Foto

Cilvēki ir jokaini dzīvnieki

Una Meistere

Sarunas — 15.07.2020

Intervija ar britu mākslinieci Aleksandru Deiziju Ginsbergu

Britu mākslinieces Aleksandras Deizijas Ginsbergas (Alexandra Daisy Ginsberg) radošās darbības fokusā ir cilvēku sarežģītās attiecības ar dabu un tehnoloģijām. Viņa studējusi arhitektūru Kembridžas Universitātē un ieguvusi doktora grādu mijiedarbības dizaina jomā Karaliskajā mākslas koledžā. Ginsbergas darbi, kas bieži vien tapuši sadarbībā ar zinātniekiem, aptver visdažādākās tēmas, sākot ar mākslīgo intelektu, sintētisko bioloģiju, eksobioloģiju un beidzot ar konservāciju, bioloģisko daudzveidību un evolūciju. Viņa ir izdevuma Synthetic Aesthetics: Investigating Synthetic Biology’s Designs on Nature (MIT Press, 2014) vadošā autore, viņas starptautiskā izstāžu ģeogrāfija aptver gan Ņujorkas MoMA un Parīzes Pompidū centru, gan Somersethausas mākslas centru un Karalisko akadēmiju Londonā, gan Laikmetīgās mākslas muzeju Tokijā.

2019. gadā sadarbībā ar smaržu pētnieci un mākslinieci Siseli Tulāsu (kuras darbs bija izstādīts arī pirmajā Rīgas Starptautiskajā laikmetīgās mākslas biennālē RIBOCA1) un starpdisciplināru biotehnoloģiju kompānijas Ginkgo Bioworks pētnieku un inženieru komandu doktores Kristīnas Agapakas vadībā Ginsberga radīja projektu “Cildenā atdzīvināšana” (Resurrecting the Sublime). Izmantojot sintētisko bioloģiju, projektā tika rekonstruēta trīs koloniālisma aktivitāšu rezultātā izzudušu ziedu sugu smarža. Tajā pašā laikā darbs uzdeva jautājumu – vai mēs jebkad vēl sasmaržosim tās puķes, kas nonākušas uz izzušanas robežas cilvēku darbības rezultātā? Projekts pirmo reizi tika eksponēts pagājušā gada februārī Pompidū centrā Parīzē. Starp Ginsbergas visjaunākajiem projektiem ir video instalācija “Aizvietotājs” (The Substitute, 2019), ko iedvesmoja plaši izskanējusī ziņa par pēdējā ziemeļu balto degunradžu sugas pārstāvja Sudāna nāvi 2018. gada pavasarī. Darbs uzdod neērtu jautājumu – mēs sērojam par degunradža nāvi, taču alkās pēc viņu ragiem, kam it kā piemīt dzīvi uzlabojošas īpašības, esam izdarījuši visu, lai sekmētu sugas izmiršanu. Vienlaicīgi mēs priecājamies, ka kādudien to, iespējams, varēs atdzīvināt ar biotehnoloģiju palīdzību. Videodarbā “Aizvietotājs” baltais ziemeļu degunradzis tiek digitāli atdzīvināts, pateicoties mākslīgā intelekta attīstībai.

Mana saruna ar Aleksandru Deiziju Ginsbergu notika zūmā. Tobrīd Lielbritānijā joprojām bija noteikti stingri karantīnas noteikumi un Deizija uzturējās laukos, stundas brauciena attālumā no Londonas. Viņa apsvēra iespēju neatgriezties Londonā arī pēc ierobežojumu atcelšanas. Tā kā viņas nākamais projekts saistīts ar augu pasauli, tēvs viņai nesen bija atsūtījis rokasgrāmatu “Kā atpazīt savvaļas puķes” (How to Identify Wild Flowers). Jautāta, ko viņa ir iemācījusies par augiem, dzīvojot tik tuvu dabai, Deizija atbildēja: “Man tas ļāva iemācīties augu vārdus, taču arī to attiecības ar saviem apputeksnētājiem. Arī veltīt laiku tam, lai pamanītu, ka tie nav vienkārši augi – tie ir saistītu ar visu pārējo. Augi savu pavairošanu ir uzticējuši kukaiņiem, tāpat viņi paļaujas uz baktērijām augsnē, kas tos nodrošina ar ķīmiskajiem elementiem un barības vielām. Viņi nav “individuālisti”. Izstāžu dzīvē pagājušajā gadā bija ļoti pamanāma dabas tendence mākslas un dizaina pasaulē. Tajā pašā laikā mums jājautā – kas notiks tālāk? Kā mēs turpināsim šo kustību? Kā iegūsim holistiskāku perspektīvu? Akūtās vides problēmas ir saistītas arī ar sociālo netaisnību? Kā padarīsim šo globālo problēmu par kopēju cīņu pret vides degradāciju un nevienlīdzību? Es ļoti baidos, ka šī tēma izies no modes. Daba nedrīkstētu būt modes lieta. Mēs esam daļa no tās. Mums tā ir vajadzīga, lai izdzīvotu.”

Kāda Londonā dzīvojoša māksliniece man nesen atrakstīja, ka karantīnas dēļ pilsētā atkal varot dzirdēt putnu dziesmas. Kā jums liekas, vai cilvēki kaut ko iemācīsies no šīs krīzes un putni paliks pilsētā? Un ja nepaliks, vai cilvēkiem to patiešām pietrūks?

Es nezinu. Manuprāt, cilvēki ir jokaini dzīvnieki. Es pamanīju, ka manu instagramas kontu karantīnas laikā aizpilda ziedu un koku bildes (tas bija vēl pirms sākās Black Lives Matter protesti); pēkšņi mēs daudz vairāk nekā ierasts sākām pievērst uzmanību mums apkārt esošajai dabas pasaulei. Šie priviliģētie pilsētu iemītnieki, kas dzīvo pasaules galvaspilsētās, atrada laiku piebremzēt un paskatīties apkārt – izbēgot no ekrāniem, kur vien iespējams. Taču satraucošais tajā visā ir jautājums par to, cik ātri, kad viss atkal atsāksies, mēs to aizmirsīsim.

