Foto

Apziņas transformācijai ir jānotiek globālā apmērā

Una Meistere

Sarunas — 13.11.2020

Saruna ar etnofarmakologu Denisu Makenu

Deniss Makena (Dennis McKenna) ir amerikāņu etnofarmakologs, pētnieciskais farmakologs, domātājs, lektors, autors un Dabas filozofijas akadēmijas dibinātājs. Vairāk nekā četrdesmit gadus viņa zinātnisko pētījumu, interešu un aktivitāšu fokusā ir halucinogēnie augi. Kā arī sinerģijas meklējumi – starp Rietumu zinātni un senajām pirmtautu zināšanām; zinātni un misticismu. Deniss Makena ir pārliecināts, ka cilvēces nākotne iespējama tikai simbiozē – starp cilvēku un dabu.

Kopā ar brāli – leģendāro un nu jau aizsaulē esošo psihedēlijas bardu Terensu Makenu – Deniss Makena pieder visu laiku uzticīgākajiem un zinošākajiem psihedēlijas advokātiem. Sākot no tās “ziedu laikiem” 20. gadsimta 70. gados, kā arī aizlieguma laikā un šobrīd – tā dēvētās psihedēlijas renesanses periodā, kuru iezīmē daudzviet pasaulē aizsāktais halucinogēno augu dekriminalizācijas process. Kopš virknē pasaules valstu atjaunoti klīniskie pētījumi par halucinogēno augu potenciāli efektīvo izmantojumu medicīnā – īpaši psihoterapijā un onkoloģiskajās saslimšanās –, tos arvien vairāk atzīst arī mūsdienu zinātne. 

Denisam Makenam ir Britu Kolumbijas Universitātes doktora grāds botāniskajās zinātnēs (1984), kuru viņš ieguvis, pētot divus Ziemeļrietumu Amazones pirmtautu rituālos izmantotos halucinogēnus – ajavasku un oo-koo-hé. Pēc tam viņš ieguva pētniecisko stipendiju Klīniskās farmakoloģijas laboratorijā Nacionālajā garīgās veselības institūtā, kas ir daļa no Stenforda universitātes Medicīnas skolas Neiroloģijas nodaļas. Viņš vadīja arī plašus praktiskos etnobotānikas pētījumus Amazones baseinā Peru, Kolumbijā un Brazīlijā. 1992.-93. gadā viņš vadīja Hoasca projektu – biomedicīnisku pētījumu par sakramentālās ajavaskas lietošanu reliģiskajā sektā UDV (União do Vegetal dibināta 1961. gadā un, kā rakstīts nolikumā, “strādā pie cilvēku evolūcijas garīgās attīstības nozīmē”.) No 2004. līdz 2008. gadam Makena bija vadošais pētnieks projektā, kura uzdevums bija noskaidrot Amazones etnomedicīnas potenciālu demences un šizofrēnijas kognitīvo deficītu ārstēšanā; to finansēja Stenlija Medicīnas izpētes institūts. Makena ir arī Heftera izpētes institūta līdzdibinātājs, valdes loceklis un etnofarmakoloģijas vadītājs; tā ir bezpeļņas organizācija, kas nodarbojas ar psihedēliskās medicīnas terapeitiskā potenciāla izpēti. Viņš ir arī viens no Amerikas botānikas padomes Konsultatīvās kolēģijas locekļiem, Dabas produktu izpētes institūta dibinātājs un izpilddirektors, fitomedicīnas un pārtikas rūpniecības neatkarīgais zinātniskais konsultants, kā arī iepriekš bijis viens no starptautiskā fitoterapijas un fitofarmakoloģijas žurnāla Phytomedicine redaktoriem. No 2000. līdz 2017. gadam Makena bija Minesotas Universitātes Garīguma un dziedniecības centra docents, kur pasniedza etnofarmakoloģiju un kursu par augu un cilvēku attiecībām.

Deniss Makena ir arī daudzu zinātnisku rakstu autors; kopā ar brāli Terensu Makenu viņš sarakstījis grāmatas “Neredzamā ainava: prāts, halucinogēni un jidzjin” (The Invisible Landscape: Mind, Hallucinogens, and the I Ching, 1994) un “Psilocibīns: maģisko sēņu audzētāja rokasgrāmata (Psilocybin: Magic Mushroom Grower's Guide, 1976). Pēdējo abi parakstīja ar pseidonīmiem O.N.Oeric un O.T.Oss, un tā – balstīta abu brāļu izstrādātajā metodē – kļuva par kulta rokasgrāmatu psilocibīna sēņu audzēšanai mājas apstākļos. Deniss Makena sarakstījis arī brālim Terensam veltītu autobiogrāfisku grāmatu “Kliedzošā bezdibeņa brālība: mana dzīve ar Terensu Makenu” (The Brotherhood of the Screaming Abyss: My Life with Terence McKenna, 2012).

2018. gadā Deniss Makena nodibināja Makenas dabas filozofijas akadēmiju (The McKenna Academy of Natural Philosophy), kas kā savu mērķi definējusi “sekmēt simbiotisku un evolucionāru partnerību ar visas planētas sentiento sugu kopību. Šāda alianse palīdzēs katalizēt cilvēku apziņas globālo transformāciju, radot jaunu filozofisku un ētisku paradigmu, kuras vērtības ir harmonijā, nevis opozīcijā, ar dabisko kārtību.” Makenas dabas filozofijas akadēmija apskata dažādas modernas un tradicionālas prakses, idejas un tehnoloģijas, kas veicina izpratni par dabu, apziņu, visumu un to saistību ar cilvēci.

Oktobra beigās akadēmija organizēja virtuālu simpoziju: “Pārmaiņu ņirba: simbiozes simpozijs” (Ripples of Change: Symbiosis Symposium), ko veidoja intensīva divu dienu lekciju, sarunu un prezentāciju programma. Meklējot risinājumus šī brīža ekoloģiskajai un cilvēku sugas krīzei, simpozija tematiskais loks variējās no taisnīguma un sociālu uzlabojumu ieviešanas pārtikas suverenitātē un ilgtspējīgās sistēmās līdz sociālām un ekoloģiskām permakultūras praksēm. Šīs sarunas joprojām iespējams noskatīties akadēmijas mājas lapā mckenna.academy.

“Šīs ir mums zināmās pasaules beigas; no tā nav jābaidās, drīzāk to vajadzētu apsveikt. Tā ir nepieciešama transformācija – mums būs tai jāiziet cauri, un tas būs skarbi,” simpozijā teica Deniss Makena. Viņš uzsvēra: “Pirmkārt, mums ir jāatmostas un jāierauga, kas notiek apkārt. Un tad mums ir jāpieņemas gudrībā. Tas nozīmē, ka mums jākļūst gudrākiem, un šī gudrība jāizpauž, radot jaunu paradigmu, jaunu izpratni par mūsu attiecībām ar Dabu un pašiem ar sevi; šo attiecību pamatā jabūt līdzcietībai un simbiozei, nevis sāncensībai un dominancei.”

