Cilvēkam ir jāsastop sava tumsa
Ainārs Ērglis
Saruna ar Gustavu Terzenu
“Savā šī brīža dzīves punktā es vairos pieķerties kādai konstruētai identitātei...”mūziķis”, “žurnālists”, “ceļotājs”, “raidījumu vadītājs”, “dīdžejs”... Tās ir čaulas, kurās esmu bijis, bet īsti sevi ar tām vairs nesaistu. Būtībā es dikti samulstu, kad man prasa – kas tu esi? Ko mums rakstīt titros? Visbiežāk atrunājos ar nomināciju “pilna laika tēvs un vīrs,” bet arī tas nav līdz galam patiesi... Šobrīd visdrīzāk par sevi varētu teikt “meklētājs”...”jautātājs”...”vērotājs”...”ļāvējs”...”nezinātājs”...”jutējs”... Esmu procesā...ceļā,” saka Gustavs Terzens. Un mūsu saruna ir par ceļu. Tā slazdiem, karuseļiem un plūsmu.
Tu esi dīdžejs, žurnālists, filmu līdzautors, “ētera personība”, lai ko arī šis mistiskais termins nozīmētu... Kas tev pašam šķiet svarīgi no šī visa, ko esi darījis vai dari, sevis raksturošanai?
Redzi, tā ir tā lielā lieta, kad tu saproti, ka kāda acīs esi kaut kāda patība, sens stāsts un ka, ar tevi satiekoties, joprojām mēģina ielikt tajā rāmī, kaut tu pats jau sen esi prom. Esi cits cilvēks, cita esības forma. SWH Rock joprojām griežas džinglu pakete, kuru esmu ierunājis, kaut jau pulka gadus tur vairs neesmu, un man aizvien nāk klāt cilvēki un saka – vecīt, tu vakar baigi labi pa radio pateici.
Mani arī bieži mulsina, ka mani dēvē par mūziķi, jo patiesībā esmu tikai flirtējis ar mūziku. Par mūziķi sevi varētu dēvēt mana sieva, jo viņa ir pabeigusi konservatoriju un mūziku spēlē profesionāli. Es drīzāk izbaudīju kaut kādus elkdievības pamošanās laikus, kad gribējās būt baigajam metālistam vai vēl kaut kam, un pietiekami augstā līmenī iemācījos spēlēt ģitāru. Ierakstīju ar domubiedriem SIA RADIKAL vienu albumu, un, kā izrādījās, tik arī manī bija tā kapacitāte. Tātad es neesmu mūziķis, es tikai piepildīju vienu savu sapni. Taču kā hobijs mūzika man ir palikusi. Es nevaru teikt, ka nespēlēšu, jo šo manu talantu kāds dod no iekšpuses. Un nedarīt, neattīstīt to, ko tev dod, tā ir necieņa pret savu dvēselisko pusi. It īpaši tagad, gaidot pāreju uz dzīves otro pusi.
Cik tev ir gadu, starp citu?
Tikko palika 39.
Būtībā tu jau esi daļējā pārejā, vismaz no nodarbošanās viedokļa – tu kā autors līdzdarbojies Vides filmu studijā un esi pilna laika tēvs.
Redzi, tā neīstenā patība jeb konstrukts par sevi – līdz kādam brīdim tā palīdzēja un tad vienā mirklī sāka traucēt. Tu sāc it kā pats no savas dzīves izvairīties, jo tā neizbēgami mutuļo uz augšu. Tev ir iedots kaut kāds starta kapitāls, kuru tu visu laiku slāpē ar dzīves virspusi, jo tā ir ērti. Un, kad šķietami esi pa īstam ērti iekārtojies, nāk kāds trieciens, kāds vilnis, kas noteš no kājām. Jeb kādā mirklī tev atveras acis un tu nostājies pats savā dzīvē, nevis konstruktos.
Tu tagad runā pēc savas pieredzes?
Mana dzīves ķīla jeb dzelonis miesā, dēvē kā gribi, tas “āķis”, kas neļauj par daudz pacelties un visu laiku mānīt sevi ar slīdēšanu pa dzīves virspusi, ir attiecības. Jebkādas. Ar sievu, ar līdzcilvēkiem, sevi. Attiecības kā elements. Jo aiz visa tā konstrukta, aiz tā visa lieluma un vārda stāv viens nedrošs, sadrumstalots un sevi meklējošs cilvēks. Kamēr tu strādā radio, tavs tēls ir milzum daudzās galvās, milzum daudzos konceptos, kruts un sabūstots. Jo tevi neredz, tikai dzird.
Kas tik man nav stāstīts – kāds pāris pat bērnu ieņēmis, kamēr es pa radio runāju kā viņu mīļākais dīdžejs. Pēc tam mani aicināja uz kāzām. Tā ir milzīga atbildība. Ir gadījies arī, ka cilvēks, mani ieraudzījis, viļas, jo neesmu tas, ko viņš ir iztēlojies.
No sākuma tu ēd – to slavu, atzinību, turklāt tavs ego to dara negausīgi, lielām karotēm. Vienā brīdī tas jau pārtop atkarībā. Es ļoti ātri sapratu, kas tas ir, jo, ja tev ir kaut mazākā nosliece uz atkarībām, tu esi velnam kabatā. Īsā saitītē. Es ātri apjautu, kādu mikro paradīzi ir uztaisījis Zigmārs Liepiņš. Kas tad viņam – miljonārs, viņam viss forši. Bet to satvaru, kurā tu vari viegli kļūt atkarīgs no tā, ka esi ēterā un visi tevi dievina, viņš bija uzbūvējis meistarīgi.
Diezgan ātri sapratu, ka man vēl šis un tas ir dzīvē jāiemācās, nevaru bezgalīgi būt dīdžejs. Manuprāt, dīdžejs ir tādā labā nozīmē infantilas fāzes metastāze, kas jāpārdzīvo. Cilvēka izaugsmē tas ir labs pakāpiens, bet pēc tam tas kļūst ļoti ierobežojošs. Turklāt sapratu arī, ka esmu tāds ceļotājs pa dzīvi. Tāds, kas ceļo, atsacīdamies no uzkrātās mantas vai tēla.
Kad tu tā runā, izklausās ļoti vienkārši, bet... kā tu pie tā nonāci? Bija kaut kāds trieciens, kas tev to parādīja, jo normāli – vismaz pārsvarā gadījumu – liela daļa jau šo ceļu turpina un jaunu nemaz nemeklē. Tu esi slavas saulītē, kāpēc to pamest?
Pats būtiskākais trieciens bija pirms vairākiem gadiem, kad sieva vienkārši pateica, ka iet no manis prom. Mēs vēl nebijām precējušies, bet otrais bērns jau bija gadu vecs, un mēs bijām aizgājuši tādā savstarpējas nevērības un pelēcības spirālē. Man kauns par to tagad runāt, bet tas ir tas mirklis, kurā esi pilnīgi akls un kurls – ne tikai pret to otru, bet arī pats peldi tādā vatē. Un tad seko blieziens, pēc kura attapties ir ļoti, ļoti grūti. Tu tādiem kā izmisušiem, maziem spainīšiem centies nodzēst milzīgu ugunsgrēku, kurš izplešas un ir gatavs saplosīt visu, ko par sevi esi iedomājies. Visu, kas tu tajā brīdī esi. Un kad tevi tā brutāli iztukšo no esošajiem saturiem, tu vienkārši fizioloģiski sāc zaudēt dzīvssvaru. Es zaudēju desmit kilogramus.
Sievietes ar savu intuīciju tādā ziņā ir tālredzīgākas par mums. Vismaz par sevi noteikti varu teikt, ka mana sieva ir tāda gaišā ragana. Ārkārtīgi skaista savā eksterjerā, bet iekšpusē, lai arī kādas nebūtu turbulences, mājo nesatricināms, karalisks miers. Kā savulaik teica kāds draugs, tas ir līdzīgi kā Kafkas “Pilī” – viņa tur sēž, bet tu tikai skrien apkārt, meklē ieeju, kamēr viņa no augšas noskatās, kad būsi uzkalpojies.
Tas bija pirms sešiem gadiem? Vai tas nesakrita ar taviem 33?
Sakrita, un es toreiz arī par to aizdomājos. Kad viss šis notika, bija silta vasara, strādāju SWH – vienā mirklī attapos, ka krītu un man nav aiz kā pieķerties. Manī ir izmisums. Man patika iet gulēt, jo sapnī es nonācu kaut kādā teritorijā, kur varēju no tā visa atelsties. Taču līdzko pamodos, trīs minūšu laikā lietuvēns bija atkal klāt. Un tu saproti, ka tā diena būs jāvelk. Es nevarēju to sajūtu nodzert, jo, kad dzēru, man bija slikti no alkohola. Bet es pīpēju un dzēru nežēlīgi. Šausmīgi izkritos, kaut man teica – cik tu labi izskaties, tev kalsnums piestāv!
