Dialogs starp zinātni un garīgumu
Ainārs Ērglis
Saruna ar Latvijas Universitātes profesoru Mārci Auziņu
“Šī dialoga vešana – starp zinātni un garīgumu, ir gana skunstīga lieta,” saka Latvijas Universitātes profesors Mārcis Auziņš, un tas ir tieši tas, ko mēs šajā sarunā – par kvantu fiziku, meditāciju un to, kālab ir svarīgi sevī apzināti attīstīt dažādas pieredzes, – mēģinām darīt.
Mēs diezgan ilgi esam dzīvojuši racionālā sabiedrībā, kur valda prāts. Esam homo sapiens – loģiski, ka ticam saprātam, mēģinām ar prāta palīdzību visu atklāt, izskaidrot un saprast. Pat meklējot atbildes uz eksistenciāliem jautājumiem, daudzi neuzticas garīgajiem līderiem, bet gaida šīs atbildes no zinātnes – pārliecība, ka zinātne spēs visu izskaidrot, mūsu paaudzei laikam ir uzņemta jau ar mātes pienu. Un ilgu laiku šķita, ka tā tas arī ir – aizvien jauni atklājumi ir viesuši sapratni par virkni cilvēkam reiz neizprotamām lietām. Taču viena no zinātnes nozarēm – kvantu fizika – savā ziņā ir novedusi pie nepieciešamības meklēt skaidrojumus ārpus tradicionālās zinātnes. Tāpēc varbūt sāksim ar jautājumu – kas šobrīd ir noformulēts, kas ir zināms un kas nav zināms kvantu fizikā? Vai var teikt, ka mēs zinām un saprotam, KĀ strādā kvantu fizika, taču tas, ko mēs nezinām un neizprotam, – KĀPĒC tas tā notiek un tieši tur sākas daudzās interpretācijas un teorijas?
Es varbūt sākšu ar jautājuma pirmo daļu – mēs saprotam vai mēs nesaprotam? Ilustrācijai izstāstīšu epizodi no publiskas lekcijas, kur mēģināju stāstīt par kvantu fiziku cilvēkiem, kas ikdienā no tās ir visai tālu. Pēc lekcijas pie manis pienāk viens cienījams kungs un saka: “Profesor, tas, ko jūs stāstāt, bija fantastiski interesanti.” Profesors manā personā, protams, kļūst ārkārtīgi priecīgs, un tad seko nākamā frāze, kas mani “noliek gar zemi”: “Tas, ko jūs stāstījāt, bija fantastiski interesanti, bet es nekā nesapratu.” Un tad es domāju, kā tas ir iespējams – ja es kaut ko klausos un neko nesaprotu, man it kā nevar būt interesanti, jo es vienkārši nesaprotu. Tad mēs ar šo kungu mazliet parunājāmies, un noskaidrojās, kur ir šī stāsta būtība. Proti, profesors stāsta kaut kādas lietas, kuras mūsu ikdienas pieredzē ir neiespējamas. Un tad mana kā klausītāja pirmā reakcija ir – manā priekšā ir profesionālis no kvantu fizikas, un, ja viņš tā stāsta, tad laikam tā ir. Bet pieņemt, ka tā var būt, es nespēju. Man stāsta, ka kaķis reizē var būt dzīvs un beigts jeb daļiņa var iziet pa divām spraugām vienlaicīgi. Tas ir līdzīgi kā – ja mums šī saruna tūlīt beigtos, un, ņemot vērā, ka šai telpai ir divas durvis, es teiktu, ka iziešu pa abām vienlaicīgi. Jūs teiksit: “Muļķības, tā nevar būt!”
Taču, kad savā lekcijā stāstu, ka elektrons izlido pa divām spraugām vienlaicīgi, jūs pieņemat: profesors teica, iespējams, ka tā var arī būt. Un šis ir tas brīdis, kad mēs sakām: nesaprotu, ar to domājot, ka es nevis nesaprotu, ko man saka (es tomēr ticu, ka profesors, iespējams, zina, ko runā, un, iespējams, tajā mikropasaulē tā arī notiek), bet es nesaprotu, kā tā var būt.
Lūgšu jūs no savas puses īsi noraksturot dažus tipiskākos eksperimentus, kas pierāda to, ko mēs neizprotam. Viens, ko jūs jau pieminējāt, ir šis double-split eksperiments (fizikā to sauc par Junga dubultspraugas eksperimentu) – tajā tiek pierādīts, ka viens un tas pats elektrons spēj uzvesties gan kā viļņi, gan kā cietas daļiņas, un šo uzvedību nosaka tikai un vienīgi vērotāja esamība vai neesamība. Otrs ir tunelēšanās – teiksim, ja iedomājamies elektronu kā nelielu bumbiņu, tad, metot to cauri loga stiklam, tas spēj nevis atlēkt no stikla kā normāla bumbiņa, bet mierīgi iziet tam cauri un, neatstājot stiklā nekādas pēdas, nonākt otrā pusē. Savukārt trešais, kas varētu būt lielākais izaicinājums saprātam, – jebkurš elektrons, kamēr nav parādījies vērotājs, atrodas nulles enerģijas stāvoklī, proti, tas pat nemēģina izlemt, kā uzvesties, kamēr nav parādījies vērotājs. Un ja apzināmies, ka pilnīgi viss, ko mēs redzam sev apkārt, ieskaitot mūs pašus, ir veidots no elektroniem, tad šī Vērotāja nepieciešamība tiešām var “noraut jumtu”...
Kā jebkurai klasifikācijai, arī te iespējami dažādi aspekti – tā var būt rupjāka un tā var būt smalkāka. Jūsu minētās zināmā mērā ir pamatlietas, taču, pirms tās drusku vairāk raksturoju, gribu piebilst, ka zināmā mērā katram, kas mēģina par tām stāstīt, tas ir milzīgs izaicinājums. Un šāda ir gan mūsu saruna, gan avantūra šī vārda labākajā nozīmē, kurai esmu piekritis, platformā LU Open Minded piedāvājot ierakstīt kursu “Kvantu fizika lielpilsētas iedzīvotājiem”. Lielpilsētas iedzīvotāji šeit ir koda vārds auditorijai, kam kvantu fizika nav ikdienas nodarbe. Un izaicinājums tas ir ne tikai tāpēc, ka kvantu fizikā ir daudz jaunu konceptu, kur paši fiziķi joprojām mēģina saprast, ko tas varētu nozīmēt, bet arī tālab, ka ir virkne lietu, par kurām pavisam noteikti ir vērts runāt un kuras vajadzētu mēģināt saprast arī cilvēkiem, kas nav profesionāli fiziķi.
Šīs dīvainās lietas, kas mūsu ikdienas pieredzē ne tikai nav dotas, bet kuras savā ziņā arī runā tai pretim, fizikā mēdz dēvēt par kontraintuitīvām. Tas, ka elektrons var iziet caur divām spraugām vienlaicīgi, var radīt mānīgu sajūtu, ka šajā pasaulē viss ir iespējams. Taču vienlaikus fizikai ir ļoti konkrēti rāmji, kuri saka, kas ir iespējams un kas nav iespējams. Līdz ar to es pat formulētu, ka kvantu fizika mūs ne tikai māca, bet arī spiež domāt absolūti precīzi par neiespējamām lietām. Un tas ir milzīgs izaicinājums, it īpaši, kad runājam par fizikas saistību ar dažādām garīgām mācībām, praksēm, teorijām utt. Mums parasti gribas ļoti brīvi starp tām pārvietoties, saskatot paralēles gan tur, kur tās eksistē, gan tur, kur to pavisam noteikti nav.
Kvantu fizika mūs ne tikai māca, bet arī spiež domāt absolūti precīzi par neiespējamām lietām. Un tas ir milzīgs izaicinājums, it īpaši, kad runājam par fizikas saistību ar dažādām garīgām mācībām, praksēm, teorijām utt.
Viens, mēs gribam par neiespējamām lietām domāt maksimāli precīzi; otrs, mēs gribam par tām stāstīt cilvēkiem, sasaistot ar kādām ikdienas lietām. Ne velti sākumā minēju šo jautājumu – vai es varu iziet pa divām durvīm vienlaicīgi? Jā, elektrons, par kuru mēs ļoti abstrakti zinām, kas tas tāds ir, var iziet, savukārt es nevaru iziet. Jautājums – kur ir tā robeža? Un, līdzko es gribu šādus piemērus vai analoģijas minēt, ir jābūt ļoti uzmanīgam – cik tālu mēs par šo drīkstam runāt un kurā brīdī vairs nerunājam patiesību.
Nils Bors, viens no kvantu fizikas pamatlicējiem, ļoti aktīvi attīstīja principu, kas filozofiskā līmenī tiek dēvēts par papildinātības (complementarity – angļu val.) principu. Viņš teica, ka katram jēdzienam pasaulē ir papildinošais jēdziens. Un, vienu no tiem precīzi zinot, mēs zaudējam iespēju precīzi runāt par otru. Kādā publiskā lekcijā viens no klausītājiem viņam jautāja: “Bet, profesor Bor, patiesība taču ir absolūta. Vai patiesībai ir papildinošais jēdziens?” Bors atbildēja: “Jā, ir! Patiesībai papildinošais jēdziens ir skaidrība un vienkāršība.” Respektīvi, tad, kad es gribu ļoti precīzi runāt par kvantu lietām, tas, visdrīzāk, nebūs vienkārši. Savukārt, kad es gribu vienkārši pastāstīt, es zaudēju kaut ko no pilnas patiesības.
Vai es varu iziet pa divām durvīm vienlaicīgi? Jā, elektrons, par kuru mēs ļoti abstrakti zinām, kas tas tāds ir, var iziet, savukārt es nevaru iziet. Jautājums – kur ir tā robeža?
Man ir viens ļoti interesants paziņa, Voiteks Zureks, profesionāls fiziķis, kurš strādā ASV un ir profesionāli izpētījis, kāpēc, piemēram, elektrons var caur divām spraugām iziet, bet mēs nevaram. Savas lekcijas viņš bieži iesāk ar tēzi – par šīm lietām es jums varu izstāstīt aizraujoši, jums visiem būs interesanti, bet tā nebūs pilna patiesība. Jeb es jums izstāstīšu pilnu patiesību, taču rēķinieties, ka tas būs sarežģīti, garlaicīgi un grūti. Šis līdzsvars vienmēr ir jāatrod, un tā ir ļoti smalka lieta.
Einšteins savulaik teica: “Pat tad, kad jūs runājat par fiziku, jums jāstāsta maksimāli vienkārši. Tik vienkārši, cik vien iespējams. Bet ne vienkāršāk, cik ir iespējams.” Respektīvi, tā robeža nav vienkārši nodefinējama, un tas ir arī viens no mūsu šīsdienas sarunas lielajiem izaicinājumiem. Jo, kad es saku, ka kvantu pasaulē elektrons izlido caur divām spraugām vienlaicīgi, tas jau ir vienkāršojums un popularizēšana.
Lai mazliet atvieglotu šo spriedzi, es piedāvāju runāt par aizraujošo variantu. Jo internets, kas cita starpā ir arī kvantu fizikas sasniegums, ir izcils ar to, ka visu, par ko būs ieinteresējies lasītājs, viņš varēs tur atrast. Līdz ar to mēs varam tam pieiet mazliet vieglāk.
Varam un nevaram, internets ir labs ar to, ka tur ir viss, bet viss nozīmē, ka tur ir gan lietas, kas ir tik vienkāršas, cik vien iespējams, gan lietas, kuras vienkārši vairs nav patiesas.
Bet jūs varat minēt uzvārdus, kuri būtu vērā ņemamas savas jomas autoritātes.
Pavisam noteikti. Šī ir viena no iespējām, jo kaut kāda atlase noteikti ir vajadzīga. Kā zināms, internetā mēs varam izlasīt visu – gan plakanas Zemes teoriju, gan daudzas citas lietas, par kurām vismaz lielākā daļa no mums uzskata, ka tās ir muļķības.
Tad lūgšu jūs maksimāli vienkārši, vienlaikus maksimāli tuvu patiesībai noraksturot šo elektronu vai kvantu nesaprotamo dabu – par kuru mēs zinām un esam izmērījuši, ka viņš tā uzvedas, bet līdz galam, bez interpretācijas nespējam atbildēt, kāpēc.
