Foto

Es uzskatu, ka skaņa ir augstākā mākslas forma

Una Meistere

Soundterritory — 12.02.2021

Saruna ar etnomuzikologu, skaņas pētnieku un skaņas terapeitu Aleksandru Tannūsu

“Kad mēs pilnībā ļaujamies skaņai, vērotājs mūsos pazūd, un mēs varam izjust skaņas, kas veido un uzskaņo mūsu ķermeni un prātu ar harmoniju, skaņu simetrijas, līdzsvara, proporciju un estētikas palīdzību. Mēs saplūstam ar skaņu; tas ir neduāls stāvoklis,” saka Aleksandrs Tannūss (Alexandre Tannous). Viens no mūsdienu respektablākajiem skaņas pētniekiem, kolektīva ResonantMind dibinātājs. (resonantmindcollective.com)

Tannūss, kurš dzimis Libānā un 1989. gadā kopā ar ģimeni pārcēlies uz Savienotajām Valstīm, ieguvis četrus akadēmiskos grādus dažādās mūzikas nozarēs ‒ mūzikas teorijā, kompozīcijā, mūzikas pedagoģijā un etnomuzikoloģijā. Viņš pasniedzis Kolumbijas Universitātē un ir biežs vieslektors dažādās universitātēs, institūtos un muzejos, tajā skaitā Amerikas Dabaszinātņu muzejā, Metropoles Mākslas muzejā, Bruklinas muzejā, Rubinu Mākslas muzejā un citos. 1995. gadā viņa orķestra skaņdarba “Métamorphose” pasaules pirmatskaņojums Kārnegijholā paša vadībā tika uzņemts ar ovācijām.

Savā etnomuzikologa darbā Tannūss septiņpadsmit gadus strādājis izbraukumos vairāk nekā 40 pasaules valstīs un iepazīstinājis ar skaņu meditāciju vairāk nekā 20 000 cilvēku. Vairāk nekā divus gadu desmitus viņš pētījis skaņas terapeitiskās un ezoteriskās īpašības no trim dažādiem skatpunktiem ‒ Rietumu zinātnes, Austrumu filozofijas un šamaniskās tradīcijas aspektiem, lai tādējādi nonāktu pie dziļākas izpratnes par to, kā un kādā mērā skaņa tikusi izmantota, lai ietekmētu cilvēka apziņu. “Tas ir pats spēcīgākais instruments pasaulē. Visticamāk skaņa cilvēcei kalpojusi daudz vairāk nekā jebkurš cits darbarīks,” viņš saka.

Šie meklējumi Tannūsu aizveduši līdz mākslas, zinātnes, filozofijas un garīguma krustpunktam. Viņa etnomuzikoloģiskā pieeja ietver socioloģiski zinātniskus pētījumus par skaņas izmantošanu dažādos tradicionālos kontekstos ‒ reliģiskos, garīgos, holistiskos un kulturālos ‒ visdažādākajos nolūkos un situācijās: izklaidē, dievkalpojumos un lūgšanās, meditācijās un dziedniecības un transa rituālos. Līdz ar to viņa pieeja pētījumos, centienos izprast, izjust, radīt skaņas un strādāt ar tām vienmēr bijusi sakņota multidisciplinārismā.

Tannūss izstrādājis integrēta pieredzējuma protokolu, ko viņš nosaucis par skaņas meditāciju (Sound Meditation); tajā viņš dalās ar savu pētījumu rezultātiem un pievērš īpašu uzmanību faktam, kā specifiski veidota skaņa var mums palīdzēt distancēties no saviem automātiskajiem uzvedības modeļiem. Šim nolūkam viņš izmanto tādus tradicionālus instrumentus kā gongi, zvani, dziedošie trauki, šruti, metāla bungas un citi. “Skaņa ir dimensija ‒ tā es to uztveru,” viņš saka un ir pārliecināts, ka tā ir arī viens no visspēcīgākajiem instrumentiem, ko iespējams izmantot, lai mainītu priekšstatu par realitāti, apziņu un to, ko nozīmē būt cilvēkam un dzīvam.

“Tannūss ir viens no talantīgākajiem cilvēkiem, kādus es pazīstu, un īsta gudrību krātuve attiecībā uz visu, kas saistīts ar skaņu,” saka Deniss Makenna. Es varu viņam vienīgi piekrist. Makenna, etnofarmakologs, domātājs un Dabas Filozofijas akadēmijas dibinātājs, palīdzēja arī šai intervijai ar Tannūsu kļūt par realitāti. (Tannūss ir arī viens no Makennas akadēmijas dibinātājlocekļiem.)

Mūsu saruna norisinājās ar Zoom starpniecību. Tā ilga aptuveni divas stundas, un es nepārspīlēšu apgalvojot, ka Tannūss ir viens no iedvesmojošākajiem cilvēkiem, ar kādiem man jebkad bijusi izdevība sarunāties. Viņa balss izstaro teju telpisku mieru, vienkāršību un sirsnību, un viņa gudrība un zināšanas modina visdziļāko apbrīnu. “Visā, ko es esmu sasniedzis, man palīdzējusi zinātkāre un uzcītība, kā arī nopietna apņēmība pievērsties dziļam garīgumam,” saka Tannūss. “Es esmu un palieku dzīves māceklis un skolnieks.”

Savu ResonantMind Collective jūs nodibinājāt 2014. gadā. Iesākumā jūs bijāt tikai seši, taču tagad, Covid-19 pandēmijas laikā, jūsu komanda izaugusi līdz 39 dalībniekiem. ResonantMind Collective mērķis ir atbalstīt cilvēkus viņu reakcijā uz vīrusu (un visu pārējo, kas norisinās pasaulē) un, tā vietā, lai censtos to atvairīt, ļauties, pieļaut, pieņemt šo procesu un uzticēties tam ‒ vienkārši censties tikt galā pēc iespējas labāk. Īsi sakot, jūs vēlaties sabiedrībai palīdzēt saglabāt sevī iekšēju rezonansi. ResonantMind Collective tīmekļa vietnes saturs ‒ meditācijas instruktora vadībā, skaņu meditācijas u.c. ‒ ir pieejams bez maksas. Kā rakstīts vietnē: “Mēs esam šeit, pagodināti un gatavi kalpot.” Kad jūs atskatāties pats uz savu dzīves stāstu ‒ kurā brīdī cilvēks izlemj, ka ir gatavs kalpot, un jūt šo nepieciešamību dot kaut ko citiem?

Cilvēks ir būtne, kam patīk dalīties. Mums patīk būt grupās. Mums patīk dažāda veida kopienas. Un man šķiet, ka kopiena ir pati augstākā harmonija. Šo harmoniju iedvesmo harmoniskā rinda; tā ir lieta, ko es pētu. Tas ir tas, ko mēs dzirdam, kad spēlējam instrumentus, ko izmanto jebkādās skaņu terapijas formās; mūsdienās to sauc par skaņu dziedniecību, skaņu peldi un tamlīdzīgi. Es nemudinu cilvēkus izmantot tamlīdzīgus terminus, jo tie nepaskaidro šīs norises būtību. Es to dēvēju par skaņu meditāciju. Šo terminu neesmu radījis es, taču man patīk to lietot, jo tas paskaidro šī pieredzējuma būtību. Vienkārši izsakoties, cilvēki nāk no harmonijas, un viss, ko viņi rada, ir vērsts uz šīs harmonijas apliecināšanu un saglabāšanu.

Tas nav tikai mans viedoklis un pārliecība, kam es nesatricināmi ticu. Tas ir princips, ko es esmu novērojis visu savu mūžu, strādājot vairāk nekā četrdesmit pasaules valstīs, kur esmu pētījis, kā cilvēki visdažādākajos veidos izmanto skaņu un mūziku un ko viņi ar to cenšas panākt. Kāda tam visam ir jēga? Kāpēc skaņu izmanto šamanismā? Kāpēc skaņu izmanto Austrumu filozofijas sistēmās, skandēšanā un lūgšanās, mantru sistēmās un sūtru sistēmās?

Cilvēki nāk no harmonijas, un viss, ko viņi rada, ir vērsts uz šīs harmonijas apliecināšanu un saglabāšanu.

Kāpēc mēs mīlam mūziku? Es uzskatu, ka te runa ir par iekšējās harmonijas atmodināšanu, lai centrētu savu patību uz logosu ‒ vietu, no kurienes nācis priekšstats par Dievu, uz universālās kārtības principu, par kuru es sīkāk runāšu vēlāk. Tā ir ārkārtīgi svarīga doktrīna, par kuru vairumam cilvēku nav ne jausmas.

Taču pagaidām mūs no tās šķir visdažādākās lietas, kas ierauj mūs negatīvā straumē. Cilvēki neapzinās, kādā mērā mūs pastāvīgi ierauj tas, ko es saucu par mūsu vispārējo diētu. Viss, kas mūs iespaido, tiek uzskatīts par šādu ieraujošu straumi (entrainment): tas, ko mēs ēdam, ko mēs lasām jebkādos formātos, ko mēs klausāmies (ziņas, mūzika u.c.), ko mēs skatāmies (filmas, dokumentāli raidījumi, ziņas), vietas, ko mēs apmeklējam, cilvēki, kas ir ap mums, smaržas: visas šīs lietas mūs aizrauj sev līdzi. Mēs kļūstam par mūsu apziņu iespaidojošo faktoru produktu. “Enerģija plūst turp, kurp vērsta uzmanība, un enerģija plūst turp, kurp vērsta intence.”

Kad cilvēki koncentrē savu uzmanību, enerģiju un laiku uz labo ‒ kas tad notiek? Labais gūst virsroku. Tā notiek visu laiku. Tāpēc vajadzētu uzmanību koncentrēt nevis uz negatīvo, uz vīrusu un haosu pasaulē, bet gan labāk uz pozitīvo un nosvērtību. Nav palīdzīgi uz to visu reaģēt, jo tieši tā rodas trauma. To nerada vīruss vai kāds cits incidents; trauma rodas no tā, kā mēs reaģējam uz kādu notikumu. Tas ir kā mēs radām to, ko cilvēki sauc par posttraumatiskā stresa sindromu. Es to saucu par posttraumatiskā stresa savainojumu. Kāpēc? Tāpēc, ka mūsos kaut kas ir nemierā; kaut kam pietrūkst harmonijas, saskaņas; kaut kas ir koncentrējies uz bažām, bailēm, paniku, nedrošību, trūkumu. Mēs ieraujam tagadnē kādas negatīvas vecas atmiņas, un tad tās kļūst par filtru, par prizmu, caur kuru mēs veidojam savu pieredzi.

Cilvēki neapzinās, kādā mērā mūs pastāvīgi ierauj tas, ko es saucu par mūsu vispārējo diētu.

