Foto

Pataustīt franču filmas

Paula Lūse

Intervija ar mākslinieku Egilu Rozenbergu


30/03/2017

Tekstilmākslinieks Egils Rozenbergs vēlas uzsvērt, ka tradicionāli tekstilmākslas jēdziens aprobežojas un tiek asociēts vienīgi ar gobelēnu aušanu, līdz ar to nepilnīgi raksturo mākslas darbu iespējas šajā nozarē. Kopīgi mēģinot atrast citus apzīmējumus tekstilmākslas dažādajiem izpausmes veidiem, Rozenbergs saka: „Ne tekstils, ne gobelēns, bet māksla!”. Un tomēr, kamēr neesam atraduši citus apzīmējumus vai jaunvārdus šim dekoratīvās mākslas veidam, pagaidām lietosim vārdu ‘tekstilmāksla’, kas sevī ietver tulkojumu no latīņu valodas vārda textere un apzīmē procesu, kurā izmantotas dažādas šķiedras, aušanas paņēmieni un autortehnikas.

Rozenbergs grupu izstādēs piedalās kopš 1968. gada, viņš darbojies arī tekstilmākslas simpozijos un sarīkojis personālizstādes daudzviet pasaulē. Viņa darbi skatāmi nozīmīgos muzejos, sabiedriskos interjeros, kā arī atrodas privātkolekcijās. Mākslinieks ieguvis vairākus prestižus apbalvojumus un guvis ievērību un atzinību gan Latvijā, gan ārvalstīs. 

Rozenberga radošā darbība bijusi ļoti daudzveidīga un to var iedalīt vairākos tematiskos periodos, ko iespaidojuši ceļojumi, radošās darbnīcas, iedziļināšanās dažādu kultūru vēsturē, kā arī arhitektūras, pilsētvides un dabas studijas. Katram no radošajiem periodiem tiek piemeklēts arī attiecīgs materiāls, kurā ideju īstenot, sākot ar tradicionāli visbiežāk tekstilmākslā izmantoto dziju, līdz pat tauvām, koka skaitāmajiem kauliņiem, mikroshēmām un videolentēm.  


Skats no Egila Rozenberga personālizstādes „Refleksijas” koncertzālē „Lielais dzintars” Liepājā. Foto no mākslinieka personīgā arhīva

Vēl mēnesi, līdz 30. aprīlim, Egila Rozenberga mākslas darbus var apskatīt Liepājā – koncertzāles „Lielais dzintars” pirmā stāva mākslas telpā Civita Nova. Izstādē „Refleksijas” aplūkojamas vairākas mākslinieka daiļrades tēmas: „Zīmes smiltīs”, „Eņģeļi un maskas”, Parīzes sajūtas, daļa no cikla „Rētas”, kā arī skices un meti no līdz šim neizstādītās 21. gs. tehnoloģiju inovācijām veltītās tēmas „Konversija”.


Skats no gobelēnu aušanas procesa Francijas manufaktūrās pēc Egila Rozenberga skicēm. Foto no Egila Rozenberga personīgā arhīva 

Īpaši atzīmējams un pieminams notikums – pēc Egila Rozenberga metiem šobrīd tiek darināti lielformāta gobelēni divās vēsturiski slavenās gobelēnu aušanas manufaktūrās Francijā: La Manufacture des Gobelins (Parīzē, dibināta 1601. gadā) un La Manufacture des Beauvais (Bovē pilsētā, dibināta 1664. gadā). 20. gadsimtā šajās darbnīcās tika izausti gobelēni pēc Marka Šagāla, Pablo Pikaso, Anrī Matisa, Huana Miro un citu izcilu mākslinieku skicēm, kā arī, protams, pēc leģendārā franču gobelēnu meistara Žana Lirsā dizainiem. Manufaktūras turpina sadarbību ar mūsdienu māksliniekiem. Pēc kuratores uzaicinājuma arī latviešu mākslinieks Egils Rozenbergs piedalījās gobelēnu metu starptautiskajā konkursā, un viņš ir pirmais mākslinieks ne tikai no Latvijas, bet arī Baltijas valstīm, kura darbu skices tiek īstenotas šajās manufaktūrās.

Uz sarunu ar mākslinieku Egilu Rozenbergu tiekos viņa darbnīcā Mellužos, lai uzzinātu vairāk par tekstilmākslas tapšanas procesu, viņa māksliniecisko darbību un to, kā viņam radusies iespēja savas skices īstenot slavenajās Francijas manufaktūrās.


