi. Bet tagad tu man pastāsti – kā tādā žanrā kā reklāma (vai sabiedriskās attiecības manā gadījumā), kā, turpinot šajā jomā darboties, var sniegt šo kalpošanas momentu? Nav jau tā, ka tu esi bijis tikai egoistisks kretīns arī savā pirmajā posmā - jūs sākāt ar to, ka jums bija Apeiron sociālās kampaņas, kuras jūs taisījāt bez maksas...

Jā, jā, arī akcijas pret Irākas karu. Buš, tu mani neklausīji, paskaties, kas tagad notiek! Pilna Eiropa ar bēgļiem, Sīrija, visi arābu pavasari... Būtu tu mani 2002. gadā paklausījis, kad es piketēju pie tavas vēstniecības, viss būtu kārtībā.

Proti, mazliet pārfrāzējot, mainot attieksmi, kāpēc tu kaut ko dari, ir iespējams jēgpilni turpināt eksistēt arī reklāmā. Apzinoties, ka reklāma, sabiedriskās attiecības un mediji ir arī nenormāla jauda.

Pasaules lielāko valstu prezidenti tiek ievēlēti ar reklāmu, karu var uzsākt ar reklāmu un to var arī beigt ar reklāmu.

Es reklāmā ienācu 25 gadu vecumā ar domu, ja mēs cilvēkus spējam ieinteresēt cīsiņos, mēs spējam viņus ieinteresēt arī vienu otrā. Faktiski nav starpības. Lai nebūtu pārpratumu, es nepārdodu nedz cīsiņus, nedz automašīnas, nedz sieriņu “Kārums”, es caur empātiju, caur dzinuli izprast sevi un līdz ar to arī citus, mēģinu aicināt cilvēkus sajusties uzklausītiem, sadzirdētiem, novērtētiem, piepildītiem. Līdzdalīgiem kā līdztiesīgiem sarunas partneriem, ne vientuļai skaidiņai lielā dzīves okeāna viļņos un vējos. Iedot mazliet cilvēcības kā blakus efektu, piedāvājot nopirkt arī to sieriņu “Kārums”. Es allaž esmu mēģinājis likt cilvēkam sajusties labi un starp rindiņām nolasīt to sajūtu, ja šis ražotājs savu produktu rada ar tādu pašu attieksmi kā viņš ir radījis šo reklāmu, tas produkts vienkārši nevar būt slikts. Tas, savukārt, ir licis justies labi man pašam.

Tas būtībā ir stāsts par to, ka nav nozīmes profesijai. Ja esi īsts profesionālis un augstas raudzes speciālists, tu, darbodamies jebkurā jomā, spēj darīt laimīgu gan sevi, gan zināmā mērā vairot šo empātiju.

Esmu pilnīgi pārliecināts, ka labākā teātra garderobiste noteikti ir atradusi dzīves jēgu un atbildes uz lielo jautājumu mēteļu karināšanā. Pirmkārt, viņai ir milzīga bagāža, viņa zina, kur katrs numurs atrodas. Otrkārt, iespējams, viņa karina mēteļus pēc izmēra vai pēc krāsām; pēc garuma, īpašnieku vecuma vai dzimuma. Katrā ziņā, viņai ir vesela stratēģija, kā viņa to dara, un ja mēs tagad šajā procesā iedziļinātos, mēs saprastu, ka teātra tantiņas dzīves atziņas ir tikpat vērtīgas kā Gidonam Krēmeram, spēlējot vijoli.

Labākais sētnieks pasaulē – noteikti arī viņam ir stratēģija, kā vispirms savākt lapas, tad putekļus, pēc tam končikus un vēl kaut ko. Man, piemēram, ir vesela stratēģija, kā es – atvainojos par trivialitāti, lieku traukus trauku mazgājamā mašīnā. Tā ir vesela stratēģiskā spēle, kur, lai ieliktu vēl vienu dakšiņu, tu izņem zobu bakstāmo, tad pagriez šķīvi pa pieciem grādiem un tur vēl viena krūzīte ieiet iekšā. Tā ka, ja kādam nepatīk likt traukus trauku mašīnā, uztveriet to kā stratēģisko spēli. Būs aizraujošāk nekā datorā šaut zombijus.

Gan vecās dzīves līdz galam sadedzināšanas, gan jaunās dzīves atšķiršanas kontekstā, tu esi no tiem, kas, kā jau mēs sākumā runājām, visu dara diezgan atklāti...

