Nedaudz nostāk no racionālā
Saruna ar Maskavas mākslinieku Valēriju Čtaku (1981), kura ekspozīcija Worshood tikko norisinājās Rīgas galerijā CUB, bet no šodienas jādodas to skatīt uz Marka Rotko mākslas centru Daugavpilī.
17/07/2015
Valērijs Čtaks ieradās uz savu izstādi Rīgā, tā teikt, tukšām rokām. Viņš neatveda nevienu pabeigtu darbu, lai gan paķēra līdzi savus skicējumus un “uzmetumus”. Bet pēc tam pavadīja piecas dienas, ieslēdzies galerijā CUB, kas atrodas veclaicīga nama pagraba telpā Ausekļa ielā, kur viņam jau bija sagatavotas krāsas un daudz gofrēta kartona plākšņu. Un tā dzima šī ekspozīcija, kas daļēji veltīta viņa tēva piemiņai, kura portrets ir viens no tapušās ekspozīcijas centrālajiem punktiem. Vispār šeit it viss ir gan centrālais punkts, gan perifērija un viss kopā. Piemēram, attēls uz pelēki zila fona ar uzrakstu “nepaspēji”. Vai arī milzīgas botas ar uzrakstu “iekšā” krievu valodā un nedaudz sānis “nē” ivritā. Tas tādēļ, ka šī nav atsevišķu darbu izstāde, bet gan kaut kas viengabalains un reizē kaut kas, ko nav iespējams novest līdz konkrētai jēgai un konkrētam stāstam. Grafiti stilistika, apvienota ar smalku, taču gandrīz monohromu krāsu telpas izjūtu, vārdi un frāzes saprotamās un nesaprotamās valodās, attēli, kas izkārti pie sienām vai novietoti tiešu uz grīdas, pa kuru apmeklētājs tad arī staigā no sienas pie sienas.
Tam visam dots nosaukums Worshood – “voršud”, un šis vārds udmurtu mitoloģijā apzīmē senča aizgādņa garu. Vārdi viņam vispār ir svarīgi un kļūst par nozīmīgu viņa izstāžu elementu. Mākslas zinātniece Jekaterina Djogot to nosaukusi par “naratīva instalēšanu”. Čtaka tekstā, kas rakstīts viņa izstādei “Labrīt, ārzemnieki!”, kas pavisam nesen noslēdzās galerijā “Треугольник” Maskavas mākslas centrā Vīna rūpnīcā, viņš par to stāsta šādi: “Frāzes un atsevišķus vārdus nesaista tiešs sižets vai morāle, bet drīzāk tās citu ar citu saista vien kāda kopīga, grūti konkretizējama jēga – tā, ka pat poliglots, kurš pārvalda daudzās šim gadījumam nepieciešamās valodas, būs spiests meklēt netveramo jēgu kaut kur virs loģikas vai nedaudz nostāk no racionālā.”
Izstādes Worshood fragments
Mēs tiekamies galerijā CUB, es nesu viņam jaunāko žurnāla “Разговоры Arterritory” numuru, uz kura vāka Baskjā glezna. Es zinu, ka Baskjā nav Čtakam vienaldzīgs mākslinieks. Kādā intervijā (vietnē aroundart.ru) viņš teicis: “Baskjā ir viens no maniem mīļākajiem māksliniekiem, viņš mani ir būtiski ietekmējis. Man viņš gluži dabiski kļuva par paraugu. Tomēr mūsu darbi ir atšķirīgi.” Tomēr, kā redzams, paralēles tiek saskatītas joprojām, tāpat kā reizumis Čtaka darbus salīdzina ar ielu mākslu un grafiti kultūru. Pats mākslinieks smīkņā: “Jā gan. Baskjā, ielu māksla, grafiti. “Tā jūs taisāt grafiti?” Cilvēki pie šādiem secinājumiem nonāk paši. “Lūk, šīs ļoti atgādina ielu mākslu.” Es pat vairs nezinu, man apnicis par to domāt.”
Bet ko tad tas atgādina?
Nu, tas ir mans stils. Un, redz, pēc tam, kad esi šeit bijis atklāšanā un pēc tam vēl šodien, tad tagad jau, ieraudzījis citus manus darbus, uzreiz mani atpazīsi.
Bet vai tie kaut ko atgādina?
Krievijā šādu mākslinieku noteikti nav. Varbūt tas izklausās pārāk patmīlīgi... Nē, ne tā.
Pašpārliecināti?