Es pētu realitāti; to, kā rodas realitāte. Kāda ir ķermeņa un tā orgānu, īpaši sirds, endokrīnās sistēmas, smadzeņu un visu tās elementu loma šīs realitātes radīšanā? Kas notiek, kad cilvēku iespaido kaut kas negatīvs? Kas notiek, kad cilvēku, pateicoties medijiem un politiķiem, manipulāciju ceļā ievirza šajā negatīvās straumes procesā?

Es uzaugu 14 gadus gara kara laikā Beirūtā, Libānā. Karš sākās, kad man bija deviņi gadi. Es pazīstu šo sajūtu; zinu, kā šāda pieredze var iespaidot cilvēku. Un es zinu, ka tad, ja cilvēki velta pārāk daudz uzmanības politikai un dažādām šausminošām lietām, viņu starpā veidojas lielāka šķelšanās. Viņi nododas panikai, viņi vairāk baidās un ir nemiera pilni.

Kā neļauties bailēm un citiem neveselīgiem prāta stāvokļiem, bet atvairīt šo ļauno problēmu klāstu, kas manipulē ar cilvēkiem un liek tiem šķelties? Kad cilvēks baidās, viņš pārslēdzas uz tā saukto reptiļa smadzeņu diktētu uzvedību. Mūsu smadzenēm ir trīs pamata slāņi. Reptiļa smadzenes, pati dziļākā no mūsu smadzeņu daļām, ir atbildīga par reakciju, kas pazīstama ar nosaukumu “cīnies vai bēdz” (fight-or-flight), kā arī daudzām nepieciešamām organisma funkcijām, tādām kā sirdsdarbības straujums, gremošana, līdzsvars un motorās prasmes. Tās darbojas vienmēr. To funkcionēšanai nav nepieciešama jūsu atļauja, uzmanība vai koncentrēšanās. Nākamais slānis ir zīdītāju smadzenes, kurās atrodas limbiskā sistēma, kura atbildīga par jūtām un emocijām. Un pēdējais, pats lielākais slānis, ir neokortekss, kas nodarbojas ar izšķiršanu, loģiku, racionālo domāšanu un uzmanību, kā arī daudzām citām lietām. Mūsdienās cilvēku problēma ir “aparatūras problēma” ‒ mēs tiekam iespaidoti un ierauti negatīvā straumē, kas liek mums ļauties baiļu un pašaizsardzības instinktiem, un tā ir reptiļu smadzeņu diktēta uzvedība.

Traumatisku pārdzīvojumu rezultātā mēs zaudējam apzinātas rīcības spēju, savas iekšējās spējas un personīgo suverenitāti. Mēs kļūstam izolēti, dzīvojam sāpēs un ciešanās, zaudējam iekšējo harmoniju un saskaņu ar citiem. Kad cilvēki no tā visa cieš kolektīvi, izjūk kopienas.

Mūsdienās cilvēku problēma ir “aparatūras problēma” ‒ mēs tiekam iespaidoti un ierauti negatīvā straumē, kas liek mums ļauties baiļu un pašaizsardzības instinktiem, un tā ir reptiļu smadzeņu diktēta uzvedība.

ResonantMind kolektīvs, kura galvenais dibinātājs es esmu, sanāca kopā, lai censtos saglabāt harmoniju. Mēs sākām kā neliela grupiņa, seši draugi, kas apvienoja spēkus, lai pētītu skaņu, garīgumu un apziņu un kopā mācītos un radītu jaunu pieredzi.

Kad sākās karantīna, es sapratu, ka būtu lieliski kolektīvu paplašināt un iekļaut tajā vairāk praktiķu un atbalsta sniedzēju, lai stiprinātu un sargātu kopienas un palīdzētu tām, veidojot nopietnu bezmaksas saturu, ko varētu lietot jebkurš.

Svarīgi atzīmēt, ka praktiķus un koordinatorus ‒ bet arī šamaņus, prezidentus, diriģentus un tamlīdzīgus cilvēkus ‒ bieži piemeklē zināma ego inflācija, ja viņi nevelta īpašu uzmanību tam, kā izmanto varu, ko viņiem dod viņu pozicinējums. Cilvēkiem ne vienmēr un ne pārāk pamatīgi iemāca rīkoties ar varu, un viņi to bieži izmanto nepareizos nolūkos. Patlaban tas vērojams ļoti uzskatāmi un plašos mērogos. Daži šādas ego mānijas rezultāti ir garīgais materiālisms, garīgie apvedceļi, mesiānisms, patoloģisks altruisms un citi. Tas nav nosodījums, bet vienkāršs vērojums. Tāda ir cilvēka daba, un mums tā padziļināti jāizprot, lai neiekristu ego radītajās lamatās, īpaši jau strādājot garīgu, terapijas un dziedināšanas darbu. Mums jāsaprot, kā rīkoties ar varu, kā rīkoties ar enerģiju. Galu galā tas viss ir kaut kādā mērā enerģijas pārvaldības jautājums.

Tāda gara atbilde uz jūsu īso jautājumu. Ļoti svarīgi aplūkot lietas kontekstā, lai mēs saprastu, kas mums jāmācās, un saprastu, kas ir tas, ko mēs nezinām. Mums arī jāuzticas šim procesam un jāļaujas, jāpieļauj, jāpaļaujas un jāpieņem. Tā ir tā mantra, ko es nododu tālāk saviem klientiem ‒ SATA (surrender, allow, trust, accept). Es esmu pārliecināts ‒ ja notiek kaut kas smags, tad tas ir tāpēc, ka mums jāmācās kaut kas tāds, ko citādi iemācīties nav iespējams.

Starp citu, ja jūs dzirdat, ka es savās atbildēs pārlecu no viena jautājuma uz otru, pievirzos tuvāk un attālinos, paplašinu un sasaistu dažādas lietas ‒ ziniet, ka tā nav līkumošana, novirzīšanās, liekvārdība vai sapīšanās paša domās. Es to daru apzināti, lai radītu plašāku kontekstu, kas piemērots, lai aplūkotu kaut ko tik bagātu kā skaņa un parādītu šo bagātību, nodemonstrētu, kā viss savā starpā saistīts, pielietotu sinkrētismu un sintēzi, kas nepieciešama, lai saprastu skaņas spēku un vērtību, un liktu lietā daudzdisciplīnu pieeju, lai saprastu, kā skaņa saistīta un kāda ir tās ietekme uz apziņu un garīgumu. Es ar nolūku izmantoju šādu stilu, lai parādītu skaņas maģiju un dalītos sava mūža veikumā ar citiem cilvēkiem.

Es esmu pārliecināts ‒ ja notiek kaut kas smags, tad tas ir tāpēc, ka mums jāmācās kaut kas tāds, ko citādi iemācīties nav iespējams.

Jūs interesē skaņas, garīguma, filozofijas un apziņas krustpunkti. Ko nozīmē būt skaņas pētniekam un kā sevī iespējams nonākt līdz šādam aicinājumam?

Ko nozīmē būt skaņas pētniekam? Tas ir labs jautājums. Es esmu mācījies mūziku kopš ļoti agra vecuma. Un divpadsmit gadu laikā es universitātē apguvu četras dažādas specialitātes, studējot dažādus mūzikas aspektus. Es studēju mūzikas teoriju, kompozīciju, izpildītājmākslu, diriģēšanu, mūzikas pedagoģiju un etnomuzikoloģiju. Gluži dabiski, ja tu uzzini tik daudz par kaut ko tik dziļu kā mūzika, tad kādā brīdī saproti, ka esi pieskāries tikai pašai virspusei, un ir vēl tik daudz, ko mācīties. Tā nav nejaušība, ka mūzika ir pati populārākā no mākslām ‒ tam ir daudz iemeslu.

Tā nav nejaušība, ka mūzika ir pati populārākā no mākslām ‒ tam ir daudz iemeslu.

Un tā manas ilgas, kaisme un zinātkāre tikai turpināja pieņemties spēkā, jo bija vēl tik daudz, ko mācīties par mūziku. Man piemita spēcīga intuīcija, un aptuveni pirms divdesmit viena gada es sāku pētīt skaņas terapeitiskās un ezoteriskās īpašības. Es sāku pamazām, jo centos izsekot pavedienam, kas ved uz mūzikas spēka avotu. Es biju studējis mūziku visdažādākajos aspektos, strādājis pētniecības darbu izbraukumā un praktizējis mūziku kā komponists, diriģents un mūziķis, dziedot un spēlējot dažādus instrumentus, dažādos mūzikas stilos, no dažādiem periodiem un dažādām kultūrām. Taču tas tikai mani noveda pie atskārsmes, ka tajā visā ir vēl kas cits, ko apgūt un mācīties. Kaut kas ļoti liels. Un tad es sāku pētīt harmonijas izcelsmi, harmonisko rindu un dažādās harmonijas sistēmas.

Pētot kaut ko tik dziļu kā mūzika, labākā metode ir sinkrētiskā pieeja ‒ sintēze, atsevišķo elementu savienošana. Un tāpēc es kļuvu par skaņas pētnieku. Es diemžēl vairs nespēlēju mūziku, kā es to darīju senāk ‒ klasisko mūziku un džezu, arī mūziku, kas nav radusies Rietumos. Es vairs nespēlēju mūzikas instrumentus, kurus spēlēju agrāk. Es vairs nediriģēju. Nerakstu laikmetīgo klasisko mūziku un mūziku filmām. Man, protams, tā visa pietrūkst. Taču tas, ar ko es nodarbojos tagad, man ir vēl svarīgāks ‒ es cenšos izprast, kas ir šīs maģijas avots.

Skaņas pētnieks ir cilvēks, kurš pēta skaņu, tās īpašības, pozitīvo iedarbību un ietekmi uz cilvēka apziņu. Lai to visu saprastu, manuprāt, nepieciešama daudzdisciplīnu pieeja, un tieši tāpēc mani interesē filozofijas, mākslas, zinātnes un apziņas krustpunkti.

Logoss sengrieķu filozofijā un teoloģijā ir ļoti sarežģīta, ārkārtīgi bagāta un aizraujoša doktrīna, no kuras dzimis Dieva koncepts. Tas ir universāls organizējošs pamatprincips, dievišķais saprāts, kas pieder pie kosmosa dziļākās būtības, ieviešot tajā kārtību un piešķirot tam formu un jēgu. Tas ir Vārds, diskurss, absolūtā sistēma, universālā valoda, vidutājs...

Skaņas pētnieks ir cilvēks, kurš pēta skaņu, tās īpašības, pozitīvo iedarbību un ietekmi uz cilvēka apziņu.

Pitagorieši un neoplatoniķi ‒ kurus patiesībā vajadzētu saukt par neopitagoriešiem ‒ mums mācīja, ka logosu neveido matemātika. Matemātika ir universāla, ļoti precīza un konkrēta valoda, ko mēs izmantojam, lai to saprastu, mērītu, pieredzētu un nodotu tālāk. Logoss izpaužas laukos, fenomenos, sistēmās, līdzsvarā, simetrijā, proporcijās, enerģijā un vizuālās struktūrās, frekvencēs, procesos, attiecībās, estētikā, kārtībā, harmonijā... Mēs to pieredzam kā mūziku, skaņu, sakrālo ģeometriju, matemātiskas konstantes, fraktāļus, teselācijas rakstus, psihedēliskus vizuālus rakstus...

