Sinerģija starp materiālo un garīgo
Ainārs Ērglis
Saruna ar Aigaru Zelmeni un Edgaru Zaduško, interjera salona Krassky un restorāna Barents īpašniekiem
Kā būvēt tiltu starp biznesu un garīgumu? Vai iespējams savienot materiālo un garīgo pasauli? Un kāpēc šāda sinerģija ir nepieciešama – ikdienas dzīvē un arī uzņēmējdarbībā? Par to šī saruna ar interjera salona Krassky un restorāna Barents īpašniekiem Aigaru Zelmeni un Edgaru Zaduško, kuru dzīvē garīgums bijis klātesošs jau no mazotnes.
Kad uzrunāju jūs intervijai, jūsu jautājums bija – vai es neesmu kaut ko sajaucis? Kāpēc tieši ar jums Spiriterritory sadaļā? Mans atbildes skaidrojums jums lai ir arī kā ievada jautājums šai sarunai. Jūs, salīdzinoši jauni, nenoliedzami mūsdienīgi cilvēki, esat ļoti aktīvi gan visa veida sociālajā dzīvē, gan biznesā. Turklāt jūsu bizness – gan interjera salons Krassky, gan restorāns Barents – būtībā ir luksusa segmenti. Šķistu tikai loģiski, ja jūs būtu pilnībā ierauti mūsdienu patēriņa sabiedrības ritenī, materiālismā... Taču tad Facebook pamanu ierakstu, ka kopā ar savu Krassky vadības komandu esat izgājuši pilnu Apzinātības kursu Jura Rubeņa un Induļa Paiča vadībā Integrālās izglītības institūtā. Tas manī izraisīja interesi – kāpēc šāds lēmums, un kāds ir bijis jūsu ceļš līdz tam?
Aigars Zelmenis: Pirms sākam atbildēt, man šķiet svarīgi precizēt. Viena lieta ir, kā mēs izskatāmies no malas, otra – kā mēs paši uztveram, kur šobrīd esam. Abi ar Edgaru tieši pirms pāris dienām runājām, ka vārdu “luksuss” vajadzētu aizliegt, jo tas ir apzīmējums, kas cieši saistīts ar tā dēvēto jauno naudu un izteiktu statusa simbolu patēriņu. Un šobrīd tā ir Ķīna, Nigērija u.c. Savukārt mūs jau no pašiem pirmsākumiem daudz vairāk interesējuši nevis statusa apliecinājumi, bet dizains kā tāds. Cenu segments virs vidējā ir neizbēgams mirklī, kad sastopamies ar darbiem, kuru autori ir amatnieki un mākslinieki. Līdzīgi ir arī ar Barentu – tā pašmērķis nav augstais cenu gals, bet gan gastronomiskā pieredze. Taču tad, kad kā prioritāti izšķiram izejvielu izcelsmi, cenu segments, protams, kāpj.
Atgriežoties pie tava jautājuma, ja runājam par attiecībām ar garīgumu, pārpasaulīgo vai augstāko, tas ceļš ir senāks. 90. gadi visiem bija grūti, es uzaugu Dobelē un kādā brīdī tur ieradās amerikāņu sludinātāji, kas ar Bībeli rokās uz skatuves spēlēja trompeti, un visiem stāstīja, cik tas ir lieliski. Man toreiz bija desmit gadi, mamma ar ģimenes draugiem iesāka tur iet un es gāju līdzi. Pēc tam es pievērsos luterāņu un vēlāk katoļu baznīcai, jo manī visu laiku bija intuitīvi meklējumi pēc kaut kā dziļāka.
Vai tu atceries savas pirmās reakcijas desmit gadu vecumā, nonākot šajā reliģiskajā vidē, dievkalpojumos? Tas nešķita kaut kas vecāku uzspiests un līdz ar to absolūti neinteresants un garlaicīgs?
Aigars: Garlaicīgi noteikti nebija, īstenībā tajā visā bija kaut kas suģestējošs. Bija, protams, mirkļi, kad mēs, bērni, ārdījāmies pa zāli, bet kopumā vēstījums bija uzrunājošs. Un tas, kas ievilka vēl dziļāk, pirmajā draudzē bija arī mājas grupu nodarbības. Manuprāt, laba lieta, kuru tradicionālā baznīca nepietiekami izmanto. Parasti visi aiziet svētdienā uz dievkalpojumu un pēc tam gaida nākamo svētdienu, taču viņu iniciatīva bija, ka reizi nedēļā vai divās neliela cilvēku grupiņa satiekas. Piemēram, otrdienas vakarā kādi desmit cilvēki sanāk kopā pie kāda mājās, iedzer kafiju, uzēd kūciņu un sarunājas. Gan par garīgām, gan arī ļoti sadzīviskām lietām. Tas īstenībā bija labs veids, kā trakajiem deviņdesmitajiem varēja iziet cauri citam citu atbalstot.
Pēcāk sludinātāji sāka mainīties un es sajutu, ka kaut kas tur vairs nav. Tad notika šī pāreja uz luterāņu baznīcu, kur kaut kādas lietas tika atbildētas vairāk, taču vienalga jutu, ka kaut kā pietrūkst. Pēcāk, jau Rīgā, pievērsos katoļu baznīcai. Taču īstais pagrieziena punkts bija Ričarda Rora grāmata “Ādama atgriešanās,” kuru mums uzdāvināja kopīga draudzene. Tajā mirklī es nezināju, kas ir Ričards Rors, grāmatiņa diezgan ilgi nogulēja plauktā, un es tai pieķēros drīzāk nejauši. Tagad, jau par šo visu reflektējot, saproti, cik liela nozīme garīgajā attīstībā ir tam, kas ir tavs skolotājs. Tu lasi un sajūti, ka visas tās atbildes, kuras neatrodi, ikdienā ejot uz institucionēto baznīcu, pēkšņi tur ir. Kāds par to runā un vienlaikus izsaka kritiku, ko tu iekšēji izjūti pret baznīcu kā institūciju utt. Būtībā tas bija savienojošais pavediens un tālāk tas audekls jau sāka austies dabiski.
Jūs satikāties pie Ričarda Rora, bet kāds, Edgar, bija tavs ceļš līdz tam?
Edgars Zaduško: Es jau piedzimu katolis - Daugavpilī, visi mani radi ir poļi, un tradicionālais katolicisms ir daļa no poļu kultūras. Bērnībā vecāsmātes mani vadāja uz baznīcu, un bija viens posms, kad mums ar vecākiem bija ģimenes rituāls – pēc dievkalpojuma kopā ar krustmāti devāmies pie vecvecākiem uz svētdienas pusdienām. Tāda ļoti skaista tradīcija, kuru joprojām atceros. Bērnībā mani vienlaicīgi saistīja divas izvēles – kļūt par priesteri vai uzņēmēju. Pusaudža gados sāku uzdot aizvien vairāk jautājumu, jo man nešķita loģiskas virkne lietu, ko sludina baznīca. Mana krustmāte bija šķīrusies un, kad es mammai prasīju, kāpēc viņa neiet pie Dievgalda, mamma atbildēja, ka šķirtenēm tas nav atļauts. Man tas šķita netaisnīgi un kā bērnam bija iekšējs aizvainojums, kas turpināja attīstīties. Kad man bija 14, krustmāte nomira no vēža, viņa bija ļoti jauna, – viņai bija tikai 34 gadi, un man tas bija ārkārtīgs trieciens. Nezinu kālab, bet tajos laikos izvēlējos savas emocijas īpaši neizrādīt un pat skolā nevienam neizstāstīju. Man šķita, ka man tas ir jāatstāj sevī. Kad man bija 16, bojā aizgāja krusttēvs. Tik jaunā vecumā saskāries ar nāvi, es sāku uzdot eksistenciālus jautājumus – kāpēc, kas notiek tālāk? Un vienlaikus sapratu, ka es ne visam, ko sludina baznīca, piekrītu. Kaut līdz pat šai dienai esmu palicis lojāls katoļu baznīcai. Iekšēji vārījos un domāju – nu labi, viņi var kļūdīties, maldīties, bet es iešu tik un tā, jo priekš sevis tur atrodu to daļu, kas man ir vajadzīga. Un tad pēkšņi uz galda stāvēja jau pieminētā Rora grāmata...
Es ne visam, ko sludina baznīca, piekrītu. Kaut līdz pat šai dienai esmu palicis lojāls katoļu baznīcai.
Citos, tālākos meklējumos jūs apvienoja Ričards Rors?
Aigars: Es pārgāju no luterāņiem pie katoļiem jau diezgan apzinātā vecumā. Lielās līnijās mēs runājam par vienu un to pašu. Pirmajā mirklī, ejot uz svētdienas skolu katoļu baznīcā, sajūsma bija diezgan liela, šķita, ka esmu mazliet tuvāk pirmavotam. Protams, drīz saproti, ka tam pirmavotam tuvāk nav ne vieni, ne otri. Un tad ir jautājums – bet kurš tad ir? Rora grāmata bija pirmā, kas iedeva nozīmīgākās atbildes.
Edgars: Mums tobrīd bija jau 34 gadi un pēkšņi tu dabūn...
