Kaspars Teodors Brambergs: Es nemāku sadalīties
10/02/2015
Ar Kasparu Teodoru Brambergu tikāmies viņa darbnīcā. Tā atrodas rūpnieciskā rajonā, ierīkota kādas ražotnes angāra tālākajā galā. Uz darbnīcu devāmies ar kravas mikroautobusu – Kasparam tas ir pilnīgi nepieciešams pārvietošanās līdzeklis. Viņa darbi ir lieli un smagi. Lai tos paceltu vertikālā stāvoklī, darbnīcā ierīkota vesela trīšu un trošu sistēma. Kā vienmēr, daudz interesantu stāstiņu izskanēja, kad diktofons bija izslēgts. Sākumā gribēju tos atstāstīt pēc atmiņas, bet nodomu mainīju – publikai vienmēr interesē mākslas dzīves aizkulises, bet galu galā mākslas darbs nonāk tās vērtējumam, atbrīvots no visiem papildu slogiem. Tomēr negribot saruna iznāk arī par fonu – piecpadsmit gadus ilgušu apņēmību strādāt tieši tā, kā Brambergs to dara, nerēķinoties ar darbu pārvietošanas grūtībām, tirgus apstākļiem un neseno ekonomisko krīzi. Līdz beidzot, neilgi pirms manis, Bramberga darbnīcā esot ciemojušās dāmas no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, lai izvēlētos dažus darbus kolekcijai. Ap to pašu laiku tika izziņots Purvīša balvas finālistu saraksts, kurā iekļauts arī Kaspars Teodors Brambergs par personālizstādi Dynamis peldošajā galerijā „Noass”.
Kaspars Teodors Brambergs. Dynamis 03. 2014. Jaukta tehnika, koks. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija
Kādēļ tu izvēlies tieši šos materiālus – saplāksnis, smiltis, saistviela?
Man nepietika ar to, ka var vienkārši noklāt ar krāsu kādu laukumu. Piemēram, uzzīmēt kādu formu un izkrāsot to. Man prasījās pastiprināt. Sāku domāt – ar ko? Protams ar faktūru. Bet kādu? Sekoja ķīmiskā sastāva meklējumi, kas vislabāk spētu izteikt, ko es gribu. Meklēju jau no kāda 2006. gada. Arī uz faktūras var zīmēt virsū – pastiprinātāju vēl bagātināt. Galvenais bija formai piešķirt vēl vienu dimensiju. Materialitāti kā papildu vingrinājumu smadzenēm.
Atkāpsimies vēl drusku pagātnē. Atceros tavu personālizstādi D-Fab izstāžu zālē Pārdaugavā 2010. gadā. Tā pārsteidza ar vērienu, ar stilu, var teikt, gatavu māksliniecisku personību. Izraisīja pat tādu kā furoru. Atceros, ka satiku Laimu Slavu, kas ar tramvaju devās uz šo diezgan attālo pilsētas nostūri, speciāli lai skatītu savām acīm jau izskanējušo notikumu. Bet pirms tam tu jau biji izstādījies – piemēram, galerijā „Māksla XO” 2003. gadā. Toreiz darbi vēl atstāja meklējumu iespaidu, tajos bija mazāki formāti, ģeometriskas figūras… kas bija mainījies?
