Krievijas laikmetīgās mākslas haoss
27/09/2012
“Skandālu kurators”, “supervaroņu kurators” ir vien pāris no epitetiem, kas veltīti Andrejam Jerofejevam, mākslas vēstures doktoram, kurš vēl pirms diviem gadiem stājās tiesas priekšā par divām 2007. gadā sarīkotajām mākslas izstādēm – “Aizliegto mākslu – 2006” Andreja Saharova muzejā Maskavā un izstādi “Socārts. Krievijas politiskā māksla no 1972. gada līdz mūsdienām” izstāžu telpā Maison Rouge Parīzē, un nekavējoties tika atlaists no darba Valsts Tretjakova galerijā. Izsprucis no draudošā trīs gadu ieslodzījuma, saņemot nepilnu 5000 ASV dolāru naudas sodu, Jerofejevs Krievijas laikmetīgās mākslas skatuves dēļus ne tuvu nav pametis. Vēl līdz 30. septembrim Barselonas Arts Santa Monica ir apskatāma viņa kūrētā un patiesi apjomīgā Kandinska laikmetīgās mākslas balvas izstāde In an Absolute Disorder, kas apvieno britu Tērnera balvai pielīdzināmās krievu nacionālās prēmijas finālistus kopš balvas dibināšanas – proti, no 2007. līdz 2012. gadam. Dmitrijs Gutovs, Aleksandrs Brodskis, Blue Noses Group, Oļegs Kuļiks un Igors Muhins ir vien sauja no dalībnieku apjomīgā kopskaita.
Izstādē “Aizliegtā māksla – 2006” bija iekļautas arī Aleksandra Kosolapova 2001. gada gleznas
Pastāstiet par Barselonā apskatāmo Kandinska balvas izstādi, vai tai ir kāda kopīga koncepcija, ja neskaita piesaisti balvai?
Jau sen esmu vēlējies aptvert un izcelt Krievijas laikmetīgās mākslas specifiku. Kāda ir tās tendence, kas ir tai raksturīgs, kā arī atlasīt tos mākslinieku vārdus, kuri pēdējos piecpadsmit gados visvairāk figurējuši. Rezultātā izstādē ir ļoti daudz dalībnieku, lai arī vēl virkne palika “aiz svītras”, jo, kā zināms, izlasei bija jābūt saistītai ar Kandinska balvas finālistiem. Izstādes koncepcija gan netika izstrādāta uzreiz, bet pakāpeniski, un es būvēju to ap haosa, pagrimuma tēmu. Bet haoss nevis tādā sprādziena nozīmē, proti, kā kaut kādu struktūru, kārtību laušana, bet drīzāk haoss kā lēns process, kas notiek visapkārt, plašā mērogā, kas nav nekādi kontrolējams, savaldāms, turklāt šis process ir bezgalīgi ilgs, tāds lēns pagrimums, kas krietni pārsniedz cilvēka mūžu.
In an Absolute Disorder Barselonā. Ekspozīcijas skati. Foto: www.kandinsky-prize.ru
Tātad haoss ir Krievijas laikmetīgās mākslas galvenais raksturlielums?
Analizējot pēdējos padsmit gados sastopamo, kā arī savus vispārējos iespaidus šo gadu laikā, izspriedu, ka Krievijā dominē māksla, ko varētu raksturot kā bezcerīgu, kas neizspēlē nekādas utopijas, vēl jo vairāk – atsakās no jebkādām programmām, projekta. Proti, māksla, kurai nav racionāla paškontroles mehānisma. Mākslinieks izvēlas radošo darbu nenovest līdz galam. Viņš iniciē procesu, bet tālāk mākslas darbs izplūst, dzīvo savu dzīvi, tad sāk pūt, sabrukt un galu galā visbiežāk atduras miskastē. Līdzīgs liktenis ir piemeklējis daudzus darbus, lielas instalācijas, jo vairumā gadījumu nevienam jau tās vairs nav vajadzīgas. Un man šķiet, ka tādu entropijas, sabrukuma stāvokli normāls cilvēks pārdzīvo visai slimīgi, jo process, kā jau teicu, ir līdzīgs lēnai agonijai, kas turpinās vēl ilgi pēc individuāla cilvēka nāves. Pagrimums raksturo ne tikai materiālo pasauli, bet arī dabu, sabiedriskās attiecības, politiku, kā arī gara pasauli. Tālab izstāde ir veidota trīs stāvos, proti, ir materiālais, sociālais un garīgais līmenis. Ierindas cilvēks – ja runā par politiku – uz šo slimīgo stāvokli piever acis, izliekas to neredzam, vai arī tieši pretēji – drudžaini izgudro programmas, neprātīgus projektus. Kā teiksim Krievijā tas notiek šobrīd: Soči būs pirmā subtropu pilsēta, kurā notiks Ziemas Olimpiskās spēles, Krievijas tālajos austrumos top pasaulē garākais tilts, arī Maskava trīskārtīgi izplešas. Visādi neprātīgi projekti plosa mūsu politiķus. Tas ir kā tāds pretsitiens, atbilde valsts un ekonomiskajam pagrimumam.