Es tikko lasīju, ka COP26 Klimata pārmaiņu konference, kas bija plānota Glāzgovā, pārcelta uz nākamo gadu. IUCN (Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienība) Pasaules konservācijas kongress, kam bija jānotiek 2020. gada jūnijā, ir pārcelts uz nākamā gada janvāri. Un rodas jautājums, vai tad, kad mēs visi steigsimies atjaunot savas ekonomikas un savas dzīves, vides problēmas izkritīs no akūto jautājumu loka? Mani satrauc tas, ka vides jautājumi tagad, kad šī kustība beidzot bija ieguvusi vilces spēku, pandēmijas dēļ ir pazuduši no laikrakstu virsrakstiem. Šķiet, ka mums, cilvēkiem, ir ārkārtīgi izteikta īstermiņa atmiņa – mēs uztveram, pieredzam šos mirkļus ar tīru gaisu un putnu dziesmām un tad atkal atgriezīsimies vecajās sliedēs, jo to diktē nepieciešamība.

Mani ļoti interesē ideja par “bāzes pārmaiņām”. Atceros no savas bērnības, ka pēc ceļojuma, braucot pa šoseju, viss automašīnas priekšējais stikls bija nosēts ar beigtiem kukaiņiem, tagad tā vairs nav. Taču šīs pārmaiņas notiek tik lēnām, ka mēs tās pat nepamanām. Tās ir bāzes pārmaiņas. Biodaudzveidība lēnām (vai bioloģiskajā laikā – ātri) izzūd, bet mēs to nepamanām, jo piedzīvojam to īstermiņā. Karantīnas laikā mums bija dots šis mirklis, šis uzzibsnījums, kas ļāva ieraudzīt, kā pasaule izskatītos, ja mēs spētu pagriezt laiku atpakaļ – taču tā nebija brīva izvēle, protams. Neesmu droša, ka cilvēku dabā ir dot priekšroku kaut kam tādam pār īstermiņa ekonomisku labklājību; šis īstermiņa izdzīvošanas dzinulis, iespējams, ir cilvēka īstā daba.

Šķiet, ka mums, cilvēkiem, ir ārkārtīgi izteikta īstermiņa atmiņa – mēs uztveram, pieredzam šos mirkļus ar tīru gaisu un putnu dziesmām un tad atkal atgriezīsimies vecajās sliedēs, jo to diktē nepieciešamība.

Jūsu doktora darbs Karaliskajā mākslas koledžā saucās “Labāk” (Better). Vai atradāt atbildi, kāpēc mēs vienmēr domājam, ka nākotne būs labāka par pagātni? Kāpēc necenšamies padarīt labāku tagadni – laiku, kurā visi šobrīd dzīvojam? Un kurš tieši nosaka, ko nozīmē šī “labākā” nākotne?

“Kas ir labāk?” – šis ir viens no jautājumiem, ko uzdodu pastāvīgi. Un vēl arī – kuram labāk un kurš to izlemj? Šie ir ļoti būtiski jautājumi, kas jāuzdod, kad vien atskan šie labākas nākotnes solījumi. Uz ielas var ieraudzīt Papa John’s picērijas solījumu par “labāku picu” vai Total solījumu par “labāku enerģiju”. Kas ir šī “labākā enerģija”? Tā ir nafta. Ar ko tā ir labāk? Kā atšķirt šos solījumus? Problēma ir tāda, ka ir daudz sapņu par kaut ko “labāku”, mūsu idejas par to, kas ir labāk, atšķiras, turklāt vissvarīgākais ir tas, ka mūsu īstermiņa darbības lielākoties nesakrīt ar to, ko uzskatām par “labāku” ilgtermiņā. Ja būšu izslāpusi, es nopirkšu to plastmasas pudeli ar ūdeni, lai gan šī rīcība būs pretrunā ar manu ilgtermiņa pārliecību.

Cilvēki ir vienmēr ceroši dzīvnieki. Manuprāt, iztēloties, ka viss varētu būt labāks, ir mūsu dabā. Pat tad, ja liekas, ka viss ir briesmīgi, tas nozīmē, ka, mūsuprāt, varētu būt labāk – tā arvien ir optimistiska pozīcija: mēs iedomājamies, ka varētu vai vajadzētu būt citādāk. Es cenšos izprast, kā mēs definējam “labākā” kritērijus? Kā mēs apsēžamies, izdomājam un izsakām kopīgas vērtības un mērķus, uz kuriem tiekties? Ar to nodarbojas daudz ļaužu – klimata pārmaiņu aktīvisti, tie, kas cīnās pret rasismu un sociālo nevienlīdzību. Tie ir cilvēki, kurus vieno vērtību kopums un kuri nosaka, kāda izskatīsies labāka pasaule. Mums kā sugai vissvarīgākais būtu – nezinu, vai tas ir iespējams, tomēr ceru – atrast veidus, kā panākt, lai mūsu darbības sakristu ar tām vērtībām, par kurām iestājāmies.

Šobrīd daudz diskusiju veltīts tiem iespējamajiem ceļiem, kā cilvēki varētu atgriezties pie zaudētā līdzsvara ar dabas pasauli. Daļa no problēmas ir jautājums par mūsu attiecībām ar dabu un mūsu attiecībām ar tehnoloģijām ir. Jo šobrīd mūsu attiecības ar tehnoloģijām patiesībā ir daudz stiprākas nekā mūsu attiecības ar dabas pasauli. Turklāt mūsu maņas nav trenētas, tās vairs neatpazīst dabas pasauli. Tajā pašā laikā mēs izmantojam tehnoloģijas – šajā konkrētajā gadījumā Zoom –, taču sapņojam un runājam par dabu. Tas ierakstīts mūsu DNS. Vai uzskatāt, ka ir iespējams atjaunot šo kontaktu ar dabu, ko daļēji jau esam zaudējuši?

Šajā karantīnas laikā man ārkārtīgi paveicās, ka esmu laukos, nevis Londonā, kur dzīvoju ikdienā. Es pavadu daudz laika dabā. Esmu tikai stundas attālumā no Londonas, taču daru to, ko normālā situācijā nedarītu: pamanu pavasara iestāšanos un dažādu sugu atmodu – ne tikai vienkārši skatos uz suņuburkšķiem ceļmalā, bet ievēroju pārmaiņas: “O, tagad viņš ziedēs… tagad veidosies sēklas.” Augs mainās. Esmu gājusi tam garām katru dienu pēdējās desmit nedēļas. Nedomāju, ka jebkad iepriekš būtu tādā veidā ieskatījusies dabā – vērojusi to katru dienu, arvien no jauna. Kad tas viss būs galā, es labprātāk paliktu šeit un neatgrieztos Londonā!

