No kā mums jābaidās?
Sergejs Timofejevs
…No mākslīgā intelekta vai pašiem no sevis? Saruna ar Ļevu Manoviču, datorzinātņu profesoru un grāmatu “Kultūras analītika” un “Jauno mediju valoda” autoru
“Pasaulē ir 20 miljoni programmētāju, 20 miljoni dizaineru, un jautājums ir tāds – pat ja rodas šedevrs, kā to pamanīt? Tāpēc vairāk nekā 13 gadus mana laboratorija nodarbojas ar problēmu, kā novērot kultūru, kā ieraudzīt svarīgo, kā pamanīt trendus šī jaunā, vājprātīgā mēroga laikmetā.” Tā saka Ļevs Manovičs, datorzinātņu (Computer Science) profesors Ņujorkas Pilsētas universitātē. 2007. gadā Ļevs Manovičs nodibināja pētniecisko laboratoriju Software Studies Initiative, kas kļuva par pirmo Big Data analīzes centru kultūras jomā, kas strādā ar digitālajā vidē publicēto attēlu un video nemitīgi augošajiem, masīvajiem apjomiem.
2016. gadā šī iniciatīva ieguva jaunu nosaukumu, “Kultūras analītikas laboratorija”, bet 2020. gada oktobrī klajā nāca Ļeva Manoviča grāmata Cultural Analitics — šīs viņa pētījumu daļas un šī dzīves perioda rezultāts. Viena no viņa iepriekšējām grāmatām – “Jauno mediju valoda” (The Language of New Media) — kļuva par īstu dižpārdokli kultūras jomā, tā tulkota tostarp latviski un krieviski, bet šogad klajā nācis arī izdevums ķīniešu valodā. Arī tā kļuva par vesela interešu un pētījumu perioda kopsavilkumu – Ļevs Manovičs pasniedz mediju mākslu kopš 1992. gada un vairākkārt viesojies Rīgā Jauno mediju kultūras centra RIXC organizēto konferenču un programmu ietvaros.
Ar Ļevu mēs sazinājāmies novembra sākumā, kad tāda veida aktivitātes un pārvietošanās uz laiku atkal kļuva neiespējamas. Priekšā bija ASV prezidenta vēlēšanas, pastāvēja bažas par iespējamiem nemieriem to sakarā, Latvijā daudzi vētraini apsprieda masku nēsāšanas nepieciešamību sabiedriskās vietās. Bet kāda mana laba paziņa, ekonomikas profesore, savā Facebook lapā pārpublicēja ziņu, ka Ķīnā pandēmija ir gandrīz pilnībā apturēta, ar acīmredzamu mājienu, ka no mums kaut ko slēpj. Tai pašā laikā Ļevs man pārsūtīja pandēmijas izplatības prognožu grafikus no covid19.healthdata.org, ko sagatavojis Veselības rādījumu un novērtēšanas institūts (IHME), neatkarīgs Vašingtona universitātes pētījumu centrs. Tajos masku nēsāšana un publisku pasākumu apturēšana bija galvenais kritērijs, kura dēļ “viedo mašīnu” izskaitļotie datorgrafiki kardināli mainījās. Nākamajā dienā mēs sazinājāmies caur Zoom, Rīgā bija desmit no rīta, bet Dienvidkorejā, kur savā videokonferenču mājas “studijā” ar mani sarunājās Ļevs, bija jau pieci vakarā. Saruna sākās ar tiem pašiem grafikiem.
…Vašingtona universitātē nesēž muļķi. Grafiki rāda, ka, ja visi nēsās maskas un periodiski viss tiks slēgts, saslimstība paliks aptuveni tādā pašā līmenī. Taču tā jau nenotiks. Tāpēc rādītāji augs praktiski it visur.
Pašlaik par šo situāciju runā kā par sava veida cilvēku, sociālo sistēmu izturības pārbaudi. Kāpēc Āzijas valstis šobrīd tiek galā daudz veiksmīgāk? Bet eiropieši atkal piedzīvo totālas karantīnas periodu.
Mana sieva ir no Korejas, Dienvidkorejā mēs atrodamies kopš marta beigām. Sanāk sava veida iedziļināšanās Korejas sabiedrībā. Un man Āzija ir jau pavisam cits laikmets. Pēc daudziem parametriem tā patlaban ir izrāvusies priekšā. Agrāk daudzi to neievēroja, un arī pašlaik to neievēro, taču, pateicoties tam, kā šeit tiek galā ar koronavīrusu, daudzi sāk saprast, ka Āzija atrodas jau nedaudz citā dimensijā. Pirmkārt, visi nēsā maskas, izņemot kafejnīcās un restorānos. Šeit ir diezgan augsta ķermeņa kultūra – visi nemitīgi mazgā rokas. Un, kad parādījās SARS, viņi izveidoja ļoti smalku sistēmu cīņai ar šādām lietām, kurā ir daudz dažādu elementu, tostarp kontaktu izsekošana. Turklāt arī robežas tika laicīgi slēgtas, un, lai gan kaut kādi uzliesmojumi rodas (Korejā tie lielākoties ir saistīti ar reliģiskajām kopienām), ar tiem tiek galā.
