“Īstenot pagātnes domas”
17/06/2012
Dmitrijs Gutovs par “Gondolu”, marksismu un melnajiem dubļiem
Dmitrijs Gutovs ir nopietns vīrs. Pirms intervijas viņš pavaicā, cik laika tā prasīs, kaut arī nekur īpaši nesteidzas. To pašu jautājumu viņš uzdod instalācijas “Gondola” atklāšanas ceremonijas režisoram Mākslas muzejā “Rīgas Birža”. Viņam patīk, kā strādājuši 70. gadu konceptuālisti, kas lēnām un pamatīgi “rakuši dziļumā”. Viņš bieži citē Marksu, turklāt ne tikai pēdējos gados, kad pasaules krīzes ietekmē interese par bārdainā vācu domātāja garīgo mantojumu uzņem apgriezienus. Kad saņemts piedāvājums radīt kaut ko par Venēcijas tēmu Rīgas muzejam (kura arhitektūras stils pirms pusotra gadsimta daudz ko aizguvis no itāliešu palacco), pirmais, kas ienācis prātā, bijusi gondola. Pēc tam radušās šaubas, vai tas nav pārāk “virspusēji”. Tomēr vairākkārt apdomājis, Gutovs, pēc paša vārdiem, izvēlējies dzena skolotāju ceļu, kad no pirmā acu uzmetiena visbanālākajās lietās pēc ilgām pārdomām un meditācijām tiek atklāts sākotnējais dziļumu. “Akmeņi ir akmeņi, zāle ir zāle...”, tātad arī gondola ir gondola. Milzīga vienpadsmitmetrīga laiva, kas ir it kā preparēta lielu un smalku detaļu gūzma, iekārta zem muzeja ātrija stiklotā jumta. Tā noteikti iespaidīgi izskatās naktī – izjaukta un tajā pašā laikā kaut kādās īpašās sajūtās holiska gondola, kas izpeld tieši no zvaigžņotās debess…
Šis projekts tapa tik ilgi…
Jā, šādas lietas ātri nedara. Sākotnēji tika noteikta tēma – Rīgas Birža ir saistīta ar Venēciju. Es ierados, kad muzeju vēl tikai restaurēja, un novērtēju telpu...
Un nolēmāt venēciešu gondolu parādīt kā izārdītu ģeometrisku objektu?
Jā, lieta tāda, ka es gandrīz vienmēr tā daru. Visu, ko vien var uzspridzināt, es uzspridzinu.
Bet spridzināts ir gana akurāti…
Ir tajā, protams, tāds mākslīgs moments. Varēju arī gondolu ievietot slēgtā telpā, ielikt sprāgstvielas un paskatīties, kā viss saplīst driskās. Bet, nē. Vispirms gondola tika izveidota 3D, tad uzspridzināta 3D, tad koriģēta 3D, lai uzsprāgtu tā, kā man vajag. Pēc tam pēc trīsdimensiju rasējumiem īstu laivu sazāģēja gondolu speciālisti. Jāteic gan, viņi neko tādu iepriekš nebija darījuši...
Gondola pirms atklāšanas. Ātrija stikla pārsegums vēl drapēts
Jūs sacījāt, “lai tā uzsprāgtu tā, kā man vajag”. Kā jums vajadzēja?
Tās jau ir tīri mākslinieciskas lietas. Nozīmīgs ir daļu ritms – lielas, mazas. Un te neapšaubāmi ir atsauce uz Antonioni filmu “Zabriskie Point”. Vispār es tikai tagad sāku saprast, cik ļoti mani veidojuši visi tie 1968. gada protesti. Sorbonna, studentu dumpji… Filma radīta 1969. gadā un ir veltīta tieši tālaika studentu protesta akcijām.