Bet kā uz šo “slimīgo stāvokli” noraugās mākslinieks?
Lūk, mākslinieks, manuprāt, to uztver ar apbrīnu. Viņam haoss ir drīzāk kā pozitīva situācija, ko viņš uztver tā viegli. Haosa situācijā viņam ir vieglāk patverties un netraucēti strādāt, māksliniekam šāds stāvoklis ir pat komfortabls. Tālab var teikt, ka, lai arī izstādē ir ļoti daudz destrukcijas, tomēr nav tādu cilvēcisku kliedzienu, asaru un līdzīgu emociju.
Tomēr svarīgi ir uzsvērt, ka haoss nav vienkārši tēma. Tā ir arī darbu struktūra. Radošā struktūra. Jau darba procesā mākslinieks atsakās no projektu principa, no profesionālajām vērtībām, no visa, kas viņam varētu traucēt dzīvot un strādāt. Un šādā ne-projektu situācijā vadot savu dzīvi, viņš rada lietas, kas strukturāli ir līdzīgas viena otrai. Proti, tās ir kaut kādā ziņā atvērtas, atrodas kustībā. Manuprāt, ir ļoti svarīgi to saprast, ka šāda māksla nav tikai koncepcija, tā nav pabeigta vienība, ka tā ir kaut kāda forma, ko mākslinieks ir aizsācis, un tālāk tā atrodas pārmaiņu kustībā. Tas ir svarīgs parametrs.
In an Absolute Disorder Barselonā. Ekspozīcijas skati. Foto: www.kandinsky-prize.ru
Kā materiālajā līmenī izpaužas haosa atainojums mākslā?
Runa ir par dzīvi, kas notiek uz bezdibeņa malas. Mākslas darbos ir atainota izdzīvošana, kā arī maziņu, mājīgu vietiņu apdzīvošana kopējā sabrukuma atmosfērā. Izstādes materiālajā līmenī notiek dzīvesvietas, māju un laicīgu, nekvalitatīvu materiālu demonstrācija, bet estētiski pozitīvā veidā. Mākslinieki ir mēģinājuši to estētiski pārdomāt, un mīnusa zīmi pārmainīt par pluszīmi. Nekaunējoties no pastāvošā, neaizgriežoties riebumā kā pret kaut ko lētu vai tamlīdzīgi, bet parādot, ka tā tas vienkārši ir un ka tajā ir rodama sava interese. Te var ietilpt teju jebkas, piemēram, metālā atlieta skulptūra, kas izskatās pēc vecas lupatas, kura mētājas ceļā, proti, nav eksponēta ne uz kāda īpaša podesta. Daļa apmeklētāju to noteikti sākumā uztver kā tik tiešām parastu skrandu. Izstādē ir ne tikai instalācijas, bet arī glezniecība, piemēram, panorāmiskas gleznas, kurās redzamas ainavas, izdemolētas rūpnīcas, purvā sakrituši koki. Bet ir redzams, ka mākslinieks kaut kādā brīdī vairs nav zinājis, kā darbu pabeigt. Glezna izbalo punktā, kad autors ir apjautis, ka, tālāk turpinot, viņš to tikai sabojās. Tātad viņš gleznu nepabeidz. Pamesta glezna. Tas raksturo šo materiālo līmeni – apjukuma pilnu eksistenciālo stāvokli.
Kas raksturo pārējās divas izstādes daļas – sabiedrības problēmām veltīto un garīgo?