Kad sieviete ir pieņēmusi lēmumu, viņa ir brīva. Un tāda – ziedoša, uzplaukusi – viņa gāja man garām. Kamēr es tur tāds pelēks un salauzts dusmojos. Tobrīd SWH Fredis gāja atvaļinājumā, un Šipka (Jānis Šipkēvics seniors – red.) teica, ka man viņš no rītiem būs jāaizvieto. Es sapratu, ka kā profesionālim uzticība aizvietot flagmani man ir augstākais punkts, taču iekšēji es biju vienkārši grīdas lupata. Izžņaugta, saburzīta. Taču tad es saņēmos, gāju iekšā, četras stundas iedevu normālu ēteru un, nākot ārā no studijas, gandrīz saļimu. Vienā reizē to ieraudzīja gan Šipka, gan Filips Rubenis, Jura Rubeņa dēls, kas bija menedžeris SWH. Abi teica – vecīt, kas notiek? Un iesauca aprunāties. Es ienāku kabinetā un nevaru parunāt. Man nav, ko teikt, jo izstāstīt visu, kas ar mani notiek, nav iespējams. Sapratuši situāciju, viņi ierosināja aizbraukt pie viena onkuļa uz piejūras mežiem. Aprunāties. Tā es satiku Juri Rubeni.
Bija augusta beigas, viņš mani sagaidīja baltās biksēs. Diezgan narcisistisku un sociopātisku čali, kurš ir dabūjis iekšā no dzīves. Runājām ilgi un daudz, un es pirmo reizi sajutu tādu iekļaujošu siltumu, ka vīrietis vīrieti saprot. Un tā mēs sākām. Atceros, viņš teica – ja es būtu sektas vadītājs, no tevis šādā stadijā mēs varētu tādu zaldāta paklausību dabūt, ka tu man maršētu šurpu turpu. Taču mēs, Gustav, pašancēsim, un tu, iespējams, nonāksi vēl sūdīgākā vietā nekā esi šobrīd. Tā sākās ceļš, par kuru esmu milzīgi pateicīgs. No sākuma, protams, Juris tiek glorificēts, un es pieņemu, ka viņš nav pārāk laimīgs par to. Juris ar savu pieklājību un milzīgo telpu citam tev ar gadiem iedod makšķeri, nevis zivi. Protams, ka tev ir nostalģija un tu gribi būt tajā aprūpes areālā, kas ir “Lūžņā”, bet vienlaikus apzinies, ka visu mūžu nevari būt retrīta apstākļos. Tev ir jādzīvo dzīve un kaut kādā veidā jāsavienojas. Esmu pateicīgs, ka viņš mani – tādu lamzaku – sešu gadu laikā regulāri tiekoties, ir iegrozījis, un nu jau es pats kaut kā spēju tajās praksēs orientēties. Nonākt, nebīties un ļaut dzīvei sevi vienkārši malt. Un tas “malējs” ir aktīvs. Tajā mirklī, kad tas tika palaists, Juris teica: turies, vecīt, tagad būs karuseļi.
Racionāli atskatoties – tavs pārmaiņu ceļš toreiz sākās “Lūžņā”, un, cik saprotu, jūs ar Juri Rubeni joprojām ik pa laikam tiekaties. Vai tālāk tev ir nākuši arī kādi citi Skolotāji? Vēl kādi tikpat nozīmīgi inspirācijas avoti?
Redzi, pie Jura es iepazinu Karlu Gustavu Jungu. Un Jungs mani aizveda pavisam citā telpā. Tas bija kā klikšķis. Īpaši The Red Book: Liber Novus jeb “Sarkanā grāmata”.
Dažādi teksti ir lasīti, bet Junga teksti ir aktīvi, jūti, kā tie rezonē. Tā jūtīgā tevis daļa, kura vienmēr liek par sevi manīt, es nebiju ar to vispār nekādā kontaktā. Tā iekšā kliedza – pievērs man uzmanību, es tev esmu!, kamēr es tikai vāku virsū un braši tālāk. Jungs manī atvēra pilnīgi jaunu telpu, kurā nonācis arī satiku to “malēju”. Un sapratu, ja tagad ļaušu tam visam gāzties pār mani, es sajukšu prātā.
Mazliet mazinot abstrakcijas līmeni – vai tu to “malēju” esi redzējis arī vizuāli?
Jā, turklāt caur Jungu sāku saprast, ka tie emocionālie strāvojumi man ir vizuāli un ka es nevaru tos vairāk verbalizēt. Būtībā es rakstu pats savu Liber Novus; es to nelasu, tikai bez apstājas rakstu uz priekšu. Gada laikā neesmu atšķīris atpakaļ nevienu lappusi no uzrakstītā. Jūtu, ka man vēl nav laiks atgriezties. Mani vienkārši nenormālā ātrumā dzen uz priekšu, patiešām nenormāli; ir sajūta it kā es būtu ko iekavējis.
Viena tāda sastapšanās bija burtiski aizvakar. Es dažkārt mēdzu ilgas stundas klejot pa vietām, kas man bērnībā bijušas nozīmīgas. Ilgu laiku nevarēju doties uz Ķengaragu, kur savulaik dzīvoja mana vecāmamma – mammas mamma, viens no manas dzīves lielākajiem cilvēkiem. Viņa jau sen kā mirusi, bet es ilgstoši nevarēju aizbraukt līdz tam Lokomotīves ielas galam, 15. trolejbusa galapunktam. Aizvakar aizminos, gāju pa tām takām un jutu, ka mani burtiski teš no kājām nost. Sēžu elsodams pie riteņa un nevaru attapties. Paskatos pulkstenī un redzu, ka ir pagājusi stunda. Mani vienkārši maļ. Jungs saka, ka mums, vīriešiem, nav iedota šī spēja ļauties šādiem brīžiem, mēs nemākam, mums nav iedoti instrumenti. Un tu saproti, ja tev nav neviena instrumenta, ar ko to visu apstrādāt, tad vienkārši ir jāļauj tam notikt. Tas noslāņojums kaut kādā veidā manifestēsies. Tu saproti arī, ka tā tevis iekšpasaule – līdz ko tu sāc to nosaukt tēlos, vārdos – tai sāk parādīties jēga. Tu sāc savā tarakānu burzmā kaut ko klasificēt.
Bils Plotkins caur Soulcraft man iemācījis arī, ka savā nepaskaidrojamībā tu vari sākt veidot savu mitopoētisko bildi. Es zinu, ka ir cilvēki, kuriem ļoti eksakti vajag paskaidrot nepaskaidrojamo. Es redzu, ka man nāk virsū kaut kādi tēli, un es klausu Plotkinam, klausu Jungam. Tā nav tikai iztēle, tās nav tikai iedomas. Jo – ko nozīmē tikai tavas iedomas? Tās ir manas. Kā saka abi minētie autori: viss, kas tevi ietekmē, ir reāls. Un ja manas emocijas mani gāž no kājām un tajā brīdī liek rāpot, tātad tās ir reālas. Tās no kaut kurienes nāk. Esmu dzīvojis ar milzīgu melnu atvaru sevī, kaut kādu traumu, un es to uztaustīju vizuāli diezgan precīzi. Sapratu arī, ka tā apēd ļoti daudz manas dzīves enerģijas. Man visu laiku it kā pietiek šīs enerģijas, bet vienlaikus es sev neesmu gribējis atzīt, ka neesmu pats to radījis. Man ir iedota kaut kāda milzīga spēkstacija, kuru var izprocesēt, bet tā negausība mudina nepārtraukti likt eventuālus plāksterus uz kaut kādiem emocionāliem lūzumiem. Pēkšņas dzīves turbulences, piemēram, mēģināt slāpēt ar dzeršanu, ar alkoholu. Tas, protams, neizbēgami ir ceļš uz atkarību. Atkarība ir arī no vēlmes, kad vienreiz izdosies visu sabalansēt, ka beidzot būs tās perfektās attiecības... Rezultātā tu visu laiku gaidi kaut kādu ārēju impulsu, kamēr tur iekšā viens ir badā no tevis paša. Un tajā mirklī, kad tu to satiec, tā ir tā lielā sastapšanās.