Kadrs no filmas “Zabriskie Point”
Jums politiskā skatījuma tēma uz sabiedrību ir aktuāla jau krietni sen…
Tā ir bijis vienmēr, cits jautājums – ka es iepriekš šādas lietas nepadarīju afektīvākas. No tās visas terminoloģijas, kuru tik ļoti labprāt apspriež Krievijā, – “kreisais mākslinieks”, tāds un šitāds – man šķērmi metas. Bet iekšējā satura (kas uzreiz tā nemaz nav nolasāms) pirmavots ir tieši šis 1968. gada slānis un vēl arī Marksa teksti.
Vai nodalāt sevī – vienkārši mākslinieks un kreisu uzskatu indivīds?
Nav kāda dalījuma, vienkārši es neciešu nekādu afektāciju un strādāšanu pēc zīmēm. Ir taču saprotams, kā tas notiek. Visi mani draugi, kas aizraujas ar kreiso mākslu... Tā ir zīmju sistēma: tev uz tēkrekla Če Gevara, ap kaklu – arābu lakats, un savējie tevi pazīst pa gabalu. Izsmalcinātāks variants (šodien arī jau novecojis) – tu ej, un tev rokā Negri un Hārta grāmata. Ir vesela zīmju sistēma, uz kuru tu atsaucies, ko citē, kā ģērbies. Man tas nepatīk.
Kādā intervijā teicāt, ka mūsdienu mākslā jūs saista tā daļa, kas neuzsver savu mūsdienīgumu.
Ziniet, bija tāds gadījums – kā es iepazinos ar franču mākslinieku Žanu Mišelu Alberolu. Viņš ieradās Maskavā, vēstniecībā rīko pieņemšanu. Man blakus stāv modīgs Maskavas kurators un saka: “Mums ir jādara kaut kas pilnīgi jauns.” Bet es automātiski atbildu: “Nevajag neko jaunu, jāīsteno pagātnes domas.” Uz ko Žans Mišels Alberola mirklī atbild: “Kārlis Markss Arnoldam Rugem. 1843. gada septembris.” Es vienkārši noelšos. Tik tiešām Marksa vēstule Rugem, viens no maniem vismīļākajiem tekstiem. Un tālāk mēs ar Alberolu sākam runāt šīs vēstules vārdiem, citējot no galvas. Lūk, šī Marksa ideja, viena no centrālajām, bet neviena nesaprasta – “īstenot pagātnes domas” – man ir ļoti tuva.
Ko jūs ieliekat šajā frāzē?
Ja ļoti īsi, tad raizēšanās par to, lai “darītu ko jaunu”, – tas ir muļķu ziņā. “Tūlīt es kaut ko nebijušu izdarīšu...” Pirmām kārtām ne sūda tu neizdarīsi. To iespējams izdarīt tikai tad, ja nezini, kas pirms tevis jau paveikts. Tad tu domā, ka esi izdarījis ko jaunu. Ieskaitot arī ready-made. Tas viss domāts naiviem ļautiņiem. Turpretī “īstenot pagātnes domas”... Lieta tāda, ka pagātnē bijis iecerēts un dažādu iemeslu pēc nav piepildīts tik daudz laba, ka ir, pie kā piestrādāt.
Tostarp jūs domājat – arī pašā marksismā?
Protams.
Dmitrijs Gutovs. Mani pārsteidza. No sērijas Belkina stāsti. Sietspiede, papīrs. 2001
Kāpēc tieši Markss?