Te ir vēl viens ļoti svarīgs aspekts. Kad es saku, ka elektrons var izlidot pa divām spraugām vienlaikus, tad, balstoties savā ikdienas pieredzē, ko tas nozīmē? Elektronam ir varbūtība izlidot caur labo spraugu un varbūtība izlidot caur kreiso spraugu. Abas varbūtības ir vienādi lielas. Kā normālam cilvēkam, pat ja es nezinu, caur kuru spraugu elektrons izlido, man ir simtprocentīga pārliecība, ka tas izlidoja vai nu caur labo, vai caur kreiso. Es vienkārši nezinu. Un varbūtība tādā klasiskā mūsdienu izpratnē vienmēr ir šāda – teiksim, ja es saku, ka man vienā rokā ir spēļu kauliņš, bet otrā nav. Proti, es aizlieku rokas aiz muguras un jūs nezināt, kurā tas ir. Jums ir vienāda varbūtība, ka kauliņš ir manā labajā rokā un kreisajā rokā. Mēs nezinām, kurā, bet gan es, gan jūs esat pārliecināts, ka tas ir vai nu labajā, vai kreisajā rokā. Un tad, kad es paskatīšos, es uzzināšu to, kas bija pirms tam, kad es paskatījos. Kvantu fizikā elektrons ir vienlaicīgi izgājis caur abām spraugām, un tikai tajā brīdī, kad es paskatīšos, es piespiedīšu to lokalizēties. Koncentrēties vienā spraugā, kamēr tajā otrā spraugā elektrona nebūs. Kvantu fizikā jautājums, kurā spraugā bija elektrons pirms mērījuma, ir principiāli neatbildams. Tas potenciāli bija abās. Tā ir principiāla atšķirība starp šīm te varbūtībām, un vienlaikus šī ir tā vieta, kur kvantu fiziķi joprojām lauž šķēpus, ko tas varētu nozīmēt.
Varbūt darām vienkāršāk. Es kā lielpilsētas iedzīvotājs, kas šajā tēmā iedziļinājās salīdzinoši nupat, mēģināšu pastāstīt, kas man šķiet galvenais šajā Junga dubultspraugas eksperimentā, un jūs mani palabosit. Tātad, šaujot elementārdaļiņas ar lielgabalu cauri plāksnei ar divām spraugām, uz sienas aiz tās mēs iegūstam zīmējumu, kas pierāda, ka elektrons uzvedas kā vilnis, nevis kā daļiņa. Tas ir, veido interferences ainu. Pat tad, ja vienā šāvienā tiek šauts tikai viens elektrons – tas ir tas, ko jūs raksturojāt kā elektrona spēju vienlaikus iziet caur abām spraugām, jo pretējā gadījumā viļņiem raksturīgais zīmējums uz sienas nevarētu parādīties. Bet nu ok, to vēl varētu pieņemt, jo – nu mazums, kas tur, vienkārši dīvains tas elektrons. Taču interesantākais sākas tad, kad mēs pieslēdzam novērošanas ierīci, lai novērotu, kā tieši tas elektrons spēj iziet cauri abām spraugām vienlaicīgi. Tajā mirklī mainās elektrona uzvedība, un tas no viļņiem raksturīgā zīmējuma pēkšņi uz gala sienas sāk veidot cietām daļiņām raksturīgu zīmējumu, pierādot, ka tam vairs negribas iet cauri abām spraugām vienlaikus, ja kāds to vēro... Līdz ar to šeit sākas interpretācijas – kāpēc elektrons maina uzvedību vērotāja klātbūtnē un kad, elektronaprāt, sākas vērošana – vai mirklī, kad fiziski nospiests kameras slēdzis, vai kad eksperimenta vērotājs ir nolēmis, ka vēros? Vai es pareizi saprotu?
Absolūti precīzi. Tātad man ir šīs abas potenciālās iespējas vai reālā situācijā – pat ļoti daudz potenciālo iespēju, un reālajā pasaulē, pie kuras mēs esam pieraduši, viena no šīm potenciālajām iespējām eksistē, savukārt pārējās ir tikai mana nezināšana, ka elektrons ir šeit, nevis tur. Kvantu fizikā tajā brīdī, kad es konstatēju, novēroju un ieraugu, ka elektrons ir šeit, visas tās iespējas, kuras pirms novērojuma eksistēja vienlaicīgi vienādā statusā, nevienai neesot pārākai par citām, saraujas, kolapsē vai reducējas uz to vienu vienīgo iespēju, kura ir notikusi. Un šī ir lieta, kas kvantu fizikā joprojām rada milzīgas debates.
Kvantu fizikā tajā brīdī, kad es konstatēju, novēroju un ieraugu, ka elektrons ir šeit, visas tās iespējas, kuras pirms novērojuma eksistēja vienlaicīgi vienādā statusā, nevienai neesot pārākai par citām, saraujas, kolapsē vai reducējas uz to vienu vienīgo iespēju, kura ir notikusi.
Proti, ja es šādu konceptu pieņemu un izmantoju to, lai projektētu telefonus, datorus, mikroshēmas – visu to, kas balstās kvantu tehnoloģijās, es iegūstu fantastisku precizitāti. Iespējams, kādam šāds mans apgalvojums varētu būt pārsteigums, bet kvantu teorija šobrīd no visām fizikas teorijām ir visprecīzāk pārbaudītā. Mēs sarēķinām kaut ko ar ļoti, ļoti lielu precizitāti, uztaisām eksperimentu, un precīzi tā arī izrādās. Un tad parādās šis jautājums – kā tas var būt, ko tas nozīmē?
Paraugoties uz to žurnālistiski jeb populāri, patiesībā mēs esam šizofrēniskā stāvoklī. Mēs esam vienlaicīgi elektrons divās spraugās, kaķis ir beigts un dzīvs... un atrasties šizofrēniskā stāvoklī nenoliedzami ir diskomforts. Jo gribētos vismaz izdomāt pieņemamu versiju, interpretēt, ja ne precīzi saprast (ja reiz tas nav iespējams), kā tas ir, un tad izdomāt savu stāstu. Stāsts ir interpretācija – proti, es interpretēju, ka tas ir šādi. Un šīs te interpretācijas, kas brīžiem izskatās pēc fantastikas romāna, patiesībā ir ļoti reālas fizikas teorijas. Piemēram, daudzpasauļu jeb multiversu teorija, kas ir diezgan daudz apspriesta populārajā literatūrā. Saskaņā ar šo teoriju, katrā brīdī, kad es novēroju elektronu, kuram ir iespēja iziet caur divām spraugām, vienā no šīm spraugām cits mans “es” paralēlajā pasaulē novēro elektronu otrā spraugā. Mērījuma brīdī pasaule sadalās divās paralēlās pasaulēs. Starp šīm pasaulēm saziņa nav iespējama. Pat principā nav iespējams pārbaudīt, vai šī paralēlā pasaule eksistē. Šāda pasauļu sadalīšanās notiek katrā brīdī, kad notiek kāds kvantu mērījums. Tādēļ arī šo sauc par daudzpasauļu kvantu fizikas interpretāciju.
Šīs te interpretācijas, kas brīžiem izskatās pēc fantastikas romāna, patiesībā ir ļoti reālas fizikas teorijas. Piemēram, daudzpasauļu jeb multiversu teorija, kas ir diezgan daudz apspriesta populārajā literatūrā.
Un esmu šo spiests padarīt vēl nedaudz komplicētāku. Jo rodas jautājums, kā saprast apgalvojumu – es novēroju elektronu. Vai man ir jātaisa sarežģīts eksperiments, jo elektronu ar neapbruņotu aci redzēt nav iespējams, vai arī pietiek ar potenciālu iespēju to novērot. Vai ir jābūt ar intelektu apveltītam novērotājam, vai arī tāds nav nepieciešams?
Tajā ir zināma analoģija ar jautājumu, kuru uzdod budisti – ja mežā krīt koks un tam ir skaņa, bet neviens to skaņu nedzird – vai tā skaņa ir vai nav? Tātad, ja es neieraugu konkrētā eksperimenta rezultātu, tad tas ir vai nav noticis? Un tur ir ļoti interesanti dažādi atbildes varianti.
Šī multiversu jeb daudzpasauļu teorija būtībā nozīmē to, ka mēs jau nezinām, kā tas pats eksperiments ir beidzies citās pasaulēs, jo tas elektrons tur var uzvesties pilnīgi savādāk.
Tas, ko mēs eksakti domājam – elektrons arī tur uzvedās pēc tiem pašiem likumiem, kādi ir šeit. Tikai, ja šajā pasaulē tas ir šajā spraugā, tur viņš ir blakus spraugā. Parādās otra iespēja. Un tā kā šis ir tikai viens partikulārs gadījums, patiesībā katrā brīdī, kad strādā mūsu ierīces utt. un notiek kaut kādi kvantu procesi, tas nozīmē tikai to, ka pasaules nepārtraukti zarojas bezgalīgā skaitā zaru. Un mēs vienkārši katrā reizē nonākam vienā no šiem iespējamiem zariem. Kas padara to par interpretāciju, jo mums pat teorētiski nav iespējas zināt, ka tā otra pasaule eksistē.
Kāpēc man šis šķiet ārkārtīgi svarīgi – mums ir jāsaprot šī kvantu pasaule, jo reālā pasaule, kurā mēs dzīvojam, vienlaikus ir arī kvantu pasaule. Kā bāzes realitāte (underlying reality) mūsu redzamajai, taustāmajai realitātei ir šī nebeidzamā enerģija jeb mazo daļiņu kustība fonā, ko mēs neredzam, bet bez kuras nekas neeksistētu. Un jautājums par vērotāja klātbūtnes nepieciešamību būtībā ir tas pats jautājums par Dieva vai Radītāja esamību, jo, ja nebūtu vērotāja, tad pēc esošajām konsekvencēm arī Lielais sprādziens nebūtu iespējams... Un tur jau būtībā sākas, es pat teiktu, tīra ezotērika. Tādējādi – vai ezotērika un kvantu fizikas interpretējošā daļa nav viens un tas pats?
Ir daļa New Age teoriju, kuras šeit velk ciešas paralēles. Atļaušos vienu lirisku atkāpi. 2012. gadā klajā nāca Deivida Kaisera grāmata How the Hippies Saved Physics: Science, Counterculture, and the Quantum Revival (Kā hipiji izglāba fiziku: zinātne, kontrkultūra un kvantu atdzimšana). Grāmata ir par to, kā Berklijā 50. gados reizi nedēļā sanāca kopā fiziķi (un ne tikai fiziķi) un runāja apmēram par tām tēmām, par kurām runājam arī mēs šodien. Daļa no šiem cilvēkiem vēlāk kļuva par Nobela prēmijas laureātiem. Piemēram, Čārlzs Taunss, kurš izdomāja lāzeru un par to 1964. gadā saņēma Nobela prēmiju. Viņš visu mūžu nostrādāja Berklijā, un man bija tas prieks, gods un laime viņu diezgan labi pazīt. Tāpat kā vēl virkni šīs grāmatas varoņu.
Savukārt spektra otrā galā ir Fritjofs Kapra – viena no viņa New Age grāmatām saucas The Tao of Physics (Fizikas dao, 1975), un tajā viņš velk ļoti ciešas paralēles starp Austrumu mācībām un fiziku. Jo fizikā ir iespējams tas, ka visas lietas ir savstarpēji saistītas (piemēram, veicot eksperimentu ar vienu elektronu, Visuma otrā pusē otrā elektronā kaut kas mainās), savukārt Austrumu filozofijas daudz runā par to, ka lielajā tukšumā viss ir savstarpēji saistīts jeb viss ir viens. Līdz ar to šeit iespējams domāt par kaut kādām analoģijām. Vienlaikus vienmēr jābūt uzmanīgam, cik lielā mērā mēs šos tiltus metam, taču tie, nenoliedzami, ir rosinājuši veselu spektru ļoti dažādu un interesantu viedokļu.
Viens no cilvēkiem, kas līdz mūža galam īsti nepieņēma kvantu fiziku un uzskatīja, ka šīs dīvainās lietas ir iespējams izskaidrot klasiskās fizikas terminos, bija Alberts Einšteins. Viena no varbūt nedaudz vienkāršotām, bet trāpīgām Einšteina tēzēm šai sakarā bija: “Es neticu, ka Dievs spēlē kauliņus.” Proti, ka tās varbūtības pēkšņi realizējas un eksperimenta iznākums pat principā nav iepriekš paredzams. Savukārt otra viņa tēze šajā kontekstā bija: “Es neticu, ka pasaule izmainās tikai tādēļ, ka pele paskatījās uz elektronu.” Jautājums, vai man, zinot fiziku, jāveic eksperiments, vai pietiek, ka pele, kas nav īpaši gudra un neko nezina par fizikas likumiem, paskatās uz elektronu, vai varbūt pietiek, ka divas fizikālas sistēmas vienkārši mijiedarbojas un tur vispār bioloģiskam organismam nav jābūt klāt.