Bet Amerikā nekāda kontaktu izsekošana nestrādā. Viņi nav gatavi to pielietot, jo cilvēki neuzticas valdībai. Ja Korejā tev zvana un saka, ka, lūk, jums ir pozitīvs tests, nosauciet mums to cilvēku kontaktus, kurus varējāt satikt pēdējās 5–15 dienās, cilvēki vidēji nosauc 18 vārdus. Amerikā puse noliek klausuli, bet otra puse nosauc divus trīs vārdus. Cilvēki baidās. Arī nelielajās Baltijas valstīs kontaktu izsekošanai principā būtu jāstrādā ideāli. Bet Korejā ir 50 miljoni iedzīvotāju.
Taču gan jau tomēr tur nostrādā atšķirīgā mentalitāte. Šī vispārpieņemtā apziņa, ka mēs visi esam dažādi, taču veidojam vienotu, saistītu sabiedrību. Personiskā un sabiedriskā balansam ir citas robežas.
Absolūti. Attīstītā Āzija infrastruktūras un sadzīves estetizācijas ziņā ir laikam par kādiem gadiem piecpadsmit priekšā. Taču, no otras puses, viņi saglabājuši kolektīvismu, šeit ļoti svarīga ir ģimene, radinieki un vispār attiecības citam ar citu. Cilvēki vispirms domā par citiem, pēc tam par sevi. Cilvēks novieto automašīnu un automātiski aizvāž auto spoguļus, lai tam, kas noparkosies blakus, būtu drusku vairāk vietas. Un, kad es to aizmirstu izdarīt, sieva man vienmēr atgādina. Tādas lietas it kā ir sīkumi. Taču tie veido kopējo ainu.
Bet kā šādās valstīs attiecas pret sazvērestības teorijām un viltus ziņām?
Man par to nav precīzu datu, taču intuīcija saka priekšā, ka visas šīs baumas un tajās balstītās ziņas ir rādītājs, ka cilvēki neuzticas valdībai. Tāpēc arī tiek meklētas sazvērestības. Šeit Korejā ir demokrātija, cilvēki ir gana aktīvi, katru sestdienu notiek demonstrācijas par dažādiem jautājumiem. Pirms četriem gadiem šādu demonstrāciju rezultātā demisionēja korumpētā valsts prezidente Paka Kinhje. Vienlaikus valsts sistēmai kopumā ir lielāka uzticība, un, kad cilvēki uzticas cits citam un sistēmai, viltus ziņas un baumas nav vajadzīgas. Ir pilnībā pietiekami ar oficiālo notikumu versiju. Bet, teiksim, Krievijā, kā lasīju, vēl pavisam nesen 50% iedzīvotāju neticēja, ka koronavīruss vispār pastāv. Proti, tās ir savstarpēji saistītas lietas.
Taču šī sajūta, ka “viss nav, kā vajag”, ka viss iet “ne tur”, Rietumu sabiedrībā vispār ir ļoti izplatīta. Un šī totālā neuzticēšanās vēršas arī pret jaunajām tehnoloģijām, arī tās tiek uztvertas ar lielām aizdomām.
Ir tāda kā krīzes sajūta, un tā, protams, nav saistīta vienīgi ar koronavīrusu. Tā ir arī politiskā krīze, šis populisma vilnis. Kopš interesējos par lielajiem datiem, man, protams, ir ļoti iepatikusies statistika un dažādi pārskati. Un nesen lasīju tādu pārskatu, kur jauniem cilvēkiem jautāja, vai, viņuprāt, viņu paaudze materiālajā ziņā dzīvos labāk nekā viņu vecāki. Āfrikā 95% atbildēja apstiprinoši. Vai, teiksim, Ķīnā, kur 15 gadu laikā trešdaļa iedzīvotāju no nabagiem kļuvusi par vidusšķiru. Pie viņiem nav krīzes, valda milzīgs optimisms. Un līdzīga aina paveras daudzās attīstības valstīs. Bet amerikāņi, eiropieši – 70% atbildēja noliedzoši. Eiropā un ASV bija tāds “zelta periods”, nosacīti runājot, no 1955. līdz 2005. gadam, kad dzīve uzskatāmi uzlabojās. Taču situācija mainījās – daudzu iemeslu dēļ. Teiksim, Eiropas populācija kļuva vecāka – vidējais vecums ir aptuveni 44 gadi, bet Āzijā – ap 30, tāpēc tur cilvēki daudz vieglāk pieņem pārmaiņas, visu jauno.
