Pasaule visu laiku attēlojas
Intervija ar mākslinieku Arturu Bērziņu
Odrija Fišere
14/01/2016
Nule kā Purvīša balvai izvirzītā mākslinieka Artura Bērziņa darbus pirmo reizi pamanīju pirms vairākiem gadiem kādā grupas izstādē. Šķiet, tā notika Latvijas Mākslas akadēmijas telpās. Mākslinieks bija uzgleznojis vairākas miniatūras ainavas. Domāju, ka darbiem nebija ne vainas, tomēr neviens no tiem manā atmiņā nav saglabājies. Toties prātā palikusi ir autora koncepcija, ka mākslai ir jābūt pieejamai visiem, un attiecīgi no tās izrietošā darbu cena. Šai koncepcijai autors sen vairs neseko, bet konceptuālu pieeju savās mākslinieciskajās izpausmēs viņš ir saglabājis.
Savā jaunākajā personālizstādē „Attēldarbi“, kas skatāma galerijā „Māksla XO“ vēl līdz 19. janvārim, viņš pievēršas attēlam kā tādam. Mākslinieks izmanto filozofu – Aristoteļa, Platona, Kanta, Vitgenšteina, Pjatigorska, Hjūma, Augustīna – dažādus tekstus, kas aplūko attēlu un to, kā mēs uztveram pasauli. Un kāda tā paliek mūsu atmiņā. Arturs Bērziņš atzīst, ka, gatavojoties šai izstādei, viņam visinteresantāk bija strādāt pie darba „Bez nosaukuma. Arhīvi“, kas atsaucas uz Augustīna „Atzīšanās“ 10. grāmatu: „Un es nonāku atmiņu laukos un plašajās pilīs, kur sakrāti neskaitāmi attēli no visa, ko vien atnesušas sajūtas.” Minētajā Artura Bērziņa darbā ir redzama ainava, kuru viņš jau vairākkārt ir zīmējis pēc fotogrāfijas. „Tagad pēc atmiņas uzzīmēju, kādu es to atceros no 2008. gada, neskatoties tā laika fotogrāfijā. Un blakus ir darbs, kurš tapa, skatoties uz izdrukātu vietas attēlu.“
Arturs Bērziņš. „Bez nosaukuma. Arhīvi (pēc Augustīna „Atzīšanās“).“ 2015
Jāsaka, visvairāk darbu izstādē ir tapuši, reflektējot par Vitgenšteina idejām, viņa uzdotajiem jautājumiem. Vai aptuvens, neskaidrs jēdziens vispār ir jēdziens? Vai aptuvenais, izplūdušais, miglainais attēls, ir mums noderīgāks? Vai no šī izplūdušā attēla mēs varam atgūt skaidru attēlu? Vai ikdienas valoda ir iespējama skaidra, lai mēs varētu nekļūdīgi komunicēt? Un tā tālāk. Artura Bērziņa interese par Vitgenšteina teorijām bija novērojama jau viņa iepriekšējā izstādē „Prāta darbi“ (2012), bet pētnieciska pieeja dažādiem cilvēka uztveres jautājumiem attiecībā gan uz mākslu, gan uz dabu bija manāma vēl agrāk – sākot jau no pašas pirmās personālizstādes „Nomalība“ (2008). Par to, viņš 2009. gadā saņēma Dienas Gada balvu kultūrā, kā arī tika nominēts Purvīša balvai. Vēl viena nominācija Purvīša balvai mākslinieku sasniedza 2011. gadā par izstādi „Bez nosaukuma (tautiskais romantisms)“.
Arturs Bērziņš. „Zīme / Lieta (pēc Vitgenšteina „Filosofiskie pētījumi“).“ 2015
Vai šīs izstādes ideja mudināja pievērsties filozofu tekstiem, jeb tekstu lasīšana rosināja darbu idejas?
Attēls mani vienmēr ir interesējis un domāju, ka mūsu pasaules uztvērums pamatā ir vizuāls. Mani neinteresē māksla, kas ir tikai kā tāda matemātisku vienādojumu risināšana, pretmetu saskaņošana. Vairāk interesants šķiet domu lauks, veidot par to kādu apskatu. Tādus kā atgādinājumus. Manā iepriekšējā izstādē „Prāta darbi“ bija daži darbi par attēlu ar atsauci uz Vitgenšteina „Traktātu“. Viņam bija sava attēlu koncepcija, un par to es biju uztaisījis darbus – tā tīri intuitīvi, paņēmis tos „Traktāta“ paragrāfus, kas bija par attēliem, kā tādiem, un ar tiem saistīto problemātiku. Vēl, darāmo darbu – ieceru sarakstā, piefiksēju, ka iepriekš jau tiku atzīmējis vietas no citiem tekstiem, kas bija par attēliem. Un tad man saslēdzās viss vienā kamolā tas, ka par attēliem daudzi ir domājuši un rakstījuši.