Es uzaugu laukos, tāpēc nav jau tā, ka nebūtu pavadījusi laiku pie dabas, taču, iegūstot laiku ieskatīties pamatīgāk, esmu sapratusi, cik grūti patiesībā ir uzturēt saikni ar dabu, dzīvojot pilsētā. Ja vien tev pilsētā nav dārzs vai cita tamlīdzīga vieta, tu nevari to novērot tik intīmi. Tāpēc uzskatu, ka ir iespējams mainīt cilvēkus un mūsu attiecības – lai arī sīkos, taču nozīmīgos veidos. Bet tajā pašā laikā ir jāmainās arī daudzām citām lietām. Mums jāmaina tas, ko esam pieņēmuši par normu. Vai esam gatavi iztikt ar mazāk, lai vairāk piedzīvotu dabas pasauli? Vai arī pieprasām tiesības uz vairāk? Vai esam gatavi cīnīties par dabas pasauli, lai to aizsargātu, lai tā paliktu mums visiem? Tie ir lēmumi, kas mums jāpieņem.

Šī pēkšņā apjausma par klimata pārmaiņu un biodaudzveidības sabrukuma problēmu mūsu attīstītajā pasaulē liekas kaut kāds “jaunums”, taču ir daudzas tautas, pirmtautu sabiedrības visā pasaulē, kas šādā realitātē dzīvojušas daudz ilgāku laiku – piedzīvojot zaudējumu, izjūtot koloniālisma un modernisma radīto krīzi.

Mana ideja par “labāku” saistās ar to, ka mēs ātri mācāmies. Mēs nespējam dzīvot bez citām sugām, un mēs to zinām, jo ēdam ēdienu, dzeram ūdeni un dzīvojam uz vienas planētas. Taču kaut kāda iemesla dēļ daudzu cilvēku dzīves ir no tā visa attālinājušās. Nošķirtības nasta ir vēl jo smagāka tiem, kas dzīvo pilsētās un kam nav iespēju – izņemot dažus kokus, dažus baložus un dažas žurkas (varbūt daudz žurku) – komunicēt ar dabu. Turklāt ir ļoti maz tiešu pierādījumu, ka mūsu suga būtu vienīgā īpašā. Tā ir patiešām dīvaina situācija.

Es šeit dzīvoju divatā ar savu partneri, līdz ar to manas dienas aizpilda koki, kukaiņi, putni un to cilvēku attēli, ar kuriem komunicēju tiešsaistē. Tā pārmaiņa ir savāda: fiziski es piedzīvoju tikai viena cita cilvēka klātbūtni, viss pārējais ir vai nu cilvēku attēli, vai pilnīgi cita veida radības. Tas visā šajā traģiskajā situācijā ir nācis kā dīvaina un brīnišķīga lieta. Un te taču ir tikai Anglijas lauki, nevis kaut kādi tropiskie džungļi! Tāpēc tagad es kā cilvēks jūtos atšķirīga pilnīgi citādā veidā – kā ne īpaši interesanta dīvaine.

Realitātē ne mums ir vara pār savu likteni, ne arī valdības ko īpaši spēj izkontrolēt.

Visi jūsu darbi ir kaut kādā veidā saistīti ar dabu. Vai cilvēki, būdami daba daļa, spēs jelkad izprast kaut ko tik komplicētu kā daba? Vai arī mēs tikai nokasām virskārtu, ko pierāda pandēmijas situācija, kas kārtējo reizi atgādināja, ka arī zinātnei un mūsu izpratnei par dabu ir robežas?

Savā ziņā tas ir superdabiski. Un ar ‘super’ es domāju ārkārtīgi dabisku situāciju. Vīruss ir pārlēcis no vienas sugas uz otru, kas izrādījāmies mēs. Tas ir stāsts par vīrusa evolūciju un tā adaptēšanos. Tā ir galēja bioloģiska pieredze. Tā sagrauj ideju, ka cilvēki spēj kontrolēt pasauli vai ka zinātne mums var visu izskaidrot. Zinātne var mums izskaidrot daudz – ātrums, ar kādu tika atklāts vīruss, ir ārkārtējs. Iedomājieties, kā bija pirms simts gadiem, kad pasauli pārņēma gripas pandēmija. Bet man šī situācija vienkārši atgādina, ka esmu vien bioloģijas daļa. Ka esmu tikpat ievainojama kā jebkurš cits dzīvnieks. Tas ir superdabiski. Biedējošais tajā visā ir inženierijas un zinātnes stāsta saplūdums ar kontroles stāstu. Taču realitātē ne mums ir vara pār savu likteni, ne arī valdības ko īpaši spēj izkontrolēt.

Jūs esat veidojusi daudzus izpētes projektus, kas saistīti ar mākslīgo intelektu (MI). MI instrumentus var izmantot pozitīvos nolūkos, taču tajā pašā laikā tos var izmantot arī nevēlamos veidos. Kā iespējams to noturēt līdzsvarā? Kādi ir MI riskantie punkti?

Es nezinu. Šobrīd es cenšos izaudzēt tomātus! (Smejas.)

Pojekta “Cildenā atdzīvināšana” ekspozīcijas skats Vitra Design muzeja galerijā, 2019. Foto: © Vitra Design Museum, Bettina Matthiesen

Manuprāt, vislielākā problēma, strādājot ar MI, ir vilinājuma faktors. Darbā “Mašīnu pareģojumi” (Machine Auguries, 2019) mēs, izmantojot MI zināšanas, mākslīgi izveidojām putnu rīta kori; tā bija pirmā reize, kad es projektā patiešām izmantoju MI. Iepriekš mani darbi bija par sintētisko bioloģiju, taču līdz pat projektam “Cildenā atdzīvināšana” ar Siseli Tulāsu un Kristīnu Agapaki es arī sintētisko bioloģiju nebiju izmantojusi reāli. Strādājot ar inženieriem un zinātniekiem, biju iekšā šajā laukā, taču veidoju darbus vai reflektēju par tehnoloģiju. “Cildenā atdzīvināšana” un “Mašīnu pareģojumi” bija pirmie projekti, kur es reāli izmantoju tehnoloģijas, lai inovatīvā veidā radītu kritiskus darbus.