Projekta Phototrails darbs. Augstas izšķirtspējas vizualizācija, kas ar pielāgotu programmatūru izveidota, izmantojot 2,3 miljonus Instagram fotoattēlu no 13 pilsētām visā pasaulē.
Bet vai ir manāma arī atšķirība uzticībā lielajiem datiem?
Mūsdienu Rietumu sabiedrība ir izveidojusies divu revolūciju rezultātā — Lielās franču un Amerikas revolūcijas. Pamatā ir universālās vērtības – brīvība, vienlīdzība, vārda brīvība un privātums. Un tāpēc rodas tāds aizdomīgums pret datu ievākšanu – vai to darītu Google vai valdība. “Šī ir mana privātā pasaule, nevienu es tajā nelaidīšu!” Man pašam kā cilvēkam ar globālu pieredzi, kurš dzīvo starp Āziju un Rietumiem, liekas, ka šī konkrētā pozīcija ir nedaudz novecojusi. Man ir pilnīgi vienalga, kas man seko, kas ievāc datus. Vienmēr, kad pirmoreiz izmantoju dažādus servisus vai aplikācijas, par sīkdatņu jautājumiem atbildu tikai apstiprinoši. Man pat ir interesanti, ka šis datu apjoms tiek kaut kur saglabāts. Taču jautājums ir par to, kā šos datus izmantos. Kādā mērā likumu un tiesu sistēma spēj tevi aizsargāt no vajāšanas par e-pasta vēstuli vai tvītu, kā tas laiku pa laikam notiek Krievijā.
Vai kontaktu izsekošana – Dienvidkorejā ir ļoti demokrātiska sabiedrība ar augstu politisko kultūru. Taču, kad šejienes cilvēkiem jautā, ko viņi domā par to, ka viņu telefonus, kredītkartes izsekos, viņi saka, ka, jā, mēs saprotam riskus un neesam par to visu pārāk priecīgi, taču tas absolūti makes sense, ja šādā veidā var uzvarēt koronavīrusu. Cilvēki kopumā ir ļoti progresīvi, viņi saprot, kas notiek, un uzticas valdībai, kas noteiktā situācijā var uz laiku izmantot tiesības uz šādu kontroles līmeni.
Bet kāpēc pastāv tāda atšķirība starp pieņemšanu un nepieņemšanu? Vai korejiešu sabiedrība kopumā vairāk orientējas uz lēmumu efektivitāti?
Tā, protams, ir mana interpretācija. Taču man liekas, ka tā ir mūsdienīgāka, elastīgāka pieeja. Lai valsts attīstītos, jābūt elastīgam. Eiropa un Amerika ir ieciklējušās uz kaut kādām XVIII gadsimtā izdomātām vērtībām un nevēlas tās mainīt. Āzijā cilvēki ir atvērtāki mainīgajai situācijai.
Cita joma, kurā mēs saskaramies ar lielajiem datiem un algoritmu kontroli, ir sociālie tīkli: kā mēs tajos veidojam savu “informatīvo loku” un kā vispār iegūstam informāciju. Daudzi sāk bažīties, ka algoritmi ierobežo, sašaurina viņu dzīvi. Cik tas ir reāli?
Jau 2011. gadā nāca klajā Eli Parizera grāmata Filter Bubble (“Filtra burbulis”), kas kā reiz aprakstīja šo situāciju. Agrāk mums bija televizors un mēs skatījāmies to, ko mums rādīja. Un sabiedrībā pastāvēja konsenss. Padomju Savienībā visi kanāli meloja, taču meloja vienādi. Amerikā bija atšķirība starp dažādiem informācijas kanāliem – starp New York Times un Los Angeles Times. Taču tolaik bija žurnālisti, kas patiešām pārbaudīja informāciju un tiecās uz kaut kādu objektivitāti, kādu to tolaik saprata žurnālistu vidū. Taču ziņas bija aptuveni vienādas. Protams, arī tolaik bija cilvēki, kas tam visam neticēja, taču tie bija atsevišķi gadījumi. Bet pēc tam parādās internets, un pēc 20 gadiem notiek tas, kas izskatās pilnīgi loģiski, – jūs varat parakstīties uz visdažādākajiem kanāliem, taču parakstāties uz tiem, kas atbilst jūsu pasaules ainai. Tas ir pilnībā saprotami. Tai pašā laikā es lasīju par īpašu kāda mākslinieka veidotu aplikāciju, kas jūs paraksta uz īpašu konservatīvo kanālu izlasi, lai paplašinātu jūsu priekšstatu par notiekošo. Taču, ja tajā kanālā, teiksim, ir iekļauts raidījums “Vakars ar Vladimiru Solovjevu kanālā “Rossija””, tad varēsiet noskatīties pirmās piecas sekundes, bet pēc tam kļūs vienkārši pretīgi. Piespiest cilvēkus skatīties kanālus, kas neatbilst viņu pasaules ainai, ir ļoti sarežģīti. Un, manuprāt, tam pie vainas nav algoritmi. Tās ir jaunās paralēlās realitātes sekas, kad piedāvājumā ir tūkstošiem kanālu.
