Andrejs Grants. Fotografēt iekšējas ainavas
Elīna Ruka
12/05/2011
Retrospekcijā “Andrejs Grants. Fotogrāfijas 1980-2010” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā fotogrāfs parāda savas foto dzīves četrus stūrakmeņus – ciklus “Iespaidi”, “Pa Latviju”, “Kolēģi, draugi, paziņas” un “Ceļojumu piezīmes”. Tie ir sajūtu, pārdomu un attiecību stāsti, kurus fotogrāfs vizualizējis melnbaltajā fotogrāfijā. Viņš runā klusi un apdomājot. Tādas ir arī viņa fotogrāfijas – neuzbāzīgas, taču piesātinātas, kuras it kā atspoguļo vienkāršas un saprotamas vides dokumentācijas, bet neesiet tik pārsteidzīgi – tajās slēpjas daudz brīnišķīgu pārsteigumu!
Andrejs Grants (1955) ieguvis jurista diplomu Latvijas Universitātē, bijis Ogres fotostudijas biedrs (1978–1988), viens no neformālās fotogrupas „A” dibinātājiem un biedriem (1984–1992). Jau vairāk nekā 30 gadus Andrejs Grants māca fotogrāfiju Rīgas Tehniskās jaunrades namā „Annas 2”. Fotogrāfs sarīkojis vairāk kā 30 personālizstādes Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Zviedrijā, Francijā, Turcijā un citur, kā arī piedalījies vairāk kā 40 grupu izstādēs Latvijā un ārzemēs. 1998. gadā Andrejs Grants ieguva Hasselblad Foundation stipendiju, 2001. gadā saņēmis Latvijas Mākslinieku savienības balvu par izciliem sasniegumiem fotomākslā. Viņa darbi atrodas Latvijas Fotogrāfijas muzeja, Odensas Fotogrāfijas muzeja, Musee de l’Elysee (Lozanna, Šveice) krājumos, kā arī privātās kolekcijās Latvijā, Šveicē, Polijā, ASV, Kanādā, Beļģijā, Vācijā.
Kad Jūs sākāt fotografēt?
(Smejas) Es to nemaz nevaru atcerēties! Tik vienkārši to līniju nevar novilkt... Tēvs man uzdāvināja fotoaparātu un sabojāja dzīvi! Vairāk sev kā citiem, jo viņš mani bija iztēlojies citā profesijā, sociālajā sfērā. Pirmās bildes tapa laikam 15 gadu vecumā, bet visiem tā laika cilvēkiem šis stāsts ir vienāds – kad paši attīstīja bildes, tas nemaz nebija kaut kas īpašs. Tāpat kā tagad, kad visi klikšķina ar digitālo aparātu. Tomēr tādā apzinātākā līmenī tas sākums varētu būt iezīmējams universitātes pirmajos gados, kad es sāku ko skatīties un meklēt caur skata meklētāja lodziņu.
Tajā laikā es arī iepazinos ar ASV žurnālu Aperture, kuru glabāja bibliotēkas specfondos. Tolaik neviens to nevarēja apskatīt, taču man bija īpaša pielaide, jo kursa darbam juridiskajā fakultātē vajadzēja. Šo iespēju piekļūt Rietumu fotogrāfiskajai domai tad es arī izmantoju, pavadot bibliotēkā garas dienas. Tā bija pilnīgi cita pasaule un ideoloģiski mani, protams, „dezorientēja”. Otrs žurnāls turpat, kurā vairāk atspoguļojās Eiropas estētiskā pieeja, bija Šveices Camera.
Bet kā šī krasā pārmaiņa no jurisprudences līdz fotogrāfijai?
Iespējams, ja būtu iespēja, es izvēlētos studēt ko citu, tomēr tādā vecumā tā īsti līdz galam jau sevi vēl nepazīsti... Es katrā ziņā šīs studijas nenožēloju, jo tās man deva analītiskāku un strukturētāku skatījumu, un tas man netraucē. Mani interesēja arī kino operatora profesija, padomju laikā tā bija ar tādu romantisku oreolu apvīta. Tomēr es nenožēloju to, ka sapinos ar foto!
