Daba ir nikna

Una Meistere

Foresterritory — 09.04.2020

Intervija ar Puvi Pujanavu, Pujanavas cilts Brazīlijā garīgo līderi

Šī gada februāra vidū divas nedēļas pavadīju Pujanavas (Puyanawa) cilts ciematā Amazones džungļos. Mācījos izzināt citādo, ieklausīties, ieskatīties, sadzīvot, saprast. Arī vienkārši klusēt. Piedalījos rituālos un mācījos pazemību, to, ka atļauja ir jāprasa it visam – arī mežam, upēm, augiem, kukaiņiem. Kā arī to, ka racionalitāte ir relatīva, un viss var mainīties vienā acumirklī – uznākot musona lietus mākonim vai vējam no Andu kalniem. Tā vienkārši ir un tam ir jāpielāgojas.

Līdzīgi kā daudzu iezemiešu cilšu Brazīlijas Akres reģionā, arī Pujanavas likteni 20. gadsimta sākumā pilnībā izmainīja tā dēvētie “kaučuka baroni”, kas patvaļīgi sāka apgūt indiāņu zemes un to resursus, ignorējot pamatiedzīvotājus. Pirmie mēģinājumi uzmeklēt iezemiešus pulkveža Mansolimas vadībā notika jau 1901. gadā. Toreiz viņi indiāņu pēdas mežā dzenājuši 11 dienas, taču tā arī nav spējuši uziet viņu apmetni – vien zīmes par viņu neseno klātbūtni. Desmit gadus Pujanavas ciltij veiksmīgi izdevās izvairīties no Mansolimas rokaspuišiem. Līdz 1911. gadā kolonizatori cilti tomēr atrada, un sākās asinspirts. Daļai indiāņu izdevās izmukt, pārējie tika vardarbīgi pievērsti kristīgajai ticībai un padarīti par vergiem kaučuka plantācijās. Tos, kuri atteicās kalpot vai kuri nespēja adaptēties jaunajai kārtībai, nogalināja. Vēl daļu nopļāva kolonistu ievazātās slimības – galvenokārt masalas. Pujanavas cilts tradīcijas tika aizliegtas, apzināti izravējot jebkādas vēsturiskās kultūras zīmes.

Pati cilts no tās vēsturiskās teritorijas tika pārvietota uz Mansolimas fermu - Barão do Rio Branco Moa upes krastā. Laikposmu no 1915. līdz 1950. gadam paši indiāņi dēvē par “gūsta gadiem”. Kolonisti nošķīra vīriešus no sievietēm, kamēr pirmie tika norīkoti strādāt kaučuka plantācijās, sievietes – lauksaimniecībā. Pujanavas cilts kļuva par vergiem bez tiesībām – viņu zemes bija pilnībā atņemtas un būtībā viņi strādāja par vēdera tiesu: ēdienu un niecīgu daudzumu apģērba. Mežs, kas bija viņu mājas un tradīciju saknes, tika izcirsts – lai sastādītu cukurniedru plantācijas un attīstītu lopkopību. Mazās džungļu takas pārtapa “kaučuka dzīslās”. Viņu valoda - Ûdikuî, kas tulkojumā nozīmē “patiesā valoda”, tika aizliegta un katrs, kas tajā mēģināja runāt, tika sodīts. Skolās tika mācīta tikai portugāļu valoda.

Pēc Mansolimas nāves 1950. gadā, cilts beidzot atbrīvojās no verdzības. Taču tās pašapziņa bija neglābjami iedragāta. Viņi bija kļuvuši par kristiešiem, kas kautrējās no tā, ka ir indiāņi. Kaunējās no savām saknēm. 80. gados vairs tikai vecākie cilts iedzīvotāji zinājuši, kā atbilstoši senajām tradīcijām darināt lokus un bultas, ķermeņa rotājumus u.c. Bija zudušas arī senās zināšanas par augiem un to ārstnieciskajām īpašībām, kā arī Amazones reģiona cilšu garīgās kultūras pamatu - sakrālo rituālu dzērienu ajavasku.