Sociālajā līmenī ir cīņas, konflikti un sacelšanās par un pret varu. Te piedalās arī skandalozā grupa Voina. Man ir būtiski, ka mākslinieki ne vien līdzdarbojas kaut kādā protesta kustībā, bet ka viņi to arī pietiekami kritiski uzlūko. Izstādē var redzēt gan gleznas, gan fotogrāfijas, kurās tiek parādīti arī pabaismīgi šo protestu un manifestāciju personāži, radot sajūtu, ka pašiem māksliniekiem pat ir nedaudz biedējoši tajā noraudzīties. Sociāli aktīva māksla kaut kādā ziņā ir angažēta, bet tā noteikti ir bezpartejiska, kas ir ļoti svarīgi. Proti, tā nav vērsta uz to, lai sakultu un paplašinātu sociālo drāmu. Es drīzāk teiktu, ka tā ir distancēti aprakstoša un kritiska.
Savukārt trešajā izstādes līmenī ir iekļauti tie mākslinieki, kas sev atklāj, pirmāmkārtām, ar dažādu konfesiju un reliģiju valodu. Daļa mākslas darbu ir veltīti budisma tukšuma koncepcijai, cita daļa – jaunajam pagānismam, un vēl ir darbi, kas vairāk reflektē par kristietību un musulmanismu; tā ietvaros tiek pētītas ikonas, freskas, to nozīme. Piemēram, kā Dmitrija Gutova instalācijā no kaut kāda dzelžu haosa pēkšņi rodas dievmātes ikona. Maskavā ko tādu, protams, nevar parādīt.
Kā tas ir – strādāt mākslas jomā tādos apstākļos, kad pastāv tabu, ko Krievijā (jo īpaši Maskavā) nepieļauj rādīt un pat soda?
Ir tāds termins “rezignācija”, proti, kad ir vienkārši jāsamierinās ar kontekstu. Ar to nevajag strīdēties, tas ir tāds, kāds tas dotā brīdī ir. Neko jau tur pagaidām nepadarīsi. Tomēr mākslinieku jau tas tāpat neattur domāt par tēmām, kas viņu uzrunā. Ja vajadzīgs, viņš dodas strādāt citur. Turklāt pastāv iespēja, ka citviet, citā kontekstā mākslinieku iedvesmos jau pavisam citas tēmas.
Foto: aerofeev.ru
Ko jūs vispār domājat par šo pēdējo gadu Maskavā, kad ir bijusi gan sava veida sacelšanās, gan arī apspiešana, proti, nodemonstrējot varas spēku Pussy Riot lietā? Kā jūs raugāties uz iespējamām pārmaiņām? Pesimistiski vai optimistiski?
Skaidrs ir tas, ka šogad valstī stāvoklis ir neglābjami pasliktinājies. Kaut vai runājot tieši par Kandinska balvas fināla rezultātiem. Vēl pirms gada grupa Voina ieguva prēmiju. Bet šogad Pussy Riot pat neiekļuva finālā, lai gan tie ir gandrīz vai tie paši cilvēki, katrā ziņā cieši saistīti. Tas liecina, ka arī mākslas pasaules iekšienē ir sākusies deformācija, jo tā ne vien neatbalsta tāda veida mākslu, bet to pat vairs neizprot, jo neatzīst par mākslas aktu.
Varbūt baidās?
Nē, tas ir krietni sarežģītāk… jo no kā gan viņiem baidīties? Drīzāk tā ir nevēlēšanās ko lieki kustināt, iejaukties, “gan jau iztiksim”. Tā teikt, lai neradītu liekas problēmas, labāk ir vispār novērsties. Un tā ir slikta zīme, jo liecina, ka eksperti sāk kļūt līdzīgi cenzūrai, kā tas bija padomju laikos, kad māksla tika vērtēta pēc striktiem parametriem. “Aizskāra Putinu? Tātad nav laba māksla.” Ja mediju vidē kas tāds bija jau agrāk novērojams, tad mākslas pasaule tomēr vēl turējās pretim. Vēl nesen nebija nekādu problēmu izprast performanču mākslu, bet nu redz tā vairs neesot nekāda māksla… Kam tādam ir slimīga ietekme uz mākslas attīstību.
In an Absolute Disorder Barselonā. Ekspozīcijas skati. Foto: www.kandinsky-prize.ru
Kādā ziņā?
