GG neredzamā puse
18/10/2011
Saruna ar mākslinieku Gintu Gabrānu notika starplaikā starp diviem viņa braucieniem uz Maskavu. Tikko bija atklāta Maskavas biennāles pamata programma “Pārrakstot pasaules”. Tajā kurators Pēters Vēbels bija iekļāvis Ginta darbu sēriju “Asinsgaisma”. Savukārt vēl bija gaidāma Baltijas mākslas izstāde “Estētika vai informācija” (Zuraba Cereteli galerijā, kurators Ignas Kazakevičius), kuru atklāja 14. oktobrī. Sarunājāmies Ginta dzīvoklī Miera ielā. Tā izrādījās vienīgā vieta, kur iespējams gūt plašāku pārskatu par Ginta daiļradi kopumā, jo daudzi attēli glabājas mākslinieka datorā, bet daži darbu oriģināli – arī turpat mājās, aiz sienas. Izteicu pārsteigumu, ka Gintu Gabrānu nepārstāv neviena mākslas galerija, bet muzejos un kolekcijās atrodas tikai atsevišķi viņa darbi, kas turklāt nav redzami publiski. Līdz ar to vienīgais veids “satikt” viņa radošo personību ir aci pret aci vai www.gabrans.com.
Ginta Gabrāna darbs “Asinsgaisma” 4. Maskavas laikmetīgās mākslas biennāles centrālajā skatē. Foto no Ginta Gabrāna arhīva
Vēlētos sākt ar tradicionālo – kādi bija tavi pirmie darbi?
Par tiem veciem darbiem man nepatīk runāt. Knapi varu par aktuālajiem darbiem visu atcerēties, kur nu vēl par tiem.
Tomēr šķiet, ka agrākie darbi, ar kuriem tu kļuvi plašāk pazīstams – “Rīgas iepazīšanās birojs” (kopā ar Moniku Pormali, 2000), “Starix” (2001 2004) bija pavisam savādāki – vairāk sociāli orientēti, ar tolaik aktuālo mediju kritiku...
Nebija savādāki.
Bet tu neesi nekad par viņiem stāstījis.
Nestāstīju, jo tajā laikā, kad tie bija aktuāli, jautāja par vēl vecākiem. Un tā visu laiku. Toreiz par tiem nerunāja, bet vai tāpēc vajadzētu par tiem runāt tagad, un atkal nerunāt par aktuāliem darbiem? Kāpēc mums nav vēstures – jo visu laiku paspēj kaut ko nopostīt, pirms vēl tas ir kļuvis par vēsturi.
Bet kur tagad ir tavi vecie darbi? kur viņi glabājas?
Dažādi. Katrs formāts ir atšķirīgs. Teiksim, video saglabājas, kaut kādus diskus var atrast. Daži kaut kur ir, citi jau pazuduši ar galiem.
Tieši tādēļ es jautāju. Kas vairs nav saglabājies?
Darbu ir pārāk daudz, visi nemaz nav apzināti. Visi arī nav bijuši izstādīti. Būtu jātaisa baigā revīzija galvā. Darbi pazūd, atrodas – kaut kādi veci negatīvi, par kuriem domāju, ka tie ir pazuduši.
Bet ja te tagad būtu jātaisa retrospekcija, vai kāds liktu sameklēt? Ko tu labprāt izvilktu?
Retrospekcijai jau pietiktu ar neseniem. Fočenes. Man diezgan patika darbs – es atradu, ka tas ir saglabājies, – ko taisīju pirms (Mākslas) akadēmijas. Pirmkārt, tāds dabas fenomens, ko es vienreiz tikai esmu piedzīvojis. Ziemā tik bieza migla, ka tā pavisam izklīdina saules augšējo gaismu, un baltajā sniegā atstarojās tā, ka vispār nevar saprast, kur augša, kur apakša. Un redzamība tādā miglā arī – tikai pāris metru. Es speciāli gāju gāju uz Skrundas lokatora pusi, kur ir tādi milzu lauki, apbruņojies ar tušas pudelītēm un fočēju. Es aizgāju ļoti tālu, vispār nezin kur, un ar tušu uzrakstīju milzīgu apli – divreiz atkārtoti vārdu “telpa”, kas pa riņķi saiet kopā. Un tad staigāju pa to apli un fočēju, kas sanāk – visādi vārdi, “telpa, elpa, atelpa, te, pat, plet, aple...”. Tās fočenes gan tādas saskrāpētas, bet tas piederas. >>
Tātad tu biji konceptuālists jau lietišķajā skolā?