Foto: Blat Garcia Verges un Adolf Sanz Monfort

Pujanavas cilts atdzimšana sākās vien 90. gados, kad viņiem beidzot izdevās norobežot savu teritoriju, tādējādi to leģitimizējot un panākot, ka tajā liegts ieiet medniekiem, mežstrādniekiem un citiem “nelūgtiem viesiem”. Šis mirklis kļuva par simbolisku atdzimšanas žestu. Tiesa, tolaik no 385 cilts iedzīvotājiem seno cilts valodu vairs atminējušies vien divpadsmit. Šobrīd to izdevies jau gandrīz pilnībā atjaunot, tāpat kā senās cilts tradīcijas. Kristiešu baznīca ciematā gan joprojām ir atrodama – tikai kļuvusi nomaļi klusa. Atšķirībā no rituālajām ceremonijām sestdienās. Tās kādreizējais priesteris – Pujanavas cilts virsaitis un politiskais līderis, ir atteicies no kristīgās ticības un šodien ir viens no cilts kultūras procesa virzītājiem. Šo izvēli viņam savulaik likusi izdarīt ajavaska, parādot, ka cilts izdzīvošanai un nākotnei ir tikai viens ceļš.

Mitoloģiskais dzēriens, kas, neraugoties uz duālo statusu (tā sastāva esošā halucinogēnā viela DMT (dimetiltriptamīns) kopš 60. gadiem ir aizliegto vielu sarakstā; vienlaikus tā atrodas arī katra cilvēka organismā, visaugstāko koncentrāciju sasniedzot piedzimšanas un aiziešanas brīžos), iegūst aizvien lielāku popularitāti arī Rietumu pasaulē, un nu jau vairāk kā 20 gadus ir atgriezies cilts asinsritē. Tā gatavošanā līdzdarbojoties gan vīriešiem, gan sievietēm – kamēr pirmie dodas džungļos pēc īpašās liānas (Banisteriopsis caapi), sievietes lasa čakrunas koka lapas (Psychotria viridis). Pats vārīšanas process sākas ap trijiem naktī – vispirms ar koka veseriem sasmalcinot liānas stumbru un tad stundas astoņas to vārot ūdenī kopā ar čakrunas lapām. Tāpat kā mežā nav divu vienādu koku – arī katra ajavaska un tās iedarbība ir mazliet atšķirīga. Dažreiz tā sazemēti iemājo ķermenī, citreiz – aizved neparedzamu vīziju līkločos. Ajavaska ir pavediens, kas Pujanavas ciltij palīdzējis atjaunot vēsturiskās tradīcijas, valodu, rakstus, zīmējumus, un tā ir klātesoša cilts ikdienā. Bez ajavaskas džungļos nedodas cilts mednieki un ar tās starpniecību tiek atgūtas senās dziesmas.

Cilts atdzimšanas process lielā mērā noticis, pateicoties tās garīgajam līderim Puvem Pujanavam (Puwe Puyanawa) un viņa sievai Vari Pujanavai (Vari Puyanawa). Tieši Puve – kopš 2013. gada kļūstot par savveida cilts vēstnesi un sākot ceļot uz Eiropu, Pujanavas stāstu ierakstījis arī pasaules kultūras kartē. Cita starpā, 2015. gadā Puve Pujanava piedalījās arī UNESCO rīkotajā konferencē “Iezemieši un klimats” Parīzē, kur 40 000 politiķu un dažādu ekspertu auditorijai iezīmēja planetārās bezatbildības mērogu, ko Amazones mūžamežiem nodara gāzes kompānijas, raktuvju bizness un narkotiku pārvadātāji. Šobrīd, sadarbībā ar Pujanavas cilti top dokumentālā filma Sacred Land Peyabakebu Puyanawa, kas izseko cilts vēsturei 120 gadu garumā. Viens no tās mērķiem – caur stāstu par Pujanavas cilti runāt par Amazones iezemiešu cilšu likteņiem kopumā, kā arī veicināt lēno un dažādu šķēršļu pārpilno Pujanavas cilts vēsturisko zemju atgūšanas procesu.