Praktiķim, kurš pats izmanto un attīsta tehnoloģijas, ētiskā ziņā ir grūti tās kritizēt. “Mašīnu pareģojumos” mēs skaņas ziņā ļoti progresīvi attīstījām dīpfeiku jomu. Mani satrauc dīpfeiku ietekme, taču tajā pašā laikā es radīju darbu, kas varētu būt devis (nelielu) ieguldījumu šīs tehnoloģijas tālākai attīstībai. Es strādāju ar Faculty, MI kompāniju no Londonas, kas ir vadošā pētniecības iestāde MI ģenerētu dīpfeiku jomā un cīnās pret nepareizu to izmantošanu. Šī projekta sakarā veicām zinātnisku izpēti. Un tur arī parādās šī problēma – tas ir tik vilinoši. Ir tik satriecoši dzirdēt, ka mašīna dzied kā putns. Mums pievienojās arī doktors Pšemeks Vitaščiks, ar Faculty saistīts mašīnmācīšanās eksperts. Bija ārkārtīgi neparasti vērot, kā ar katru dienu viņš pietuvojās MI radītai putnu dziesmai. Taču tas ir arī biedējoši. Darbs, cerams, to kaut kā atspoguļoja un pievērsa tam cilvēku uzmanību. Taču problēma tajā ir šis vilinājums. Tu domā: “Tas ir tik satriecoši”, taču tev vajadzētu pajautāt – “Kas tas īsti ir?” Šo tehnoloģiju iepazīšana palīdz man labāk izprast to iespējas un ierobežojumus, kā arī ļauj vērst uzmanību uz šiem ierobežojumiem vai radītajām problēmām.

Aleksandra Deizija Ginsberga. "Mašīnu pareģojumi", 2019. Ekspozīcijas skats Somersethausas mākslas centrā Londonā. Foto: Luke Andrew Walker for A/D/O

Cik lielā mērā mēs ilgtspējības un peļņas vārdā esam gatavi pārvērst savus ķermeņus dzīvās mašīnās? Kā izbēgt no kļūšanas par “ekonomiskajiem robotiem”? Vai arī MI mūs iegrūdīs tikai dziļāk tajā visā?

Mani tas biedē. Nedomāju, ka mums ir kāda sociāla kontrole pār situāciju. Visa atbildība ir kaut kādu konkrētu interešu varā. Šorīt lasīju ziņās par Ķīnu, ka veselības monitoringa aplikācija, kas tika izmantota koronavīrusa kontrolei, kļūs par permanentu lietu, lai nodrošinātu Ķīnas sabiedrisko veselību. Man tas liekas šausminoši – bezierunu personiskās brīvības un privātuma likvidēšana. Mobilais telefons ir primārs piemērs tam, kā visam, ko mēs darām, tiek nemitīgi sekots. Personiskās brīvības tiek viegli iemainītas pret labākas dzīves solījumu.

Pirms dažiem gadiem kādā konferencē konservācijas speciālists Kents Redfords demonstrēja statistikas datus, kur, man šķiet, bija salīdzinātas izmaksas, ko prasītu biodaudzveidības saglabāšana, un summa, kas katru gadu ASV tiek iztērēta saldējumam. Un, jā, saldējuma patēriņa summa ir lielāka par to, kas nepieciešama, lai atrisinātu visai planētai akūtu problēmu. Tas ir viens no labākajiem piemēriem, kas raksturo mūsu vērtību sistēmu. Mēs sakām kaut ko vienu – turklāt tā arī domājam –, taču darām kaut ko citu. Mēs viegli atsakāmies no savām vērtībām, lai padotos ātriem tehnoloģiju, ēdienu u.tml. vilinājumiem.

Mobilais telefons ir primārs piemērs tam, kā visam, ko mēs darām, tiek nemitīgi sekots. Personiskās brīvības tiek viegli iemainītas pret labākas dzīves solījumu.

Savos projektos jūs izmantojat mākslu un dizainu, lai kritiski paraudzītos uz zinātni, cilvēku rīcību utt. Piemēram, E. Chromi: Living Colour from Bacteria (E.Chromi: baktērijas dzīvā krāsa, 2009), projektā jūs pievērsāties dažādām problēmām, kas varētu noteikt E.coli jeb zarnu nūjiņas izmantojumu un tādējādi arī mūsu ikdienas dzīvi. Vai to var nosaukt par labākām zālēm vai gluži pretēji - iekšējo izsekošanu? Kaut kādā ziņā tas cieši saistās ar diskusijām par izsekošanu, kas parādījās pandēmijas sakarā. Kāda bija svarīgākā mācība, ko ieguvāt no šī projekta?

Aleksandra Deizija Ginsberga & Džeimss Kings, sadarbībā ar Kembridžas Universitātes studentiem, 2009. "The E. chromi Scatalog". Foto: Åsa Johannesson

Pie šī projekta mans sadarbības partneris bija dizaineris Džeimss Kings, un mēs abi labi apzinājāmies izsekošanas problemātiku. Projektam bija laika josla, kas aptvēra mūsu radītajām idejām piesaistītu gadsimtu. Mēs to veidojām kopā ar septiņiem Kembridžas Universitātes studentiem; viņi ģenētiski konstruēja baktēriju, kas izdalītu dažāda veida ar neapbruņotu aci saskatāmus krāsu pigmentus. Viņi to radīja studentu konkursam iGEM (Starptautiskais ģenētiski konstruēto mašīnu konkurss). Kamēr studenti laboratorijā attīstīja savu tehnoloģiju, mēs ar viņiem strādājām, liekot domāt par šī viņu projekta potenciālajām sekām. Mēs vēlējāmies izpētīt jautājumus, kā formēt pamattehnoloģiju izmantojumu mūsu ikdienas dzīvē. Iztēlojāmies nākotni, kurā mēs ar jogurtu iedzertu konstruētas baktērijas, kas kolonizētu mūsu zarnas un uzmanītu dažādu slimību ķīmiskos marķierus. Ja tiktu uztverts signāls, baktērija, iekrāsojot jūsu ekskrementus, radītu viegli pamanāmu brīdinājumu. Ko tas nozīmētu veselības aprūpei? Ko tas nozīmētu privātumam, ja “dators” būtu bioloģisks? “Skatologu” (The Scatalog), kā mēs nosaucām šo kaku portfeli, mēs aizvedām pēc tam uz konkursu, lai aprunātos ar zinātniekiem un uzdotu viņiem jautājumus. Savu izgudrojumu bijām “datējuši” ar 2039. gadu, taču tas izvērtās par sintētisko biologu mērķi, un jau tagad tiek testētas konstruētās probiotikas. Tehnoloģijas, kas atklāj jūsu ķermenī bioloģiskus marķierus, var izmantot kā izsekošanas rīkus. Mani tas uztrauc. Kam piederēs šīs tehnoloģijas? Vai mēs vispār zināsim, ka esam pakļauti šai tehnoloģijai? Tā ir jaunu biotehnoloģisko problēmu virkne.