Nu tāds diezgan, jā – kaut gan, varbūt es jau biju iestājies akadēmijā. Bija vēl tāds blakusdarbs, ejot kilometriem iekšā laukos, kā dēļ tās tušas pudeles paņēmu līdzi – vilku garu līniju. Tas vairāk izklausās pēc konceptuālistiem. Tā līnija arī ir safočēta, sanākusi pat labāk nekā uzraksti. Es to mēģināju kaut kur izstādīt, bet tajā laikā tas neizraisīja interesi.
Es par to neesmu pat dzirdējis, kaut gan reizē mācījāmies Akadēmijā. Atceros, ka tu ļoti labi gleznoji. Zīmēji pilnīgi ideāli.
Glezniecība bija vispirms. Es to nekad neesmu pārtraucis. Arī Maskavā taču piedalos ar gleznām!
Tu atkal spēlējies ar vārdiem!
Tūlīt parādīšu! (Gints nozūd blakus istabā un atgriežas ar diviem kartoniem, uz kuriem gleznotas lauku ainavas). Paskaties, vai nav īsta glezniecība?
Jā! Purvītis! Šos tu droši vari nest uz galeriju “Antonija”.
Jā, gleznots kādā (Liepājas) Lietišķās skolas otrā trešā kursā, ar Ļeņingradas krāsām.
Mani tieši interesē, kā tev, gleznojot šādus darbus, ienāca prātā, ka jāiet ziemā, miglā ar tušas pudelītēm?
Tā līnija sākumā bija iepriekš izplānota. Bet interesantākais sākās pēc tam uz vietas, ar vārdiem. Tajā laikā lasīju Haidegeru, tas varētu būt arī viņa iespaidā. Es lasīju krieviski, varbūt maz ko arī sapratu, bet tam bija liela nozīme.
Atceros, ka tu vēl Akadēmijā līmēji krāsainus filtrus pie logu rūtīm un kā savu darbu piedāvāji caur tiem redzamo ainavu. Tevi interesēja diezgan abstrakti jautājumi. Kad tu ieinteresējies par sociālām tēmām?
Pie mums ir pārāk daudz izrunāts par to realitātes un mākslas jaukšanu. Pašā pamatā ir tik liels noslēpums – kas tā realitāte tāda ir? Tāpēc var skatīties divējādi – vai nu es tiešām ņēmos ar sociālām lietām un vai pieņēmu kā pašu par sevi saprotamu? Tas ir pieņēmums, ka ar sociālo viss ir skaidrs un vajag tikai atrast savu kritisko pozīciju un paziņot par to citiem. Darbā “Starix” bija daudz vairāk poētikas. “Iepazīšanās birojs”arī tajā laikā bija tāds, kā bija nepareizi darīt, un tāpēc patika. Visi bija aizrunājušies par mākslu tik speciāli un tik ļoti piekāruši viņu pie sienas, ka ļoti gribējās teikt – māksla ta māksla, bet ir taču vienkārši telefona numurs, pa kuru var piezvanīt un iepazīties ar kādu. Man pat ir saglabājies ielūgums uz kādām kāzām ar “Rīgas iepazīšanās biroja” logotipu virsū. Tie, kas precējās, gan bija vairāk projekta fani, nevis biroja klienti, bet tāds ielūgums tika visiem kāzu viesiem aizsūtīts. Vai reāli bija iepazīšanās ar tālejošām sekām, es nezinu, nesekoju līdzi. Lielākā daļa jau abpusēji to uztvēra kā spēli.
Šie darbi tevi ievietoja “mediju kritikas” plauktiņā. 90. gadu aktuālais “topiks” bija par realitāti, kas ir tik ļoti mediju noteikta, ka visu var samainīt vietām. Bija liels optimisms par interneta iespējām, identitātēm, ko ir ir tik viegli nomainīt kā nikus, bet vēlāk sajūsma noplaka. Vai tu joprojām interesējies par cilvēkiem?