Iesākumā ir sāpīgi, bet pēc tam tu iegūsti nenormālu brīvību. Tas ir kā ziemā ielēkt āliņģī. Tu nevari saņemties, bet tad, kad esi ielēcis, ir super. Tu nevari saņemties būt galēji atklāts, bet, kad par sevi esi pateicis tik daudz, ka par tevi vairs neviens nevar pateikt to, ko tu pats par sevi vēl nebūtu pateicis, tu pēkšņi iegūsti milzīgu brīvību. Kaut kādu tādu smaidoši gaišu attieksmi pret sabiedrību. Es izbaudu tos tomātus, tik metiet – olas, zābakus, visu, ko vēlaties!

Tu nevari saņemties būt galēji atklāts, bet, kad par sevi esi pateicis tik daudz, ka par tevi vairs neviens nevar pateikt to, ko tu pats par sevi vēl nebūtu pateicis, tu pēkšņi iegūsti milzīgu brīvību.

Es nezinu, vai tu to dari apzināti vai neapzināti, bet būtībā tu esi izvēlējies savveida baiļu terapiju vai kaut ko tādu, t.i. - kā tikt galā ar šīm bailēm no neveiksmes; bailēm, ka sabiedrība mani nemīl; bailēm, ka sabiedrība mani nesapratīs, - kas lielākā vai mazākā mērā mājo katrā cilvēkā.  Jo visa pamatā ir sajūta, ka šis otrais dzīves posms būs vieglāks un patīkamāks, tāpēc ka tu jau vienreiz esi nomiris. Visās iespējamās formās. Turklāt, tu to vēl piedevām dari publiski. Jo var jau arī darīt vienatnē - kā rituālu, dedzinot savas sliktās īpašības, bez publiskas atklāšanās riska. 

Jā! Mani ir grūti vairs kaut kā pazemot vai nomētāt, un, ja es iešu politikā (varbūt, ka es arī kādreiz to darīšu), nezinu vai Latvijas politikas vēsturē ir bijis kāds, kas var mierīgi no skatuves runāt ne tikai par savu politisko programmu, bet arī par visiem saviem tumšajiem dzīves klejojumiem. Viena lieta ir, ka tava politiskās dzīves programma piedāvā kaut kādus risinājumus valstij, otra – ka tu brauc pie vēlētāja un runā par to, kam tu pats esi izgājis cauri. Tas ir tas otrs ieguvums starp rindiņām - varbūt kāds zālē saka, pag, tas taču ir par mani. Sūds par to politiku, bet tas, ko viņš saka, varbūt arī man drusku palīdzēs. Cik pasaulē ir šādu piemēru? Maiks Taisons varbūt. Kur tik viņš nav bijis pirms tam – piecus gadus cietumā, n-tos miljonus pakāsis, bankrots, trakāk vairs nevar būt un ir atpakaļ, turklāt emocionāli, dvēseliski noteikti daudz bagātāks nekā tas mašīna - nogalinātājs, kas viņš bija pirms tam.

Vienlaikus ir svarīgi saprast, ka šajā 100 000 apstākļu kopumā ir lietas, ko tu vari ietekmēt un ko tu nevari. Tā kā mēs visi teorētiski tomēr saprotam, ka savu nāvi mēs ietekmēt nevaram, un daudzu cilvēku izpratnē nāve ir tas lielākais un sliktākais, kas ar tevi var notikt, tad, ja tu nevari ietekmēt pat to, kāda jēga satraukties par visu pārējo, ko tu nevari ietekmēt.

Nāve ir štrunts, bet tur man vēlreiz jāsaka paldies visiem saviem sargeņģeļiem. Manā gadījumā ir atpakaļceļš, kuru es izbaudu, bet ar visiem saviem klejojumiem es mierīgi varēju sēdēt ūdrītī tagad, nespējīgs pats sev pampērus nomainīt.