Mūsu saruna notika Zoom aiznākamajā dienā pēc konferences un nedēļu pirms ASV prezidenta vēlēšanām. “Ja Tramps uzvarēs šajās vēlēšanās – vai tās nozags, jo nedomāju, ka viņš var uzvarēt godīgā ceļā –, uzskatu, ka tas iezīmēs globāla autoritārisma sākumu, salīdzinājumā ar ko Trešais Reihs izskatīties pēc bāla novilkuma. Domāju, ka tas arī šeit ir galvenais uzdevums,” bilst Makena. Sarunā viņš ir tiešs, trāpīgs un vienlaikus nezaudē sev raksturīgo humora dzirksti.

Es gribētu sākt ar Makenas dabas filozofijas akadēmiju, ko jūs iedarbinājāt pagājušajā gadā, un neseno simpoziju, kas ir jau otrais lielais pasākums, ko esat sarīkojis. Pirmais bija veltīts jūsu mirušajam brālim Terensam. Man likās interesanti, ka akadēmijas pamatideja paredz, ka tā būs mistēriju skola. Pirmā psihedēlisko mistēriju skola Rietumu pasaulē kopš leģendārās Eleusīnas Senajā Grieķijā, kas tika nodedzināta 396. gadā. Kāpēc jums ir svarīga šī mistērijas skolas ideja un kāpēc, jūsuprāt, šis ir īstais brīdis kaut ko tādu uzsākt?

Jo ir radusies vajadzība. Šajos pārejas laikos izglītība kļūst ārkārtīgi svarīga, un mēs cenšamies savienot kopā visus atšķirīgos pavedienus. Tā ir tikai ideja, patiešām. Esmu orientēts uz akadēmismu. Esmu ilgi bijis akadēmiskajā pasaulē un tikai nesen sarāvu saites ar Minesotas Universitāti, kur daudzus gadus biju pasniedzējs. Man vienkārši patīk ideja par psihedēliski orientētas akadēmijas izveidi, kas fokusētos uz dabas filozofiju un daļēji arī uz psihedēliķiem. Taču tas nav viss. Uzskatu, ka psihedēliķi ir svarīgi instrumenti, ar kuru palīdzību atjaunot zaudēto piesaisti dabai. Tāpēc esam tādā ķezā – jo esam atsvešinājušies no dabas. Mēs vairs nefunkcionējam kā dabas partneri; mēs to uztveram kā īpašnieki. Taču tas nestrādā, tāpēc mums no jauna jāmācās, kā uzturēt harmoniskās un simbiotiskās attiecības ar dabu. Es tiecos uz simbiozi, jo es tai ticu. Tā ir vienīgais, kas nostrādās. Uzskatu, ka psihedēliskā medicīna, īpaši jau dabiskie līdzekļi, tādi kā ajavaska un sēnes, ko es reizēm dēvēju par “Gajas vēstniecēm”, nes mūsu sugai svarīgu vēstījumu no pasaules sentiento sugu kopības.

Uzskatu, ka psihedēliķi ir svarīgi instrumenti, ar kuru palīdzību atjaunot zaudēto piesaisti dabai.

Man šķita, ka ir pienācis īstais brīdis. Mēs dzīvojam ļoti kritiskā laikā. Vai nu tagad, vai nekad. Man patīk dabas filozofija; tieši no dabas filozofijas radās zinātne. Taču tad zinātne kļuva ļoti redukcionistiska un kvantitatīva. Kam nav ne vainas, jo tai ir vajadzīgi šī rīki, lai varētu eksistēt. Taču ir jāatzīst, ka pastāv arī citi zināšanu veidi un ka tie tāpat ir leģitīmi - atklāsme, intuīcija un nepastarpināts kontakts ar Gajas apziņu.
Dabas filozofija apzināti ir tāds nenoteikts termins, tas ir kas lielāks un plašāks, nekā cilvēks spēj aptvert; tas ietver visu ideju spektru un ir saistīts ar mūsu sugas centieniem izprast savu lomu dabā un to, kāds ir mūsu un visas planētas liktenis. Būtībā Akadēmijas pamatu veido visas labās un progresīvās idejas.

Jūs daudzkārt esat teicis, ka kristietība ir noniecinājusi dabas vērtību un tagad mēs redzam tā sekas. Taču biežāk savā aktuālajā krīzes situācijā mēs vainojam kapitālismu un eksponenciālo pieaugumu. Jūs sakāt, ka tam saknes meklējamas daudz dziļāk. Vai jūs redzat kādu izeju? Kāda varētu būt akadēmijas loma šajā procesā?

Jūs domājat – izeju no mūsu radītā jucekļa?

Jā.

Godīgi sakot, es nezinu. Reizēm esmu optimists, reizēm neesmu. Mums kā sugai vajadzētu atmosties. To mēs zinām jau sen. Taču, lai spētu kaut ko izmainīt, tas ir jādara ātri. Ir jānotiek globālai apziņas transformācijai un pārorientācijai uz šo milzu uzdevumu – mazināt vismaz dažas arvien straujāk notiekošo klimata pārmaiņu sekas. Šodien The Guardian es lasīju rakstu par metāna izdalīšanos no okeāniem. Ziemeļu Ledus okeānā kūst metāna hidrāti, izdalot atmosfērā gigatonnas metāna. Kā siltumnīcefekta gāze metāns ir 80 reizes iedarbīgāks nekā oglekļa dioksīds. Cilvēki zināja, ka tā notiks - ka, kūstot mūžīgajam sasalumam un uzsilstot Arktikas ūdeņiem, izdalīsies metāns. Tā ir ļoti nopietna problēma, un par to gandrīz neviens, izņemot ģeofiziķus, ģeologus un citus pētniekus, nerunā. To sauc par “metāna bumbu ar laika degli”. Īsā laikā tas var būtiski ietekmēt globālo sasilšanu.
Visas šīs lietas notiek, taču mums joprojām ir iespēja iejaukties un mēģināt izdarīt maksimālo, lai šos procesus palēninātu vai pat apturētu. Bet nekas tāds nenotiks, kamēr mēs neatmodīsimies. Un šeit parādās psihedēliskie līdzekļi kā katalizators. Mums ir jāatmostas, jāsaprot, kas reāli notiek. Mums ir nepieciešama globāla atmoda, apziņas transformācija visas sugas apmērā, kas pārsniedz visus ģeopolitiskos dalījumus. Kā sugai mums ir kaut kas jādara, lai atjaunotu partnerattiecības ar dabu. Mums ir jāstrādā ar dabu, lai to izdziedinātu, jo tā ir ļoti smagi cietusi. Atgriezeniskās saites cilpas, kas globālo ekosistēmu notur līdzsvarā, ir maksimāli nospriegotas. Kādā brīdī šīs saites plīsīs, un tad būs neiespējami tās atjaunot. Sasniedzot lūzuma punktu, atgriezeniskās saites cilpas no līdzsvara uzturēšanas pāries uz destabilizācijas procesu pastiprināšanu. Neesmu planetārais eksperts, bet zinu pietiekami, lai saprastu, kādas briesmas tas radīs. Vēl jau mēs varam kaut ko būtiski mainīt, taču vispirms mūsu sugai ir jāatmostas. Šobrīd mēs tik ļoti esam iestiguši nacionālismā un ģeopolitiskajā sāncensībā…