Pasludinot, kas ir un kas nav atzīstama māksla, veselam “sarakstam” tiek aizvērtas durvis gan uz muzejiem, gan galerijām. Izstumtie mākslinieki sāk ievākties kaut kādās citās institūcijās un savdabīgās mākslas telpās. Rodas paralēlā kultūra, kā tas bija vēl padomju režīmā. Šāda tendence ir parādījusies tieši šogad, lai arī vēl pavisam blāva.
Lieta tāda, ka valsts šobrīd nav gatava kaut kādam straujam pavērsienam. Jo nav skaidrs, uz kuru pusi tad mainīties? Visi ir metušies virsū Putinam, bet Putins taču ir samērā viduvēja personība, nav jau tā, ka viņš tagad būtu kaut kāds imperators, kurš to visu ir izdomājis. Nē, visa situācija ir izaugusi ap viņu. Savā ziņā viņš ir apstākļu upuris. Un šie apstākļi, protams, daudzus cilvēkus uztrauc. Bet arī nopietnām pārmaiņām neviens nav gatavs. Kāds ir paņēmis hipotekāro kredītu, kāds baiļojas, ka valsts var atkal visu privatizēto atņemt. Cilvēki ir jau tā kā mazliet iekārtojušies, kādam ir savs birojiņš un tamlīdzīgi. Man ir tāda sajūta, ka, lai arī kāds dumpojas, tomēr patiesībā neviens nav gatavs izkliegt, ka visu esošo vajag lauzt un sākt no sākuma. Līdz tam vēl valsts nav nonākusi. Tieši tālab sāk atgriezties t.s. Brežņeva marazms un paralēlā kultūra, kas smejas, sacer anekdotes, nu kā agrāk. Un manā skatījumā tas ir ļoti slikti, jo atkal notiks vārīšanās savā sulā. Ir kaudze problēmu visā Eiropā, bet mēs Krievijā sāksim knābāt viens otru. Domāju, ka neo-alternatīvās mākslas parādīšanās spēcīgi bremzēs kopējo kultūras attīstību. Pirmkārt, tā jau nebūs tik spoža kā 60. un 70. gados, tā visdrīzāk būs daudz vājāka. Otrkārt, tā būs iznīcinoša daudzsološiem talantiem, kas būtu varējuši uzmirdzēt visas sabiedrības horizontā.
Vai jums ir komentārs, kādēļ fotogrāfs Igors Muhins ir atteicies no šīgada nominācijas Kandinska balvai?
Ja godīgi, neesmu lietas kursā, jo tikko atgriezos no Barselonas. Tiešām nezinu, kāds ir bijis iemesls. Bet – pareizi vien darīja.
Kāpēc tā?
Ja ir parādījusies tendence laikmetīgās mākslas gada balvai izvirzīt darbus, kas realizēti pirms desmit, divdesmit vai pat trīsdesmit gadiem, tad tas nudien sāk šķist jocīgi. Labākie šābrīža mākslinieku finālā nemaz nav tikuši. Cita lieta, ja viņi nebūtu pieteikušies, bet nē, viņi tur bija, tikai žūrija viņus neizraudzījās. Turklāt patikšana jau nevar būt eksperta arguments. Skaidrs, ka vairāk var patikt Andrejs Monastirskis nekā Anna Titova. Bet Anna Titova ir brīnišķīga šodienas māksliniece, kamēr Monastirska visnotaļ lieliskie darbi ir tapuši pirms trīsdesmit gadiem. Domāju, ka tā ir nopietna problēma, ar kuru prēmija ir sastapusies. Laikmetīgās mākslas balva, kas sākusi nodarboties ar klasiku.
Kāds šādā mūsdienu situācijā būtu mākslas kritiķa uzdevums?
Pirmkārt, vajag pietiekami nediplomātiski aprakstīt situāciju. Vajag censties to izprast un salikt punktus uz “i”. Iepriekšpieminētais marazms zeļ no tā, ka valda neskaidrība. Jūs pieminējāt bailes. Bet kas un no kā baidās? Nav skaidrs. Šādā juceklī lietas tikai pasliktinās un samilzt. Savukārt skaidrība cilvēkiem dotu iespēju ieņemt vismaz kaut kādu pozīciju – piekrist vai nepiekrist. Šādas skaidrības pietrūkst un, manuprāt, ne tikai Krievijā. Iespējams, ka Igora Muhina solis parāda, ka vismaz sev viņš kaut ko ir noskaidrojis un izdarījis izvēli. Arī kritiķim tā būtu jādara.
www.aerofeev.ru