Ļoti pamanāma atklātība un pašcenzūras neesamība ir arī tavā rosībā sociālajos medijos, kas mūslaikos ir tāda kā publiskā afiša, publiskā tribīne, - tu esi nenormāli ražīgs un tajā pašā laikā tu ne tikai sevi trenē izteikties twitter formātā, bet bieži provocē sabiedrību aizdomāties par dažādām lietām, paraugoties uz tām no dažādiem aspektiem

Tā ir, bet es teiktu, ja tas kādam izraisa domāšanu un atbildes tvītu, tā ir blakus reakcija. Priekš manis sociālie tīkli un jo īpaši twiteris, ir veids, kā trenēt domāšanu, loģiku, argumentāciju un spēju paraudzīties uz lietām no dažādiem aspektiem. Kā Vestardam Šimkusam dienā gammas spēlēt, viņš trenē pirkstus, es trenēju loģiku, neironus, domāšanu. Tie ir mani ikdienas vingrinājumi. Nevajag manis rakstīto vienmēr uztvert burtiski - vienu dienu es varu būt par gejiem, otru pret. Iznākt no skapja un ieiet tajā atpakaļ. Nav problēmu.

Patlaban būtībā notiek tava atgriešanās - “Mārketinga šeiks”, on-line kursi kopā ar Edgaru Untālu, lekcija Swedbank, sarunu šovi utt. Klusuma posmu esi beidzis un iznāc sabiedrībā. Kāda ir sajūta, raugoties apkārt un redzot tur lielu daļu tādu veco Ēriku - vai nav tā, ka viņi skatās, pag, pag, vecīt, tas ir tikai pašmārketings, ko tu te tagad dari?

Es nevaru nedz ielīst šo cilvēku galvās, nedz arī viņus piespiest kaut kā savādāk uz mani skatīties. Nedz arī man ir tiesības teikt, ka esmu kādus skrejceļa apļus priekšā. Man gribētos domāt, ka arī tas, kas tur tagad sēž pie tukšās taras pieņemšanas punkta ar divlitrnieku, ka tas ir viņa dzīves posms. Viņam tas vienkārši ir priekšā. Viņš vēl tur nav, bet, visticamāk, būs. Cilvēks nav status quo, ja kāds izskatās pēc pilnīga idiota, droši vien arī es neesmu bijis izņēmums, viņš ir tajā dzīves posmā un pēc desmit gadiem viņš, iespējams, būs citā dzīves posmā. Un arī tie, kas savos 25 gados fano tikai par BMW un Armani, tas ir viņu dzīves posms, nevajag uzskatīt, ka viņi tādi ir un vienmēr tādi būs.

Skaties, kā patērētājkultūra pāris desmitgadēs nogrāva 6000 gadu veco Ķīnas un Japānas kultūru. Visi tie, kas mācēja 3000 ķīniešu un japāņu hieroglifus, tagad iztiek ar 30 hieroglifiem, jo uz datora klaviatūras vienkārši nav vairāk vietas. Daudzi no tiem, kas uzauga klosteros un japāņu teātra kultūrā, tagad atbrauc uz Londonu un Bondstrītā spiedz: “Gucci! Prada! Dolce&Gabbana!” Somiņa ir viss! Nieka desmit gadi un visa 6000 gadu kultūra kā noslaucīta... Vienlaikus, tās jaunas japāņu meitenes ar izkrāsotiem matiem un spilgti krāsainām getrām, pienāks arī viņu laiks. Visi mēs tur esam bijuši.

Garīgā augstprātība ir ne tikai kaitīga, tā ir arī reāli smieklīga.

Katrā ziņā es ļoti uzmanos no tām lamatām, par kurām jau runājām - no garīgās augstprātības. Tā teikt, esmu apskaidrots, bet jūs vēl tur un, ja neuzskatīsiet mani par glābēju, degsiet ellē. Tagad uz zemes un kosmosā notiek šī atšķirošana - tie labie, kas ies tālāk un tie sliktie, kas pārtaps dzīvniekos, pārdzims tarakānos. Garīgā augstprātība ir ne tikai kaitīga, tā ir arī reāli smieklīga.

Piefiksējam, šobrīd, kad te runājamies, ir 2020. gada 14. augusts. Turklāt, teiksim tā, savdabīgs gads pats par sevi. Mēs varētu un droši vien būtu vērtīgi šai pašā vietā sasēst 2027. gadā, kad būs pagājuši septiņi klasiskie transformācijas gadi – interesanti, kā mums tad veidosies šī saruna, jo neviena atklāsme nav galīga un neviena kļūda nav pilnīga. Tā ir tikai vēl viena sīpola mizas kārta un mani pašu interesē, kāda intervija – uz tavas vai manas terases, mums izdotos, ja Dievs mums būs lēmis vēl šo pasauli mīdīt ar kājām.