Jā, pašpārliecināti, bet citu tādu nav.
Bet kas tieši tevi atšķir – tas, ka tu daudz strādā ar tekstiem, bieži izmanto pelēkmelnbaltu krāsu gammu?
Daudzi strādā ar tekstu, tādā gammā – arī. Bet, lūk, pelēkmelnbalts, kartons, kaut kas uzrakstīts vienā valodā, citā valodā...
Izstādes Worshood fragments
Vai tev ir svarīgi, lai valoda nebūtu no tām saprotamākajām un plašāk pazīstamajām?
Es sākotnēji negribu būt nesaprotams. Bet, ja cilvēki nezina, kas ir latviešu valoda, jidišs, udmurtu, lietuviešu, somu valoda... Šeit (ekspozīcijā) valodu tomēr nav nemaz tik daudz. Man ir savas iemīļotākās starp valodām, piemēram, lietuviešu. Šeit ir uzraksts “nematama rynka ranka” – “neredzamā tirgus roka”. Izklausās lieliski, smieklīgi. Latviešu valoda kopumā nav starp tām, kas atrodas manā panteonā vai manā piezīmju grāmatiņā. Tomēr tā ir valoda, kurā šeit runā, un mēs tagad esam Latvijā, tāpēc bija interesanti cilvēkam dot sapratnes ilūziju. “O, šis rakstīts latviski, to es saprotu.” Lai gan šeit ir vēl lērums citu ne pārāk saprotamu lietu. Un, ja arī saprotamu, tad – kas ir iekšā, kas? (Smejas.) Lūk, tas man patīk – kad cilvēki redz kaut ko, ko viņi saprot, bet nesaprot, ko ar to iesākt.
Tātad, pat ja tu saproti šīs valodas, tas ir tikai pirmais slānis...
Slānis – tas ir labs, svarīgs vārds. Reiz es taisīju tādu izstādi “Slānisms” un pat gribēju iesākt veselu pseidozinātnisku mācību. Ja uzmanīgi ieskatās, tad teju viss kultūrā radīts no kaut kādiem slāņiem – no kulinārijas līdz smagajam metālam. Visapkārt – slāņi.
Šķiet, tu esi vienīgais man zināmais mākslinieks ar filologa izglītību.
Nē, man nav filologa izglītības. Man ir bibliotekāra izglītība. Tas arī ir svarīgi. Pastāv ilūzija, ka bibliotēkzinātnieks vai vienkārši bibliotekārs ir cilvēks, kurš ārkārtīgi daudz lasījis, zina visu, ir apkrāvies ar grāmatām. Nē, nē, tu vienkārši pārcilā kartiņas katalogā vai strādā pie kataloga, šādi radīdams sistēmu – tev apkārt ir daudz dažādu elementu, kurus vajag savienot. Pat ne savienot, bet ievadīt bāzē. Un man svarīgākie priekšmeti bija informācijas meklētājprogrammu valodas... Lai gan es mācījos kā visi normālie ļaudis, es mācījos slikti. Mani tas viss neinteresēja, es tādā veidā vairījos no armijas. Bet pēc tam es saslimu, nonācu slimnīcā, un no armijas Tas Kungs mani jau citādāk... paglāba.
Tagad es mācītos citādāk. Tāpēc, ka tagad es saprotu, kas tas ir. Tā ir struktūras radīšana no haosa. Visticamāk, tas viss mani ietekmēja kā šizoanalītiķi. Lūk, vēl viens svarīgs moments – Delēza šizoanalīze. Tas, kas mani vienmēr saistījis. Delēzs un kaut kādi franču pseidozinātnieki, pseidofilozofi. Taču es nevaru īpaši dziļi par to spriest – es ne pārāk dziļi pārvaldu priekšmetu. Patiesībā es ne pārāk dziļi zinu visu – lūk, ko par mani kopumā ir svarīgi pateikt. Grafiti? Nē, ne grafiti mākslinieks, ne pārāk dziļi. Glezniecība? Nē, tā nav glezniecība. Kopumā tas viss ir par glezniecību, taču kā Baltijas jūra: ej, ej un ej, un nav dziļi, nav dziļi. It kā jūra, it kā viļņi, ūdens – sāļš, smiltis, visa kūrorta infrastruktūra, bet jūra nav īsta. Nav dziļa. Un glezniecībā ir tāpat. Bet ja jums nav vajadzīgs, lai viss būtu gluži kā jūra-okeāns, lai ir pa īstam, tad – derēs. (Smejas.)
