Nekas labs nevar rasties, ja ne no kā neatsakies
Intervija ar mākslinieci Ievu Epneri
Aiga Dzalbe
02/06/2015
Acīm slīdot pāri Ievas Epneres CV, pārņem prieks un lepnums – kādi mums te Latvijā ir lieliski mākslinieki! – kaut gan lielākā daļa no Ievas radošajām aktivitātēm izrādās notikušas un novērtētas citur pasaulē. Varētu teikt, ka Ieva Epnere savu profesionālo karjeru veiksmīgi veido Rietumeiropā, tomēr dzīvot paliek Rīgā, jo, pirmkārt, grib, lai viņas bērni aug īstās mājās, un otrkārt, viņai pārāk pietrūktu šejienes dabas.
Šajā pavasarī Ievai nemaz nav miera – viņai jāplūc lauri Beļģijā, Vācijā un Itālijā, jo gandrīz vienlaikus ar personālizstādi Briselē (Contretype galerijā) Oberhauzenas īsfilmu festivālā un Venēcijas biennāles paralēlajā programmā – Viktora Miziano kūrētajā izstādē “Ornamentālisms. Purvīša balva. Latvijas laikmetīgā māksla” izrāda viņas vizuāli smalko un ētiski dziļo video darbu “Atteikšanās” par neparasto suitu katoļu priesteri.
Lai runātu par to un vēl šo to, tiekamies Ievas un Kristapa Epneru ģimenes dzīvoklī – studijā, sarunā aktīvi iesaistoties mākslinieku jaunākajai atvasei – 5 mēnešus vecajai Karlīnai.
Šis pavasaris tavā izstāžu darbībā ir izvērties ļoti blīvi un starptautiski vērienīgi. Pastāsti, kādi ir tavi iespaidi un sajūtas attiecībā uz nesenajiem pasākumiem, kuros piedalies?
Laikam jau svarīgākais no visiem trim pasākumiem man bija Oberhauzena (www.kurzfilmtage.de – red.). Pirmkārt tāpēc, ka tas ir vecākais un viens no nozīmīgākajiem īsfilmu festivāliem, kur man bija tā laime piedalīties arī pagājušogad. Šogad, kad uzzināju, ka mana filma atkal ir iekļauta konkursa skatē, es tiešām biju 5 cm virs zemes – nevarēju noticēt, ka tā ir. Tur aizbraucot, pārņem sajūta, ka esi nokļuvis vienā lielā kino ģimenē. Festivāls cenšas ieturēt tradīciju, ka visi režisori, mākslinieki ir klāt un pēc pirmizrādes kopā ar citiem, kas iekļauti vienā pirmizrāžu blokā, dodas uz labi sagatavotu diskusiju.
Diskusija Oberhauzenas festivālā. Foto: Kristaps Epners
Oberhauzena ir maza, garlaicīga vācu pilsētiņa, kur nav nekā cita, ko darīt, nekādu paralēlu kairinājumu, – 5 dienas vari koncentrēties tikai uz filmām un filmu veidotāju stāstiem. Ne jau viss bija ģeniāli un izcili, bet vairāk kā puse no tā, ko redzēju, man šķita ļoti, ļoti labi. Interesanti bija vērot svaigas vēsmas operatoru darbā, kas dažkārt pārsteidza ar atbrīvotību – bez saspringuma par ideālo kadru, estētiku. Skatoties dažas lieliskas bezbudžeta filmas, kārtējo reizi pārliecinājos, ka svarīgākais ir ideja – tas ir karkass, kas visu notur.
Skatīties, kas jauns un svaigs, uz festivālu sabrauc galeristi, kuratori, citu festivālu rīkotāji. Daudzi, nu jau labi pazīstami režisori un mākslinieki, tur sākuši savu karjeru. Es jau pagājušogad varēju pārliecināties par tā ietekmīgumu, jo “Ekstremālās fūgas” izrādīšanai sekoja vairāki negaidīti piedāvājumi, pat no Kanādas jau krietnu laika sprīdi pēc festivāla. Arī “Atteikšanās” jau ir saņēmusi divus uzaicinājumus.
