Rīms. “Mona”. Pagānisms
Orests Silabriedis
14/04/2012
Saruna ar islandiešu komponistu Hilmaru Ernu Hilmarsonu
No 20. aprīļa kinoteātrī Splendid Palace sāk rādīt Ināras Kolmanes filmu “Mona”, kas pirmizrādi piedzīvoja 10. aprīļa vakarā. Filmas mūzikas autors ir Hilmars Erns Hilmarsons (Hilmar Örn Hilmarsson, 1958) – komponists brīvdomātājs, daudzu kinofilmu mūzikas autors, balvu ieguvējs, producents, sadarbības projektu ierosinātājs. Ārkārtīgi vienkāršs, saskarsmē pieticīgs vīrs ar gandrīz neartikulētu runasveidu. Jau gandrīz liekas, ka kontakta nebūs, kad sarunu pārtrauc pirmais smaids – tāds uzmirdzošs, viegli ironisks un ļoti, ļoti laipns.
Hilmars Erns Hilmarsons kinofilmas “Mona” preses konferencē
Foto: Māris Kiseļovs, filmu studijas DEVIŅI arhīvs
Sāksim ar islandiešu tautas mūzikas formu, ko latviski varētu saukt par rīmu (ríma, daudzskaitļi – rímur).
Par rīmu mēs vairāk zinām no literārā aspekta, mazāk no muzikālā. Par šīs tradīcijas vēsturi ir noteiktas ziņas apmēram 250 gadu garumā – mums ir pirms aptuveni 75 gadiem veikti rīma ieskaņojumi, ko dziedāja cilvēki, kuru vecvecāki to bija jau dziedājuši. Tātad runa varētu būt par aptuveni 18. gadsimtu. Bet pašas šīs tradīcijas vecums varētu būt pat savi septiņi, astoņi gadsimti.
Rīms ir ļoti īpatnēja forma. Mums Islandē vispār ir ļoti komplicēta un stingri reglamentēta dzejas tradīcija – tajā jālieto sarežģītas metaforas, komplicēta kompozīcija, un cilvēkus šī tradīcija stipri kaitināja, jo bija tikai burtiski saujiņa ļaužu, kas prata to lietot, tātad tradīcija bija stipri ezotēriska. Pēc būtības – pagāniska, un pat pāris gadsimtus pēc tam, kad bijām kļuvuši par kristiešiem, mēs savā dzejā vēl lietojām pagāniskas metaforas.
Snorri Sturlusons (Sturluson, 1179–1241) savulaik sarakstīja grāmatu par dzejnieku apmācīšanu un mitoloģiju. Bet mūsu dzejas tradīcija jau bija kļuvusi tik smagnēja un, kā jau teicu, ezotēriska, ka tā nobeidzās dabīgā nāvē. Ienāca Eiropas ietekmes, iespējams, no Anglijas ieradās atskaņu vārsmas, un šajā laikā dzima arī rīma tradīcija. Senie stāsti tika ielikti populārā, saprotamākā formā. Tika lietotas visas vecās metaforas, bet vieglāk uztveramā veidolā. Interesanti, ka rīma tradīcija ir pārdzīvojusi visus garos gadsimtus, un arī mūsdienās cilvēki dzied un sacer savus dziedājumus šajā formā – ļoti līdzīgā tai, kas saglabājusies kopš vikingu laikiem. Tā ir dzīvīga un joprojām aktīva lieta, kas, šķiet, netaisās mirt. Tas ir visai jocīgi, jo jau tad, kad pats biju jauns, man stāstīja, ka šī ir arhaiska un muļķīga tradīcija, kas drīzumā, visticamāk, izzudīs. Bet patiesībā neizzūd nekas.
Rīms taču nav vienīgā tradicionālās mūzikas forma?
Nē, nē. Mūsu tautas mūzikā ir arī citu arhaisku mūzikas formu elementi. Vēl agrā jaunībā mūs mācīja, ka islandiešiem nav bijis savas mūzikas līdz pat 19. gadsimtam, kad uz Islandi atbrauca pirmais Dānijā akadēmisko mūzikas izglītību ieguvušais komponists. Pilnīgas blēņas. Mums ir tik daudz seno manuskriptu, kuros tik daudz notācijas paraugu. Tāpat šajos manuskriptos atrodamas tīri islandiskas izcelsmes dziesmas, kas visai līdzīgas rīmiem.