Ir divi iemesli. No pasaules diženākajiem domātājiem Laodzi, Dantes... Markss mums ir vistuvākais. Un ne tikai tuvākais. Labāk par viņu neviens nav aprakstījis to, kas pašlaik notiek ar pasauli. Vismaz es tādus neesmu atradis. Otrkārt, viņš dod pavisam citu skatījumu, maina visu optiku. Tu skaties, un tev viss šķiet stabils. Lūk, šis galds, šīs flīzes zem tā un vispār jebkas pasaulē. Marksa skatījums palīdz ieraudzīt, ka viss ir ļoti nepastāvīgs, viss, kas šķitis stabils, patiesībā ļogās, mainās, tavā acupriekšā pārvēršas un var sabrukt. Un tas dod īpašu apjautu. Tieši te rodama atšķirība no liberāļiem, kas dievina jēdzienus – kapitālisms, progress... Un arī mani tas ietekmē. Man patīk visi tie gadžeti, es vienmēr skatos, kas jauns radīts, un es gribu, jā, gribu visjaunāko iPad. Kaut arī man ar veco pietiek pārpārēm. Šajā ziņā man ļoti patīk mūsu laiks – redzēt, ko vēl ir izdevies cilvēcei sasniegt. Atšķirība ir tā, ka tam, ko ļaudis uzskata par pilnīgu eiforiju, ir arī otra puse. Un Markss parāda šo otru pusi un tās nenoturīgo konstrukciju. Māksliniekam tas ir svarīgi. Uzlūkot priekšmetus ar reālistiskāku skatu.
Ja cilvēks mācās zīmēt, viņš glezno priedi. Viņš vienkārši zīmē, pievērš uzmanību tam, kā vērsti tās zari. Ja ņemam nākamo līmeni – Šiškins arī glezno priedi. Bet, kā teicis kāds mākslas vēsturnieks, tā jau ir pavisam cita priede. Ja parausti diletanta zīmēto priedi aiz zariņa, tas notrūks. Šiškinam – ja pavilksi aiz zariņa, izrausi priedi ar saknēm, jo viņš izprot visu to dabiskās būtības (kas priedi baro) kustību, enerģētiku, kurā tā augusi. Bet, ja mēs iesim vēl tālāk un aiz zariņa pavilksim Sezāna priedi, tad izrausim to kopā ar visām debesīm. Tālab ka viss izrādās sakausēts veselumā.
Tomēr pastāv tāda klišeja: viņš ir marksists, tātad viņa māksla ir angažēta…
Manu vecāko biedru Maskavas konceptuālistu vidē 20. gs. 70. gados ļoti nozīmīgs termins bija “neiekulties ķezā”. Tev vienmēr laikus jāpazūd, tevi neviens nedrīkst identificēt. Respektīvi, tu nedrīksti nekur iekulties. Savukārt mūsu paaudze, nākamie, kas pieteicās 80. gadu beigās, – pirmais, ko izdarījām, paziņojām: “Bet mēs iekulsimies visās ķezās!” Tas bija pilnīgi apzināts lēmums. Šādā nozīmē – jā, mēs esam angažēti.
To ņemot vērā – jūs tomēr nedomājat veidot politizētu mākslu?
Tie, kas tā dara, visa tā auditorija, visbiežāk ir ļautiņi, kas Marksa grāmatas nav pat atvēruši. Visi “kreisie”, kurus es pazīstu. Es biju šokā. Ja reiz cilvēks pieņem visu šo simboliku, tad viņam būtu jāzina vismaz pamatlietas. Bet uz mani tajā vidē skatījās kā uz idiotu. “Nē, jālasa ir kaut kas jauns! Visjaunākais! Agambens jau ir novecojis, Negri novecojis, Fuko novecojis... Bet tu tur lasi pavisam pirmsplūdu arhaiku!” Viņi Marksu neuzskata par nozīmīgu personu, lai tērētu laiku viņa grāmatām, es pat nerunāju par Hēgeli vai kaut kādu Sokratu un Platonu.
Daudz esmu dzirdējis par jūsu aizraušanos ar padomju mākslas kritiķa un teorētiķa Mihaila Lifšica daiļradi. Un burtiski pirms dažām dienām antikvariātā, 1. Čiekurkalna līnijā, ieraudzīju viņa “Neglītuma krīzi” (“Кризис безобразия”.) Lasu.
Un kāds iespaids?
Skarbs autors.