Agri sākot, līdz pat tā saucamajam Jēzus vecumam – 33 gadiem, jūs abi gājāt tradicionālo reliģiju ceļu. Vienlaikus esat absolūti mūsdienīgi, publiski aizstāvat arī iekļaujošas sabiedrības ētiskos standartus. Tu jau minēji vienu, bet es varētu minēt vairākus pārmetumus katoļu baznīcai – sievietes tiesību ierobežošana visplašākajā nozīmē (netiek pieļauta sieviešu ordinācija par mācītāju, abortu aizliegums, kam radikālākais variants pašlaik redzams Polijā u.c.) un homoseksuālu cilvēku atklāta diskriminācija... Kā jūs tikāt galā ar šiem tumsonīgajiem aizspriedumiem, jums neradās iekšējs konflikts?
Edgars: Zini, kad kristiešus māca piedot, tu piedod tumsonību, maldus, kļūdas, un es iekšēji sev teicu, ka tas garīdznieks ir labs. Un ja mēs skatāmies neduāli – viņš arī ir labs cilvēks, bet viņam kaut kādu apstākļu, varbūt arī vēsturisko notikumu iespaidā, ir šādi uzskati, un viņš turpina tos sludināt. Tāpēc, ka ir jāsludina. Tālab man šķita, ka ar to var sadzīvot.
Vai varētu formulēt, ka jūs turpinājāt iet uz baznīcu, lai tiktu pie Radītāja, pie Patiesības pirmavota, vienlaikus apzināti ignorējot to no Dieva kalpu – mācītāju sludinātā, kas absolūti nesakrīt ar modernās, iekļaujošās sabiedrības un arī jūsu uzskatiem?
Aigars: Es šos jautājumus, kur kaut kas it kā nav, mēģinu racionāli analizēt. Tos uzdodot arī sarunās ar garīdzniekiem. Piemēram, kas tieši ir slikts seksuālā orientācijā attiecībā pret baznīcu? Un tad tās atbildes ir visvisādas. Sākot ar pilnīgu noliegumu, ka šādu cilvēku nav, ka tas ir vienkārši dzīvesstils un beidzot ar tiem, kas saka, ka pēc būtības jau nav nekādas atšķirības. Tādējādi ieraugi plašu spektru. Viena lieta, kas man iekritusi dziļi sirdī no katoļu baznīcas svētdienas skolas – proti, ka Dievs mūsos ir mūsu sirdsapziņa. Un kad es šādi paraugos uz savu sirdsapziņu, kā arī pieslēdzu racionālo prātu – tas ir veids, kā es nonāku pie sava viedokļa. Un tajā mirklī, kad man vienā katoļu dievkalpojumā kāds mācītājs saka, ka viss ir mīlestība un visi ir laipni aicināti, un tad es aizeju uz citu katoļu dievkalpojumu, kur cits garīdznieks saka – nē, nē šie lūdzu pie Dievgalda nenāciet, tad man, protams, vienam vai otram no viņiem ir jāpiekrīt.
Šos jautājumus jūs esat uzdevuši vienas un tās pašas konfesijas, vienas un tās pašas katoļu baznīcas ietvaros, un esat no mācītājiem saņēmuši radikāli pretējas atbildes...
Edgars: Ne tikai tas, esam saņēmuši arī liecības, kas ir pret kristīgām vērtībām. Izstāstīšu vienu atgadījumu. Savulaik bijām ļoti neapmierināti ar to, kā baznīcā notiek sprediķošana. Ļoti bieži tā ir izplūdusi, nekāda. Pēc kārtējā šāda gadījuma aizgājām pie arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča un teicām, ka mums ir pasniedzējs, kas varētu līdzēt un novadīt apmācības priesteriem.
Un arhibīskaps nevis izmeta jūs pa durvīm, bet piekrita jūsu piedāvājumam?
Aigars: Jā! Biju Rīgas Ekonomikas augstskolā uz Ričarda Pulija (Richard Pooley) kursu, kā prezentēt idejas augsta līmeņa vadītājiem (Presentation to C Level), un bijām viņu uzaicinājuši nolasīt lekciju arī Krassky. Pamatā ir konkrēta struktūra un skaidrība par to, ko gribi pateikt. Un tad tu aizej uz svētdienas dievkalpojumu, kur vienam mācītājam ir lielisks, strukturēts sprediķis, kamēr otrs maļ uz riņķi un apkārt un tu beigās tā arī nesaproti, par ko bijusi runa.
Pēkšņi mēs saprotam, ka vismaz puse no garīdzniekiem ir pret bēgļiem. Man tas bija ārkārtīgs šoks, un es joprojām nevaru saprast, kā tas ir iespējams.
Edgars: Izstāstījām arhibīskapam principus, kas mums nepatīk un viņa reakcija bija ļoti pretimnākoša. Viņš teica – katru mēnesi mums notiek Rīgas diacēzes garīdznieku sapulce, nāciet man palīgā un izstāstiet to pašu arī viņiem. Vienojāmies par divām apmācību reizēm, un otrajā no tām notika tas, ko joprojām nevaru aizmirst. Mums vajadzēja iedot garīdzniekiem kādu praktisku vingrinājumu – tematu, par kuru sprediķot. Tolaik tieši sākās Sīrijas krīze un aktuāls bija bēgļu jautājums. Žurnālam “IR” pat bija tam speciāli veltīts numurs. Izdomājām – lieliski, viņi sagatavos sprediķi par bēgļiem, par to, ka bēgļi nav slikti utt. Atbilstoši kristīgām vērtībām – tas, kas klauvē, tam atver. Un tad pēkšņi mēs saprotam, ka vismaz puse no garīdzniekiem ir pret bēgļiem. Man tas bija ārkārtīgs šoks, un es joprojām nevaru saprast, kā tas ir iespējams.
No vienas puses šie paši mācītāji sludina mīlestību, piedošanu, visas šīs kristīgās vērtības, no otras – paši tās mierīgi neievēro. Klausies manos vārdos, neskaties manos darbos.
Aigars: Interesantākais, ka tas notika ļoti atklāti. Esam lielā zālē, priekšā ir milzīgs U-veida galds un ap to sēž 45 garīdznieki. Pēkšņi viņi sāk diskutēt, kā nu tas tagad būs, ka visi šie bēgļi ieradīsies Eiropā un pretendēs uz to, ko mēs gadu desmitiem esam krājuši un audzējuši. Sak, drīzāk mums jāiedod viņiem lāpsta, lai viņi savās mītnes zemēs tiek galā. Tajā mirklī man, godīgi sakot, pazuda valoda. Kāda lāpsta – tur, kur ir karadarbība, vienkārši nekas neaug.
Būtībā šajā diskusijā satikās garīdznieki un jūs kā laicīgās pasaules pārstāvji. Un tieši jūs, laicīgās pasaules pārstāvji, kas darbojas biznesā, aizstāvējāt kristīgās vērtības pret garīdzniekiem, kuru teiktajā prevalēja materiālismā bāzēts pragmatisms.
Edgars: Jā, tā sanāk... Mana vecāmamma bērnībā vienmēr mācīja, ka garīdznieks ir kaut kas ļoti īpašs. Dieva izredzēts. Taču tajā dienā man noskanēja zvaniņš, klau, jūs esat tādi paši cilvēki un, iespējams, pat ar lielākiem trūkumiem un lielāki grēcinieki nekā tie, kurus jūs svētdienās pamācāt no kanceles.
Aigars: Es tomēr negribētu vispārināt, jo ir arī virkne citu piemēru. Kaut vai tēvs Smelters, kas nu jau ir mūžībā, bet arī viņš bija katoļu garīdznieks un viņam bija visdzīvespriecīgākie, vissaturīgākie un tajā pašā laikā pazemību mācošākie sprediķi. Viņš vienmēr teica, ja kādam parādās tas lepnības grēks: eu, vecīt, kāp no tās palmas lejā. Kāp pie mums pārējiem.
Bet atgriezīsimies pie stāsta par Sīrijas bēgļiem. Ar ko tas beidzās?
Edgars: Mēs sapratām, ka šis jautājums jāizņem no dienas kārtības.
Aigars: Tā kā lielākā daļa no garīdzniekiem nerunā angliski, iepriekš konsultējušies ar Ričardu Puliju, apmācību vadījām mēs paši. Toreiz vēl nejutāmies pietiekami spēcīgi, lai šo diskusiju turpinātu. Kad tev priekšā ir 45 garīdznieki, kas Bībeli pārvalda simtreiz labāk nekā jebkurš no mums – brīvi piesaucot vienu vai otru pantu, argumentēti kaut ko pierādīt ir ļoti grūti. Jo, ko tu liksi pretim? Sak, mana iekšējā pārliecība saka citādāk... Šodien līdzīgā situācijā mēs noteikti diskusiju turpinātu.
Edgars: Ričards Rors, kurš arī ir katolis, par to ļoti labi pasaka – ja Dievs gribētu cilvēkam visu nodot rakstiski, viņš to izdarītu ļoti saprotami un citā veidā. Taču Dievs parādās cilvēkiem un sludina arī citos veidos, ne tikai rakstiski. Tālab nedrīkst būt tā, ka ir tikai viens avots. Un es domāju, ka pāvests Francisks ir milzīga gaisma tuneļa galā, katrā ziņā, ja nebūtu viņa, es, iespējams, katoļu baznīcu būtu pametis. Viņš ir tas, kas sludina - esiet drosmīgi, esiet atvērti patiesībai un pieredziet Svētā Gara klātbūtni un pārmaiņas, ko tas nes.