Puve Pujanava ir Amazones indiāņu ciltīm neparasti gara auguma (kas gan esot visas cilts raksturzīme), ikdienā ļoti vienkāršs un bezgala cilvēcisks. Taču rituālu laikā viņa tēls pilnībā pārtop – tradicionālās rotās tērpts tas iegūst vārdos grūti ietērpjamu majestātiskumu, kamēr viņa balss – dziedot senās dziesmas, skan un vibrē ar tādu spēku, it kā viņš dziedātu ar visu savu ķermeni. Mūsu saruna notika uz kāpnītēm – līdzās lielajai ceremoniju telpai, portugāļu valodā (ar tulka starpniecību), fonā skanot visam džungļu redzamo un neredzamo iemītnieku korim.

Jūs uzaugāt pilnīgi citā pasaulē. Kurā mirklī notika šis lūzuma punkts, kad nolēmāt atgriezties pie savas cilts tradīcijām un kāda bija tā motivācija?

Daļu savas dzīves esmu pavadījis ar savu kristīto vārdu - Hosē Luiss, taču šobrīd esmu viens no šīs cilts līderiem – politiskais, reliģiskais un kultūras līderis. Esmu arī mūziķis – kopā ar savu sievu Vari un mūsu abām meitām. Šobrīd man ir četrdesmit, un es piedzimu un uzaugu šajā ciematā. Taču jau kopš bērnības es vienmēr esmu bijis ļoti cieši saistīts ar lietusmežu. Piedzimstot tādā vietā kā šī, cilvēks jau no mazotnes sāk mācīties, kā dzīvot un sadzīvot ar dabu. Es pat negribu pārāk daudz stāstīt par savas cilts vēsturi, jo tā ir ciešanu vēsture. Tas ir stāsts par to, kā mēs zaudējām visas savas tradīcijas, savu kultūras mantojumu. Pirms 120 gadiem mums pilnībā aizliedza praktizēt mūsu cilts kultūru. Mums tika noliegtas visas ar to saistītās vērtības. Mūsu dzīvesveids tika vardarbīgi izmainīts.

Pēc izglītības esmu biologs un šobrīd strādāju arī kā pasniedzējs. Mana ģimene ir lielākā visā ciltī, taču tikai pēdējos gados mūsu ciltī ir notikušas nopietnas pārmaiņas, un mums ir izdevies atjaunot lielāko daļu no tās vēsturiskajām tradīcijām. Šodien mēs esam cilts, kuru gan Brazīlijā, gan visur pasaulē pazīst kā Pujanavas cilti. 17. maijā apritēs tieši 20 gadi kopš uzsākām cīņu par savu vēsturisko zemju atgūšanu. Kopumā mums ir 44 000 hektāru zemes, taču daļu no tām joprojām nav izdevies atgūt. Tā atrodas privātās rokās un, lai atgūtu savu vēsturisko īpašumu, mums tas no esošajiem īpašniekiem ir jāizpērk – par apmēram četriem miljoniem Brazīlijas reālu.

Šobrīd Pujanavas ciltī mēs esam 670 biedri, taču tie ir tikai cilvēki, kas dzīvo šajā ciematā. Vēl ir gana daudz “pujanaviešu”, kas dzīvo citur – pirms 120 gadiem, iebrūkot kolonizatoriem, daļai mūsu senču izdevās aizbēgt un viņi tā arī nekad vairs neatgriezās savās zemēs. Kopumā mēs šodien esam 150 ģimenes – starp divām ciltīm.