Tu it kā pieminēji, ka mums, vīriešiem, šī sievišķā puse nav dota vai arī mēs tai netiekam klāt. Manuprāt, tieši otrādi – mēs visi esam radīti ar vīrišķo un sievišķo enerģiju. Citādi, iespējams, šim radīšanas aktam vispār nebūtu bijusi jēga. Cita lieta, varbūt mēs šo savu sievišķo pusi nemeklējam, bet mūsos tā ir.
Precīzi. Un kad tu pirmoreiz par to uzzini, tev liekas, ka esi atklājis Ameriku. Es viņu tā arī uzrunāju – ‘Viņa’. Kad Viņa man atklājās, es Viņai apsolīju, ka nekad no Viņas nenovērsīšos. Teicu, ja tu esi mani noturējusi ar visu to manu līdzšinējo mērkaķošanos, tad man šobrīd nav izejas. Tāda Viņa tur ir – tā mana virpuļotāja.
Juris Rubenis, Karls Gustavs Jungs, Bils Plotkins. Tie ir labi skolotāji, un tomēr... Vai sevis izzināšanā esi izmantojis arī iespējas nonākt izmainītos apziņas stāvokļos, tā saucamajā paplašinātajā realitātē? Ar psihedēliķu (ajavaska, sēnes, bufo u.c.), elpošanas, pirts rituālu vai transcendentālās meditācijas palīdzību, piemēram? Stāvoklī, kad tu JŪTI šo, par ko stāsti, nevis apraksti ar vārdiem, lai arī tikai savā prātā...
Tu pieminēji ajavasku, esmu bijis tikai vienā ceremonijā (kā arī vairākās bufo alvarius ceremonijās), un tās laikā piedzīvoju, ka pie manis atnāk un ar mani runā milzīga, ugunīga sieviete. Man no viņas bija bail un negribējās uz viņu skatīties, taču, lai kur es aizgrieztu galvu, viņa vienmēr bija priekšā. Viņai apakšā bija tādas kā liesmiņas jeb mazas sievietītes. Kopš tā mirkļa es sāku dzīvot ar tādu lielu ugunīgas, nenovēršamas sievietes tēlu, un šobrīd varu teikt, ka nu jau gadiem mēģinu tikt ar viņu skaidrībā. Es nesaprotu, kas viņa ir, no kurienes, ko viņa man saka, par ko viņa runā. Kas ir tās mazās sievietītes un kāpēc man no viņas ir bail? Kāpēc viņa ir visur? Viņa pie manis atnāca arī šovasar, dziļajos vienpatības klejojumos kopā ar Soulcraft gidi Seidžu Magdelēnu.
Lai būtu skaidrs, Soulcraft ir Bila Plotkina radīta sevis izzināšanas skola, kas pieejama arī Latvijā (Soulcraft Baltic lapa atrodama Facebook) un ir bez jebkādu psihedēliķu izmantošanas.
Jā, un kas ir interesanti – nonākot tajā dziļajā iegrimē, ko piedāvā Soulcraft, tas stāvoklis ir diezgan tuvs DMT pieredzei. Mani tas pat nedaudz pārsteidza. Bija vēl viens sapnis, kuru joprojām procesēju – par tādu kā zivi, kuru es ieraugu, nobīstos un neeju dziļumā. Seidža Magdelēna mani veda, sakot: “Ej, lec tai zivij līdzi, turpini...” Un es paklausīju.
Soulcraft ir metode, kas saucas “autentiskā kustība”. Dalībniekam (vīrietim vai sievietei), kuram par sevi ir koncepti un priekšstati, ir pēkšņi jāatveras otram cilvēkam. Tev tiek dots uzdevums – deja vai kāda cita izpausme, tu ej iekšā tajā kustībā, autentiski – kā tobrīd jūties, un tas otrs tevi vēro. Es nekad mūžā neticēju, ka es ko tādu darīšu, ka tas kaut ko dos un ka es tam sekošu. Un tas kļūs par ceļu vai pavedienu, kas palīdz tikt tālāk. Sajūta bija burtiski tāda, it kā kāds būtu atrāvis iekšējus laidara vārtus. Mani vēroja vīrietis, kaut tikpat labi tā būtu varējusi būt arī sieviete.
Seidža Magdelēna teica – pavērtējiet sevi pirmajā un pēdējā Soulcraft dienā, kad nākat ārā no procesa. Tas ir fenomenāli, cik atvērts tu iznāc – pilnībā atbrīvojies un kā tāds pirmā kursa aktieris gatavs visu ko darīt. Arī šajā autentiskajā dejā, kurā es beidzot ļāvu kaut kādiem saviem iekšējiem konstruktiem sagāzties, es satiku šo uguns sievieti. Iespējams, izklausās mazliet triviāli, bet visu laiku man bija sajūta, ka viņa ir tā kā solīti priekšā. Viņa ved un tai pat laikā ir aizsniedzama tikai tik, cik mata galiņš. Vienā brīdī viņa mani ieveda šausmīgā tumsā, kur nemitīgi nāca dažādi rēgi. Turklāt tas viss notiek tādā kustībā, ir pusdienlaiks, Lūžņas mežs, neprātīgi skaista diena, un viņa mani tikai ved un ved... Līdz jūtu, ka manī mostas tāds kā prieks, viņa redz, ka es sekoju, un tie mošķi kaut kā perifēri sāk palikt aiz manis. Viņa turpina iet – aizvien dziļāk, un pēkšņi viņa mani kā tādu pludiņu izrauj virspusē, milzīgā ūdens plašumā, un tur ir kuģi. Un es esmu viens tajā plašumā, tā kā stāvu, skatos uz tiem kuģiem, neslīkstu un viņa saka – še, spēlējies. Es jautāju – vai es varu spēlēties ar kuģiem? Viņa saka: jā, tu vari ar tiem spēlēties. Un tad sākas tāds kā virsūdens ātrums. Viens kuģis, otrs, tāds milzīgs prieks. Un tad es savai uguns sievietei saku – es no tevis vairs nenovērsīšu acis, neizlaidīšu no savu vērtību fokusa, jo tu man dod spēlēties ar kuģiem. Tāpēc, ka es tev sekoju.
Tiesa šim solījumam dažkārt ir grūti atsaukties, īpaši, ja dzīvē uznāk hard core mirklis. Tev katru dienu jāapsēžas uz paklājiņa un ar sevi jāaprunājas, jāieraksta kaut vai viens vārds dienasgrāmatā. Ir jāpasaka Viņai paldies, kad staigājot uznāk dzejolis, jo tā ir Viņa, kas dod šo radošumu.
Toreiz Lūžņā staigājot sapratu, ka man ir trīs stundu likums. Dienā tur nostaigāju 25 kilometrus un jutu, ka ik pa trim stundām kaut kas manī sāk skaloties uz augšu. Vēl domāju – bāc!, šitā tagad būs ik rītu? Sāku spēlēties, kas ir “ikrīts”, tā kā artrīts, un man atnāca dzejolis:
Ikrīts iemetas ar gadiem
To nevar izstaigāt
To gājējs zina
Jāiet ir, lai nav jājājas.
Kamēr tajā ceļā nedodies, tu visu laiku jājies ar sevi, čakarējies. Lēkā kā tāds badmintona volāniņš pa savu dzīves virspusi un iekšā netiec. Te atkal ir Juris [Rubenis] jācitē: “Ir jābeidz ar sevi nodarboties. Ir jāsāk ar sevi strādāt.” Jo tad, kad mēs ar sevi nodarbojamies, mēs šķindinām traukus, esam Facebook, darbā, pieprasījumos no partnera... uz āru, uz āru. Kā Jungam teica viena no viņa uzticamākajām “valkīrām” Marija Luīza fon Franka: “Ja mēs visas savas pretrunas neiemācīsimies pavērst uz iekšpusi, šī pasaule aizies bojā.”
Jura un Karla Gustava inspirēts un Soulcraft iedrošināts, tu esi sācis savu ceļu un esi sastapis vārdā nenosaucamo, kuru simboliski dēvē par Viņu. Un esi devis nopietnu solījumu vairs no Viņas nenovērsties. Nezinu, ko par šo saka kristīgā ticība vai psihoanalīze, bet jebkurš šamanis teiktu, ka Lielais Gars ir ar tevi runājis. Tā ir liela Svētība. Jautājums, vai redzi savu turpmāko ceļu – to, kam nāksies brist cauri, to, kas lielajam Malējam tagad būs jāmaļ?