Mums ir nepieciešama globāla atmoda, apziņas transformācija visas sugas apmērā, kas pārsniedz visus ģeopolitiskos dalījumus.

Mums kā zemes iemītniekiem ir jāstājas pretī izaicinājumam. Dažreiz es izmantoju šādu analoģiju – mēs visi atrodamies uz kuģa “Zeme”, kurš grimst. Un vienlaicīgi arī deg. Un to vada trakie, kas izbēguši no ārprātīgo iestādes. Un viņi paši pat nezina vai neaizdomājas, ka apkārt notiek kaut kas nelabs. Ir pietiekami daudz iemeslu būt pesimistam, un es tāds esmu.

Cilvēki to nevēlas dzirdēt, jo tas ir tik nomācoši; viņa vēlas dzirdēt kaut ko cerīgu. Var jau izplatīt cerīgas ziņas, taču, ja tās ir maldinošas, tad kāda jēga? Mūsu kultūra mīl pasakas, jo tās ir mierinošas. Taču tās neatspoguļo īstenību. Un saknes tam jāmeklē kristietības un citu organizēto reliģiju iespaidā. Manuprāt, tās ir daudz darījušas, lai šo jautājumu padarītu miglainu un neskaidru un veicinātu nicinājumu un necieņu pret dabu. Un tagad mēs redzam tā sekas. Tajā pašā laikā tāds kovids un citas lietas ir spēcīgs atgādinājums, ka, nē, patiesībā mērkaķi nevada šo šovu. Visu vada Daba. Un Daba ir nikna. Tā spēj likvidēt sugu, kas nepiedalās risinājumā. Tā tas vienmēr ir bijis.

Tas, vai uz Zemes saglabāsies dzīvība, mani īpaši nebaida. Uzskatu, ka biosfēra ir neticami izturīga, lai gan pēc Antropocēna tā varētu izskatīties krietni citādāka. Vienā vai otrā veidā dzīvība saglabāsies. Mēs, savukārt, varētu arī neizdzīvot. Skatoties no “lielā plāna” pozīcijas, varbūt tas arī ir labi. Varbūt mēs planētai esam kā vīruss, kā patogēns. Tiktāl jau esam gandrīz nonākuši. Taču tā kā esam piederīgi cilvēcei, labāk būtu tomēr atrast kādu risinājumu. Šie risinājumi pastāv, taču laika kļūst arvien mazāk. Mēs to visu zinājām jau pirms gadiem 30, pat 50. Jau tad sāka runāt par globālo sasilšanu. Pirms 30 gadiem visi teica: “Nav ko uztraukties, mums ir daudz laika.” Un nekas netika darīts vai tika izdarīts ārkārtīgi maz. Tagad mums varbūt ir atlikuši 10 gadi. Citi saka 15, vēl citi 20. Ir arī tādi, kas runā par pieciem gadiem vai vispār paziņo: “Aizmirstiet, ir jau par vēlu!” Es nezinu, kurš ir īstais cipars, taču zinu, ka laiks iztek.

Visu vada Daba. Un Daba ir nikna. Tā spēj likvidēt sugu, kas nepiedalās risinājumā. Tā tas vienmēr ir bijis.

Runājot par atmošanos, es nesen lasīju par pētījumu, ko veikušas Pensilvānijas un Londonas universitātes, mēģinot noskaidrot, cik sociālie aktīvisti ir nepieciešami, lai kaut ko pasaulē mainītu. Rezultāts bija 25% no visiem iedzīvotājiem. Vai uzskatāt, ka esam šo punktu sasnieguši, šo gudro un ieinteresēto cilvēku daudzumu?

Es nezinu, man trūkst datu.

Bet kāda ir jūsu iekšējā sajūta?

Protams, ka visā pasaulē ir jūtams satraukums. Varu tikai teikt, ka ceru, ka šis skaits ir sasniegts.

Ja paskatāmies, kas notiek ASV – tur satricinājumu netrūkst. Tur notiek daudz cerīgu lietu, taču vienlaicīgi arī daudz biedējošu, jo cilvēkiem, kas šobrīd ir pie varas, lielākoties interesē tikai savas varas konsolidēšana. Ja Tramps uzvarēs šajās vēlēšanās – vai tās nozags, jo nedomāju, ka viņš var uzvarēt godīgā ceļā –, uzskatu, ka tas iezīmēs tāda globālā autoritārisma sākumu, salīdzinājumā ar ko Trešais Reihs izskatīties pēc bāla novilkuma. Es domāju, ka tas šeit arī ir galvenais uzdevums. Vienīgais, kas stāv starp nacionālo fašismu un demokrātiju vismaz Amerikā, ir šīs vēlēšanas. Vienīgais, kas spēj izglābt mūsu demokrātiju ir pārliecinošs tautas pausts noraidījums šai autoritārajai pozīcijai. Tā ir mūsu pēdējā iespēja. Ja viņi vinnēs arī šajā reizē, tad nākamos četrus gadus izmantos, lai konsolidētu varu, apspiestu brīvo presi un reāli apkarotu citādi domājošos.

Man tas liek justies visai neērti, jo es, pirmkārt, kļūstu vecāks. Es tuvojos tam punktam dzīvē, pēc kura sava vecuma dēļ kļūšu neefektīvāks. Man vairs nav tādas enerģijas kā jauniem cilvēkiem. Jauniešu entuziasms un inteliģence ir iespaidīga, taču dažkārt man sev jāsaka – cik žēl, ka viņi visi ir nolemti (nosmejas). To cilvēki nevēlas dzirdēt.

Šobrīd mēs daudz runājam par dialoga nepieciešamību starp pirmtautu kopienām un moderno zinātni. Jūs ļoti labi pārzināt abas puses. Vai uzskatāt, ka Rietumu zinātne mainās un kļūst atvērtāka šādam dialogam?