Jūs esat mācījis daudziem latviešu fotogrāfiem un interesentiem. Vai Jūs kādu varat saukt arī par savu skolotāju?
Protams! No tiem fotogrāfiem, ar kuriem ir sanācis kontaktēties klātienē, tas ir Egons Spuris. Viņš tai laikā bija tāds baltais zvirbulis, kurš uz pasauli skatījās krietni savādāk. Kopā ar savu draugu Aleksandru Sļusarevu, kurš savukārt bija ietekmējis Spuri. Vienā no pēdējām telefonsarunām ar Sļusarevu, runājot par dzīvi, mēs nonācām pie secinājuma, ka agrāk mēs ļoti ietekmējāmies viens no otra, jo piekļuve informācijai “ārpusē” bija ļoti maza, tādēļ tieši personīgie kontakti veidoja nozīmīgu daļu no izglītības. Šie ir mani divi cilvēki. Un tad vēl visas pārējās ietekmes, kas nāk no kultūras mantojuma.
Bet vai tieši šie personīgie skolotāji nav tas, ko mūsdienu jaunieši studijās zaudē?
Jā, bet tāds ir šis laiks, informācijas avoti vienkārši mainās. Kādreiz dzīves gudrības vectēvs varēja nodot mazdēlam, šobrīd tas vienkārši nav iedomājams, šodien pat tēvs un dēls dzīvo dažādās tehnoloģiskās izpratnes pasaulēs. Tādēļ arī tiešo kontaktu izglītība ir samazinājusies. Tagad tas ir ekskluzīvi.
Kā Jūs piepilda mācīšanas process?
Lai mācītu, lietas vajag vispārināt, bet man kopumā nepatīk teoretizēšanas process. Tādēļ es cenšos to darīt atturīgi. Procesā patīkamākais ir tas, ka mēģinot kādu jautājumu noformulēt citam, tas tiek noformulēts arī pašam.
Mākslā bieži ir pieminēts tāds fenomens kā iedvesma. Vai tāda pastāv vai tomēr radīšanas pamatā ir citi nosacījumi?
Tā koķeti es varētu teikt, ka tas ir vecās skolas termins. Mūsdienās uz to vairs nevar paļauties, reti kurš mākslinieks tā strādā, tomēr es uzskatu, ka tā ir ļoti elitāra pieeja, kura dod arī citu, savdabīgu kvalitāti. To vairs nevar atļauties, jo visiem ir jāskrien, un ir projekts, kuram ideja jāizdomā vispirms... Iedvesma tā arī paliek gaidot, un gatavajā darbā kaut kas mazliet pietrūkst. Tiem meistaru darbiem, kas ir tapuši tīrā apziņas brīdī, bez prāta klātbūtnes, ir cita kvalitāte. Šis jēdziens iet roku rokā ar tādu, nu jau reliģiska konteksta vārdu – atklāsme. Tie pat varētu būt sinonīmi. Redziet, dzeja arī top gaišā brīdī! Nevar to radīt tajā pēcpusdienā, kas iepriekš ir ieplānota brīva. Apcerei ir vajadzīgs laiks un noteikts stāvoklis, tāda atbrīvotība no pasaules.
Kas Jūs iedvesmo, pievērš apcerei?
Tās ir tādas dzīves manifestācijas, kuras pat nav obligāti skatāmas mākslas kontekstā, bet kuras var iedvesmot – mizanscēna uz ielas, saruna ar kādu pārdevēju. Protams, arī mākslā var rast iedvesmu tādā līdzatklāšanas priekā ar citu autoru; saskatot pasauli, kas kaut ko būtisku pastāsta, un tādējādi iedvesmo. Tā var būt kaut vai tā sauktā Eiropas ziemeļu renesanse glezniecībā, japāņu grafiķis Katsušika Hokusai, japāņu klasiskā dzeja utt.