Skats no izstādes “Uzgaidāmā telpa” Contretype galerijā Briselē. Foto: Ieva Epnere
Pārslēdzamies uz Briseli – kas tevi uzaicināja rīkot personālizstādi tur?
Izstāde bija Contretype rezidencē tapušo darbu rezultāts. Es vēl mācījos HISKā, kad 2012. gadā man bija tikšanās ar Baibu Bartkeviču (baroka un laikmetīgās mūzikas dziedātāju) un Latvijas vēstnieci Beļģijā Leldi Līci-Līcīti. Vēstniece aktīvi dibināja kontaktus ar Beļģijas mākslas institūcijām, tostarp arī laikmetīgās mākslas un fotogrāfijas centru Contretype. Saņēmu uzaicinājumu nosūtīt darbu portfolio un pēc kāda laika ierasties uz interviju ar galerijas un rezidences dibinātāju Žanu-Luī Godfruā (Jean-Louis Godefroid). Tikšanās bija ļoti interesanta, jo toreizējais galerijas direktors bija īpaša personība, viņš man uzdeva āķīgus jautājumus, pēc intervijas jutos kā noskenēta... Pēc kāda pusgada atnāca uzaicinājums braukt uz rezidenci, kuras nosacījums bija radīt darbu saistībā ar Briseli, interpretāciju iespējas – atvērtas. Contretype ir strādājuši vairāki pazīstami fotogrāfi, piemēram, Elina Brotherus, JH Engström u.c.
Vēlāk Briselē tuvāk iedraudzējos ar Baibu, un tā kā viņa izrādījās ļoti interesanta personība, turklāt ļoti fotogēniska, radās doma, ka viņa varētu būt kā protagonists – gids, kas mani izved cauri Briselei, un es skatos caur viņas acīm un pieredzi (Baiba Briselē dzīvoja jau piecus gadus, bet Eiropā – padsmit gadus).
Ieva Epnere. No sērijas “Uzgaidāmā telpa”. 2013–2014
2013. gada vasarā rezidencē nostrādāju mēnesi un 2014. gada pavasarī atgriezos tur pabeigt darbu. Sākumā biju apjukusi. Pirms tam divus gadus biju dzīvojusi Ģentē, kas ir ļoti mierīga pilsēta, kā radīta ģimenei. Brisele ir pilnīgs pretstats, ļoti daudzveidīga un neparedzama, tur ir daudz imigrantu, un vakaros meitenei vienai pašai nebūtu ieteicams staigāt pa parkiem... Domāju, ko darīt? Pievērsties imigrantu tēmai tā burtiski negribēju – tas jau ir bijis. Daudz laika pavadīju pastaigās pa pilsētu, parkiem, lai labāk sajustu pilsētu. Briseles parki ir teritorija, kur patverties imigrantiem, beļģi paši atpūšas nelielajos piemājas dārziņos vai laukos. Parkos visi kļūst vienlīdzīgi – tie ir kā atklāta teātra skatuve, turklāt tur novēroju nostaļģiju un skumjas. Nu bērni jau visur ir priecīgi, bet viņu pieskatītāji – skumji, sēž, skatās vienā punktā, ilgojas pēc mājām droši vien. Uz Briseli jau brauc sociālo garantiju, labākas dzīves dēļ, nevis romantikas vai vilinošu dabas apstākļu aicināti. Protams, atrodas labi kaimiņi, pieķeršanās, tomēr dzīve, cenšoties profesionāli iekārtoties, paiet vienā skrējienā, gaidot, ka ar tevi kaut kas labāks notiks.
Ieva Epnere. No sērijas “Uzgaidāmā telpa”. 2013–2014
Tāpēc izstāde saucas “Uzgaidāmā telpa”... Vai esi priecīga par rezultātu?