Kad man bija septiņpadsmit gadu, es sapratu, kas es ļoti gribu iedzert ajavasku. Izjust šīs senās medicīnas spēku un iegūt zināšanas. Mūsu senčiem ajavaskas rituāls bija neatņemama garīgās kultūras sastāvdaļa, taču, kad mūsu cilti pārcēla uz šīm zemēm, mums šī prakse tika kategoriski noliegta. Laikposmā no 1995. līdz 2000. gadam mēs intensīvi mēģinājām sazināties ar citām ciltīm, aicinājām tās mums palīdzēt atgūt šīs zināšanas. Patiesībā šis process bija sācies jau 70. gadu beigās, kad citu cilšu šamaņi – paje no Asháninca, Huni Kuin, Yawanawa ciltīm, savos klejojumos piestāja mūsu ciematā un palīdzēja no jauna iesēt šo seno zināšanu sēklu. Es gan tai laikā vēl biju pavisam mazs, bet kad sāku par to interesēties, mani visvairāk uztrauca, ka mūsu tā brīža cilts līderiem šo zināšanu nebija. Jā, daži no viņiem zināja par ajavasku, taču nevēlējās par to runāt, jo piederēja kristīgajai ticībai, kas to bija aizliegusi. Sākotnēji mums nebija arī pietiekamu zināšanu par ajavaskas pagatavošanu, pieļāvām daudz kļūdu. Šo tradīciju atjaunošanā mums ļoti palīdzēja Asháninca un citas ciltis, kā arī pārējie grupējumi, kas gatavo un dzer ajavasku – kā Santo Daime un UDV. Tiesa, kopš mirkļa, kad atkal atsākām to lietot un vārīt, pagāja pieci gadi līdz pamodinājām savu senču garu, kurš bija gandrīz pilnībā aizmidzis.

Īsti savu spēku tas atguva tikai 2006., 2007. gadā, un kopš brīža, kad abi ar manu sievu Vari sākām šo ceļu, ajavaska ļāvusi mums atcerēties mūsu cilts tradīcijas, no kurām daudzas bija izzudušas. Tostarp valodu, dziesmas, rakstus... 2008. gadā atvērām arī šo lielo ceremoniju telpu (maloca) un kultūras centru, kur ik pa laikam varētu sapulcēties visas Akres štatā mītošās ciltis. Un tieši šajā pirmajā tikšanās reizē mēs arī spējām atjaunot daudzas no tām Lielā meža zinībām, kuras bijām pazaudējuši savas vēstures pārrāvuma laikā. Atceros, kad kopā ar citiem savas cilts pārstāvjiem atklāju šo tikšanos, uz kuru bija ieradušās 14 dažādas ciltis, mums nebija nekā, ko mēs varētu parādīt paši no savas kultūras. Tikai 15 no mums visiem bija dzēruši ajavasku, taču es par to neuztraucos, jo zināju, ka tas ir tikai sākums. Šodien – pēc 12 gadiem, šajā procesā ir iesaistīta lielākā cilts daļa. Katru sestdienu ciematā notiek liela ceremonija, uz kuru pulcējas vairāk kā simts cilvēku – gan no mūsu cilts, gan no tuvējās apkārtnes, un ikvienā no šīm ceremonijām mēs stiprinām savu izaugsmi. Gan garīgo, gan sociālo. Tagad mums ir savas dziesmas mūsu pašu valodā. Evolūcija ir milzīga, un tās laikā esam uzzinājuši ļoti daudz par savu zemi, vēsturi, augiem un to ārstnieciskajām īpašībām. Kopā ar ciemata virsaiti – Kasiki, mēs šobrīd esam šī procesa virzītāji. Caur ajavasku mēs esam ieguvuši lielāku spēku, drošību un pārliecību, turklāt varam šajās zināšanās dalīties. Man nav šaubu, ka ajavaska var palīdzēt izglābt planētu. Tiesa, domāju, ka ne katra ajavaska – tai ir jābūt ar savu noteiktu virzienu un mērķi.

Kas ir ajavaska? Ārpus tā, ka tā ir divu augu – liānas un čakrunas lapu kombinācija?