Filozofs un teorētiķis Ervins Lāslo logosu apraksta kā hologrāfisku informācijas programmatūru.
Es uzskatu, ka logosa iedarbīgākais, neaizvietojamākais un noderīgākais aspekts no cilvēka viedokļa ir skaņa (tajā skaitā ‒ mūzika un harmonija), bet konkrētāk ‒ harmoniskā rinda, skaņas projekts. Tas ir tāpēc, ka šeit mums ir darīšana ar akustiku – fiziku, kas, ievelkot sevī, iespaido mūsu apziņu tik lielā mērā kā nekas cits. Tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka mūzika atrodama visdažādāko tradīciju kontekstos ‒ reliģiskos, garīgos, laicīgos; tā tiek izmantota visdažādākajos nolūkos un situācijās: izklaidē, meditācijā, dievkalpojumos, dziedniecības, iemiesošanās rituālos, transā un tamlīdzīgi.

Logosa iedarbīgākais, neaizvietojamākais un noderīgākais aspekts no cilvēka viedokļa ir skaņa (tajā skaitā ‒ mūzika un harmonija), bet konkrētāk ‒ harmoniskā rinda, skaņas projekts.

Par logosu daudz rakstīja senie grieķi, taču šīs doktrīnas pirmsākumi meklējami senajā Ēģiptē, īpaši Tota, runas, rakstu, gudrības, astronomijas, matemātikas, mūzikas, medicīnas un maģijas dieva kultā. Hellenizētie ēģiptieši (hermētisma filozofi), kuri Totu vēlāk pārdēvēja par Hermeju, saskatīja viņā to pašu gnostiskas atklāsmes un logosa principu, ko agrīnie kristieši ‒ Kristū. Tekstā “Corpus Hermetica”, ko piedēvē Hermejam Trismegistam, mēs atrodam konkrētas atsauces uz logosu kā kārtības principu, “Dieva dēlu” un “cilvēces ganu”.

Jaunās Derības Jāņa evaņģēlija pirmais teikums ir sekojošais apgalvojums: “Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Dievs bija Vārds.” “Vārds” šeit ir logoss.

Pieredzējumi, ko es radu savās skaņas meditācijās, ir māksla, un es bez pārspīlējuma varu sevi aprakstīt arī kā skaņas mākslinieku, tomēr es strādāju citādi nekā citi parasti sastopamie skaņas mākslinieki. Ir daudz izcilu skaņas mākslinieku, taču strādāt ar skaņu ir āķīgi. Jo vairāk tu par to zini, jo vairāk mainās, paplašinās un aug tava izpratne. Es šo jomu pētu jau ļoti, ļoti sen, bet man tik tikko izdevies pieskarties pašai virspusei. Es tagad pilnībā apzinos, cik milzīgs vēl ir man nezināmā apjoms, un katru dienu, katru nedēļu turpinu uzzināt kaut ko jaunu.

Skaņas meditācijas būtība ir tādā mērā koncentrēties uz ieklausīšanos skaņā, ka tu pazaudē pats sevi; tu pazaudē savu “es” ‒ to, kas visam piekarina birkas, to, kas visu vērtē un tiesā: tu pazaudē “pērtiķa prātu”, tu pazaudē savas iekšējās domu pļāpas, un tu saplūsti ar skaņu.

Skaņas meditācijas būtība ir tādā mērā koncentrēties uz ieklausīšanos skaņā, ka tu pazaudē pats sevi; tu pazaudē savu “es” ‒ to, kas visam piekarina birkas, to, kas visu vērtē un tiesā: tu pazaudē “pērtiķa prātu”, tu pazaudē savas iekšējās domu pļāpas, un tu saplūsti ar skaņu. Galvenais ir koncentrēti virzīt savu prātu caur dzirdes maņu uz juteklisko pārdzīvojumu, taču ne uz savām domām par šo juteklisko pārdzīvojumu un visādā ziņā ne uz jebkādām citādām virspusējām, nesaistītām un garām lidojošām domām. To pašu grib panākt jebkura mākslas forma, teiksim, kad tu stāvi skulptūras priekšā, gleznas vai zīmējuma priekšā, kad tu vēro dejas priekšnesumu vai klausies dzejas lasījumu ‒ vai vispār baudi jebkādu mākslas formu: tā grib novirzīt tevi no apziņas, ka tu esi tu; tā grib, lai tu atpūties no sevis, grib iedot tev kaut ko jaunu, iedvesmot tevi, atstāt pozitīvu iespaidu, atnest kaut ko, kas tevi uzrunā, liek aizdomāties par kaut ko jaunu, pilnībā atrasties tikai tagadnē un tā tālāk.

Skaņa manā izpratnē ir augstākā mākslas forma, kas aizved tevi uz vietu, kur tu saplūsti ar mākslu, kur tevis vairs nav. Un ja tu ej vēl dziļāk par to, tad nonāc nebūtības stāvoklī. Tu atstāj mākslu, atstāj skaņu, tu kļūsti par visu un reizē par neko. To sauc par hipnagogo stāvokli; tas ir stāvoklis starp nomodu un miegu. Tavs prāts ir nomodā, taču domu nav. Maija, māyā, kā to sauc budismā, ir ilūzija, ko prāts uzbur no savas aizraušanās ar materiālo pasauli. Vienīgais veids, kā apturēt maiju, ir pārraut prāta nepārtraukto domu procesu, apstādināt to, un tieši tāpēc tik liela nozīme ir meditācijai vai apzinātības praksei.

Skaņa ir augstākā mākslas forma, kas aizved tevi uz vietu, kur tu saplūsti ar mākslu, kur tevis vairs nav. Un ja tu ej vēl dziļāk par to, tad nonāc nebūtības stāvoklī.

Es uzskatu, ka pastāv trīs dažādas realitātes formas: pirmā ‒ matemātiskā realitāte, otrā ‒ mentālā realitāte un trešā ‒ 3D fiziskā realitāte. Skaņa ir milzīgs spēks, kas spēj piešķirt lietām apveidus. Tā nav nejaušība, ka visas reliģijas un Austrumu filozofijas mums stāsta vienu ‒ skaņa ir Dievs. Tas ir pirmais, ko tu uzzini ‒ vai nu tu lasi Veco vai Jauno Derību. Šis pirmais teikums Jaunās Derības evaņģēlijā mums pavēsta, ka kristus ir Vārds, logoss. Tas runā arī par to, ka kristus kā apziņa ir nenošķirama no logosa.

Kad mēs darām savu darbu tik labi, cik vien to spējam, darot labu paši sev, visām jūtošajām būtnēm un dabai un attīstot sevi garīgā ziņā, mēs saprotam, ka universs un patība ir nešķirami. Cilvēks pilnībā sevi apzinās, realizē savu potenciālu, piepilda savu sūtību; viņš saplūst ar logosu, universa patieso dabu, gluži kā hermētistu maksimā: “kā augšā, tā arī lejā; kā iekšā, tā arī ārā”.

Vecā Derība sākas ar Pirmo Mozus grāmatu. Nezinātājiem var likties, ka tajā vēstīts par to, kā Dievs visu ‒ pasauli, universu ‒ radījis sešās dienās, bet septītajā atpūties, un tā kļuvusi par sabatu. Pirmajā dienā “Dievs sacīja: "Lai top gaisma." Un gaisma tapa.” Šajos vārdos slēptais vēstījums ir tāds, ka pastāv saikne starp runāšanu, vārdiem, un radīšanu. Tu kļūsti par dievu, kad iemācies radīt ar saviem vārdiem. Budismā universs tika radīts ar pirmatnējo Aum (un ne Om). Kad mēs izrunājam šo Aum, balsene pāriet no plaši atvērta uz noslēgtu stāvokli un iziet cauri visiem patskaņiem. Kad es atveru un noslēdzu balseni, mainot mutes dobuma izmēru un formu, lai izteiktu ar savu balsi harmoniju, un izdaru to pareizi, tas acumirklī izraisa dziļu meditatīvu stāvokli. Tātad Aum ir tieša norāde uz harmonisko rindu.

Aum ir tieša norāde uz harmonisko rindu.

Risinot šo dialogu, mēs ar savu sarunu radām realitāti ‒ mēs lietojam vārdus. Kas ir vārdi? Tās ir zilbes, kas sastāv no līdzskaņiem un patskaņiem. Vienkāršākie izrunātie burti ir patskaņi, ko rada balssaites un pastiprina balsene, kura spēj pieņemt dažādas formas un izmērus. Šos patskaņus var mainīt, un mēs varam izmantot dažādas mutes daļas, teiksim, zobus, mēli, mīkstās aukslējas vai ūku, lai veidotu variācijas par šiem patskaņiem. Piemēram, e. Kad mēs izrunājam [angļu valodas] burtus p, c vai g, tas ir e plus kaut kas cits pirms tā ‒ vai nu kāda mēles pozīcija, vai lūpu kustība un tā tālāk. Mēs tik tiešām radām realitāti, to izrunājot. Man kā skaņas pētniekam ir ļoti svarīgi tam pievērsties.

Senajā Ēģiptē mums stāsta, ka pasaule tika radīta, iedziedot to esamībā. Austrālijas pirmiedzīvotāju tautas saka, ka pasaule radīta ar divām dziesmām. Rietumos universs radās ar Lielo sprādzienu. Redzat ‒ tās visas ir skaņas. Cilvēki apzinās, kādā mērā fizikas likumi valda pār universu, taču viņi neapzinās, kādā mērā akustikas likumi valda pār apziņu. Tāpēc reliģijas izmanto skaņu un mūziku. Un es domāju, ka šamaņu ceremonijās galveno darbu paveic tieši skaņa, nevis sakraments, kura pamatā bieži ir psihedēliskās vielas. Daudzus es par to nevaru pārliecināt, jo pa starpu daudz kas ir izlaists. Tur ir daudz, ko zināt un saprast. Taču es tagad sāku saprast, ka beigu galā visu rada tieši skaņa.

Cilvēki apzinās, kādā mērā fizikas likumi valda pār universu, taču viņi neapzinās, kādā mērā akustikas likumi valda pār apziņu.

