Juris Petraškevičs: Nekad neesmu vainīgs
30/03/2012
Saruna notiek dienu pirms mākslinieka Jura Petraškeviča (1953) izstādes “Rotaļas un lietas” atklāšanas. Juris sāk runāt pats, komentējot izstādes nosaukumu.
Rotaļīgums dzīvē ir tas, kas ļauj paskatīties uz lietām ne tik drausmīgi nopietni, iespējams, pat nopietnām lietām. Bet es to negribētu saistīt ar saturu, šie darbi nav stāsti par kaut ko. Tās nav ilustrācijas kaut kam. Es nevienam neko nestāstu, nepārliecinu. Es ceru, ka, skatoties šos darbus, cilvēks varētu just, ka man bija prieks tos taisīt.
Es biju domājis mūsu sarunu sākt tā: atcerējos tavu darbu, kas kādreiz arī bija izstādīts “Daugavā” un man patika vislabāk. Tur bija tādas kastītes, kurās iekšā – ceļa ainavas. Kastītēs varēja iepūst dūmus, ainava aizmiglojās, un iespaids bija kā miglā, uz ceļa, lauka vidū, kur uzpīpēt un padomāt. Vai tev tagad bieži sanāk tā – padomāt?
Par tevis pieminēto ideju – man ir doma, ka varētu to vēl kādā veidā izmantot. Būtībā tā noskaņa, sajūta... es nevaru teikt, ka es uz to atsaucos, – tu mani mazliet samulsināji, to pieminot, bet sajūta kā tāda man ir ļoti būtiska. Ne forma un ne rezultāts. Tas, ko tu mini, ir process. Tu iepūt dūmus, darbs mainās, un mainības sajūta ir būtiska. Strādājot process man ir vissvarīgākais. Mani nemaz tā neinteresē rezultāts. Brīdī, kad es kaut ko esmu izdarījis, es to nolieku. Man nav tā, ka varētu uz gatavu darbu ilgi skatīties, aizstāvēt to un diskutēt. Man gan patīk, ka ir dažādi viedokļi, patīk, ka oponē, ka cilvēki saprot tā vai citādi. Man interesē, kādas domas mans darbs cilvēkiem ļauj ģenerēt, kā tas attīstās. Tu saskati kaut ko tādu, cits tajā darbā savā laikā saskatīja kaut ko no Viskonti... Katrā ziņā ne to, ko es biju domājis. Bet gribas distancēties no rezultāta kā produkta. Man patīk process, kurā es strādāju, arī tas viss, kas paralēli notiek. Ka es iedzeru vīnu, satieku draugus, ka man ir vienkārši forši cilvēki riņķī. Sajūtu līmenis man šķiet tas būtiskākais, ne rezultāts. Un šis ir veids, kā es vienkārši pats sev to daru.
Vai tas vispār ir reāli – sajust prieku darba laikā?! Man darbs saistās ar kaut ko pilnīgi citu, sasprindzināšanos, sevis un materiāla pārvarēšanu. Es to nevaru iztēloties kā patīkamu procesu. Patīkami ir gulēt un neko nedarīt!
Protams, ka cilvēks pirms nāves nedomā – žēl, ka es neaizgāju uz darbu stundu ātrāk, neizdarīju vēl kaut ko. Taču man gleznošana nesaistās ar darbu kā ar pienākumu, kā kaut ko tādu, kas man ir jādara. Es, būdams visai slinks pēc dabas, to daru brīdī, kad es gribu. Mani jau neviens nespiež. Es varu, kā tu saki, gulēt. Bet es aizraujos tāpat, kā var aizrauties ar daudzām citām lietām. Es to nesaistu arī ar radīšanu vai kaut ko baigi nopietnu. Es kaut ko taisu, tad es pārtaisu, es paņemu vienu darbu, tad kaut ko citu. Es jūtos šausmīgi labi tajā brīdi. Man patīk tāda varbūt postmoderna nenoteiktība, kura nav definēta “no – līdz”. Es beidzu tad, kad es beidzu. Nezinu, vai to var loģiski izstāstī, šo sajūtu līmeni – kad tu gavilē, esi priecīgs, aizbrauc, nostājies kaut kur un saki “Yes!”.