Uzskatu, ka psihedēliķu jomā zinātne sāk kļūt atvērtāka. Tas, ka psihedēliskie līdzekļi tiek akceptēti, ir viena no cerīgajām zīmēm. Tie vairs nav tik stigmatizēti kā agrāk. Tiek atzīts, ka tie ir dziedinoši un var daudziem palīdzēt. Medicīna – biomedicīna, ja vēlaties, kas ir ārkārtīgi stingra nozare, – sāk pavisam lēnām pieļaut ideju, ka psihedēliķiem tajā ir vieta. Tā ir cerīga zīme, taču jautājums ir šāds: vai tā atzīs pirmtautu ieguldījumu un iesaistīs tās dialogā? Tām ir jāpiedalās, jo tās tik ilgi ir bijušas šo augu un zināšanu pārvaldītājas.

Medicīna – biomedicīna, ja vēlaties, kas ir ārkārtīgi stingra nozare, – sāk pavisam lēnām pieļaut ideju, ka psihedēliķiem tajā ir vieta.

Vēsturiski vienmēr bijis tā, ka šādos gadījumos Rietumu zinātnei līdzi nāk industriālais kapitālisms un vienkārši paņem to visu, attīsta, nopelna ar to un ārkārtīgi reti atdod kaut ko atpakaļ. Taču arī pirmtautu kopienas to ir atskārtušas un saka – paga, paga, šīs ir mūsu zināšanas, mūsu noslēpumi, mūsu ārstniecība. Un lai gan pasaulei tas viss ir nepieciešams vairāk nekā jebkad, viņiem ir visas tiesības teikt – mēs vēlamies tikt atzīti un piedalīties, nebūt tikai upuri, kā tas, ar retiem izņēmumiem, vienmēr ir bijis.

Mani kaut kādā ziņā iedrošina vairākas stārtapu kompānijas, kas vēlas psihedēliķus – viņu uzmanības centrā galvenokārt ir psilocibīns – ieviest medicīnā. Viņi ļoti skaisti runā par to, ka pirmtautas no tā būs ieguvējas un tiks pieaicinātas pie lemšanas. Nu, redzēsim. Uzskatu, ka nolūki viņiem ir labi. Nav tā, ka viņi būtu kaut kādi sliktie, viņi vienkārši ir iepinušies šajā kapitālisma domāšanas, korporatīvisma, peļņas gūšanas tīklā, taču viņiem ir jāpieņem un jāsaprot, ka tas nav vissvarīgākais. Tas ir viens aspekts, taču tas nav vissvarīgākais. Es neesmu no tiem, kas apgalvo, ka, ja visi lietotu psihedēliķus, tad visi atmostos un justos brīnišķīgi. Tā ir vienkāršošana. Es uzskatu, ka daudziem psihedēliķi var kļūt par palīgrīku, par katalizatoru. Lai atmostos, psihedēliķi ir labs katalizators; tie spēj atmodināt daudzus. Taču nākošais solis ir pieņemšanās gudrībā. Mums ir jāatmostas un jāpieņemas gudrībā. Mums ir jākļūst gudriem, un mums tas ir jādara ātri. Mums jāpieņem gudri, psihedēlisko atklāsmju instruēti lēmumi. Tas ir visgrūtākais darbs. Kā paņemt šīs atklāsmes un ieviest praksē – tā, lai tās reāli ietekmētu cilvēku dzīvi un mūsu nākotnes plānus. Tā ir grūtā daļa, jo jāpieņem smagi lēmumi. Cilvēkiem nāksies mainīt savu dzīvi ļoti pamatīgi un ļoti ātri – jo mēs tik ilgi to visu esam ignorējuši, ka nu ir atlicis pavisam maz laika. Ir jārīkojas.

Es ceru, ka vēl nav par vēlu. Mani satrauc, ka visas šīs biedējošās globālās problēmas ir radījušas tendenci vienkārši padoties, sakot, ka ir par vēlu, neko vairs nav iespējams pasākt. To mēs redzam ASV politiskajā frontē, kur Tramps un viņa pakalpiņi tik totāli ir salaiduši dēlī šo kovida lietu, ka tagad viņi paziņo – ziniet, mēs pat necentīsimies apkarot pandēmiju vai jebkādā veidā to kontrolēt – ja deg, lai deg. Tas ir briesmīgi. Turklāt tas ļoti konkrēti pasaka, ka cilvēka dzīvība viņiem nav vērtība. Viņu vērtība ir vara, un tam nekas nedrīkst stāties ceļā. ASV jau ir miruši simtiem tūkstoši. Inficēto līkne eksponenciāli pieaug, un ir pavisam skaidrs, ka šī gada beigās būs pusmiljons mirušo un vairāk nekā septiņi miljoni inficēto. Tas ir ārprāts. Tā nebūtu jābūt. To varētu palēnināt. To varētu apturēt. (Nopūšas.)

Attiecībā uz kovidu, šis vīruss arī ir dzīvs organisms un tādējādi daļa no Gajas. Vīrusa pirmais vilnis smagi skāra pirmtautu kopienas Brazīlijā un Peru. Bija bažas, ka, nomirstot cilts vecākajiem, zudīs arī visas senās zinības. Taču no saviem draugiem šajās kopienās esmu dzirdējusi, ka viņi ir atklājuši veidu, kā tikt galā ar šo vīrusu, viņi komunicē ar Gaju. Vai modernā zinātne var no tā kaut ko mācīties, nevis vienkārši pēc iespējas ātrāk radīt vakcīnu?

Kovidam nav mīluļu. Tas uzbrūk visiem, arī pirmtautu kopienām, kas jau tāpat ir pakļautas visāda veida spiedienam no dažādām pusēm. Šis vienkārši ir kārtējais trieciens. Cerams, ka viņu augu zināšanas palīdzēs viņiem ar to tikt galā, jo, iespējams, tas ir vienīgais, kas viņiem ir; skaidrs, ka palīdzību no sabiedriskās veselības aģentūras viņiem nav, ko gaidīt. Īpaši jau Brazīlijā, kuras politika ir ekocīds un genocīds; Bolsonaru režīms pirmtautu ciltis neuzskata par cilvēkiem – tā ir zemāka rase un viņus iznīcināt ir pilnīgi normāli.

