Mūs visus virza kustīgi tēli
Intervija ar mākslinieku Jāni Avotiņu
08/11/2017
Pirms kāda laika Mūkusalas Mākslas salonā izstādē „Laiktelpas klejotāji“ bija reta iespēja Latvijā redzēt Jāņa Avotiņa darbus – lai gan mākslinieks strādā un dzīvo Rīgā, viņa gleznas un skulptūras biežāk ir iespēja redzēt izstādēs ārvalstīs. Toreiz mākslinieka aizņemtības dēļ mani mēģinājumi tikties uz sarunu rezultējās vien ar jautājumu un atbilžu apmaiņu e-pastos – saistībā ar izstādi Jānis Avotiņš atklāja, ka turpina strādāt ar vecām, atrastām fotogrāfijām, padomju laika avīžu attēliem, tehniskajiem arhitektūras zīmējumiem, tomēr tie nav unikāli atradumi, un tā nav nostaļģija, bet gan “materiāls ar, kuru varu/drīkstu strādāt”. Pēdējos gados mākslinieks meklē attēlus, bet nedara to “kā kolekcionārs, ne arī akadēmiski pamatoti. Atlase un meklējumi ir kampaņveidīgi un tiek organizēti atbilstoši atvērtības līmenim izcelsmes kultūras virzienā” un raugoties uz to, ko viņš gribētu saglabāt. Uz manu jautājumu, vai viņš glezno katru dienu, mākslinieks atbildēja: “Nē, jo gleznošana vai jebkura cita aktīvā refleksija man nav ne amats, ne meditācija, ne treniņš, ne apsēstība, ne pienākums, ne saistību pildīšana. Man būtu jāglezno mazāk kā „ne katru dienu“.”
Bija vēl citi jautājumi un atbildes, tomēr beigu beigās vienojāmies par tikšanos klātienē, kad mākslinieks atgriezīsies Rīgā no Losandželosas, kurp viņš bija devies, lai piedalītos izstādes Damage Control atklāšanā Ibid galerijā. Tajā Avotiņa gleznas bija skatāmas līdzās Žana Mišela Baskjā, Jajoi Kusamas, Roberta Longo, Lī Ufana, Endija Vorhola un citu pasaules mākslas lielmeistaru darbiem.
Tuvākās izstādes, kurām Jānis Avotiņš šobrīd gatavojas, – Vera Munro galerijā Hamburgā no 15. decembra, Ibid galerijā Losandželosā no 15. janvāra un Vartai galerijā Viļņā no 13. februāra.
Ar Ibid galeriju (Londona/Losandželosa) un Vera Munro galeriju mākslinieks sadarbojas jau vairākus gadus, tāpat viņa izstādes regulāri notiek Akinci galerijā Amsterdamā un Rüdiger Schoettle galerijā Minhenē. Avotiņa darbi atrodas privātajās un publiskajā kolekcijās visā pasaulē, tostarp – Fransuā Pino kolekcijā, Sandretto Re Rebaudengo fondā, Rubell Family Collection, Cranford Collection, Hort Family Collection, Vācijas laikmetīgās mākslas kolekcijā, bet Latvijā – Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Zuzānu kolekcijā. Pagājušajā gadā Avotiņa vārds izskanēja vēl skaļāk, kad viņš Parīzē ieguvaprestižo Jean-François Prat balvu – tā ik gadu tiek piešķirta kādam no pasaules jaunajiem gleznotājiem.
Jānis Avotiņš. “Penumbra IV” 2016. Audekls, eļļa. 111 x 103 cm
Pie tavas intervijas „Kultūras Dienā“ [1] bija komentārs par sarežģīto valodu – kāds kaut ko nav sapratis.
Labi, runāsim vienkārši.
Tā vispār ir aktuāla tēma – mākslas valoda „parastajam“ skatītājam jau tā nav saprotama, un šis cilvēks saka – ja es nesaprotu valodu, kādā mākslinieks runā, kā tad es sapratīšu darbus? Vai tev ir svarīgi, lai tavu vēstījumu saprot?