Es domāju, ka pāvests Francisks ir milzīga gaisma tuneļa galā, katrā ziņā, ja nebūtu viņa, es, iespējams, katoļu baznīcu būtu pametis.
Kas notika tālāk? Jūs sapratāt, ka diskutēt par Sīrijas bēgļiem konkrētajā situācijā ir bezjēdzīgi, bet vai tā bija jūsu vienīgā invāzija garīdznieku valstībā?
Aigars: Nē. Krassky ir salons ne vien Maskavā, bet arī Londonā, kur, paliekot nedēļas nogalēs, esam gājuši uz dievkalpojumu. Tur draudzes dzīve ir citāda. Piemēram, ir lektori, kas iziet priekšā un lasa lasījumus, tādējādi dievkalpojumā iesaistoties arī draudzei.
Interjera salons "Krassky"
Edgars: Nevis altārzēni lasa Svētos rakstus, ko viņi bieži dara briesmīgi, bet gan draudzes pārstāvji, kuri tam tiek speciāli apmācīti. To ieviesām arī šeit.
Rezumējot, jūs nevis vienkārši aizgājāt no katoļu baznīcas kā institūcijas, bet, būdami racionāli domājoši cilvēki, sapratāt, - ja nepatīk institūcija, tad nevis jāiet prom no ticības, bet jāmēģina mainīt institūcija. Un tam ir bijuši vismaz daļēji panākumi.
Aigars: Man gribētos, lai Latvijā cilvēki arvien vairāk apzinātos, ka mēs esam valsts, ar salīdzinoši nelielu iedzīvotāju skaitu – līdz ar to tikt līdz lēmumu pieņēmējiem mums ir diezgan viegli. Tādējādi, atšķirībā, piemēram, no Krievijas vai citām lielajām valstīm, kur ir sarežģīta hierarhija, šeit ļoti daudz kas ir mūsu pašu rokās. Nevis katrreiz, kad kaut kas neapmierina, iet un taisīt katram savu partiju, bet darboties iekšēji un meklēt kopsaucējus esošo struktūru robežās.
Man gribētos, lai Latvijā cilvēki arvien vairāk apzinātos, ka mēs esam valsts, ar salīdzinoši nelielu iedzīvotāju skaitu – līdz ar to tikt līdz lēmumu pieņēmējiem mums ir diezgan viegli.
Tātad jūs izlēmāt palikt katoļu baznīcā. Vienlaikus Ričards Rors bija pirmais, taču nebūt ne vienīgais skolotājs, ko atradāt ārpus katoļu baznīcas rāmja. Kādi bija nākamie soļi jūsu garīgajā ceļā?
Edgars: Uzzinājām, ka tiek dibināts Integrālās izglītības institūts, un sapratām, ka tā ir mūsu institūcija. Tie mērķi, kurus viņi uzstādīja, arī atsaucoties uz Otto Šarmera U teoriju, šķita ļoti uzrunājoši.
Aigars: Tas bija tā, it kā tiktu atrautas slūžas. Tu ej uz Integrālā institūta semināru, un tur ir saķere ar reālo dzīvi – tiek runāts par garīgumu un arī par biznesu. Un mirklī, kad tev sauc dažādu domātāju uzvārdus, tu tos pieraksti kā izslāpis un sāc lasīt tādā tempā, kādā spēj to visu uztvert.
Atgriežoties pie Ričarda Rora, izlasot viņa pirmo grāmatu, sākām sarunās pieminēt viņa vārdu. Tostarp katoļu baznīcā, smieklīgākais – kādās kopīgās vakariņās ar diakonu viņš par Roru runāja tā kā padomju laikos par pagrīdes literatūru.
Edgars: Viņam bija visas Rora grāmatas, un viņš tajās bija daudzko pasvītrojis, vienlaikus sakot, ka kādudien viņu kopā ar tām sadedzinās uz sārta.
Aigars: Un tā ir viņa svēta pārliecība 21. gadsimtā! Padomju laiki sen pagājuši, bet diakonā joprojām ir cenzūras izraisītie refleksi. Viņš ir no tās pašas draudzes, zina par Roru, bet klusē kā partizāns.
Klausoties jūsu stāstītajā neviļus nāk prātā pasaka par dusošo princesi, kas iegrimusi burvju miegā, vien princeses lomā šeit ir Latvijas katoļu baznīca...
Edgars: Latvijas baznīca, ja vadāmies pēc Kena Vilbera deviņu apziņas līmeņu teorijas, atrodas ceturtajā. Kur ir dogma, likums, balts un melns. Proti, ļoti duālā apziņas pakāpē.
Aigars: Mēs bijām gājuši runāt arī par to, kāpēc baznīcu apmeklē aizvien mazāk cilvēku un nesastapām dzirdīgas ausis. Toreiz vēl paši iekšēji sacepāmies, kā viņi var nesaprast. Un tad tu izlasi par Vilbera deviņām apziņas pakāpēm, un viss nostājas savās vietās. Ja Latvijas sabiedrība kopumā atrodas kaut kur starp piekto, sesto un septīto pakāpi (kāds ir ekoloģiskāk domājošs, kāds komerciālāks, vairāk uz biznesa vai sava labuma profitēšanu orientēts), baznīcas likumiskā, teju policejiskā pieeja ir zem šīm trim pakāpēm. Un tad tas viss saslēdzas kopā. Protams, ka baznīca paliek tukšāka, jo tā runā citā valodā.
To sapratis, arī pats kļūsti mierīgāks, neej vairs ar augstu paceltu karogu, jo apzinies, ka nevari pieprasīt, lai viņi no ceturtā līmeņa uzreiz pārlēktu uz astoto. Tas ir ilgstošāks process, un visam nepieciešams savs laiks.
Un tomēr, par spīti šim visam, jūs neesat aizgājuši no baznīcas, jūs turpināt iet pie Dievgalda. Jūs izjūtat vajadzību pēc tā. Bet jautājums, pēc kā tieši?
Edgars: Kaut kādā mērā nu jau tā ir arī misijas apziņa. Es negribētu atstāt vienus pašus tos cilvēkus, kas varbūt domā līdzīgi mums, bet par to skaļi nerunā. Katoļu baznīca ir universāla baznīca, un tas nozīmē, ka tai jābūt visaptverošai.
Aigars: Līdzīgi kā komunikācijā – ir divi atšķirīgi viedokļi, tālab, ja mēs šo ēteru atstāsim un tas pildīsies tikai ar pretējo, situācija labāka nekļūs. Tālab ik pa mirklim aizejam, sašūpojam gaisu, samaisām to ūdeni, bet tas vismaz maisās. Neiestāvas. Tiesa gan, pēdējā laikā to izdarīt kļūst arvien grūtāk.
Kāpēc?
Aigars: Bija situācija, kad mirklī, kad arhibīskaps no kanceles vienkārši teica klajus, nepatiesus faktus, es dievkalpojuma laikā piegāju viņam klāt un to norādīju. Pateicu, ka vai nu tūlīt izsaukšu policiju, vai arī viņam šie fakti jāatsauc. Pēc šī incidenta arhibīskaps ar mani vairs nesarunājas, savukārt Edgars, pēc vienas diskusijas Facebook pie arhibīskapa posta, ir ticis nobloķēts.
Edgars: Tā kā mēs vairs neredzam, ko arhibīskaps sludina sociālajos tīklos. Varbūt labi, ka tā.
Aigars: Kopumā viedokļu dažādībai ir jābūt. Ne velti ir teiciens, ka strīdos dzimst patiesība. Manuprāt, diskutēt ir vērts tikmēr, kamēr otrs cilvēks ir kaut nedaudz atvērts klausīties un pieļauj, ka viņam varētu arī nebūt simtprocentīga taisnība. Tas attiecas uz pilnīgi visām tēmām.
Edgars: Aigars ir daudz konstruktīvāks, viņš kaut kā spēj savaldīt emocijas. Es esmu impulsīvāks.
Bija situācija, kad mirklī, kad arhibīskaps no kanceles vienkārši teica klajus, nepatiesus faktus, es dievkalpojuma laikā piegāju viņam klāt un to norādīju. Pateicu, ka vai nu tūlīt izsaukšu policiju, vai arī viņam šie fakti jāatsauc.
Vai varētu formulēt tā, ka pašlaik savā ziņā jūs turpināt būt katoļu baznīcā nu jau dēļ pašas katoļu baznīcas, ne sevis? Jūs droši vien mierīgi varētu sevi realizēt garīgi arī bez šī rituāla, bez iešanas uz dievkalpojumiem, bet, tā kā jūs uzskatāt, ka baznīcu var mainīt, jo tie ir tikai cilvēki, kas veido institūciju, tad jūs nevis ejat projām, bet paliekat?