Tas mani satrauc. Kad kaut kas tāds notika iepriekšējo reizi, Eiropa pirms Otrā pasaules kara piedzīvoja fašisma uzplaukumu. Skaidrs, ka neesam ne velna no tā mācījušies. Tagad mēs to redzam. Turklāt tagad tam ir potenciāls izvērsties vēl ļaunāk, jo mums ir vairāk tehnoloģiju, kā novērot un kontrolēt cilvēkus un viņu uzvedību. Protams, tos pašus instrumentus var vērst arī pret fašistiem. Cerams, ka tā arī notiks. Kā cilvēks, kam tuvojas 70, es vienkārši gribēju mierīgi pavadīt pensijas gadus (nosmejas). Taču es nespēju ignorēt to, kas notiek. Man nav nekādu ilūziju, ka manam darbam varētu būt kāds īpašs iespaids, taču ir jādara tas, ko vari darīt. Mēs psihedēliskajā kopienā saprotam, ka psihedēliķi savā veidā ir dvēseles zāles – zāles, kas ne tikai dziedina atsevišķus cilvēkus, bet dziedina kultūras un kolektīvo. Zāles, kas varbūt izdziedinātu arī Zemi, ja pietiekami daudz cilvēku atmostos. Tās darbojas gan kolektīvajā, gan individuālajā līmenī. Tās ir mūsu visvērtīgākās zāles. Tikai pēdējo apmēram piecu gadu laikā tās sāk pieņemt medicīnā, kaut gan gandrīz visur tās joprojām ir aizliegtas. Lai gan tas mainās – ne tik ātri, kā vajadzētu, bet mainās.

Lielāko daļu savas karjeras jūs esat veltījis zinātniskiem pētījumiem par ajavasku un pats to lietojis vairāk nekā 40 gadus. Vai esat sapratis, kā ajavaska darbojas – visos aspektos?

(Smejas.) Nē, nedomāju gan. Vai es pilnībā saprotu, kā tā darbojas? Īsti nē. Farmakoloģiskajā līmenī – jā. Taču es uzskatu, ka ajavaskai vēl ir daudz, ko mums mācīt, tāpat kā visiem citiem psihedēliķiem. Tie ir mūsu koevolucionārie partneri, patiesi simbiotiski partneri, kas bijuši ar mūsu sugu tūkstošiem gadu, iespējams, pat miljoniem. Ir gana spēcīgi argumenti apgalvojumam, ka mūsu koevolucionārās attiecības ar sēnēm ir vairākus miljonus gadu senas – jau no laikiem, kad attīstījās hominīdi. Sēnes bija skolotāji, kas mācīja mums, kā izmantot savu prātu. Tās palīdzēja mums radīt valodu un līdzīgas lietas. Tās joprojām mūs māca. Ir tik daudz, ko mēs varam no tām mācīties. Taču apkārt notiekošais liek saprast, kas šo mācību mēs neesam īpaši labi uzņēmuši. Mums joprojām būtu daudz kas jāmācās no šiem augiem, taču mēs, tieši pretēji, tiecamies tos aizliegt vai iznīcināt to biotopus. Iznīcinot biotopus, netiek iznīcināti tikai augi, bet arī mūsu dzīves telpa. Tā ir daudzpakāpju iznīcināšana, kas atstāj iespaidu uz sociālo, kultūras un bioloģijas līmeni.

Uzskatu, ka ajavaskai vēl ir daudz, ko mums mācīt, tāpat kā visiem citiem psihedēliķiem. Tie ir mūsu koevolucionārie partneri, patiesi simbiotiski partneri, kas bijuši ar mūsu sugu tūkstošiem gadu, iespējams, pat miljoniem.

Mēs zinām, ka  ajavaska palīdz cilvēkiem, taču ir grūti ar to veikt placebo kontrolētus klīniskos pētījumus. Kādas, jūsuprāt, ir Rietumu pasaules iespējas ar to strādāt? Kādā intervijā jūs minējāt, ka jūs to redzat kā psihoterapijas un šamaniskās terapijas sintēzi.

Uzskatu, ka tas ir vienīgais veids, kā to var efektīvi izmantot medicīnā. Psihoterapija būtībā ir vecāks modelis un, manuprāt, tam ir jāpārņem vai jāiemācās šamaniskā pieeja, to neimitējot. Jo tā tas nedarbojas, taču var pārņemt noteiktus elementus no ceremoniālā konteksta tradīcijām. Kā zināms, psihedēliķu lietošanai ir svarīga vide. Uzskatu, ka tradicionālā, klīniski psihoterapeitiskā pieeja šīm vielām nav piemērota. Tām ir nepieciešams konteksts, iestatīta vide; ir svarīgi, kā šī vide ir organizēta. Pirmtautas to ir darījušas tūkstošiem gadu; viņi zina, kā tas jādara. Mums vajadzētu viņos ieklausīties, mācīties no viņiem, kā to efektīvi izmantot. Varbūt arī psihoterapijai var būt kāds pienesums…

Psihoterapija būtībā ir vecāks modelis un, manuprāt, tam ir jāpārņem vai jāiemācās šamaniskā pieeja, to neimitējot.

Es nezinu, ko vēl par to varētu teikt. Pastāv iespēja radīt sintēzi. Psihiatrija un garīgās veselības aprūpe šobrīd darbojas noteiktā ekonomiskā modelī. Ja cilvēkam ir vajadzīga kādas garīgās veselības problēmas ārstēšana, tad, ja viņam paveicas, viņš tiek pie terapeita uz 10 minūšu garu sarunu vai ko tamlīdzīgu. Viņš iziet no kabineta ar recepti, visbiežāk uzrakstītu kādam SSRI antidepresantam, kas problēmu nekā neatrisina. Viņam zāles jālieto visu dzīvi vai vismaz ļoti ilgu laiku. Taču šīs zāles vienkārši nomaskē problēmu – tās patiesībā neko neārstē. Ar psihedēliķiem šāds modelis nedarbojas. Lai efektīvi lietotu psihedēliķus, terapeitam ar pacientu ir jāpavada daudz laika kopā. Un mūsdienu biomedicīniskajā modelī laiks ir nauda. Terapeitam ir jāsagatavo pacients šai pieredzei, viņam jābūt kopā ar pacientu, kamēr šī pieredze vai pieredžu sērija norisinās, un viņam jāpalīdz pacientam integrēt to, ko viņš ir uzzinājis. Tas prasa vairāk par dažām minūtēm – tas prasa dienas un mēnešus ciešā saistībā ar pacientu. Kā to ieviest? Kā to apmaksāt? Apdrošināšanas kompāniju struktūra neparedz segt kaut ko tādu.

Viena no būtiskākajām pārmaiņām ir dekriminalizācijas kustība, kas jau ir sākusies – ASV un Kanādā noteikti, iespējams, arī Eiropā. Nevienu no šiem augiem nevajadzētu aizliegt. Mums nav tādas morālās autoritātes, lai drīkstētu to izlemt.