Tehnoloģijas, kas atklāj jūsu ķermenī bioloģiskus marķierus, var izmantot kā izsekošanas rīkus. Mani tas uztrauc. Kam piederēs šīs tehnoloģijas? 

Pastāv mūžīga pretruna starp vides speciālistiem, kas koncentrējušies uz to, kā pagriezt laiku atpakaļ un saglabāt dabisko biodaudzveidību, un zinātniekiem, kas vēlas izmantot sintētisko bioloģiju, lai padarītu dabu “labāku”. Cik ilgtspējīga un videi draudzīga ir sintētiskā bioloģija? Vai uzskatāt sintētisko bioloģiju par instrumentu, kas spētu reāli palīdzēt dabai, vai arī tā vairāk kalpo cilvēku ekonomiskajām interesēm?

Aleksandra Deizija Ginsberga & Džeimss Kings, sadarbībā ar Kembridžas Universitātes studentiem, 2009. "System diagram for the E. chromi Scatalog"

Interese par sintētisko bioloģiju man ir daudz iemācījusi par zinātnes un tehnoloģiju lauka uzbūvi. Un kā šajā laukā rodas spēks. Mana saistība ar sintētisko bioloģiju sākās 2008. gadā, kad šai nozarei bija kādi astoņi gadi. Pirmā svarīgā sintētiskās bioloģijas teksta autori bija Drū Endijs un Adams Ārkins, kuri ierosināja DNS standartizēšanu pa daļām. Tas tika publicēts 1999. gadā. Tagad mēs skatāmies uz 20 gadus ilgu izpētes laiku un ļoti stabilu zinātnes nozari. Sintētiskā bioloģija ir sava veida ģenētiskā konstruēšana, taču tai piemīt noteikts vērtību komplekts, kas to atšķir no ģenētiskās konstruēšanas – pamatā tas nozīmē, ka sintētiskā bioloģija var ieprogrammēt DNS, kamēr (atsaucoties uz sintētiskajiem biologiem) “vecmodīgie ģenētiskie inženieri” nodarbojās ar lāpīšanu, labošanu, nespējot paredzēt, kas nostrādās, jo bioloģija ir pārāk kompleksa. Šī ideoloģija, ko tagad atbalsta arī MI un mašīnmācība, nozīmē, ka viss ir attīstījies ārkārtīgi ātri. Sintētiskā bioloģija man bija aizraujošs mācību laiks. Piemēram, es daudz vairāk uzzināju par ģenētiski modificētajiem organismiem (ĢMO), kas jau kopš 90. gadiem tiek pasniegts kā kaut kas, no kā jāpiesargājas. Bet es sapratu, ka viss ir daudz sarežģītāk. Sintētiskā bioloģija, tāpat kā jebkura tehnoloģija, nav ne laba, ne slikta. Viss ir atkarīgs no tā, kurš to lieto un kādā nolūkā. Cīņā pret COVID-19 sintētiskā bioloģija ir nenovērtējams instruments, kas nodrošina diagnostiskās pārbaudes un vakcīnas. Taču ir arī citi pielietojuma veidi, kas ir daudz nepievilcīgāki. Piemēram, cilvēku ģenētiskā konstruēšana, kam arī varētu izmantot sintētisko bioloģiju.
Taču tas viss tikai parāda, cik šīs tehnoloģijas ir kļuvušas sarežģītas. Un man tas bija patiešām noderīgi, lai definētu sev, kā domāt par tehnoloģijām. Kurš piedāvā vīziju, kādām tām jābūt? Un kurš izlemj? 

Sintētiskā bioloģija, tāpat kā jebkura tehnoloģija, nav ne laba, ne slikta. Viss ir atkarīgs no tā, kurš to lieto un kādā nolūkā.

Kā jūs sākāt interesēties par šo tēmu? Kā tajā iesaistījāties?

Es mācījos par arhitekti, taču 2007. gadā nonācu aizraujošajā mijiedarbības dizaina maģistra programmā Karaliskajā mākslas koledžā, ko vadīja Entonijs Danns un Fiona Reibija. Mana interese par sintētisko bioloģiju aizsākās, pateicoties manam studiju biedram, māksliniekam Sašam Poflepam, kurš diemžēl pagājušajā gadā nomira. 2007. gada Ziemassvētkos viņš aizbrauca uz Berlīni un aizgāja uz klubu Chaos Computer Club, kur uzstājās bioinženieris Drū Endijs no MIT (Masačūsetsas Tehnoloģiju institūts). Kad Saša atgriezās, viņš man teica: “Tu neticēsi, ko es dzirdēju! Tu būsi sajūsmā.”

Es jau strādāju pie ar ģenētiku saistītiem projektiem, taču, uzzinot vairāk par sintētisko bioloģiju, mani aizrāva nozares ideoloģiskā nostādne – viņi vienkārši ieradās un paziņoja: “Mēs spējam kontrolēt bioloģiju!” Satriecoši bija tas, ka ar to nodarbojās arī studenti. Bioloģijas studenti konstruēja baktēriju, kas satumsa kā fotofilmiņa, baktēriju, kas spēja ieslēgties un izslēgties. Šajā baiļu un fascinācijas sajaukumā, ko piedzīvoju, bija kaut kas īpašs; bioloģiskais šoks par to, ka viņi radīja lietas no tā paša materiāla, no kā biju radīta es; ka viņi tās kontrolēja. Bioloģiski radītas mašīnas – tas iekvēlināja manu iztēli.

Tagad jūs esat cieši saistīta arī ar mākslas pasauli. Vai zinātne ir instruments, kas palīdz saprast pasauli, vai arī tā, iespējams, ir māksla? Vai varbūt tā ir sadarbība starp abām jomām? Galu galā, arī jūsu darbi ir dažādu disciplīnu sadarbības procesa rezultāts.