Vai man priekšplānā kādreiz maz bijusi interese par to, ko sauc par sociālu..? Baigi jau apaudzēti tie vārdi ar visu ko. Grūti precīzi izteikties, jo jau runāšanas brīdī zini, kā tevi pārpratīs.
Labi atceros tavu brīnišķīgo performanci, kad tev piešķīra balvu kā gada labākajam scenogrāfam. To saņemt tu savā vietā aizsūtīji filmas “Starix” varoni – baltā uzvalkā sapostu bezpajumtnieku, bet publika dūšīgi aplaudēja, jo nepazina ne tevi, ne viņu. Tā, man liekas, bija labākā publiskā mānīšanās latviešu mākslas vēsturē.
Tas bija domāts filmai.
Tomēr tagad tu vairs šādas intervences publiskajā telpā nerīko?
Ir pat vēl trakāk. Es kādus trīs gadus neesmu redzējis nevienu televīzijas pārraidi. Paskaties, cik milzīgs televizors, pa visu sienu! (Gints rāda uz Pioneer monitoru viesistabā). Bet tas tā arī nav pieslēgts televīzijas kabelim. Izmantoju, lai skatītos filmas. Pie televizora ir pieslēgts tikai internets. >>
Venēcijas Biennālē tu izstādīji video, kurā bija nofilmēts kolektīvs hipnozes seanss (“Paraspoguļi”, 2007). Vai tas arī nebija par cilvēkiem?
Grūti tie jautājumi par veciem darbiem. Nav nekādas atšķirības, vai par tiem stāsti tu vai es, jo esmu jau tikpat tālu. Tur bija ļoti svarīgi radīt vairākus slāņus – hipnozi sinhronizēt ar to, ka tiešām uzaust gaiša diena. Jaudīgākos prožektorus, kādi bija atrodami, tiešām cēlām uz platformām aiz loga seansa laikā, lai cilvēkiem būtu pārdzīvojums, atverot acis. Protams, tāds aprēķins, lai viņi tiešām sajuktu prātā un nesaprastu, vai nogulējuši visu nakti, nebija, bet spēles moments gan. Tās lietas bija svarīgākās.
Labi, šī bija ekskursija pagātnē. Lai to noslēgtu, atzīmēšu, ka “Paraspoguļi II. Kristāli” (Rīgas Mākslas telpā, 2008) man likās ļoti abstrakti darbi. Bet šobrīd izskatās, ka tava māksla kļuvusi personiskāka – “Asinsgaismā” ir gan pašportrets, gan ģimenes portrets. Pats teici, ka iznāk sērija par ķermeni – asinis, “Nervi”, būšot kauli...
Tāpat jau cilvēks visu laiku ir bijis. Kaut vai Venēcijas izstādē, kur bija “Paralēlās telpas” – šis darbs jau rodas tikai reizē ar skatītāja ķermeņa kustību un viņa skatīšanos. Tas darbojas tikai, kad skatītājs tā priekšā nostājas un kādās trīs sekundēs redz, kā viņš spogulī izzūd. Kur nu vēl vairāk par viņa ķermenisko pieredzi! Kopā ar visu gaismas instalāciju. Saucot pretējo, tie paši cilvēki ir. Jaunajos darbos tas varbūt vairāk izpaužas, bet tas ir vairāk no malas spriežams, nevis mana programma.
Tomēr reizēm liekas, ka tu skatītājiem ne pārāk nāc pretī, ne vienmēr paskaidro, kas katrā darbā redzams. Piemēram, “Nervi”, kas novietoti stikla stendā Vecrīgā, bez paskaidrojuma ir grūti saprotami.
Šis ir tāds daudzkārt atbildams jautājums. Varbūt ne visu taisu skatītājam tik atvērtu. Bet ja jau tik daudz enerģijas ieguldīts darbos, strādāts ar tādu jaudu, tad visdrīzāk varētu pieļaut, ka tiecos pēc tā, ka to darbu apskata, un tā arī ir. Pret reakciju, rīkojot izstādes Latvijā, gan ir izstrādājusies pašaizsardzība – neķert avīzes, neskatīties, vai kāds ir kaut ko uzrakstījis. Pēc pieredzes vadoties, jāskatās, kā pašam labāk, lai neizsistu sevi no sliedēm. Ja varētu būt arī kaut kāda auditorijas ignorance, tā vairāk attiektos uz mākslas ekspertu vietējo loku, kas veido tādu Latvijas specifisko... pikuci. Viennozīmīgi – ja tādu enerģiju iegulda darbos, tad noteikti parādās vēlme pēc skatītāja.