Edgars: Mana atbilde ir “jā”. To es sapratu izolācijas laikā, kad mēs negājām uz dievkalpojumiem. Apzinājos, ka daudz vairāk iegūstu, paklausoties mistiķa Tomasa Kītinga ierakstus vai Rora podkastus, nekā aizejot uz baznīcu.
Aigars: Tādā ziņā Covid kaut kādas lietas salika pa plauktiņiem. Es par to nebiju iedomājies tādā formā, kā tu to pasniedzi, bet laikam tas, kas mani piesaista baznīcā, ir tie pozitīvie piemēri.
Edgars: Pāvests Francisks, piemēram. Es gribu atbalstīt viņu, jo pret viņu baznīcas iekšienē ir liela opozīcija. Es gribu būt viņa atbalstītājs šeit, Latvijā, jo Latvijas baznīca ir ļoti tālu no tās katoļu baznīcas, kuru sludina pāvests Francisks.
Jūs vairākkārt esat teikuši, ka tieši Edgars no jums abiem ir emocionālākais, varbūt reizēm pat nesavaldīgs. Edgar, vai tu uzskati, ka būt emocionālam ir mīnuss?
Edgars: Te mēs nonākam līdz eneagrammām. Tā ir tuksneša mūku attīstīta teorija, kuras ietvaros viņi sastrukturē cilvēku emocijas un psiholoģiskos portretus pa tipāžiem. Ričardam Roram ir arī grāmata “Eneagramma”. Es esmu pirmais tips un pirmo vadošā enerģija ir dusmas. Es to izjūtu ikdienā, taču vienlaikus ar dusmām var ļoti daudz ko paveikt. Esmu par tām prasījis vairākiem cilvēkiem, arī Jurim Rubenim un Indulim Paičam. Visi saka vienu un to pašu – dusmas, pirmkārt, ir enerģija. Dusmas nedrīkst slāpēt. Indulim patīk salīdzinājums ar Maxima uzlīmēm - tu krāj, krāj, ielīmē un pēc tam atnāc un saki – man pienākas šķīvītis. Es nekrāju – es visas uzlīmes izlietoju uzreiz. Iespējams, kaut kādos brīžos es tādējādi rīkojos pret savām interesēm, bet cilvēki, kas mani pazīst, to labi zina. Vai es gribētu dzīvot bez dusmām un emocijām? Laikam nē. Aigars ir sestais tips, kas vienlaikus ir arī Eiropā visizplatītākais.
Aigars: Kopumā ir deviņi tipi, kas sadalās vēl trijos virzienos. Viens ir prāta, otrs sirds, savukārt trešais ir vēdera jeb intuitīvais virziens. Cipari kalpo tikai kā apzīmējums. Deviņi, viens un astoņi ir šis nosacītais vēdera virziens. Trīs, divi un četri ir sirds cilvēki. Savukārt seši, septiņi un pieci ir prāta cilvēks, kas ir tipisks Latvijai, Vācijai un Eiropai kopumā.
Protams, iedziļinoties viss nebūt nav tik vienkārši. Piemēram, tajā mirklī, kad notiek pārrunu vešana, es pēc sava tipa būšu tas, kas var aiziet emocijās, savukārt Edgaram kompasa bultiņa vienmēr būs nostādīta precīzi vēlamajā virzienā.
Kāpēc tuksneša mūki?
Edgars: Viņi bija sava laika hipsteri. Aizgāja tuksnesī, jo pilsētās sāka veidoties masveida reliģija – kristiešiem tika piešķirtas nodokļu atlaides utt.
Aigars: Tuksneša tēvi un mātes bija tie, kam bija svarīgs mistiskais aspekts, kas lielā mērā mūsdienu baznīcā ir zudis, kaut agrāk bija tajā klātesošs. Reliģija ir nevis par nodokļu atlaidēm, bet šo īpašo pieredzi, saikni ar augstāko. Un tas, ko viņi tuksnesī, salīdzinoši lielās kopienās dzīvojot, sāka pamanīt, bija šīs pamata kaislības vai dziņas. Raugoties no mūsdienu skatu punkta – gan visās reliģijās, gan vēl senākās tradīcijās, visi lielā mērā runā par vienu un to pašu. Kāds tos formulē kā psiholoģiskus stāvokļus, kāds kā eneagrammas tipus.
Raugoties no mūsdienu skatu punkta – gan visās reliģijās, gan vēl senākās tradīcijās, visi lielā mērā runā par vienu un to pašu. Kāds tos formulē kā psiholoģiskus stāvokļus, kāds kā eneagrammas tipus.
Garīgās izaugsmes sakarā minēšu vienu no diezgan izplatītiem mītiem rietumu sabiedrībā, uz kuru savā Lieldienu uzrunā Integrālās izglītības institūta kluba biedriem pirms dažiem gadiem atsaucās arī Juris Rubenis. Šī lieliskā lekcija, kas pieejama YouTube, ir par pusmūža krīzi un garīgo pārdzimšanu; par to, ka pusmūža krīze, kas piemeklē 35, 40, 50 gados būtībā ir signāls garīgās pārdzimšanas nepieciešamībai. Ja pirmo dzīves daļu cilvēks ir veidojis savu ego un izcīnījis savas pozīcijas materiālajā pasaulē, tad šajā krīzē cilvēks sāk saskarties ar eksistenciāliem jautājumiem un būtībā tieši šajā brīdī būtu jāsākas garīgajai transformācijai. Un no tā izriet konsekvences – ja šīm dabīgajām pārmaiņu alkām neatsaucas, visdrīzāk sekas būs izdegšana, depresija. Šo pilnīgi loģisko apgalvojumu var apskatīt arī no otras puses, izdarot secinājumu, ka būtībā jauniešiem šis garīgais ceļš normāli nav paredzēts, tam jānāk ar zināmu vecumu. Jūs esat piemērs, kas apliecina pretējo. Turklāt jūsu piemērs, manuprāt, ir interesants ar to, ka es šobrīd neintervēju vienā Latgales sādžā sēdošus divus vecticībniekus ar kuplu bērnu pulciņu, es intervēju divus modernus eiropiešus, kas dzīvo Rīgas centrā, kuriem ir restorāns, kuriem ir Krassky saloni Rīgā, Maskavā, Londonā un kuri no bērnības ir bijuši ar garīgumu kopā un tomēr tas nav traucējis izcīnīt savu vietu zem saules. Jūsu pārdomas par šo tēmu – kā tas ir, vai garīgums ir rezervēts konkrētam vecuma posmam, vai jo agrāk tam pievēršas, jo labāk, un tas nenozīmē, ka cietīs jūsu statuss materiālajā pasaulē?
Edgars: Katram tas ir savādāk. Dzīves otrajā daļā katrs iekāpj, balstoties uz tiem notikumiem, kas viņa dzīvē jau ir bijuši.
Bet tu pats, kā tu domā, kāpēc tik agri tajā iekāpi? Tas, ka vecāki tevi ņēma uz baznīcu, jau nav nekas unikāls, daudzus ņem, taču pēc tam apzinīgā vecumā bieži reliģija un garīgums tiek pamesti novārtā. Kas bija tie apstākļi, kas ietekmēja tavas izvēles noturību? Tavas krustmātes un krusttēva nāve agrā jaunībā?
Edgars: Tam noteikti ir bijusi sava ietekme. Tas ir kā ar alkoholu – dažiem cilvēkiem nākamajā dienā ir paģiras. Savukārt man paģiras iestājas tajā pašā dienā, tāpēc es daudz izdzert nevaru. Iespējams, līdzīgi ir ar garīgumu – man nebija jāgaida kāds noteikts dzīves posms, kad iestājas garīgās paģiras, man šie milzīgie jautājumi un interese bija jau no paša sākuma. Un, ja tu meklē atbildes, tad – gribi vai negribi, ej aizvien dziļāk un dziļāk garīgumā. Savukārt, ja ceļā pagādās izcils skolotājs kā Ričards Rors vai Juris Rubenis, tu tai dziļumā aizej daudz intensīvāk un ātrāk.
Un tev, Aigar, ir kaut kā līdzīgi?
Aigars: Šķiet, visspilgtāk es eksistenciāliem jautājumiem pievērsos mirklī, kad tikko bijām atvēruši Krassky salonu Londonā. Tas bija pirms astoņiem gadiem, tu skrien, darbojies – Rīga, Maskava, Londona, un tad pēkšņi sastopies ar momentiem, kad kādas citas lietas sāk šķobīties. Sašķobījās attiecības, smagāki periodi bija arī vairākiem maniem draugiem, un tad tu paskaties uz visu šo situāciju un sāc uzdot jautājumu - kam tieši ir nozīme un kam nav? Otra lieta, man it kā nav problēmu daudz strādāt, bet tad tu aizbrauc atvaļinājumā un brīdī, kad pirmais stress izvadīts, atskaties uz skrējiena periodu un domā - ok, tagad tā pa īstam un godīgi, kas būtisks ir izdarīts? Manuprāt, ir ļoti svarīgi sev ik pa laikam uzdot šo jautājumu – kur es esmu attiecībā pret iepriekšējo periodu? Vai es esmu kaut ko nozīmīgu paveicis vai tā ir bijusi tikai tāda tirināšanās visapkārt un beigu atlikums nemaz nav tik pozitīvs?