(Ilgi domā.) Zini, atsevišķas balss nozīmība ir mainījusies kā tāda. Manā gadījumā tas nav kaut kāds izdomāts koncepts. Šodien ir miljoniem mākslinieku, un katram ir sava balss –cilvēkiem ir dots vārds, izteiksmes brīvības kultūra tiek globāli akceptēta. Mums tā patīk, jo tā dod zināmas brīvības un iespējas izvēlēties savus limitus, bet, kā [Boriss] Groiss teica – visi raksta un neviens nelasa. Mainās arī tas, kas ir „augstā“ māksla (ja tāda vispār ir). Izteiksmes formas kļūst kompleksākas, sarežģītākas, bet tajā pašā laikā komunikācija caur vienu darbu var nebūt tēmēta uz kādu nenoteiktu, globālu murmināšanu, kad visi vienlaicīgi runā. Un ir arī katra mākslinieka atsevišķā pozīcija – ko viņš vēlas komunicēt un kas viņam ir svarīgi. Vai viņam ir svarīgi, lai darbs nokomunicē ar masu mediju banalitātēm, vai viņš to rada pieciem draugiem, kuri ir kā savveida komūna, saprotas viens ar otru un kuriem nav svarīgas citu atsauksmes. Var komunicēt arī ar teorētiskiem naratīviem – tie var būt konvencionāli un tie var būt arī ļoti kreisi, pilnīgi jauni, vakar radīti, par kuriem vienalga neviens nezinās. Piemēram, ja tu nokomunicē ar kādu ļoti elitāru teorētiķu grupu, kas strādā kādā nereģistrētā institūtā, jo viņu mērķis nav manifestēt, bet strādāt pie viņiem svarīgām lietām. Viss šis garais ievads ir par to, vai vispār ir kāda valoda, kas būtu pilnīgi atvērta, universāla, demokrātiska un uzrunātu visus pietiekoši skaidri un droši?
Jānis Avotiņš. “–” 2009. Audekls, eļļa. 23 x 18,3 cm. Zuzānu kolekcija
Tajā pašā laikā taču mēs strādājam pie kaut kādām lietām, lai būtu rezultāts. Ja tas nekādā veidā nemanifestējas, tad tam varbūt nav jēga?
Tādā galēji ekoloģiski nospriegotā pasaulē tiešām jēgas problēma ir izvirzījusies priekšplānā. Patiesībā galvenais jautājums ir – ko var nedarīt vai kā turpināties un izdzīvot pēc iespējas mazāk darot? Pirmais iekļauj to, ka ir jāattīstās, citādi ir stagnācija. Ja attīstība nenotiek, sabiedrības grupas vai indivīdi kļūst destruktīvi viens pret otru un nespēj kustēties, bet kustība pati par sevi ir tas, kas kaut kādā veidā padara lietas redzamākas un dzīvākas, un ļauj svaigu skatījumu attīstīt. Tātad – nedarīt nevar. Nedarīšana nozīmē to, ka tu radi kaut kādu vidi, kurā vienkārši aug sēnītes. Jēgas trauslā daba ir kaut kur pa vidu, jo vairs jau nav iespējams atrast tādas lielas komūnas, kurām derēs viena jēga. Mēs joprojām dzīvojam tajās paradigmās, kuras vada priekšstati par universālām zināšanām, vērtībām, arhīviem, kur ir kādi skaidri nomināli, kurus mēs ļoti skaidri lietojam, un tad tie kādā ļoti skaidrā veidā nāk kā atgriezeniskā saite. 19. gadsimtā vēl pastāvēja skaidras sistēmas, kā viss funkcionē, kas ko dara, un tad revolūcija paveica to, kas mūs atved līdz šodienai.