Tas, kas mani ļoti nomāc, ir manas attiecības ar sievu. Kaut kāda viena fāze tajās uz šo brīdi noteikti ir beigusies, un tu ar savu mazo ‘es’ to negribi atlaist. Tu gribi sevi žņaugt, saucot to par mīlestību, vienlaikus tevī nekas nav mainījies. Tu gribi īpašumot. Aizliedz sev just arī tās lietas, kas sēž tavā ēnā. Aizliedz sev just izmisumu, zaudējumu, bet ko tad tu zaudēsi? Vai tad tava sieva ir kaut kāda trofeja, vāzīte, kuru sev par prieku vari turēt skapī aiz atslēgas? Kāpēc arī otrs nevar būt sašķelts un sadrumstalots un iet savu ceļu? Varbūt kaut kur jūs vēlreiz satiksieties, varbūt no tukšuma kaut kas izaugs? Jungs saka, ka katram no mums ir tiesības sabrukt humāni. Un sabrukt humāni nozīmē, ka tu sabrūkot kļūsti par mēslojumu savam jaunajam ‘es’. Ja nē, tad tu vienkārši izšķīsti – līdzatkarībā vai iemācītā bezpalīdzībā. Psiholoģijā ir pat tāds jēdziens ‘iemācītā bezpalīdzība’, kad tu vienkārši dzīvo un lutini nelaimi – gan savējo, gan partnera. Un sevī vairs nepiedzīvo nekādu transformāciju. Iespējams, tā ir savveida atzīšanās mīlestībā – mana sieva ir svētīga manā dzīvē, jo, lai cik mums grūti neietu, es saku, ka vienmēr uz viņu esmu pusceļā. Kā Vizma Belševica teica: “Es uz mīlestību esmu pusceļā.” Tāpēc ka mīlestība nevar būt galamērķis. Un mana sieva – ar to savu intuīciju, savu gaišo raganību – vienmēr ir tajās mācībās, tajā sevis attīstīšanā iekšā. Arī viņai šobrīd nav viegli, un es it kā gaidu, kad šis process viņā beigsies. Kad tu vienreiz būsi atkal mana? Nekad. Šādā konstelācijā vairs ne. Stīvenam Kreigam ir grāmata “6 vīri, kas būtu nepieciešami katrai sievietei” – par to, ka mums, vīriešiem, līdz tām sieviešu attīstības pakāpēm visu laiku ir vienkārši jātiek.
Santo Daime (reliģiska kustība, kuras sakraments ir ajavaska) ceremonijās vīrieši un sievietes bieži tiek nodalīti atsevišķi. Pāri tiek izšķirti vairāku iemeslu pēc – pirmkārt, tu nevari otram palīdzēt, katram savs ceļš ir jāiet pašam. Otrkārt – vīrišķā un sievišķā enerģija ceremonijas meditatīvajā daļā tiek apzināti nodalītas. Tikai tajā mirklī, kad sākas dejas – Santo Daime viena no tradicionālajām saplūšanas formām ir dejas –, tikai tad pāri sajaucas kopā. Arī tu minēji, ka kopdzīve ir divu individuālu ‘es’ sadzīve.
Divu dvēseļu sadzīve tādā ziņā, ka – kurš tad to vīrieti ir iemācījis, ja ne sieviete? Tādā ziņā, ka, ja tu to sev klātesošo sievieti neredzi, nejūti; uzvelc to riņķi pirkstā, kas tev tagad ir tas solījums, pie kā tu stingri arī turies, kaut dvēselēs jūs pat neesat satikušies… Un tad tu ļoti gribi kaut ko iniciēt, gribi kaut ko darīt, bet tas tā nenotiek. Jo tu neesi nonācis nekur pats, tu neesi pabijis tajā telpā. Bet viņa, visticamāk, ir tur pabijusi, jo viņa rada jaunu dzīvību.
Es nesaku, ka sievietes ir labākas šajā ziņā. Es esmu saticies ar sievietēm, kurām arī ir dvēseliskais disbalanss.
Sāksim varbūt vēlreiz no pašiem pamatiem. Tu šobrīd tātad esi ceļā, bezgalīgā ceļā. Bet vai šajā ceļā – pēc Junga vai pēc Soulcraft – tu esi sasniedzis to pieturu, kur tu saki: “Ok, man vismaz šajā brīdī ir iestājies zināms miers. No tās skaidrības, ka es redzu to nākamo ceļa posmu, kas man jāiet uz priekšu. Un es tam uzticos un esmu gatavs to iet bez bailēm un bez stresa.” Vai tev ir šis uzticības līmenis?
Ir absolūti skaidrs, ka viens posms ir beidzies. Vienlaikus saprotu, ka ar visu to, ko tu tikko nosauci, ar to milzīgo darbu un lasīšanu, es neesmu iemācījies vienu svarīgu lietu. Es neesmu iemācījies atlaist. Tas ir mans milzīgais objekts, un šobrīd es atkal atgriežos terapijā. Citādi es žņaudzu pats sevi, un, kamēr to daru, es žņaudzu arī visus apkārtējos. Manī ir tā milzīgā atomstacija, kas man dod manu radošumu, to terzenīgo enerģiju. Taču, ja es to ielieku žņaudzienā, viss ap mani vienkārši mirst. Es saprotu, ka man ir jāiet atpakaļ sevī – dziļāk, jo nav iespējams pārlēkt attīstības pakāpes uz augšu, taču tu vari atgriezties neatrisinātībā, kas ir bijusi iepriekš.
Apzinos, ka šis process nav tāds kā skolas solā – sak, tagad es mācīšos atlaist. Tas ir kā Nasims Talebs saka – tas būs risks ar savu ādu. Tas būs risks ar zaudējumu. Un tas zaudējums, visticamāk, būs tas, ko es šobrīd jūtu un pie kā krampjaini turos. Tu, protams, vari lūgt providenci, lai tev iedod injekciju un tas vājprāts pāriet, bet tā nav izeja... tev tajā vājprātā būs jāiet iekšā.
Tu saki, ka esi atgriezies pie terapijas, pie darba procesa un atkal meklē instrumentus, kā tikt tālāk. Kādi tie ir – tu atkal mēģini iet to pašu ceļu, kur priekšā ir Juris, Karls Gustavs, Nasems Talibs, – tas ir, prāta ceļu, lasot tekstus un strādājot ar ar Domu, Saprātu? Ir jau arī sirds, dvēseles ceļš – tev taču parādījās šī uguns sieviete, Viņa. Kāpēc tu nevērsies pie Viņas? Tu vari to darīt arī bez psihedēliķiem – Soulcraft tu to ļoti labi konstatēji...
Bija laiks, kad, iespējams, manas attiecības ar sievu varbūt arī ieguva to individuālo šķirtības ceļu, jo, kad tu ej pats savu dziļās iegrimes ceļu, kopīgais ceļš uz brīdi apstājas. Tu nevari gribēt visu. Protams, vari cerēt, ka jūs abi iziesiet to apli un satiksieties kā citi. Šī cerība manī ir, taču man ir jāļauj otram būt. Savā ziņā jāatgriežas pie zināmas vienatnes.
Burtiski šī gada pašā sākumā piedzīvoju kaut ko, no kā sākumā ļoti nobijos. Bija 2. janvāris, biju viens pats laukos, un man šķita, ka man ir sirdstrieka. Sajūta bija ļoti fizioloģiska. Manī iekšā visu plēsa, fonā bija visas tās problēmas un mēģinājumi tās risināt. Iešana vienatnē savā tumsā. Mana psihe mani vienkārši atstādināja. Turklāt nesen vēl bijām zaudējuši Mārtiņu Ķibildu, un man šķita – nu viss, vecīt, četrdesmitgadnieku klubiņš tuvojas, tehnisko apskati it kā esi izgājis, teorētiski viss labi, bet mani acīmredzami pļauj nost. Melns gar acīm un neko nevar izdarīt. Atbrauca ātrie. Viss kārtībā. Vienkārši masīva panikas lēkme. Tas zemapziņas kvantums iegāzās apziņā, kas bija par šauru.
Aizvakar, ejot pa Ķengaragu, jutu, ka tas mutulis atkal kāpj augšup. Patiesībā tas ir liels gods, ka tava apziņa iztur zemapziņas saturu. Tava dvēsele ir tavs ‘es’, kas tevi tajā brīdī ir pagodinājis ar spēku.
Tu spēj aprakstīt šīs īstenībā vārdos grūti aprakstāmās izjūtas, kas nozīmē, ka esi par to visu ļoti daudz domājis un analizējis. Jo domājam mēs vārdos un tu nosacīti māki uzlikt uz papīra šo savu panikas lēkmi utt. It kā jau manā izpratnē, līdzko tu to māki noformulēt un pats sev racionāli pateikt, tas ir laukā no tumsas. Tas ir galdā un tev būtu jāmāk ar to tikt galā.