Jūsu reportāžās, tie skaistie mirkļi, kuros viss saslēdzas un ir īstajās vietās – tās ir sakritības vai gaidīšanas un pacietības rezultāts?
Citreiz ir jāgaida, dažkārt ir sajūta “te kaut kam ir jānotiek!” un notiek arī; citreiz nenotiek un ir jāmaina vieta, varbūt ir kādas likumsakarības... tomēr man liekas, ka katrs tās mizanscēnas tomēr nēsā sevī un tad, kad aktieri sagadās līdzīgās savstarpējās attiecībās, tad kaut kas saslēdzas un ir kadrs! Jebkuras ainavas vairāk ir iekšējas nekā ārējas, visiem redzamās.
Kāds atskaites punkts ir retrospekcija?
Tā ir tāda koncentrēta atlase, mēģinājums pasniegt vēlamo domu. Protams, tā pilnīgi dabiski ir zināmas strīpas novilkšana. Mani vienīgi glābj tas, ka esmu izvēlējies strādāt pie kolekcijām, un tās var veidot līdz mūža galam, tās ir atvērtas. Es izstādē nevēlējos darbus rādīt hronoloģiski, izliku bildes juku jukām, jo būtībā jau nekas daudz pasaulē nemainās. Ir tādas mūžīgās vērtības, kas paliek. Interesantas ir spēlītes ar laiku. To, vai kas mainās manī, laikam vieglāk spriest no malas; varbūt kompozīcijas kļūst atvērtākas, tādas jauši vai nejauši nevērīgākas.
Cik daudz var pastāstīt viena fotogrāfija?
Visu! Tas ir tāds ideāls, uz ko tiekties. Bet būtībā tam nav nozīmes; man interesantāk ir veidot ciklus jeb kolekcijas un tā arī tie atšķiras no sērijām, jo katrs darbs ir patstāvīgs un pašpietiekams. Sērija, kur viena bilde asociatīvi vai literāri papildina un paskaidro citu, savukārt, ir normāla mūsdienīga forma. Mēs pasauli šobrīd arī redzam daudz fragmentārāk. Svarīgākais ir pateikt. Tomēr es skatos, ka mūsdienās bieži sērija ir tāds vidusceļš – mozaīka tiek uzbūvēta, bet kopā neskan. Šajā kontekstā esmu domājis par Volfangu Tillmansu – viņam ir tik nevērīga, momentuzņēmuma estētikas attieksme pret attēlu, bet cik precīzi viņš prot to pasniegt – visi elementi saslēdzas un rada pārliecību par viņa domas virzienu. Daudzi grib būt viņam līdzīgi, bet diemžēl izdodas tikai arēji.
Cilvēkiem ir dažādas gaumes un uztvere. Pat viens ēdiens diviem cilvēkiem var garšot savādāk. Vai fotogrāfijā ir kāda pamatvērtība, kas var būt saistoša visiem – tā sāls un pipari?
Būtiskākās lietas mēs tomēr uztveram līdzīgi, un tās ir lietas, kas atbilst tādiem dekoratīviem vārdiem kā mūžīgais un pārlaicīgais. Ja šīm tēmām pieskaras, un arī man tās ir interesantas, tad vienmēr var atrast, par ko vienoties. Vienkāršās lietas nevajag pārlieku estetizēt, to būtība ir īsta.
Godīgi atzīšos, ne visas vietas, kur uzņemtas “Pa Latviju” fotogrāfijas, es zināju. Vai Jums Latvijā ir kādas mīļākās vietas?
(Smejas) Man salīdzinoši vairāk “velk” uz Kurzemi. Varbūt šī reģiona unikālās gaismas dēļ. Piemēram, Mazirbē vai Dundagā ir pilnīgi savādāka gaisma kā, piemēram, Ludzā. Mani saista noskaņa, kas tādā gaismā rodas. Reiz, runājot ar kinooperatoru Gintu Bērziņu, viņš man atklāja, ka tas ir tāds piekrastes fenomens, jo jūras virsma ir kā spogulis – saulainā laikā gaisma atstarojas debesīs un mākoņi strādā kā reflektori, tādējādi veidojot to apjomīgo gaismu, kas ir tikai piekrastes rajonos. Katrā ziņā, province mani interesē vairāk kā pilsēta – bērnību līdz vidusskolas beigām es pavadīju provinces pilsētā - Madonā, tādēļ man ir tā kā dabiskāk, ka aktieri darbojas uz provinces skatuves.