Jā, bet vienmēr jau var vēl labāk! Esmu daudz bijusi mākslas rezidencēs, tomēr man ar mēnesi nepietiek, lai radītu darbu, tāpēc šo uztveru drīzāk kā interesantu projektu nevis kā pavisam pabeigtu darbu, kurā esmu izteikusi visu, ko gribu. Bet jūtos daudz paveikusi un daudz ieguvusi, nokļūstot svešā vidē, apgūstot lielu pilsētu, par kuru reflektēju savā izstādē. Piemēram, specifiskie viens otram kā pielīmētie namiņi pilsētvidē un sajūta, ka šai pilsētai nav vienas sejas, noteica man līdz šim neraksturīgu ekspozīcijas veidu. Gatavošanās izstādei sakrita ar laiku, kad gaidīju savu otro meitu un fotogrāfiju gala atlasi un fināla versiju par izstādes iekārtojumu veicu neilgi pēc dzemdībām. Tā kā fotogrāfiju bija daudz, tas bija gana grūts uzdevums.
Kad atlases process bija jau daudzmaz pabeigts, man ienāca prātā iesaistīt Agnesi Krivadi, arī uz nenoteiktu laiku Briselē iebraucēja statusā dzīvojošo kritisko un dzēlīgo dzejnieci. Viņa tobrīd arī bija laika trūkumā, tomēr ieinteresējās sacerēt izstādei tādu kā dzejisku repliku par franču valodas apguves kursā iekļautajiem trafaretajiem uzdevumiem, kam visi ir spiesti iziet cauri uzsākot dzīvi citā valstī. Sanāca asprātīgi un absurdi teikumi: “Briselē vienmēr spīd saule”, “Mans dēls grib dzīvot parkā” utt. Izstādē teksts tika eksponēts pie sienas uz noplēšamā bloka lapām.
Šis bija darbs par mūžīgajiem, retoriskajiem jautājumiem – kur zāle vienmēr ir zaļāka un ēdiens garšīgāks? Kā arī par ilgošanos un skumjām, kas cilvēku pārņem, kad atrodies tālu prom no savām mājām. Bet šobrīd tā jau ir pagātne – man jādomā par nākošo personālizstādi kim? vasaras beigās.
Agneses Krivades teksts Ievas Epneres izstādē “Uzgaidāmā telpa”. Foto: Ieva Epnere
Ieva Epnere. Kadrs no video darba “Atteikšanās”. 2014
Visu vasaru un rudeni tavs video “Atteikšanās” pārstāvēs Latviju Venēcijā, Arsenālā, izstādē “Ornamentālisms. Purvīša balva. Latvijas laikmetīgā māksla”.
Jā, lepojos ar to, ka Viktors Miziano izvēlējās manu darbu, kaut arī neesmu Purvīša balvas nominante, kā tas tagad visur izskan. Ar Miziano mēs tikāmies trīs reizes – pirmoreiz mūsu mājās divarpus stundas nosēdējām, bija interesantas sarunas, pēc gada parādīju viņam “Atteikšanos”. Izstādi gan nevaru komentēt, jo neesmu vēl redzējusi ne pārējos darbus, ne katalogu.
Kā tu atrodi medijus, kuros izpaudies?
Pārsvarā strādāju ar fotogrāfiju un video, kaut gan pēdējā laikā mani interesē atgriezties pie materiālā, taktilā. Sākotnēji pie fotogrāfijas nokļuvu nejauši, tad tas pārtapa mīlestībā. Paralēli studijām Mākslas akadēmijā apmeklēju Andreja Granta studiju. Kaut gan pastiprināta interese par attēlu man bijusi no bērna kājas, kad pētīju un griezu attēlus no žurnāliem, veidojot kolāžas. Reiz nokaitināju vecmammu kādai Gleizda fotogrāfijai pielīmējot Monikas Zīles galvu. Vectēvs daudz fotografēja, un man tas likās tā maģiski un sarežģīti. Kaut gan pats sākums mākslā man ir saistīts ar tekstilmākslu, ko apguvu Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolā. Mācību laikā mums bija jāpēta tautas tērpu vēsture – raksti, kādi nu kurā novadā veidojušies – sava veida antropoloģija.