Tas ir tas, ko Seidža Magdelēna dēvē par resource self jeb ‘atjautīgo patību’ – tu saproti, no kā tu sastāvi, un katrreiz, kad ļauj sevi mazliet iemīcīt tajās nepatīkamajās sajūtās vai izmisuma ieplakās, ko tu dari ar to, ko tu nezini? Un kas negrib, lai tu par to uzzini? Tas arī ir tavējais, vien noslēgts aiz trim atslēgām. Slēpjas. Un tad kāpēc tev novērsties, pēkšņi vienai sevis straumītei pagriezt muguru tiktāl, kamēr rodas aizdambējums un visas tās duļķes gāžas iekšā? Manuprāt, ir brīži, kad cilvēkam, it sevišķi vīrietim, ir jāatzīst, ka viņš pats ar to visu netiek galā. Par sevi zinu, ka man ik pa brīdim vajag vismaz akcentus salikt, nevis – Skolotāj, vai es daru pareizi, bet kas ar mani vispār notiek? Nu cik ilgi var vilkties depresija, piemēram? Cik ilgi vari izmētāts vilkt dienas, kad esi jau sevi pārmalis krustu šķērsu... Subjektīvā sajūta ir tāda, ka esmu sēdējis mājās izmisumā un vienkārši raustījies, jo paraudāt nevaru. Četras stundas, piecas – nu cik ilgi vēl? Tu skaties uz augšu – nu, laid vaļā! Bet nekā. Kā saka psihedēlijas autoritāte Ralfs Mesners, “katrai tavai emocijai ir sava arka, psihedēlija palīdz to arku saprast, ja tavs pavadonis ir labs šamanis”. Un labs šamanis tevi nelaidīs no arkas ārā, kamēr nebūsi izgājis to vienu konkrēto elles loku. Ar puskāju tas nav iespējams. Kad to saproti, esi gatavāks un kāp tajā karuselī iekšā. Ļaujies. Ja tas mani gāž, es gāžos līdzi. Baidīties nav jēgas, tas viss ir tavs. Kaut citreiz ir tā, ka dreb rokas.
To teiks jebkurš īsts Skolotājs – šis ceļš tev ir jāiet pašam, neviens šamanis, neviens cits to tavā vietā neizies. Un tomēr – vai tev neparādās uzticība šim ceļam? Tāda vārdos grūti noformulējama sajūta, ka viss ir pareizi tieši tā, kā ir?
Vārds ‘uzticēšanās’ šajā ziņā ir atslēgas vārds. Acīmredzot tālab man klibo attiecības ar ārpasauli, ka es vēl šobrīd pats sev līdz galam neuzticos. Pēdējā laikā jūtu, ka no manis nāk tāda nenovēršama plūsma. Piemēram, ir kaut kādi ikdienas nīgrumi, un, sevi vērojot, pamani, ka tu vienkārši pieklusē. Un vienīgais, ko vari dot, ir šī plūsma, neko negaidot pretim. Proti, tev vairs nav jācīnās, jāargumentē, bet vari vienkārši klusiņām aiziet un nomazgāt traukus.
Arī bufo alvarius ceremonijās, kad caur asarām esi izlaidis to visu ārā, saproti, ka tā ir milzīga dekompresija.
Cik bufo alvarius ceremonijās tu esi bijis?
Divās. Tās bailes, kas ir pirms ceremonijas, nav iespējams vārdos aprakstīt. Bijām kopā ar manu draugu Lauri Ābeli, ar kuru arī spēlējam mūziku. Viņš teica, ka mirklī, kad tās struktūras sākušas vērties vaļā, kuņģis sametis gaisā tiltiņā un šķitis, ka parādās kaut kāds karotājs, kas sākumā izcīnās, bet tad tie trijstūri un rombi sāk pazust un tu ieej tādā pilnīgā baltumā, no kura atgriezies, izdzirdot flautas skaņas. Caur flautu tevi ved ārā, un tajā brīdī ir pilnīga dekompresija, tu vienkārši no sirds un ne par ko raudi. Ilgi un sirsnīgi.
Tas ir tas, kas ar mani notika nupat Ķengaragā. Tiek atrauts viens sprūds, kas pavelk līdzi veselu tirādi. Tā pašizraudāšanās ir tik būtiska. Tai pat laikā ar kaut kādām šķautnēm es vēl cīnos. Piemēram, vai es varu tavā priekšā vienkārši paņemt un izprocesēt sevi? Nezinu.
Man šobrīd, intervējot tevi, protams, ir daudz vieglāk. Kaut vai tālab, ka esmu vairāk nekā desmit gadus par tevi vecāks un arī izgājis dažādās formās cauri šiem pašiem procesiem. Turklāt pašlaik esmu klausītājs, kas klausās un vēro tevi. Ar skatu no malas, manuprāt, ir ļoti viegli redzēt, kas ar tevi notiek. Tev pašam noteikti ir grūtāk. Bet varbūt tāpēc es esmu tik izbrīnīts, jo man šķiet, ka tev viss tik pareizi iet, vienkārši tev ir šī problēma ar uzticēšanos. Un ja mēs skatāmies tālāk, no kā sastāv vārds uz-ticība, tad viena daļa ir ‘ticība’. Un, manuprāt, viena liela problēma tev ir ar šo ticību. Kad tu zini, ka viss, kas ar tevi notiek, ir pareizi. Un tu atlaid...
Subjektīvi uz sevi raugoties, tā atlaišana būtu šis ticības manifests.
Un kas traucē šajā atlaišanā?
Es meklēju, kur ir tas slazds, tas sprūds.
Kādus paņēmienus tu šajā procesā izmanto?
To pašu kontemplatīvo meditāciju, kuru tu sākumā mēģini kā tādu sportu – vai es varu nosēdēt tik un tik? Katrā ziņā es negribu sajaukt prakšu integrāciju ar lēkāšanu pa praksēm.
Par šīm prakšu lēkāšanām – vai tu vispār pieļauj, ka bez prakšu lēkāšanas tu kaut kur būtu nonācis? Ja tu nemainītos, tad jau joprojām būtu dīdžejs un spēlētu smago roku... Domājošs cilvēks taču savā ziņā lēkā pa praksēm visu laiku – arī tu esi bijis ceremonijās ar ajavasku, bufo, kas ir tīrais šamanisms un savienošanās ar Lielo Garu ar augu medicīnas palīdzību. Un vienlaikus tu praktizē kristīgo meditāciju.
Jurim Rubenim ir tāds labs teiciens – vai nu tu izroc 100 akas pa metram vai vienu līdz artēziskajam ūdenim. Kontemplatīvās meditācijas prakse man bija kā pirmā un iniciālā, un tā gravitē praktizējot. Reizēm sev uzdodu jautājumu – ko es te tupu uz tā paklājiņa? Paskatos uz sevi gada ietvaros, un šķietami nekas nemainās, bet, papētot dziļāk, ir redzams, ka izmaiņas notiek.
Iedomājies, kāda varētu būt sāpe, ja tu mūža beigās saproti, ka esi tai vienā akā ticis līdz artēziskajam ūdenim, bet tas nav īstais. Sālsūdens.
Es esmu par to domājis. Garīgumu nevar pamēģināt. Kā teica kāds mans labs paziņa, “tu vienā dzīves posmā sapratīsi, ka tev jāizvēlas, vai nu tu ej un tad atpakaļ ceļa nav, vai...”
Man nav laika pamēģināšanai, man ir laiks tam, kas norezonē pa īstam. Un tur esmu sev uzticējies tīri un nepastarpināti. Mani citreiz it kā vienkārši parauj. Kur es tagad iešu? Tur... Un tur es atrodu to upi, to koku, kurš trīs. Kā saka, naktsmājas būs tur, kur nokritīs guļammaiss. Tas iedrošinājums atsaukties man, savukārt, nāk no Soulcraft.
Alans Vatss ir ļoti labi pateicis – tu neesi atsevišķs vilnis, kurš izšķīst pret krastu, tu esi visi viļņi. Tiesa, pats viņš, nabags, beigās nomira no alkoholisma, bet tas, ko viņš bija sajutis un sapratis...
Nesen komponiste Anna Ķirse nolasīja vienu sūfiju dzejoli, kas man kārtējo reizi “izrāva iekšas”. Dzejolis bija par to, ka gar tiem, kas nav vēl pamodušies, mums jāiet uz pirkstgaliem. Jo, līdzīgi kā bērni, viņi aug guļot. Arī mēs, kad esam nobrieduši savos fiziskajos ķermeņos, garīgi joprojām augam.