Mēs radām situāciju, kurā, ja esi turīgs, tu vari atļauties šāda veida terapiju. Ja neesi, tad vari doties uz tradicionālākām iestādēm. Vari doties uz retrīta centriem. Lielākā daļa no tiem – neatkarīgi no tā, vai tie atrodas ārvalstīs vai nē – pilnīgi noteikti darbojas uz likumības robežas. Nav saprotams, vai tie vispār ir legāli. Man gribētos sagaidīt to brīdi, kad šie centri drīkstēs darboties atklāti un būs pieejami vietējiem iedzīvotājiem, tiem ir jābūt orientētiem uz vietējo kopienu. Es iztēlojos, ka reiz ikvienā mazā miestiņā būs šāda veida veselības centrs. Daudz kur jau tādi ir, tikai tie darbojas pagrīdē. Ja tie darbotos atklāti, tad starp dažādām citām dziedniecības iespējām cilvēkiem tiktu piedāvāta arī psihedēliskā terapija. Un tā balstītos dabiskajos psihedēliķos – sēnēs, ajavaskā u.tml. –, nevis sintētiskajos psihedēliskajos farmakoloģiskajos produktos. Šobrīd diemžēl ir tā, ka cilvēki, kas izvēlas lietot dabiskos psihedēliķus tradicionālā vidē, var tikt saukti pie atbildības, kamēr tiem, kas vēlas doties citā virzienā, tas ir atļauts. Tas vienkārši nav pareizi.

Viena no būtiskākajām pārmaiņām ir dekriminalizācijas kustība, kas jau ir sākusies – ASV un Kanādā noteikti, iespējams, arī Eiropā. Nevienu no šiem augiem nevajadzētu aizliegt. Mums nav tādas morālās autoritātes, lai drīkstētu to izlemt. Taču mēs jau esam uzņēmušies šo autoritāti, un tas ir galīgi nepareizi. Tā vietā ir skaidri jāpasaka, ka neviens augs, neviens organisms nav nelegāls. Regulējumiem būtu jābūt tikai par to, kā augi tiek lietoti un kas viņus lieto. Tad, manuprāt, daudzi no šiem veselības centriem varētu iznākt no pagrīdes un sākt darboties atklāti.

Būtu svarīgi noslēgt vienošanos ar pirmtautu ciltīm, kas ir šo augu un zināšanu pārvaldītājas. Rietumnieku došanās uz Dienvidameriku lietot ajavasku jau ir bēdīgi slavens fenomens – tam ir gan slikti, gan labi aspekti, taču jebkurā gadījumā tas atstāj ietekmi uz šīm trauslajām kultūrām. 

Būtu svarīgi noslēgt vienošanos ar pirmtautu ciltīm, kas ir šo augu un zināšanu pārvaldītājas. Rietumnieku došanās uz Dienvidameriku lietot ajavasku jau ir bēdīgi slavens fenomens – tam ir gan slikti, gan labi aspekti, taču jebkurā gadījumā tas atstāj ietekmi uz šīm trauslajām kultūrām. Gribētos redzēt šo vienādojumu apgrieztā veidā – vediet ārstnieciskos līdzekļus pie cilvēkiem, nevis cilvēkus pie ārstnieciskajiem līdzekļiem. Sadarbojaties ar šīm ciltīm šo līdzekļu ieguvē, lai viņi tos var piegādāt uz Ziemeļamerikas un Eiropas centriem, saņemot labu samaksu par savu darbu. Apstādot lielus laukus ar augiem, kas vajadzīgi ajavaskai, to var pārvērst ekonomiskā ieguvumā visiem, nepiesaistot pārāk daudz svešas naudas un neielaižot pārāk daudz svešinieku savā kultūrā. Skaidrs, ka daudzi vēlas turp doties un to piedzīvot uz vietas, taču tiem vajadzētu būt retiem izņēmuma gadījumiem. Šī, lūk, atkal ir daļa no atmodas procesa – kā uzturēt attiecības ar psihedēliskajiem līdzekļiem globālā apjomā? Attiecības, kas būtu patiesi simbiotiskas un dotu labumu visiem iesaistītajiem – pirmtautu kultūrām, augiem un cilvēkiem, kam nepieciešama dziedināšana.

Lūdzu, pastāstiet par pētījumu, kur jūs strādājāt pie ajavaskas neiroatēlveides izpētes. Kādi bija šī pētījuma visbūtiskākie un pārsteidzošākie atklājumi?

Šis darbs tapa ļoti sen. Kopš tā laika šajā jomā izdarīts diezgan daudz kas vēl. Hordi Riba no Spānijas, kurš diemžēl nesen nomira, bija vadošais ajavaskas pētnieks no neirozinātniskās perspektīvas. Taču atgriežoties pie mūsu pētījuma… 90. gadu sākumā mēs Brazīlijā veicām biomedicīnisku pētījumu, kurā piedalījās brīvprātīgie no UDV reliģiskās kopienas. Mēs definējām vairākus parametrus, veicām gan psiholoģisko, gan farmakokinētisko receptoru skrīningu, izmantojot trombocītus, un tamlīdzīgi. Viens no svarīgākajiem atklājumiem bija kāda interesanta anomālija. Mūsu jautājums bija naivs – vai ajavaskas lietotājs bioķīmiskā ziņā kaut kā atšķiras no nelietotāja? Vai pastāv kāds bioķīmiskais marķieris? Un mēs kaut ko arī atradām – atklājās, ka ajavaska – taču ne citi psihedēliķi, ajavaska šajā ziņā ir unikāla – palielina serotonīna transportieru apjomu uz smadzenēm. Serotonīna transportieri ir tie, uz ko iedarbojas SSRI antidepresanti. Tie ir proteīni presinaptiskajā neironā, kas atkārtoti uzņem neirotransmiteri. Farmakoloģijā tas tiek apzīmēts ar terminu ‘augšupregulācija’ (upregulation), un mēs atklājām, ka serotonīna transportieri tiek augšupregulēti – turklāt ļoti manāmi, salīdzinot ar cilvēkiem, kuri nebija lietojuši ajavasku, bet bija no tās pašas vecuma un ekonomiskās grupas.