Egila Rozenberga darbs no sērijas „Magnētiskā rezonanse” viņa darbnīcā Mellužos. Foto:

Lasīju, ka jums šobrīd top jauna darbu sērija 2018. gada izstādei Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā ar nosaukumu „Magnētiskā rezonanse”. Kāpēc tāds nosaukums?

Es sāku domāt par to, kas mūsu laiku atšķir no citiem laikiem. Nosaukums „Magnētiskā rezonanse” radās, kad savos darbos sāku izmantot magnetafona un video lentes. Šis materiāls mani uzrunāja gan tehnisko īpašību ziņā, gan ar to, ka tas ir mūsdienu materiāls. Vēlējos tikt vaļā no lina, vilnas un izmantot tikai mūsdienām raksturīgus materiālus – polipropilēna un poliestera šķiedras, kapronu, neilonu un citas.

Videolente jau mūsdienās vairs netiek bieži izmantota...

Jā, bet tas tomēr ir mūsu laika materiāls un ticis ļoti daudz izmantots vismaz veselu gadsimta ceturksni, savukārt tā ķīmiskais nosaukums – poliesters – mūsdienās tiek izmantots gandrīz visos tekstilaudumos. Pašas videolentes gan, protams, šodien vairs netiek izmantotas. 


Kamolā satīta magnetafona un video lente. Skats no Egila Rozenberga darbnīcas. Foto:


Egila Rozenberga topošā darba tuvplāns. Foto:

Kur jūs ieguvāt šīs magnetafona un videolentes, ko izmantot savos darbos?

No sākuma izmantoju savos plauktos atrasto. Kad biju pārliecinājies par šī materiāla pielietojamību, iesaistīju dažādus atbalstītājus – mūziķis Juris Sējāns iedeva lentes no saviem arhīviem, Latvijas Radio 3 „Klasika” iedeva magnetafona audiolentes. Varētu teikt, ka es meklēju sponsorus šiem materiāliem. (Smejas.)


Egila Rozenberga darbs „Divas saules”. Foto:

Vai ir nozīme tam, kas šajās lentēs ir ierakstīts? 

Jā, domāju, ka arī tas ir svarīgi. Dažās lentēs, piemēram, ir 80. gadu labākās filmas. Tajā laikā, kad mums kinoteātros nerādīja slavenās, piemēram, Bernardo Bertoluči vai [Frānsisa Forda] Kopolas filmas, mēs tās skatījāmies videolentēs. Tagad jau visas šīs filmas ir pieejamas digitāli un daudz labākā kvalitātē, tāpēc tās tika ieaustas manos darbos. Bet šīs lentes tomēr saglabā magnētiskos signālus, tāpēc arī šo darbu sērijai ir nosaukums „Magnētiskā rezonanse”. 

Vai kādam darbam tiks dots arī nosaukums pēc tā, kādas filmas tiek ieaustas? 

Tā noteikti būs, bet man vēl ir jāpadomā. Francijas institūts man atdeva savu filmotēku, es no viņiem paņēmu arī visu filmu nosaukumus, kas ir bezgala skaisti. Nevarētu gluži teikt, ka tiek austi videodarbi, bet idejiski tā sanāk.


Mākslas darbu skices. Skats no Egila Rozenberga darbnīcas. Foto:

Vai šajos darbos ir attēlots kaut kas konkrēts? 

Tā varētu teikt – motīvi šiem darbiem ņemti no mikroshēmām, bet tie nav precīzi pārnesti. Es tās pārzīmēju, pārveidoju un komponēju, kā rezultātā veidojas kāds tēls, bet tas tēls katram skatītājam var izveidoties savs. Es absolūti neuzspiežu savu domu, saturs nav tik svarīgs, galvenais, lai tas rezonē ar skatītāju. Man gan ir svarīgi radīt koncepciju sev galvā, lai es pats nesapītos, bet skatītājam ļauju pašam uzņemt to, ko viņš no maniem darbiem vēlas. Nevēlos kā plakātā uzreiz pateikt priekšā, kas ir tas, ko manos darbos var ieraudzīt, citādi skatītājs uzreiz to pamana un aiziet. Vēlos, lai mans darbs skatītājam liek apstāties un padomāt. Es nediktēju priekšā savu versiju.


Egila Rozenberga 90. gadu darbs, kurā izmantotas likvidēto rūpnīcu mikroshēmas. Foto:

Mikroshēmas arī iepriekš esat izmantojis savos objektu darbos. 

Jā, tie bija 90. gadi, kad viena pēc otras tika likvidētas rūpnīcas „Alfa”, VEF u.c., kas strādāja ar šīm mikroshēmām. Toreiz izmantoju situāciju un tās savācu. No mikroshēmu objektu veidošanas tagad esmu pārgājis uz šo mikroshēmu grafisko tēlu izmantošanu tekstildarbos. Mikroshēmās saskatu mūsdienu ritmu un stilu, jo katram laikam ir savas zīmes un simboli. Gribētu atrast un parādīt tās mūsu laika zīmes un simbolus. 