Manuprāt, ir ļoti svarīgi sev ik pa laikam uzdot šo jautājumu – kur es esmu attiecībā pret iepriekšējo periodu? Vai es esmu kaut ko nozīmīgu paveicis vai tā ir bijusi tikai tāda tirināšanās visapkārt un beigu atlikums nemaz nav tik pozitīvs?
Rezumējot varu secināt divas lietas. Viena – uzsākt šo garīgo ceļu var laimīgas sakritības dēļ, kad tu atsaucies savam iekšējam aicinājumam, un tas var būt gan 40, gan arī padsmit gadu vecumā. Vai arī apzinīgā vecumā var nākt kādi spēcīgi impulsi, un ļoti bieži to iemesls ir pamatīgi satricinājumi. Otra - ja šis viss nav bijis, tad var tīri veiksmīgi nodzīvot līdz mūža galam arī bez garīgajiem meklējumiem. Tiesa, ar nosacījumu, ka nekad nepieskaries šiem eksistenciālajiem jautājumiem, jo, ja sāc domāt, kas notiks, kad es nomiršu, piemēram, vai kāda visam ir jēga, un tu atbildes nerodi, dzīve var kļūt krietni sarežģīta. Vai jūs tam piekrītat jeb noformulētu to savādāk?
Aigars: Man ir grūti iedot kādu formulu, jo apzinos, ka ir kaut kāds process, kas manī norit arī šobrīd. Esmu par to runājis ar Juri Rubeni, un viņš teica, ka mums nav iespēju to nekādā veidā forsēt. Man, piemēram, ļoti gribētos, lai šis process noritētu pēc noteikta laika plāna un kādā mirklī noslēgtos. Taču vienlaikus saprotu, ka es nevaru to kontrolēt un mana vienīgā iespēja ir tam ļauties vai neļauties. Respektīvi, drīzāk es to varu tikai bremzēt, un tā būs mana vienīgā ietekme uz šo procesu. Kas liek domāt, ka katram šis ceļš būs citāds. Viens pie tā nonāk caur kādu dziļu bedri, cits – caur vairākiem satricinājumiem jeb varbūt vēl kādā citā veidā. Ričards Rors min, ka pie tā var nonākt arī lielas mīlestības pieredzes rezultātā. Intuitīvi es to saprotu, taču vai tas rezonē ar mani – nē, jo tā nav mana šī brīža pieredze.
Mans šī brīža potenciāls ir tiešā veidā atkarīgs no tā, ko esmu pieredzējis un kādu informāciju esmu uzņēmis. Līdz ar to vienīgais, kas mani var padzīt uz priekšu, ir kaut kādi ārējie faktori. Un tā, savukārt, atkal ir mana izvēle, vai es esmu atvērts iesaistīties šajos ārējos faktoros, vai nē. Piemēram, nesenais Soulcraft pasākums Lūžņā. Braucām bez jebkādām ekspektācijām, vēl Edgaram teicu - nevar zināt, kad būs mūsu nākamais atvaļinājums, tāpēc uztversim šo kā piecas dabā un pie jūras pavadītas dienas. Sak, būs labi tik un tā. Šī pieredze mani sagatavoja kādām nākamām lietām. Vai es to kaut kādā veidā būtu pats pret sevi forsējis – nē. Vienīgais, ko es darīju, es ļāvos šim procesam. Un tas bija vienreizīgs piedzīvojums!
Šo garīgo ceļu tātad no vienas puses nevar forsēt, no otras – tu vari palaist garām iespējas, ja nepamani vai neatsaucies tām. Soulcraft ir lielisks piemērs, bija piedāvājums, un jūs atsaucāties – lai arī bez sevišķām ekspektācijām, tomēr kaut kas jūsos norezonēja, un bingo! Ja trāpi plūsmā, ir kaut kāda tavam konkrētam gadījumam piemērota pareizo notikumu secība, un, ja tiem ļaujies, tev tiek balva un tu tiec nākamajā līmenī. Tas attiecas uz katru no mums. Un, ja cilvēks to laiž garām, tā ir tā viņa brīvā griba. Piekrītat šādam traktējumam?
Aigars: Es piekrītu. Rubenim vai Paičam bija tāds tēlains apzīmējums – tu atrodies tādā plūsmā, kur esi kā zivtiņa okeānā. Tev garām nesas milzīgi zivju bari un tu vari tā abstrakti laist viņus garām, vai kādā mirklī ielēkt līdzi, peldēt kopā un tad skatīties, kur tas aiznesīs. Ļoti iespējams, ka tā arī ir šīs brīvās gribas izpausme. Vai nu pateikt jā, vai pateikt nē.
Edgars: Man šķiet, ka brīvā griba izpaužas arī tādējādi, ka tu veic kādu intelektuālu, emocionālu vai garīgu piepūli vai tieši otrādi – neveic. Un, kad tev dzīvē ir kāds notikums, vai tu to interpretē, izanalizē un izdari kādus secinājumus jeb vienkārši gaidi nākamo notikumu un nodzīvo mūžu bez jebkādas attīstības.
Man šķiet, ka brīvā griba izpaužas arī tādējādi, ka tu veic kādu intelektuālu, emocionālu vai garīgu piepūli vai tieši otrādi – neveic.
Runājot par biznesu, daudziem tas noteikti asociējas ar nežēlīgu konkurences cīņu, kur ētiskums un garīgums drīzāk ir traucējošas vērtības. Nu vismaz “American Dream” iemiesojumam Trampam laikam cilvēcību, ētiku un sava ego mazināšanas centienus būtu grūti pārmest. Kā tas ir jums – garīgums traucē vai palīdz biznesā?
Edgars: Es laikam nenostādītu materiālo pret garīgumu. Arī Ričards Rors savā grāmatā “Universal Christ” runā, ka ne tikai mēs, bet arī šis galds un krēsls ir daļa no dievišķā. Un ja mēs arī materiālo interpretējam kā garīgo vai dievišķo, tad līdz ar to nav nekādu problēmu, ja veidojot biznesu, rīkojamies ideoloģiski un mūsu mērķis, piemēram, Krassky gadījumā, ir celt dzīves kvalitāti caur labu dizainu. Liela ideja, bet mēs to darām caur materiālām lietām, jo dzīves kvalitāte arī ir kaut kas ļoti materiāls un konkrēts.
Aigars: Šovasar Odzienas muižā visai Krassky komandai bija divu dienu radošā nometne. Pirmajā dienā bija atbraucis Indulis Paičs, kurš nolasīja ievadlekciju par integrālo intelektu. Un to, kā klasiski tiek izšķirti četri lielumi - IQ jeb mūsu smadzeņu kapacitāte, mūsu ķermeniskais intelekts, emocionālais un visbeidzot garīgais intelekts. Manī ļoti norezonēja veids, kā Paičs to visu pasniedza – viņa zīmējumā ķermenis, emocijas un kognitīvais intelekts atradās apļa ārpusē, savukārt garīgais intelekts – tā vidū. Sakot, ka garīgais intelekts vai nu var veicināt sakabi starp visiem pārējiem vai arī nē. Tā lielā mērā ir atbilde. Arī uz jautājumu, kālab mēs Krassky komandas vadītājus aicinājām uz apzinātības kursu. Ja cilvēks ikdienā kļūst vērīgāks, gan pret apkārtējo, gan arī komandas iekšienē - pret saviem kolēģiem, iespējams, kaut kādi signāli nostrādā ātrāk. Tādējādi ļaujot arī ātrāk reaģēt un dodot konkrētu ieguvumu uzņēmumam vai komandai, kurā šie cilvēki strādā.
Es pilnīgi noteikti nepiekrītu, ka garīgums un bizness ir divas pretējas nometnes. Manuprāt, tas viss – mūsu ķermenis, prāts un arī vide ap mums, iet roku rokā. Garīgums ir drīzāk katalizators, lai šī sakabe varētu darboties ātrāk un efektīvāk.
Es pilnīgi noteikti nepiekrītu, ka garīgums un bizness ir divas pretējas nometnes. Manuprāt, tas viss – mūsu ķermenis, prāts un arī vide ap mums, iet roku rokā. Garīgums ir drīzāk katalizators, lai šī sakabe varētu darboties ātrāk un efektīvāk.
Edgars: Kens Vilbers saka, ka garīgais intelekts atbild uz trim jautājumiem: Kas ir labs? Kas ir patiess? Kas ir skaists? Un tie ir jautājumi, uz kuriem mēs meklējam atbildes gan Krassky, gan Barentā. Tādējādi, manuprāt, loģiski veidojas šī saikne starp biznesu un garīgumu. Ja mēs pieņemam, ka Dievs nav kaut kāds sirms vīriņš kaut kur uz debesu malas, kas vai nu soda vai apbalvo, bet Dievs esam mēs un viss ap mums, tad mums ir iespēja (tā kā mums ir dotas rokas, acis un ausis) un, domāju, tas ir arī galvenais dzīves uzdevums – izbaudīt dzīvi, izbaudīt materiālo pasauli. Un to mēs arī caur savu biznesu mēģinām darīt – palīdzēt citiem cilvēkiem izbaudīt labu dizainu un labu ēdienu.