Tu daudz un bieži pārstāvi Latviešu mākslu ārzemēs. Tevi aicina, kā mākslinieku, personu, bet reizē arī no noteikta reģiona. vai tev ir kaut kāda sajūta – kas ir tas, ko tu pārstāvi?
Minimāli. Saproti, ka par tām lietām nedomā tik ļoti, it īpaši brīdī, kad kaut kur jāpiedalās. Protams, es to nevarētu viens. Bet situācija vairāk atgādina pagrīdi. Tad, kad rodas jauna ideja – piemēram, kā ar fotongleznām, kas taisītas ar lāzeru (“Fotongleznas ”, 2010), – kad ir mirdzošās acis, tad parauj līdzi ārkārtīgi daudzus cilvēkus. Lai tādu projektu izkustinātu no vietas, nepieciešama arī citu cilvēku pieredze. Kas tas viss sākās, bija Egils Kupčs, kas zina visu par gaismām. Notiek idejas izstāstīšana, apmainīšanās ar informāciju par visām tām lāzera lietām. Andris Tenass no “Fotocentra” – pa foto līniju. Tas viss top ar milzu entuziasmu. Un vēl daudz cilvēku. Ne vienmēr palīdzētu liela nauda, bet sākuma situācijā arī tās nav... Sākumā kā nekad runājos ar cilvēkiem, atrodu domu biedrus un viss notiek azartā. Tas varētu būt “bekgraunds”, kuru es pārstāvu – ir arī pirmie cilvēki, kas to visu ierauga un kam patīk. Pēc tam aiziet kā parasti – kad darbs ir izlikts publiski, tad tas sastop pārējos cilvēkus. No mākslas funkcionāru pasaules un tā.
Kāds ir atbalsts no mākslas institūciju puses?
Mēs jau visu laiku ar Gundegu (Tihi) no “Pareizās Ķīmijas” sadarbojamies. Vai dieniņ, cik daudz cilvēku paliks nenosaukti! Vairāk jau sanāk ar konkrētiem cilvēkiem sadarboties nekā institūcijām. Pirmajā brīdī notiek ļoti aktīvas un brīnišķīgas reakcijas. Pat tad, kad darbs vēl knapi sācies. Piemēram, ar fotongleznām, ja apskatītos pirmos darbus, uz fotopapīra varbūt bija parādījies tikai pirmais gaismas lūšanas rezultāts kredītkartes lielumā, par ko lēkājām un priecājāmies. Visi tie notikumi risinājās starp trim cilvēkiem, ar domām, kā tas būs. >>
Vēl par aktuālo. Mani ļoti ieinteresēja tas, ko tu teici par “kauliem” – jauno darbu, kas vēl tikai top. Bet tu teici, ka neko nestāstīšot.
Es nestāstīšu, bet parādīšu! (Gints atkal nozūd blakus istabā un parādās ar dīvainu plastmasas veidojumu rokā, kas tiešām attāli atgādina kaulu). Gatavā tēlniecība!
Kas tas tāds ir?
Tā ir tehnika, tikko izgudrota. Tas ir noslēpums. Tajā pat laikā, šis ir viens no piemēriem, kas ir bijuši jau izstādīti Latvijā – pirms gada. Tā tehnika ir līdzīga kā senlatviešiem laimes liešana – kad izkausē svinu un ielej ūdenī. Kaut gan es neesmu pētījis, kad šī tradīcija radusies, varbūt senlatvieši tā vēl nedarīja. Šī tehnika ir polietilēna granulas. Es viņas kausēju keramikas krāsnī un ūdenī leju tā kā laimes.
Tai jābūt diezgan lielai vannai...