Vēl man šajā sakarā gribētos pieminēt Henriju Stapu, kurš, cita starpā, ir arī viens no grāmatas “Kā hipiji izglāba fiziku” varoņiem. Viņam ir krietni pāri 80 gadiem, taču viņš joprojām ir pie labas veselības un turpat Berklijā ļoti aktīvi strādā – viņš ir pa vidu starp New Age un ortodoksālu kvantu fiziku, bet tajā pašā laikā arī ļoti profesionāli respektēts. Stapa grāmatas par šīm tēmām tiek izdotas vadošajās zinātnisko grāmatu izdevniecībās, piemēram, Springer izdevniecībā, turklāt piedzīvojot daudzus atkārtotus izdevumus. Un viņa tēze ir ļoti interesanta – Staps saka, ka eksperimenta rezultāts ir noteikts nevis tajā brīdī, kad notiek pats mērījums, bet tajā brīdī, kad, piemēram, es kā eksperimentētājs izdomāju, ko es mērīšu. Tajā mirklī kā process tas jau ir palaists. Un šeit ir tādas ļoti nopietnas konsekvences, kas, iespējams, ļoti ietekmē mūsu fizikas teorijas, jo es kā eksperimentētājs visdrīzāk netaisīšu eksperimentus, kuri nekādā veidā ne apstiprina, ne apgāž manas teorijas. Eksperimenti noteiktā veidā ir saistīti ar maniem priekšstatiem, manām teorijām. Eksperimenti ne obligāti tiek plānoti un veikti, lai manas teorijas apstiprinātu, iespējams, es grasos šīs teorijas apgāzt, bet tomēr tie ir balstīti noteiktā priekšstatu sistēmā. Līdz ar to, ja eksperimenta rezultāts tiek ietekmēts tajā brīdī, kad es kā tā veicējs pieņemu lēmumu vai pat tikai sāku apsvērt lēmumu taisīt eksperimentu, tad patiesībā šī eksperimenta rezultāti ir saistīti ar manu eksistējošo priekšstatu sistēmu par pasauli.
Staps saka, ka eksperimenta rezultāts ir noteikts nevis tajā brīdī, kad notiek pats mērījums, bet tajā brīdī, kad, piemēram, es kā eksperimentētājs izdomāju, ko es mērīšu.
Lai šajā mirklī to pateiktu ar kvantu fiziku nesaistītam cilvēkam saprotamā valodā – tas nozīmē, ka katra doma patiešām var radīt nospiedumu kvantu pasaulē, vienlaikus ietekmējot reālo, taustāmo pasauli. Jebšu tas pats, ko jau sen saka daudzi garīgās pasaules skolotāji...
Tāda ir Henrija Stapa teorija. Viedoklis, kurš šobrīd pavisam noteikti nav dominējošais kvantu fizikas profesionāļu vidē, tas nav meinstrīma viedoklis, tajā pašā laikā tas nav tik traks, lai par to nedomātu vispār.
Kāda nozīme šajā kontekstā, runājot par pareizo skaidrojumu, ir tam, kas ir vai nav meinstrīms? Zeme jau arī ilgu laiku bija plakana, un dēļ šī meinstrīma apšaubīšanas uz sārta sadega Džordāno Bruno.
Tā ir taisnība, un, kā savā laikā izteicās Nils Bors, “šī teorija ir traka, bet nav pietiekoši traka, lai izrādītos patiesa”. Teorijām ir jābūt trakām, bet te ir jāsaprot, ko nozīmē traka teorija fizikā. Runājot ar saviem humanitāri domājošiem draugiem, ik pa brīdim sastopos ar priekšstatiem par to, ko dara, piemēram, fiziķis teorētiķis. Viens no priekšstatiem ir – viņš paņem vienu sarežģītu formulu, to matemātiski pārveido, dabū kaut ko jaunu un iet pēc Nobela prēmijas. Kas patiesībā nav taisnība. Tad es šiem draugiem saku – jūs uzrakstāt tekstu, kurš ir interesants, un tad to pašu domu izsakāt citiem vārdiem. Iespējams, tur parādās kādas jaunas nianses, bet doma pamatā paliek tā pati. Līdz ar to, arī pārveidojot formulu daudzas reizes, tu nedabūsi neko citu, kā vien to, kas tur bija jau sākumā. Process, kā fizikā rodas kaut kas jauns, ir ļoti līdzīgs tam, kā rodas kaut kas jauns mākslā. Iespējams, vistuvākā analoģija ir mūzika. Klasiski mūzika tiek radīta ļoti ciešos rāmjos. Katrā oktāvā ir septiņi toņi, vēl daži pustoņi. Un tad ir dažas oktāvas, ko cilvēka auss spēj dzirdēt. Šajos striktajos rāmjos komponistam ir bezgalīgi daudz iespēju radīt jaunu, nebijušu mūziku. Fizikā un dabas zinātnēs ir līdzīgi. Rāmjus uzliek lietu kārtība, kāda dabā eksistē, bet šīs kārtības ietvarā vai rāmī zinātnieks spēj ieraudzīt harmoniju un to aprakstīt.
Process, kā fizikā rodas kaut kas jauns, ir ļoti līdzīgs tam, kā rodas kaut kas jauns mākslā.
Lai dabūtu Nobela prēmiju, ir jārada jauna simfonija, nevar pārrakstīt jau esošo.
Absolūti precīzi. Tu nevari interpretēt vienu skaņdarbu un cerēt, ka iegūsi jaunu skaņdarbu.
Reducējot – mēs izrunājām par šo elektronu uzvedību vienlaikus šajā pasaulē un multiversos, un tālāk sākas interpretācijas, dažādas teorijas, kuru vidū ir arī akadēmiskajā vidē respektēts viedoklis, ka doma tiešām ietekmē neredzamo kvantu pasauli un līdz ar to arī mūsu reālo, taustāmo pasauli. Tai ir spēks. Līdz ar to es saglabāju jautājumu – vai kvantu fiziķis, kas šo visu interpretē, nav ezotēriķis?
Manis jau pieminētais Čārlzs Taunss vienā no reizēm, kad es atkal kādu pusgadu strādāju Berklijā, saņēma Templtona balvu. Tās formulējums bija – par dialoga veicināšanu starp reliģiju un zinātni. Viņš bija ticīgs cilvēks un svētdienās nekad nenāca uz darbu, jo svētdiena bija baznīcas diena. Lai tā intriga būtu interesantāka, jāmin, ka Templtona fonds jau no paša sākuma ir definējis, ka runā par garīgām lietām un garīgās ir svarīgākas par fiziskām. Līdz ar to prēmijai materiālā izteiksmē jābūt lielākai par Nobela prēmiju. Tā bija 1,5 miljoni dolāru. Daži mani kolēģi Berklijā teica, ka Čārlzs šo prēmiju nedrīkst pieņemt, jo, kā mēs zinām, Amerikā ir diskusija par inteliģento, viedo radīšanu (intelligent design) un kreacionismu, par to, vai skolā Darvina mācību drīkst mācīt vai nē. Un, pieņemot šo prēmiju, Čārlzs Taunss savā ziņā lies ūdeni uz citādi domājošo dzirnavām.
Tikmēr pašam profesoram Taunsam nebija ne mazāko šaubu, ka viņš, protams, pieņems šo prēmiju. Tobrīd viņam bija 90 gadi, un lielāko prēmijas daļu – kā tas Amerikā ir ļoti tipiski un gaumīgi – viņš ziedoja baznīcas skolai. Ar šo lirisko atkāpi es gribēju teikt, ka šeit šīs abas daļas ļoti labi saiet kopā. Es gan varbūt teiktu nevis ezotērika, bet misticisms. Man tas vārds drusku labāk patīk, jo ezotērikai, iespējams, ir negatīvāka konotācija. Lai gan arī vārds mistika latviešu valodā nav brīvs no zināmas negatīvas nokrāsas.
Man gan šķiet, ka mūsdienās ezotērika raksturo iekšējus garīgos meklējumus, kas nav sasaistīti ar kādas reliģijas dogmām. Ja jebkura reliģija ir gatava doktrīna, tad ezotērika šajā gadījumā piedāvā atvērtību. Jeb, atsaucoties uz jūsu analoģiju ar mūziku un notīm, ezotērika liek patiesības meklētājam nevis spēlēt jau sacerētu simfoniju, bet, izmantojot nošu gammas, mēģināt radīt katram savu.
Radīt katram savu, manuprāt, ir perfekts atslēgas vārds. Un es pamatošu, kādēļ. Man, protams, ir patīkami to apzināties, taču, skatoties visas šīs diskusijas, ļoti precīzi redzams, ka pat tie cilvēki, kas zinātni traktē kā ļoti piezemētu un negrib to likt savas prioritāšu skalas augšgalā, uzskata to par milzīgu autoritāti. Un, ja es gribu kaut kādas garīgas lietas pamatot, tad man var rasties vēlme to darīt ar zinātniskiem faktiem vai vismaz atsaucoties uz zinātni un zinātniekiem, kas, manuprāt, būtu slikti. Šīs lietas īsti nevajag jaukt kopā, jo, kad mēs mēģinām skatīties uz pasauli un to saprast, mēs varam to darīt, manuprāt, no divām ļoti atšķirīgām pozīcijām, kuras viena otru perfekti papildina. Tāpēc man šķiet, ka šeit nav pretrunas. Kad es kaut ko pētu zinātniski, tas, ko es daru – saku, ka es tagad sadalīšu šo te sistēmu pirmķieģelīšos, sapratīšu, ka tur ir elektroni, protoni un tā tālāk, un tikšu skaidrībā, kas katrs no tiem ir, kā tie savstarpēji mijiedarbojas. Tas ir tipiskais veids, kā darbojas zinātnieks jebkurā zinātnes nozarē.
Savukārt, kad es garīgā veidā, caur mistisku vai pat caur tiešo pieredzi gribu ieraudzīt pasauli, tad ļoti bieži es to daru uzreiz kopumā. Es nevis skatos uz atsevišķiem elektroniem, protoniem un tā tālāk, bet, kā dažādās garīgās pieredzēs saka visi mistiķi, – man pēkšņi vienā brīdī atklājas pasaule tās veselumā. Neformulējamā veidā. Te, protams, atkal jāsaprot – es neieraudzīšu tur Šrēdingera vienādojumu vai matemātisko atrisinājumu savam vienādojumam. Es iegūšu šo te integrālo, kopīgo, nedaudz noslēpumaino, mistisko pieredzi jeb priekšstatu par pasauli šādā veidā. Un mēs droši vien runājam par vienu un to pašu pasauli. Mēs varētu, protams, diskutēt, vai visa pasaule ir tiešā pieredzē uztverama jeb ir kaut kas vēl aiz tās, bet tik tālu varbūt mēs šobrīd nelaidīsimies...
Kad es garīgā veidā, caur mistisku vai pat caur tiešo pieredzi gribu ieraudzīt pasauli, tad ļoti bieži es to daru uzreiz kopumā. Es nevis skatos uz atsevišķiem elektroniem, protoniem un tā tālāk, bet, kā dažādās garīgās pieredzēs saka visi mistiķi, – man pēkšņi vienā brīdī atklājas pasaule tās veselumā.
Ielaidīsimies gan (smejas)… Jo, kā jau sākumā minēju, mūsdienu cilvēkiem, it īpaši bijušajā padomju teritorijā, kur Dievs neeksistēja, ir ļoti liela ticība zinātnei. Tā mūsos ir iedzīta. Ja jūs kā zinātnieks runājat par garīgām lietām, tad varbūt daļa cilvēku ieklausīsies tajā mazliet vairāk, nekā, ja par to runās Rubenis, Paičs vai kāds budistu mūks. Auziņš tak nevar būt galīgi traks, viņam taču ļauj pasniegt (smejas)...
Bet, pabeidzot kvantu fizikas mācībstundu, vēl viena ārkārtīgi interesanta elektronu īpašība ir to neizskaidrojamā, taču eksperimentāli pierādāmā savstarpējā saistība. Veicot vienlaicīgi eksperimentus pat pilnīgi pretējās planētas vietās, saistītie elektroni momentā “uzzina”, ja viens tiek novērots, un otrs attiecīgi reaģē.
Jā, bet te atkal mums jārunā precīzi. Pieņemsim, man ir divi elektroni, kā ilustrāciju iedomāsimies tos pašus spēļu kauliņus, un tiem ir kaut kādas pretējas īpašības, piemēram, viens ir sarkans, otrs ir balts. Protams, elektroniem nav krāsas, šīs ir vienkārši kaut kādas īpašības, taču ir zināms, ka tie nevar būt abi balti un nevar būt abi sarkani.
Tad, lūk, man ir šāds pāris, un es kaut kādā veidā tos samaisu. Rokas ir milzīgi garas un abi elektroni ir pretējās pusēs; viens ir vienā aizvērtā plaukstā, otrs – otrā. Un, kā mēs tikko runājām, kvantu fizikā elektrons kļūs balts vai sarkans tikai tad, kad es to ieraudzīšu. Līdz tam mirklim tas man ir vienlaicīgi balts vai sarkans. Un, kad es atveru vienu plaukstu, kur redzams, ka elektrons ir balts, man uzreiz ir skaidrs, ka otrs ir sarkans. Varētu likties triviāli – kā gan citādi? Un, ja kāds man saka, ka pirms rokas atvēršanas elektrons bija raibs, es teiktu, ka tie ir suņa murgi. Patiesībā tas bija sarkans vai balts jau pirms mērīšanas. Šādus saistīto elektronu vai kādu citu kvantu daļiņu stāvokļus sauc par sapītiem stāvokļiem, turklāt elektroniem ir daudz lielāka korelācija kā tikai sarkans un balts.