Pamatideja bija – ņemt un izsekot, kā šīs koncepcijas, priekšstati ir attīstījušies – , bet sapratu, ka šis uzdevums nav manām spējām un resursiem atbilstošs. Tāpēc ņēmu to, kas man pagadījās, un tas jau bija gana apjomīgi. Atsevišķas idejas dublējās; lielu daļu nemaz neiekļāvu izstādē. Atradu vienu promocijas darbu Latvijas Universitātē, kas bija tieši par attēliem – ko tie pārstāv un ko nepārstāv. Sapratu, ka par attēliem, īpaši 20. gadsimta otrajā pusē, ir sarakstīti tādi blāķi, ka šī izstāde der tikai kā priekšvārds. Pat varbūt priekšvārda sākums. Tā neder nedz par antoloģiju, nedz par pētījumu. Kā visiem mākslinieciskajiem pētījumiem, šiem darbiem piemīt fundamentālas problēmas, un tās ir metodoloģiskas. Ja mēs ņemtu tādā akadēmisku pētījumu kontekstā – šis mēģinājums neiztur nekādu kritiku. Tāpat kā teju jebkurš cits mākslinieciskais pētījums.
Arturs Bērziņš. „...Ēnas... (pēc Platona „Valsts“).“ 2015
– Un vispār šie gūstekņi neko citu neatzītu par īstenību kā tikai ēnu ēnas. No darba Septītās grāmatas sākuma daļas.
Kā tev šķiet, kāpēc attēls ir tik ļoti kairinājis domātāju prātus? Kāpēc vispār par to būtu jārunā?
Faktiski mums nekā cita arī nav, kā tikai attēli. Kaut kādā ziņā izstādē to var arī izsecināt.
„Pasaule visu laiku attēlojas...“?
Es pārfrāzēju Keidža teikumu, kurā viņš teica, ka pasaule visu laiku atskaņojas. Ar skaņām ir savādāk, nekā ar vizuālu attēlu. Kāds viens priekšmets atskaņoties nevar, bet vizuāli attēloties var.
Bet izstādē ir atsauces arī uz citu autoru idejām. Piemēram, Platonam redzamā pasaule ir tikai tās ēna. Šeit domāju tekstā „Valsts“ aprakstīto alas līdzību. Tāpat „Valstī“ un arī citos darbos viņš rakstīja, ka redzamā pasaule ir tikai šķitums, kas sasaucas arī ar ēnas metaforu. Citiem vārdiem varētu teikt, ka uztvērumi ir tikai priekšmetu ēnas – priekšmetu tēli. Savukārt Kanta „Tīrā prāta kritikā“ par tēlu teikts aptuveni tā – ja mēģinātu priekšmetu attīrīt no uztvērumiem līdz „serdei“, noņemtu visu to, ko mēs uztveram ar maņām, beigās paliktu tikai tēls. Faktiski mums no pasaules nekas cits kā tēls nav pieejams. No tā par pasauli spriest nevar.
Izstādē „Prāta darbi“ aplūkoju Kanta tekstu „Prolegomeni“, kurā skaidri parādījās, ka lietu būtība (vai kā Kants to saka – lieta pati par sevi) cilvēkam nav pieejama. Būtiskais – tas ir nepārejošais, nemainīgais. Viņš to attiecināja arī uz tādu lietu kā dvēsele; uz savu tāpat kā cita dvēseli. Tēls, tas ir tas, ar ko mēs operējam, tāpēc, manuprāt, bija svarīgi šādu izstādi uztaisīt, tādā vienkāršā veidā reflektēt par šo visu.
Vai teksts, kas iekļauts darbos, būtu jāuztver kā attēla paskaidrojums?