Taču vienlaikus ir viena nevalstiskā organizācija ar pētnieku komandu, kas veido mediju “vērtējumus” – cik ļoti tie politizēti uz labējo vai kreiso pusi, cik labi tie pārbauda savu informāciju un vai tiecas sniegt objektīvu informāciju vai arī spēlē uz emocijām. New York Times šajā ziņā nav pats augstākais punktu skaits, jo viņi ir ieciklējušies uz Ņujorku, ir ļoti liberāli (tāpēc ļoti ilgi nespēja saprast, kāpēc 2016. gadā uzvarēja Tramps), turklāt viņu raksti ir ļoti emocionāli. Bet visobjektīvākais izrādījās kanāls, uz kuru jau iepriekš biju parakstījies, jo intuitīvi bija sajūta, ka, lūk, tā ir tā īstā “lieta”. Tas ir Financial Times. Ja esat biznesā un pērkat akcijas, jums nepieciešama patiešām objektīva pasaules aina, nevis tendenciozi viedokļi.
Tāpēc, protams, visā var vainot mākslīgo intelektu, taču patiesībā dažādām problēmām ir savi iemesli.
Taču varbūt šī situācija un mākslīgā intelekta ietekme uz mūsu informācijas izvēli tomēr polarizē pasauli, padara sarkano sarkanāku, zaļo – zaļāku? Situācija ar nesenajām ASV vēlēšanām un uzskatu radikālo polarizāciju Amerikas sabiedrībā tam ir spilgts piemērs.
Jā, polarizācija sabiedrībā ir notikusi – ja pirms desmit gadiem apmeklējāt lekciju, tad tajā noteikti izskanēja arī asi publikas jautājumi, tagad drīzāk skan aplausi. Viens pulciņš apmeklē tādas lekcijas, bet otrs – tādas. Tās ir gluži kā partijas sanāksmes Padomju Savienībā.
Šādai polarizācijai ir daudz iemeslu, taču es nedomāju, ka tā ir saistīta ar MI un algoritmiem. Tās tomēr ir milzīgas sistēmas, neironu tīkli, ka pieņem miljardiem lēmumu dienā. Pat ja veicat kādu pētījumu, jūs nevarat aptvert visu sistēmu kopumā. Un par filtru burbuļu tēmu ir daudz rakstu, puse no tiem saka, ka, jā, tā notiek un pie vainas ir algoritmi, bet otra puse saka – nē, nekā tamlīdzīga. Tas vispār ir ļoti raksturīgi dažiem globāliem mūsdienu jautājumiem: var atrast noteiktu skaitu apstiprinājumu vienai atbildei un apmēram tikpat – pilnīgi pretējai.
Kā pēdējo piecu gadu laikā gājuši uz priekšu jūsu lielo datu un kultūras analītikas pētījumi?
Tie ir kļuvuši par grāmatu, kas nākusi klajā pirms dažām nedēļām izdevniecībā MIT Press, – Cultural Analytics. Es, protams, pārdzīvoju par šo grāmatu – ne tik daudz par pārdoto eksemplāru skaitu, cik vēlos, lai to ievēro, lai par to uzzina. Ar šo tēmu esmu nodarbojies 15 gadus, un grāmata ir kļuvusi par visu manu zināšanu apkopojumu, precīzāk, to zināšanu, kuras paspēju gūt līdz noteiktam brīdim, jo akadēmiska izdevuma sagatavošanas process ir diezgan ilga padarīšana un pasaule nestāv uz vietas. Taču, kā ceru, grāmata var kļūt par sava veida mācību grāmatu par šo tēmu – kā mums apieties ar miljoniem attēlu un milzīgo mūsdienu digitālās kultūras apjomu. Kā uz to kopumā skatīties.