Kāda ir realitātes struktūra? Ko lai mēs iesākam ar visiem šiem dažādajiem konceptiem un filozofijām? Par ko runā šamaņi, par ko runā kvantu fizika un ko mums māca gnostiķi, hermētisti, neoplatoniķi, pitagorieši, mistērijas mācības ‒ antropozofija, teozofija un alķīmija? Manuprāt, tās visas cenšas runāt par vienu un to pašu, un tas ir kaut kas milzīgs un ārkārtīgi sarežģīts. Taču katra no šīm skolām apraksta to savā manierē. Būtībā tie visi ir dažādi kosmoloģiskie modeļi. To ir svarīgi saprast, un tāpēc es cilvēkus vienmēr mudinu ļoti uzmanīties, kad viņi pievēršas šamanismam ārpus tā konteksta. Viss mainās, tas ir pavisam cits stāsts ‒ tas nevis dod, bet atņem; tas kļūst par kaut ko ne-garīgu. Es te runāju par pieredzi ar ajavasku, ar ibogu, būtībā jebkādu pieredzi ar substancēm, kas tiek izmantotas kā sakraments. Mēs esam ārkārtīgi pateicīgi pirmiedzīvotāju tautām, kuras saglabājušas šīs tradīcijas un prakses, par spīti kaitējumam, ko tām nodarījušas reliģijas, īpaši jau kristietība. Mēs tagad saprotam, ka tie ir ļoti nozīmīgi dziedinoši līdzekļi. Tāpēc mums ir svarīgi saprast šos rituālus, iedziļinoties un pamatīgi izpētot, taču nepieņemt kā kaut ko pašsaprotamu to, ko mums par notiekošo stāsta šamaņi, ja mēs netiekam skaidrībā par to, ko viņi mums mēģina pateikt.

Mums jāsaprot, ko tas viss īsti nozīmē. Kā tas sasaucas ar to, par ko runā budisti, hinduisti, daoisti un kvantu fiziķi? Aiz tā visa ir daudz plašāks stāsts, taču mēs visu uztveram burtiski un līdz ar to, izraujot to no konteksta, mēs vairs neredzam, par ko šī tradīcija patiesībā runā. Kad mēs to aplūkojam ārpus sevis, tas vairs nav garīgums. Tāpēc es vislielākajā mērā iedrošinu cilvēkus padarīt šamanisko pieredzi par savu garīgo pieredzi; tas nozīmē ‒ paturēt to sevī un neprojicēt uz āru, nesacīt: o, tur strādā augu skolotāji un augu gari. Būtiskais ir saprast, ka nepastāv tāda ārējā realitāte, kādu mēs to redzam un pieredzam. Kā mums māca vēdāntas skolas, tát tvam ási jeb ‒ tu esi tas viss. Visu šo garīgo valstību, sektu, prakšu, reliģiju un alķīmijas pamatideja ir tieši tāda ‒ tu esi tas viss, ko tu pieredzi. To ir patiešām grūti aptvert, taču būtībā tas ir pats svarīgākais. Jebkas mazāk būtu velta laika un metaboliskās enerģijas izšķiešana.

Būtiskais ir saprast, ka nepastāv tāda ārējā realitāte, kādu mēs to redzam un pieredzam. Kā mums māca vēdāntas skolas, tát tvam ási jeb ‒ tu esi tas viss.

Mēs zinām, ka psihedēliskās vielas stimulē neiroplastiskumu un palīdz veidot jaunas sinapses. Vai skaņas meditācija, kurā izmanto gongus, dziedošos traukus un tamlīdzīgus līdzekļus, spēj panākt to pašu? Citiem vārdiem, vai šāds izrāviens (breakthrough) būtu iespējams arī bez psihedēliskajām vielām, izmantojot tikai mūziku?

Pozitīvā iedarbība nav gluži tāda pati. Viens no kopīgajiem ieguvumiem, strādājot ar psihedēliskajām vielām un strādājot ar skaņu, ir fakts, ka abas pieejas atslēdz cilvēku no mentālās realitātes, no pērtiķa prāta. Tas ir tieši tas, ko dara skaņa, un kad es saku skaņa, pie tās pieder arī mūzika, kad tā tiek izmantota šādos nolūkos. Es izmantoju tādus instrumentus kā gongi, dziedošie trauki, diski, zvani, zvanu kopas un citus, lai klausītāja prātā izraisītu transcendentālu meditatīvu stāvokli. Un tas ir iespējams tāpēc, ka šiem instrumentiem ir harmonijām bagāta skaņa. Harmonijas piešķir mums tonālo kolorītu, tembru, kas atšķir jūsu balsi no manas. Tātad skaņai ir kolorīts. Lielākoties harmoniju noslēpj pamattoņa jeb pamatfrekvences dominance. Taču, kad mēs lietojam tādus instrumentus kā gongi, dziedošie trauki un citi, mēs dzirdam harmoniju jau skaidri saklausāmā līmenī, un tas visu maina.

Es izmantoju tādus instrumentus kā gongi, dziedošie trauki, diski, zvani, zvanu kopas un citus, lai klausītāja prātā izraisītu transcendentālu meditatīvu stāvokli.

Šādus intrumentus izgatavot nepavisam nav viegli. Nepieciešams sakausējums pareizās konkrētu metālu ‒ vara un alvas ‒ proporcijās. Instrumentu, kura skaņā var saklausīt harmoniju, iespējams izgatavot arī no augu valsts materiāla. Lai kur jūs pasaulē nonāktu, visur cilvēki izmanto skaņu kā ārstniecisku modalitāti, un vienmēr šim nolūkam tiek likti lietā šādi instrumenti. Būtībā mēs iedarbojamies uz savu apziņu ar tīru, neatšķaidītu harmoniju ‒ tīrām matemātiskām proporcijām. Cilvēka intuīcijas gudrība ir vienkārši apbrīnojama!

Rietumu pasaulē harmoniju kvantē, temperējot atstatumu starp intervāliem, un šis paņēmiens ir pazīstams kā vienmērīgā temperācija, un tā mainījusi oktāvas matemātiku. Šim fenomenam veltītas daudzas grāmatas, un labākā no tām saucas “How Equal Temperament Ruined Harmony, and Why You Should Care.”. Kultūras ārpus Rietumu pasaules nav pieņēmušas vienmērīgās temperācijas pieeju un vēl joprojām strādā ar harmoniju sistēmu, kas tuvāka vienkāršai balss modulācijai, tīrai harmonijai. To mēs redzam turku, arābu, persiešu, armēņu un Vidusāzijas klasiskajā mūzikā, kā arī citur. Šīs harmoniju sistēmas pastāv kopš neatminamiem laikiem, un, pamatīgāk iedziļinoties tajās, mēs saprotam, ka tas neattiecas tikai uz mūziku. Tās ir sarežģītas un izsmalcinātas sistēmas psihiskā, emocionālā, garīgā, fiziskā un enerģētiskā līdzsvara uzturēšanai un ir būtiski svarīgas, lai izprastu cilvēka apziņas noslēpumu. Kāpēc? Tu klausies tīru harmoniju, tu sevi no jauna harmonizē. Tu vibrē līdzi šai harmonijai, palīdzot sev nonākt rezonanses un saskaņas stāvoklī ar logosu. Tāpēc mūzika mums ir tik svarīga. Tā mūs ierauj pozitīvā straumē. Tā izsauc jūtas, emocijas, domas. Tā novērš mūsu uzmanību no neveselīgām kognitīvajām cilpām.

Atgriežoties pie jūsu jautājuma ‒ skaņa neapšaubāmi spēj izraisīt izmainītas apziņas stāvokli. Taču tā panāk šādu efektu citā ceļā. Psihedēliskās vielas savā būtībā ir savienojumi ‒ vai nu mēs tās lietojam augu produktu formā, vai kā laboratorijā sintezētus ķīmiskus savienojumus. Atšķirība starp šiem diviem variantiem ir tāda, ka augos ir ārkārtīgi plašs dažādu savienojumu spektrs un starp tiem ir pareizais līdzsvars. Manuprāt, tieši to domā šamaņi, kad viņi runā par auga garu. Tas ir tas, kas tevī mainās un kā tu uztver realitāti pilnīgi citādi, ja esi lietojis attiecīgo augu. Šis gars ir tevī, tas neatrodas ārpus tevis. Es nesaku, ka augiem nepiemīt sava gudrība, tie ir ārkārtīgi gudri. Un mēs patlaban vēl tikai sākam saprast, cik sarežģīti tie ir. Tie ir daudz gudrāki nekā mēs to spējam iztēloties un uztvert. Taču ne jau sarežģītība ir tas, kas mūs dziedē; augiem tajā nav ieinteresētības.

Tāpēc mūzika mums ir tik svarīga. Tā mūs ierauj pozitīvā straumē. Tā izsauc jūtas, emocijas, domas. Tā novērš mūsu uzmanību no neveselīgām kognitīvajām cilpām.

Cilvēki bieži antropomorfizē lietas, tas nozīmē ‒ piedēvē cilvēciskas īpašības lietām, kuras nav cilvēki. Tāda ir cilvēka tendence ‒ pasludināt kalnu par dievu, pasludināt sauli par dievu, pasludināt augu par skolotāju, jo mēs esam pazaudējuši apziņu, kas mēs esam, un mēs bieži zaudējam ticību saviem spēkiem. Taču aiz tā visa slēpjas daudz lielāka patiesība. Patiesība ir tāda, ka tad, kad mēs lietojam dažādas ķīmiskas vielas, tās maina mūsu realitātes uztveri. Ja mēs lietojam kofeīnu vai cukuru, ja mēs dzeram alkoholu, smēķējam marihuānu ‒ visas šīs lietas iespaido mūsu apziņu, izmainot mūsu neiroķīmiju. Mūsu degviela ir dažādas ķīmiskas vielas, un tās var iedalīt trīs kategorijās: neiromediatori (tie ir paši svarīgākie), hormoni un enzīmi. Viss cilvēka organisms ir ārkārtīgi sarežģīta bioloģiska mašīna, ko darbina ķīmiskas vielas un elektrība.

Ja mēs lietojam kofeīnu vai cukuru, ja mēs dzeram alkoholu, smēķējam marihuānu ‒ visas šīs lietas iespaido mūsu apziņu, izmainot mūsu neiroķīmiju.

Kad mēs lietojam ķīmiskas vielas ‒ kā medikamentus vai kā citādi ‒, kad mēs lietojam šādus savienojumus, kad mēs lietojam augus, notiek apziņas izmainīšanās. Kad mēs klausāmies mūziku un skaņu, apziņā arī notiek izmaiņas, taču tas norisinās citādi. Ideāli būtu apvienot vienu un otru, un tieši to dara šamanisms. Kikeons, ko senajā Grieķijā lietoja Eleisīnu mistēriju (Eleusinian mysteries) laikā, visticamāk, bija psihedēliska viela. Senajā Persijā lietoja citu psihedēlisku vielu, haomu, bet senajā Indijā ‒ somu. Rituāli, kuros dalībnieki atradās izmainītos apziņas stāvokļos, spēlēja svarīgu lomu centienos izprast cilvēka apziņu, saprast realitāti, kas pastāv ārpus prāta. Vārds “psihedēlisks” sengrieķu valodā nozīmē “izpaust prātu”, “atsegt dvēseli”. Tas nozīmē, ka mēs radām realitāti, pieredzam citu realitāti nekā tā konsensuālā realitāte, ko pieredz cilvēka ķermenis, kad to darbina pierasto ķīmisko vielu straume.