Islandiešu mūzikai un dzejai ir īpatns metrs: Eiropā tas ir pārsvarā regulārs – divdaļīgs vai trīsdaļīgs, savukārt mums ir septiņdaļīgs. Izskatās, ka islandiešiem ir visai dīvaina ritma izjūta. Ja gribat atrast kaut ko līdzīgu islandiešu mūzikai, jums, iespējams, jādodas uz Ziemeļāfriku – kaut nekādu kontaktu ar Āfriku mums nav bijis.
Tas par metru, bet kā ar intervāliem – vai islandieši pazīst mikrointonēšanu?
Jā, bet to mēs šodien esam pazaudējuši. Klausoties vecus ierakstus, var dzirdēt, ka citlaiku dziedātāji lietoja Pitagora skaņojumu, kur terca ir pa vidu starp tradicionālo temperēto minora un mažora tercu. Tāpat rindu noslēgumi – dzirdamas skaņu figūras, kur ir kaut kas līdzīgs ceturtdaļtonim, vai vismaz uz to pusi (smejas).
Vai tiesa, ka jūs senos dziedājumos labprāt lietojat paralēlās kvintas? Vismaz neislandiešiem tāds priekšstats ir radies.
Jā, mums šī paralēlo kvintu dziedāšana ir izplatīta. Protams, nāk prātā līdzības ar baznīcas dziedājumiem viduslaikos, ar latīņu mesu cantus firmus. Es pat nevaru teikt, vai tā ir īpaši islandiska tradīcija, bet katrā ziņā man liekas, ka mēs šo dziedāšanas veidu lietojam daudz veiksmīgāk, ar daudz lielāku mākslinieciski dramatisko efektu, nekā to darīja baznīca. Man nekad neskrien skudriņas, klausoties, kā veci mūki dzied baznīcas cantus firmus, taču, kad dzirdu islandiešu dziesmas kvintās, man vienmēr ir zosāda.
Kā tad ir ar baznīcas un pagānisko tradīciju islandiešu mūzikā – vai tās viena otru ir ietekmējušas, vai tecējušas viena otrai paralēli kā divas straumes?
Es domāju, ka tās vienmēr bijušas cieši līdzās viena otrai. Islandes pievēršana kristīgajai ticībai bija politisks un ekonomisks lēmums. Mēs vairs nevarējām tirgoties ar Dāniju, un tas bija Norvēģijas karalis, kas mūs faktiski padarīja par kristiešiem. Tomēr vēl vismaz trīssimt gadu Islande palika diezgan pagāniska – mēs lietojām tos pašus pagāniskos personvārdus, baznīcas dotais vārds tiem tika pielikts klāt, un tā tas turpinājās līdz pat 15. gadsimtam. Un mūsu dzeja turpināja dzīvot un ir dzīva līdz šai dienai, un tās pamatā ir visi pagāniskie mīti. Var teikt, ka mēs bijām kristieši, bet pagāniskās saknes mūsos bija dzīvas visus šos gadsimtus.
Lasīju kādu jūsu interviju, kur bija runa par nacionālo baznīcu.
Tā ir mūsu oficiālā baznīca – luteriskā. Es piedzimu kā luterietis, bet Islandē sešpadsmit gadu vecumā ikvienam ir tiesības pašam izvēlēties, pie kādas baznīcas piederēt. Laimīgā kārtā vienu gadu, pirms es kļuvu sešpadsmit gadus vecs, tika oficiāli atzītas mūsu pagāniskās saknes. Un, kad man apritēja sešpadsmit, es aizrāvos ar visu pagānisko.
Pastāstiet, lūdzu, par [izcilo mūziķi] Steindoru Andersenu.
Viņu es sastapu tieši saistībā ar jaunatļauto pagānu baznīcu [neopagāniska reliģiska organizācija Ásatrúarfélagið, ko oficiāli atzina 1973. gadā – O. S.]. Tajā pašā sešpadsmit gadu vecumā man laimējās sastapt Sveinbjernu Beinteinsonu (Beinteinsson, 1924–1993), viņš bija Ásatrúarfélagið pirmais augstais priesteris un arī ļoti labs rīmu dziedātājs, jo piedzima ģimenē, kur šī tradīcija mantota no paaudzes paaudzē. Viņi bija septiņi brāļi un māsas, no kuriem seši sacerēja rīmus. Septītā māsa to darīja miegā. Sveinbjerns bija unikāls, un viņam bija plaša bibliotēka. Ja atnācāt pie viņa ar dzejoli vai dzejas metru, viņš momentā atcerējās kādu senu dziesmu.