Paralēli es pēdējā laikā nodarbojos ar projektu Elswhere. Ieraudzīt pasaules intelektuālo karti un tās pārmaiņas – tā man ir ļoti vilinoša doma. Šī projekta ideja man ienāca prātā 2015. gadā, kad kopā ar draugu gājām pa Miera ielu Rīgā, kas tobrīd bija pasludināta par “hipsteru ielu”. Un es viņam teicu: kāpēc gan es pētu tādas vietnes kā Deviant Art un Instagram, kāpēc tikai digitālas lietas? Jo cik gan pasaulē pēdējā laikā parādījies hipsteru rajonu, veikaliņu, kafejnīcu, kopstrādes telpu, cik pasaulē notiek konferenču, koncertu. Kāpēc gan nepētīt kultūru caur fiziskajiem kultūras notikumiem? Kopš globalizācijas brīža ir daudzreiz audzis arī kultūras notikumu un to veidu skaits. Un, lūk, ir pagājuši pieci gadi, esam savākuši datus un es tagad strādāju pie raksta. Uz šo brīdi esam apkopojuši 4,3 miljonus notikumu 200 valstīs no 2003. līdz 2019. gadam. Taču mēs ievācam ne tikai koordinātas laikā un telpā, bet arī aprakstus. Teiksim, kādā muzejā ir atklāta izstāde un kurators raksta tai tekstu. Ja ir miljoniem šādu tekstu, var izsekot vārdu, frāžu, atslēgas vārdu līmenī, kad noteikti termini parādās un kā tie migrē. Vai tie vispirms parādās lielās pilsētās un pēc tam pārplūst uz mazajām, un vai tie migrē no Rietumiem uz Austrumiem vai arī kā citādi? Ir savākta datu bāze, kas ļauj izsekot ideju pārvietošanos pasaulē. 22 tūkstošos pilsētu. Un man tas ir svarīgi – uzzināt, kas notiek ārpus tradicionālajiem centriem. Kas notiek Ņižņijvoločkā? Kas notiek Klaipēdā? Tāpēc projektam arī dots nosaukums Elswhere — ‘Citviet’.
Vai projekts ļauj arī kaut ko prognozēt?
Domāju, ka jā. Ja noteikti punkti grupējas ap kādu līniju, šo līniju ir iespējams turpināt. Un viena no prognozējamām lietām ir koronavīrusa iespējamā ietekme uz kultūras attīstību. Jāsaka, ka mūsu datos ietilpst arī 2008. un 2009. gads, kad, par spīti ekonomiskajai krīzei, kultūras jomā nebija nekāda krituma. Viss turpināja augt.
Kādā no intervijām, šķiet, 2017. gadā, kas arī saistīta ar MI, jūs runājāt par to, ka cilvēkam īsākais ceļš ne vienmēr būs tas nepieciešamākais un interesantākais…
Es diezgan bieži par to runāju – mūsu sabiedrību joprojām vada industrializācijas laikmeta ideāli: efektivitāte un racionalizācija. Un šie ideāli ir iekļuvuši it visur. Daudzās mūsdienu jomās jūs pārvēršaties par strādnieku, kas pats uzpasē savu efektivitāti. Un fakts, ka tam var izmantot arī dažādus gadžetus, tikai pielej eļļu ugunij. Visās tajās viedajās pilsētās, viedajā šajā un viedajā tajā tiek izmantots tikai viens kritērijs. Tā ir jūsu laika racionalizācija, ekonomija, resursu ekonomija, tāda inženiertehniska pieeja.
Taču cilvēks ir iekārtots citādāk. Teiksim, iztēlojieties, ka visu dzīvi brokastīs jums būs viens un tas pats, taču kas ļoti veselīgs un lēts. Jūs vienalga sadumposities! Tāpēc mēs arī dzīvojam lielās pilsētās – jo tur var notikt negaidītas lietas. Kādā pasākumā satiki paziņu, aizgāji iedzert, viss kas var gadīties. Tai pašā laikā, jo vairāk iespējams ko izmērīt, jo vairāk gribas racionalizēt. Un, kā mēs nesen runājām ar studentiem, koronavīrusa laiks to tikai pastiprinājis. Agrāk jūs varējāt iziet pavalkāties pa pilsētu un ar jums kaut kas atgadījās. Tagad jūs sēžat mājās un pasūtāt visu pilsētu sev uz mājām – picu, visādus produktus, grāmatas un tā tālāk. Un kļūst arvien sarežģītāk izdarīt kaut ko absolūti nejaušu vai negaidītu.