Mēs īsti nesapratām, ko tas nozīmē. Iedziļinājāmies pieejamajā literatūrā un uzzinājām, ka ir vesela rinda patoloģiju, kas tiek saistītas ar anormālu šo transportieru deficītu jeb, citiem vārdiem sakot, ‘lejupregulāciju’ (downregulation). Dziļa depresija, alkoholisms, pašnāvnieciskas vai slepkavnieciskas tieksmes utt. – visām šīm disfunkcionālajām kopām pamatā ir ne vien anormāls serotonīna transportieru, bet arī citu neirotransportieru deficīts. Tas saskanēja ar to, ko bijām atklājuši psiholoģiskajā skrīningā. Strukturētajās psiholoģiskajās intervijās visi pētījuma subjekti vairāk vai mazāk stāstīja vienu un to pašu – ka UDV viņi nonākuši personiskas vai garīgas krīzes stāvoklī. Izmisumā. Visbiežāk viņus turp aizvedis kāds draugs vai sektas pārstāvis. Tur viņi lietoja ajavasku un piedzīvoja atklāsmes.
Subjektu sākotnējā pieredze bija bijusi diezgan biedējoša, taču viņi bija arī uzzinājuši, kurp dodas pa savas dzīves ceļu. Daudzi uzķēra šo ziņu – ka ir jāmainās, ka jāmaina virziens. Lielākā daļa no viņiem, būtībā visi, stāstīja, cik ļoti svarīga viņiem ir gan ajavaskas lietošana, gan UDV atbalstošā vide. Viņi mainīja savas dzīves. Daudziem, iespējams, lielākajai daļai, bija problēmas ar alkoholu, dažiem ar narkotikām vai kaut ko citu. Taču ajavaska viņus bija izdziedinājusi; viņi uzskatīja, ka, kamēr vien viņi paliks UDV un regulāri lietos ajavasku, tikmēr noturēsies uz pareizā ceļa. Tas pilnībā atbilda tam, ko mēs atklājām bioķīmiskajā līmenī. Mēs atklājām, ka šī augšupregulācija būtībā atgrieza trūkstošos proteīnus. Mums nebija tādu instrumentu, lai noteiktu, ka tobrīd viņiem bija šis deficīts – tas prasītu citu aprīkojumu –, taču mēs to secinājām pēc izveidotajiem psiholoģiskajiem profiliem. Subjekti uzskatīja, ka, kamēr vien viņi regulāri lietos ajavasku, viņi spēs dzīvot produktīvu dzīvi. Un lielākā daļa tā arī darīja – viņi tika pāri savām atkarībām, tika pāri savām problēmām, kļuva daudz laimīgākie un produktīvāki cilvēki.  

No tā varēja secināt, ka ajavaska aptur šo deficītu bioķīmiskajā līmenī. Nebija zināms, vismaz tolaik, nekas cits, kas to spētu. Pieņemu, ka tagad ir vielas, kas spēj “pacelt” šos transportierus, bet toreiz tas likās gandrīz vai pārāk labi, lai būtu taisnība. Jums ir uzvedības problēma, un tad ir šāds bioķīmisks mehānisms, kas var to apturēt. Skaidrs, ka šie subjekti bija citādāki nekā būtu kontroles grupa. Man liekas, būtu svarīgi to izpētīt tālāk. Mums to tā arī neizdevās izdarīt, taču to būtu vērts papētīt.

Viens no pētījuma secinājumiem bija tāds, ka augšupregulācija ir pārejoša. Ja neturpina lietot ajavasku, pēc dažām nedēļām tā pazūd. UDV centrā ajavaska tika lietota ik pa divām nedēļām. Tas, viņuprāt, ir optimālais biežums. Un tas precīzi atbilst augšupregulācijas un lejupregulācijas ciklam.
Neirālā zinātne pamazām sāk atzīt dažus no šiem pieņēmumiem; apstiprinošie dati krājas. Tas ir labi, un es vēlētos, kaut Jordi vēl būtu ar mums, lai turpinātu savu darbu. Taču ir arī citi cilvēki, kas pie tā strādā.

Interesanti, ka serotonīns ir plaši sastopams augu valstī, kur tas darbojas kā aizsargājošs savienojums – piemēram, nātru lapās. Un tas ir arī būtisks mūsu centrālās nervu sistēmas neirotransmiteris. Psihoaktīvie triptamīni potenciāli ir atrodami 4850 augstāko augu sugās. Savā ziņā tas apliecina dabas inteliģenci jeb, atsaucoties uz jūsu bieži citēto izteikumu, ka “daba ir konstruktors”.

Serotonīns un citi neirotransmiteri augos ir plaši izplatīti, tāpat kā to psihedēliskie atvasinājumi, tādi kā DMT (dimetiltriptamīns). Tās ir koevolūcijas sekas. Augu fotosintēze rada daudzveidīgus organiskos savienojumus; tie būtībā ir augu valoda. Un augi tos izmanto, lai komunicētu ar visu savā apkārtējā vidē – insektiem, sēnēm, baktērijām, citiem augiem, zālēdājiem un, protams, arī mums, cilvēkiem. Tos var uzskatīt par tādām kā vēstītājmolekulām. Augi uzvedību aizstāj ar biosintēzi; tie reaģē uz savu vidi un optimizē savas attiecības caur biosintēzi, caur ķīmiju. Tas nav pārāk pārsteidzoši, aptverot, ka augi šos neirotransmiteriem līdzīgos savienojumus izmanto ekosistēmas līmenī. Attīstoties kompleksai nervu sistēmai, kāda, piemēram, ir zīdītājiem, daudzi no šiem savienojumiem tiek internalizēti – iegūst iekšēju signālu pārvades funkciju, kas būtībā tad arī ir šie neirotransmiteri. Tie ir signālu pārvades molekulas smadzenēs. Tāpēc nav īpaši pārsteidzoši, ka daži no šiem augu savienojumiem sader ar mūsu serotonīna un citu neirotransmiteru receptoriem. Jo reiz mēs visi izcēlāmies no viena universāla senča. Mūsu bioķīmija līdzinās visiem pārējiem organismiem – no visprimitīvākā līdz visattīstītākajam. Un tas arī būtībā viss.

Reiz mēs visi izcēlāmies no viena universāla senča. Mūsu bioķīmija līdzinās visiem pārējiem organismiem – no visprimitīvākā līdz visattīstītākajam.

Atgriezīsimies pie kovida. Visbīstamākā lieta šī vīrusa sakarā ir mūsu imūnsistēmas spēcīgā reakcija. Kovids nav slepkava per se, bet ir organisms, kas meklē nēsātāju. Mans jautājums ir šāds – vai ajavaska vai psilocibīns varētu mums, mūsu ķermenim ļaut pieņemt situāciju un iemācīt līdzāspastāvēšanu šim konkrētajam vīrusam, kā arī, iespējams, potenciālajiem nākotnes vīrusiem? Citiem vārdiem sakot, vai psihedēliķi ir saistīti ar imunitāti?