Kad es iepazinos ar Beinteinsonu, man likās, ka viņš ir vecs vīrs, bet viņam droši vien bija ap četrdesmit. Droši vien garās, baltās bārdas dēļ viņš izskatījās ļoti senatnīgs. Es absolūti iemīlējos rīma tradīcijā. Pirms 30 gadiem mans draugs kinorežisors Fridriks Tors Fridriksons (Fridriksson, 1954) uzņēma dokumentālo filmu Rock in Reykjavik, un es viņam palīdzēju pie šī darba. Tā ir filma par mūziku Islandē, un filmas sākumā ir kadri ar rīma dziedātāju. Tas parāda mūsu saknes – kas ir mūsu rokenrola pamatā.
Tātad Sveinbjerns ir vainīgs pie manas mīlestības uz rīmu. Un, kad es sastapu augsto priesteri neilgi pirms viņa nāves, Sveinbjerns teica, ka man vajadzētu iepazīties ar brīnišķīgu jaunu vīru ar lielisku balsi. Tā arī teica – jaunu. Steindoram Andersenam (Andersen, 1954) tolaik bija gandrīz četrdesmit.
Taču es uzreiz pēc tam aizbraucu no Islandes un biju prom sešus gadus. Protams, aizmirsu arī par šo jauno cilvēku. Pēc tam atgriezos Islandē un dzirdēju runājam par kādu brīnišķīgu vīru ar lielisku balsi. Izrādījās, ka tas ir Steindors, mēs satikāmies, un mums momentā radās kontakts. Kopš tā laika mēs vairāk vai mazāk strādājam kopā. Viņš ir unikāls. Viņam ir tāda dzirde, ka viņš saklausa visas nianses. Steindors klausās vecus ierakstus un izprāto, kā dzirdēto panākt dzīvē ar savu paša balsi. Turklāt tas viņam padodas tik viegli. Mums ir daudz labi trenētu dziedātāju, kas mēģina dziedāt rīmus, taču tas izklausās visai nožēlojami, jo viņu dziedājumā pietrūkst tās mazās nepareizības, tā savāduma. Viņi ir un paliek akadēmiski dziedātāji, bet, lai dziedātu rīmus, jums ar abām kājām jābūt ieaugušam saknēs.
Man bijis liels prieks un privilēģija strādāt ar Steindoru jau kādus padsmit gadus. Šovasar beidzot nāks klajā albums, pie kura mēs strādājam jau kādus sešus gadus. Ideja ir ņemt tradicionālo mūziku un ievirzīt to mūsdienās. Mēs izmantojam rokenrolu un stīgu kvartetu, taču, manuprāt, joprojām nezaudējam saikni ar tradīciju.
Vai jūs pats arī dziedat?
Jā, bet es nekad nedziedu tajā telpā vai pat mājā, kurā tobrīd atrodas Steindors. Man tas būtu pārāk pazemojoši… (gardi smiekli).
Pastāstiet par bērnību un ceļu pie mūzikas.
Es uzaugu privileģētos apstākļos – lielā mājā, kurā dzīvoja arī mani vecvecāki. Tēvam nācās doties uz Vāciju studēt, un es neredzēju viņu no divu līdz pat piecu gadu vecumam. Tajā pašā mājā dzīvoja arī manas vecmāmiņas māsa un viņas vīrs Pals Isolfsons (Isolfsson, 1893–1974), kurš bija Reikjavīkas katedrāles ērģelnieks. Viņam savulaik bijusi iespēja mācīties Leipcigā pie Karla Štraubes. Starp citu, viņš bija pirmais ne-vācietis, kam ļauts muzicēt baznīcas rituālos pie Leipcigas Sv. Toma baznīcas ērģelēm. Un, lūk, liktenis bija lēmis viņam kļūt par manu aukli.