Viens no Valērija Čtaka monohromajiem darbiem
Tu studēji bibliotēkzinātni, bet kā sākās šī mākslinieciskā tēma?
Es mācījos 11. klasē, un pie mums atnāca Dāvids Teroganjans, absolūti mans vienaudzis, mums ir pāris mēnešu starpība. Un reiz viņš teica: “Mans tētis ir mākslinieks.” Es nodomāju, nu un? Man vecmāmiņa bija māksliniece. “Nē, viņš ir mūsdienu mākslinieks.” Un, kā reiz, kad mēs mācījāmies savā 11. klasē, viņa tētis Avdejs Teroganjans filmēja filmu “Prom no mākslas!” Tajā sēž dažādi mākslinieki, Maskavas scēnas zvaigznes, bet viņiem blakus kāds 16–17 gadus vecs jaunietis. Un viņš viņus lamā: “Jūs neesat varoņi, jūs neesat avangardisti, jūs esat arjergards!” Un tā diezgan nomināli “gāž nost no laikmetīguma tvaikoņa”. Tomēr spriedze rodas no tā, ka šis konkrētais dzīvais mākslinieks sēž blakus. Kā gadījumā ar Zlotņikovu. “Cik daudz nūjiņu esat uzgleznojis savā mūžā? Trīs tūkstošus? Un kas no tā, kas no tā?” Un reiz Dāvids atveda mani pie sava tēva. Avdejs tieši tobrīd montēja šo filmu. Es pasāku turp doties arvien biežāk, un reiz viņš saka – drīz taisīsim barikādi, vajag aptīt kārbiņas ar līmlenti. Un tā mēs tinām tās kārbiņas, pēc tam taisījām barikādi, bet man bija tikai 16 gadu. Barikādi Lielajā Ņikitskas ielā, nobloķējām veselu ielu par piemiņu 1968. gada maijam Parīzē. Tieši pēc 30 gadiem. Tagad tas nav iespējams, pat par krietni mazākām lietām vienkārši liek cietumā. Bet toreiz mēs nobloķējām ielu blakus Kremlim, atbrauca kruķi vienreiz, pēc tam aizbrauca, atbrauca vēlreiz, kādu sašņorēja, aizveda, bet es aizbraucu uz konsultāciju institūtā.
Par mākslinieku es kļuvu jau vēlāk, laika gaitā. Mēs ar Avdeju spriedām, ko darīt pēc šīs barikādes, nesām kaut kādus papīrīšus, savas glezniņas, idejas, Avdejs lielākoties, protams, tās kritizēja. Tomēr kādā brīdī viņš bija spiests emigrēt – pēc performances “Jaunais bezdievis” viņš pirmais Krievijā tika apsūdzēts pēc panta “par reliģioza naida kurināšanu”. Tomēr mums jau bija sava kompānija, tā pati Teroganjana “Mūsdienu mākslas skola”, lai gan, protams, formāli nekādas skolas nebija – nodarbību, ieskaišu. Avdejs vienkārši paņēma bērnu grupu, kas neko neprata, un skaidroja viņiem: lūk, šī ir māksla, lūk, šī nav māksla, akcijas var būt simboliskas, epatējošas utt. Kopumā pēc viņa aizbraukšanas mēs nolēmām vienalga turpināt, un tā radās grupa “Radeka biedrība”. Mēs vienkārši bijām vajadzīgajā laikā vajadzīgajā vietā. Bija pieprasījums pēc jaunatnes, un mēs bijām tāda jaunatne. Es toreiz, visticamāk, vispār biju visjaunākais mākslinieks valstī (smejas), man bija 17–18 gadu, un neviena jaunāka vienkārši nebija.
Bet arī grupā nemitīgi notika diskusijas – mēs nedarīsim, lūk, šādi, kā tu ieteici, bet darīsim tā, kā viņš izdomāja. Un tad es nodomāju – pag, pag, es taču pats arī esmu diezgan apķērīgs puisis, kam man visas šīs balsošanas par manu materiālu kopējā apspriedē. Un tieši tajā brīdī es, kā saka, saslimu, un Dāvids Teroganjans atnesa man uz mājām melnu un baltu krāsu, un es sāku zīmēt. Man vienmēr paticis Baskjā, es joprojām no tā netieku vaļā, es tolaik vienmēr staigāju ar krāsu nosmērētās drēbēs kā Baskjā filmā “Baskjā”. Iespējams, īstais Baskjā tā patiešām staigāja, bet es to paņēmu no Baskjā filmā “Baskjā”. Agrāk es tīši smērēju drēbes ar krāsu, lai būtu līdzīgi. Un es gribēju darīt kā viņš – lai ir kaut kādi vārdi, dīvaina poēzija... Apšaubāma – tā es neteiktu, bet dīvaina gan.