Un es ļoti novērtēju, ka šajā momentā arī gar mani kāds joprojām iet uz pirkstgaliem, jo es augu, mācos. Es spēju sagremot to, ko spēju, un, iespējams, pēc desmit gadiem, kad man būs 50, es skatīšos uz kādu četrdesmitgadnieku un teikšu: nu, vecīt,... Un tad iekodīšu sev mēlē un neteikšu neko.
Bet, redz, tagad tu pats tomēr saki, ka tu uzticies sev, ka tev ir šī ticība. Tā uzticība ceļam, ko tu ej, ir tas pats, ka tu zini, ka tev tā upe nāks, tas koks nāks, tev tas guļammaiss būs tur, kur nokritīs. Tu taču nesastādi sev plānu, tu vienkārši ej?
Mani nesenie dzīves notikumi bija mani aizveduši līdz reklāmas industrijai, kur trīs gadu laikā es gandrīz pazaudēju veselo saprātu. Bija nauda, vienlaikus apkārt viss bruka. Kamēr pats attapos. Tā uzticēšanās ceļam, iespējams, ir saistīta ar to, ka joprojām pārāk lielas likmes lieku uz kādām savas dzīves pusēm, bez kurām šķietami nevarēšu dzīvot. Tā teikt, ja tā nebūs, tad visam būs gals. Tad vienā brīdī sajutu, ka tas ceļš vienkārši tevi nes. Dažkārt tas ir šaurs – kā līnija starp iņ un jaņ. Turklāt ar līkumu, un, ja tu baigā šusē tur ieej, vari arī neizņemt. Es sāku to agresīvo savas dzīves ātrumu mazināt. Tas arī liktenīgi ir samazinājies. Reizēm pats nevari samazināt, un to izdara lielāka esības forma. Kā piemēram, pandēmija, kas tevi ieliek kaut kādā vietā, par ko, savā gadījumā, esmu ļoti pateicīgs.
Esmu sācis neplānot dzīvi. Jā, es zinu, ka puika no rīta ir jāaizved uz skolu, bet pēc tam – nu tas, kas būs.
Izskatās, ka tu veiksmīgi mācies kāpt ārā no laika riteņa. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kur viss ir pakārtots laikam – visu paspēt, visu izdarīt, visu nopelnīt, visu izbaudīt.. Tik daudz kas ir jāpaspēj, ka mēs paši kļūstam par sava laika ķīlniekiem.
Tas viss notika ļoti ātri. Pagājušajā gadā es vēl strādāju, gāju uz kaut kādiem birojiem, tas viss beidzās, un burtiski trīs mēnešus vēlāk jau sākās pandēmija. Tobrīd tauki jau bija noēsti un nauda strauji saruka. Tad nāca vasara – sēnes, ogas, līdz pienāca brīdis, kad 15 mūsu kopdzīves gadu laikā sievai pirmoreiz bija jāsamaksā īre un lielie maksājumi. Es neteikšu, ka jutos baigi omulīgi. Vienlaikus saku paldies, ka bija tā rocība un to visu varēja izdarīt, bet...
Atvaino, nediplomētais psihoterapeits manī iejaucas – vai tas arī nav viens no iemesliem, kāpēc vīrieši neraud, bet mirst? Kāpēc mēs esam iedomājušies, ka mums ir jāmaksā rēķini? Kāpēc mums viss IR JĀVAR? Kāpēc mums ir cilvēks, ar kuru mēs dzīvojam kopā, bet vienlaikus apziņa – nedod Dievs, ja es viņam lūgšu palīdzību...
Abi ar sievu esam runājuši, ka tā pārprastā mūsdienu vīrišķība ir diezgan iluzora. Man šķiet, ka īstā vīrišķība var manifestēties tajā, ka tu sievietei beidzot atvēli telpu. Pieņemu, ka sieviete savu vīrišķo dvēseles daļu ļoti labi var sataustīt, ja to ļauj.
Redzi, vīrietis jau attopas tikai tad, kad viņu iedzen stūrī. Kad ir tukšs konts un nav, no kā samaksāt. Protams, var iet un aizņemties, bet nē... Tas bija tāds īpatnējs mirklis. Tiešām īpatnējs.
Šim vienam mirklim bija būtiski, ka tev bija blakus cilvēks, kas varēja pārņemt to finanšu slogu, jo bieži jau gadās, ka nav. Tiesa, vienā brīdī tu saproti, ka nemaz tik briesmīgi daudz jau mums nav arī vajadzīgs...
Tu man izrāvi vārdus no mutes. Patiesībā jau man vajag ļoti maz – termosu tējai, somu un jaku, kas ļauj eksistēt no +2 līdz –10 grādiem. Viss pārējais man ir. Cilvēkam vajag tiešām maz.
No laicīgajām kaislībām un kārēm var atteikties. Tad kāpēc tu nevari uzticēties un atlaist vēl pāris citu lietu? Jungam bija lielisks teiciens: “Ja tu spēj būt eremīts pats savā tuksnesī, tad tu esi tur; tu esi sasniedzis.” Viņš to teica par dzīvošanu no Sevis, ar lielo ‘S’.
Tu runāji par savu astronomisko gadu. Vienlaikus šī globālā pandēmija, kas bija kā stopkrāns visas pasaules mērogā, savā ziņā ir palīdzējusi daudziem. Respektīvi, pandēmijas apstākļos bijis daudz vieglāk pateikt sev, ka to visu nevajag. Ka pietiek ar mazumiņu. Pirms tam varbūt bija grūtāk. Cilvēki nesaprastu. Tev nešķiet, ka sabiedrība sāk mainīties un aizvien vieglāk ir – nu, piemēram, godīgi pateikt, ka man šī viena jaka ir jau divdesmit gadu, un otrs nevis pavīpsnā, bet saka – zini, man arī?
Varu tev izstāstīt vienu kolosālu gadījumu – 2005. gadā mēs ar tēvu divatā aizbraucām uz Black Sabbath koncertu Stokholmā. Viņi bija apvienojušies savā oriģinālajā sastāvā. Mans tēvs ir liels staigātājs, un pirms koncerta mēs vienkārši klīdām pa Stokholmu. Viņam bija līdzi soma, un, kā jau tādās reizēs gadās, iegājām veikalā kaut ko nopirkt. Tēvs izvelk no somas salocītu polietilēna maisiņu ar uzrakstu Marlboro, kuram jau sen ir nogājusi visa krāsa. Viņš pamana, ka es skatos, un prasa – zini, cik šim maisiņam gadu? Desmit! Pārsteigts prasu – polietilēna maisiņam desmit gadi?! Tēvs atbild – jā, un tas ir ļoti labs, funkcionāls maisiņš, kurā var, piemēram, ielikt to, ko tu tagad nopirki. Bez mazākās moralizēšanas viņš saka, ka uzticas tam maisiņam. Viņš vienkārši paņem kaut ko, kas ir labs, un nemet ārā. Un tēvam tas maisiņš ir, savukārt man nekā tāda nav.
Un paturpinot – spiediens, kas nāk no apkārtējās pasaules, jau ir vērsts uz to pašu tevis iedzīšanu patēriņa sabiedrības apburtajā laika ritenī. Līzinga kompānijas saka, ziniet, pēc trim gadiem jaunai mašīnai ļoti strauji krītas vērtība, tev tā būtu jāmaina. Mobilie telefoni maksā jau pāri tūkstotim un ir jāmaina katru gadu. Ceļojumu bildes Facebook un Instagram pirms kovida bija the Must. Tieši pati sabiedrība īstenībā spiež kā uz dīvainīšiem skatīties uz šiem Marlboro maisiņu glabātājiem.
Jā, un to izturēt ir pagrūti. Taču līdzko izturi, atveras šī Junga pieminētā “dzīvošana no Sevis”... Atgriežoties pie kontemplatīvās meditācijas un kāpēc man tā šķiet svarīga – tā ir vislieliskākais instruments, kā sastapt to milzīgo troksni sevī. Kad cilvēku pirmo reizi aicina apsēsties un piecas minūtes paklusēt, tas ir gandrīz neiespējami. Viņš knosās, ir izmisumā, tiek iespiests kaut kādā pozīcijā, kurā viņš ir pilnīgi neaizsargāts. Pats pret savu troksni, kas viņam galvā. Ir vieglāk skraidīt un izvēlēties telefonus, mainīt līzinga mašīnas, pirkt jaunas drēbes... lai tikai nesadzirdētu to, kas tevī iekšā notiek.