Turpināsim. Es ne velti lūdzu iedomāties, ka šie ir spēļu kauliņi, un uz to malām var būt viens, divi, trīs, četri, pieci vai seši punkti. Un tad, kad es pavēru plaukstu un mēs ieraudzījām, ka viens kauliņš ir sarkans, mums ir simtprocentīga pārliecība, ka otrs ir balts. Bet tagad mēs šo domu paturpinām tālāk – es nolieku šo te spēļu kauliņu, tas ir sarkans, un skatos, ka tam virspusē ir vieninieks. Es jau zinu, ka otrs līdz ar to, protams, būs balts, bet – kāds skaitlis būs tā virspusē? Jūs teiksit, ka jebkurš, jo tās vairs nav saistītas lietas. Bet es teikšu, ka, ja tā ir kvantu fizika, tad kauliņu summā vienmēr būs septiņi. Un, ja uz viena kauliņa augšpusē ir vieninieks, tad uz otra noteikti būs seši, ja uz viena būs divi, tad uz otra būs pieci utt. Protams, tas nav burtiski jāsaprot, tie nav krāsaini spēļu kauliņi, tās ir elektronu īpašības, bet galvenais, ka ir eksperimentāli pierādīts, ka kvantu pasaulē šī te palielinātā, klasiskajā pasaulē neiespējamā saistība starp elektroniem pastāv.
Pat tad, ja elektroni ir pretējās Visuma pusēs, tie nezina, ka ir saistīti, to zināt tikai jūs kā eksperimenta veicējs un ar to pilnīgi pietiek, lai tas notiktu. Tā ir?
Jā. Un te, protams, rodas uzreiz divas vēlmes. Viens – skaidrot to ar iespēju ļoti ātri pārraidīt informāciju...
Ātrāk nekā gaismas ātrums?
Jā, un par ko mums fizika – Einšteina relativitātes teorija – saka, ka tas nav iespējams. Un pagaidām arī šis eksperiments saka, ka tas nav iespējams. Tādēļ, ja es teicu, ka summā būs septiņi, tas, ko es nevaru kontrolēt – kāds cipars būs uz pirmā kauliņa augšējās puses, atverot plaukstu. Kā gadījās, tā būs. Līdz ar to es nezinu, kas tur augšā būs, un tas elektrons otrā pusē pieņems situāciju, ka summā būs septiņi. Taču es nevaru piespiest tur būt sešiniekam, jo es nevaru šim kauliņam piespiest virspusē būt vieniniekam. Tāpat kā es nevaru to piespiest būt divniekam utt. Līdz ar to tas ir gadījuma process, un šis eksperiments nekādā veidā nerunā pretim Einšteinam, kurš teica, ka nav iespējams kustēties ātrāk par gaismas ātrumu. Un te jāsaprot, cik tas ir smags un svarīgs apgalvojums.
Svarīgs apgalvojums tas ir vienkārša iemesla pēc – varētu šķist, nu labi, fiziķi saka, ka nevar kustēties ātrāk par gaismas ātrumu, bet kas gan būs slikts, ja es teiktu, ka var kustēties ātrāk par gaismas ātrumu? Izrādās, tas var ne tikai sagraut mūsu priekšstatus par fiziku, bet pat radīt situāciju, ka šī pasaule nebūs iespējama. Jo, ja es varu kustēties ātrāk par gaismas ātrumu, tad matemātiski iespējams pierādīt, ka tas nozīmētu vienlaicīgi kustēties laikā atpakaļ. Un, kā zināms no fantastikas romāniem, ja mēs aizlidojam pagātnē un tur sabradājam kaut kādu taurenīti, vēstures gaita ir mainījusies. Un kad mēs atgriežamies šeit, mūsu vienkārši nav, jo neesam nekad piedzimuši – tas taurenītis kaut kādā veidā ir kaut ko ietekmējis. Līdz ar to, ja mēs ceram un domājam, ka šī pasaule nevar pēkšņi izmainīties tāpēc, ka kāds aizlidojis pagātnē un tur kaut ko izmainījis, šī ir savā ziņā neiespējama situācija. Sekojoši mēs nevaram šeit pārraidīt signālu ātrāk par gaismas ātrumu, un mums joprojām nedraud apokalipse tāpēc, ka kāds pagātnē kaut ko izmainīs.
Precizēsim – fizika joprojām uzskata, ka nekas nespēj kustēties ātrāk par gaismu, bet vienlaikus elektroni dažādās planētas vietās ir saistīti un spēj nodot informāciju viens otram, ka mūs kāds ir sācis vērot, es esmu vieninieks, tātad tev jābūt sešiniekam?
Šeit ir interesants aspekts. Matemātiķi, fiziķi un citi eksakti domājoši cilvēki teiktu, ka šī nav informācija, jo informācija, stingri ņemot, ir tikai tas, caur ko es varu jums nodot kaut kādu ziņu. Piemēram, es tagad aizsūtu jums vieninieku, kas nozīmē, ka man ir apnicis runāt par kvantu fiziku, ejam labāk dzert kafiju. Taisām pauzi. Vai es aizsūtu jums nullīti un saku: forši, mums ir interesanta saruna, turpinām sarunāties. Proti, ja es varētu tagad piespiest kauliņa virspusē būt vieniniekam un līdz ar to jūs saņemtu sešinieku, kas nozīmē – turpinām sarunu, tā būtu informācija. Taču, ja es nekontrolēju un nevaru pateikt, kaut zinu, ka ir šī te saistība, tā nav informācija informācijas teorijas nozīmē vai Einšteina relativitātes teorijas nozīmē – līdz ar to kvantu fiziķi nerunā par informācijas nodošanu, viņi saka, ka kvantu fizika ir nelokāla teorija, kas apgalvo, ka nepastāv viens pats elektrons, bet pastāv šo te divu elektronu kopīga esība.
Rezumējot šo mūsu sarunas daļu par kvantu fiziku, var secināt, ka būtībā visa mums apkārt esošā reālā pasaule balstās uz mums nesaprotamiem un, kā jūs teicāt, it kā ar loģiku nepieņemamiem pieņēmumiem, ka bumbiņa skrien cauri stiklam, elektrons pieņem lēmumu, ko viņš darīs, tikai tad, kad kāda apziņa to vēro, un dažādās pasaules malās mītoši elektroni izrādās ir saistīti... Turklāt, kas ir būtiski – šis viss ir pierādīts.
Jā, tas viss ir eksperimentāli daudzkārt pierādīts. Šie ir pārbaudīti apgalvojumi.
Šai kontekstā daudzi mūsdienu domātāji runā par kārtējo paradigmu maiņu; tiek runāts arī par Ņūtona paradigmas maiņu pret kvantu paradigmu. Ja Ņūtona paradigmas atslēgas vārdi ir determinisms, separātisms, redukcionisms un materiālisms, tad kvantu paradigmas – papildinošs, kontekstuāls, apzināts un savienots. Un, kā izrādās, mēs šobrīd savā ziņā atkal pārejam no plakanās pasaules uz apaļo, tikai jau pilnīgi citā stadijā. Mēs sākam saprast, kas ir tā bāzes realitāte, par kuru runā garīgās skolas, piemēram advaita filozofiskais virziens, kura pamatā ir nedualitāte – Brahmans esmu es, un es esmu Brahmans, viss ir viens un vienots. Ne velti daudzi garīgie skolotāji savos skaidrojumos jau izmanto atsauces uz kvantu fiziku... Arī labi zināmās tēzes, ka viss ir saistīts, viss ir vienots, un ka ikkatrai rīcībai un pat domai ir nozīme, nu tiek balstītas kvantu fizikā, tātad zinātnē, nevis garīgajos tekstos. Tiktāl mans domu gājiens ir ok?
Jā, tiktāl ir ok. Fiziķiem ir divas attieksmes. Viena – pagājušā gadsimta 60. un 70. gados visi šie eksperimenti tika veikti, un mums vairs nav jautājumu. Proti, tas ir eksperimentāli pierādīts. Tai pat laikā fiziķis Antons Ceilingers, Vīnes Universitātes profesors, šos eksperimentus turpina taisīt – aizvien precīzāk un pētot tādus aspektus, par kuriem daļa citu fiziķu saka – skaidrs, ka būs tāpat. Piemēram, ja sākotnējos eksperimentos attālums starp elektroniem bija trīs līdz pieci metri, Ceilingers saka: skatīsimies, kas notiek tad, ja šis attālums ir 150 kilometri – starp divām Vidusjūras salām. Viņš ir veicis arī virkni šādu eksperimentu.
Ceilingers ir arī viens no tiem, kas Mind&Life institūta rīkotos semināros un diskusijās ir braucis pie Dalailamas uz Daramsalu, rādījis viņam šos eksperimentus un abi ir diskutējuši. Savu vizīšu laikā Eiropā Dalailama ir bijis arī viņa laboratorijā, tādējādi Ceilingers ir viens no tiem, kas šos tiltus mēģina būvēt. Un te fiziķi dalās divās frontēs – ir vieni, kuri saka, ka Antons šīs publicitātes dēļ nekad savā mūžā nav pelnījis Nobela prēmiju, un ir otri, kas apgalvo, ka, pirmkārt, tas, ko viņš dara, no fizikas viedokļa ir ļoti interesanti. Otrkārt, popularizēt fiziku to cilvēku vidū, kas sāk par šīm lietām interesēties, bet, iespējams, nekad nelasīs kvantu mehānikas mācību grāmatu, ir viens no fiziķu uzdevumiem. Proti, fiziķiem ir jāspēj par savu zinātni stāstīt publiski.
Angļu Fizikas biedrība (Institute of Physics), viena no respektētākajām un lielākajām fizikas biedrībām Eiropā, piemēram, ik gadu pirms Nobela prēmijas piešķiršanas mēģina prognozēt, kurš to varētu saņemt. Un Ceilingers katru otro gadu tur parādās kā potenciālais kandidāts. Taču, nenoliedzami, šī dialoga vešana – starp zinātni un garīgumu – ir gana skunstīga lieta.
Ja mēs runājam par paradigmu maiņu, pastāv uzskats, ka tieši šī iepriekšējā, nosacīti cietā, materiālistiskā un determinētā/separātiskā zinātnes pieeja ir novedusi mūsu planētu tur, kur mēs šodien esam. Ar visu pastāvošo nevienlīdzību (rasu, dzimumu, materiālās labklājības) un cilvēka kā radības kroņa apziņas radīto totālo izmantotāja attieksmi pret mūsu mājām, pret Zemi. Un ka, no kvantu fizikas viedokļa raugoties, ir pilnīgi skaidrs, ka cilvēks nav nekāds radības kronis, cilvēks ir vienkārši maza sastāvdaļa milzīgā elektronu un citu daļiņu kustībā.
Jā, šāds uzskats ir arī budismā, īpaši tajā, ko mēs sauktu par pirmsektu budismu. Arī par budismu ir dažādi ezotēriski stāsti, taču domāju, ka nospiedoši lielākais skaits pētnieku piekritīs, ka budisms ir 2500 gadu sena mācība un ka mēs diezgan precīzi varam pateikt gan, ka tā lielā mērā veidojusies uz hinduisma bāzes, gan kurā vietā tas noticis utt. Tāpēc man šķiet, ka no budisma ir jāmācās.
Ja paskatāmies šos agrīnos budisma tekstus – pali kanonu, tad, pirmkārt, tie ir relatīvi negari. Vidējs teksts (sūtra) nebūs garāks par desmit lappusēm, līdz ar to apjoma ziņā Eiropas cilvēkam tos izlasīt ir salīdzinoši viegli. Cita lieta, tie var būt ļoti piesātināti un izteiksmes stila ziņā atšķirīgi no mūsdienu tekstiem. Akadēmiskajā budoloģijā joprojām tiek lauzti šķēpi par precīzu to izlasīšanu. Bet ja mēs runājam, piemēram, par praktisku meditāciju, tie drīzāk izskatās pēc tehniskas rokasgrāmatas: kādā pozā un kā praktiski to darīt... Atšķirībā no kristīgās meditācijas, kur, piemēram, Juris Rubenis jums saka – koncentrējieties uz elpu un ļaujiet, lai Dievs ar jums strādā! Esmu daudzkārt pie viņa bijis septiņu dienu meditācijas retrītos, un ir gadījies Jurim prasīt – saki, ko man darīt, ja tas Dievs ar mani šodien nestrādā? Budistiem ir precīza atbilde, ko darīt, ja Dievs ar tevi šodien nestrādā. Tad ir jālieto meditācijas tehnikas, kas rada visus apstākļus, lai meditācijas process iesāktos. Piemēram, sūtrās tiek ļoti praktiski aprakstītas koncentrēšanās uz elpu 16 pakāpēs, kas ļauj meditāciju padarīt efektīvu. Līdz ar to ir tehnika, par kuru Rietumu pasaules meditācijas praksēs savukārt tiek runāts samērā maz. Tas ir līdzīgi kā es, bērns būdams, visu vasaru peldos ezerā un domāju, ka esmu peldēšanas eksperts, bet tad mamma mani aizved uz baseinu, kur man pieredzējis treneris pastāsta, ka ir krauls, brass, praktiski iemāca šīs tehnikas... Un es saprotu, ka iepriekš tiku uz priekšu, tikai rāpojot...