Liekas, ka brīžos, kad mēs izraujamies no šī neveselīgā pamatstāvokļa, kad mēs izmainām savu apziņu, mēs atrodam labāku izpratni par to, kas ir apziņa. Tas ir līdzīgs veids, kā ja jūs mēģinātu paskaidrot zivij, kas ir ūdens. To bieži atkārtojuši Terenss Makenna un citi. Zivij ir grūti paskaidrot, kas ir ūdens, jo tā šajā vidē atrodas visu laiku. Zivis neuztver ūdeni tā, kā to uztver cilvēki. Ar ūdeni kaut kas jāizdara ‒ tas jāiekrāso, jāpalaiž burbuļi vai jāizvelk zivs no ūdens un jāiemet atpakaļ, un tikai tad zivs sāks saprast, ka pastāv kaut kas, ko sauc par ūdeni un ka to nav iespējams uztvert. Tas ir tas, kas interesē apziņu ‒ tā vēlas uzzināt to, ko vēl nezina.

Rituāli, kuros dalībnieki atradās izmainītos apziņas stāvokļos, spēlēja svarīgu lomu centienos izprast cilvēka apziņu, saprast realitāti, kas pastāv ārpus prāta.

Jums ir liela pieredze, pētot dažādas šamanisma tradīcijas dažādās pasaules malās. Kas tieši ir šamanisms? Uz kurieni šamaņi mūs aizved? Kas notiek šamanisma ceremonijas laikā?

Es uzskatu, ka šamanisms ir izsmalcināta māksla, prakse, filozofija, kas pievēršas tam, kā lietot psihedēliskas vielas, skaņu un mūziku, veltot lielu uzmanību arī videi un atribūtikai, lai censtos saprast, kas norisinās realitātē. Problēma ir tāda, ka tas, ko mēs cenšamies saprast, ir kaut kas tik sarežģīts, samudžināts un apslēpts, ka iespējams bezgalīgs daudzums dažādu veidu, kā par to iespējams runāt.

Atkarībā no tā, no kurienes šamaņi nākuši ‒ tikai Amazones baseinā vien ir apmēram astoņdesmit dažādas ciltis, kas savā sakramentā izmanto ajavasku ‒, viņiem raksturīgi visai dažādi veidi kā aprakstīt to, kas viņuprāt norisinās. Katrai ciltij ir savs kosmoloģiskais modelis. Un savā ziņā taisnība ir visiem ‒ atkarībā no tā, cik daudz viņiem zināms par to, kas norisinās. Taču, kad uzkrātas plašākas zināšanas, tu sāc saprast, ka šamaņi Āfrikā, Āzijā, Eiropā un Ziemeļamerikā runā par atšķirīgām lietām. Tam vien vajadzētu mums pateikt, ka patiesais stāsts ir kaut kas daudz sarežģītāks nekā to kāds spētu aptvert. Ārkārtīgi svarīgi neizraut lietas no konteksta. Mums jāsavieno atsevišķie elementi, jāizvēlas daudzdisciplīnu pieeja, sinkrētiska pieeja. Nevajadzētu atteikties no savām zinātnēm, no savām zināšanām par hermētismu un gnosticismu, un Austrumu filozofijām, jo tam visam vajadzētu tikt apvienotam, lai mēs varētu ieraudzīt, par ko īsti ir runa ‒ saprast, kas ir apziņa.

Mainīt nepieciešams mūsu domāšanas, pasaules uztveres veidu ‒ ar rūpīgu un precīzu garīgo praksi un veselīgi izmantojot minētās vielas un skaņu. Pasaules uztvere nav tikai intences; tās ir intences, uzmanība, griba, apzināšanās, zinātkāre, savaldība, loģika, spriestspēja, racionālā domāšana, intuīcija, iztēle, iedvesma un aizrautība.

Mēs katrs ienesam jebkurā pieredzējumā visdažādākās spējas un faktorus, un mēs izmantojam tos dažādos līmeņos un pakāpēs, lai saprastu, kas īsti ir tas, kurš to visu pieredz. Kas es esmu? Kāds es esmu? Tie ir paši lielākie jautājumi, kādus mēs varam uzdot. Un tas ir moments, kad cilvēks, kurš daudzus, daudzus gadus centīgi pie tā strādājis, pamazām aptver, ka viņš vai viņa un logoss ir viens un tas pats. Patības un universa patiesā daba ir tāda, ka tie abi ir nenošķirami. Liekas, ka tieši tāda ir augstākā patiesība.

Pasaules uztvere nav tikai intences; tās ir intences, uzmanība, griba, apzināšanās, zinātkāre, savaldība, loģika, spriestspēja, racionālā domāšana, intuīcija, iztēle, iedvesma un aizrautība.

Ļoti svarīgi pieturēties pie rūpīgas un precīzas pieejas un censties patiešām saprast, kas ir apziņa. Cik svarīgs ir šis pieredzējums? Ko ar mums izdara skaņa, kad mēs sevi pakļaujam mūzikas iedarbībai? Kāpēc sūfiji izmantoja mūziku? Kāpēc skaņu un mūziku izmanto baznīcā, mošejā un sinagogā? Kāpēc pastāv mantru un sūtru sistēmas? Kāpēc skaņu un mūziku izmanto visos šamaniskajos pieredzējumos, neatkarīgi no tā, vai psihedēliskās vielas tiek vai netiek lietotas? Kurš patiesībā ir tas spēks, kas paveic galveno darbu? Tie ir jautājumi, kas mani ļoti interesē un ko es uzdodu visu laiku.

Pastāv uzskats, ka šamaniskajos rituālos galveno darbu paveic ajavaska, vienlaikus augu nav iespējams nošķirt no ikaro (icaros), dziednieciskajām dziesmām, kas pavada tā lietošanu. Ja tā rīkojas, viss rituāls kļūst par kaut ko pilnīgi citu.

Jā, tā ir taisnība. Šipibo šamaņi (šipibo ir Amazones baseina cilts, kas pazīstama ar meistarīgu ajavaskas lietošanu) mums stāsta, ka darbu paveic tieši ikaro ‒ ar ajavaskas starpniecību. Dziedināt var arī ar ikaro vien, taču ne ar ajavasku bez ikaro. Tā, lūk. Tāpēc, ka būtiskais ir ietekme, ko uz apziņu atstāj skaņas fizikālās īpašības.

Tas, ko akustika dara ar cilvēka organismu visdažādākajos līmeņos: fiziskajā, psihiskajā, garīgajā un enerģētiskajā, kā akustika ierauj cilvēka organismu ‒ tas maina visu. Tas maina to, kā cilvēks jūtas, tas iespaido viņa neiroķīmiju, klejotājnervu, smadzeņu viļņu ciklus, veģetatīvās nervu sistēmas pārslēgšanos no simpātiskās uz parasimpātisko. Kad mūs iespaido mūzika un skaņa, organismā mainās pilnīgi viss. Cilvēki visā pasaulē gatavo un lieto instrumentus, kas rada harmoniskus virstoņus skaidri sadzirdamā līmenī, jo, spēlējot šos instrumentus, tu pamodini cilvēka apziņu, tu pakļauj cilvēku tīras harmonijas ietekmei. Būtībā tiek mainīta signāla un trokšņa attiecība. Tas ir šis process, kas norisinās.

Tas, ko akustika dara ar cilvēka organismu visdažādākajos līmeņos: fiziskajā, psihiskajā, garīgajā un enerģētiskajā, kā akustika ierauj cilvēka organismu ‒ tas maina visu.

Manu pētījumu objekts ir tas, kā saprast un precīzi noregulēt tos rīkus, ko mēs izmantojam. Kā iedalīt un apzīmēt lietas citādi, kā citādi savienot atsevišķos elementus, izmantot zināšanas kā maksimāli iedarbīgu spēku esamības dabas demistifikācijai. Un, pats svarīgākais, iemācīties smelties no iekšējā dievišķā elementa, iekšējās mācības, iekšējās dziedināšanas spējas, kas mājo mūsos arhetipu formā, un smelties no gnosisGnosis ir iemiesotas zināšanas, pieredzes zināšanas, sirds zināšanas, neintelektuālas zināšanas.

Tāda ir garīguma dziļākā jēga. Viss atrodas mūsos. Ja mēs raugāmies uz āru, ja mēs to visu projicējam, iznesam ārpus sevis, eksternalizējam, ja mēs lietas antropomorfizējam, tad kaut ko zaudējam. Patlaban ļoti svarīga ir pieredze, kas paver iespējas un dod pārliecību; nevis pieredze, kas visu tikai vēl vairāk sarežģī un kavē demistifikāciju.

Savā ikdienas dzīvē esam pieraduši domāt par skaņu kā kaut ko tādu, ko mēs dzirdam. Taču patiesībā mūsu ķermeņi un pat mūsu kauli skaņu sajūt. Īpaši ja tā sniedzas zemāk par cilvēka dzirdes slieksni, kas ir 20 Hz. Teiksim, kad es klausos jūsu skaņas meditācijas, man ir tāda sajūta, ka skaņa gandrīz fiziski ceļo pa visu manu ķermeni. Kā jau mēs zinām, skaņa var iespaidot sirdsdarbības ātrumu un klejotājnervu un spēj šķērsot hematoencefalisko barjeru starp asinīm un smadzenēm. Notiek teju vai alķīmiska transformācija. Jūs jau teicāt, ka skaņa ir ārkārtīgi spēcīgs instruments. Taču vai mēs to līdz galam saprotam? Kāda ir šī mediatora un kāda ‒ saņēmēja loma skaņas meditācijā? Vai es varu būt vienkārši klausītāja, kura ļaujas skaņai un jūsu vadībai, vai arī man jābūt aktīvai dalībniecei? Un ko šajā gadījumā nozīmē piedalīties?

Ļoti labi jautājumi. Abām pusēm, gan mediatoram, gan saņēmējam ir ļoti nozīmīga loma. Vispirms ‒ paldies, ka lietojāt terminu “mediators”, nevis pierasti lietoto “skaņas dziednieks”. Es dodu priekšroku tādiem apzīmējumiem kā mediators vai praktiķis. Skaņas praktiķis nedziedina; tas, ko viņš vai viņa dara, ir ļoti nozīmīgi un veicina dziedināšanu, taču būtībā dziedināšanas process norisinās tieši pateicoties saņēmēja aktīvai līdzdalībai skaņas meditācijā. Nepieciešama gudra, uzmanīga, apzināta un dziļa klausīšanās.

Skaņas praktiķis nedziedina; tas, ko viņš vai viņa dara, ir ļoti nozīmīgi un veicina dziedināšanu, taču būtībā dziedināšanas process norisinās tieši pateicoties saņēmēja aktīvai līdzdalībai skaņas meditācijā.