Tas ir brīnišķīgs jautājums, patiešām skaisti formulēts. Es domāju, ka zinātne mums palīdz izprast pasauli. Nesen saskāros ar citātu (bet neatceros, kas to bija teicis!), ka “zinātne neredzamo padara redzamu”. Un dažkārt māksla var izdarīt to pašu. Pievērst mūsu uzmanību tam, ko mēs citādi nespētu ieraudzīt. Man tiešām ļoti patīk sarunāties ar zinātniekiem, jo viņi zina visas šīs neticamās lietas, par kurām es nezinu neko. Tas ir absolūti maģiski! Dabas pasaule ir tik ārkārtīgi neparasta. Un iespēja parunāt ar kādu, kurš prot izskaidrot, kā bite atrod ziedu, ir prātam neaptverama. Cik daudz sēklas saražo dienvidu gludvalis? Galonu! Un valis to dara tāpēc, ka tāda ir viņa evolūcijas noteiktā pārošanās stratēģija. Sarunas ar zinātniekiem ir manas radošās darbības privilēģija un lielākais ieguvums.
Mani darbi arvien vairāk iegūst ekoloģisku nokrāsu, taču es vienmēr cenšos sastrādāties ar zinātniekiem. Esmu pielikusi lielas pūles, lai iegūtu zinātnieku un inženieru uzticību tam, ko es daru. Mani darbi ir mūsu sadarbības rezultāts. Taču esmu pamanījusies sintētiskās bioloģijas nozarē iegūt arī nedaudz tādu gaisa jaucējas reputāciju. Jutu, ka, uzdodot jautājumus un radot darbus, kuros mana pozīcija, iespējams, ne tik skaidri nolasāma neiesaistītajiem, taču provokatīva attiecībā pret zinātnes auditoriju, iekuļos nepatikšanās. Lai gan atspoguļoju tikai to, ko biju pie viņiem redzējusi un ko viņi man bija atbildējuši par saviem uzskatiem; es centos iniciēt diskusiju šajā jomā. Agrāk mākslas pasaule nicināja SciArt jeb zinātnisko mākslu. Man riebjas visas šīs kategorizācijas. Pamatā es veidoju darbus par dabas pasauli, bieži izmantojot tehnoloģijas, kas ir visnedabiskākās – tehnoloģijas, kas cenšas simulēt dabas pasauli. Tās izmantojot, es cenšos saprast, kāpēc cilvēki rada šādas tehnoloģijas un kāpēc mēs vienkārši neskatāmies uz dabu. Tas viss kļūst diezgan ārprātīgs… Tad es paskatos uz saviem tomātiem, kas neaug, un nodomāju: “Nesaprotu, kāpēc mums ir visas šīs tehnoloģijas, bet es nespēju likt dabai darīt to, ko vēlos, lai tā darītu.” (Smejas.)

Agrāk mākslas pasaule nicināja SciArt jeb zinātnisko mākslu. Man riebjas visas šīs kategorizācijas.

Paskatieties uz bišu saimju iznīcību. Mēs nesaprotam, kāpēc tas notiek. Tikmēr mēs joprojām laižam gaisā industriālos pesticīdus un radām milzīgu troksni visās frekvencēs. Visas šīs lietas atstāj iespaidu uz pārējām sugām. Taču šīs tehnoloģijas, iespējams, mēs vērtējam augstāk nekā šīs pārējās sugas – līdz nonāksim strupceļā. Tad mums nāksies, iespējams, izgudrot jaunu tehnoloģiju, kas aizstātu bioloģiju.

Aleksandra Deizija Ginsberga. “Marsa savvaļizācija” simulācijas kadrs, 2019.

Pagājušajā gadā jūs izveidojāt digitālu darbu “Marsa savvaļizācija” (The Wilding of Mars). Cilvēce ir guvusi diezgan skarbu mācību no kolonizācijas perioda. Un mēs joprojām redzam tā ietekmi, piemēram, attiecībā uz cukuru un monokultūrām. Taču šķiet, ka cilvēki nemainās – kolonizācijas ideja joprojām ir dzīva. Kāpēc? Vai tiešām mums vajadzētu pielāgoties dzīvei uz Marsa? Vai nebūtu labāk vispirms tomēr parūpēties pašiem par savu planētu?

Tieši šo jautājumu mums vajadzētu uzdot. The Wilding of Mars pasūtīja Londonas Dizaina muzejs izstādei “Pārcelšanās uz Marsu” (Moving to Mars). Kad viņi sāka gatavot izstādi, tās kurators Alekss Ņūsons lūdza man piedāvāt kādu darbu. Es teicu: “Es ienīstu Marsu; tas ir skaists, tur es neko neiebilstu, taču ar to arī apmierinos. Es neiestājos par Marsa kolonizāciju, tāpēc man būs grūti par šādu tēmu kaut ko uztaisīt.” Un viņš atbildēja, ka tas nekas, ka darbs var būt kritisks, ka tam vienkārši jābūt optimistiskam. Un ģimenēm draudzīgam, līdz ar to tā nevar būt šausmīga distopija. Man likās, ka tas bija labākais iespējamais tēmas rezumējums, ko censties realizēt, – tajā bija viss. Es piedāvāju konstruēt Marsa apsēšanas simulāciju, taču bez cilvēku klātbūtnes. Netiek sniegta informācija, kā šie augi nokļuvuši uz Marsa; viss, kas notiek, ir time lapse stundas garumā, kur paiet miljons gadi un kur jūsu acu priekšā ķērpji un dažas citas sugas ļoti lēnām pārņem ainavu. Es vēlējos, lai darbs atgādinātu gleznotu ainavu – kolonizācijas skatu, kas kustas ārkārtīgi lēni, atklājot augu, ne cilvēku laiku. Mēs nedomājam par augiem vai kokiem kā “staigājošām” būtnēm, taču tie tādas ir – tie vienkārši nestaigā individuāli, bet pārvietojas grupās un desmitiem tūkstošu gadu garumā, atkarībā no sugas. Es gribēju, lai tas būtu ieraugāms šī darba pieredzē – lai mēs, cilvēki, to skatoties, sajustos attālināti. Nepiederīgi. Tikai novērotāji. Un es apzinos, ka, ja uz Marsa ir kaut kāda pamatdzīvība, tad sūtīt turp svešas (mūsu) sugas, kas varētu to iznīcināt, ir koloniāla rīcība. Tas jebkurā gadījumā ir varmācīgs projekts. Mans nolūks bija radīt zināmu nepārliecinātību. Vai tā ir laba ideja? Būtiskākais jautājums, ko vēlējos, lai skatītāji sev uzdotu, bija – kāpēc mums turp sūtīt cilvēkus? Kāpēc mums labāk neparūpēties par Zemi, nevis fantazēt par rezerves variantiem?

Ja uz Marsa ir kaut kāda pamatdzīvība, tad sūtīt turp svešas (mūsu) sugas, kas varētu to iznīcināt, ir koloniāla rīcība. Tas jebkurā gadījumā ir varmācīgs projekts.

Aleksandra Deizija Ginsberga. “Marsa savvaļizācija” simulācijas kadrs, 2019.