Tāpēc arī mana mākslinieciskā prakse patiesībā ir tādā pasivitātē bāzēta – izmantot tos resursus un apstākļus, kādi man ir doti, un kaut kādā veidā nenodarboties ar utopiju būvēšanu. Es sapratu, ka ir padomju laika lietas, kuras mani, manu domāšanu ir savā veidā ietekmējušas. Gan skolas, kurās es esmu gājis, – es jūtu, kā tas mani ierobežo –, gan arī mani personiskie apstākļi – psihe, raksturs utt. Var mēģināt to pārvarēt, bet varbūt, ka ekoloģiskāka pieeja ir kāds superlokāls skats – kā sabīdīt visus šos elementus kādā efektīvā ķēdē, nepiesārņot pasauli un saglabāt to, kas varētu radīt kustību. Veids, kā pašam iespējams turpināties, un reizē tas, ko es izlieku kā savu darbu, lai no pasaules kaut kas paliek, tiek saglabāts. Īsāk sakot, es strādāju ar materiāliem, kas ir bezvērtīgi paši par sevi, bet tie ir bijuši nozīmīgi gan man personiski – iztēles augšanā –, gan arī kā masu kultūras komunikācijas līdzekļu elementi. Man arī šķiet, ka ir jāuzmanās no pārāk lielas subjektivitātes un pašrefleksijas, tā, kas ir svarīgs tikai man.
Jānis Avotiņš. “–” 2011. Audekls, eļļa. 39,8 x 44 cm. Zuzānu kolekcija
Materiāli, ko tu izmanto savos darbos, ir tiešas atsauces uz padomju laiku. Tā ir pieredze, kas saistās ar kādu tavu dzīves posmu, bet, piemēram, kolekcionāri Rietumos, kuri novērtē tavus darbus, – viņiem šādas pieredzes nav, un visticamāk viņi arī nespēj identificēties ar to. Un tomēr viņus tavos darbos saista tas, par ko tu runā.
Es vienkārši pastāstu mehānismu, kā tas darbojas. Tas pilnīgi nav saistīts ar darba interpretāciju, kā darbs ir jālasa. Es tieši gribu, lai darbs ir brīvs no kontekstuālās slodzes. Tas mani ir interesējis no paša sākuma.
Ja mēs atgriežamies pie paša sākuma – ja kāds saka, ka balanss starp darbu un skaidrojumu ir labils un nedarbojas, tad es varu atbildēt tikai to, ka katrs mitinās citā kultūr-laiktelpas vektorā, kurā ir kaut kādas pieredzes un kaut kādi turpinājumi. Tāpēc atbilde uz to nemaz nav jāmeklē.
Jāņa Avotiņa zīmējums. 2014. Papīrs, grafīts. 13 x 8 cm. Foto: Jānis Avotiņš
Manuprāt, tomēr ir svarīgi, ka mākslinieks meklē dialogu ar skatītāju.
Ja iedomājamies, ka skatītāja vēlēšanās redzēt ir viņa darbs un mans darbs ir mākslas darbs – satiekas divi darbi. Godīgi būtu, ja ir ieguldījums ir 50/50. Es esmu izdarījis darbu, un cik tu esi izdarījis darbu? Jebkurās attiecībās, ja ieguldījums nav tuvu 50, būs sarežģījumi komunicēt.
Mākslas prakses un valodas ir ļoti segmentētas – kāds grib komunicēt ar specifiskiem teorētiskiem jauniem naratīviem, un tur 50/50 ieguldījums strādās, tāpēc, ka viņš jau zina, kuri sapratīs, par pārējiem viņam vienalga. Viņš nokomunicē tieši tajā virzienā, tāpēc arī ir otrs antipods – t.s. populārā māksla, piemēram, Murakami, Rihters, arī Celmiņa (tie operē ar vispārzināmiem tēliem, bet no otras puses – arī tā var rasties zināmi komunikācijas sarežģījumi). Bet ja paskatāmies uz izklaides industriju, tad var saprast, ka tur ideja ir radikalizēta līdz tam, ka tu vienkārši atgulies, atver muti un tev visu ielej iekšā – tur ir salda dzira, kas tevi apreibina, šokē, dod emocionālu satricinājumu, tas ir īss, tas pāriet, tev vajag nākamo. Tā ir mūžīgā dilemma, cik cieši iesaistīties kādās lietās.
Tajā pašā laikā cilvēkam, kurš ir gatavs ļoti daudz ieguldīt, varbūt nemaz nevajag nekādu ārēju mākslas darbu, viņš vienkārši guldās iekšā plūsmā un pats sev uzorganizē aizraujošu mākslas pieredzi.
Piemēram?