Jā, skarbs. Varētu teikt vēl stiprāk! Ja runājam par maniem nopietnajiem atklājumiem, tad tas tieši ir Lifšics. Viņa grāmatas stāvēja man plauktā ilgus gadus. Arī “Neglītuma krīze”, ar to ir izaugusi visa mana paaudze. Tas bija pamatavots izziņai par mūsdienu mākslu. Šajā 1968. gada izdevumā arī ir aprakstīts viss, kas cilvēkam 1968. gadā bija jāzina. Tagad, kad saku, ka jau jaunākajās klasēs mācoties zināju, kas ir Nams Džūns Peiks (tā Lifšics transkribēja, tagad droši vien raksta Paiks), mani paziņas, kas uzauguši Manhetenā, brīnās – kā tu zini? Lifšics aprakstīja Peika performances. Viņa grāmatas visiem bija plauktā kā informācijas avots, no kura pilnībā tika izlaista intelektuālā daļa. Man kā absolūtam diletantam kopš bērnības patīk lasīt filozofisku literatūru. Pilnīgi neprofesionāli, bez jebkādām pretenzijām... Un, lūk, es atveru tekstu “Konservu kārbas fenomenoloģija” un saprotu – cilvēks zina visu: Benjaminu, Adorno... turklāt tādā līmenī, ka neuzskata par vajadzīgu to demonstrēt. Viņš bija izcilākais Hēgeļa pazinējs PSRS. Viņš pārzināja mūsdienu mākslas problemātiku tādā līmenī, kādu nevar iegūt, ja neesi šajā sistēmā iekšā... Pētīju viņa biogrāfiju un noskaidroju, ka pērnā gadsimta 20. gados Lifšics mācījies pie Florenska Augstākajās mākslinieciski tehniskajās darbnīcās. Biju šokēts, kad aptvēru, cik daudz aiz tā visa ir.
Sācis lasīt Lifšicu, pagaidām neesmu sapratis: ja modernisms tiek asi kritizēts, kas kļūst par pozitīvo piemēru, ideālu? Vai tiešām sociālistiskais reālisms?
Nē, viņa grāmatā nekur nav pieminēts sociālistiskais reālisms. Un viņš neapgalvo, ka modernisms ir blēņas. Viņš modernismu aprakstā kā pārāk sarežģītu gara metastruktūru. Viņš parāda, kas stāv aiz šiem darbiem. Ka konservu kārba ir visa mūsdienu pasaule. Un par viņa ideālu šajā gadījumā kļūst cita dzīve, citādi organizēta. Kur cilvēks nav atvasinājums no naudas un pievienotās vērtības. Totāli citāda dzīves forma, kas rada savu mākslu, kas atšķiras no jebkā, kas mums zināms. Kur cilvēks būs svarīgāks par konservētas zupas kārbu.
Dmitrijs Gutovs. “Neglītuma krīze”. Eļļa, audekls. 2003
Vai Lifšicu nemulsināja tas, ka padomju partijas bonzas viņu izmantoja kā ideoloģisko vairogu?
Kad 40. un 50. gados visi izpildījās šajā jautājumā, Lifšics par moderno mākslu neuzrakstīja ne rindiņas. Viņš pret to iebilda 60. gados, kad jau bija skaidrs, kurp virzās vēsture, un kā viņš rakstīja savā dienasgrāmatā: “Kauju var uzskatīt par zaudētu.” Turklāt citā savā grāmatā “Māksla un mūsdienu pasaule” viņš raksta, ka mums ir jāpieprasa, lai šī māksla tiktu parādīta. Lai tā tiktu eksponēta. Viņš uzskatīja, ka pilsoniskais jautājums jānošķir no estētiskā. Pilsoniskā nostāja pieprasa, lai māksla tiktu izrādīta, mums tā jāizceļ ārā no Tretjakova galerijas un Puškina mākslas muzeja krātuvēm. Un tālāk mums jāizdiskutē, kas aiz tās slēpjas un kā pret to izturēties. Ja kāds no tā visa ir sapratis, ka “tas nav pieļaujams un ir jāaizliedz”, tad tā ir viņa, nevis Lifšica problēma.