Pals Isolfsons katru rītu veda mani uz pilsētas katedrāli – viņam vajadzēja vingrināties, un tā nu mani bija jāņem līdzi. Jā, tieši tā – triju gadu vecumā es sēdēju līdzās ērģelēm, man dažkārt ļāva darboties ar reģistriem, es skatījos bēres un kāzas, kas nu tur notika. Tā es uzaugu teiksmainas mūzikas pavadījumā – Bahs, Pahelbels, Bukstehūde. Pals bija fantastisks. Viņš bija arī liels dzīves filozofs, sarunājās ar mani, it kā es būtu liels cilvēks, viņam bija liels iespaids uz mani.
Mēs dzīvojām ļoti mākslinieciski noskaņotā mājā, pie mums uz pusdienām nāca rakstnieki. Man uzaugot, apkārt vienmēr bija izcili cilvēki, un es vienmēr izlikos vecāks par saviem gadiem, klausījos viņu sarunas. Tas bija traks, bet absolūti privileģēts fons viena bērna uzaugšanai.
Vienā brīdī es sāku studēt vijoles un klavieru spēli un apmēram vienpadsmit gadu vecumā – komponēt. Pals bija stingrs, viņš teica – ja vingrināšos astoņas stundas dienā, no manis sanāks lietaskoks. Bet man gribējās vingrināties varbūt vienu stundu un pēc tam rakstīt mūziku. Bet nē – vispirms jāvingrinās. Un tad pār mani nāca apskaidrība, ka es nekad nebūšu ģeniāls atskaņotājmākslinieks. Tad varbūt es varētu kļūt par komponistu?
Mūzika man vienmēr bijusi dzīvē galvenā. Es mēģināju darīt arī ko citu – darboties arheoloģijā, lingvistikā, taču mūzika vienmēr atvilkusi mani atpakaļ. Tas ir kā nobūrums.
Jūs esat veicis lielu darbu kinematogrāfā.
Jā, esmu komponējis mūziku kādām 40 filmām, un tas sākās ļoti agri. Mēs ar Fridriku Toru Fridriksonu mācījāmies vienā skolā. Vienudien viņš man paziņoja, ka gribot taisīt filmas, un es teicu – labi, es rakstīšu mūziku tavām filmām. Mēs nolēmām tā darīt, un mēs tā arī izdarījām (smiekli). Tieši tik traki. Es uzrakstīju mūziku viņa pirmajai filmai, no tās tika izmantota tikai daļa, un pārējais bija Frenks Zapa, kas mums abiem ar Fridriku ļoti patika.
Kā jūs parasti strādājat ar kinomūziku? Vispirms filma, pēc tam mūzika?
Ar Fridriku visbiežāk ir tā, ka viņš man izstāsta ideju un es esmu savā ziņā līdzdalīgs jau filmas scenārija tapšanas laikā. Ar citiem režisoriem gan ir tā, ka es skatos uzņemto materiālu. Kā apsēsts. Skatos filmu savas tūkstoš reizes, iekams jūtu, ka zinu, par ko ir runa. Vispirms ir tas, ko es saucu par iedvesmošanās laiku, – ir tēmu skicēšana. Seko tā saucamais matemātiskais darba posms: minūtes, sekundes, ritms… Un tad ir otrais radošais etaps, kur jūs ļaujat sacerētajām mūzikas tēmām elpot. Man liekas, tas ir brīnišķīgs process. Tas apmierina gan radošās, gan racionālās tieksmes, tā ir kā intuīcijas un prāta laulība. Esat radošs un vienlaikus konstruktīvs. Man ļoti patīk būt vienam ar savām skaņu domām, bet man arī ļoti vajag svaiga gaisa posmus, lai domas, kas mīt manā galvā, tiktu ārā un parādītos acu priekšā. Tas vienmēr ir brīnišķīgs pārsteigums.
Kāds bij darbs pie filmas “Mona”?
“Monai” bija vairākas atšķirīgas versijas. Jau pirmajā reizē, kad skatījos, burtiski iemīlējos šajā filmā. Domāju, ka Ināra ir viena no fantastiskākajām režisorēm, ko esmu sastapis. Man gadījies strādāt ar ļoti daudzām kinorežisorēm sievietēm, sevišķi, ņemot vērā, cik vispār pasaulē ir sieviešu šajā profesijā. Man viņas patīk, un es kaut kādā veidā patīku viņām (smaids). Ināras vizuālā domāšana ir nedaudz līdzīga tam, kā domā islandiešu režisore Kristīne Johannesdotira – teicama kadra kompozīcija, oriģināls, unikāls paņēmiens, kā panākt no aktieriem, lai viņi izdarītu labāko, uz ko ir spējīgi.