Garīgums palīdz tev rast atbildi, kāpēc tu to dari. Tev var būt fiziski, emocionāli, vai intelektuāli ļoti smagi, tu vari būt uz sabrukšanas robežas, bet tieši garīgais intelekts ir tas, kas tevi noturēs. Savukārt, ja tev nav atbildes uz šo “kāpēc”, tev būs slikti fiziski un tu sabruksi.
Garīgums palīdz tev rast atbildi, kāpēc tu to dari. Tev var būt fiziski, emocionāli, vai intelektuāli ļoti smagi, tu vari būt uz sabrukšanas robežas, bet tieši garīgais intelekts ir tas, kas tevi noturēs.
Tātad vismaz jums garīgums biznesā netraucē, tieši otrādi, palīdz neizdegt, kļūt vērīgākiem. Kā tas ir saskarsmē ar līdzcilvēkiem? Vai tas, ka cilvēki zina, – jūs esat ticīgi, ejat uz katoļu baznīcu, – nav licis sajust neizpratni vai pat zināmas bažas?
Edgars: Lielākā daļa mūsu draugu ir ateisti, bet es visiem saku – viņi ir lielāki katoļi, lielāki kristieši nekā mēs paši, jo viņi sludina visas tās pašas vērtības par beznosacījuma mīlestību, iekļaušanu utt. Daudz vairāk nekā virkne draudzes locekļu.
Aigars: Te ir vēl viens aspekts, kas saistīts ar nosacītajām kastēm, kurās mēs katrs dzīvojam un cik atvērti esam klausīties un pieņemt dažādo. Piemēram, katrreiz aizbraucot uz Maskavu, es sastopu cilvēkus ar ārkārtīgi dažādiem hobijiem un interesēm. Dažkārt man pat prātā neienāktu, ka cilvēks ar kaut ko tamlīdzīgu var aizrauties. Savukārt atgriežoties Rīgā, es redzu daudz lielāku vienveidību. Un tā ir liels ienaidnieks atvērtībai un domāšanas plašumam, jo tiklīdz tu lec no tās laukā, uzreiz esi “baltais zvirbulis.”
Biznesā, gan laika, gan emocionālo resursu ziņā, būtisku daļu aizņem tieši saskarsme ar cilvēkiem. Ja darbiniekam ir kāds emocionāli smags jautājums, tu gribēdams nevari viņu piespiest fokusēties uz darba jautājumiem. Neraugoties ne uz ko, viņš smadzeņu dziļumos procesēs šo sev svarīgo jautājumu. Un šādās situācijās garīgums palīdz apzināties notiekošo un atrast kopīgu ceļu uz priekšu. Ja nepieciešams, iedot padomu jeb saprast, ka konkrētajā mirklī šim cilvēkam ir nepieciešama brīvdiena.
Vai jums nav nācies saskarties ar vēlmi arī citiem “atvērt acis”, parādīt ceļu, un ja ir, kā jūs ar to tiekat galā?
Edgars: Tas bija pašā sākumā, kad mēs gribējām garīdzniekiem palīdzēt runāt labāk, bet tagad es uz to skatos ar mazliet vēsāku prātu un saprotu, ka uzbāzties ar savu pieredzēto gudrību pārāk nevajadzētu. Drīzāk vienkārši parādīt, ka man ir šīs zināšanas un ja kādam ir vēlēšanās, viņš var noskaidrot vairāk. Kā teica viens krievu mūks – es tev nevaru izstāstīt, kā garšo ananāss, tev pašam tas ir jāpagaršo.
Aigars: Izstāstīšu vienu stāstu (smejas). Mums ir kopīgi draugi un daudzkārt esam viņiem stāstījuši, ka jau nez kuro gadu braucam uz pirti un izbaudām trīs stundu rituālu, un cik uzlādēti pēc tam jūtamies, burtiski lidojam nākamās divas nedēļas. Esam neskaitāmas reizes saukuši viņus līdzi un vienmēr saņēmuši atteikumu. Te pēkšņi citi draugi viņiem uzdāvina dāvanu karti uz pirts rituālu Latgalē, kur pēc būtības notiek tieši tas pats. Mūsu draugi aizbrauc un ir stāvā sajūsmā, stāsta, kā brauks vēl un vēl. Un tad... pirmajā mirklī gribas pateikt, bet es tak tev par šo jau desmit gadus stāstu, taču tad tu paskaties no malas un priecājies, ka tas ir noticis. Tas, ka esmu desmit gadus stāstījis, ir tikai un vienīgi mans ego. Jā, man būtu patīkami, ja būtu ieklausījies manī un tad es varētu teikt – redzi, es taču tev teicu. Bet – beigu beigās, kāda tam nozīme. Galvenais, ka notiek.
Edgars: Ričards Rors saka, ka Dievs ir deja, un piemin Andreja Rubļova darbu “Svētā Trīsvienība”. Tur ir trīs tēli un tāds kā apaļš nospiedums. Vēsturnieki ir izsecinājuši, ka agrāk tur bijis pielīmēts spogulītis. Un tad tu apskaties tajā ikonā un tur ir ceturtais dalībnieks, kas esi tu. Mēs varam daudz lasīt un runāt, bet vajadzētu vienkārši tajā dejā sākt piedalīties, iesaistīties un tā būs fantastiska pieredze.
Aigars: Te ir runa par augstprātību un pazemību. Tajā mirklī, kad tu mēģini cilvēkam uzspiest kaut ko, kas viņam būtu labs, bet viņš no tevis to negaida un pat kaut kādā mērā negrib, tā ir augstprātīga attieksme pret šo cilvēku. Jo tajā mirklī es ar savu attieksmi neesmu izrādījis cieņu pret viņa tā brīža stāvokli un vēlmēm. Neesmu respektējis tā otra cilvēka autonomiju.
Mēs varam daudz lasīt un runāt, bet vajadzētu vienkārši tajā dejā sākt piedalīties, iesaistīties un tā būs fantastiska pieredze.
Ejot garīgās transformācijas ceļu, pastāv risks iekrist daudzās lamatās. Viena no tādām, manuprāt, ir arī pārlieku liela koncentrēšanās tikai uz sevi, savu izaugsmi, savām izjūtām, aizmirstot par pasauli mums apkārt un līdzcilvēkiem. Kā daži advaitas praktizētāji iesaka – vērojiet, tikai vērojiet, jūs tāpat neko nevarat ietekmēt, jo viss notiek neatkarīgi no jums un kā pozitīvu piemēru min gliemežnīcu, kas vienkārši guļ okeāna krastā un kurā viļņi skalojas iekšā un ārā. Vismaz man tomēr ir ļoti aktīva vēlme ietekmēt procesus, un pēc iespējas palīdzēt tiem, kam es varu...
Aigars: Tu pieminēji būšanu kā gliemežnīcai. Vai tiešām viss, kas tev kā cilvēkam ir dots, ir domāts, lai tu būtu kā šis gliemežvāks. Un atbilde ir skaidrs nē, jo kāpēc, lai tevi tad uzreiz nebūtu radījuši kā gliemežnīcu. Līdz ar to man šķiet, ja jau reiz šis potenciāls mums ir dots, tas ir jāizmanto. Vien ir jāatrod gudrākais un labākais veids, kā to darīt.
Edgars: Man arī šķiet, ka šī gliemežnīcas pozīcija ir ļoti egoistiska. Pat augstprātīga. Es zinu, bet es ar to nedalīšos. Mēs esam uzņēmēji un, manuprāt, uzņēmējdarbība ir par darbību. Un mēs esam par to, lai būtu konstanta attīstība. Tostarp arī garīgā.
Aigars: Atgriežoties pie garīgās izaugsmes, ja tas viss tiek atstāts tikai manās rokās, tad es patiesībā nekur daudz tālāk nevaru tikt. Ir nepieciešama kaut kāda palīdzība no malas. Teiksim, jau minētais Soulcraft piemērs bija konkrēta palīdzība no malas – aiziet divus, trīs, četrus soļus uz priekšu. Tāpat ir ar profesionālo izaugsmi, es varu sēdēt un domāt, ka esmu dikti labs pārrunu vedējs, bet tajā mirklī, kad es satieku Staņislavu no Maskavas, viņš man ļoti tieši liek pamanīt, ka man priekšā ir milzu izaugsmes lauks. Es zinu, ka tas ir mans blindspot, kuru es gribu kompensēt, bet kādam citam liekas, ka ar viņu viss ir kārtībā, un viņš pat neapzinās, ka tur aiz tām durvīm ir daudz, daudz lielāka telpa, kurā var dzīvoties.
Mēs esam uzņēmēji un, manuprāt, uzņēmējdarbība ir par darbību. Un mēs esam par to, lai būtu konstanta attīstība. Tostarp arī garīgā.
Jūs abi jau pāris reizes pieminējāt nedualitāti kā vēlamo iepretim duālajai pasaules uztverei. Tas ļoti sasaucas ar man tuvo advaita vedanta filozofisko virzienu, kuras koncepta pamatā ir tieši nedualitāte – viss ir viens un vienots. Brahmans esmu es un es esmu Brahmans. Tulkojot kristiešu terminoloģijā, tas būtu Dievs esmu (arī) es un es (arī) esmu Dievs. Kāds tad ir šis katoļu koncepts? Vai katolicismā arī ir nedualitāte?