Pirmajā izstādē („Māksla XO”, 2001) bija tādi kā torsi, šuvēju manekeni. Tas bija laiks, kad mani vēl interesēja līnijas, laukumi, visas tās tīri formālās lietas, bet neinteresēja storijs. Bet es to vēl nezināju. Toreiz biju izmisumā, kādēļ visiem ir stāstiņš, bet man nav? Mēģināju kaut ko ilustrēt, dot līnijām un formām izeju kaut kādā tēlā. Piemēram. Boriss Bērziņš atrisina cūku bēres tīri kā motīvu, kas viņam ir ļoti būtisks, tajā pašā laikā viņš dod vaļu visiem saviem izteiksmes līdzekļiem. Uzstutē visu uz… Drīzāk teikšu tā: ir mākslinieki, kas uzliek visu savu arsenālu uz kaut kāda stāsta, tēmas. Tas dod iespēju izpildīties ar sev mīļajām līnijām, laukumiem, faktūrām, vienalga ko. Bet man stāsti nekad nav interesējuši. Tikai es to vēl nebiju noformulējis, meklēju. Skatījos formas, kam nav nekāda pamata, tikai formāls iemesls pazīmēt līnijas. Blumbergam sen atpakaļ Mākslas muzejā bija izstāde, kurā viņam bija tikai ogles līnijas uz lieliem, A1 formāta papīriem (Logi/Windows, LNMM, 2000). Ar līniju bija tik ļoti strādāts, tik forši! Metode, tehnika jau pati rada poētiku. Es mēģināju atrast savējo.
Stāstošie motīvi izrādījās lieki? Kā tu saņēmies tos atmest?
Apmēram desmitā gadā es pats sev solīdi tajā atzinos. Izstādē galerijā „Māksla XO” es vēl biju nočakarējies ar to stāstu un izmisīgi mocījos. Man vēl bija kaut kādas sagramstītas atsauces uz ziedu formām vai kaut ko līdzīgu Miro. Tas nebija pa īstam. Tad, kad nāca 2010. gads, es sāku klausīt, kas mani velk, bet pats vēl nevarēju par to parunāt. 2006.–2007. gadā es sāku imitēt abstrakto ekspresionismu. Jo tajā es vienkārši ieraudzīju telpu, kurā jutos komfortabli. Nolēmu tam nepretoties. Mani slepenie darbi bija ietekmju izstaigāšana.
Kaspars Teodors Brambergs. Kārtība 01. 2011. Finieris, eļļa, smiltis, zeme, marmora pulveris, laka
Vai tad to parasti neizdara, jau studējot Mākslas akadēmijā?
Tur bija pavisam cita problēma. Otrajā, trešajā kurā man pielēca, ka es skatos uz paleti un man nav intereses ne par dzelteno, ne zaļo, ne zilo krāsu. Es padomāju: Ko es daru? Čalīt, Quo Vadis? Tad es atstāju tikai melno un balto, lai pēc tam selektīvi, ja man vajag, piemēram, sarkano krāsu, pie tās pieķertos. Tad man atzīmēs sākās divnieki un trijnieki. Bet bija [Ivars] Heinrihsons, kas mani aizstāvēja, jo viņam taču arī ir melns un balts, un audekls kā tāds. Paldies Dievam, bija pleca sajūta, ka neesmu viens. Tad es vairs krāsas diezgan ilgi neaiztiku. Izmēģināju gan, bet tos audeklus noplēsu. Tad es nodomāju – kādēļ sevi ieslodzīt melnajā un baltajā, ja ir vēl pelēkā, okers, daudzas gradācijas. Es redzēju, ka materiāls, ko es lietoju, brūnais papīrs, arī nāk ar savu toni. Ņēmu klāt jau esošo materiāla toni. Papīrs ir brūns, smilts ir brūnas. Ja vajag, var pievienot kādu pigmentu. Bet tā nav ņemšanās ar paleti. Es jau nesaku „nē” krāsām – ja apakšā būs zils vai sarkans materiāls, varbūt es to izmantošu. Es vienkārši līdz tam neesmu nonācis.
Cik laika pagāja pēc studijām, līdz tu nonāci pie šīm atziņām?