Pats svarīgākais ir klausīties ‒ klausīties un uzmanīgi sekot. Tas nekas, ja prāts kaut kur aizmaldās; vienkārši lieciet tam atgriezties pie dziļās klausīšanās. Būtiskais nav apturēt domu lavīnu ‒ tas vienkārši nav iespējams. Koncentrējiet savu uzmanību, uzmanīgi sekojiet pat tam, kā jūs uzmanīgi sekojat. Ir ļoti svarīgi saskatīt šīs realitātes ģenerētāju ‒ prātu. Kad mēs noenkurojam šo ģenerētāju, kurš pastāvīgi rada domas, un liekam tam pievērst uzmanību tam, kas norisinās mūsu prātā, tad nāk dziļās atskārsmes. Tiek iespaidotas smadzenes, prāts un tas, kā tiek konvertēta mūsu apziņa. Mums ir ļoti grūti saprast smadzeņu vai, kā to sauc Deniss Makenna, “trīs mārciņas [1,4 kg] smagā universa” patieso lomu. Mūsu zināšanām smadzenes ir pats neizprotamākais objekts.

Skaņa ārkārtīgi spēcīgi ietekmē šo procesu, un šī iemesla dēļ ļoti svarīgi veicināt aktīvu līdzdalību, lai iesaistītajai personai būtu atšķirīga pieredze, kas ļautu šim cilvēkam spriest par to, kas viņš vai viņa ir, kas ir realitāte, kā realitāte var būt citāda, kāda ir sajūta, eksistējot bez tām iekšējām pļāpām, kas mūsu prātā parasti neatslēdzas līdz brīdim, kad mēs iemiegam. Cilvēkiem bieži ir grūtības aizmigt tieši šo mentālo pļāpu dēļ; tieši tas izraisa bezmiegu. Ļoti svarīgi skaņas meditācijas laikā likt galveno uzsvaru uz saņēmēju, dot viņam vai viņai vajadzīgos rīkus un parādīt, kā visiedarbīgāk meditēt skaņas vai mūzikas klātbūtnē. Tikpat svarīgi ir pievērst uzmanību tam, kādas pārmaiņas norisinās šajā cilvēkā.

Cilvēkiem bieži ir grūtības aizmigt tieši šo mentālo pļāpu dēļ; tieši tas izraisa bezmiegu.

Jūs reiz teicāt, ka visi jūsu ieraksti tapuši pirmajā mēģinājumā. Jūs ieejat meditatīvā stāvoklī un tad sākat spēlēt mūziku. Vai tas ir apzināts process, vai arī jūs kļūstat par vidutāju, kurš saņem informāciju nepastarpināti no lauka, pārvēršot to skaņā?

Gan viens, gan otrs, bet lielākoties es nonāku telpā, kurā kļūstu par kanālu. Un te nu es lielā mērā paļaujos uz intuīciju, iztēli un iedvesmu. Tās ir ļoti svarīgas spējas ne tikai man kā praktiķim, bet arī jebkuram cilvēkam ‒ ienest savā dzīvē kaut ko citu nekā mūsu pierastais stāvoklis, izmantot savu ķermeni kā kamertoni, kā instrumentu, kas vada apziņu citādi. Rūdolfs Šteiners, kuru es esmu daudz lasījis un vēl joprojām lasu, plaši propagandēja šo trīs spēju ‒ iedvesmas, iztēles un intuīcijas ‒ izmantošanu. Viņš sarakstīja arī grāmatu ar tieši šādu nosaukumu.

Tās ir ļoti svarīgas spējas jebkuram cilvēkam ‒ ienest savā dzīvē kaut ko citu nekā mūsu pierastais stāvoklis, izmantot savu ķermeni kā kamertoni, kā instrumentu, kas vada apziņu citādi.

Jā, ar laiku es sāku darīt lietas intuitīvi, ne intelektuāli. Taču mans intelekts tik un tā ir iesaistīts. Es nesaku, ka intelektam tur nav nekādas lomas, taču sāku koncentrēties uz lietām, kas palīdz iet ceļus, kuri sniedzas tālāk par man jau zināmo, par to, kas man ieaudzināts, iemācīts un manī iekodēts.

Imprintings ir veids, kā vecāki iespaido bērnus, veidojot neapzinātu priekšstatu par to, kā izturēties pret realitāti, un izglītība ir veids, kā tiek formētas smadzenes ‒ dari tā, nedari tā, tas eksistē, tas neeksistē. Savā ziņā izglītība var būt indoktrinācija. Mēs sākam darīt lietas kaut kādā noteiktā, vispārpieņemtā veidā, tāpēc ka mums kāds ir pateicis, ka tā vajag. Ļoti svarīgi smelties no sava intuitīvā intelekta.Tieši tur rodas radošais gars. No intuitīvā intelekta rodas brīnišķīga māksla, izgudrojumi, visas šīs lietas. Paskatieties uz tehnoloģiju ‒ kādā mērā tā atkārto sistēmu, no kuras mēs nākam. Internetu iedvesmojis micēlijs; lejupielādēšanu un augšupielādēšanu iedvesmojis mākonis. Mākonis ir morfoģenētisks lauks.

Savā ziņā izglītība var būt indoktrinācija. Mēs sākam darīt lietas kaut kādā noteiktā, vispārpieņemtā veidā, tāpēc ka mums kāds ir pateicis, ka tā vajag. Ļoti svarīgi smelties no sava intuitīvā intelekta.Tieši tur rodas radošais gars.

Kā norāda Rūperts Šeldreiks.

Tieši tā. Ka šis ir mākonis. Ļoti svarīgi saprast dabu un mūsu saikni ar to. Tieši tāpēc pastāvēja dabas filozofija. Taču liekas, ka zinātne ir ļoti daudz zaudējusi gan no savas saiknes ar dabu, gan garīgumu. Tā ir kļuvusi redukcioniska, materiālistiska un negarīga.

Cilvēkā iekodēta nepieciešamība pētīt dabu un būt vienotam ar to, jo tad mēs uzzinām, ko daba mums nozīmē. Daba, absolūtais sievišķais arhetips, māte, tā, kas gādā par mums, lai mēs saprastu, kas īsti esam. Ko mēs nozīmējam dabai un ko tā nozīmē mums? Kur ir Dievs un kas ir Dievs? Tieši to dabas filozofija vēlējās saprast un mums pastāstīt.

Cilvēkā iekodēta nepieciešamība pētīt dabu un būt vienotam ar to, jo tad mēs uzzinām, ko daba mums nozīmē.

Diemžēl mūsdienās zinātne ir tik tāla no visa, par ko iestājās dabas filozofija, taču vērojama liela interese par iespēju pie tā atgriezties. Šeldreika veikums ir viens šāds piemērs, arī brāļu Makennu, īpaši Denisa, darbs ‒ Makennas akadēmija, biomīmikrija, biocentrisms. Roberta Lancas pētījums par priekšstatu, ka universs ir mūsu apziņas produkts ‒ nevis otrādi. Austrumu filozofijas par to runājušas vienmēr. Zinātnes aprindās arvien pieaug interese par centieniem atdot fizikai tās meta-. Jo tā nu ir noticis ‒ mēs esam atņēmuši fizikai šo meta-. Mēs vairāk gājām Aristoteļa, ne tik daudz Platona un Sokrāta rādīto ceļu. Sokrāts bija viņu abu skolotājs. Bet Platonam bija ciešāka saikne ar garīgumu, ar realitātes neredzamo aspektu. Aristoteli vairāk interesēja materiālā pasaule.

Zinātnes aprindās arvien pieaug interese par centieniem atdot fizikai tās meta-.

Domāju, ka tas, kas patlaban norisinās pasaulē, ir apziņas krīze. Un atkal ‒ lai mēs saprastu, kas īsti norisinās, mums rūpīgi jāpievērš uzmanība tam, ko tik ilgi esam palaiduši garām nepamanītu. Ko mēs esam pazaudējuši, kas novedis pie šī haosa, kas norisinās pasaulē? Ja norisinās ‒ un tas norisinās ar zināmu iemeslu: lai mēs iemācītos kaut ko tādu, ko nav iespējams iemācīties nekādā citā ceļā. Ļaujieties šim procesam, pieļaujiet to, paļaujieties uz to. Pievērsiet uzmanību tam, kas jāiemācās, un rīkojieties, klausot savai intuīcijai.

Nedaudz vairāk kā pirms 100 gadiem, 1919. gadā,  Rūdolfs Šteiners Cīrihē nolasīja lekciju “Ahrimana māņi”, kurā runāja par Ahrimana (iznīcības un postīšanas gara) spēkiem, kuri arvien pieņemas spēkā visā pasaulē. Viņš sacīja: “Modernajai izglītībai mums nepieciešamas šīs matemātiskas dabas ilūzijas par pasauli; mums tās jāapgūst. Taču mums jāapzinās, ka tās ir tikai ilūzijas. Mums nepieciešama jauna zinātne, tāda, kuru apgaismotu Gars. Taču cilvēkiem jāatrod sevī drosme šādai jaunai zinātnei.” Vai pēc jūsu domām šodien, kad pagājis vairāk nekā 100 gadu, mēs ‒ šajā MI un zinātniskā materiālisma laikmetā ‒ esam tai gatavi? Vai mums šodien pietiek tam drosmes? Vai šī pāreja uz Homo luminous, par ko runā Andu šamaņi, varētu notikt? Vai tas ir tas, kas norisinās patlaban?

Es tā uzskatu, jā. Vadoties pēc saviem pētījumiem un novērojumiem, es esmu secinājis, ka tieši tas ir tas, kas patlaban norisinās. Mūsu priekšā tagad ir beidzamais šķērslis, un šī parādība, kas mums tik daudz iemācīs, ir tas pats, ko zoroastrisms sauc par Ahrimanu un par ko tik daudz runājis Šteiners. Ahrimanu uzskata par Kristus apziņas ļauno dvīni.

Zoroastrisms runāja par Ahrimanu un par to, ka kaut kad nākotnē cilvēka apziņa tiks ievesta kārdināšanā, noslēdzot savienību ar oglekļa bāzes apziņu. Un tā ir tehnoloģija. Manuprāt, Ahrimans pēdējo pārdesmit gadu laikā spēcīgi izpaudies nepareizā tehnoloģijas izmantošanā, pēdējā laikā ‒ mākslīgajā intelektā un dažu pēdējo gadu desmitu laikā – transhumānismā, nepārdomātā tehnoloģijas attīstībā un zinātniskajā materiālismā; bijušas arī citas izpausmes. Tieši te mēs varam vērot Ahrimana pakāpenisko parādīšanos un izvēršanos. Domāju, ka Ahrimans ir viens no tiem pārbaudījumiem, caur ko jāiziet cilvēka apziņai, lai mēs saprastu kaut ko tādu, ko nav iespējams saprast nekādā citā veidā, jo ciešanām piemīt potenciāls padarīt mūs labākus. Ciešanas var mums radīt iespēju iemācīties to, ko citādi ir neiespējami iemācīties.