Ieva Epnere. Kadrs no video darba “Atteikšanās”. 2014
Antropoloģijai, etnogrāfijai patiesībā ir cieša saistība ar fotogrāfiju. Kā ir ar tekstilu?
Nu video darbā “Atteikšanās” var labi redzēt manu mīlestību pret tekstilu. Braucot filmēt testa kadrus es nemaz nezināju, ka priesterim Andrim ir tāda kolekcija, īsta Pandoras lāde! Vēlāk, kad jau filmējām, lūdzu viņam lēnām izklāt krāšņos audumus, lai justu to pieskārienu, materialitāti, skaņu. Filmējot var it kā noglāstīt – gleznot ar kameru, uzburt atmosfēru.
Fotogrāfijā savukārt ir citi spēles noteikumi. Lai arī fotogrāfija ir statiska, tai kā medijam ir ļoti plašas iespējas. Fotogrāfija ir brīnišķīgs instruments, lai radītu jaunu realitāti no esošās.
Tāpēc tā tevi saista?
Var jau teikt – šobrīd ir tik daudz iespēju, un radīt skaistu bildi nevienam nav problēma, bet uzvarēs gudrākais – cik precīzi un gudri tu izmantosi attēlus, ko ar tiem spēsi pavēstīt. Ir iespēju jūra, ar kuru jāprot operēt, ņemot vērā arī pagātnes bagāžu. Šodien patiešām var teikt, ka cilvēku izpratne par realitāti veidojas, skatoties uz attēliem, un arī skatītājam tāpēc jābūt gudram un neatslābstoši jātur sevi tonusā, lai filtrētu – kas, kādos apstākļos ar kādu mērķi tev tiek rādīts. Ļoti interesanta grāmata par šo tēmu ir Viljama Mičela “What Do Pictures Want?: The Lives and Loves of Images”.
Ja runājam par tīro fotogrāfiju, tad fotogrāfijas man patīk skatīties grāmatu formātā, kur autors šķiet izteicis visu savu domu pilnībā. Pirms 2 gadiem Parīzē redzēju Diānas Arbusas retrospekciju, un tad gan bija sajūta, ka dvēsele dzied. Tā ir bijis vēl ar dažiem klasiķiem, bet pēdējā laikā redzētajās jauno autoru fotogrāfiju izstādēs parasti kaut kā pietrūkst. Laikam tāpēc, ka fotogrāfijā pavisam viegli ir atpazīstams falšums, neīstums. Tādi tukši ātrie darbi ļoti kaitina, īpaši pēdējā laikā, kad saradies daudz fotogrāfu, ko saucu par “konkursniekiem” – uzbliež 10–15 bilžu sēriju, atbilstoši konkursa tēmai... To jau jūt, vai autors ir kārtīgi pastrādājis vai nē.
Tev māksla vairāk ir pašanalīze, terapija, estētika, komunikācija?
Pašanalīze – nu loģiski, ka caur jebko, ko radi, tu uzdod jautājumus sev, par sevi, par savas rīcības jēgu. Tomēr pašārstēšanās mans gadījums noteikti nav. Man nav interesanti citiem rādīt savas rētas, publiski analizēt notikumus, kas atstājuši pēdas. Par estētiku – man, protams, rūp, kā darbs izskatās, kaut gan mēdzu tam pievērst arī mazāku uzmanību, kā tas bija ar sēriju “1. septembris”, kur perfekta kompozīcija nekādā ziņā nav prioritāte.
Un jā – fotogrāfija mani interesē kā komunikācija, man ir vajadzīga mijiedarbība ar ārpasauli, objekts vai subjekts, kam pievērsties. Ar saviem darbiem es reflektēju esošo – mēģinu pajautāt: “Ko mēs tagad darām? Kā dzīvojam? Kur esam?” Gribu apstādināt skrējienu, domāt par fundamentālām lietām. Māksla mūs notur pie veselā saprāta un neļauj kļūt par mežoņiem.
Tu esi perfekcioniste – kā sajūti, ka darbs ir pabeigts – izdevies?