“Monu” es varētu saukt arī par savu personisko krustagājienu. Es patiešām ļoti gribēju taisīt mūziku šai filmai, taču tajā laikā Islande piedzīvoja lielu finansiālu lejupslīdi, un likās, ka “Monai” klāsies grūti, taču es nevarēju pat domu pieļaut, ka šī filma tā arī netaptu gatava. Teikšu arī, ka biju absolūti traks pēc tā, lai filmā skanētu tieši mana mūzika. Un tad gadījās tā, ka mūzikas tapšanā iesaistīju arī savu kompozīcijas audzēkni no Islandes Mākslas akadēmijas – Ernu Eldjarnu. Tas, ko viņš komponēja, bija pavisam citāds, nekā es būtu darījis, tomēr es izlēmu, ka šis būs tāds kā docētāja un studenta kopprojekts, un galarezultātā puse mūzikas ir mana, otra puse – Erna komponēta. Turklāt nav iespējams pateikt, kuras epizodes pieder kuram no mums. Mēs it kā kļuvām par vienu veselumu. Es aizņēmos kaut ko no viņa paņēmieniem, viņš aizguva kaut ko no manis.
Vai tā bija pirmā reize, kad jūs tā strādājāt tandēmā?
Jā, bet kā producents es esmu strādājis ar daudzām un dažādām islandiešu grupām. Un man šis darbs ļoti patīk, jo ik pa laikam es nogurstu no vienatnes, no tā, ko daru vientulībā. Man patīk strādāt ar cilvēkiem, tā ir iespēja saskarties ar dažādiem stiliem. Esmu producējis death metal grupas un vecos Čikāgas blūzmeņus – man patīk šī ekstrēmā amplitūda. Viens no maniem iemīļotajiem māksliniekiem ir kāds vīrs, kurš ir tāds Islandes Bobs Dilans. Viņš ir viens no visu laiku vislabākajiem islandiešu dzejniekiem un pilnīgi traks. Esmu producējis daudzus viņa albumus. Tas tiešām ir ļoti vērtīgi un iedvesmojoši strādāt ar tik dažādiem mūzikas stiliem.
Jūs visai bieži lietojat vārdu “traks”, un tas rada iespaidu, ka islandieši ir traka tauta.
Islandē ir tikai 300 tūkstoši iedzīvotāju – tā būtu tāda mazpilsēta Amerikā vai Anglijā. Un tajā pašā laikā mums ir dīvaina iedoma, ka mēs varam kaut ko piedāvāt pasaulei. Mēs esam radījuši dzeju un mūziku, kas, mūsuprāt, pasaulei varētu patikt. Un tas izklausās traki, ja atceramies, ka 19. gadsimta beigās Islandē bija burtiski pārdesmit cilvēku, kas to visu uzsāka, būdami pārliecināti, ka mēs iekarosim pasauli. Jocīgi, bet mēs to patiešām esam izdarījuši. Mēs publicējam savas grāmatas, izdodam savus mūzikas diskus un izplatām to visu ārpus Islandes. Mums ir grūti sasniegt milzīgus panākumus savā zemē, jo gluži vienkārši mūsu ir ļoti maz. Lai mūs sadzirdētu, jābrauc ārpus Islandes. Ja mājās mūsu auditorija ir 50 klausītāji, tad ārpus Islandes tie būs 50 tūkstoši.
Bet kur slēpjas trakums?
Domāju, tajā pārliecībā, ka mums ir, ko teikt, ka mūsu sacītajā ir vēstījums.
Klausoties Islandes tautas mūziku, ir sajūta, ka tā ir ļoti cieši saistīta ar Islandes dabu. Vai tā tas tiešām ir?