Varbūt arī tā ir jauna datu joma mākslīgajam intelektam – arī neracionālā faktora uzskaite…
Kā mums vērtēt neracionālo vai, drīzāk, kā mums visu veidot tā, lai tiktu ņemts vērā ne tikai racionalitātes kritērijs…
Šajā ziņā varbūt bailes no MI kontroles nedaudz mazināsies, ja pats MI ņems vērā ne tikai racionalitātes apsvērumus…
Jā, bez šaubām. Turklāt deep learning, neironu tīklus tagad pielieto it visur. Teiksim, Google meklētājs – agrāk tajā bija algoritmi, tagad MI, taču izskatās joprojām tāpat, tikai pati meklēšana kļuvusi nedaudz efektīvāka. Taču, ja paraugāmies uz mašīnmācīšanos filozofiskāk, to, no otras puses, var absolūti pielāgot katram lietotājam. Neironu tīkls skatās, piemēram, ko jūs lasāt un klausāties, un sāk kaut ko ieteikt tieši jums. Pats par sevi tas ir kaut kas pilnīgi pozitīvs. Taču paralēli tam miljonos gadījumu tiek pielietota cita sistēma – kad sistēmā tiek sadzīti dati nevis personīgi no jums, bet no miljoniem cilvēku. Un neironu tīkls izceļ kaut kādas likumsakarības, kas pēc būtības ir vidējais aritmētiskais rādītājs. Tam ir savas problēmas – kaut kādas lietas tiek izslēgtas. Rodas tāds statistiski vidējais universālais subjekts. Teiksim, foto attēlu apstrādes programmas savos automātiskajos uzstādījumos tiecas uz statistiski vidējās “ideālās fotogrāfijas” ideālu.
Vai šis novienādošanas, kopēšanas faktors, jūsuprāt, tikai augs vai arī MI iemācīsies sevi “balansēt” un ieviest kaut kādu “kļūdas”, negaidītības elementu?
Datorzinātne ir milzīga joma, kurā strādā milzumdaudz cilvēku. Ir atsevišķa apakšjoma – recommendation systems. Tā ir svarīga tēma jau daudzus gadus – kā atrast balansu starp to, lai rādītu lietotājiem to, kas viņiem paticis agrāk, vai rādītu viņiem kaut ko jaunu. Un pastāv savi risinājumi.
Lai gan datu par šo tēmu nav nemaz tik daudz. Lūk, Spotify pagājušajā gadā publicēja informāciju, ka divu gadu laikā statistiski vidējā lietotāja muzikālā gaume ir paplašinājusies. Proti, viņu rekomendācijas tam palīdz. Taču tā ir informācija, kas nāk no pašas kompānijas. Ir ļoti maz neatkarīgu pētījumu par šo tēmu, jo dati ir kompāniju rokās. Jebkurā gadījumā viss atduras pret to, kādus algoritmus kompānija patlaban izmanto. Viss var mainīties atkarībā no tiem.
Taču, protams, kultūras daudzveidība ir ļoti svarīga tēma. Viens no maniem lielo datu pētījumu mērķiem ir tieši kaut kādas metrikas radīšana kultūras daudzveidības izmērīšanai. Pastāv noteiktas metodes, vienkārši nepieciešams finansējums, komanda, es nevaru visu paveikt viens pats. Teiksim, sanāca sakopot vairākus miljonus Instagram fotogrāfiju un aplūkot tās pēc estētikas, tēmām un tā tālāk, vai tās laika gaitā kļūst daudzveidīgākas vai arī ne.
Es nācu klajā ar “kultūras analītikas” ideju 2005. gadā, jo man likās, ka kultūras objektu ir tik daudz, ka vienkārši sēdēt un prātot par tiem pie kafijas tases ir bezjēdzīgi. Un kaut kādas lietas izdevās paveikt, taču daudzas tā arī palika ārpus iespēju robežām vienkārši praktisku apstākļu dēļ.
Projekta Phototrails darbs
Taču, ja runājam par prognozēšanu – kā jūs redzat cilvēka un MI sistēmu mijiedarbes modeli? Vai tās ir “verga” un “saimnieka” attiecības, vai tā ir simbioze vai, gluži pretēji, MI pratīs veicināt cilvēces kā bioloģiskas sugas, kā sabiedrības attīstību… Kā jūs to redzat?
Mums jānošķir MI integrācija lietotāju servisos un tā pielietošana industrijā un zinātnē. Lai arī gan tur, gan tur, dzīdamies pēc efektivitātes, mēs arvien vairāk un vairāk procesu pārnesam neironu tīklos, turklāt tie, kas tos izmanto, bieži vien nesaprot, kā tie darbojas. Taču zinātnei šāds modelis nav pārāk noderīgs. Tāpēc es domāju, ka cilvēki pakāpeniski pielietos arvien “caurspīdīgākus” tīklus. Ap to pašlaik noris sava veida cīņa: kas ir svarīgāk – efektivitāte vai caurspīdība? Ja es būtu, nosacīti sakot, pasaules prezidents, es teiktu: “Nu, puiši, nav jau visam obligāti jābūt efektīvam, bet mums jāzina, kā šie lēmumi tiek pieņemti.” Man liekas, caurspīdība kļūs arvien aktuālāka.