Edgars: Jā, vienīgi es uzskatu, ka mūsdienu baznīcā tā ir mazliet pazaudēta.
Aigars: Ja mēs atsaucamies uz katolicismu, tad Ričards Rors, kurš ir katoļu-franciskāņu mūks un priesteris, savā grāmatā tā arī saka: “Tu esi Kristus. Katrs no mums ir Kristus.”
Edgars: Viena lieta, ka tas ir rakstīts grāmatā, un mēs tagad varam gudri par to spriedelēt, cita lieta – to piedzīvot. Un tie ir tie īsie gaismas mirkļi, kad to saproti un apzinies. Runā ar kādu cilvēku, piemēram, darbinieku un pēkšņi paskaties uz viņu nevis kā uz pieaugušu, bet pamani, ka uz tevi raugās bērna acis. Pilnīgi citāda uztvere. Tad tas mirklis pazūd un iestājas normāls stāvoklis. Taču ir arī tumsas mirkļi, kad tu nesaproti, kur Dievs ir un kā viņš izpaužas.
Tā kā šis garīgais izaugsmes ceļš ne vienmēr ir rozēm kaisīts un bieži pēc piedzīvotiem eiforiskiem “viss ir tieši tā, kā tam jābūt un tas ir lieliski” brīžiem nāk tevis minētie tumsas mirkļi, tad kā jūs atbildētu uz jautājumu, ko bieži jautā novērotāji no malas – vai no tā, ka jūs zināt to visu, par ko mēs tagad runājam, jums ir vieglāk dzīvot?
Aigars: Es jūtos lielākā saķerē ar visu, kas notiek. Es nezinu, vai tas ir vieglāk vai grūtāk, bet es noteikti jūtos piederīgāks.
Edgars: Man ir vieglāk izbaudīt dzīvi, arī ar visiem tiem notikumiem, kas var būt interpretējami kā negatīvi.
Aigars: Apzinātības kurss Krassky aizsākās šī gada sākumā un pēc priekšpēdējās lekcijas arī Latvijā tika ieviesti Covid ierobežojumi. Līdz ar to pēdējā – astotā nodarbība, notika pēc 2,5 mēnešu pauzes. Kolēģi pēc tam teica, ka labāku praksi nav varējuši iedomāties.
Tas, ko es pamanīju – iepriekš, saskaroties ar grūtībām, kuras es nevaru ietekmēt, es noteikti iekšēji uzvilktos. Šoreiz es it kā skatījos, vēroju, kā viss notiks. Nav tā, ka mēs ieņēmām pasīvu pozīciju. Bija dienas, kad mums bija četru, septiņu stundu sapulces – nemitīgi domājot, ko darīt tālāk. Ko mēs uzņēmumā varam ieviest, lai pareizāk reaģētu uz Covid situāciju. Taču neatkarīgi no tā, dienas beigās bija šis iekšējais līdzsvars, tu spēj naktī izgulēties un nākamajā rītā ar atjaunotu enerģiju ķerties atkal tam visam klāt. Citādā gadījumā, iespējams, satricinājums būtu pārāk liels, bezmiegs naktīs un tu aizej tajā spirāles virpulī uz leju.
...Tajā mirklī, kad skatos uz Roru (mums bija iespēja viņu sastapt arī dzīvē), redzu cilvēku, kurš ir tik ļoti nepiesaistīts pasaulīgajam, bet vienlaikus tajā tik ļoti iekšā un no viņa staro pāri plūstoša gudrība, mīlestība un prieks. Viņš viennozīmīgi ir jau tajā nākamajā līmenī. Un tur, protams, ir vilinoši nokļūt. Tajā pašā laikā ir šīs te robežšķirtnes – es šobrīd esmu šeit, viņš ir tur. Kā tur nonākt – nezinu. Biedējoši – jā.
Runājot par jūsu biznesu - Krassky un Barentu – var šķist, ka tas nekādā veidā nav saistīts ar garīgumu. Cilvēki ļoti bieži vēlas nodalīt, ka garīgums ir garīgums un miesiskās baudas ir miesiskās baudas, lai gan patiesībā augstvērtīgi izbaudīt šīs miesiskās baudas jau ir tikai un vienīgi dabiski. Kā savulaik radās ideja par Krassky un vai laika gaitā tā ir mainījusies?
Edgars: Ideja ir mainījusies. Sākotnēji tā varbūt vienkārši bija tīra biznesa ideja, saskatījām iespējas laikā, kad auga nekustamo īpašumu tirgus. Nākamais solis bija – mēs sākām sev uzdot jautājumu, kas ir labs dizains? Filozofēt par šo tēmu un eksperimentēt ar atbildēm. Tādējādi izkristalizējās arī mūsu redzējums. Tagad nesam to tālāk, dalāmies savos atklājumos. Svētajos rakstos ir minēti brīži, kad tiek dalītas zivis, maize. Materiālais ir tur klātesošs. Esam par to, ka visam ir jābūt īstam, jo ikdienā ļoti bieži sastopamies ar feikošanu – dizaina, arhitektūras, ēdiena. Fast-food vai tas, ko redzam lielveikalos. Ir jāpabeidz Ķīmijas fakultāte, lai saprastu, kas ir tur piedāvātā sastāvdaļās. Tādā ziņā caur Barentu arī sludinām savu estētikas un reliģijas pārliecību par to, ka lietām ir jābūt īstām. Maizei jābūt no graudiem, ūdens un sāls. Nekas cits bez ierauga tur nedrīkst būt.
Fast-fashion, fast-food – tas viss stimulē patēriņu, kurš, turklāt, ir nekvalitatīvs. Mūsu pārliecība ir pretēja – patērējam mazāk, bet kvalitatīvi. Pērkam mantas, kas kalpos ilgi. Jā, tās maksā dārgāk, bet tās ir ilgtspējīgas un izskatās skaisti.
Mūsu pārliecība ir pretēja – patērējam mazāk, bet kvalitatīvi. Pērkam mantas, kas kalpos ilgi.
No vienas puses, izklausās skaisti, no otras – jebkurā gadījumā tiek saražota vesela jaunu lietu gūzma, turklāt industriālais dizains top rūpnīcās, ne amatnieku darbnīcās. Lai šīs lietas iegādātos, cilvēki bieži ņem kredītus, vēl dziļāk iegrimstot patēriņa sabiedrības atvarā. Uz Barentu zivis no Fēru salām jums piegādā ar lidmašīnām, tātad CO2 izmeši... Krassky jūs nevis ceļat godā latviešu amatniekus, bet piedāvājat ārzemju rūpnīcās ražotas lietas. Kā tas iet kopā ar šo jūsu ētisko pieeju?
Aigars: Tas iet kopā, turklāt vairākos aspektos. Man patiešām šķiet, ka daudz lielāku kaitējumu dabai nodara labības vai kartupeļu lauks, kur viss izaudzēts, sapačkājot ar nitrātiem, nekā, piemēram, lidmašīnā atvedot tīras izejvielas no Fēru salām, kur ķīmija vispār nav bijusi klāt. Pateicoties Atlantijas okeāna vidū notiekošajai augstajai ūdens apmaiņai, tā ir viena no retajām vietām pasaulē, kur ir vistīrākās jūras veltes. Un tajā mirklī, kad tās nonāk uz šķīvja un pretim ir, piemēram, norvēģu lasis, kas izaudzis fjordā, kur visa ekosistēma jau sen ir grīstē, jautājums – kam ir lielāka vērtība? Jā, varbūt Norvēģija ir tuvāk, bet manā skatījumā lielāka vērtība būs lasim, kas atlidināts no Fēru salām. Respektīvi, mūsu atbildība ir daudz plašāka nekā pirmajā mirklī šķiet.
Restorāna "Barents" interjers
Daudziem liekas, ka Krassky nestrādā ar vietējiem amatniekiem, kaut patiesībā mēs to darām. Mēs diezgan lielā apjomā eksportējam Latvijas galdniecības izstrādājumus, esmu iesaistījies arī Latvijas eksportētāju asociācijā, vienkārši par to neesam skaļi runājuši. Latvijas galdniecība aktīvi tiek pārdota arī mūsu Maskavas salonā. Un, ja paraugāmies, piemēram, uz trauku izvēli vai interjeru Barentā, tur ir ļoti daudz Latvijas amatniecības un dažādu vietējo piegādātāju artava arī tajā, kas nonāk uz šķīvja.
Interjera salons "Krassky" Maskavā
Interjera salons "Krassky" Rīgā
Labāk ēst mazāk, bet kvalitatīvi. Fermās audzētas zivis jau sen vairs nav Omega 3 avots, savukārt Baltijas jūrā zvejotajās ir liela piesārņojuma klātbūtne. Līdzīgs stāsts ir par nebioloģiskās izcelsmes lielajās fermās audzētajām vistām, cūkām, liellopiem, kas ne vien ir absolūta nežēlība pret dzīvniekiem, kas ir tādas pašas Dieva radības kā mēs, bet arī vienkārši kaitē mūsu veselībai...