Manuprāt, tas ir diezgan liels izaicinājums atrast mūsu laika zīmes un simbolus. 

Jā, bet jāmēģina jau ir. Neviens jau nezina, ar ko tas viss beigsies. Kaut kādi mērķi jau pašam sev ir jāuzstāda. 

Vai jūsu darbos estētiskajai kvalitātei un iekļautajiem simboliem, kas veido darbu saturu, ir vienlīdz svarīga loma? 

Jā, estētiskā kvalitāte darbos man vienmēr ir bijusi svarīga, jo es tos vizualizēju telpā vai arhitektūrā. Tāpēc man ļoti patīk ekspozīcija šobrīd apskatāmajā izstādē „Lielajā dzintarā”, Liepājā, jo ar distanci var redzēt, kā šie darbi izskatās telpā. Kā jau, manuprāt, jebkurš mākslinieks, arī es gribu pārsteigt skatītāju, bet tas man nav galvenais. Es gribu, lai tas darbs saglabātos kā paliekoša vērtība uz ilgāku laiku. Pārsteigums bieži vien ir šodienīga parādība – kas šodien pārsteidz, rīt vairs nav aktuāls. Es ceru, ka manos darbos ir šis pārlaicības moments, kas ļauj darbiem eksistēt ilgākā laika periodā. 


Stelles Egila Rozenberga darbnīcā. Foto:

Vai no idejas rašanās brīža līdz jau realizētam darbam ir daudz izmaiņu?

Sākumā man ir ideja, tad uztaisu vairākas skices, izmēģinu dažādus kolorītus, toņu un krāsu attiecības. Skice ir pamats un doma, kas apaug ar izvēlētajiem materiāliem, kombinācijām un toņiem, kas šī procesa laikā mainās. Taču no brīža, kad izvēlos vienu variantu, pie tā palieku. Tad top tehniskais zīmējums jeb kartons, kas tiek novietots virs stellēm. Pēc tam jau stellēs daudz improvizēt nesanāk, bet procesa laikā dažkārt gadās atteikties vai nomainīt kādus materiālus, kuri nepakļaujas aušanas procesam. Piemēram, jau minētajām magnetafona un videolentēm lieku klāt arī diegus, lai nepieļautu deformācijas. Bet patausti, cik tas darbs ir patīkams un čaukstošs!

Cik ilgi noris darbs pie viena gobelēna uzaušanas? 

Ļoti intensīvi strādājot, tie ir divi, trīs mēneši. 

Vai aušanai ir nepieciešama dienas gaisma?

Vislabāk jau ir aust dabiskajā apgaismojumā, bet, tā kā mums tās gaismas ir maz, tad, protams, jāizmanto palīglīdzekļi. 


Skats no Egila Rozenberga darbnīcas. Foto:

Kāda funkcija ir spogulim sānos virs stellēm? 

Spogulim ir divas funkcijas – pirmkārt, redzu darba kopskatu, otrkārt, tas dod arī gaismas refleksu, lai ēna nav tik stipra.

Spogulis mākslinieka darbnīcā neviļus raisa domas arī par pašportretu. 

(Smejas.) Nē, nē, es tajā neskatos uz sevi, bet interesants ierosinājums, nebiju nekad iedomājies par pašportreta uzaušanu.


Kapara diegu spoles. Skats no Egila Rozenberga darbnīcas. Foto:

Vai ir kāds materiāls, no kura nespējat atteikties savos darbos un kurš uzticīgi tiek saglabāts?

Mans iecienītākais materiāls ir kapara diegs. Pirmo reizi to izmantoju darbā „Jūra naktī” 1999. gadā. Es šim materiālam nevarēju paiet garām, un visu šo gadsimta ceturksni tas man uzticīgi kalpojis kā neviens cits materiāls. Tas piešķir gobelēnam vibrējošas gaismas efektu.


Viena no skiču versijām Francijas manufaktūru gobelēnu aušanas konkursam. Foto:

Kā jums radās iespēja piedalīties gobelēnu aušanas konkursā Francijas manufaktūrās? 