Vai jūsu organizētā Lifšica institūta darbība turpinās?
Turpinās, tikai citā formā. Agrāk mani interesēja ļoti pragmatisks uzdevums – uzspiest šo vārdu afektīvajām postperestroikas sabiedrības aprindām (un var teikt, ka daļēji tas izdevies). No sākuma uz mani skatījās kā uz trako, kāds kritiķis rakstīja, ka Oļegs Kuļiks izliekas par suni un kož cilvēkiem, bet Gutovs visiem uzmācas ar savu Marksu un Lifšicu... Tagad visi nomierinājušies, Lifšics atkal ieviests mākslas zinātnes apritē, viņu citē. Tiek publicētas grāmatas un šifrēti rokraksti – noris milzīgs, garlaicīgs, pilnībā akadēmisks darbs. Vispār es par viņu varu runāt gadiem, ne vien stundām...
Reiz Lifšics uzrakstīja tekstu “Diženu cilvēku kļūda” – šie ļaudis domā, ka viņus saprot ne tikai pirmatnējā nozīmē, bet viņus bieži vien saprot burtiski. Jāzina konkrētā laika situācija, lai saprastu, kādēļ un kur autors savas idejas novedis līdz paradoksāliem vienkāršojumiem. Tas, kas atrodas virspusē, ir viena lieta. Bet tekstos pašos bieži vien ir pretkustība, un jānolasa tieši šī dziļākā un galvenā doma, ko parasti cilvēki neuztver. Marksu saprot tā, ka viņš pielīdzina mākslu ekonomikai, cilvēku ekonomiskajām attiecībām, bet Lifšics rāda... (Dmitrijs ar skatienu pavada garāmejošās rīdzinieces: “Kādas meitenes te staigā! Jāņem fotoaparāts un jārīko fotosesija!”) ...viņš tieši otrādi – runāja par beznosacītību, par absolūto patiesību.
Tas, kas mums tagad skaitās “marksisms”, ir Marksa vulgarizācija milzīgā pakāpē.
Šādā nozīmē es tieši gribēju jautāt par to, cik adekvāti tiek uztverti jūsu darbi. Bija projekts ar vārdiem un tautībām, kurš sākotnēji tika iecerēts kā savdabīgs “Krievu nacionālista nošaujamo saraksts”, bet publika to uztvēra kā uzskatāmu aģitācijas materiālu – cik daudzveidīga ir krievu kultūra.
Patiesībā šāda divpusība jau sākotnēji bija iecerēta. Tas bija pilnībā publicistisks projekts. Es to neizdomāju, tikai palīdzēju realizēt, tā sakot – tas tika īstenots manām rokām.
No Viktora Bondarenko un Dmitrija Gutova projekta “Krievija visiem”. 2011
Tur bija daudz darba ar šriftiem. Šķiet tā vispār ir jūsu tēma…
Man ļoti patīk senas grāmatas. Pirmā vieta, kurp dodos jebkurā pilsētā, ir bukinistu veikals. Tie man ir zināmi pa visu pasauli, it visur – kur esmu bijis. Šrifts ir ļoti saistīts ar savu laiku, tā ir laikmeta kvintesence tīrā minimālistiskā formā.
Jums, ja spriežam pēc pēdējās izstādes Maskavā, acīmredzot ir tuvi ne vien senie šrifti, bet arī dažādu grabažu pārvērtēšana.
Kad Kabakovs radīja savus slavenos darbus par cilvēku, kurš nekad neko nespēja izmest laukā, tas bija par mani. Man ir ļoti grūti no kaut kā atbrīvoties… No otras puses, man ļoti patīk pilnīgi tukšas tīras telpas. Plika grīda, varbūt, lielākais, kāds zariņš kaut kur nokritis. To ir grūti apvienot, bet es neko nevaru izsviest mēslainē.