Man ajavaska ir lielākais skolotājs – aizsardzībā, zināšanu virzībā, gudrībā, viedumā. Tas ir ceļš, kuru ejot, jūs varat iegūt savu senču zināšanas; zināšanas par pasauli kopumā.

Kāpēc tā tika aizliegta un joprojām ir aizliegta?

Pagātnē tā tika aizliegta tālab, ka tā bija daļa no mūsu kultūras. Toreiz tika aizliegts pilnīgi viss, kas saistījās ar mūsu kultūru. Tostarp ajavaska. Šodien domāju, ka tā ir aizliegta tālab, ka tie, kas šo aizliegumu ir ieviesuši un turpina ievērot, patiesībā nezina, kas tā ir. Zināšanu trūkuma dēļ.

Vai jums būtu bijis iespējams atgriezties pie savas tautas tradīcijām, tās kultūras mantojuma arī bez ajavaskas?

Varbūt jā, taču tad tas būtu daudz, daudz ilgāks process un prasītu ļoti ilgus gadus. Jo ir dažas lietas, ko jūs varat iegūt tikai caur ajavasku. Piemēram, spiritualitāte ir ļoti cieši saistīta ar ajavasku, taču, iespējams, pārējai cilts kultūras dzīvei varbūt ajavaska arī nav nepieciešama. Kaut šie divi lielumi – kultūra un spiritualitāte, it kā šķiet viens un tas pats, patiesībā tā nav. Kultūra ir dziesmās, zīmējumos, dejās, ēdienā. Tā ir ikdienas dzīvē – kā neatņemama tās daļa. Kultūra ir ģimenē, taču spiritualitāte ir kaut kas pie kā jums ir jāpiestrādā apzināti.

Kas ir spritualitāte?

Man spiritualitāte nozīmē zināt senos senču skolotājus, zināt senos rakstus, kam piemīt aizsardzības u.c. spējas. Piemēram, cilts spiritualitātes avots vienmēr paliek tās oriģinālajā izcelsmes zemē. Tie, kas tur nokļūst, var iegūt šo garīgo mantojumu – no vietas, kur tas sākotnēji cēlies. Dzerot ajavasku, es redzu arī to, kā un kādās mājās reiz dzīvojuši mani senči. Es varu iztēloties visu šo procesu, kuram mana cilts ir gājusi cauri, lai nokļūtu šajā mirklī – nu jau piektajā paaudzē. Taču ir, protams, arī cilvēki, kuri nedzer ajavasku un arī viņiem var būt šīs vīzijas. Taču tas ir daudz grūtāk.

Nenoliedzami, šajā īpašajā stāvoklī iespējams nonākt arī bez augu starpniecības. To var izdarīt arī ar meditāciju. Proti, ar meditāciju iespējams sasniegt to pašu spiritualitātes līmeni, kādu var sasniegt ar ajavasku. Dažādās kultūrās rodami dažādi augi, kam piemīt spēks – tā dēvētie master plant, kas jūs nogādā šajā īpašajā pasaulē.

Vai jūs ticat, ka ajavaska ir gars, vai arī tas ir dzēriens, kas savieno ar garu?

Tas ir abi. Tas ir gars, kas palīdz savienoties.

Vai jums šķiet, ka augiem piemīt savveida inteliģence? Galu galā, kā seno cilšu senči zinājuši, ka no vairāk kā 30 000 Amazones mežā rodamajiem augiem, jāsavieno tieši šie divi? 

Ajavaskas liāna ir augs, kam piemīt spēks, savukārt čakruna ir augs, kurā ir gaisma. Un abi kopā tie piešķir jums spēku nokļūt līdz gaismai. Ir ļoti daudzas leģendas par ajavaskas izcelsmi, katrai ciltij ir sava. Daži saka, ka ajavaska ir nākusi no jiboa (čūskas – zemes dievietes), taču neviens nezina, kā tieši tas noticis. Ir tikai dažādi nostāsti.