Man nekad nav sajūtas, ka darbs ir pabeigts. Šaubos līdz pēdējam brīdim, šaustu sevi – vai būs gana labi? Piemēram, arī montējot līdz pēdējam brīdim svārstos, kuru kadru izmantot, kuru ne. Darba pabeigšanas process varētu vilkties bezgalīgi, ja vien nespiestu dedlains. Tāpat fotogrāfiju atlase nereti ir mokošs, bet fascinējošs process. Attēlu rediģēšanas process ir pats svarīgākais, jo attēls strādā tikai kontekstā.
Vai pieļauj, ka pie kādas sērijas varētu strādāt visu mūžu?
Var gadīties. Piemēram “Mammu” sēriju noteikti vēlos turpināt. 15 gadu materiāls jau iekrājies arī citai iecerei.
Ieva Epnere. Kadrs no video darba “Atteikšanās”. 2014
Skatoties “Atteikšanos” domāju, kāda gan ir tava pašas attieksme pret upurēšanās ideju?
Tās, kuras ir mammas, to zina un saprot vislabāk! Šeit man gribas nocitēt mazu fragmentu no Ingas Ābeles brīnišķīgā “Klūgu mūka”: “Bērns tiek iedēstīts, lai cilvēki neaizmirstu, ka jēga ir iekšpusē. Lai sieviete ar šo ziņu padalītos pasaulei, lai brīdinātu no aizraušanās ar ārpusi.” Sevišķi jau Rietumu sabiedrībā, kas mūsdienās lielā mērā vērsta un balstīta uz baudām, upurēšanās ideja ir galīgi nepopulāra. Tomēr man šķiet, ka nekas labs nevar rasties, ja ne no kā neatsakies. Tas strādā ilgtermiņā – sākumā ir grūti, bet pēc laika saproti, ka esi ieguvējs. Filmā priesteris Andris, atsakoties no mākslinieka ambīcijām, ir neiedomājami bagātinājis citus. Bez viņa tur Alsungā būtu daudz skumjāk. Interesanti, ka Oberhauzenas festivālā man jautāja: kā tad ir, vai priesteris aizgāja no baznīcas? Pašai nemaz nebija ienākusi prātā tāda noslēguma ainas interpretācija.
Kas tevi iedvesmo?
Pats darba radīšanas process jau ir iedvesmojošs! Mani bērni mani ļoti iedvesmo. Iedvesmas avoti ir visur. Labas izstādes iedvesmo, kino, mūzika, grāmatas, citi cilvēki un sarunas ar draugiem. Man ir ļoti forši un talantīgi draugi! No pēdējā laika atklājumiem mākslā varu minēt mākslinieku Pjēru Īgu (Pierre Huyghe). Viņa darbi ir fascinējoši!
Kopā ar Ingu Brūveri, Maiju Rudovsku, mani un lielisku atbalsta grupu esi iesaistījusies jauna pasākuma, kas jācer, ienesīs svaigas vēsmas mūsu mākslas dzīvē 2016. gada pavasarī, – Rīgas Fotobiennāles rīkošanā. Kādu izstādi un pasākumus gribi tajā redzēt?
Mans pienesums biennālē būtu atvest uz Rīgu māksliniekus, kas strādā aktuāli un interesanti, un kas man pašai ir atvēruši acis – ko vispār šodien var izdarīt fotogrāfijā. Mūsu ģeogrāfiskais novietojums daudziem liedz noķert pasaulē nemitīgi notiekošās labās izstādes. Ar biennāles palīdzību gribētu parādīt vismaz nelielu, taču koncentrētu izlasi no jaunajiem virzieniem fotogrāfijas mākslā. Viens no biennāles virsuzdevumiem būtu saistīts ar jaunās paaudzes izglītošanu, jo ne jau visiem gribētājiem izdodas studēt ārzemēs un apmeklēt izstāžu prezentācijas, artist talks. Būtiski ir atvest ne tikai darbus, bet arī uzaicināt pašus autorus, kas stāsta, dalās pieredzē. Viņu vārdus gan vēl gribētu paturēt noslēpumā.