Zoroastrisms runāja par Ahrimanu un par to, ka kaut kad nākotnē cilvēka apziņa tiks ievesta kārdināšanā, noslēdzot savienību ar oglekļa bāzes apziņu. Un tā ir tehnoloģija.

Savā ziņā tas norisinās jau šobrīd ‒ cilvēki cieš, viņi ir izolēti, viņi ir karantīnā, viņi ir lokdaunā. Taču viņi ir izolēti arī no visām šīm blēņām ‒ no popkultūras, no nevajadzīgā. Es nesaku, ka tas ir viegli; tas ir arī traumējoši, un daudzi ir izmisuma, pastāvīgu bažu un baiļu stāvoklī. Taču, kad cilvēki pievēršas tam, kas ir iekšienē, viņi atklāj visdažādākos dārgumus un vērtības. Un tāpēc svarīgi pievērsties iekšienei ar stilu [smejas] un zināt, kā vislabāk kontrolēt situāciju šajā izolēšanās periodā. Un jau atkal ‒ uzticēties šim procesam. Kāpēc? Tāpēc, ka mums jāiemācās kaut kas ļoti svarīgs.

Jau vairāk nekā pirms simts gadiem Šteiners mūs brīdināja no nepareizas tehnoloģijas izmantošanas. Un te nu mēs esam ‒ paskatieties, ko tehnoloģija izdarījusi! Tik daudzas lietas šajā tehnoloģijas jomā mēs esam izgudrojuši ar vislabākajiem nodomiem ‒ kaut vai internetu, sociālos medijus, Google utt. ‒, taču nezināšana un neapzināšanās mūs novedusi līdz punktam, kurā izrādās, ka virsroku ņem reptiļa smadzenes. Kāds ir reptiļa smadzeņu galvenais uzdevums? Gādāt par to, lai mūsu ķermenis ir dzīvs un drošībā. Tās regulē “cīnies vai bēdz” reakciju, gremošanu, motorās prasmes, līdzsvaru... Arī mūsu pieķeršanās naudai, varai un drošībai sakņojas reptiļa smadzenēs.

Kāds ir reptiļa smadzeņu galvenais uzdevums? Gādāt par to, lai mūsu ķermenis ir dzīvs un drošībā. Arī mūsu pieķeršanās naudai, varai un drošībai sakņojas reptiļa smadzenēs.

Mēs esam nepareizi, ļaunprātīgi izmantojuši tehnoloģiju. Paraugieties kaut vai uz sociālajiem medijiem, kuri tika radīti, lai tuvinātucilvēkus. Taču tagad mēs saprotam, kādā mērā cilvēkus nelietīgi izmanto kompānijas, kuras interesē iespēja vākt par viņiem dažādus datus, kas pēc tam tiek izmantoti, lai pielāgotu algoritmus un bombardētu cilvēkus ar visdažādākajām reklāmām un mēģinātu viņiem pārdot lietas, kuras, visticamāk, nav vajadzīgas un nekad netiks izmantotas. Un cilvēki smagi strādā, lai nopelnītu daudz naudas un varētu pirkt lietas, kuras viņiem nav vajadzīgas. Un šādējādi viņi nedara to, ko cilvēks patiesībā vēlas darīt – demistificēt esamības būtību. Kas mēs esam? Kāpēc mēs atrodamies šajā cilvēciskajā pieredzējumā? No kurienes mēs nākam? Kurp mēs dosimies no šejienes? Kas īsti ir mīlestība? Kas notiek, kad mēs nomirstam? Tie ir paši svarīgākie jautājumi, kurus mēs tik reti uzdodam. Mēs dzīvojam haosa stāvoklī. Un kas ir haoss? Tas ir liels troksnis.

Mēs dzīvojam haosa stāvoklī. Un kas ir haoss? Tas ir liels troksnis.

Taču cilvēka apziņa galu galā tomēr tiecas iemācīties kaut ko citu, un tāpēc norisinās šāda cīņa. Mums jābūt skaidrāk domājošiem, uzmanīgākiem, nosvērtākiem un piezemētākiem. Tāpēc tik lielu lomu spēlē garīgums. Meditācija, apzinātība, kontemplācija, introspekcija, prasme citādi ievirzīt savu apziņu, lai sasniegtu spēju skaidrāk domāt, būt piezemētākiem, lai pieklusinātu un mainītu signāla un trokšņa attiecību, lai saprastu, kā mums jārīkojas trīs sekundes pirms pusnakts. Kur mēs pieļāvām kļūdu? Kā mēs savā evolūcijā varam nonākt šajā punktā? Kā darīt lietas radošāk, intuitīvāk, iedvesmotāk, citādi nekā līdz šim? Es katru dienu izdaru apzinātu izvēli veltīt laiku tam, lai censtos saprast dažādas lietas, cilvēka stāvokli ‒ nenostājoties nevienā pusē, neatgriežoties pie reptiļa smadzeņu diktētas uzvedības, bet klausot savai sirdij un mācoties neizmantot nepareizi paša spējas. Kā jau es sākumā pieminēju, kaut kas mūs pamudinājis palikt savu reptiļa smadzeņu regulētajā jomā, un šāda parādība tikai pieņemas spēkā. Paraugieties, cik pasaulē daudz baiļu un draudu. Tas ir tieši pretējais tam, kā mums vajadzētu rīkoties.

Lai mēs pamostos, jānonāk tiešām pilnīgā strupceļā, jo tikai tad mēs sāksim darīt lietas un risināt problēmas citādi. Tikai tad mēs sapratīsim, ka ‒ jā, mēs esam kļuvuši ļoti gudri un izglītoti, taču ceļā esam pazaudējuši daudz patiesi būtisku lietu. Tas viss, par ko es runāju, pamazām sarauj mūsu saikni ar dabu. Un no šī stāvokļa, kad mēs esam kaut kas šķirts no dabas, mums atkal jākļūst par neatņemamu dabas daļu.

Un te atkal ir runa par enerģijas pārvaldību – tas ir pats svarīgākais, kas cilvēkiem jāiemācās. Ko mēs iesākam ar enerģiju? Viss ir enerģija. Nauda ir enerģijas apmaiņa ‒ darba vērtība. Nauda ir līdzeklis, ar ko tiek sadalīti dabas resursi. Šajā purvā mūs novedusi pašu slimīgā apsēstība ar peļņu, ko mēs esam vērtējuši augstāk par cilvēka apziņu.

Šajā purvā mūs novedusi pašu slimīgā apsēstība ar peļņu, ko mēs esam vērtējuši augstāk par cilvēka apziņu.

Ēģiptieši teica, ka šis universs ir esamībā iedziedāts. Aborigēni saka, ka pasaule radīta ar divām dziesmām, ka skaņa bijusi pirms gaismas. Tajā pašā laikā Rietumu kultūra skaņai atņēmusi pienācīgo lomu. 16. gadsimtā tika radīta skaņošanas sistēma, pie kuras mēs turamies vēl šobaltdien ‒ tā sauktā vienmērīgā temperācija. Būtībā tā oktāvu sadala divpadsmit vienmērīgi nomērītos pussoļos. Ziemeļamerikā afrikāņiem savulaik aizliedza spēlēt bungas, jo koloniālisti bungu rīboņu uzskatīja par sātana radītām skaņām. Vai mēs varētu teikt, ka tieši tas zināmā mērā bija punkts, kurā aizsākās mūsu atšķirtība no dabas?

Mazliet izvēršot to, ko jūs nupat pieminējāt ‒ jā, Rietumniekiem šādi instrumenti, tādi kā bungas, ko Ziemeļamerikā verdzības laikos spēlēja afrikāņi, likās draudīgi un biedējoši. Kāpēc tā? Tāpēc, ka viņi nesaprata, kas notiek. Afrikāņi sāka izturēties citādi, viņi dejoja kaut kādas “trakas” dejas, nonāca izmainītas apziņas stāvokļos. Jautājums par to, kas izraisīja šādus izmainītas apziņas stāvokļus, ir sarežģīts, taču pamatā te iesaistīti trīs aspekti: uzkurinošā poliritmiskā tekstūra (kurā vienlaicīgi tiek izspēlēti divi vai vairāki savā starpā savijušies ritmi), deja, kas būtībā ir simpātiskas rezonanses stāvoklis, kas izteikts ar ķermeņa kustībām, un dzirdei uztveramās harmonijas, kas skan no bungu membrānām. Bungas pagatavo no dzīvnieka ādas, kas nostiepta uz tāda vai cita veida koka rāmja, un šī āda ir nostiprināta ar auklām, koka tapiņām, diegiem, līmi... Kad cilvēks spēlē šādas bungas, membrāna izplata vērā ņemamu harmonijas pakāpi, kas papildina abus pārējos aspektus un veicina dalībnieku transa stāvokli. Ņemot vērā, ka Rietumu koloniālisti neko tādu pirms tam nebija pieredzējuši, viņiem šāda atšķirīga uzvedība likās draudīga. Un tāpēc viņi to vienkārši aizliedza.

Ņemot vērā to, cik svarīgs ir jūsu uzdotais jautājums, es gribētu izmantot iespēju īsumā pievērsties kādam dīvainam, taču uzmanības cienīgam priekšstatam, ko senajā pasaulē daudz apsprieda ‒ proti, parazītiskiem spēkiem, kas inficē cilvēka prātu. Tas ir saukts daudzos un dažādos vārdos. Gnostiķi tos sauca par arhoniem, Ziemeļamerikas pirmiedzīvotāji ‒ par vetiko (Pols Levijs par to sarakstījis brīnišķīgu grāmatu, “Dispelling Wetiko”), arābu kultūra ‒ par džiniem, kabala ‒ par sātanu, sūfisms ‒ par šaitanu, Šrī Aurobindo ‒ par naidīgiem spēkiem, havajiešu šamaņi ‒ par “e’epe”, Kastaņeda ‒ par lidojošajiem un plēsoņām, ezoteriskajā kristietībā ‒ par Vispārējo likumu, bet hermētismā ‒ par Likteņa pavēlniekiem.