Te vislabāk ir uzreiz ķerties pie viena no darbiem, kas ir izstādē. Tas tapis pēc Vitgenšteina „Filosofiskajiem pētījumiem”, kuros lasām, ka attēls ir nolasāms tad, ja tam ir paraksts vai paskaidrojums. Tad ar attēla starpniecību mēs varam arī komunicēt. Līdzīgi Benjamina tekstā „Mākslas darbs tā tehniskās reproducējamības laikmetā“ min par avīžu attēliem. Piemēram, ir kaut kāda fotogrāfija no kaut kādas notikuma vietas un apakšā ir paraksts; tā ir atslēga attēla saprašanai. Šādā pat veidā arī manos darbos ir iekļauti paraksti – lai varētu izmantotos attēlus nolasīt. Lai būtu, cik iespējams, skaidrs, kāpēc tas vai tas attēls ir izvēlēts un tādā un tādā veidā izmantots. Arī lai nevajadzētu iet uz bibliotēku, meklēt grāmatu; lai to visu varētu izdarīt uz vietas. Bet, ja kādam nešķiet tas pieņemams, viņš var arī „nogriezt“ tekstu nost. Darbos attēlu daļa ir nodalīta no tekstu daļas.
Bet tad tas uzreiz būs cits darbs.
Jā, tas būs cits darbs. Cilvēki var abstrahēties no tā un nolasīt kā vien vēlas, bet es gribēju, lai šī atsauce uz tekstu, ko piedāvāju, ir pieejama.
Arturs Bērziņš. „Bez nosaukuma. Salikts attēls? (pēc Vitgenšteina „Filosofiskie pētījumi“).“ 2015
Vai šā koka vizuālais attēls ir salikts un no kādām daļām tas salikts? No 47. paragrāfa beigu daļas.
Tātad, tev ir svarīgi, ka skatītājs uztver tieši to domu, ko tu esi gribējis pateikt. Tevi neinteresē skatītāja interpretācija?
Es gribētu, lai rēķinās ar to, kā mākslinieks ir domājis darbu. Lai šī interpretācija būtu pieejama. Savādāk tiešām bieži ir tā, ka mākslinieks neko nesaka, vai teic, ka darbā viss ir iekšā, bet pēc tam brīnās: „Ai, neviens mani nesaprot!“ Bet iespējams, daļa šo manu darbu tāpat nav saprotama, kaut arī tajos ir šie teksti. Un, protams, vēl ir jāizlasa darba nosaukums. Šoreiz darbiem ir nosaukumi, vismaz lielākajai daļai. Protams, skatītājs arī tos var ignorēt un turpināt veidot pats savas interpretācijas. Tad skaidrs, ka mēs ar skatītāju esam komunicējuši dažādās valodās – viens otram nesaprotamās.
Tu tomēr pretendē uz to, ka skatītājs ir sagatavots, ka viņš ir pazīstams ar šo filosofu darbiem.
Nē, es skaidri apzinos, ka viņš tāds nav. Daži tādi ir, bet lielākā daļa nav. Tāpēc es arī piedāvāju šos tekstus, kas, manuprāt, ir saspiests galējais variants, bet kas tomēr paver iespēju skatīt darbu, kā es to biju domājis. Tādējādi skatītājam ir iespēja pieslēgties kaut kādam plašākam domu laukam, kas vairs nav saistīts ar mani, jo viņam šī izstāde ir tāda kā pieslēguma vieta kaut kam. Šeit ir daudz pieslēguma vietu.
Kas notiek, ja skatītājs nepieslēdzas? Vai tu to sajūti?
Nē, es to nesajūtu. Arī tad, ja viņš pieslēdzas, visbiežāk, to nesajūtu. Atpakaļsaišu gadījumi ir ļoti reti. Tomēr šī sinerģija man ir svarīga. Kaut kādā veidā mākslinieki citos gadsimtos ir palaiduši gaisā kādus novērojumus, atradumus, domas. Es tās esmu uztvēris. Te ir tā sinerģija – tas mani iespaido un es attīstu tālāk šo domu, vai arī, iespējams, neattīstu, bet degradēju.
Tātad tu esi starpnieks...
Jā, esmu tikai starpnieks, nekas cits es neesmu. Nepretendēju, ka šeit ir kāda mana oriģināla doma. Ir dažas manas šaubas un dažas manas provokācijas. Ja mēs ņemam divas pieslēguma vietas – Aristotelis un Platons – tad tās iet „pa īso“, tur „šauj korķus ārā“. Tās ir klaji pretrunīgas un ir noliktas blakus. Platona „Valsts“ utopijā gleznotājus atdarinātājus iekšā nelaiž. Atdarinātājiem tur viss ir liegts. Atdarināšana ir nevērtīgāka par tīri poētisko. Savukārt Aristotelim atdarināšana ir vērtīgāka par tīri poētisko, abstrakto.