Sūtrās tiek ļoti praktiski aprakstītas koncentrēšanās uz elpu 16 pakāpēs, kas ļauj meditāciju padarīt efektīvu. Līdz ar to ir tehnika, par kuru Rietumu pasaules meditācijas praksēs savukārt tiek runāts samērā maz.
Jeb kā Indulis Paičs teica – trīs gadus meditēju, līdz beidzot sapratu, ka ne to...
Jā, bet gan Indulis Paičs, gan Juris Rubenis samērā maz runā par meditācijas tehniku. Savukārt budismā meditācijas tehnika vai pat dažādās tehnikas tiek mācītas ļoti pamatīgi.
Bet atgriežoties pie iepriekšējā jautājuma par cilvēku kā pasaules centru, viens no spēcīgiem budisma konceptiem ir non-self jeb ne-es koncepts. Domāju, ka fizika visā tās vēsturē mums ir aizvien pārliecinošāk mācījusi šo pazemību un sava ego mazināšanu. Vispirms parādot, ka Zeme nav pasaules centrā, tad – ka arī Saule nav tās centrs, pēc tam, ka mūsu Piena ceļa galaktika ir tikai viena no bezgalīgi daudzām galaktikām, un šo stāstu ir iespējams turpināt. Līdz ar to mūsu egoisms, ka es te kā pasaules radība sēžu un visa pasaule ap mani griežas, tas izšķīst.
Iespējams, ka es esmu superaugstprātīgs, tomēr man joprojām gribas domāt, ka manam ego ir kaut kāda teikšana par manu dzīvi un pastāv mana brīvā griba. Proti, ka es šodien atnācu ar jums runāties nevis tāpēc, ka zvaigznes Lielā sprādziena brīdī tā bija nostājušās, bet ka man bija iespēja izvēlēties – man ir interesanta šī saruna vai nav. Un man šķita, ka ir interesanta, un šis ir mans lēmums atnākt šeit un runāties.
Domāju, ka fizika visā tās vēsturē mums ir aizvien pārliecinošāk mācījusi šo pazemību un sava ego mazināšanu. Vispirms parādot, ka Zeme nav pasaules centrā, tad – ka arī Saule nav tās centrs, pēc tam, ka mūsu Piena ceļa galaktika ir tikai viena no bezgalīgi daudzām galaktikām, un šo stāstu ir iespējams turpināt.
Pārejot no kvantu fizikas pie meditācijas, man šķita būtiski piefiksēt, ka tikai pieci procenti no visa mums zināmā Universa ir mūsu izpētītā, redzamā enerģija, nosauksim to tā. Pārējie 95 procenti ir tumšā enerģija un tumšā matērija, par kuru mēs joprojām gandrīz neko nezinām. Līdz ar to var teikt, ka nu jau mēs diezgan labi saprotam, cik īsti maz mēs saprotam. Kā ir ar meditāciju? Vai tā varētu būt viens no instrumentiem, lai mēs tiktu klāt šai sapratnei par nezināmo?
Droši vien kaut kādā nozīmē tā var teikt. Meditācija nedos atbildi uz jautājumu, kas veido tumšo matēriju un kas ir tumšā enerģija. Bet tā ļauj paskatīties uz noteiktiem mūsu eksistences aspektiem. Un šeit varbūt vietā būtu izstāstīt, ka līdz meditācijai es nonācu patiesībā no ļoti fizikālas pieejas. Fizika ir eksperimentāla zinātne, un man vienmēr ir šķitis interesanti darīt lietas praktiski un saprast, kā tās strādā. Un tad kaut kādā brīdī man radās vēlme paeksperimentēt ar sevi, savu apziņu.
Pirmais, ko es darīju, un tolaik tā vēl tika uzskatīta par diezgan dīvainu nodarbi, – trīs gadus gāju analizēties pie psihoanalītiķa Arkādija Panca, kurš tajā laikā bija vienīgais ārpus Latvijas sertificētais psihoanalītiķis. Tobrīd biju Latvijas Universitātes rektors, līdz ar to bija kaut kādi rāmji, ko it kā pieklājas darīt un ko nē. Manā kalendārā šis laiks vienmēr bija iezīmēts kā private appointment (privāta tikšanās), un sekretāres pēc tam stāstīja, kādas viņām bijušas versijas, ko četrreiz nedēļā rektors dara, piesakot, ka šis laiks plānojams tikai tad, ja pasaule iet bojā vai valsts prezidents saka, ka tikai šodien un tikai šajā laikā. Tad Arkādijs Pancs diemžēl pāragri nomira. Un diezgan daudz laika pavadot Kalifornijā...
Meditācija nedos atbildi uz jautājumu, kas veido tumšo matēriju un kas ir tumšā enerģija. Bet tā ļauj paskatīties uz noteiktiem mūsu eksistences aspektiem.
Bet mazliet par šo Panca pieredzi – vai šie seansi bija saistīti arī ar hipnozi?
Tā bija tipiska psihoanalīze. Kā labās vai sliktās Vudija Alena filmās – jūs guļat uz ādas dīvāniņa un runājat, kas ienāk prātā. Brīvā lidojumā, un analītiķis, kā vienmēr, saka daudz mazāk, nekā jums gribētos. Katrā ziņā tas bija absolūti noderīgs pirmais eksperiments pašam ar sevi. Pēc tam tas turpinājās ar meditāciju. Kā jau teicu, zināmu savas dzīves daļu esmu nodzīvojis Berklijā, strādājot Kalifornijas Universitātē. Kalifornija ir ideāla vieta, kur apgūt meditāciju budisma tradīcijā. Piemēram, kad pēdējoreiz tur atkal drusku vairāk par pusgadu sabiju, biju noīrējis māju un skatījos, kādi apkārtnē ir budisma centri – jūdzes rādiusā to bija vismaz septiņi. Atlika vien izvēlēties. Budisma skola, kas likusies man visatbilstošākā, ir Niingma skola, kas ir viens no četriem Tibetas budisma paveidiem un tiek dēvēta par seno skolu. Viņu klosteri atrodas tālu no Lhasas. Kad ķīnieši nīcināja budismu, šajos tālajos, ķīniešiem grūti sasniedzamajos klosteros saglabājās gan mācība, gan teksti. Tā ir skola, kur pieminēt Dalailamu skaitās sliktais tonis. Savukārt Dalailama saka – nu viss jau ir ok, bet viņiem tās sarkanās cepures... Gelug novirzienā, pie kura pieder Dalailama, cepures ir dzeltenā krāsā.
Tā ir skola, kur pieminēt Dalailamu skaitās sliktais tonis. Savukārt Dalailama saka – nu viss jau ir ok, bet viņiem tās sarkanās cepures... Gelug novirzienā, pie kura pieder Dalailama, cepures ir dzeltenā krāsā.
Cik cilvēcīgi!
Jā, bet kas man meditācijā šķiet svarīgs un visnotaļ noderīgi mūsdienu cilvēkiem, lielpilsētas iedzīvotājiem, ir tas, ka budisma meditācija, kā viņi paši apgalvo, – ļaus ieraudzīt lietu un notikumu patieso dabu. Skan ļoti abstrakti, bet patiesībā tā ir ļoti konkrēta lieta. Savā ikdienā mēs nepārtraukti pārdzīvojam par kaut kādām lietām. Sak, vakar bija kreņķi, bet rīt būs kaut kas vēl sarežģītāks. Protams, budisms un meditācija nevienā brīdī nesaka, ka tagad, tā teikt, tu aizej no šīs pasaules un tev vairs nebūs jārūpējas par ģimeni vai rīt jārisina kaut kādas sarežģītas problēmas. Meditācija ļauj iegūt ikdienā tik ļoti nepieciešamo stabilitātes sajūtu un bez pārspīlēta dramatisma, bet arī nekļūstot vieglprātīgam, novērtēt reālas dzīves situācijas. Tas savukārt nozīmē spēju pieņemt adekvātus un izsvērtus lēmumus par mums svarīgām lietām.
Kā šo iekšējo mieru un stabilitāti panākt? Stingri ņemot, ir tikai divas meditācijas pamattehnikas – koncentrēšanās un apzinātība (to apvienojums augstākā līmenī ir vipasana), un tā nav tikai mana teorija, bet arī daudzu budistu pārliecība, ka visas daudzās, droši vien simtos skaitāmās meditācijas tehniku variācijas, ir tikai šo divu dažādas modifikācijas.
Meditācija ļauj iegūt ikdienā tik ļoti nepieciešamo stabilitātes sajūtu un bez pārspīlēta dramatisma, bet arī nekļūstot vieglprātīgam, novērtēt reālas dzīves situācijas. Tas savukārt nozīmē spēju pieņemt adekvātus un izsvērtus lēmumus par mums svarīgām lietām.
Un tad būtībā mēs nonākam pie tā, ka meditācijas uzdevums ir vienlaikus vērot un nevērot – pilnīgā koncentrācijā ir jābūt klātesošai arī vērošanai.
Es tā teiktu, un atkal ir iespējami dažādi viedokļi. Bet, atšķirībā no hinduistiem, budisti uzskata, ka mēs sākam ar koncentrēšanos, maksimāli izslēdzot visus ārējos faktorus. Proti, kad es sēžu pieminētajās noteiktās koncentrācijas stadijās un pēkšņi kaut kas apkārt notiek, es to nedzirdu. Un tad, kad esmu šo te mieru un koncentrēšanos vienā punktā sasniedzis, es sāku paplašināt apziņu, mazinu robežas starp sevi un visu apkārtējo. Izzūd robežas starp manu ķermeni un apkārtējo telpu. Šajā stāvoklī es vēroju pasauli, bet vēroju, to neanalizējot. Ir skaņa, uztveru to, bet nedomāju, vai tā bija mašīna vai putns, kas dzied, vai vēl kaut kas.
Daudzi uzskata, ka meditācija ir vienkārši tāda kā mentālās higiēnas sastāvdaļa – līdzīgi kā iztīrīt zobus… ielādē head-space, desmit minūtes pameditē, lai būtu mierīgāks, labāks darbā, kas jau arī nav slikti... Tai pat laikā augstākie stāvokļi, ko var sasniegt meditācijā, savā ziņā ļauj sajust šo bāzes realitāti. Kā latviešu valodā būtu precīzāk šī bāzes realitāte, ko angliski sauc par underlying reality, – viss, kas ir apkārt un ko es ikdienā neredzu? Neredzamā pasaule?
Budisti to dēvē par tukšuma sajūtu. Un tā nenozīmē to, ko saprotam ar tukšumu fizikā – ka vienkārši nekā nav –, bet gan sajūtu, kas viss apkārt eksistējošais ir vienots. Tu vairs neesi nošķirts no ārējās pasaules, ir izzudusi robeža starp tavu fizisko ķermeni un tavām domām; visu to, kas apkārt eksistē.
Piemēram, ja koncentrēšanās notiek caur elpu, daudzi budistu skolotāji saka, ka rodas sajūta, ka elpa ir palikusi, bet tas, kurš elpo, ir pārstājis eksistēt. Vai staigājot - meditācijas soļi ir, bet tas, kurš staigā, vairs nav. Tie, kas nopietni praktizē meditāciju, šo sajūtu iegūst diezgan ātri. Elpa it kā vēl ir palikusi, bet jūs kā tāds neeksistējat.
Vienmēr atcerēšos epizodi Stenforda Universitātē, kur Dalailama, tiekoties ar budologiem, stāstīja šo ne-es un tukšuma konceptu un viens no ļoti prominentiem budologiem jautāja: “Jūsu svētība, jūs mums te visu laiku stāstiet, ka es neeksistēju. Bet kurš tad bija tas, kas mums to stāstīja?” Uz ko Dalailama tādā ļoti pazemīgā un ar atvainošanās intonāciju balsī teica: “Vienkārši es (simply me).” Zinot angļu valodu, mēs saprotam, ka varēja jau teikt arī: “Tas biju es, kurš jums to stāstīja.” (It was I who told you.) Un angļu valodā ‘I’ (es), atšķirībā no ‘me’, vienmēr raksta ar lielo sākuma burtu. Taču šajā gadījumā Dalailamas lietotais ‘simply me’ uzreiz pasaka, ka mūsu jau savā ziņā vispār nav.