19. gadsimta amerikāņu astronoms-amatieris un uzņēmējs Persivāls Loels izplatīja baumas, ka uz Marsa ir kanāli, ko uzbūvējusi kāda civilizācija cīņai ar klimata pārmaiņām. Viņš aplami bija interpretējis itāļu astronoma Džovanni Skjaparelli atklātās dīvainās līnijas jeb kanālus uz Marsa virsmas (tie, kā izrādījās, vienkārši bija Skjaparelli teleskopa radīts kropļojuma efekts). Loels patiesībā rezonēja jau tolaik aktuālas bažas par koloniālās ekspansijas un ekstraktīvisma rezultātā notiekošo ekosistēmu sagrāvi un pārtuksnešošanos. Viņš runāja par “Zemes došanos pa Marsa ceļu”. Es savā darbā gribēju kaut ko no tā visa nodemonstrēt.

Savos darbos jūs ne vien ieņemat kritisku nostāju pret Marsa kolonizāciju un citām lietām, bet arī pret pašu dizaina būtību, atgādinot, ka dizains ir neatņemama mūsu materiālās, kapitālistiskās psaules daļa. Piemēram, industriālā dizainera profesija dzima Lielās depresijas laika Amerikā ekonomisku un politisku interešu vārdā. Dizains kļuva par ekonomisku stratēģija, kā stimulēt patēriņu, tādējādi ļaujot pārvarēt krīzi. Kāds, jūsuprāt, ir dizainera galvenais uzdevums un dizaina loma mūsdienu sarežģītajā pasaulē?

Ar dizaina kopienu man ir ciešas attiecības. Esmu studējusi dizainu. Mani patiešām fascinē jautājums, kāpēc cilvēki nodarbojas ar dizainu. Kāpēc mēs radām lietas? Kāpēc radām tik daudz sliktu lietu? Un, ja ir labas lietas, kas tās padara par labām?

Es studēju arhitektūru, Kembridžā man bija ļoti laba bakalaura programmas bāze – apguvu visu Rietumu arhitektūras vēsturi un teoriju, kas, protams, ir ļoti neobjektīvs arhitektūras traktējums. Taču turpināju ar dizaina studijām, izvēloties visai dīvainu dizaina formu – kritisko dizainu. Sākot mācīties, jautāju Entonijam Dannam, kādas dizaina vēstures grāmatas man būtu jāizlasa. Viņš atbildēja, ka tādu nav daudz un ka mums tās būs jāsaraksta pašiem! Mani bija pamatīgi nomākusi arhitektūras vēsture, bet šeit es pēkšņi sajutu kaut ko jaunu un svaigu domāšanā par dizainu. Dizains kā profesija, kādu to pazīstam mūsdienās, radās industriālās revolūcijas iespaidā – rūpniekiem radās nepieciešamība savu produktu padarīt atšķirīgu no tieši tāda paša, tikai citā rūpnīcā ražota. Un dizains sajaucās ar kapitālismu. Pēc Lielās depresijas dizains kļuva vēl ciešāk saistīts ar nepieciešamību radīt pieprasījumu, lai stimulētu ekonomiku. Taču ir daudz citu dizaina veidu. Ziniet, ja uzšujat segu, noadāt šalli vai izgudrojat lamatas, kā no miglas uzlasīt ūdens pilienus, – tas viss ir dizains. Tikai tas netiek pārdots tādā pašā veidā. Mani aizrauj dizains ar optimistisku garu – radīt to, kas padarīs pasauli labāku. Taču tas ir ļoti neviennozīmīgi – kuram labāku? Tieši tāpēc man ļoti patīk tādas jaunas dizaina prakses kā Formafantasma un Faber Futures, kas pievēršas šiem jautājumiem – kas un kam labāk, kas ir dizaina vērtības. Nevis vienkārši rada krēslu, kas varbūt ir skaists, bet nedod nekādu lielāku ieguldījumu bez tīri estētiskā. Es arī esmu par estētiku, man patīk skaistas lietas. Un es domāju, ka tā ir daļa no pretrunas – prieks un aizrautība, ka esi pretrunu pilns cilvēcisks dzīvnieks.

Bet vai jūs – kā cilvēcisks dzīvnieks – piekrītat, ka ražot mazāk ir pamatvērtība?

Noteikti. Neredzu, kā no tā varētu izbēgt. Var saražot miljonu papīra lietu miljona plastmasas lietu vietā, bet vienalga, lai to izdarītu, būs jānocērt koki. Un, lai varētu nocirst šos kokus, tie, iespējams, tiek audzēti neilgtspējīgā monokultūrā un nerada biodaudzveidīgu meža vidi. Ja tu savu mežu vari iestādīt citādākā veidā, tad varbūt tas ir pieņemami. Taču pamatā mēs visi varam izdarīt vairāk ar mazāk. Mums visas šīs lietas nav vajadzīgas. Tā ir problēma jaunam dizainerim, kurš grib taisīt jaunas lietas, bet tad saprot, ka tas patiesībā ir neētiski. Kā radīt jaunas lietas, kuras nebūtu tik bieži jāpērk? Tas ir grūts jautājums situācijā, kad jāatrod darbs. Te ir vajadzīgas sistēmiskas pārmaiņas.

Un tas dizainā ir aizraujošais – ka ir ļoti daudz veidu, kā domāt par sistēmiskajā pārmaiņām. Es nerunāju par servisa dizainu, jo tas bieži vien kalpo kapitālismam. Es runāju par daudz radikālākiem dizaineriem, kas jau līdzinās 60. gadu aktīvistiem. Manuprāt, ir parādījušies vairāki brīnišķīgi šāda veida jaunie praktiķi.

Kristīna Agapaka & Aleksandra Deizija Ginsberga & Sisele Tulāsa. Projekts “Cildenā atdzīvināšana” / ekspozīcijas skats Sentetjēnas Starptautiskajā Dizaina Biennālē 2019. gada martā / Katra vitrīna piepildīta ar kāda izzuduša zieda smaržu./ © Pierre Grasset

Attiecībā uz jūsu projektu “Cildenā atdzīvināšana” bija jādomā, vai tiešām mēs varam atjaunot izzuduša zieda smaržu. Un kāpēc mums to vajag? Ko varam no tā mācīties?

Šis ir ļoti labs jautājums. Vai mums to vajag? Nē. Vai varam to izdarīt? Nē, ne šobrīd. “Cildenā atdzīvināšana” ir nedaudz kā skatīšanās uz gleznu caur netīru logu. Visu trīs puķu sugu paraugus Kristīna [Agapaka] paņēma no Hārvarda Universitātes herbārija. Ginkgo komanda no tiem izvilka DNS un, izanalizējot DNS, sastādīja sarakstu ar smaržas molekulām, kādas katrs augs būtu varējis radīt. Sisele [Tulāsa] savukārt savā laboratorijā rekonstruēja puķu smaržas, izmantojot identiskas vai salīdzinošas smaržas molekulas. Taču to, kas tādā veidā sanāk, var salīdzināt ar mēģinājumiem radīt degunradzi no viņa DNS; ar to nepietiek.