Šī fasāde pāri ielai (caur logu norāda uz ēku) – lielākā daļa, kuri šeit atrodas, neko par to nevarētu pastāstīt, bet, iespējams, ja aizietu uz arhīvu, tad uzzinātu, kāpēc tai ir izmantoti tieši šādi paterni, kāpēc tā atrodas šajā pilsētā, kāpēc ir tieši tādi logu izmēri, šādas proporcijas, krāstoņi utt. To var darīt izpētot jebkuru lietu ārpus sevis, vai arī savu paša – ķermenisko, intelektuālo. Tu pats vari sev uzorganizēt poētisko pieredzi, ja vien tu ieguldi pietiekami daudz darba. Tā ir tā Groisa minētā rakstīšana un lasīšana – tas ir tas pats, tas ir kļuvis par komunikatīvās realitātes kalambūru. Tu vari vienlaicīgi rakstīt un lasīt. Cita lieta – ja gribas kaut ko manifestēt, saglabāt, kādu misijas apziņu.
Nav jau daudz to, kam ir šī misijas apziņa. Manuprāt, šis laiks ir tik ļoti virspusējs, cilvēkiem nešķiet svarīgi iedziļināties.
Jā, un vēlams, lai visi iedziļinās viņā. Tāpēc viņi raksta un neviens nelasa, jo nevienam nav laika.
Tādas nelielas komūnas joprojām ir ļoti daudz – gan akadēmiskā vidē, gan reliģiskās vai politiskās, vai protesta kultūrā. Tur, ja ne misija, tad vismaz kādas specifiskas satversmes tiek veidotas ar nolūku, ka tie ir kādi jauni apparatus, kuri, lietoti savā veidā, var kalpot kā labuma katalizatori, mehānismi. Sarežģītās, globālās, sajauktās pilsētkultūras – tur paveras bezgalīgs lauks, ko risināt.
Klausījos Gedimina Urbona, kurš vada mākslas, kultūras un tehnoloģiju MIT programmu [Masačūsetsas tehnoloģiju institutā] podkāstu. Viņš savā mākslinieka praksē ir izvēlējies ļoti sociālantropoloģisku fokusu, jo tur notiek vislielākā aktivitāte. Līdzko tu pievērsies tādām problēmām, aspektiem, tā uzreiz ir jūtama ļoti liela atgriezeniskā saite. Objektu manifestācija vai formēšana kā tāda, kura nekalpo kā kaut kāds sociokustību ierosinātājs, kas uzrunā konkrētas grupas, konkrētā vietā, vispār nav interesanta. Es savā darbā neesmu socioantropoloģiski norūpējies, es patiesībā neticu tādam virzienam. Es ticu tēla spēkam un tam, ka mūs visus virza kustīgi tēli.
Jānis Avotiņš. “Nekas no nekā.” 2008. Audekls, akrils. 326 x 580 cm. Zuzānu kolekcija
Intervijā „Kultūras Dienā“ tu teici, ka īstenībā cilvēki nav spējīgi novērtēt parādības, kas notiek lēni.
Jā, jo tās, pirmkārt, jau izskatās nekustīgas. Iespējams, ka viena no paātrinātās kultūras pazīmēm, kas šodien, manuprāt, dominē, ir tāda, ka uzmanība tiek pieprasīta absolūti uz vienu lietu laikā. Kaut kādā veidā tas, protams, ir ideāli. Dažreiz pat liekas – tā gan ir sazvērestības teorija – ka kaut kāda ļoti liela, spēcīga PR kompānija noorganizē globālu, uzmanību pievērsošu notikumu, lai fonā kāds varētu izdarīt citas, iespējams, izšķirošākas vai vienkārši necaurspīdīgas, tumšas lietiņas.
Kā, piemēram, migrācijas vilnis Eiropā?