Dmitrijs Gutovs. Mākslinieka nāve. Metāls. 2010
Bet tas droši vien kaut kā palīdz projektos?
Tieši otrādi – traucē. Labāk ir būt tukšam, lai nekas nepiederētu. Meistara Ekharta ideja, ka cilvēkam ir jābūt tukšam un jāklusē – tikai tā var sevi ar kaut ko piepildīt, man ir ļoti tuva. Tālab visas šīs grabažas ir labas tieši tad, kad tu spēj tās kaut kur savākt kaudzē un aizmirst.
Kā jūs vērtējat situāciju Krievijas mākslā? Cik lielā mērā tai nāk par labu politizācija?
Politizācija ir bijusi vienmēr, bet dažādā līmenī. Teiksim, 80.–90. gados, kad cilvēkiem gribējās brīvo tirgu. Pēc tam uzradās antiglobālisti. Daudzi rāvās uz absolūti citu pusi. Tie jau bija divtūkstošie gadi. Māksla to visu ņem vērā iekšēju trīsu līmenī, bet ja tu ar to pārāk aizraujies, tad sāc nodarboties ar to, ko mans iecienītais domātājs sauc par “galējo lāpīšanu”.
Mākslā mēs atrodam visradikālāko pastāvošā kritiku – kritiku par nepareizu apziņas attieksmi pret pasauli. Tā ir vēl viena Lifšica doma, kas man tuva.
Nesenais Dmitrija Gutova un Krievijas mākslinieka un mākslas teorētiķa Anatolija Osmolovska sarakstes izdevums
Kas jums pašam šķiet interesants Krievijas mūsdienu mākslā?
Man ir draugi, ar kuriem sazināmies, diskutējam. Piemēram, Anatolijs Osmolovskis, Olga Černišova, Sergejs Bratkovs... Vinogradovā un Dubosarskī redzu slēptu potenciālu. Pašlaik situācija Krievijā ir pasliktinājusies – tā vismaz tiek uzskatīts. Pieklusušas vairākas vadošās galerijas. Bet lētās komercijas ērai bija jābeidzas. Bezjēdzīgās haltūras straumei galu galā bija jāizsīkst. Esmu noskaņots diezgan optimistiski. Visi, kas izdzīvos, strādās labāk un domās lēnāk.
Līdzīgi kā 70. gados strādāja konceptuālisti. Ideoloģiski mani no viņiem šķir milzīgas domstarpības, bet no formas viedokļa es par viņiem sajūsminos... Rakšana, rakšana, rakšana. Nekādas steigas vai dzīšanās pakaļ modei. Intensitāte un secīgums izstrādē. Te ir ko pamācīties.
Cik projektu gadā izdodas realizēt?
Nopietnus kādus trīs.
Jums izdodas ar to izdzīvot?
Es esmu pieticīgs. Man pietiek. Vienmēr taču ir izvēle. Piemēram, es zinu, ka šīs grāmatas izlasīšana man maksās tikpat cik jaunas mašīnas iegāde – es domāju laika, enerģijas u.tml. patēriņa ziņā. Tu gribi jaunu mašīnu vai vispār braucamo (man nav nekādas). Vai gribi izlasīt šo grāmatu. Es izvēlēšos grāmatu un vienā mierā braukšu ar metro, un tur arī šo grāmatu lasīšu.
Jūs izmantojat dažādus mediju – gan audeklu, gan video, gan instalācijas. Vai ir kāds izteiksmes veids, kas vēl nav izmantots, bet gribētos to izdarīt?
Jā, es gribētu sacerēt mūziku. Pēc izglītības esmu mākslas zinātnieks, teorētiķis. Tādēļ kino, tēlniecība, vizuālais ritms – tajā es saredzu kaut kādas kopsakarības, bet mūzika...