Ja koncentrēšanās notiek caur elpu, daudzi budistu skolotāji saka, ka rodas sajūta, ka elpa ir palikusi, bet tas, kurš elpo, ir pārstājis eksistēt. Vai staigājot - meditācijas soļi ir, bet tas, kurš staigā, vairs nav.
Mēs esam daļiņa no visa. Ir termins ‘oneness’, kuru varam lietot. Jūs raksturojāt to ļoti labi – nevis manis nav, bet es esmu neatņemama daļa no visas – kā teiktu Rubenis un Paičs, dzīves mistērijas; kā teiktu fiziķis – no visa notiekošā, es esmu ar visu saistīts; es vienlaikus tajā mirklī esmu sasniedzis noteiktu stāvokli, es esmu tas viss, bet esmu vienalga. Kaut kā tā?
Jā, es domāju, tas ir diezgan precīzi. Bet tomēr varētu turpināt, jautājot, kas ir tas viss, no kura daļa tu esi? Nesen lasīju angļu teologa Dona Kupita rakstīto–neviens Rietumu pasaulē nevar būt pilnīgi nesaistīts ar kristietību. Jūs varat uzskatīt sevi par neticīgu, bet sapņi, ko sapņojat, joprojām ir kristīgi sapņi.
Tiešo pieredzi meditācijā ir ļoti grūti, praktiski neiespējami raksturot. To arī nav iespējams vadīt, tā teikt, šodien man būs tāda pieredze. Taču, ja jūs metodiski praktizējat meditāciju, ik pa brīdim notiek tas, ko var raksturot ar līdzību. Šī līdzība varētu būt Bībeles stāsts par Mozu, kurš ganīja sava sievastēva avis, un tad pēkšņi viņa priekšā aizdegās ērkšķu krūms...
Nesen lasīju angļu teologa Dona Kupita rakstīto – neviens Rietumu pasaulē nevar būt pilnīgi nesaistīts ar kristietību. Jūs varat uzskatīt sevi par neticīgu, bet sapņi, ko sapņojat, joprojām ir kristīgi sapņi.
I am that, I am. Vārdi, kas atskanēja tajā brīdī, kad Mozus prasīja – kas tu esi?
Un tajā meditācijas brīdī ir šī sajūta, ka pēkšņi tas ērkšķu krūms aizdegas... Viljamam Džeimsam, vienam no pirmajiem akadēmiskajiem psihologiem, ir grāmata The Varieties of Religious Experience: A Study in Human Nature (Dažādas reliģiskās pieredzes: pētījums par cilvēka dabu, 1902), kurā viņš analizē šīs vārdos ļoti grūti formulējamās pieredzes. Šī pieredze var radīt noteiktu eiforijas sajūtu. Varbūt mazliet citā kontekstā, taču pēc vienas man pašam šķietami ļoti izdevušās meditācijas savam budistu skolotājam teicu: “Man bija tāda eiforija, tāda laimes sajūta...” Un skolotājs atbildēja: “Tas ir ļoti labi, ka tu to piedzīvoji, tikai uzmanies, lai tev tas neiepatīkas. Tas nav meditācijas mērķis.”
Meditētājam ir jāspēj iziet no šīs eiforijas un jāatgriežas vērotāja statusā, vipasana pamats. Tie, kam interesē, var atrast Gaia.com vai YouTube filmu “Mozus kods” (The Moses Code), ir arī šāda pat nosaukuma grāmata. “Koda” būtība ir tā, ka Dieva teiktajos vārdos tiek piedāvāts ielikt komatu, kurš esot pazudis pierakstos. Nevis: “I am that I am”, kā ilgu laiku ticis traktēts, bet “I am that, I am” – tas ir, Dievs, parādījies caur degošo krūmu, nevis aroganti saka: “Es esmu tas, kas es esmu”, bet gan: “Es esmu tas, Es esmu”. Es esmu viss – gan šis krūms, gan pilnīgi viss, arī tu, Mozu... Un filma emocionāli beidzas ar to, ka milzīgs pūlis sapulcējas apkārt vecajam Jeruzālemes mūrim, un visi skandē: “I am that, I am”.
Jā, man patīk šī interpretācija, un domāju, ka tā ir tuva arī daudziem domājošiem teologiem. Mirklī, kad balss no krūma saka, ka es esmu tas, kas es esmu, tas drīzāk ir par to, ka es esmu viss, un līdz ar to mani nav iespējams nosaukt vienā vārdā.
Tātad meditācijā, mirkļos, kad tā izdodas, ir šī iespēja piekļūt īpašam apziņas stāvoklim, kurā vienlaikus ir gan sevis neesamība, gan sevis kā visa daļas izjušana jeb vienotības pieredze. Vai jūs uzskatāt, ka esat jau sasniedzis šo augstāko punktu un varat nokļūt šajā stadijā, protams, ne vienmēr, kā jūs sakāt, bet tomēr ir reizes, kad jūs tur trāpāt...
Jā, man ir brīži, kad šie stāvokļi tiek sasniegti. Zinu ļoti daudzus advancētus meditētājus, viņu vidū ir arī budistu mūks Metjū Rikārs. Viņš ir francūzis, 26 gadu vecumā ieguvis doktora grādu molekulārajā ģenētikā, bet tad sācis praktizēt budismu, pārcēlies uz Himalajiem un kopš tā laika vienmēr bijis Dalailamas klostera tuvumā – nu jau vairāk nekā 45 gadus. Viņš ir viens no retajiem ļoti pieredzējušiem meditētājiem, kurš ļāvis sevi izmantot akadēmiskiem pētījumiem, tā teikt, aplikt ar elektrodiem un mērīt viņa smadzeņu aktivitāti dažādās meditācijas stadijās. Meditācijas pētniekiem viņš ir absolūti mīļākais cilvēks, jo nav īpaši daudz budistu mūku ar neapšaubāmu pieredzi meditācijā, kas to ļauj darīt. Ir ļoti konkrēti nosacījumi, cik meditācijas stundām ir jābūt, lai akadēmiskajos pētījumos jūs tiktu uzskatīts par pieredzējušu meditētāju. Un visi šie cilvēki, kuriem ir šī milzīgā pieredze, apgalvo vienu – nav tā, ka es tagad apsēžos, “ieslēdzu slēdzīti”, nonāku tur un viss notiek. Ir reizes, kad tas notiek, un ir reizes, kad tas nenotiek. Mums visiem ir jāsaprot, ka nav tādas lietas kā laba vai slikta meditācija konkrētajā dienā. Meditācija vienkārši ir.
Mums visiem ir jāsaprot, ka nav tādas lietas kā laba vai slikta meditācija konkrētajā dienā. Meditācija vienkārši ir.
Ir tāda vipasanas meditācijai veltīta viegli lasāma praktiskas ievirzes grāmata Mindfulness in Plane English. Tur bija labs padoms – ka meditācija nebeidzas tajā mirklī, kad tu piecelies no sava meditācijas spilventiņa. Īstais darbs sākas, kad tu izej dzīvē, vai un kā tu izmaini savu attieksmi pret dzīvi. Vai spēj saglabāt to pašu abstrahēto, vērojošo attieksmi arī reālās dzīves vētrainajās norisēs?
Hanepola Gunaratana, kurš ir sarakstījis Mindfulness in Plane English, sarakstījis arī grāmatu Beyond Mindfulness in Plane English – pirmā ir par koncentrēšanos, otra – par apzinātību, būtībā par divām šīm pamattehnikām. Runājot par pirmavotiem, budistu pali kanons patiesībā ir piecas grāmatas. Tas nav mežonīgs apjoms, taču pat tad, ja katrs teksts ir tikai desmit lappuses garš, to izlasīt bez laba konsultanta – skolotāja – ir ļoti grūti. Un Hanepola Gunaratana noteikti ir viens no tiem, kurā ir vērts ieklausīties kaut vai tādēļ vien, ka viņš šīs grāmatas sāka rakstīt jau pirms gandrīz 30 gadiem, kad meditācija vēl nebūt nebija modes lieta.
Bet, atgriežoties pie lielpilsētas iedzīvotāja, nav jau nekas slikts, ja viņš sāk meditēt, lai tiktu galā ar savu ikdienas dzīvi. Un tas laikam būtu pirmais solis.
Domāju, ka lielākā daļa cilvēku tieši tādēļ arī ir sākuši meditēt un ar šādu nolūku to turpina darīt. Nevis tāpēc, lai iegūtu mistisku pieredzi jeb pārdzīvojumu.
Meditācija ir viens no mehānismiem, kā cilvēks, koncentrējoties uz kaut ko, spēj mazināt savu stresa līmeni, sevi sakārtot…
Es to formulētu tā – iegūt dzīvē absolūti mierīgu un stabilu atbalsta punktu. Es stāvu stabili, apzinoties, ka es nevis paslēpšos, bet tieši pretēji... Viena no meditācijas tehnikām paredz, ka mirklī, kad tu koncentrējies, tev ir jāatbrīvojas no visām domām. Tās ir jāaizbīda projām. Un tad vienā brīdī tu saproti, ka ir kaut kādas tik kreņķīgas domas, ka no tām vaļā tikt nav iespējams. Šīs situācijas sakarā viens no maniem meditācijas skolotājiem Kalifornijā teica: “If you canno't escape from, escape into...” (Ja tu nespēj aizbēgt no, tad iebēdz iekš…) Kas būtībā nav nekas unikāls, bet vienlaikus ir ļoti precīzs formulējums – brīdī, kad tu saproti, ka ir kaut kādas problēmas, tu nesaki, ka es par tām tagad pārstāšu domāt un tāpēc tās pārstās eksistēt. Tās nekur nepazudīs – tad, kad tu piecelsies no meditācijas spilvena, tās vienalga atgriezīsies. Šī ir ļoti interesanta pieredze – tajā brīdī, kad kreņķīgās domas nepazūd, tu sev saki: “Labi, es tagad nemēģināšu no šīm domām tikt vaļā, es tās domāšu!” Tā mierīgi un apzināti. Un tu šīs domas domā piecas, desmit, divdesmit minūtes un saproti, ka nav nekā tik traka, ar ko nevarētu tikt galā...
Ir vēl viens labs piemērs – jauns budistu mūks, jūtuberis (Yongey Mingyur Rinpoche, 300 tūkstoši abonentu YouTube), kurš braukā apkārt pa pasauli un stāsta par savu pieredzi lielu auditoriju priekšā. Viņam bērnībā bijušas briesmīgas panikas lēkmes, un tēvs ieteicis meditēt, lai tiktu ar tām galā. Pirmos gadus viņš ar bailēm gaidījis, ja nu atkal atnāk panika, bet pakāpeniski, meditāciju laikā vērojot savas izjūtas, kas notiek panikas lēkmju laikā, viņš to iepazinis tik labi, ka bailes pazudušas. Līdz visbeidzot 14 gados, kad atkal uznākusi panika, viņš jau priecīgi to sveicinājis – O, panika, mana draudzene, prieks tevi atkal redzēt, jau biju sailgojies. Un panika sapratusi, ka šeit tai vairāk nav ko darīt, un pazudusi uz neatgriešanos.
Tas ir savā ziņā tāds kā shadow work, kad tu izmanto meditācijas laiku, neieejot vēl tajā gala stadijā, bet it kā pakavējies priekšnamā, jo saproti, ka ir jāizdara mājasdarbs, man ir jāattīra tie mēsli, kas manī ir, citādi es nemaz netieku tālāk... Tā varētu to raksturot?
Jā, un šeit man atkal gribas izstāstīt kādu stāstu. Latvijas Universitātē pirms dažiem gadiem viesojās kāds kungs, kurš vada ētikas centru vienā no pasaules topa universitātēm – Masačūsetsas Tehnoloģiskajā universitātē (MIT) un vienlaikus ir ordinēts budistu mūks, kurš savā mūka tērpā arī visu laiku staigā. Pēc lekcijas kāds no mūsu vietējiem cilvēkiem uzdeva viņam jautājumu, kā tikt galā ar saviem dēmoniem utt. Un viņš atbildēja ar līdzību – bija kāds cilvēks, kuru dēmoni nežēlīgi vajāja, un viņš netika no tiem vaļā. Kādā reizē, kad dēmoni atkal bruka virsū, viņš no tiem muka, skrienot no vienas istabas otrā, līdz beidzot saprata, ka tālāk durvju nav un dēmons viņu iedzinis stūrī un tūlīt galinās nost. Cilvēks šausmīgā panikā lūdzās – dēmon, nenogalini mani, ļauj man dzīvot! Un vienlaikus viņš skatās, tas dēmons tā kā samulst, nezina, ko teikt. Līdz paskatās uz viņu un saka: “Cilvēk, ko es tev varu palīdzēt, es taču esmu tavā galvā!” Vārdu sakot, tik ilgi, kamēr tu ar to dēmonu savā galvā netiksi galā...