Starp citu, veidojot darbus, es mēģināju kaut kādā veidā arī distancēties no tā, ko es attēloju. Attēli nav sintezēti, tie nav savienoti no vairākiem attēliem vai no galvas izdomāti. Meklēju to vietu, ko man vajag, lai darbs strādātu. Tas ir mans pienesums, ka es izvēlējos piemērus, kā apskatīt tekstos sastaptās domas. Kadrējums ir vienīgais, pie kā es strādāju.
Arturs Bērziņš. „Bez nosaukuma / Aristotelis. Vers. 3 (pēc Aristoteļa „Poētika”).“ 2015
Ja kāds gleznotājs bagātīgi izziestu visskaistākās krāsas, tad viņš tomēr nespētu mums sagādāt tādu baudu kā tas, kas uzgleznojis attēlu bez jebkādām krāsām.
Un šajos attēlos nav arī nekā personiska.
Personisks ir tas, ka es tos esmu izvēlējies. Tās ir vietas, kuras es iztēlē redzēju, lasot tekstus. Šo vietu attēli jau bija manā atmiņā – teksti tos izsauca. Ja šīs vietas attēla nebija manā fotoarhīvā, es braucu speciāli tās dokumentēt. Paralēli, protams, es veidoju pierakstus un pēcāk izvēlētos attēlus liku kopā ar tekstiem.
Piemēram, darbā par Aristoteļa tekstiem krāsainie laukumi veidojās tā, ka es paņēmu visus krāsu zīmuļus, kas man bija. Sašķiroju pa krāsām. Paņēmu no meitas spēļu kauliņu, kuram ciparu vietā ir krāsas. Un tad metu kauliņu. Zīmuļi rotēja, katrs savas krāsas ietvaros. Līdz ar to šis darbs neatspoguļo manu gaumi. Tomēr nav tik traki kā Keidžam – viņam, šķiet, interesantāki par paša izveidotiem skaņu salikumiem, bija, piemēram, satiksmes trokšņi. Klausoties satiksmes skanējumā viņam nebija sajūtas, ka ar viņu kāds runā. Toties, klausoties Bēthovenu viņam bija sajūta, ka ar viņu kāds runā. Keidža pieeja man šķiet vērtīga. Centos, lai darbos būtu, cik iespējams maz manis. Kontrolēju intonāciju. Mēģināju neiejaukties attēlos.
Tas, ko pasaule nejauši piedāvā ir interesantāk, nekā tas, ko cilvēks spēj radīt?
Ko gan cilvēks spēj radīt? (Aizdomājas.) Mēs jau tikai savienojam savādāk, nekas jauns nerodas. Nekādu vielu jau cilvēks nevar uztaisīt. Mēs tikai kaut ko iznīcinām. Piemēram, darbs izstādē – tajā izmantots kaut kad nozāģēts koks. Kaut kur ir iznīcināta zemsedze un paņemta pildviela gruntīm. Ir arī sadedzināts koks, jo gruntij es bieži lieku klāt pelnus. Tā veidojas vajadzīgās cietības virsma. Tie visi ir kaut kādi atlikumi, kaut kas mazāks par to, kas kādreiz ir bijis.
Arturs Bērziņš. „Zīme / Lieta (pēc Vitgenšteina „Filosofiskie pētījumi“).“ 2015
Tu runā par fizisko, materiālo līmeni.
Bet tāpat ir ar citām lietām.
Darbos „Zīme un lieta“ apskatīju attiecības, kas veidojas starp zīmi un lietu, kuru tā apzīmē. Šajā izstādē es to salīdzinu ar kādu reālu priekšmetu. Priekšmetu pārstāv tā attēls. Var teikt arī, ka tēls. Zīme šeit parādās kā degradēts tēls. Ceru, ar šiem darbiem tas ir aprādīts. Un zīmes ir kā vārdi.
Darbā „Bez nosaukuma (pēc Hjūma „Pētījums par cilvēka sapratni“)“ apskatīts cilvēka iztēles potenciāls. Iztēle atmiņās, priekšstatos nekad nesasniedz uztvērumu spilgtumu. Līdzīgu situāciju Hjūms akcentēja arī domu sakarā.
Vai sanāk, ka tu nodarbojies ar degradāciju?
Fiziskā nozīmē – protams! Tie visi, varētu pat teikt, ir atkritumi.