Es parasti gavilēju, kad nav jāstrādā.
Nav pareizais vārds, es negavilēju, bet vienkārši man ir šausmīgi labi. Es sēžu šajā vidē, kur es esmu, man ir mans darbs, un tajā dienā es jūtos laimīgs. Nākamajā dienā es atnāku un pārkrāsoju to, kas man nepatīk. Man pat nav svarīgi, lai tas paliktu. Kad es visu esmu izdarījis tā, kā man gribas, tad es jūtos labi un nolieku darbu nost.
Tu esi vairāk pazīstams kā grafiķis, kaut gan mēs tagad runājam par gleznu izstādi. Bet grafikas tehnikas tieši liek skatīties uz priekšu, ļoti racionāli plānot katru nākamo soli.
Man tas dalījums vispār liekas galīgi garām. Grafiķis, gleznotājs, tēlnieks... Ja tu esi mākslinieks, tad dari to, ko tu gribi! Es varu dejot, ja to daru pietiekami profesionāli. Tā ir tikai forma, kā es izpaužos. Es arī nekad neesmu strādājis grafikā tādā veidā, ka taisītu zīmējumu un tad to tehniski īstenotu. Es gandrīz vispār negatavoju skices. Tās mecotintas, ko es taisīju – es graudoju zīmējumu uz plates. Man patīk džezs, man patīk improvizācija. Vai ar ogli, vai zīmēt uz plates, vai tās ir gleznas vai zīmējumi – kāda nozīme, kā to sauc? Ja es gribu taisīt tā kā teātri – šobrīd domāju par nākamo bērnu grāmatu, – proti, kaut ko telpisku, tad tajā brīdī es mēģinu to darīt. Mēdijs – tā jau ir tikai forma.
Bet tajā pašā mecotintā tu taču neredzi, kas no tās iznāks. Iznāk tīt galvā it kā divas filmas?
Jā, bet palīdz zināma pieredze. Droši vien, ka fotogrāfs arī pēc negatīva var saprast, kas ir pozitīvs. Protams, tajā brīdī, kad taisa novilkumu, kaut kas ir piepildījies, kaut kas nav, bet grafiķis nav amatnieks, kurš kaut kādā tehnoloģiskā veidā izpilda savu darbu. Ja viņš to dara amatnieciski, pārnes no skices – tad es atceros, kā “unītī” (universālveikalā) kādreiz gravēja karotes. Gravieris iegravēja pa taisno un perfekti – es tā nevaru izdarīt, jo es neesmu amatnieks. Es improvizēju, pat ja man priekšā ir zīmējums. Domāju, ka arī no šīm izstādes gleznām es uztaisīšu kaut ko grafikā. Bet tam vajag laiku, lai varētu iedomāties, kā – nevis imitēt, bet improvizēt. Tas ir šausmīgi interesanti – darbs ar visu no tā izrietošo procesu. Skices var būt kaut vai 3D. Tu vari zīmēt, gleznot, un nekad nezināt, kurš no tiem ir gatavais darbs.
Džezošanai varētu pārmest, ka tā nav detaļās pārdomāta, nevainojama, ka tā nav perfekta – tagad tāds populārs vārds.
Kas ir perfekcija mākslas darbā?
To tu man neprasi, es tikai bieži dzirdu, ka šādu vārdu lieto. Laikam no ražošanas, tirgus leksikas būs ieklīdis.