Man ir bakalaurs. Maģistrantūrā es gribētu studēt nākamgad. Vienmēr licies, ka jādara lietas, kas man ir aktuālas. Un te mēs atgriežamies pie 2010. gada izstādes, kurā ienāca Laima Slava… Tā un šitā, viņa redzēja, kā es tur mīņājos sarkans un nezinu neko, ko pateikt par tām abstrakcijām, ka mani neinteresē naratīvs, ne asociācijas ar priekšmetiem, ka es piedāvāju uztveri, kurā māksla ir tīrā enerģija, bezvārdu poēzija. Un viņa teica: „Nu kā – formālisms. Mēs šeit redzam tīru formālismu!” Es nodomāju: „Labs!” Var teikt, formālisms, tas drīzāk ir kaut kas, kur uz virsmas notiek savstarpējās attiecības starp formām, līnijām – spriegojums. Viņi veido paši savu stāstu. Es sāku pie tā pierast.
Kaspars Teodors Brambergs. Fragments no darba Trīs Formas 001. 2013. Jaukta tehnika, koks
Ir redzams, ka darbs prasa lielu fizisku piepūli, kurā tu esi iesaistīts ar visu ķermeni. Baigā saimniecība arī. Gribēju jautāt, kas tevi motivē?
Kad 2008. gadā iestājās krīze, tā manī tikai nostiprināja pārliecību. Laikam buntavniecisms! Skaties, tad viss samazinājās, kļuva ekonomisks… It kā prātīgāk būtu taisīt akvarelīšus, ko var pasist padusē. Es domāju – ko? Trīsmetrīgus! Visi taču zināja, ka nepirks ne lielus, ne mazus. Nebija ne tirgus, ne kā. Profesionālais izaicinājums. Lai gods un slava KKF! Abas izstādes – gan 2010., gan 2014. gadā - notika ar lielu fonda palīdzību. Es sapratu, ka, ja iešu strādāt kaut ko citu – ar kompjiem vai kā… es nemāku sadalīties. Citi prot, bet es nevaru pastrādāt, pamālēt.
Tu gribi teikt, ka nedari neko citu?
Nē. Es esmu mēģinājis, goda vārds. Mums ar Kristapu [Epneru] taču bija reklāmas aģentūra „Depo”. Kad beidzu akadēmiju, strādāju „Jāņa sētā” par dizaineru, no rīta līdz četriem pieciem taisīju etiķetes. Pēc tam gāju mājās, it kā forši – tagad pagleznošu… Nekā! Diskotēkas, visi prieki, tikai ne ar krāsām! Tā bija jaunība, zaļoksnējums, es sapratu, ka darbs un izklaides man paņem milzu resursus. Es jau biju izmests no akadēmijas; kad aizgāju prom no reklāmas aģentūras, atgriezos ar divu gadu atstarpi un teicu, ka tagad gan iziešu visu no A līdz Z! Neesmu to stāstījis tik sīki. Man 1998. gadā jau vajadzēja beigt studijas, bet es tikai tad ielūdzos atpakaļ, lai mācītos vēl divus gadus. Par puscenu, jo biju jau ielikts ‘maksātājos’. Ar reklāmā nopelnīto norēķinājos. Iepriekš, braucot garām akadēmijai, bija elles mokas: domāju par to, ka neesmu tajā rādījies, bet taisījis kaut kādu stila grāmatu. Kāda nepateicība, nedrīkst tā! Tūlīt pēc absolvēšanas bija pirmā izstāde galerijā „Māksla XO” (2001), tad 2003. gadā otrā, jau meklējumi uz abstrakto pusi. Bet man bija par maz. Audekliņš, eļļa, akriliņš, bet nedod adrenalīnu! Gribēju kaut ko agresīvāku.
Kaspars Teodors Brambergs. Gravitāte 03. 201o. Finieris, eļļa, marmora pulveris, poliestera sveķi
Pēc septiņiem gadiem tu parādījies gluži kā sievietes televīzijā pēc „Ievas pārvērtībām”…
Gribējās izlīst ārā no šuma (fona trokšņa). Zini, kas man palīdzēja? Biju Barselonā uz Tapiesa izstādi. Kādā 2003. gadā.
Lai notiek, pakomentē savas attiecības ar Tapiesu. Tik un tā tev viņa ietekmi vienmēr ‘šūs klāt’!