Jā, un visi mediji par to tikai runā, bet tikmēr notiek arī citas lietas. Lēnā kultūra spēj vienlaicīgi kopt un novērot ilgtermiņā kaut kādas lietas paralēli. Lēnprātīgi tās kultivēt, bet neierobežojot citu brīvību, jo tā ir lielākā problēma – kā izteiksmes brīvības apstākļos neierobežot citu cilvēku brīvību? Visas publiskās platformas tādā ziņā ir nogurdinošas. Feisbuku, piemēram, vairs nav iespējams atvērt, jo jau ir ļoti skaidri nosegmentējies, ka, pirmkārt, tas ir kļuvis par patieso ziņu portālu, otrkārt – tas kalpo, lai paustu politiskās manifestācijas. Ar šīm divām lietām cilvēki nodarbojas, un kā pirmā, tā otrā neko īpaši lielu no tādas platformas neiegūst, jo acīmredzot vienalga ir vajadzīgs ārkārtīgi liels darba ieguldījums, lai visu to kārtotu, šķirotu un pārskatītu. It kā tev ir salīdzinoši globāla pieeja, bet tev nav globāla mēroga resursa, lai ar to strādātu.
Jāņa Avotiņa zīmējums. Foto: Milan Krastev
Kā tu izvēlies resursus – ko atstāt, ko mest laukā no tā, ko tev piedāvā?
Ja mēs runājam par feisbuku, tad es to neizmantoju kā ziņu avotu. Kas attiecas uz tiem, kas manifestē savas vērtības, nez kāpēc vienalga sanāk atgriezties pie mākslas darba, kurā tomēr labākajos piemēros ir laika ieguldījums.
Patiesībā tāda platforma ar tādu brīvības potenciālu modernitātes mežoņiem nav vajadzīga. Ja tevī ir stingrs redaktors, tu jau esi kaut kādā ziņā mākslinieks. Jo labs mākslinieks politiski ir visstabilākais – tur būs ļoti skaidra valoda, artikulācija, tev būs jāseko tam, kas bija iepriekš, jo tu nevari katru dienu teikt kaut ko citu, ja vien tas nav koncepts. Mākslinieks veido komunikatīvu sekvenci.
Mākslas darbs kaut kādā ziņā ir ārpus laika. Tā novietojums arī nav tik ļoti atkarīgs no paātrinātās kultūras patērētāju uzmanības, kura visu laiku lēkā no vienas tēmas uz otru. Tas automātiski komunicē ar to vidi, kura ir imūna pret visiem šiem kaprīzajiem žestikulārajiem izgājieniem – kā katru mīļu brīdi nomanifestēt savu ātri uzceptu impulsu vai izdomātas identitātes.
Vispār es domāju, ka ir ļoti vērts domāt par kolektīvo atmiņu, kas it kā nozīmē iespēju tikt tuvāk tām lietām, par kurām jautāji sākumā, – kas varētu nokomunicēt ar visiem vienādi efektīvi? Un ja tu jautā par kolekcionāru, kurš ir no pilnīgi citas kultūras, piemēram, no Maiami, un kurš novērtē manu darbu, tad man patīk domāt, ka māksla vairāk vai mazāk vienmēr ir folkloristiska. Ja māksla ir fenomenoloģiski spēcīgāka un tīrāka, tad mākslas darbs konvertēsies arī globāli, bet ja folkloras daļa ir lielāka, tad darbs būs nolasāms lokālāk. Piemēram, varētu būvēt darbu uz lauku viensētas bāzes – kur palikuši trīs simtgadnieki, kuri zina ļoti vietējas, lokālas lietas, ko neviens nekur citur nesaprastu. Un tik pat veiksmīgi tādā mērogā kā Latvija ir iespējams konceptuāli uzkonstruēt tādu darbu, kas komunicētu tikai latviskā vidē.
Jānis Avotiņš. Bez nosaukuma.
Man ir radies iespaids, ka lielākā daļa latviešu mākslas komunicē tikai lokāli.