Es nezinu, kas ir perfekcija. Es pēc tās absolūti netiecos. Mani neinteresē produkts. Protams, es uz to skatos. Piemēram, šī skice (rāda): tajā nav detaļu. Es vienkārši mēģinu saprast, kur tā perfekcija izpaužas? Tehnoloģiski, tehniski, vai vēl kaut kur? Man liekas, ka tad tas jau kļūst par dizainu. Iespējams, ka tas mani pat kaitina zināmā mērā. Kad tu tā saki, man pat liekas, ka es izvairos no tās perfekcijas. Varbūt, tādēļ es mēģinu gleznot. Grafikā it kā nedrīkst atstāt pirkstu nospiedumus... Bet man gribas tos pirkstu nospiedumus.
Tu esi arī taisījis ilustrācijas bērnu grāmatām, animācijas filmas. Pasaki, ko vēl tu esi darījis!
Iespējams, nākamo izstādi es atkal gribētu veidot no grafikām un zīmējumiem. Bet grafika būtu kā mēdijs. Saproti, man šis dalījums nepatīk. Atceros, kādreiz Mākslinieku savienībā, kur bija grafiķu sekcija un gleznotāju sekcija, vieniem deva zīmuļus, otriem krītiņus. Droši vien šis dalījums ir vēsturisks. Krievu laikā arī akvarelis bija grafika, kaut gan gleznots. Tāpat zīmējums bija grafika. Kur ir tā jēga? Ja tu esi mākslinieks – nevis tādā romantiskā nozīmē, bet cilvēks, kas radoši domā, tad mēdiji var būt vienalga kādi. Paskaties mākslas vēsturē – ar ko tikai māksliniek nav nodarbojušies! Vēl nesen Liverpūlē skatījos Čepmenus, kur viņi bija interpretējuši Goiju. Cik tas diapazons ir plašs!
Vai, izmēģinot vienu otru un trešo, vai nav bažas, ka nevienā no šiem mēdijiem nevar pietiekoši iedziļināties, lai izmantotu visas tā iespējas? Ir jau ļoti daudzi, kas virspusēji filmē, virspusēji pazīmē kaut ko.
Es saprotu. Es domāju, ka viens no momentiem ir, protams, tikt iekšā (mēdijā). Teiksim, gleznot nevis tāpēc, ka patīk vicināt otu, bet mēģināt saprast. Ir runa gan par krāsu, gan, kā to izdarīt, bet tajā pašā laikā man liekas, ka ir jāatrod līdzsvars starp tehnoloģisko pusi un radošu atraisītību. Tā pati fotogrāfija – attīstās tehnoloģijas, bet ar vienu parastu kameru tu vari uztaisīt brīnišķīgu bilžu sēriju. Nevis nejauši, bet piestrādājot. Tu vari meklēt iespējas, kas varbūt nav ļoti pareizas, bet ir neizmantotas. Es nedomāju diletantismu – protams, ka nē. Tas, ko tu dari, ir jādara profesionāli. Tādēļ es, piemēram, nedziedu.
Jā, grūti būtu, starp citu, uzdejot baletu. Bet kā tu velc robežu starp diletantismu un to, par ko tu stāsti?
Es domāju, ka mācīšanās ir daļa no kreativitātes procesa.
Tomēr tu esi asociētais profesors Mākslas akadēmijā, grafikas nodaļā.
Bet tas jau nav līmenis, ar kuru viss beidzas. Man liktos, ka visinteresantāk ir dot studentam profesionalitāti tajā virzienā, kas tam cilvēkam interesē. Ja viņš atnāk uz glezniecības, grafikas vai vizuālās komunikācijas nodaļu un kādā brīdī jūt, ka grib kaut ko citu, tad viņš atklāj daudzas lietas no jauna. Akadēmijā šīs iespējas tagad ir, jo nodaļas savā starpā sadarbojas. Grafikā, ja mēs to tā saucas, ir daudzas lietas, ko tajā var apvienot. Piemēram, bija diskusija, vai digitāldruka ir grafikas tehnika vai nav. Kāpēc tad ne? Vienkārši tehnoloģijas iet uz priekšu. Ja tās būtu pieejamas pirms pārsimt gadiem, gleznu reprodukcijas varbūt taisītu šādā veidā, nevis ofortā un spiestu ar roku.