Kāda būtu jūsu mūzika?
Droši vien līdzīga Baha mūzikai. Vēlīnajiem Bēthovena kvartetiem, varbūt. Viss, ko es klausos, ir klasika – lielā daudzumā. Man patīk tādas drūmas, sarežģītas tēmas, līdzīgā garā, kā es pats strādāju... Mēs ar Osmolovski esam izdomājuši projektu “Revolucionārā opera”. Mēs ļoti daudz diskutējam par mākslu. Un visas replikas jāizdzied. (Izpilda kā baznīcas dziedājumu.) Un-ja-tu-gribi-teikt-tev-tas-jādara-rečitatīvā...
Kurus no saviem darbiem uzskatāt par nozīmīgākajiem? Tādu kā savdabīgu vizītkarti?
Nozīmīgi… Droši vien “Virs melnajiem dubļiem” (“Над чёрной грязью”). Tas bija 1994. gadā. Tāds pagrieziena gads, kad kļuva skaidrs, ka visas cerības saistībā ar pārbūvi ir zudušas. Kad tika izveidots Lifšica institūts. Ir tāds cilvēks Volodja Ovčarenko, viņam pieder galerija “Regina”. Volodja tobrīd kļuva par Eiropas tirdzniecības bankas īpašnieku. Ļoti izdevīga vieta Mjasnickas ielā, blakus metro stacijai Turgeņevskaja, piecu vai septiņstāvu ēka, un pirmo stāvu viņš atvēlēja mākslai. Tur bija 200 metru, lieliska telpa, baltais franču marmors. Un es radīju projektu – uz grīdas izlēju 25 tonnas zili melnu dubļu un pa virsu uzliku dēļus, pa kuriem cilvēkiem staigāt. Un tas viss saucās “Virs melnajiem dubļiem”. Ļoti nozīmīgs projekts, lūzums – no gaišiem un gana priecīgiem 80. gadu beigu darbiem uz 90. gadiem, un arī 2000. gadu priekšnojautas.
Dmitrijs Gutovs. Virs melnajiem dubļiem. Dubļi, koks. 1994
Tur, starp citu, vizuāli ir tie paši motīvi, kas “Gondolā”. Melna krāsa, dažviet matēta, dažviet kā lakota, un svaigi ēvelētu dēļu ritmika, kas it kā griež melno telpu baltām svītrām. Tas atkārtojas arī izārdītajā “Gondolā”.
Savukārt melnie dubļi atveidoja kāda 80. gados izmantota servanta durvis. Tas ir 60. gadu padomju dizains. Melnas lakotas durvis, rotātas gaišām svītrām. No otras puses, tā bija replika uz Pimenova gleznu “Kāzas rītdienas ielā”. Atkušņa laika padomju mākslas šedevrs. Atainoti Kuzminki vai Novije Čerjomuški, jaunceltne, mikrorajons, fonā piecstāvenes, un pa dēļiem, kas pārmesti pār dubļiem, iet jaunais pāris. Balansē nākotnē, sarāvuši saites ar staļinisko pagātni, ar visu šo pasauli...
Jurijs Pimenovs. Kāzas rītdienas ielā. Eļļa, audekls. 1962
Otrs tāds darbs ir filma “Atkusnis”.
Kadrs no Dmitrija Gutova filmas “Atkusnis”. 2006
Kur jūs krītat dubļos...
Jā, tā bija nākamās šīs pašas tēmas parafrāze. Pagāja 13 gadi, un es atkal atgriezos pie dubļiem. Es brienu un krītu. Viss tas pats, bet es izmantoju Šostakoviča mūziku, kas tapusi tajā pašā laikā – Hruščova atkusnī –, kad Pimenova glezna. Un arī “Gondolā” iespējams atrast tā visa pēdas...
“Gondolā”, kas it kā lidinās virs...
Jā, lidinās. Tāds viegls reibonis, melnā krāsa. Viss tur ir.