Cits stāsts ir Bruno Latūrs, pirmais XXI gadsimta filozofs, kurš izdomājis aģentu tīkla teoriju. Tā paredz, ka mēs pakāpeniski sāksim kaut kādus aģentus, kas nebūs cilvēki, uzlūkot kā kaut ko, kam ir tiesības. Visticamāk, nākotnē parādīsies advokāti, kas aizstāvēs MI tiesības – teiksim, notikusi avārija, un kurš tajā vainojams? Vadītājs, mašīna, kompānija? Tas pavisam noteikti attīstīsies. Parādīsies arī jauna sociālo zinātņu un cilvēku pētniecības joma, kas nodarbosies tieši ar attiecībām ar šādiem aģentiem, kas nav cilvēki.
To visu vērodami, mēs atkal nodomāsim – cik gan ātri mainās pasaule. Kādos periodos cilvēces vēsturē notikušas vētrainākās pārmaiņas? 1905.–1930. gados? Vai arī XVIII gadsimtā? Mums liekas, ka tas ir tieši mūsu laiks. Bet varbūt tā ir ilūzija? Un no šāda skatpunkta būtu interesanti palūkoties 10–20 gadus uz priekšu, lai teiktu: lūk, šajā jomā kaut kas kardināli mainīsies, bet šī joma vispār nemainīsies. Tikai šogad vien ir noticis tik daudz. Teiksim, ir mainījusies modes industrija – arvien vairāk dizaineru atsakās no modes nedēļas, no jauno kolekciju sacīkstes. Un man ir sajūta, ka vairākas tēmas sabiedrībā un kultūrā kļūs svarīgas – jau pēc pieciem vai desmit gadiem.
Vai tās ir kādā veidā saistītas ar mūsu sugas un sabiedrības evolūciju un attīstību?
Manuprāt, ja paraugāmies uz sociālajām zinātnēm, tajās nav nemaz bijis tik daudz progresa kopš Aristoteļa laikiem – viņš jau apraksta komēdiju, traģēdiju. Vai varbūt jāsāk ar budismu. Taču jebkurā gadījumā dažas tūkstošgades ir pārāk īss periods, lai mainītos mūsu bioloģija. No otras puses, ir tāda lieta kā kultūras evolūcija. No brīža, kopš cilvēks izgudro valodu, viņš sāk evolucionizēt kultūru. Pēc tam viņš izgudro instrumentus, uguni un tā tālāk – līdz pat pašbraucošajām automašīnām. Proti, tā arī ir tā pasaule, ko veidojam, un šajā ziņā kultūras evolūcija attīstās ļoti strauji.
1990. gados bija daudz ideju par to, ka tagad mums ir globāls internets un jārodas globālām smadzenēm. Taču šādu projektu nav nemaz tik daudz – teiksim, tā ir Vikipēdija. Pēc tās palaišanas 2001. gadā “masu enerģiju” drīzāk saviem mērķiem izmantojušas lielās kompānijas.
Kas attiecas uz jūtām, psiholoģiju – vai pirms 500 gadiem tās cilvēkam bija tādas pašas? Domāju, te daudz kas atkarīgs no kultūras un reliģijas. Vai arī no ģeogrāfijas – dienvidnieki un ziemeļnieki. Pastāv lielas kognitīvās atšķirības, un tās turpina pastāvēt. Šajā ziņā es uzskatu, ka arī vīrieši un sievietes ir pietiekami atšķirīgi, un tas, ka mēs viens otru nenogalinām, vispār ir brīnums. Un, lūk, vai to ir iespējams mainīt, vai var izaudzināt cilvēkus, kas cits citam neskaudīs vai kuriem nebūs atriebības vēlmes? Par šo tēmu ir daudz zinātniskās fantastikas. Taču gandrīz visos sižetos tiek runāts par to, ka, mainot sabiedrībā cilvēku psiholoģiju, tam vienmēr ir negaidītas un ne vienmēr patīkamas sekas.
Ja domājam par eiropeisko kultūru – tā taču vēsturiski ir emociju, pārdzīvojumu, kaislību kultūra. Karavadžo, Rubenss, šausmu filmas, Visockis, kaut kāda attiecību kārtošana bāros – cilvēks šajā tradīcijā vēl drusku ir dzīvnieks. Un laikam jau tāpēc šī kultūra bija ļoti interesanta – bija filmas ar vājprātīgu montāžu, bija vājprātīgas poēmas. Kultūrai bija liels emocionālais diapazons. Taču pēdējos gados mēs novērojam, ka sabiedrībai parādās citas vērtības, ka sabiedrība kļūst maksimāli jūtīga pret jebkuru nevienlīdzību. Parādās tādas lietas kā #MeToo, minoritāšu tēmas kļūst arvien aktuālākās, un ne tikai Amerikā.