Izstādē Maskavas galerijā Paperworks 2011. gadā
Kādēļ dīvaina?
Nosaukt to par dzeju ir diezgan grūti, tomēr, kad lasi, rodas kaut kādas poētiskas noskaņas. Manā mājaslapā var apskatīties dažādus agrīnos darbus. Agrāk bija daudz vairāk tekstu, daudz mazāk tā, ko dažādi ļaudis sauc par glezniecību – lūk, šie raksti, līnijas un pārējais. Bija vārdi, bultiņas no viena vārda uz citu vai no vienas frāzes uz citu. Tas tad arī dod iespēju to saukt par dzeju, jo to varēja lasīt kā tekstus. Tur, protams, nebija viengabalaina teksta, ar to varēja spēlēties. Un, lūk, man gribējās, lai, kad nomiršu, cilvēki pavadītu daudz laika manu gleznu priekšā, sekotu šīm bultiņām – lūk, šeit “viņa nezvana”, tur kaut kas par Beastie Boys... Kaut kādas sakarības starp vienu un otru. Un es pasāku šīs lietas parādīt vienam draugam, citam: “O, iespaidīgi, es neko tādu nebiju redzējis!” Kad tu saņem šādu reakciju, tu pārliecinies, ka vajag turpināt. Tu nezini, vai tas ir labi vai slikti, bet tev patīk, taviem draugiem patīk, tātad vajag turpināt.
Un es vienmēr esmu sapņojis par ko tādu kā šī izstāde, kad tu kurp atbrauc vai atnāc, ņem telpu un to visu apzīmē, pietaisi, pārveido.
Un tajā pašā laikā rezultātā sanāk tāds kā nospiedums no tā, kas tajā mirklī notiek tevī, tavā galvā?
Ne gluži. Tagad es daudz vairāk domāju... ne par to, kas skatītājam būtu interesanti vai neinteresanti, bet par to, kas ir... nosauksim to vārdā “seksīgs”. Kaut kas var būt un var nebūt “seksīgs”. Reizēm gribas, teiksim, krieviski uzrakstīt kādu frāzi, jo tāds, lūk, es esmu, tā šobrīd ir manā galvā, bet tu to neuzraksti, jo tā nav “seksīga”, bet šī – ir “seksīga”.
Šeit vispār ir daudz lietu, kuras es izdomāju jau ilgi, pirms uzzināju, ka būs izstāde Rīgā, es taisīju kaut kādus uzmetumus, bet vēlāk šeit jau ar projektora palīdzību šos uzmetumus pārveidoju citā formātā un izmērā.
Šeit tev uzradās arī udmurtu tēma. Vai tā tev bijusi arī pirms tam?
Es vienkārši esmu udmurts, un skaidrs – ja esi udmurts, kurš dzīvo Maskavā un runā krieviski visu savu dzīvi, tad tu sevi izjūti tikai kā krievu. Un krievs tu arī esi. Tomēr šādas domas man bijušas vienmēr – es esmu udmurts, es esmu somugrs. Es mēģināju patstāvīgi iemācīties somu valodu, bet man nesanāca, tas atkal ir kā ar Baltijas jūru. Es zinu, kā somiski sasveicināties, kā pateikt “paldies”, bet ne dziļāk. Mēs ar brāli pat gribējām nodibināt grupu “Udmurtu klans”. Vēlāk tas viss norima. Tomēr laika gaitā, kad man sāka piedāvāt rīkot personālizstādes, es sapratu, ka gribu uztaisīt... nevis pagānu templi, bet tādu kā svētnīcu. Pārradīt ko līdzīgu udmurtu svētnīcai. Ļaut sajust, ka aiz visas šīs absurdās bezjēgas kaut kur lidinās jēga – kā tāds gars. Un tad Saša Černovs, Darjas Beskinas vīrs, man saka: “Mums Rīgā ir galerija, negribi kaut ko tajā uztaisīt?” Un es saku – lai notiek, bet es ļoti gribu tieši pie jums galerijā uztaisīt “Voršudu” – udmurtu svētnīcu, veltītu cilts garam. Un tad man nesen nomira tēvs, un pirmais udmurts manu priekšteču pakāpienā ir aizgājis. Un tad tas kļuva adekvāti situācijai – tētis, udmurti, svētnīca. Lai gan mans tētis udmurtu valodu vispār nezināja. Tomēr, no otras puses, runā, ka pēc nāves visi udmurti runā udmurtu valodā. Man liekas, viņš saprastu.