Es gribētu lūgt, lai tu mazliet sīkāk pastāsti par Soulcraft pieredzes integrāciju šai kontekstā. Šis mirklis apsēsties un ieraudzīt to troksni sev galvā. Teiksim, man ir ārkārtīgi grūti apsēsties šeit, istabā, un sākt meditēt. Nevis tāpēc, ka man troksnis galvā. Man nepatīk sēdēt istabā. Vienlaikus man ir ļoti viegli vienam pašam nosēdēt trīs, četras, piecas stundas Mazirbē un vienkārši skatīties jūrā. Kas ir tas, ko tev māca Soulcraft? Kad tu esi pie dabas, tu visu laiku sēdi vai staigā?
Dažādi. Pagājušajā gadā mani burtiski vilka džunglī. Palikt purvā, kur apkārt viss čab. Mani dikti interesēja, kas notiks tumsā, es nekurināju uguni. Protams, vienlaikus zini, ka stundas vai divu gājiena attālumā ir nometne.
Kad intervēju Braienu Stafordu, kurš ir Bila Plotkina labā roka, viņš stāstīja, ka dažkārt vīrieši Soulcraft sākotnēji uztver kā Rembo pārdzīvojumu un tādējādi palaiž garām iespēju sastapties ar to, ar ko būtu jāsastopas. Atnāk džeki ar savu ekipējumu un uzreiz ir sacensība. Visbiežāk kāds jau otrajā dienā iekrīt aizā, jo vajag gulēt pilnīgā hard-core. Tas ir cilvēcīgi, es to saprotu, manī arī šāda šķautne bija, bet es tai ļāvu izreaģēt.
Šovasar pirmoreiz es sastapu jūru, precīzāk, es nekad nebiju sastapis šādu jūru. Es sastapu jūru kā lielu dzīvnieku. Tu sēdi, un pamale ir tas pats, kas krasts; jūras līnija ir saplūdusi. Viss ir viens tāds liels lielums, tu naktī guli un smilksti, un smidzina tāds sīks lietutiņš. Un zem tām nakts debesīm tu pēkšņi sapnī izraujies, ķer lampiņu un kaut ko raksti, jo zini, ka vēlāk to pazaudēsi.
Retrīts, līdzīgi kā ceremonija, ir ļoti intensīva pieredze, tālab ir ļoti svarīgi, lai, no tā visa iznākot, tu turpinātu praktizēt. Kaut ko darīt. Nepazaudēt šo sazobi. Manuprāt, pandēmijai ļoti svētīga ir tieši šī paradoksālā puse – tev it kā ir iespēja būt ilgstošākā savienojumā, ārā no tā vāveres rata.
Šī te dziļā iegrime ar mežu vai jūru, tā ir pilnīga savienošanās ar centru. Mēs esam ļoti laba Rietumu perifērija. Es negribu dzīvot Berlīnē vai Londonā, par Ameriku vispār nerunājot. To sabiedrību es nevēlos. Lai arī cik traumatiska nebūtu mūsu vēsture, Latvija tomēr ir diezgan unikāls melting pot, un šeit ir iespēja izbrīvēt laiku, lai tiktu pie tā sava kodola. Iedomājies, ja mēs dzīvotu Manhetenā? pilnīgs ārprāts!
Nepazaudē iesākto domu, lūdzu. Mēs sākām ar to pilnīgo iegremdēšanos pie dabas, ko latvietis būtībā var izdarīt 20 minūšu laikā. Es domāju – vienatni.
Tam es piekrītu. Vienlaikus mēs neizbēgami esam saistīti ar jēdzienu civilizācija. Un tas Soulcraft lielais ieguvums ir “civilisation is ONLY three days deep”. Man, staigājot vienatnē, vajag vien trīs stundas, nevis trīs dienas, lai tajā ieietu jeb, pareizāk, izietu no civilizācijas.
Kāpēc mani ļoti izbrīna mūsu saruna – es tevi biju iztēlojies pilnīgi savādāku. Biju iedomājies, ka tu esi Olte numur 2. Biju iedomājies, ka tu esi meža dzīvnieks. Ka tev viss ir tik viegli. Es, piemēram, biju iedomājies, ka ES esmu civilizācijas produkts. Bet pat man, tikko es ieeju mežā, pēc dažām minūtēm atveras pilnīgi cita pasaule. Manī vairs nav nekādas civilizācijas. Ir mežs. Manuprāt, latviešu gēnos iekšā ir šī nesaraujamība ar dabu. Un tu tomēr ļoti daudz laika pavadi dabā.
Jā. Man patīk dabā saskatīt musturus un ļaut tai atvērties. Jūtu, ka man tā ir kā iekšēja nepieciešamība – pabūt dabā vienam ilgu laiku. Dažkārt ziemas spelgonī mēdzu Ērgļos izslēgt visas gaismas un vienkārši iet. Turpat gar ezeru un klausīties, kā aukstumā brakšķ pirts stūris. Es pēc iespējas necērtu dzīvus kokus, izeju pa visām kritalām, vācu, ko nu vien tur varu atrast, un pēcāk sašķiroju pirts malku. Pārcilājot pievēršu uzmanību faktūrām. Teiksim, slima apse. Tur ir tāds zīmējums iekšā, tāda radošuma eksplozija. Tāpēc man Soulcraft ir būtisks, ka tas iemāca cita veida sarunu. Tiešāku. It kā iedod atļauju, tādu kā aicinājumu, ka drīksti apkampt koku, parunāt ar jūru, vienkārši iebāzt rokas zemē. Kaut ko sajust un kaut kam ļauties. Citreiz tas ir īpatnēji, ka tu vari vārtīties pa sūnām, kurās, piemēram, ir skudras. Un tās skudras pa tevi rāpo un tevi tas absolūti neuztrauc. Tu tās vēro un tikai pēc tam saproti, ka esi vienkārši trīs stundas vārtījies pa sūnām un ļāvis pa sevi rāpot skudrām. Un ka tev nevajag to Margaritas Stārastes dabu, tev nevajag to Zīļuka apziņu.
Amerikā Soulcraft ietvaros tiek strādāts arī ar tādiem patoloģiskiem gadījumiem kā, piemēram, bērniem, kas gaismas piesārņojuma dēļ nekad nav redzējuši dabiskas nakts debesis. Jeb cilvēkiem, kas, nonākuši uz dabas takas, prasa atļauju, vai drīkst pa to iet? Teicu Stafordam, ka man to ir grūti iztēloties, jo bērnībā vāļājos pa siena gubu līdz pirmajai rīta miglai. Kā arī mēdzu viens pats aizklīst ļoti tālu no mājām – vērojot citus cilvēkus, dabu – un atpakaļ parasti nācu pa citu ceļu, taču vienmēr to atradu.
Kurā mirklī tev tā ticība, kas bija bērnībā, bija tik ļoti pazudusi, ka tev vajadzēja Soulcraft nosacītu atļauju, lai to atkal atrastu...?
Tur jau ir tas paradokss! Iespējams, biju aizmirsis vai aizliedzis sev atcerēties, cik tas ir pieejami.
Daba, kontemplatīvā meditācija – ir jāsaprot, ka tas nav vienkārši laiks sev. Tas ir laiks, kad tu STRĀDĀ ar SEVI. Un, nestrādājot ar sevi vienā vai otrā formā, jebkurš no mums riskē nonākt tajā krīzes situācijā, kuru tu krāšņi aprakstīji sarunas sākumā.
Tu sajūc prātā. Tas, protams, ir subjektīvi. Taču no savas puses varu teikt, ja tev tiek dota šī iespēja atsaukties, ja daba tevi sauc, tev tā ir jāizmanto. Cena, ko maksāsi ilgstoši neatsaucoties, būs dārga. Tas ir līdzīgi, kā no HES neizlaist ūdeni. Šobrīd ļoti daudziem ir jautājums, ko darīt ar šo dzīves situāciju, un es redzu, ka daudzi gaida – šo izstaigāsim un tad back to basics. Tā nenotiks, tas vienkārši nav iespējams. Turklāt atsaucoties, daudz vieglāk ir pieņemt arī milzīgo... ko tu dari, kad neko nevari izdarīt? Tu vienkārši – ESI. Ļaujies tai plūsmai. Iekļaujies. Iespējams, ka tā mani izmals un pārmals, bet es no tās iznākšu spējīgāks vairāk saprast.
Un šī iekļaušanās plūsmā jau arī ir šī vienīgā recepte. Ja tu iesi pret plūsmu, nekas nesanāks.