Ja pavisam godīgi, kādreiz man likās, ka tā ir viena liela uztveres klišeja. Bet, kad atceros tos gadus, ko pavadīju projām no Islandes – kad strādāju Dānijā, un tas bija ļoti izdevīgi gan finansiāli, gan mākslinieciski – jāsaka, jutos drausmīgi, jo man pietrūka Islandes kalnu un jūras. Pēc pieciem gadiem Islandi jau redzēju katru nakti sapnī, un, kad piedzima meita, man vienkārši BIJA jābrauc atpakaļ, jo mani slimu padarīja doma, ka viņai būtu jāaug ārpus Islandes. Un, lūk, tā klišeja par islandiešu ciešo saistību ar savu zemi tomēr izrādījās patiesa – es nevarēju dzīvot nekur citu, man bija jāatgriežas. Tajā pašā laikā es Islandē tik daudz ko neciešu – mēs laikam tiešām esam dīvaina nācija. Kad mūsu sabiedrībai tuvojās finanšu krīze, kad cilvēki milzīgā ātrumā kļuva bagāti, visi runāja tikai par īpašumiem, par naudu, tas bija tik neislandiski. Man bija sajūta, ka tie neesam mēs, tie nav islandieši, kas to visu piedzīvo. Jo sešu paaudžu laikā mēs esam ļoti saradojušies, var teikt, ka katrs no mums ir kaut kādā ļoti tālā radniecībā ar jebkuru citu islandieti. Un problēmu gadījumā sāk darboties vesels pašpalīdzības tīkls. Tas ir tas, kas man Islandē ļoti patīk. Pirmskrīzes laikā mēs to pazaudējām. Tādēļ es biju ļoti laimīgs, kad viss sabruka. Mums piespiedu kārtā nācās atgriezties pie būtības, pie tā, kas mēs esam, pie tā, kas tiešām ir svarīgs.
Latvijā noteiktā ļaužu lokā islandiešu grupa Sigur Rós ir bezmaz kulta grupa, gribētu jūs lūgt pastāstīt par savu sadarbību ar šiem puišiem.
Islandē tika radīta ierakstu kompānija Bad Taste (Smekkleysa), ko izveidoja grupa Sugarcubes. Tas bija altruistisks pasākums, jo, kad Sugarcubes iekaroja atzinību un kļuva bagāti, viņi nolēma savu nopelnīto naudu ielikt šajā ierakstu kompānijā, lai tā promotētu islandiešu mūziku. Šīs kompānijas paspārnē iznāca gan klasiskās mūzikas ieraksti, gan jaunu grupu albumi. Un Sugarcubes ģitārists Tors Eldons man reiz teica, ka esot dzirdējis brīnišķīgu grupu – tajā brīdī tās nosaukums vēl bija Victory Ros [Sigur Rós angliskais tulkojums – O. S.] – un atsūtīja man ierakstu. Es tad vēl dzīvoju Dānijā. Klausījos šo mūziku, un man tā šķita fantastiska. Piezvanīju Kenam Tomasam – angļu producentam, kurš, pēc manām domām, vislabāk varētu strādāt ar šādu mūziku. Kena vadībā viņi ieskaņoja savu otro albumu, ko vairums cilvēku pazīst kā Sigur Rós pirmo albumu Ágætis byrjun, un tas bija izcils. Kens man atsūtīja pirmos vēl neapstrādātos dziesmu samiksētos variantus, un es atceros, kā sēdēju Kopenhāgenas kafejnīcā, klausījos šos ierakstus un raudāju.
Parasti man patīk strādāt vienatnē, izņemot brīžus, kad darbojos kā producents. Bet šis bija pirmais gadījums, kad nodomāju – jā, es gribētu būt šīs grupas dalībnieks. Sajutu asinsradniecību ar šiem mūziķiem. Kad pārcēlos atpakaļ uz Islandi, satikos ar puišiem un piedāvāju vienu projektu veidot kopīgi. Tas bija skaņdarbs Hrafnagaldur Óðins, kura pamatā ir pagāniskā mitoloģija 40 mūziķu orķestrim un grupai Sigur Rós. Sapņu projekts! Iespējams, ka šogad tas iznāks DVD formātā.
Radīts Reikjavīkas Mākslas festivālam?
Jā. Bet vispirms mēs to parādījām Londonā Barbican centrā. Reikjavīkā mēnesi vēlāk, un vēl tas ir nospēlēts arī Parīzē. Brīnišķīgs projekts! Jāteic, ka es Sigur Rós puišus uztveru kā savus bērnus. Pagājušā gadsimta 80. gados, kad mēs Islandē radījām Bad Taste kompāniju, viss bija jāsāk no nulles. Patlaban mums ir vismaz trīs ierakstu nami, kas rūpējas par jaunajiem talantiem un palīdz tiem attīstīties. Toreiz mums pašiem bija vajadzīga palīdzība.