Man šķiet, ka ļoti skaisti ir tas, ka ne viena, ne otra, ne trešā koncepcija nav ne laba, ne slikta. Skaisti ir tad, ja tas notiek apzināti. Es domāju, ka Latvijā pārāk daudz kas tiek atstāts uz asociatīvām un nenoteiktām cerībām, ar domu, ka tēls būs tik uzlādēts, ka varbūt tas konvertēsies globāli. Bet biežāk nenoteiktība strādā pretēji. Vai arī tēls konvertēsies kā mistiskais, un tas var būt arī interesanti. Arī mani darbi bieži balansē uz tā robežas, bet vienlaicīgi es gribu strādāt ar dokumentāliem materiāliem. Es tos iztukšoju no visiem tiešajiem kontekstiem, referencēm un lieku atpakaļ darbā, un tad bieži vien skatītājam ir pazudusi saikne ar atsaukšanos uz kultūru. Man vienmēr ir patikusi tā riska zona, kurā ir nezināmais, mistiskais, tu vienmēr skaidri apzinies elementus, kas strādā, mijiedarbojas un ir pārredzami, un tu skaidri zini, ka tas jau nav viss. Tāpat kā Vernera Hercoga 1970. un 80. gadu filmās – tur vienmēr ir reālisms, tu redzi, ka viss ir salikts ļoti skaidri, kā uz teātra skatuves, bet vienmēr šajā reālisma konstelācijā rezonē mistiskais, tagadnes apziņas limiti un vistuvākās nākotnes neziņa.
Jāņa Avotiņa zīmējums. 2012. Papīrs, grafīts. 8 x 13 cm. Foto: Jānis Avotiņš
Vai tu labprāt lasi, uzklausi komentārus par saviem darbiem?
Es ļoti reti saņemu personiskas atsauksmes no kolekcionāriem, bet nesen Losandželosā man pienāca klāt kāds divmetrīgs kungs un aumaļām sāk stāstīt par manu darbu.
Jā, viņš jau sen to bija nopircis un esot ļoti gribējis mani satikt un pastāstīt, ko viņš domā par manu darbu. Bet tie ir ļoti, ļoti reti gadījumi, varbūt viens gadījums gadā. Var just, ka tas, kas viņu uzrunājis, ir artikulācijas uzmanīgums.
Artikulācijas uzmanīgums?
Jā, nevis, piemēram, naratīvs. Visi saka, ka manu gleznu skatīšanās paņem laiku – darbi liek skatienam pie tiem atgriezties atkal un atkal. Vēl esmu dzirdējis par saviem darbiem – lai arī cik daudz tu pie gleznas atgrieztos un skatītos, to nav iespējams atcerēties.
Jāņa Avotiņa darbi izstādē „Laiktelpas klejotāji“ Mūkusalas Mākslas salonā. 3.02.–11.03.2017. Foto: Kristīne Madjare
Tu esi pievērsies arī tēlniecībai – izstādē „Laiktelpas klejotāji“ Mūkusalas Mākslas salonā bija skatāma tava skulptūra. Vai tu pats to veidoji?
Jā, pats, izņemot tehnisko pusi, kas attiecas uz bronzas liešanu u.c.
Esi veidojis skulptūras arī agrāk?
Jā, es tās veidoju aptuveni 2007.–2009. gadā. Man bija izstāde Cīrihē, kur puse no visiem darbiem bija skulptūras apmēram A3 telpiskajā mērogā, kā arī citādas – ļoti mazas, veidotas no ogles. Estētiskajā ziņā tās bija veidotas atsaucoties uz brutālisma arhitektūru, kā arī brutālisma tēliem kā, piemēram, idiots.
Katrā ziņā darbs ar skulptūru man nav jauna lieta. Arī šobrīd strādāju pie sērijas, kurā par avotu izmantoju skarbā stila padomju ilustrāciju tēlus, portretus, sejas.
Tātad tu pieraksti idejas blociņā.
Man ir daudz blociņu. Bet es neesmu nekāds ražotājs – manā gadījumā ražošana nestrādā. Kā mana pieredze rāda, blociņu un piezīmju daudzums nekorelē nedz ar produktivitāti, nedz kvalitāti.
Vai tāpēc tu rakstīji, ka tev būtu jāglezno mazāk?
Jā, jā, protams. Tu domā, ka man visi mani darbi patīk? Protams, ka tā nav. Es nelaižu no darbnīcas ārā darbu, par kuru neesmu pārliecināts.
Jānis Avotiņš. Bez nosaukuma. 2014. Audekls, akrils. 180 x 270 cm. Zuzānu kolekcija
Pie kā tu šobrīd strādā?