Vai jūs kā diplomēts biologs ticat, ka arī augiem ir apziņa?

Augiem ir apziņa. Tie, kam dažkārt trūkst apziņas, tie esam mēs – cilvēki. Diemžēl ajavaskai kļūstot aizvien populārākai starptautiskā mērogā, kļūst arī aizvien vairāk to cilvēku, kas mēģina šo dzērienu gatavot, izliekoties vai pašpasludinot sevi par šamaņiem. Viņi tam pievieno vēl dažādas citas lietas, un ajavaskas vietā viņi patiesībā rada indi. Jūs jau redzējāt, kā mēs šeit gatavojam ajavasku – to veido tikai liāna, čakrunas lapas un ūdens. Ajavaskas ir dažādas, es negribētu teikt, ka tās, kurām piejauktas vēl citas vielas – ka visas šīs mikstūras vienmēr ir sliktas, taču veids, kā tās tiek gatavotas, nav ceļš, kas ved uz gaismu....

Ajavaska rietumu pasaulē šobrīd piedzīvo vēl nebijušu popularitāti. Viena no leģendām ir, ka šo izplatību veicina augs pats, lai izdzīvotu. Vai jūs tam ticat, vai arī tā ir tikai leģenda?

Es ticu, ka šādos mirkļos, kādu mēs šobrīd piedzīvojam – kad pasaule atrodas pārmaiņu procesā, ajavaska var palīdzēt cilvēkiem kļūt apzinātākiem. Es domāju, ka cilvēki, kas dzer ajavasku tās patiesajā mītnes zemē - džungļos, viņi var sākt redzēt to stresu, kādā šobrīd dzīvo daba. Šī stresa rezultāti ir redzami visur pasaulē. Uz zemeslodes praktiski nav punkta, kas būtu pret to imūns. Mežs un daba var tikt iznīcināta, bet mežs izaugs vēlreiz. Taču, ja tiks iznīcināti cilvēki, tie vairs nevarēs atdzimt tādi, kādi tie ir šobrīd. Iespējams, kā cita veida cilvēki, bet ne tā cilvēce, kas esam tagad. Patiesībā tie, kam nepieciešama daba, esam mēs. Nevis otrādi. Un ir jāspēj aiznest šo apziņu līdz visiem cilvēkiem, ar kuriem mēs dalām šo planētu. Proti, ka daba ir viss kopā – upes, augi, putni, cilvēki... Mēs nevaram dzīvot bez skābekļa, kuru ražo daba.

Visur pasaulē pēdējos gados ir vērojami lieli plūdi un ugunsgrēki. Tas viss notiek dabas resursu ļaunprātīgas izmantošanas dēļ. Protams, ka mēs varam izmantot dabas resursus un mums tas ir jādara, taču tas ir jādara ar gudrību un pazemību.

Šobrīd mūsu cilts strādā pie projekta, kura fokusā ir dabas aizsardzība un gudra tās resursu – meža, ūdens u.c., izmantošana. Mūsu mērķis ir izveidot alianses ar citām ciltīm, visapkārt pasaulei – ne tikai, lai aizsargātu Amazones reģionu un mežu, bet, lai veicinātu globālo dabas aizsardzības procesu kopumā. Nav šaubu, ka stādīt kokus ir labi, taču daudz labāk ir saglabāt un neiznīcināt jau esošos. Jo jūs varat iestādīt džungļus, bet būs vajadzīgi vismaz 500 gadi, lai tie izaugtu, tālab daudz saprātīgāk ir saglabāt tos, kas ir jau kopš senseniem laikiem. Šī projekta ietvaros sadarbojamies arī ar vairākām citām organizācijām pasaulē – lai palīdzētu cilvēkiem atjaunot viņu zemes. Mums ir šīs seno senču zināšanas un mums tās ir dotas arī tālab, lai ar tām dalītos – ar tiem, kuri vēlas tās iegūt un paši piedalīties šajā dalīšanās procesā. Mums visiem kopā ir jāsadarbojas, lai aizsargātu zemi, jūras, upes, džungļus un mūsu pašu dzīves.