Tās bija attiecības, pirmkārt… neliegt sev izmēģināt jaunas lietas, tā man toreiz bija. Otrkārt, izmēģināt sevi faktūrās, tehnoloģiju meklējumos. Mēģinājums adaptēties, pagaršot materiālu glezniecību, kur es jutu, ka ir potenciāls. Īstenībā jau biju izmēģinājis roku: jaucis kaut ko ar PVA līmi, skrāpējis… Paņem tur, kur ir, neliedz sev, neāksties – apgūsti, izdari, un atlaid! Es uzskatu, ka, ja tu ieraugi kaut ko, kas tev interesē, iemācies iziet cauri tam, pasaki paldies un atvadies!
Vai tu uzskati, ka Tapiess tagad ir atlaists?
Jā. Kaut kas uzpeld, uzpeld. 2010. gada izstāde bija tāda kāda detonēšana, lupatas pa gaisu! Es ļāvu visam uzspridzināties. Mums ir par mazu dīķis, mēs varam izsprukt. Var atļauties ietekmēm uzsprāgt, un tas ar laiku pārklāsies putekļiem. Vismaz es tā ceru. Tātad 2011.,12., 13. gads ir jau ‘pēc tam’.
Vai tu domā, ka var atļauties atdarināt un to nepamana, vai arī – ka visi zinoši pamāj ar galvu – tas taču Tapiess – un patiesībā neredz atšķirību?
Piemēram, Barselonā taču norakstītu uzreiz. No otras puses, es ietekmes lietoju pirms četriem gadiem, un tur tās arī nogrims. To es arī neuzkrītoši cenšos pavēstīt. Ka es no tā, kas vēl lēnām lido pa gaisu, pēdējos četrus gadus sāku lasīt ārā tikai to, kas mani interesē. Savas formas, kompozīcijas, ritmus. Es fokusējos tādā ziņā, ka visi mani jaunības mēģinājumi paliek ārpusē. Loģiski, ka tā notiek
Tas, ko tu tagad stāsti, ir iedvesmojoši un pamācoši. Laikmetīgajā mākslā ir pieprasīti ļoti jauni mākslinieki, vienkārši tāpēc, ka viņus varēs izmantot vēl daudz gadu. Šeit es dzirdu tādu pārmaiņu stāstu, kas ir dabisks un pat nepieciešams.
Mēs – ne es, ne tu – neesam izdomājuši evolūciju – bērnību, pubertāti, brieduma gadus, viedo vecumu vai arī tādu, kurā prāts izkūkots. Tā visa ir dabas kustība. Dažreiz ir dīvaini dzirdēt – jaunais, jaunais, bet tas jau ir ļoti apsveicami – izstumšanās ārpus robežām, arī sevis paša izstumšana. Mani arī interesē stumt sevi ārā, nevis sēdēt uz vietas. Brūns, faktūriņas, ne faktūriņas… Tas nav galvenais. Viss, kas tapis 2014. gadā, ir jau atkal iekšējais izaicinājums. Ir grūti savienot pieredzi un svaigumu. Mani vairāk interesē nākotne, nekā tas, kas ir bijis.
Ja mēs tagad akceptētu, ka Brambergs ir šāds te un mēs viņu tādu gribam, vai tu varētu sevi atkārtot?
Ir jāpaiet laikam, lai apgūtu to, kas ir atklāts. Tu vispirms atklāj un pēc tam apgūsti soli pa solim! Es sev novēlu daudz gleznu. Jā, jā. Daudz darbu. Kamēr kāds domā, ka Brambergs ir šāds vai tāds, es sev novēlu padzīvot ar to. Prieka mirkļi, vilšanās, to nekā citādi nevar piedzīvot. Bet pēc tam tie vairs nepieder man. Katrs darbs ir gatavs tad, kad es tam vairs neesmu vajadzīgs.