Tavu studentu izstādē “Vielmaiņa” bija arī animācijas darbi. Tu taču arī pie multenēm esi strādājis!
Tomēr to ļoti dažādi var darīt. Viens ir, ka tu pats vari veidot kustību, un otrs ir divdesmit minūšu filma, kurā trīs cilvēki zīmē, mēģinot tevi atdarināt. Tu esi iedomājies vienu, bet iznāk kaut kas atšķirīgs... Nav tik vienkārši.
Iznāk, ka gleznojot ir vismazākais pastarpinājums starp tavu iztēli un rezultātu. Kā tu nonāci līdz tieši šai iecerei?
Kaut kad jau man bija gleznu izstāde. Tie darbi bija vairāk abstrakti, dekoratīvi. Tieši līdzīgāki produktiem, no kā es tagad gribētu distancēties. Liels impulss bija un joprojām ir grafikas, ko es taisīju par Bodlēra tēmu, un tāpat bērnu grāmatas. Mana mazmeita mācās mūziku, un viņa izspēlē visādas operas. Viņa dzied līdzi un taisa scenogrāfiju no kornfleiku pakām, Bārbiju kastēm un tamlīdzīgi. No lietām, kurām semantiski ir pavisam cita nozīme, bet viņa ieliek tajās to, ko viņa grib redzēt. Tas skats man lieka simpātisks. Bērniem pasaule vēl ir tik pilna nepieredzētā, nepiedzīvotā, nezināmā, ka viņi savos priekšstatos un domās spēj aizvietot vienu tēlu ar otru. Kad cilvēks pieaug, viņš ar visu savu pieredzi kaut ko pazaudē, kļūst ļoti pareizs. Ja bērnam jāzīmē kamielis, viņš to uzzīmēs ar visām raksturīgām pazīmēm, vienalga, garām vai īsām kājām, lielu vai mazu asti. Ja man jāzīmē kamielis, es skatos grāmatās, es skatos, kāds izskatās kamielis? Man tieši ar to gribējās tikt galā. Nevis zīmēt zivis, kā ir, bet ļauties to darīt. Tad var baudīt to, kā krāsa plūst, kā līnija veidojas... Rotaļa atšķiras no spēles ar to, ka spēlē ir noteikumi – kā ir pareizi un kā nav, kad noteikumi ir pārkāpti. Ja tu kaut ko neizdari, tātad tu to nemāki. Rotaļāties – tas ir improvizēt. Ir noteikumi, kurus var pārkāpt, un tajā slēpjas brīvība. Īstenībā brīvība ir vissvarīgākais faktors. Atšķirībā no, piemēram, grāmatām, te es pats izdomāju, pats realizēju, pats piekrītu vai nepiekrītu, man nav jāmeklē vainīgais, un es nekad neesmu vainīgs.
Es vienmēr tieku galā pats ar sevi – varu atrisināt visas lietas, parunāt ar sevi, uzsist pats sev uz pleca vai pateikt – vecīt, citreiz dari savādāk!
Vēl viens jautājums par stilizāciju. Visos tavos darbos var novērot tieši tavu īpatnējo veidu, kā tu stilizē priekšmetus. Tā ir tava izvēle vai tas notiek automātiski?
Es īpaši nepiedomāju. Īpaši, ja vēlies atdarināt skici, kura, šķiet, ir izdevusies, tad tieši nesanāk. Man liekas, ka galvenais ir izvairīties no pareizības un nepareizības. To jau jūt, vai līnija ir dabīga, vai tu esi mocījies un centies viņu uzvilkt tieši tā, kā esi iedomājies. Man liekas, ka mākslā nav labi un slikti.
Kad intervija jau ir ierakstīta, Juris atsūta šādu e-pastu: “Lai kāda lieta kļūtu interesanta, vajag tikai pietiekami ilgi uz to skatīties. Gistavs Flobērs.”