Kāpēc pasaulē notiek tik daudz dažādu kataklizmu? Daudzās valstīs cilvēks ir izjaucis bioloģisko ciklu. Piemēram, nav vairs dabiskā kukaiņu līdzsvara – proti, cilvēks rūpēs par savām monokultūrām ir iznīcinājis vienus insektus, līdz ar to šai ķēdē iztrūkst konkrēts posms – vieni insekti, kas apēd otrus, un tādējādi tie dodas uzbrukumā cilvēkam. Industriālā pasaule ir saindējusi visu, tostarp ēdienu, kuru lietojam ikdienā. Mums beidzot būtu jāpamostas un šajā situācijā jāsaprot, ka arī mēs visi – vīrieši, sievietes, bērni – esam daļa no Lielā meža.

Atskatoties pagātnē, Amazones ciltis savā starpā ir nežēlīgi karojušas. Tagad tās ir vienotas. Vai to ir veicinājusi politiskā situācija un kopējā cīņa par sava vēsturiskā mantojuma, tradīciju un zemju saglabāšanu, vai pašu cilšu evolūcijas process?

Es domāju, ka pirms tam mums bija cīņas un arī kari garīgā spēka dēļ. Un “baltais kontakts” zināmā mērā bija iemesls, kāpēc mēs sākām apvienoties. Tas bija baltais cilvēks, kas atnāca mūs iznīcināt un pēcāk tas bija baltais cilvēks, kas atnāca mums palīdzēt un arī mūs samierināt.

Kāda ir cilvēka loma dabas ekosistēmā kopumā? Jūs teicāt, ka dabai mēs neesam nepieciešami. Tad kāpēc mēs esam piedzimuši un joprojām dzīvi?

Cilvēkā ir šīs divas daļas – viena, kas ceļ un otra, kas grauj. Mums ir nepieciešama daba, lai mēs kā cilvēki uzbūvētu sev labāku dzīvi, taču mēs labi zinām, ka ir liela daļa cilvēku, kam daba nepieciešama tikai, lai to iznīcinātu. Mūsu lielākais uzdevums ir iemācīties izmantot dabu gudri. Mēs esam zemes dēli un meitas. Taču visbiežāk mēs it kā esam šeit un daba ir tur, bet ir jāapzinās, ka šis ir tas brīdis, kad mēs esam vajadzīgi viens otram. Šodien dabai mēs esam nepieciešami, lai palīdzētu to aizsargāt. Un, ja mēs to izdarīsim, mēs dzīvosim labāk – mežu un upju aizsargāti.

Vai nav tā, ka daba šobrīd it gatava mūs izmest, jo mēs esam pārkāpuši visas sarkanās līnijas?

Es domāju, ka dažās pasaules daļās daba jau to dara. Daba ir ļoti nikna. Piemēram, Ķīna, kas ir viena no valstīm, kas visnežēlīgāk patērējusi dabas resursus – ne velti koronavīruss sākās tieši tur. Taču mums joprojām ir jādara viss iespējamais, lai pasargātu savas dzīves. Un, galu galā, mēs visi vēlamies dzīvot laimīgas dzīves. Vai jūs ziniet, kas ir šis [Puve rāda uz debesīm, kas saulrietā iekrāsojušās dīvaini sarkanas – red.]? Tas ir saulriets, kas stāsta, ka rīt būs vētraina diena. Kas man to ir iemācījis? Mūsu senči, jo viņi pārzināja dabisko šīs planētas kustību, un es esmu pārņēmis no viņiem šīs zināšanas.

*Intervija ar Puvi Pujanavu tapusi Arterritory.com izdevumam “Arterritory Sarunas. Planētas detokss un dziedināšana,” kas klajā nāks šī gada maijā.