Katrā mākslas darbā jābūt kādai atšķirīgai idejai. Diemžēl, ideju, kā tādu, vispār nav pārāk daudz. Īpaši jau, interesantu ideju. Variēt krāstoņus man nešķiet interesanta ideja. Tā drīzāk ir tāda tautoloģija. Cita starpā Vitgenšteins „Traktātā“ aprādīja par filosofijas tautoloģismu.
Kāpēc tad vispār ar to nodarboties?
Es neko labāku sev nevaru atrast. Es gribētu nodarboties ar filosofiju, bet mana kapacitāte ir par mazu, ar mūziku – arī nav dotību. Māksla kā tāds hibrīds kaut kādā veidā dod man iespēju.
Arturs Bērziņš. „Bez nosaukuma. Zils (pēc Hjūma „Pētījums par cilvēka sapratni“ un Vitgenšteina „Filosofiskie pētījumi“).“ 2015
Hjūms: Pieņemsim, ka kāds cilvēks jau trīsdesmit gadu ir novērojis un pilnīgi iepazinis visāda veida krāsas, izņemot, piemēram, kādu īpašu zilas krāsas toni, ar kuru viņam nekad agrāk nav nācies sastapties. Noliksim viņam priekšā visus šīs krāsas dažādos toņus, pakāpeniski pārejot no tumšāka toņa uz gaišāku, izņemot šo vienu nokrāsu; protams, viņš ievēros tukšo vietu, kur pietrūkst šī toņa, un sajutīs, ka šajā vietā ir lielāka atstarpe starp krāsu pārejām nekā jebkurā citā. Tagad es izvirzu jautājumu – vai viņam ir iespējams, balstoties tikai uz iztēli, radīt sevī ideju par šo atsevišķo toni, kaut gan sajūtu orgāni viņam nekad agrāk nav to devuši?
Vitgenšteins: Un salīdzini ar šādu gadījumu: es parādu dažādas nokrāsas zilās krāsas paraugus un saku: „Krāsu, kas kopīga tiem visiem, es saucu „zils“.
Kā tu izdomāji, ka pievērsīsies mākslai, ka vēlies studēt akadēmijā?
Man viss bija apnicis, domāju – jāpaņem atvaļinājums un jāstājas akadēmijā. Tā bija kā izklaide. Man šķita, ka es daudzmaz jēdzīgi beidzot pavadīšu atvaļinājumu. Pirmajā iestāšanās reizē man bija nesekmīgas atzīmes, bet nākamajā gadā kaut kā tiku. Vispirms sešus gadus izklaidējos gleznotājos. Tad vēl divus mākslas zinātniekos.
Jebkurš darbs, manuprāt, ir izklaide. Gan tas, ko darīju pirms mākslas, gan arī māksla. Nenoliedzu, ka tas, ko es daru ir izklaide. Un arī skatītājs, faktiski, lielā mērā izklaidējas izstādēs. Domāju arī manās. Māksla tāda ir – tā izklaidē. Ņem jebkuru skaņdarbu, dziesmu, jebkurš mākslas darbs piesārņo ēteru. Kaut kādu brīdi tas mūs atslēdz pašus no sevis. Tas, kas nav izklaide – tukša istaba un tu tajā.
Vai domāšana arī ir izklaide?
Tieši tas brīdis, kad esi ar sevi, – būt šeit un tagad – , tā nav izklaide, bet tad, kad tu lasi filosofu tekstus, vai raksti kādu tekstu – tā ir izklaide, protams. Izklaides jau ir dažādas – Bahs mūs izklaidē vienā veidā, Keidžs citā un vēl kāds – vēl citā. Es zinu, ka daudzi man nepiekritīs tajā, ko saku par izklaidi. Kad es strādāju firmā, man bija totāla sajūta, ka es vienkārši izklaidējos. Izšķīstu citu priekšrakstītā darbībā. Tas nebija eksistenciāls moments, tu vienkārši darbojies un gandrīz jebkura darbība ir izklaide. Un māksla ir darbība. Tur neko nevar darīt.
Arturs Bērziņš. „Attēls / Paraksts (pēc Vitgenšteina „Filosofiskie pētījumi“).“ 2015
Ļoti iespējams, ka, sakot: „Es domāju viņu,“ – man parādās kāds attēls, piemēram, kā es viņu uzlūkoju utt.; bet attēls ir tikai kā ilustrācija stāstam. No viena paša attēla lielākoties vispār nav iespējams neko izsecināt; vienīgi zinot pašu stāstu, mēs zinām, kā jāizmanto attēls.