Tas, kas slēpjas tumsā, no tā ir bail tikai tikmēr, kamēr tas ir tumsā. Tikko tas iznāk gaismā, tu vairs nebaidies, jo redzi, kas tas ir. Jeb, kā iesaka daudzi skolotāji, padari dēmonus par saviem sabiedrotajiem. Tev jau viņi nav jāiznīcina, tu nevari iznīcināt daļu no sevis – tu vari ar to iemācīties sadzīvot, tikt galā. Rezumējot, meditācija nav tikai saslēgšanās ar lielo nezināmo, to var arī tīri labi praktiski izmantot, lai tiktu galā ar šādām ikdienas lietām.
Es domāju, ka tas ir tas, ar ko lielākā daļa no mums sāk.
Runājot par augstākajiem stāvokļiem, kuros nonāk pieredzējuši meditētāji, var pieminēt eksperimentu, kas tika veikts laikā, kad LSD bija legāls – kādam budistu mūkam tika iedots LSD, un pēcāk visi ar interesi gaidīja, ko nu viņš pastāstīs par savu pieredzi. Mūka atbilde bija gaužām īsa: nekas īpašs, tas ir tas pats, kur es nonāku savās meditācijās, nekas jauns... Ar dažādām tehnikām, meditāciju, arī ar psihedēliķiem ir iespēja nonākt – jā, kur īsti? Angliski šis stāvoklis tiek dēvēts par altered state. Kā jūs raksturotu to, kur jūs nonākat? Kas notiek?
Man patīk termins ‘paplašinātā apziņa’. No fizikas un matemātikas viedokļa tas, protams, nav precīzi definējams termins, bet, manuprāt, šādi formulējot, es iegūstu šo integrēto jeb ļoti plašo skatu uz realitāti. Protams, mēs varētu jautāt, kas tad ir realitāte un vai mums ir tikai tā realitātes daļa, kas dota tiešā pieredzē, jeb tur ārā ir vēl kaut kas – realitāte, kas mums ir pieejama tikai caur kaut kādiem meditatīviem stāvokļiem? Taču šeit es būtu ļoti uzmanīgs un negribētu īpaši spekulēt, es drīzāk teiktu, ka es iegūstu zināšanas, kas ir iespējamas tikai tiešā pieredzē. Vienlaikus paskaidrojot, ko es saprotu ar zināšanām. Zināšanas nav tikai tas, ka es racionāli zinu, ka 2+2=4. Man zināšanas ir viss kopums, kas izmaina manu sajūtu un attieksmi pret pasauli ap mani. Ja mēs runājām par to, ka tas, ka es pārraidu informāciju, izmaina to, ko mēs darīsim, tad zināšanas tādā paplašinātā definīcijā ir tās, kas izmaina manu attieksmi pret pasauli. Es citādi jūtos, citādi funkcionēju, citādi daru kaut kādas lietas, nekā es tās darītu, pirms ieguvu šīs zināšanas.
Zināšanas nav tikai tas, ka es racionāli zinu, ka 2+2=4. Man zināšanas ir viss kopums, kas izmaina manu sajūtu un attieksmi pret pasauli ap mani.
Ir tāds 17. gadsimta matemātiķis un fiziķis Blēzs Paskāls, kurš bija ļoti racionāli domājošs cilvēks. Iespējams, daudzi atceras vidusskolas fizikas stundās mācīto Paskāla likumu. Kad viņš nomira, viņa svārku stērbelē tika atrasts iešūts teksts, kuru viņš bija pierakstījis vienā no saviem mistiskās pieredzes brīžiem. Turklāt tas bija ļoti precīzi dokumentēts – minot gan gadu, gan dienu un pulksteņa laiku, kad šī pieredze bija notikusi. Tur ir daži, es teiktu, pirmajā brīdī pat šķietami nesakarīgi vārdi, jo šī ir pieredze, kuru precīzi aprakstīt nav iespējams. Taču jau pats fakts, ka viņš to visu mūžu nēsāja iešūtu savā svārku atlokā, liecināja, cik lielā mērā šī pieredze bija izmainījusi viņa attieksmi pret dzīvi un tās nozīmīgumu.
Zināšanas tradicionālajā izpratnē – 2+2=4 – es jums varu nodot, līdzīgi kā es saviem studentiem varu izstāstīt par kvantu mehāniku, un viņi to, mani noklausījušies, zinās labāk nekā pirms tam. Taču, ja mēs runājam par meditāciju, šeit es varu tikai mācīt tehniku – to, ko esmu iemācījies no tiem, kas to ir mācījuši man. Meditācijā, kā mēs zinām, vienmēr ir jābūt šim līdzsvaram – nepietiek, ka es pārzinu tehniku, ir nepieciešams arī šis te, ja gribat, intelektuālais fons. Gan budismā, gan kristīgajā reliģijā ir milzum daudz tekstu, piemēram, Induļa Paiča un Jura Rubeņa bieži pieminētais neziņas mākonis – nezināma autora pieredze. Neziņas mākonis būtībā ir sinonīms tam, ko budisti dēvē par tukšumu.
Kā jūs jūtat, vai pastāv mijiedarbība starp to, kas notiek šajā paplašinātās apziņas stāvoklī, un mūsu reālo dzīvi? Vai šajā paplašinātā apziņas stāvoklī mēs iegūstam nepastarpinātu pieeju plašākām zināšanām, kurām šaurākā apziņas stāvoklī mēs netiekam klāt?
Jā, bet te atkal ļoti uzmanīgi jālieto termins zināšanas. Tās nebūs šīs konkrētās zināšanas, kad man parādīsies jauns Šrēdingera vienādojuma atrisinājums vai kaut kas tamlīdzīgs. Tā būs šī plašā sapratne, izjūta, tiešā pieredze par pasauli, kas pēc tam man ļaus šai pašā pasaulē funkcionēt savādāk un pavisam noteikti mazinās manu ego. Ļaus adekvātāk justies, mijiedarboties ar apkārt esošajiem cilvēkiem. Būs iegūts mans stabilais atbalsta punkts, esot pasaulē.
Vai varbūt nestabilais... Laikam jau nekādi nav iespējams ietērpt vārdos šīs nosacītās zināšanas jeb virsapziņu, lielo apziņu vai kosmisko apziņu, kam mēs tiekam klāt paplašinātās apziņas stāvoklī, bet, ja mēs pieņemtu kvantu fizikas kontekstā, kam mēs tikko gājām cauri, ka šajā lielajā apziņā glabājas visa informācija no Lielā sprādziena un vēl pirms tā, līdz pat tālai nākotnei...
Sakot, ka tur ir informācija no Lielā sprādziena, man drusku rodas diskomforta sajūta... Ir viena līdzība, kuru kaut kādā mirklī sapratu un kas man šķiet ļoti svarīga. Šis notikums ir saistīts ar Borisu Teterevu, kurš, manuprāt, bija absolūti fantastisks cilvēks. Teterevs bija atvedis uz Rīgu poļu izcelsmes mūsdienu amerikāņu mākslinieku Lehu Majevski; 2013. gadā “Rīgas Biržā” bija skatāma viņa izstāde “4 kustīgi dzejoļi”. Izstāžu atklāšanās, kā mēs zinām, reti kad tiek baudīta māksla, ir burziņš, sarunas, vīns... Pēkšņi ar vienu acu kaktiņu pamanu, ka uz sienas tiek rādīta Pētera Brēgela glezna “Ceļš uz Golgātu” (1564). Pirmajā mirklī nodomāju, modernie mākslinieki ir ekscentriski, savā personālizstādē rādīt Brēgeli – ok, Majevskim tā gribas, kālab ne. Tad ieskatos rūpīgāk – patiesībā jātnieks, kas bildē attēlots, kustas un arī pārējie cilvēki pārvietojas. Tā nav bilde, bet gan šīs bildes animācija, inscenējums.
Kāds tam ir sakars ar šo? Manuprāt, absolūti tiešs. Pēc tam Majevskis stāstīja, kā viņš to ir izdarījis. Gleznā ir daudz dažādu detaļu, bet sākotnēji – lai iegūtu šo attēlojumu – viņš atveda apmēram 500 cilvēkus vietā, kur veidoja inscenējumu. Nostādīja tos attiecīgajās vietās, kur tie atrodas Brēgela gleznā, un kopā ar fotogrāfu tos fotografēja no dažādiem skatu punktiem, izmantojot dažādus objektīvus. Mērķis bija šajā mēģinājumā saprast, kur būs jāatrodas operatoram un kāda tehnika jāizmanto galīgajā inscenējumā tērpos. Taču, kopā ar fotogrāfu atgriežoties studijā, Majevskis saprata, ka tā ir totāla katastrofa – neviens iegūtais attēls nebija ne tuvu mistiskajai un noslēpumainajai sajūtai, kas ir pašā gleznā. Tad, izmantojot dažādas datortehnoloģijas, izvācot no reprodukcijas cilvēkus un zīmējot perspektīvas, kā to ģeometriski dara, viņš mēģinājis saprast, kur, šo bildi gleznojot, ir stāvējis mākslinieks. Un viņa lielākais atklājums bija, ka gleznas oriģināls ir zīmēts no vismaz septiņiem skatu punktiem. Brēgels it kā vienlaicīgi atradies septiņos skatu punktos. Skaidrs, ka viņš to nedarīja fiziski, bet tas, ko viņš ir uzgleznojis, ir skatāms no septiņiem skatu punktiem.
Gleznas oriģināls ir zīmēts no vismaz septiņiem skatu punktiem. Brēgels it kā vienlaicīgi atradies septiņos skatu punktos. Skaidrs, ka viņš to nedarīja fiziski, bet tas, ko viņš ir uzgleznojis, ir skatāms no septiņiem skatu punktiem.
Būtībā kā Naskas līnijas, kuras tu redzi tikai no augšas.
Jā, un tajā brīdī, kad arī Majevskis to visu uzfilmēja no septiņiem skatu punktiem, tā bilde pēkšņi atdzīvojās. Visā savā misticisma krāšņumā.
Tātad tas liecina, ka radīšanas mirklī Brēgels ir vienlaicīgi spējis skatīties no septiņiem skatu punktiem.
Tā ir viena lieta, taču priekš sevis es no šīs situācijas secināju drusku ko citu. Tajā brīdī, kad es spēju sevī savietot daudzus skatu punktus vienlaicīgi un neteikt, ka viena mana pieredze, piemēram, mistiskā, ir labāka (pareizāka) par kādu citu manu, piemēram, kvantu fiziķa, pieredzi, pasaule ap mani kļūst daudz interesantāka, krāsaināka un bagātāka. Pasaule kļūst harmoniska. Tieši to arī māca meditācija – šī tukšuma sajūta, kurā visi šie skatu punkti eksistē vienlaicīgi, viens otru papildina, viens ar otru necīnās un viens skatu punkts nemēģina apgāzt vai izskaidrot otru.
Tajā brīdī, kad es spēju sevī savietot daudzus skatu punktus vienlaicīgi un neteikt, ka viena mana pieredze, piemēram, mistiskā, ir labāka (pareizāka) par kādu citu manu, piemēram, kvantu fiziķa, pieredzi, pasaule ap mani kļūst daudz interesantāka, krāsaināka un bagātāka. Pasaule kļūst harmoniska.
Te ir vēl viena nianse – iespējams, ja mēs gribam ieraudzīt pasauli visās tās krāsās, mums šīs dažādās pieredzes ir jāveido apzināti. Zinu diezgan daudzus ļoti augsta līmeņa profesionālus fiziķus, ieskaitot Nobela prēmijas laureātus, kuri savu pasauli diezgan apzināti noslēdz, sakot, ka, lai gūtu profesionālus panākumus, viņiem nav laika iet pie budistiem vai uz mākslas izstādēm. Jeb, nedod Dievs, skatīties sporta spēles, jo tas taču atņem laiku.
Vienlaikus es pats diezgan apzināti noteiktos savos dzīves brīžos esmu devies uz kaut kādām vietām, lai iegūtu pieredzi, kaut apzinos, ka pirmajā brīdī varbūt jutīšos ļoti nekomfortabli. Berklijā, piemēram, katru gadu sabrauc visu denomināciju budistu līderi un kopā lasa sūtras. No tās vietas, kur pagājušajā gadā pabeiguši. Turklāt katrs savā valodā – angliski, ķīniski, japāniski, pali, tajiski utt. Un, kad tu tajā telpā ieej, pirmā sajūta ir – ko es te daru, uz mani skatās kā uz kaut kādu dīvaini, 99 procenti zālē ir mūki budistu tērpos, es te galīgi neiederos utt.