Un galerija atrodas Ausekļa ielā, un mans latviešu draugs Jānis Noviks, ar kuru mēs stāvējām un smēķējām, man teica, ka auseklis – tā ir astoņstaru zvaigzne, bet udmurtu kultūrā tā attēlo nevis zvaigzni, bet mēnesi. Un, lūk, astoņstaru zvaigznes ielā notiek izstāde, kas veltīta senču gariem. Es vispār daudz kur esmu bijis un nevienā valstī neesmu redzējis tādu pietāti pret tradicionālo ornamentu kā Latvijā. Šeit tādas lietas ir pat uz akcīzes markas, kuru līmē uz cigarešu paciņas. Cilvēki tetovē ausekļus. Šeit tas ir svarīgi, tieši tāpat tas ir svarīgi arī man.
Bibliotēka – tā taču arī ir sava veida svētnīca, zināšanu un uzziņu templis. Un šeit, izstādē, es arī redzu kaut kādu shēmu, kurā viss ir savā starpā saistīts, pāriet, ieplūst cits citā, un tas viss rada viengabalainu izteikumu.
Jā, tas ir tieši tas, ko es gribu vienmēr. Vēl es vienubrīd domāju par to, ar ko es nodarbojos, un tad es izdzirdēju grupu Гражданская оборона. Un es sapratu – tas, ko es daru, ir tas pats, ko Jegors Ļetovs centās darīt savos dzejoļos, dzejā. Paņemt šķīvi un uzmest uz tā, lūk, šo, lūk, šo, lūk, šo, un varbūt no tā visa kopā sanāks labs ēdiens. Jegoram tādu labu ēdienu – labu dzejoļu – ir ļoti daudz, lai gan, ja sāksi tos sadalīt daļās... “Vasara galā, / Beidzot nokusis sniegs” – tas vienkārši ir izdevies oksimorons. Bet reizēm viņam ir vārdu kopa, vārdu kopa, vārdu kopa, pēc tam piedziedājums, pēc tam vārdu kopa, vārdu kopa, vārdu kopa. Un zīmola Гражданская оборона antipadomiskums, pancīgums tam piešķir savu skanējumu. Lai gan patiesībā tas taču ir saraksts – ko es vispār tādu lielisku zinu? Lūk, šis ir lielisks, lūk, šis, un sanāk saraksts. Un arī es mēģinu izdarīt, lūk, šo, bet pēc tam, lūk, šo, un man nerodas jautājums – kāpēc. Piemēram, tur (rāda ar roku uz vienu no sienām) ivritā rakstīts vārds “nē”, un tas norāda uz botas purngalu. Un ko tad tas nozīmē? Pateikt “nē” – tas nozīmē kādam iesist ar zābaka purngalu? Bet patiesībā šeit vienkārši lieliski izskatās divi ebreju alfabēta burti.
Tie nedaudz atgādina kurpju šņores...
Varbūt. Tomēr es par to nedomāju – nedomāju, kā to var mēģināt atšifrēt kāds hipotētisks skatītājs. Man patīk vārdi, kas labi izklausās un labi izskatās.
Izstādes Worshood fragments
T.i., tā nav krustvārdu mīkla, kas jāatmin.
Nē, protams, nē. Nekādu atbilžu, tikai jautājumi. Māksla ne tikai man, bet vispār visiem – tas ir precīzs jautājuma uzstādījums. Šeit, izstādē, varbūt nav saprotams, kas tas par jautājumu. Visticamāk, “vai šī ir māksla vai nav māksla?” Šādi māksla var izskatīties? Vai nevar? Ja mākslinieks sniedz kādas atbildes, tad tā vai nu ir slikta māksla, vai arī vispār nav māksla. Par ko tas ir – es pats nezinu. Un man nav nekādas vēlēšanās likt kādam domāt, ka tas viss ir tieši “par to”.
Es jau pēc tam kaut kā satiku Avdeju Teroganjanu, un viņš pateica svarīgu frāzi, svarīgu tam, kādā veidā es runāju par mākslu. “Darbā nekādā gadījumā nedrīkst grūst iekšā jēgu, tai jāizlec ārā no tā pašai.” Bet daudzi cenšas rīkoties otrādāk un vēl raksta preses relīzi – “lūk, šī māksla ir tieši par šo”. Taču likt cilvēkam kaut kam noticēt, grūžot tajā iekšā jēgu, nav iespējams.