Es varu atļauties diezgan lielas vannas! (Gints smejas.) Tanī kaut kas ir tāds, ka rodas reizē forma un nozīme. Līdzīgi kā tradīcijā – izlej un ēnās skaties – kas tad nākotnē sagaida? Kādus tēlus no šī haotiskā procesa priekš savas dzīves nolasīt. Šie arī ir taisīti kā tādi tukšuma kauli, kur ne no kurienes kaut kas rodas. Tikai daļa objektu atgādina tiešām kaulus, lielākā daļa ir kā kosmisko modeļu telpas. Šo es tev vienkārši parādīju, lai būtu smieklīgāk. Bet es apzināti mēģināju to panākt trīs dienas.
Vai tev ir plāns salikt šīs daļas – “asinis”, “nervus” un “kaulus”, – kopā?
Varētu būt, ja izvēlas tādu stratēģiju, lai padarītu savu darbu atpazīstamu. Bet to var ņemt no otras puses – ja darbi ir tā sakrituši, tos var apvienot. Bet tas nebija pragmatiski ieplānots.
Tu sadarbojies arī ar kora grupu. Tava pieeja mūzikai ir visai izsmalcināta.
Noklausoties viņu ieskaņoto Ģērģa Ligeti skaņdarbu “Lux aeterna” – mūžīgā gaisma. Tas veiksmīgi derēja mani filmai par “Asinsgaismu”, ko pašlaik taisu. Tas skanējums man patika, un nemaz nepazinu, ka šis gabals ir izmantots jau Kubrika “Kosmiskajā odisejā”, tikai pavisam citādākā izpildījumā. Vēlāk runāju par to ar Kasparu Putniņu (Latvijas Radio kora diriģents). Tas ir neizskaidrojami, kā, pirmoreiz noklausoties, gribējās to “Asinsgaismai”. Cerams, ka viņi drīzumā ierakstīs to studijā vēlreiz, jo neveiksmīgā kārtā, pārvācoties no Radiomājas uz citu vietu, ieraksts ir pazudis. Tā tas mēdz gadīties.
Tavos darbos vienmēr ir liela loma nejaušībām.
Pat no eksaktās fizikas viedokļa, jebkura sistēma, kas ir stabila un pabeigta, neattīstās, degradējas un iet bojā. Tāpat arī mākslā nestabilitātes un nepabeigtības stāvoklis ir nepieciešams.
Pastāsti par “Nerviem”, kas bija izstādīti Rīgas centrā uz galvenās ielas, bet novembrī būs redzams Lisabonā!
Tas patiesībā sastāv no sulīgiem krāsu toņiem, kas plūst caur optisko šķiedru. Viņi tikai iet ar ātrumu, kas ir milzīgs. Sekundē krāsa mainās simt divdesmit reizes. Cilvēki, kas iet garām, redz tikai baltu, bet, ja fotografē, pēc tam ir pārsteigti, ka attēlā tas objekts ir spilgti krāsains. Cilvēka nervu sistēma apstrādā vienpadsmit miljonus bitu sekundē, bet apziņa – tikai piecdesmit – sešdesmit miljonus. Tam darbam cītīgi taisīja krāsu miksus, tūkstošiem krāsu impulsu. Milzu skaitli uztaisīja, un man ir nepieciešams video ar 120 kadriem sekundē (piecu tūkstošu man nav, lai pasūtītu poļus ar galīgi ātro kameru!), lai varētu redzēt, ka baltais pazūd un parādās krāsas. Tādu pašu rezultātu var dabūt vienkārši ar fotoaparātu – ja darbu nofočē, var dabūt, piemēram, koši sarkanu, bet tas ir atkarīgs no sakritības. (Gints rāda darba uzņēmumus, kuros darbs ir dažādās spilgtās krāsās). Vakar taisīju dokumentāciju, piebliezu pilnu aprātu, jo nemaz nevarēju noķert balto toni.
Tomēr, ejot garām, es pat nenojaustu, kas šajā darbā notiek. Man tas atgādina guļamistabas lampas, kas vienu laiku bija modē.
Tādēļ es gribu uztaisīt video. Ar simt divdesmit kadru kameru var noķert ne tikai krāsas, bet arī visādas dīvainības: vairākus toņus horizontālās strīpās, piemēram.
Kāds šim darbam būtu ideālais eksponēšanas veids?
Laikam jau viņš ir neredzams. Mēs neredzam lielāko daļu no tā, kas ir apkārt.
Gints Gabrāns un lāzeri no projekta “Asinsgaisma”. Foto no Ginta Gabrāna arhīva