Iespējams, izklausīsies triviāli, bet, ja mēs gribam savu pieredzi paplašināt, ir svarīgi no sava burbuļa apzināti līst ārā. Mēs katrs dzīvojam savā burbulī un ļoti komfortabli tur jūtamies. Runājam vienā valodā, sitam viens otram uz pleca, sakām skaisti, tu arī man piekrīti, un rodas sajūta, ka visi tā domā. Bet tad vienā brīdī tu saproti, ka tie skatu punkti ir apzināti jāver vaļā.
Iespējams, ne visiem der meditācija. Taču jau sen esmu sapratis, ka, ja tu gribi kādu lietu mēģināt saprast, ir jāapzinās, ka tai vajadzēs veltīt zināmu laiku un piepūli. Tikai tad, kad ikdienā meditēts būs vismaz pāris mēnešus, varēs pieņemt lēmumu – tā ir domāta man vai nav.
Mums ir priekšstats, ka absolūti visi budistu mūki meditē. Nav taisnība. Ļoti daudzi budistu mūki nemeditē, jo tas nav viņu garīgais ceļš.
Iespējams, izklausīsies triviāli, bet, ja mēs gribam savu pieredzi paplašināt, ir svarīgi no sava burbuļa apzināti līst ārā.
Jūs minējāt šīs apzināti vāktās pieredzes. Domājot par nākotnes cilvēku, kāpēc mēs nevaram šo atvērtību veicināt jau no skolas brīža? Jo bērns jau piedzimst nesamaitāts, un tikai konkrētā sabiedrība viņu ieliek vienos vai otros rāmjos. Teiksim, jau sākumskolā sākt mācīt kvantu fizikas pamatus, ka visa redzamā pasaule sastāv no enerģijas, mācīt meditāciju, to, ka viss ir vienots...
Redziet, šeit ir divas konfliktējošas lietas, starp kurām droši vien būtu jāatrod zelta vidusceļš. Albertam Einšteinam jau cienījamā vecumā kāds žurnālists teicis: “Einšteina kungs, jums ir fantastiski laimīga dzīve – kad jūs savas teorijas radījāt, tām bija tik daudz ienaidnieku un neviens tām neticēja, bet tagad ir pagājuši gadi un jūs esat visiem spējis pierādīt, ka šī ir tā patiesība un patiesās teorijas.” Uz ko Einšteins esot saviebis skābu smaidu un atbildējis: “Nē, nē, jūs nesaprotat to, kas ir noticis. Es savā dzīvē nevienu neesmu spējis pārliecināt par savu teoriju pareizību no tiem, kuri tām sākotnēji neticēja. Vienkārši man ir bijusi tā laime nodzīvot garu dzīvi, un tie, kas manām teorijām neticēja, sen ir nomiruši. Jaunā paaudze ir ienākusi ar apziņu, ka tā tas ir, un to ir pieņēmusi. Līdz ar to šādā veidā tās manas teorijas ir nostiprinājušās.”
Jautājums ir – kāda ir šobrīd saprotamā pasaule? Kad mēs runājam par kvantu fiziku, tas ir ļoti liels abstrakcijas līmenis, turklāt mēs runājam par lietām, kas ir kontraintuitīvas. Un katram vecumam ir savs abstrakcijas līmenis, kurā šī saruna ir iespējama.
Jūs domājat, ja mēs pārāk agri sāksim mācīt kontraintuitīvas lietas, var rasties šizofrēniska paaudze?
Var rasties paaudze, kurai izzudīs sajūta, ka arī šīs te kontraintuitīvās lietas ir ļoti striktas un loģiskas. Kvantu fizika ir spēja domāt par neiespējamām lietām precīzi, matemātiski precīzi. Kvantu fizikā nav iespējams pilnīgi viss, ko mēs varam iedomāties. Kvantu fizika ir veids, kā saprast lietu kārtību pasaulē. Arī tādu kārtību, ko grūti savienot ar mūsu ikdienas pieredzi, bet tomēr ļoti konkrētu un striktu kārtību.
Kvantu fizika ir veids, kā saprast lietu kārtību pasaulē. Arī tādu kārtību, ko grūti savienot ar mūsu ikdienas pieredzi, bet tomēr ļoti konkrētu un striktu kārtību.
Piekrītu. Bet vai nav tomēr tā, ka šobrīd mēs vispār ignorējam to otru aspektu? Es piekrītu, ka tā ir simbioze vai sintēze, taču pagaidām mēs nosacīti runājam tikai vienas tēzes, mēs vispār antitēzes nemācām skolā un sintēze tur nevar pat rasties?
Visticamāk, skolas programmā kaut kādos līmeņos kvantu fizika ienāk. Taču problēma, manuprāt, ir mūsos kā skolotājos. Visu skolotāju – no pamatskolas līdz universitātei – lielākā problēma ir tā, ka mēs ļoti grūti mācāmies pateikt: es nezinu. Skolotājs vai profesors nedrīkst nezināt… Tam ir ļoti konkrētas konsekvences, mēs radām jaunos cilvēkos sajūtu, ka viss ir zināms. Un, ja man skolnieks kaut ko prasīs un es teikšu, ka es nezinu, man teiks – kā es kā skolotājs varu nezināt!? Skolotājam taču viss ir jāzina.
Visu skolotāju – no pamatskolas līdz universitātei – lielākā problēma ir tā, ka mēs ļoti grūti mācāmies pateikt: es nezinu.
Bet, ja jums students prasa, jūs sakāt, ka jūs nezināt?
Šeit mana atbilde ir, ka es bieži saku, ka es nezinu. Taču negribu, lai rodas sajūta, ka es esmu labāks nekā citi. Tas, ka mēs, skolotāji, kvantu fizikas lietas gribam pasniegt kā gatavas un šad tad noklusējam atvērtos jautājumus, diemžēl ir tiesa. Šeit ļoti svarīgs ir jautājums, kuru jūs man jau uzdevāt – ko mēs varam darīt? Es domāju, kaut arī šis klišejiskais vārds man ļoti nepatīk – mācīt kritisko domāšanu. Jo, kad mēs šabloniski sākam runāt, mēs, iespējams, pareizu domu pārvēršam savā antitēzē; katrā ziņā es ļoti grūti noticu rīkiem, ko mēs tagad aktīvi attīstām – faktu pārbaude utt.
Jo tas nogalina domāšanu un šaubas.
Jā. Pirmkārt, ja ir kaut kādas absurdas lietas un es tagad faktiski parādīšu, ka, redz, te ir rakstīts, ka tas ir absurds, tas nevienu nepārliecinās. Tas, kas domās, ka Zeme ir plakana, arī turpinās tā domāt.
Tā teikt, reptiloīdi eksistē, un, ja jūs sakāt, ka to nav, jūs pats visdrīzāk esat reptiloīds...
Tieši tā! Manuprāt, ļoti svarīgi ir sev un jauniem cilvēkiem iemācīt saprašanas prieku. Jeb, precīzāk, ļaut piedzīvot sajūtu, ka es nevis tikai zinu, bet tagad arī saprotu, kāpēc tas ir tā. Neraugoties uz to, ka, iespējams, simtiem vai pat tūkstošiem citu cilvēku to ir sapratuši pirms manis. Ja tas mums izdotos, mēs jau būtu ļoti daudz sasnieguši.
...Tajā brīdī, kad mēs visi sāksim domāt, dažādiem guru, latviski sakot, pūderēt mums smadzenes, būs ļoti grūti.
Manuprāt, ļoti svarīgi ir sev un jauniem cilvēkiem iemācīt saprašanas prieku. Jeb, precīzāk, ļaut piedzīvot sajūtu, ka es nevis tikai zinu, bet tagad arī saprotu, kāpēc tas ir tā.
Ja padomā, kas savā ziņā ir noticis pēdējos simts gadus – būtībā apzināti vai neapzināti ir radīts american dream, uz ko tiekties, kapitālisms kā vienīgais pareizais modelis. Tev ir jāstrādā, jāstrādā cītīgi, lai kļūtu laimīgs, un viss. Pretējā nometnē bija komunisms, bet arī ar to pašu saukli – darbs un tikai darbs dara brīvu un laimīgu. Abās sistēmās domāšana drīzāk bija pat nevēlama. Arī šobrīd nekas daudz jau vēl nav mainījies – dažiem procentiem cilvēku šobrīd pieder praktiski viss pasaules kapitāls, visas lielās pasaules kompānijas. Ja cilvēki masveidā sāktu domāt, kas tad strādātu šajos viņu uzņēmumos? Arī politiķiem līdz šim domājoši cilvēki bija drīzāk traucēklis, paklausīgas masas ir vieglāk vadāmas.
Es neesmu pārliecināts, vai tā ir bijusi apzināta varas turētāju politika, taču, domāju, tas ir diezgan precīzs viedoklis. Piemēram, kāpēc Rīgā tik vēlu izveidojās universitāte. Un kāpēc pirmais, kas 19. gadsimtā izveidojās, bija Rīgas Politehnikums, inženieru skola. Rīgas kā Hanzas – tirgoņu – pilsētas rātes vīri un elite ļoti labi saprata, ka ar izglītotiem cilvēkiem vienmēr ir problēmas, viņi dumpojas utt. Taču, rūpniecībai attīstoties, bija skaidrs, ka nepieciešami inženieri, tāpēc arī tika pieņemts lēmums izveidot tehnisko augstskolu.
Bet humanitārie, filozofi un tā tālāk – viņi tikai jauc gaisu un rada problēmas. Līdz ar to labāk lai universitāte ir mazpilsētā Tartu. Arī Jelgavā nē, jo tā ir par tuvu Rīgai.
Atgriežoties šodienā. Pateicoties kvantu fizikai un dažiem gudriem cilvēkiem, mums mobilajā telefonā ir pieejams internets, kurā, ja zina, ko meklēt, var atrast visas atbildes uz visiem jautājumiem, ko vispār iespējams noformulēt ar vārdu palīdzību. Tiesa – ir nepieciešama kritiskā domāšana. Līdz ar to jautājums ir, kāpēc nemēģināt tieši uz šo koncentrēties izglītības sistēmā, turklāt sākt to jau pavisam agri? Nevis mēģināt uzspiest bērnam jau gatavu, turklāt jūtami novecojušu uzskatu sistēmas rāmi, bet mācīt kritisko domāšanu un rāmi ļaut noformulēt pašam? Kāpēc bērniem nevarētu būt nevis audzināšanas stunda, bet, teiksim, meditācijas stunda?
Es domāju, ka šādu iespēju dot vajadzētu, kaut – kā jau runājām, meditācija, iespējams, nav ceļš, kas der visiem. Filozofs Rodžers Skrutons, piemēram, uzskatīja, ka tā var būt arī klasiskā māksla un klasiskā mūzika. Iespējams, kādam tas ir nevis šis te reliģiskais sižets, kas klasiskajā glezniecībā ir klātesošs, bet tas īpašais apziņas stāvoklis, kurā viņš caur to nokļūst. Līdz ar to bērniem dot šo iespēju, manuprāt, būtu ļoti labi.
Runājot par rāmjiem, manis jau pieminētā Berklija ir vieta, kur rāmji ir vājāki. Pie Berklijas universitātes ir kafejnīca Strada, kas ir tāda ikoniska vieta. Tur var sastapt gan profesorus, gan studentus. Un iela burtiski iet garām. Reiz ar sievu tur sēžam, dzeram kafiju, pie blakus galdiņa – apmēram metra attālumā – sēž profesors, apkrāvies ar zinātniskiem rakstiem. Pa ielu iet garām bomzis, stumjot ar savas sadzīves lietām piekrāmētus ratiņus. Viņš apstājas pie minētā profesora un ne no šā, ne no tā prasa – kā tev tagad dzīvojas? Un profesors, nepārspīlējot, 15 minūtes viņam klāsta, kā viņam tagad dzīvojas. Tolaik bija finanšu krīze, un profesors stāsta, cik Kalifornijā tagad grūti, viņam samazināta alga par astoņiem procentiem utt. Īsi sakot, ļoti detalizēti izklāsta savas ikdienas rūpes. Bomzis, to visu noklausījies, saka: “Klausies, tu zini, es arī esmu pamanījis, ka dzīve šobrīd ir mainījusies. Agrāk es miskastēs varēju atrast to un to; tagad sortiments ir mainījies un tur rodams tas un tas.” Tā viņi kā absolūti līdzīgs ar līdzīgu apmēram 20 minūtes ir runājuši par dzīvi. Kungs ar ratiņiem aiziet pa ielu, savukārt profesors turpina lasīt savus rakstus. Šo toleranci jeb pasaules dzīves garšu man Rīgā ir grūti iedomāties. Arī uz sevi projicējot. Visticamāk, arī es no tā bomža noteikti būtu mēģinājis ātri tikt vaļā.
Manuprāt, tāpat kā ar daudzām lietām dzīvē, tu nevari to darīt par ātru un nevari darīt par lēnu.
Šī saruna tapusi projekta "Bezgalība vai bezdibenis: mākslas un tehnoloģiju satikšanās" ietvaros. Atbalsta VKKF