Mani ārkārtīgi interesē, kas īsti ir šie parazītiskie spēki. Gnostiķi ‒ un viņi bija visrūpīgākie savos aprakstos ‒ tos raksturo kā neorganiskas starpdimensionālas būtnes; spēku, kas pavairo iespēju vai piedāvā mums izdevību ļaut, lai mūsu pašu spējas, spēki un intelekts noved mūs neceļos. Tas ir kaut kas, kas mudina mūs ļaut, lai mūsu uzvedību diktē reptiļa smadzenes; un tā mēs radām kaitējumu, radām ļaunumu un negativitāti un paši kļūstam no tā visa atkarīgi. Mēs sākam ciest un liekam ciest citiem. Mēs radām lietas, kas nenāk par labu ne indivīdam, ne kolektīvam. Šis parazīts barojas no zemās vibrējošās enerģijas, ko mēs radām. Un palūkojieties uz visu pasauli ‒ tā ir iestrēgusi šādā stāvoklī, kurš vēl tikai pieņemas spēkā. Es tādām lietām pievēršu lielu uzmanību, neraugoties uz to, ka tas viss izklausās pēc tīras zinātniskās fantastikas un psihedēlijas. Taču ‒ jā, varbūt tiešām pastāv tāda lieta kā parazītiska enerģija.

Ja cilvēkiem liekas, ka tas ir pievilkts aiz matiem, viņi, visticamāk, nav informēti par to, ko parazīti dara dabā un ar kādu sātanisku intelektu un manipulācijas prasmi tie ir apveltīti. Palasiet par to! Viserudītākais eksperts šajā jautājumā ir kāds lielisks zinātnieks vārdā Roberts Sapolskis. Vērts viņa grāmatas, īpaši “Behave”, un noskatīties YouTube video klipus. Pieejama arī lieliska TED lekcija par parazītiem; ar to uzstājies zinātnes žurnālists Eds Jangs.

Es nesen, brīvdienu laikā biju Meksikā, un tur pabiju vietā, kas saucas Selestuna. Tā ir pazīstama ar savu plašo upes grīvu, un tā vieta, kur iespējams pavisam tuvu ieraudzīt slavenos sārtos flamingo. Flamingo nepiedzimst šādā sārtā krāsā; šie putni kļūst sārti, pateicoties savam uzturam. Tas pārsvarā sastāv no sīkām garnelītēm, kurās ieviesies parazīts. Garnelītes ir puscaurspīdīgas, un ūdenī tās nemaz nevar ieraudzīt. Taču tajās ieviešas parazīts, lenteņa paveids, kurš nosūc visas garneles barības vielas, kastrē tās, liek tām dzīvot ilgāk, liek tām dzīvot grupās un padara spilgti sarkanas. Tā rezultātā no šīm garnelēm pārtiek flamingo. Kāpēc? Tāpēc, ka parazītam nepieciešams nonākt pie saimniekorganisma, šajā gadījumā ‒flamingo, lai varētu vairoties. Parazīts manipulē ar garneli, pārņemot savā kontrolē noteiktas tās smadzeņu daļas un izmanto tās, lai nonāktu flamingo organismā. Vai garnele apzinās, ka parazīts ar to manipulē? Visticamāk nē.

Cits parazīts ir Toxoplasmosis gondii,  un, kad tas inficē grauzēju, peli vai žurku, tas pārņem savā varā tā smadzenes un liek dzīvniekam sekot kaķa urīna smakai. Tā vietā, lai dotos pretējā virzienā, grauzējs sāk izsekot kaķi un agri vai vēlu tiek apēsts. Kāpēc? Toksoplazmozei nepieciešams atgriezties pie kaķa, kurš ir tā saimniekorganisms. Un ir desmitiem līdzīgu parazīta uzvedības piemēru. Vai pele apzinās, ka to inficējuši parazīti, kuri ar to manipulē? Protams, nē. Paturēsim prātā, ka grauzēji ir zīdītājdzīvnieki, kuru smadzenes funkcionē līdzīgi mūsējām. Pilnīgi pieļaujama iespēja, ka mūsos dzīvo parazīts, bet mēs to neapzināmies. Vai mēs varam būt droši, ka šis enerģijas parazīts, par kuru runā dažādas cilvēku grupas visā pasaulē, tiešām neeksistē? Nē, nevaram.

Parazīts manipulē ar garneli, pārņemot savā kontrolē noteiktas tās smadzeņu daļas un izmanto tās, lai nonāktu flamingo organismā. Vai garnele apzinās, ka parazīts ar to manipulē? Visticamāk nē.

Paraugieties, kas notiek ar datoru, kad to inficējis vīruss. Vai gudrais MacBook Pro apzinās savu vīrusu? Nē! Kas notiek tālāk? Kā apstiprināt tā eksistenci un kā tikt no tā vaļā? Jāpārstartē dators no USB zibatmiņas, no CD, DVD vai ārējā cietā diska un jāizmanto īpaša programma, lai iztīrītu šo vīrusu, kas izraisījis traucējumus ‒ vai jāinstalē jauna operētājsistēma. Tas nozīmē, ka smadzenes pašas nevar darboties, jo tās inficējis vīruss. Augsti attīstītais MacBook Pro nevar pats sevi salabot, jo skartas tā smadzenes. Lai cik sarežģīts un gudrs šis dators būtu, tas pats nespēj pat konstatēt, ka to kontrolē vīruss.

Tās ir lietas, kurām es pievēršu uzmanību un kuras es vēlos pētīt un izprast, lai uzzinātu vairāk par to, ko mēs nezinām. Es esmu pārliecināts, ka mūsu apziņas svarīgākā problēma patlaban skar tieši mūsu “aparatūru” (hardware), proti, sirdi, smadzenes un dažādās to daļas un līmeņus, kā arī citus mūsu ķermeņa orgānus. Mēs nepareizi lietojam savas smadzenes, mēs atgriežamies pie reptiļa smadzeņu diktētas uzvedības ‒ apsēstības ar vēl vairāk varas, vairāk naudas, vēl lielāku drošību. Un jo lielākas briesmas un draudus mēs piedzīvojam, jo lielāka iespēja, ka mēs ļaujamies šādai reptiļa smadzeņu diktētai uzvedībai. Ko tas nodara cilvēkam? Mēs zaudējam savu kopienu, cilvēki sašķeļas un kļūst izolēti, un sāk tverties pie lietām, lai izdzīvotu. Kad cilvēki kļūst izolēti, viņi zaudē spēku, kas slēpjas kopībā, un sabiedrības izirst. Mums jāpievērš lielāka uzmanība šo maldīgo priekšstatu sekām.

Kāda ir pati fundamentālākā problēma, kas pasaulei jārisina? Tās ir lietas, ko es pētu un kam es esmu pievērsies jau ilgu laiku, jo es cenšos palīdzēt cilvēkiem. Man ir svarīgi saprast, kas nenotiek pareizi ‒ kā un kāpēc? Es gribu palīdzēt ‒ iedarbīgi, pamatīgi un rūpīgi, taču man arī jāuzmanās, jāvēro, ko un kā es daru, lai es nekļūtu mesiānisks. Nepareizi izmantota vara ir bīstamas lamatas. Kā jūs labi zināt, ego mānija ir ļoti grūti risināma problēma, tāpat kā viss, kas no tās izriet ‒ teiksim, garīgie apvedceļi, garīgais materiālisms, patoloģisks altruisms un tā tālāk.

Nepareizi izmantota vara ir bīstamas lamatas.

Šodien pieejami daudzi un dažādi skaņas terapijas avoti. YouTube ir pilns ar dažādām variācijām, un daudzus no tiem radījis MI. Mēs zinām, ka skaņu var izmantot arī kā ieroci. Kā lai izvēlas ‒ kā lai izvairās no iespējamām lamatām? Vai iespējams pārdozēt skaņas meditāciju?

Ir svarīgi, lai cilvēki ieinteresētos par skaņu, taču problēma ir tāda, ka daudzi no materiāliem par skaņu, kas pieejami internetā, īpaši jau YouTube, ir neprecīzi. Tur ir daudz neapstiprinātu baumu un pārlieku cerīgas domāšanas. Netrūkst arī dezinformācijas un maldinošas informācijas. Cilvēkiem tiešām ļoti jāuzmanās.

Cilvēku dzinējspēks bieži vien ir kaislība un ierobežotas zināšanas. Un, kā jau es iepriekš teicu, kad mēs nezinām pietiekami daudz, mums paveras cita patiesība nekā tad, ja mēs zinām daudz. Svarīgi daudz mācīties un pieredzēt, taču tas nedrīkst sakāpt mums galvā un pamudināt mūs pārāk ātri pasludināt sevi par skolotājiem un dziedniekiem. Mums jāpaliek vienkāršiem un pazemīgiem, kritiskiem, rūpīgiem un autentiskiem. Ļoti svarīgi būt arī skeptiskiem ‒ nevis par visu šaubīties, bet būt skeptiskiem. Skepse demonstrē patiesu interesi par zināšanu uzkrāšanu, patiesību un patiesības precizēšanu ‒ atjaunošanu, attīstīšanu un paplašināšanu dziļākā līmenī.

Ļoti svarīgi būt skeptiskiem ‒ nevis par visu šaubīties, bet būt skeptiskiem.

Pavērojiet, kas norisinājies pēdējo divdesmit vai trīsdesmit gadu laikā: tik daudzi cilvēki sākuši interesēties par meditāciju, jogu, apzinātību, labāku uzturu, skaņu, elpošanu, psihedēlisko vielu izpēti, šamanismu un tā tālāk. Mēs izrādām dažādas pazīmes, kas liecina, ka mēs vēršamies uz iekšieni. Atsakoties no neefektīvajām sistēmām, kļūstot par gnostiķiem, mēs cenšamies saprast, kas mēs esam. Un tas viss var ar laiku novest pie kaut kā jauna, pie Homo luminous ‒ jaunā cilvēka ar cita veida apziņu.

Mēs sākam saprast, ka mūsu pasauli lielākoties pārvalda cilvēki, kuri nepareizi izmanto savu varu. Pat tad, ja viņi cenšas panākt pašus labākos rezultātus, viņiem vienkārši pietrūkst zināšanu, lai patiešām darītu labu. Tas ir tāpēc, ka šie cilvēki cieš no zināma līmeņa nezināšanas, pat tumsonības, un viņu rīcību pārsvarā diktē reptiļa smadzenes. Ķermenis, “datora aparatūra”, rada operētājsistēmu ‒ ja drīkst izmantot šādu analoģiju. Pastāv saikne starp to, ko dara aparatūra, kā tā darbojas, un operētājsistēmu ‒ mūsu apziņu. Un tāpēc svarīgi strādāt ar smadzenēm, tiecoties pēc līdzsvara ‒ zināt un saprast, kādas ar reptiļa smadzeņu, zīdītāja smadzeņu, limbiskās sistēmas, neokorteksa un sirds funkcijas. Svarīgi neizslēgt no šī vienādojuma arī sirdi, jo tā patiesībā ir pati svarīgākā daļa. Tieši sirdī mājo līdzcietība, empātija, labestība, mīlestība, rūpes par citiem, humānisms, pazemība.

Jā, es ceru, ka mēs virzāmies uz labākiem laikiem. Mums jāatjauno līdzsvars starp savu iekšējo sievišķo un vīrišķo elementu.

Skaņas meditācija ar Aleksandru Tannūsu:
soundmeditation.com/soundcloud-recordings/