Viena lieta ir mana mākslinieku prakse, bet ir vēl otra, kas mani aizrauj. Man šķiet, ka pasaules izteiksmes brīvības mājasdarbs ir izpildīts, un māksla vairs nav sabiedrības aktuālais jautājums. Nav nekā, par ko būtu jācīnās, viss notiek pats no sevis – katru nedēļu atveras jauni muzeji, daļa ir izklaides industrija, daļa ir ticīgie, daļa ir tūrisms. Bet man bija doma par mikro-akadēmijas izveidi. Man ir pieredze, savulaik pasniedzot Latvijas Mākslas akadēmijā, un es sapratu, ka tas, kas izglītībā pietrūkst, ir specifiska uzmanība studentam. Protams, ir vairāki izglītošanās veidi un procesi – lekcijas vai semināri –, bet ja gribas iet individuālu ceļu, ārkārtīgi svarīgs ir skolotāja-mācekļa princips. Tādēļ es ar saviem studentiem centos panākt tādu izvērstu iedziļināšanos katrā, bet sapratu, ka daudzi kam tādam vispār nav gatavi – viņi neiedomājas, ka viņiem varētu jautāt, kas ir tie kultūras elementi, kas veido viņu pasauli, kas to kustina un kur viņi vēlas doties. Un tai obligāti nav jābūt mākslai, jo māksla patiesībā ir darīt kaut ko specifiku un savu. Tas ir neizbēgami, jo demokrātiskā kultūra taču vēlas, lai tu realizējies specifiski.
Man šķiet, ka manis veidotā skola varētu būtu ļoti, ļoti maza, tās galvenā bāze būtu savstarpējās attiecības. Vācijā un citur līdzīgi piemēri jau kļuvuši par tradicionālu pieeju, bet es to vēlētos veidot vēl radikālāk, piemēram, audzēt visu skolas kapitālu – gan bibliotēkas, gan zinību, gan pieredzes, gan produktu jeb rezultātu kapitālu – caur pieredzi un attiecībām. Mana ideja ir meklēt kādus sinerģiskus sadures mezglus un saderības, tad caur tām attīstīties tālāk.
Bet cik tālu tu esi ticis ar šo ideju? Vai tā pastāv idejas līmenī vai arī reāli notiek kāda kustība?
Ideja jau arī ir tas reālākais, kas ir jāsasniedz, bet tā nav pilnībā izstrādāta, tāpēc arī nav straujas attīstības. Esmu daudziem par to stāstījis, bet ir vēl daudz detaļu, kuras būtu svarīgi izstāstīt. Bet es nedomāju, ka šis ir projekts, ar kuru vajadzētu steigties. Institucionalizēt fine arts kā mērķi, es šajā skolā negribētu, tam ir jābūt kam plašākam un produktīvākam nekā mērķtiecīgai iešanai uz profesionalitāti kādā jomā. Varbūt, ka tas būtu tāda veida izglītības process, kurā tehniski notiek tas pats darbs, ko piedzīvo teju katrs mākslinieks, bet ir arī elementāri miera un tolerances meklējumi. Izklausās nedaudz reliģiski, bet esmu redzējis, kā tas strādā praksē un kā tas spēj atklāt, ka katrs cilvēks ir talantīgs.
Jānis Avotiņš. Bez nosaukuma. 2016. Audekls, eļļa. 113,3 x 97,3 cm. Zuzānu kolekcija
Vai visi cilvēki piedzimst talantīgi?
Es domāju, ka visi piedzimst ar kādu talantu. Tā taču būtu lielākā augstprātība paziņot, ka ir kāds no visiem mums, kam nav talants kādā specifiskā lietā.
Izstāde Damage Control galerijā Ibid Losandželosā. 28.01.–1.04.2017. Ekspozīcijas skats. Darbi no kreisās: Kristofs Vēbers, Jajoi Kusama, Jānis Avotiņš, Kristofs Vēbers, Lī Ufans. © Foto: Ibid Gallery
[1] Vilnis Vējš. Intervija ar gleznotāju Jāni Avotiņu. Bezcerīga viela, nomācoši tēli // Kultūras Diena – 2017. gada 11. marts – www.diena.lv/raksts/kd/intervijas