Tā varētu būt. Tādā nozīmē, ka psihedēliķi modulē imūnsistēmu – tie var to aktivizēt. Taču to var izdarīt arī daudzas citas lietas, piemēram, medicīniskās sēnes, kas nesatur psilocibīnu. Daudzi augu savienojumi aktivizē imūnsistēmu, un lielākajā daļā gadījumu tā ir aizsardzība. Kovids ir ļoti viltīgs. Viena no problēmām ir tāda, ka tas var likt ķermenim reaģēt pārāk spēcīgi – izsaucot pastiprinātu imūnreakciju, kas jau kļūst destruktīva. Taču es nezinu, mana kompetence tiktāl nesniedzas (nosmejas).

Kas tā ir par vietu, kurp mūs aizved psihedēliķi, – vienalga, vai tā būtu ajavaska, sēnes, San Pedro kaktuss vai vēl kaut kas? Kur tieši mēs nokļūstam?

Es nezinu (smejas).

(Arī smejas.) Jūs tur esat bijis daudzas reizes, tomēr nezināt, kur tas ir?

To īsti zināt nevar. Neuzskatu, ka tā gluži ir cita vieta – tādā citas dimensijas vai tamlīdzīgā nozīmē, lai gan tāds iespaids var rasties. Domāju, ka tā atklāj tos mūsu iekšējās realitātes aspektus, kas parasti ir apslēpti, kam mēs netiekam klāt, jo dzīvojam burbulī.

Šo burbuli sauc par noklusējuma režīma tīklu. Reizēm es to dēvēju par “realitātes halucināciju” – tas ir realitātes modelis, ko mūsu smadzenes uzbūvē, lai padarītu pasauli saprotamu. To vienādā mērā raksturo gan tas, kas tur netiek, gan tiek “ielaists” iekšā. Lielāko daļu laika mēs mitināmies šajā trūcīgās realitātes modelī, taču tā nav īstā realitāte. Jo īsto realitāti mēs nespējam tiešā veidā uztvert – starp mums un nepastarpinātu realitātes apzināšanos ir novietoti sensorie un visi citi iespējamie filtri. Psihedēliķi uz laiku tos atslēdz; tie spēj uz laiku atvienot šo noklusējuma režīma tīklu. Tā var ieraudzīt tos aspektus mūsu attiecībās ar ārējo un iekšējo pasauli, kas normālā stāvoklī ir apspiesti, jo nav nepieciešami izdzīvošanai. Tas ir noderīgi, taču noklusējuma režīma tīkls ir nepiekāpīgs. Tiklīdz psihedēliķu iedarbība beidzas, tas atjaunojas.
Man patīk izmantot analoģiju ar datora restartēšanu. Mūsu dators reizēm nonāk līdz punktam, kad vienīgais, ko vēl iespējams pasākt, ir to restartēt. Sistēmā ir pārāk daudz “nogulsnējumu” – nezinu, kā tos sauc datorterminoloģijā. Tas pats notiek arī ar bioloģiskajām sistēmām. Tāpēc mēs nonākam šajos dīvainajos uzvedības režīmos, no kuriem nav iespējams tikt laukā. Tiem pamatā ir parasta, bet slikti pielāgojama uzvedība, kas manifestējas tādās parādībās kā atkarība, depresija, traumas utt. Psihedēliķi ir noderīgi šādu kaišu dziedināšanai, jo ļauj uz brīdi iziet no šī rāmja, atiet malā un paskatīties uz to visu bezkaislīgi. Tad var saskatīt to, kas ir nepareizi un ko nepieciešams mainīt. Un ja to pareizi integrē… Jo īstais darbs sākas jau pēc tripa vai pēc retrīta. Ir jāsaprot, ko tu vēlies darīt ar šo informāciju, kas iegūta atklāsmes stāvokļos. Var turpināt dzīvot, ignorēt to visu un vienkārši noglabāt atmiņā kā ļoti interesantu pieredzi, kas nekā neietekmē tavu dzīvi; vai arī ir izvēle atzīt, ka esi uzzinājis kaut ko ļoti vērtīgu. Tas ir jāatzīst un, dzīvojot tālāk, jāmaina sevi. Tās var būt gan nopietnas izmaiņas, gan arī pavisam vienkāršs domāšanas vai uzskatu pieregulējums jeb perspektīvas maiņa.

Uzskatu, ka psihedēliķi ir vērtīgi ar to, ka ļauj tev mainīt skatpunktu uz pasauli. Tie ļauj to padarīt saderīgāku ar laimi un funkcionalitāti. Tāpēc psihedēliķus bieži dēvē par “augiem-skolotājiem”. Esmu kritizēts par šāda termina lietošanu, kas augiem piedēvē cilvēcisku kvalitāti, taču tie ir dabas elementi, no kuriem mēs mācāmies, tātad savā ziņā tie ir skolotāji.

Uzskatu, ka psihedēliķi ir vērtīgi ar to, ka ļauj tev mainīt skatpunktu uz pasauli. Tie ļauj to padarīt saderīgāku ar laimi un funkcionalitāti. Tāpēc psihedēliķus bieži dēvē par “augiem-skolotājiem”.

Man patika, kā konferences beigās jūs citējāt Sokratu: “Gudrība sākas ar brīnīšanos”. Vai var teikt, ka prasme saskatīt brīnumus ir jūsu – un jūsu mirušā brāļa Terensa Makenas (tādā nozīmē, ka jūs turpināt iet to pašu ceļu) – dzīves būtība?

Jā, tā varētu teikt. Brīnīšanās ir laba lieta, to vajag attīstīt. Jo, ja paskatās uz pasauli, tad tā ir brīnišķīga un apbrīnojama, un noslēpumaina, un skaista. Tā ir kas vairāk, nekā mēs jebkad spētu apjēgt, taču tik daudz mēs zinām – tā ir apbrīnojama. Pa vidu visai šai tumsai, satraukumam un bažām mums nevajadzētu aizmirst brīnīties un būt ziņkārīgiem. Ziņkāre darbina zinātni.

Pa vidu visai šai tumsai, satraukumam un bažām mums nevajadzētu aizmirst brīnīties un būt ziņkārīgiem. Ziņkāre darbina zinātni. 

Visizcilākie zinātnieki (nesaku, ka esmu viens no viņiem, es esmu viduvējs zinātnieks) un arī vislabākie cilvēki ir tie, kas realitāti uztver kā bērni. Zinātnei un centieniem izprast pasauli būtu jābūt kā jautrai rotaļai. Tas ir darbs, bet to jādara ar prieku. Zinātnieki, kas tā arī dara, ir tie labākie. Tādi cilvēki kā Einšteins pasauli uztvēra tieši ar šādu pārliecību. Tāpēc nebaidieties būt pārsteigti. Jo pasaule ir pārsteidzoša un brīnumaina. Tāds, šķiet, ir mans vēstījums.

Paldies!

Dennis McKenna_fragmentArterritory on Vimeo.