Mēs jau te esam mēģinājuši upes pret kalnu pagriezt...
Es, piemēram, pēdējā laikā regulāri pamanu, ka pulkstenis ir 11:11. No sākuma par to smējos, un tad pēkšņi tu pēcpusdienā pamani, ka pulkstenis ir 16:16, bet vēl pēc stundas...17:17. Un ja vēl izdodas piefiksēt, kādā sajūtu stadijā tu tajā pulkstenī paskaties un tos ciparus ieraugi, ir skaidrs, ka esi bijis ar kaut ko zināmā sinhronitātē.
Ceļš pats tevi iedrošina, papaijā un saka – ar tevi, vecīt, viss ir baigi labi. Es tev to parādu tikai tālab, ka tas tev ir vajadzīgs, lai tu sajustu – viss ir absolūti perfekti pareizi.
Tomēr man ļoti gribētos cerēt, ka tie cilvēki, kas sevi meklē šajā garīgajā ceļā, to nedara tikai sevis dēļ. Tas arī ir viens no daudzu garīgo skolu atskaites punktiem, kas nosaka, vai tu tiec tālāk vai nē – uz pilnīgo atbrīvošanos, moksha, nirvānu, sauc kā gribi. Ja tu šo ceļu ej tikai sevis dēļ, tu vienā mirklī netiec tālāk. Stop. Pat tad, ja tava ego vairs nav. Man liekas šī vajadzība kaut ko dot – attiecībās, ģimenē, pēc tam valstī, Zemei kopumā – ir atslēga. Atslēga uz Durvīm, kas citādi paliek aizslēgtas, vismaz šajā fiziskās dzīves ciklā. Tātad savveida feils. Kā tev tas ir? Tev ir šī vajadzība būt un dot?
Atsaucoties Viņai un apzinoties, ka tā ir Viņa, kas man dod manu radošumu, talantu un vitalitāti, būtu nepateicīgi to visu paturēt tikai sev. Man nav jābūt aģentūrās vai kādos algotos darbos, bet jādara tas, kas man sanāk vislabāk, jo es nevaru to nedarīt. Tas ir mans ziedojums, mana pateicība par to, kas man dots.
Esmu sapratis, ka, lai uzticētos ceļam, ir pilnīgi jāatsakās no ticības fiksētai laimei. Es izdarīšu to, to, vēl to un tad būs... Noteikti nebūs. Vienmēr sekos nākamais trieciens. Vienmēr ap stūri nāks kaut kas vēl. Man, protams, glaimo tevis teiktais, ka 39 gadi ir pietiekami maz, lai sāktu sevi pārstartēt un uzticēties transformatīvām pieredzēm dzīvē, taču es iekšēji jūtu, ka, ja es neuzticētos un neietu, par varītēm stāvētu pretim, es būtu beigts. Es būtu kapos. Un tie, kas ar mani ir bijuši kopā, var pateikt to pašu. Man tā pašdestrukcijas programma bija nenormāli milzīga. Tagad atskatoties, paradoksālā kārtā tā būtībā ir tava vienīgā ceļazīme. To var izprast kā varoņa ceļojumu, kurā tu pamet esošās mājas, aizej ellē un atgriezies izmainīts... tikai tad, kad tev ir radusies ticība pašam sev, tu vari kaut ko dot citiem. Un šajos varoņa ceļojumos mēs dodamies nepārtraukti.
Kā ir ar taviem draugiem, paziņām – vai jūs runājat par šīm tēmām? Vai tev ir bijusi sajūta, ka tu jau sāc kādam palīdzēt, kaut vai nejauši, kaut vai ar savu klātbūtni, kādu pareizā intonācijā pateiktu vārdu, kādu mazu pleca sajūtu vai draudzīgu aizrādījumu, kas balstīts savā pieredzē?
Ir bijis, bet tādos brīžos ir ļoti svarīgi nepiedzīvot to, ko psihologi dēvē par ego inflāciju. Tagad garīgums ir modē, un tas ir tas drausmīgais strupceļš, kad tu safascinējies par desmit Ošo frāzēm un nepiekop neko no viņa mācības. Nepraktizē. Tas ir tāds provinces garīgums. Es zinu, ka man ar to ir jāstrādā, bet man ir milzīgas dusmas, redzot, ka cilvēki negrib riskēt ar savu dvēseli. Viņi negrib iet tajā tumsā, bet tas neizbēgami būs jādara. Cilvēkam sava tumsa ir jāsastop, tā ir liela mūsu katra esības daļa. Man ir liels prieks, ka mani ielauza. Vai es to būtu izdarījis pašrocīgi? Bez krīzēm? Droši vien nē.
Savā veidā par to runā arī Plotkins. Lasīt tekstus un fascinēties par to, kā tu tos intelektuāli apstrādā, ir viena lieta. To dēvē par “iesprūšanu galvā”. Savukārt no sirds pozīcijām raugoties, cilvēkam ģenētiski nezin kāpēc ir kulturāli atļauta pārāk ilga pusaudzības fāze. Rezultātā mēs redzam pilnīgi infantilus 35 un 40 gadus vecus cilvēkus. Kā man labpatīk teikt, 39 gados mans tēvs bija uzbūvējis divas mājas, pārdzīvojis sešus milzīgus dzīves triecienus, kamēr es te vēl skraidu un postēju tievās biksiņās. Tev var sirmoties deniņi, būt visnopietnākais uzvalks un grumba pierē, bet patiesībā tu esi pilnīgi neattīstīts. Vislabāk to var redzēt attiecībās. Es teiktu, ka šī pusaudzības pataloģija ir raksturīga tieši rietumniekiem, arī tālab, ka mums nemitīgi piedāvā visādus ķiņķēziņus un kaislības, ar kurām noturēties tai dzīves virspusē, jo tie mošķi tak zina, ja sāksim iet dziļumā, tā dzīves virspuse mūs vairs neinteresēs. Un es noteikti vēl tikai kūņojos ārā no savas ieilgušas pusaudzības – gan attiecībās ar sievu, gan bērniem, gan pasauli.
Bet šis grūdiens mums visiem laikam ir vajadzīgs. Varbūt mūsu gadījumā savu iespaidu ir atstājis padomju laiks, kad ateisms bija oficiālā reliģija. Katrā ziņā ilgu laiku par garīgumu varējām runāt tikai klusiņām. Kas gan varbūt bija daudz labāk nekā pašreiz, kad par garīgumu bieži runā visi, kam nav slinkums, tai skaitā cilvēki, kas pirms tam aicināja ticēt Ļeņinam un partijai.
Piekrītu. Garīguma devalvācija ir šausmīgākais, kas var notikt. Pirms trim gadiem, filmējot Ķīnā, smējāmies – pa dienu tu esi komunists, bet vakarā budists. Un ja tu vari kaut ko tik diametrāli paradoksālu sevī savienot, tas nozīmē, ka iekšā viss mutuļo. Līdzko tu sevī atbrīvo pieeju saslēgumam, kaut kā ievieto sevi tajā plūsmā, viss aiziet. Ne tā, ka izdarīsi kaut kādas lietas un būs miers. Gluži pretēji, no sākuma būs miers, bet pēc tam tās lietas pašas sakritīs, kur nepieciešams, un tās arī būs tās, kas tev visvairāk vajadzīgas.
Reducējot mūsu izrunāto, vai tava recepte būtu – Dodies Ceļā? Jo tu jau vari to nedarīt, bet tad, visticamāk, vienā mirklī būs auzas... Savukārt, kad sāc iet, ej! Dari to, atpakaļ neskatoties. Pa vidu būs kārtīgas turbulences, zemestrīces un orkāni. Bet, ja tu tiksi tam visam cauri – nokļūsi milzīgā, mierīgā jūrā un varēsi spēlēties ar kuģīšiem?
Es darīšu visu, lai atkal tiktu spēlēties ar kuģīšiem. Zināmā mērā tur sākas tāds mazliet garīgs mazohisms. Tu iztēlē jau gaidi tās turbulences, alksti tās krīzes, jo zini, ka tur ir baigās končas apakšā. No sākuma būs sūdīgi, bet pēc tam – riktīgi labi. Tev kļūst interesanti tajā ceļojumā; tev ar sevi ir interesanti. Īpaši, kad vienā brīdī saproti – o, man vēl ir šis jāizdara, vēl te jāiekļūst. Un, nedod dievs, tas slāņojums ir bezgalīgs. Godīgi sakot, man arī šķiet, ka tas ir bezgalīgs, līdz ar to tai dzīvei ir baigi interesantā perspektīva.