Tādēļ arī gan kultūras produkcijā, gan cilvēku uzvedībā aug sava veida piesardzība – ja nu es to pateikšu un kādu apvainošu, un mani padzīs no darba. Amerikā tas izpaužas ļoti kardināli, taču arī Eiropa un pat Āzija neatpaliek. Tāda sajūta, ka attīstītās sabiedrībās sašaurinās emociju diapazons, jo kādas emocijas tiek pasludinātas par nevēlamām. Amerikā sākuši ņemt nost no muzeju sienām Gogēna gleznas, jo viņš zīmējis meitenes salinieces, ar kurām kopā dzīvojis. Parādās morālisma cenzūra. Tajā, bez šaubām, ir pozitīvas lietas. Taču var būt arī potenciāli negatīvs efekts – rodas tāda sajūta, ka emocionālo, kaislīgo, revolucionāro, depresīvo XX gadsimta cilvēku nomaina tipāžs, kas sēž uz antidepresantiem: viņš ne pārāk priecājas, ne pārāk bēdājas, baidās kādu apvainot… Un galvenais – baidās kaut ko nepareizi izdarīt: iemīlēties nepareizajā cilvēkā, iestāties nepareizajā institūtā. Tāpēc viņam jāracionalizē visa sava uzvedība.
Un šī situācija, kad mums apkārt ir parādījusies globāla konkurence, bet, no otras puses, mēs jūtam bailes kādu apvainot un kaunu par pagātnes kultūru – tās jau ir ļoti būtiskas lietas. Pat ja cilvēkiem ir jūtas, viņi baidās tās izrādīt. Visi ir kļuvuši tik pieklājīgi, un, kad kāds izdara ko rupju, viņš ir gluži kā no citas planētas. Visur izliktas kameras. Visu iedzen rāmjos. Taču MI te vispār nav pie vainas, tas vienkārši ir šo procesu, sabiedrības emocionālā tonusa maiņas ierocis.
Ļevs Manovičs. Foto: Дмитрий Зиновьев
Proti, jā, mēs maināmies, taču mēs joprojām mainām sevi paši?
MI – tas ir tāds sabiedrības radīts mīts. Ir tikai noteikti algoritmi, kas veic noteiktus uzdevumus. Aifonos ir jauna programma, kas uzrauga, cik ilgi jūs mazgājat rokas, ka tas jādara 30 sekundes. Kas tas ir – MI? Tak vienkārši “dzelzis”.
Jā, efektīvs “dzelzis”. Un te atkal rodas “interesantās kļūdas” tēma…
Ne gluži. Šajā diskursā ļoti bieži parādās kļūdu tēma. Es tā nedomāju. Te vajag tā piesardzīgi. Man ne pārāk interesē kļūdu tēma, jo es izaugu Padomju Savienībā, kur vispār nekas nestrādāja. Tāpēc man patīk, ka strādā!
Protams. Taču mēs runājam par to, cik svarīga ir iracionālā komponente…
Iracionālā, emocionālā, flanēšana kā situacionistiem. Tā viņu nejaušā blandīšanās pa pilsētu. Vispār gadījums. Tas, kas it kā ir mazticams….
Tam visam rodas papildu vērtība…
Jā, bet MI pielietošana vispārējā racionalizēšanā, paškontrolē un pašnovērošana ir arī Fuko tēma. Kā viņš savā laikā uzrakstīja, tā arī notiek. Un tomēr problēma šeit nav mākslīgajā intelektā, bet tajā, ko mēs gribam. Sabiedrība grib arvien lielāku racionalizāciju – uzvedības, satiksmes, enerģijas. Padarīt visu efektīvāku. MI šeit vienkārši ir instruments mūsu rokās. Nevajag no tā baidīties, ir jābaidās pašiem no sevis!
Piekrītu.
Agrāk pasaule bija tik nežēlīga, ka cilvēks nezināja, vai nodzīvos līdz nākamajai dienai. Taču pēdējo divu gadsimtu laikā situācija ir mainījusies. Turklāt vidusšķira pasaulē pēdējos 20 gados ir izaugusi no 700 miljoniem līdz vairākiem miljardiem, galvenokart uz Āzijas valstu rēķina. Bet ko cilvēki grib, kad ir sasnieguši pārticību? Stabilitāti, kontroli.
Mūsu laikā apziņa ir pilnībā pārņēmusi kontroli pār zemapziņu, par ko tik daudz sprieda Freids. Es teiktu, ka cilvēks ir kaut kādā veidā jāatbrīvo un ir jāatgriež viņa iracionalitāte. Taču, protams, vienlaikus nevajag atgriezties pie tādām lietām kā vīriešu vardarbība pret sievietēm. Vai mēs varam atgūt nedaudz iracionalitātes, taču vienlaikus palikt labi? Lūk, tas, manuprāt, arī varētu būt galvenais mūsu laikmeta jautājums.
Šī saruna tapusi projekta "Bezgalība vai bezdibenis: mākslas un tehnoloģiju satikšanās" ietvaros. Atbalsta VKKF