Aigars: Krassky salonam blakus ir ēdnīca, agrāk es tur gāju un vienā mirklī piefiksēju, ka regulāri piekrāmēju pilnu šķīvi, to visu apēdu un pēc mirkļa man gribas vēl. Savukārt, kad tirgū esmu nopircis mājās audzētas vistas gabaliņu, apjoma ziņā apēdu trīs reizes mazāk un man ir sāta sajūta. Tad es sāku domāt – interesanti, kāpēc? Papētot dziļāk nonākam pie tevis pieminētā – jā, vizuāli ir vista un vista, taču jautājumus – vai arī uztura vērtības ziņā tās abas ir vistas?
Edgars: Ēdiens arī var būt garīgs rituāls. Un ja tu šim procesam pieej ar apzinātību, un ēšanas mirklī skaties nevis telefonā, bet šķīvī – tu arī pamani, ko tu ēd un varbūt esi pateicīgs cilvēkiem, kas to ir pagatavojuši vai izaudzējuši dārzeņus, kas ir uz tava šķīvja. Juris Rubenis mums teica, ka pateicībai ir ļoti liela nozīme, jo mēs ļoti daudz ko uztveram kā pašsaprotamu, taču nekas šajā pasaulē nav pašsaprotams. Un ja tu ar šādu filozofiju pieej ēdienam un izbaudi katru kumosu, izjūti garšu nianses, tu esi arī daudz labāk paēdis. Esi guvis baudu. Ar šādu mērķi ir dibināts Barents. Vairāk kā sociāls, ne biznesa projekts. Mūsu mērķis ir ļaut cilvēkiem izbaudīt dzīvi caur ēdienu.
Restorāna "Barents" interjers
Pasaule šobrīd ir ļoti lielu pārmaiņu priekšā, skaidrs, ka paradigmu maiņa jau notiek. Vai jūs ticat, ka mēs kopumā ejam pareizā virzienā – domājot par Latviju un vismaz Eiropu, ja ne visu pasauli?
Edgars: Man ir pilnīgi skaidrs, ka notiek virzība uz humānāku kapitālismu. Ļoti bieži kapitālisms tiek pieminēts kā kaut kas ļoti slikts, taču patiesībā tā ir vienīgā sistēma, kas ir spējusi ilgstoši funkcionēt un mēs tajā arī dzīvot. Drīzāk tās sliktās pazīmes ir mūsos pašos. Tās ir mūsu dziņas – mantkārība, skopums, nevis pati sistēma. Ar tām ir jāstrādā un tās ir jātransformē, tad arī pati sistēma kļūs labāka. Dzīvotspējīgāka. Un mēs spēsim no dzīves baudīt vairāk. Arī darbu, piemēram. Darbs nebūs tikai, lai akumulētu vai pavairotu kapitālu jeb nopelnītu iztiku, tas būs arī pašrealizācijas instruments, kuru veicinās pati sistēma.
Man ir pilnīgi skaidrs, ka notiek virzība uz humānāku kapitālismu.
Aigars: Man patika reiz Jura Rubeņa sacītais, ka divi procenti ir tā kritiskā masa un ja tās uzskatos vai uzvedībā notiek pārmaiņas, tas sāk jau būtiski ietekmēt sabiedrību. Un šis aspekts mani mudina domāt pozitīvi, jo mums ir iespēja ietekmēt ne tikai to, kā paši savās mājās vai ģimenē dzīvojam, bet daudz plašākā mērogā. Un tā ir Latvijas pozitīvā iezīme.
Ja mums būtu vēlme pesimistiem pamatot jūsu pausto optimismu (kurā es jums pievienojos), es teiktu, ka paši ārējie apstākļi mūs noved pie pārmaiņu neizbēgamības. Pirmās pamatīgās izmaiņas ienesa jau mileniāļi, savukārt jaunā paaudze, kas tagad ir pusaudžu vecumā, ienesīs nākamā. Līdz ar to, tas, ka darbam ir jārada gandarījums, nevis vienkārši jābūt veidam, kā tikt pie iztikas līdzekļiem, vairs nebūs tikai vēlamais, bet savādāk vairs nebūs iespējams. Šis nākotnes cilvēks, kas viņš ir? Kādas vērtības viņam būtu jāiemieso? Manuprāt, viņam būtu jāizbauda dzīve visā tās spektrā - no pirmās dienas līdz pēdējai. Ideālā variantā – visos deviņos līmeņos. Un new normal būs tas, kas šobrīd ir crazy.
Edgars: Šim cilvēkam, kuru tu tagad apraksti, būs arī izaicinājumi. Būs vecākā paaudze, kas uz to visu raugās kā uz crazy un, iespējams, lielākā daļa arī turpinās tā raudzīties. Un to cilvēku rokās patlaban un arī nākotnē būs kapitāls, kas var kaut kādā mērā pasūtīt mūziku. Taču es ļoti ceru, ka tevis ieskicētās jaunās paaudzes iezīmes, būs tik spēcīgas, ka kapitālam nāksies pielāgoties.
Vācu valodā ir vārds freizeitgestaltung (brīvā laika pavadīšana) un mūsu paklāju dizaineris Jans Kats, kas ir milzīgs sava darba fanāts, reiz teica, ka šo vārdu ienīst, jo viņam nav freizeit, viņam ir tikai zeit. Arī mēs, šķiet, savā darbībā esam tik ļoti aizrautīgi, ka mums ir tikai zeit. Iespējams, mēs esam izņēmums, mazākums šajā jautājumā, taču gribētos cerēt, ka tā būs arī šai jaunajai paaudzei.
Aigars: Runājot par paaudžu maiņu, atsaucoties uz dažādām HR teorijām, viena izmaiņa jau ir notikusi – šī brīža jaunieši ir paaudze, kas ienāk ar pozitīvu motivāciju. Pretstatā mums, kas esam uzauguši primāri negatīvas motivācijas vadīti – nevēloties atgriezties 90. gadu trūkumā, komunistiskajā režīmā un tā laika ierobežojumos. Būtībā bēgot no tā, ko mēs negribam. Turpretim jaunā paaudze jau ir motivēta darīt tikai to, kas viņiem šķiet patiešām nozīmīgs, jēgpilns un patīkams.
Edgars: Tāpēc kapitālismam būs jāmeklē atbildes uz jautājumu – kāpēc mēs to darām? Kā vārdā tas notiek? Ja nebūs atbildes, nebūs arī darbinieku jeb sekotāju.
Aigars: Nav noslēpums, ka arī jaunajai paaudzei, neraugoties uz viņu pozitīvo motivāciju, ir savas problēmas. Viena no tām ir fokusa trūkums. Savukārt pozitīvas motivācijas cilvēkam, kas skaidri apzinās gan sevi, gan to, ko viņš vēlas panākt, kā arī savu vietu pasaulē, ir iespējamas brīnumu lietas. Es redzu augstu potenciālu caur garīguma ienākšanu ikdienas dzīvē. Jau pats fakts, ka par to runājam, nozīmē, ka ir interese.
Kapitālismam būs jāmeklē atbildes uz jautājumu – kāpēc mēs to darām? Kā vārdā tas notiek? Ja nebūs atbildes, nebūs arī darbinieku jeb sekotāju.
Rezumējot, kāds būtu mūsu nākamais izaicinājums – manā vecuma grupā un arī jūsu, manuprāt, šis mērķis ir kopīgs – netraucēt jaunajiem un palīdzēt viņiem nofokusēties, ņemot vērā mūsu pieredzi. Iespējams, nepieciešamas arī izmaiņas izglītības sistēmā utt.
Aigars: Manuprāt, ir ļoti svarīgi nemitīgi redzēt sev priekšā mērķi, kāpēc es šeit esmu. Kas ir tas, kā es varu to savu potenciālu vispilnīgāk realizēt.
Edgars: Man ļoti patīk doma par dalīšanos. Ja katrs no mums tagad padalīsies – gan vecā, gan mūsu, gan jaunā paaudze, tādējādi mēs varēsim salikt kopā to lielo bildi. Ja katrs vārīsies tikai savā burbulī, manuprāt, nekur tālu netiksim. Tik mazā valstī kā Latvija ir vajadzīga kopiena, un tikai tad būs šis izrāviens uz priekšu. Pagaidām mums ir burbulīši un viensētas.
Aigars: Te mēs atgriežamies pie tā, par ko savā grāmatā “Ādama atgriešanās” runā Ričards Rors. Viņš atgādina par vecajo un arī iesvētību tradīciju, kā tā cēlusies un kāpēc tas ir nozīmīgi. Mums šodien apkārt ir daudz vecu cilvēku, bet maz vecajo. Un tas, uz ko mums būtu jāvirzās kā sabiedrībai, lai šo vecajo (neatkarīgi no tā, kāds ir viņu vecums) klātbūtne sabiedrībā būtu jūtama. Tas palīdz jaunajai paaudzei straujāk nonākt līdz izaugsmei. Izvairīties no kaut kādām kļūdām un riteņa izgudrošanas divreiz, tādējādi palīdzot agrāk un ātrāk pievērsties tām būtiskajām lietām, kas katrai paaudzei ir savas.