Vai Jūs dodaties speciālos foto izbraucienos?
Ļoti retos gadījumos tas ir starp citiem pienākumiem. Visveiksmīgākais risinājums ir vienkārši braukt. Man parasti nav mērķis – braukšu un bildēšu tur un to, man patīk mainīt virzienu un uztvert šo ceļojumu kā hepeningu. Tas būtībā ir nosacījums, lai kaut kas izdotos, jo ieplānošana iepriekš nav produktīva.
Vai ir atšķirība – fotografēt mājās vai ārzemēs?
Nedaudz ir. Ārzemēs, īpaši, ja tas ir tālāk no mūsu kultūrvides, eksotika “aizsmērē acis”. Bet, tiklīdz tu esi atbrīvojies no šīs eksotikas, tad būtībā tu atklāj, ka bildē tieši to pašu un tāpat, kā mājās. Tas ir pats interesantākais!
Viena no Jūsu kolekcijām ir “Kolēģi, draugi, paziņas”. Vai Jūs mākat fotografēt svešus cilvēkus?
Es reti fotografēju tikko iepazītus cilvēkus, lielākoties tie ir cilvēki, par kuriem man ir izveidojies zināms priekšstats, un tas ļoti atvieglo. Man ir interesanti parādīt viņus viņu pašu spēles noteikumos un, gribot negribot, es caur viņiem parādu arī sevi. Man patīk šī saspēle.
Vai Jūs sekojat līdzi mūsdienu aktualitātēm fotogrāfijā?
Es nezinu, cik aktīvi, bet es cenšos. Kaut vai tādēļ, ka strādāju ar jauniešiem, un viņi bieži grib ienākt vidē tikai caur mūsdienām. Nedomāju, ka viņi sapratīs, ka likšu viņiem klausīties Bahu! Taču pedagogam ir svarīgi arī mūsdienu autoros saskatīt to pašu būtisko, varētu teikt, pārlaicīgo, ko ir devušas arī iepriekšējās paaudzes. Ja mūsdienīgs darbs nesatur šos galvenos jautājumus, tad mūsdienība būs tikai ārišķīga forma. Es cenšos pievērst uzmanību tiem autoriem, kuriem ir šis potenciāls.
Kas ir atstājis uz Jums spēcīgus iespaidus?
Man patīk darbi, no kuriem iespaids rodas neuzbāzīgi. Tāds, piemēram, ir Aleks Sots. Viņš ir stabils autors – runā mūsdienīgi, un balstās dziļi tradīcijā. Latvijā sasaiste ar tradīciju diemžēl pietrūkst. Es cenšos, cik tas ir manos spēkos, saviem audzēkņiem to dot.
Kas ir būtiskākais jaunam fotogrāfam, lai viņš nebūtu tikai viens no daudziem?
Tam nevajadzētu būt mērķim, bet labos apstākļos tikai sekām. Galvenais - ir jāseko savam aicinājumam! Protams, pastāv ārējie vilinājumi – romantiskais fotogrāfa statuss, bet galvenais, ar ko var sasniegt rezultātu, ir iekšējais darbs.
Vai studenti Jums arī ko iemāca?
Viņi dažkārt rada provokatīvas situācijas, un, mēģinot tās atrisināt, man nākas uz lietām paraudzīties savādāk kā līdz šim, varbūt arī ar viņu acīm. Attēla uztvere šodien ir savādāka, es par to aizdomājos un varbūt kādu iespaidu tas atstāj arī uz mani. Katrā ziņā, tas ir interesanti!