Kristīna Agapaka & Aleksandra Deizija Ginsberga & Sisele Tulāsa. Projekts “Cildenā atdzīvināšana” / ekspozīcijas skats Sentetjēnas Starptautiskajā Dizaina Biennālē 2019. gada martā / Katra vitrīna piepildīta ar kāda izzuduša zieda smaržu./ © Pierre Grasset

Pirms divām nedēļām es runāju ar Havaju Nacionālā tropiskā botāniskā dārza direktoru; viens no mūsu paraugiem bija havajiešu puķe Hibiscadelphus wilderianus, kuras izcelsmes vieta ir senie lavas lauki Haleakalā kalna dienvidu nogāzēs. Šo biotopu iznīcināja koloniālā lopkopība, un pēdējais koks tur nokalta jau 1912. gadā. Un mēs atjaunojām šī zieda smaržu. Botāniskā dārza vadītājs man jautāja, vai es zinot, ka Hibiscadelphus – radniecīga suga, kas nav izzudusi – nesmaržo? (Smejas.) Domāju, ka tas ir tāpēc, ka šo konkrēto augu apputeksnē putni, nevis kukaiņi, līdz ar to augam ir gēni, kas spēj producēt smaržas molekulas, bet šie gēni vienkārši nav “ieslēgti”. Zinātniski kaut ko tādu nav iespējams izšķirt no DNS parauga – kādi gēni ir “ieslēgti” un kādi ir “izslēgti”. Man tas patīk. Zinātne var paveikt neticamas lietas, un tas, ko izdarīja Ginkgo Bioworks, ir absolūti satriecoši, taču tas nedod kontekstuālas norādes. Tas neizstāsta visu stāstu – ka puķe nav tikai puķe, bet organisms ainavā, dzīvā vidē, daļa no kompleksas ekosistēmas. Varbūt kādudien mums būs tehnoloģija, kas no DNS spēs konstruēt dzīvnieku vai augu. Taču vai bez oriģinālās vides, ja vien nerekonstruēsim arī šo organismu dzīves apstākļus, tas ir vajadzīgs? Vai tas ir ētiski? Varbūt labāk ir saglabāt to, kas vēl pastāv? Šajā projektā es uzdodu visus šos jautājumus, kā arī citā darbā, kas saucas “Aizvietotājs” – par teju izmirušo ziemeļu balto degunradzi.

Aleksandra Deizija Ginsberga. Video kadrs no darba "Aizvietotājs", 2019. Vizualizācija/animācija -The Mill.

Jūs jautājāt – vai mēs to varam? Vai mums to vajag? Tad jāprasa, vai mums vispār kaut ko vajag? Sajust izzuduša zieda smaržu, pat ja tā nav “īstā” smarža, man šķiet cildens brīdis. Tas ir kā laika mašīna – pat ja tevi aizved uz nepareizo vietu, tā vienalga ir satriecoša pieredze. Tas, cerams, ir projekta mērķis. Ja tam vispār ir kāda lietderība, tad tā ir spēja likt cilvēkiem padomāt par kaut ko, par ko citādi viņi nekad neaizdomātos. Par kaut kāda nevienam nezināma zieda izzušanu. Ja mums nerūp degunradži, kas ir lieli un harizmātiski, vai mums rūp kaut kāda nezināma puķe, kas reiz augusi uz viena kalna? Cilvēki, piedzīvojot šo darbu, kļūst emocionāli, un tas ir skaisti, jo tad viņi, iespējams, paskatoties uz kādu īstu puķi, izjutīs lielāku atbildību.

Sajust izzuduša zieda smaržu, pat ja tā nav “īstā” smarža, man šķiet cildens brīdis. Tas ir kā laika mašīna – pat ja tevi aizved uz nepareizo vietu, tā vienalga ir satriecoša pieredze.

Puķes Hibiscadelphus wilderianus herbārijs, kuras izcelsmes vieta ir senie lavas lauki Haleakalā kalna dienvidu nogāzēs Havaju salās. Paraugs ievākts 1910. gadā / 2018. / © Gray Herbarium of Harvard University

Atgriežoties pie mūsu sarunas sākumā runātā ­– kā nodrošināties, lai mēs neatgrieztos tajā pašā pasaulē, kas bija pirms pandēmijas? Jo tieši to lielākā daļa no mums vēlas pēc iespējas ātrāk atgriezties normālā situācijā…

Es vēlētos, kaut zinātu atbildi, jo šo jautājumu uzdod visi! Nezinu, vai esam spējīgi radīt kaut ko atšķirīgu. Gribētos cerēt, kā jā.

Mēs visi tagad vienkārši mēģinām kaut kā tikt galā, pārdzīvot šo laiku. Tas nav viegli, īpaši tiem, kas joprojām ir karantīnā. Mūsu karantīnas pieredzes ir tik dažādas, es zinu, ka man ir ārkārtīgi paveicies, jo man nav jābrauc uz darbu, pakļaujot sevi riskam. Katrai kompānijai un katrai valstij, kam būs jāatjaunojas, tagad ir iespēja atjaunoties citādi un ar citu vērtību uzstādījumu. Taču šis ir smags brīdis – cik daudzi to darīs, kad jācenšas izdzīvot īstermiņā?

Es varu veikt tikai personiskas izvēles attiecībā uz to, ko darīšu citādāk. Es vēlos mazāk ceļot. Mani iepriecina fakts, ka beidzot var lasīt lekcijas Zoom – pirms dažiem mēnešiem vienas stundas lekcija nozīmēja lidot. Taču iespēja, ka mēs vienkārši atgriezīsimies vecajās sliedēs vai pat sliktākā – vēl netaisnīgākā un dabas resursu iznīcinošākā – situācijā, mani biedē. Tā ir pesimistiska atbilde no cilvēka, kas daudz laika veltījis tam, lai domātu, kas ir “labāk”. Taču mums jāizvēlas būt optimistiskiem – ar savām izvēlēm, rīcībām un to, par ko cīnāmies.

Šī saruna tapusi projekta "Bezgalība vai bezdibenis: mākslas un tehnoloģiju satikšanās" ietvaros. Atbalsta VKKF