Ar skatītājiem vispār mēdz rasties interesantas situācijas. Reiz es izgleznoju sienu mākslas centrā Vinzavod, tur ir tāda melna divdesmitmetrīga siena, un uz tās milzīgiem burtiem rakstīts: “Nebaidies”. Pienāk meitene un man jautā: “Bet par ko tas ir?”
Valērija Čtaka darbnīca
Starp tiem, ko pazīstu, tu arī esi vienīgais cilvēks, kurš pats sevi ir nosaucis. Tu ne tikai izdomāji sev pseidonīmu, bet arī padarīji to par savu uzvārdu...
Gan mani bērni, gan sieva arī ir Čtaki. Pirmkārt, man vienmēr paticis izdomāt pseidonīmus. Kad divtūkstošo sākumā bija populāri čati, arī es divos trijos tādos čatos darbojos un man ļoti patika izdomāt dažādus vārdus, jo, izdomādams vārdu, tu kļūsti par šo “kādu”. Un es jau tad sev meklēju vārdu. Reiz es braucu autobusā pie sava drauga Petjas Bistrova uz Stroginu. Un kaut kur uz sienas bija rakstīts: “Oļa Čellaka, es tevi mīlu!” Un es nodomāju – Oļa Čellaka – cik vareni tas izklausās. Labs uzvārds māksliniekam – Valērijs Čellaks. Tomēr, ja es paņemšu konkrētu eksistējošu uzvārdu, tad man nāksies ņemt par radiniekiem visus šos Čellakus, un pēc tam mani kāds atradīs: “O, jūs arī esat Čellaks!”
Vai arī: “No kuriem Čellakiem jūs esat?”
Jā, jā, jūs no tiem vai no tiem? Un es sapratu, ka pašam vajag izdomāt ko līdzīgu. Čnaks, Čevaks, Člaks. Un es atbraucu pie drauga un saku: “Petja, es izdomāju. Valērijs Čtaks! Jūs sveicina Valērijs Čtaks!” Viņš saka: “Nē, neviens neatcerēsies, neviens tevi nesauks par Čtaku...” Tomēr tas nebija tiesa, tagad neviens nezina manu īsto uzvārdu. Lai gan tas ir Vikipēdijā: Učanovs. Es pats to tur ierakstīju. (Smejas.) Es negribu, lai cilvēki domātu, ka es kaut kā kautrējos no sava iepriekšējā uzvārda. Piemēram, mans tēvs vienmēr ar lielu necieņu izturējās pret cilvēkiem, kas maina savus uzvārdus uz “dižciltīgākiem” un labskanīgākiem. Piemēram, Krievijā ir tāds dziedātājs Aleksandrs Maļiņins. Viņa īstais uzvārds ir Viguzovs. Un manam tētim tas ļoti patika: “Viņa īstais uzvārds taču ir Viguzovs! Maļiņins – ak, Māāāļīīīņins.” Bet Viguzovs – kaut vai desmit tūkstoš reižu dziedi par virsniekiem un pilsētas romances – ar uzvārdu Viguzovs tas nav labi, bet Maļiņins – pa pirmo. Taču mans tētis uzskatīja, ka tas nav lāgā. Bija Seļivanovs, kļuva par Šteinbergu... Man pašam šķiet, ka Čtaks skan smieklīgāk nekā Učanovs. Man negribētos, ka mans uzvārds beidzas ar “-ovs”. Savulaik es gribēju ņemt vecmāmiņas uzvārdu – Radkeviča. Lai ieskanētos tāds poliski ebrejisks moments. Bet tētis teica: “Nē, nē, nē.” Savukārt, kad parādījās Čtaks, viņš teica: “Nu, labi.” Vārdu Čtaks daudz vieglāk iegaumēt, un daudz labāk var attiekties pret mākslinieku Čtaku nekā mākslinieku Učanovu. Čtaks – tā ir parādība, un tas ir tas, kas es vienmēr esmu gribējis būt – parādība! (Abi smejas.)
Darbs no izstādes “Čtaks nokļuvis apgrozībā”. Galerija Paperworks. Maskava. 2010
Valērija Čtaka izstāde Worshood Marka Rotko mākslas centrā Daugavpilī skatāma no 17. līdz 27. jūlijam.