Pirmkārt, jāmin, ka tas nav publisks konkurss. Tas ir diezgan sarežģīts process, jo šīs manufaktūras atrodas valsts uzraudzībā un tiešā aizsardzībā. Francijas Kultūras ministrijai ir vairāki kuratori, kuri seko līdzi aktualitātēm un paši atrod tos māksliniekus, kuru darbi viņus ir ieinteresējuši. Pirms tiku uzaicināts piedalīties, Francijas KM kuratore ieradās Rīgā, lai iepazītos tuvāk ar maniem darbiem un mūsdienu mākslu kopumā Latvijā. Viņi uzaicina izvēlētos māksliniekus, tiek dots laiks skiču izgatavošanai, un tikai tad notiek konkurss. Interesanti, ka viņiem nav ierobežojumu, – izvēlētie mākslinieki var būt no jebkuras pasaules malas.

Nedaudz iepazinos ar šo manufaktūru vēsturi un ievēroju, ka viņi visbiežāk izmanto gleznu skices gobelēnu aušanai. Vai tā ir reta parādība, ka gobelēnus auž tieši pēc tekstilmākslinieku metiem?  

Arī šeit nav nekādu ierobežojumu, tā ir viņu subjektīvā izvēle. 20. gs. pirmajā pusē viņi auda gobelēnus gan pēc tā laika aktuālo gleznotāju – Pikaso, Braka, Miro, Šagāla u.c. – darbiem, gan, protams, skices tika pasūtītas leģendārajam franču gobelēnu meistaram Žanam Lirsā. Pēc Lirsā skicēm tika uzausti daudzi darbi. 


Skats no gobelēnu aušanas procesa Francijas manufaktūrās pēc Egila Rozenberga skicēm. Foto no Egila Rozenberga personīgā arhīva 

Kāda ir sajūta, ka pēc jūsu skices, pašam nepiedaloties aušanas procesā, tiek radīts darbs? 

Tā ir īpaša sajūta, jo vairāk tāpēc, ka tas notiek tik ilgi (2,5 gadi), rūpīgi un uzmanīgi. Sākumā jutos tā mazliet neveikli, bet pie visa jau pierod (smejas). Protams, ir mazliet savādi redzēt, ka skice ir atdzīvojusies tavā priekšā, bet viņi ir ļoti uzmanīgi, visu grib zināt un izpētīt, lai nebūtu pārpratumu. Uz Latviju bija atbraukusi arī Mobilier National manufaktūru producēšanas departamenta direktore Marī Elēna Masē-Bersanī. Viņa atbrauca pie manis arī uz darbnīcu, lai redzētu, kā es strādāju. Interesanti, ka viņi šajās manufaktūrās gobelēnus auž pilnīgi gludā tehnikā, bet mani gobelēni izteikti izceļas ar dažādu faktūru izmantojumu un akcentēšanu. Viņi audīs gludā audumā, bet tā, ka izskatīsies, ka tam ir reljefs. Viņi ir iemācījušies izveidot jebko, ko mākslinieks ir attēlojis skicē, neatkarīgi no tā, vai tas ir otas triepiens, zīmuļa švīka, uzlieta krāsa vai akvarelis, kas ir izplūdis. Viņi to ir iemācījušies izjust, un tas ir fantastiski. 


Egils Rozenbergs pie Francijā austā gobelēna. Foto no Egila Rozenberga personīgā arhīva

Vai šo gobelēnu aušanas laikā ir sanācis kaut kam iebilst vai ko aizrādīt? 

Jā, esmu ar audējām runājis par dažādām niansēm. Piemēram, viņi vēlējās gobelēnā ieaust to, ko es pats uzskatīju par nejaušību, bet viņiem bija šķitis interesants moments. Taču tas viss tiek apspriests, līdz nonākam pie vienota viedokļa. 

Cik lieli būs šie tekstildarbi? 

Viens būs 3,5 x 2,7 m, bet otrs 3 x 2,5 m. Viens horizontāls, otrs vertikāls.

Kāda ir šo darbu ideja? Kas tajos attēlots vai iekodēts?  

Visas civilizācijas, vienalga, vai austrumos vai rietumos, ir atstājušas aiz sevis zināmu mantojumu mākslā – kā artefaktus ar simboliem un zīmēm, kas mums šķietami skaidri pasaka, kas tie ir par laikiem. Mēs šos simbolus redzam, un tēli ir atpazīstami. Šodien, dzīvojot tādā kosmopolītiskā laikā un sabiedrībā, šie iespaidi ir savienojušies, iespaidojoties no dažādām civilizāciju kultūrām, bet mēs visu mēģinām aptvert. Šajās skicēs vēlējos parādīt to, kā viss ir sajaucies kopā, kā kaleidoskopā. Tāpēc arī nosaukums ir „Refleksijas. Pārdomas”, jo es to mēģinu parādīt caur sava skatījuma prizmu. 


Skats no Egila Rozenberga personālizstādes koncertzālē „Lielais dzintars” Liepājā. Foto no mākslinieka personīgā arhīva

Tāds pats nosaukums ir arī izstādei „Lielajā dzintarā”. 

Jā, jo arī šajā izstādē izliktie darbi ir atspulgs no manis. Tas, ko esmu uzņēmis, esot tuvumā šīm kultūrām un iepazīstoties ar dažādām civilizācijām. Es savos darbos nemēģinu izglītot skatītāju ar vēsturisku informāciju, bet gan izstāstīt savu versiju par to, parādīt savus iespaidus. 

Vai sanāk sevi izaicināt ar tēmu izvēli darbiem? 

Jā, bet man patīk ilgstoši strādāt ar vienu tēmu. Es nespēju uzaust vienu darbu un pateikt – tagad audīšu kaut ko citu. 70. gadu beigās un 80. gados audu figurālas kompozīcijas ar mērķi lietišķajā mākslā izārdīt tajā laikā pastāvošo statisko un naivo nacionālo romantismu. Es gribēju tekstilmākslā ienest dinamiku, ritmu un kustību, bet, lai to izdarītu, tam bija nepieciešamas figūras. Pēc tam nāca pārdomu periods ar darbu sēriju „Zīmes smiltīs”, kam par iedvesmu kalpoja dabas motīvi un galvenokārt jūra. Jūra vilināja uz meditāciju un lika man saprast, ka ritms var būt ne tikai dinamisks, bet arī nomierinošs, uz pārdomām vedinošs. Tie darbi ieguva lielu atsaucību; tie atrodas, piemēram, Klīvlendas Mākslas muzejā un Dizaina mākslas muzejā Ņujorkā, nemaz nerunājot par privātajām kolekcijām. Pēc tam nāca jauno iespaidu laiks un eksperimentēšana ar materiāliem, kā rezultātā tapa objektu sērija „Jūrnieka vēstules mīļotajai meitenei”. Ierosme šiem darbiem nāca tieši no materiāla. Es ieraudzīju tauvas un sapratu, ka tas ir mans! Apbraukāju un izpirku visus veikalus. Vienlaicīgi man tapa arī darbi no koka skaitāmajiem kauliņiem un mikroshēmām. Tas bija brīvības gars, kas prasīja šos materiālus izmantot pārejas periodā. Ap to laiku tapa arī mans dzīves lielākais pasūtījums – 70 kvadrātmetru liels gobelēns bankai Karakasā, Venecuēlā. Pēc tam bija darbu sērija „Rētas”. Periodiski atgriežos pie dažām tēmām. Redzēs, kas nāks pēc „Magnētiskās rezonanses”. 


Skats no Egila Rozenberga personālizstādes koncertzālē „Lielais dzintars” Liepājā. Foto no mākslinieka personīgā arhīva

Pēdējais jautājums – kāpēc tieši tekstilmāksla? 

Zini, man nebija nekāda priekšstata ne par tekstilmākslu, ne par aušanu. Mācījos Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolas glezniecības nodaļā, un pēdējā klasē vajadzēja saprast, uz kuru nodaļu iet Mākslas akadēmijā. Jau tajā laikā šķita, ka glezniecības nodaļa ir stipri pakļauta socreālisma metodei, un tikko bija atvērtas divas jaunas nodaļas – tekstils un interjers. Man bija uzstādījums – gribēju būt brīvs mākslinieks, tāpēc pēdējā brīdī iestājos tekstila nodaļā. Tikai otrajā kursā sāku apjēgt, par ko varētu domāt un ko risināt caur aušanu. Toreiz bija iespēja redzēt franču gobelēnu izstādi Pēterburgā, flāmu gobelēnus „Ermitāžas” kolekcijā, un nodomāju, ka pēc formāta tas varētu būt man piemērots mākslas virziens. Trešajā kursā sāku piedalīties izstādēs, tad Kultūras ministrija nopirka vienu manu darbu. Sapratu, ka esmu uz pareizā ceļa. Man vairs nebija nekādu šaubu, un tās nav radušās arī līdz pat šim brīdim.  


Skats no Egila Rozenberga darbnīcas. Foto:


Egila Rozenberga tekstildarbiem izmantotā video lente. Foto:


Skats no Egila Rozenberga darbnīcas. Foto:


Skats no Egila Rozenberga darbnīcas. Foto:


Skats no Egila Rozenberga darbnīcas. Foto:


Skats no Egila Rozenberga darbnīcas. Foto:


Skats no Egila Rozenberga darbnīcas. Foto:


Skats no Egila Rozenberga darbnīcas. Foto:

egilsrozenbergs.lv