Mākslas dienasgrāmata 2018. 5. Dzīves piepilsētā
Kirils Kobrins
07/05/2018
2018. gada 27. marts
Ierados Prāgā, kur reiz pavadīju divpadsmit pelēcīgus gadus, tiesa, nozīmīgus, kas viens otru neizslēdz. Neesmu šeit bijis pusotru gadu, bet pirms tam mēdzu ierasties reizēm biežāk, reizēm retāk. It kā būtu atnācis uz Nacionālo galeriju palūkoties uz jau sen pazīstamu gleznu: it kā viss vietā, viss tas pats, bet, lūk, sajūta katrreiz cita. Vecpilsētas ainava nemainās, vietām kaut ko būvē, protams, bet nomalē, bet šeit viss kā bijis pilns ar lielākoties dzeltenu smeldzi zem māla dakstiņu jumtiem, tā arī palicis tāds. Austrumcentrāleiropa as it is. Gurdeni, saīguši ļautiņi pie kausa lieliska alus. Tiesa, daudz ukraiņu un krievu, kas – jāatzīst – arī ir diezgan garlaicīgi. Priecē šeit, kā jau ierasts, vien vjetnamieši. Garlaicīgi lielveikali ar negaidīti trūcīgu plastmasīgas pārtikas izvēli, kas palikusi teju vai par ceturto daļu dārgāka manas prombūtnes laikā. Trūcīga vīna izvēle garlaicīgos lielveikalos, tomēr kafejnīcās un bāros cik uziet visādu hipsterīgu augļu kandžu – visdažādākās gruškovicas, sļivovicas, tržešņevicas un tamlīdzīgi, bet agrāk ar to nodarbojās viens vienīgs briesmīgais Jelinek un vēl pāris degvīna dedzinātavu. Un daudz hipsterīga alus, taču tagad tā tas ir itin visur – un esat brīvs no odekolonīgi skābenas dziras.
Dzīvoju Branīkā, kādreizējā priekšpilsētā, pie upes, vieta saucas Pristavište, kas nozīmē 'piestātne'. Kādreiz te patiešām bijusi piestātne, no baržām tika izkrautas preces, tepat bija arī noliktavas, darbnīcas un tā tālāk. Radās strādnieku rajoniņš, un blakus aizpilsētas villām – Branīkā taču ir kalni, mežs un pat brieži esot skraidījuši – uzcēla namus Masarika laikmeta strādniekiem, te ir gan Art Nouveau budžeta variants, gan eklektika, gan starpkara konstruktīvisms. Kā tas mēdza notikties pagājušajā gadsimtā, ko bija sabiedējusi Krievijas revolūcija, te ierīkoja visvisādas izklaides proletāriešiem, teātri, piemēram. Kopumā, priekšpilsēta; ne ārpilsēta, bet tieši priekšpilsēta. Tagad, protams, pati, bez šaubām, īstākā pilsēta, neliels pilsētas gabaliņš, ko no vienas puses iežņaudz Vltavas krasts un no otras puses – kalni; šeit vēl noris samērā vecā, ierastā dzīve, tomēr laipnā džentrifikācijas boze virs tās jau ir draudīgi pacelta. Līdz Kārļa tiltam – 12 minūtes tramvajā; būtu šī Londona, dzīvokļi šeit maksātu jau ap miljonu mārciņu, ja ne vairāk. Taču šī ir Prāga, tā ka gadiņus desmit es vecajai Branīkai vēl dodu.
Vakar vakarā pastaigājos pa divām vietējām ieliņām, ielūkojos smakojošu vecā parauga alus krogu blāvajos logos, aiz kuriem nekas nav mainījies gadus trīsdesmit, ja nu vien tas, ka tagad smēķē ārpusē, neizteiktas, bezformīgas ēnas pie iestādījumu durvīm, pieklusinātas sarunas, uguntiņas uz brītiņu iedegas, taču neko un nevienu neizgaismo, maiznīcu, vīna veikaliņu, šūšanas darbnīcu un frizētavu nolaistās žalūzijas, bruģēta šaura ieliņa sauc pa kreisi augšup uz neogotisku baznīcu, dzeltenu, laternām izgaismotu, tai blakus bijusī rajona padome, no tiem pašiem laikiem vai nedaudz vēlāka, tomēr labāk turpināt kustību taisni, pa labi vispirms pilnīgi panīcis mazs klosterītis, barokāls, aplupušām dzeltenām sienām, māla dakstiņu jumts, viss kā šeit pienākas; reiz ieradīsies vācietis vai krievs, vai pat vietējais, nopirks un uzbūvēs viesnīcu vai dzīvojamo kompleksu, es tādu esmu redzējis pirms dažiem gadiem citā Prāgas daļā, Petržinā, kalnā, klosteris tur lielāks, jezuītu, ilgi bijis Vatikāna viesnīca garīdzniekiem komandējumos, bet tagad attīstības projekts. Sapņoju apmesties šaurā cellē un sacerēt biezu grāmatu ar nosaukumu “Melanholijas anatomija”.
Protams, ne tikai sākums – it visur arī pagājušā gadsimta vidus un otrā puse, bet pašreizējā laika arhitektūras pēdu Branīkā gandrīz kā nav, tik vien kā pāris namu, kas iebūvēti starp Pirmās republikas čehoslovāku proletariāta mitekļiem. Alus darītava “Branik” ierīkojusi savu restorānu padomju deviņstāvu svecītes pirmajā stāvā, tur vitrīnas ir lielākas, gaisma iekšā spoža (“svecīte” tak), var saskatīt tos pašus ļautiņus, kas sēž citos alus krogos, taču tajos blāvā gaismā un bez kondicioniera, un sūc viņi visi to pašu alu. Lai gan nē, šeit reizēm iegriežas tūristi no dažiem pansioniem bijušajās villās, bet reizēm uz vēlām vakariņām sanāk kopā liela ģimene vai viendzimuma kompānija, tieši viendzimuma, kas ir interesanti. Vai nu lieli neskūti puiši, vai nu sievietes, kas dzimušas apmēram tajā laikā, kad čehoslovāku disidenti parakstīja “Hartu - 77”. Tās, visticamāk, ir kolēģes – grāmatvedes, sekretāres vai arī kaut kas tamlīdzīgs. Mielojas ar steikiem ar kartupeļiem, dzer bijušajā priekšpilsētā modīgo nefiltrēto “Branīku”, pļāpā, ķiķina. Svecītes otrajā stāvā – svaru zāle, pašlaik, deviņos vakarā, tā ir tukša, tomēr apgaismota, redzami vien trenažieru rokturi, tie rēgojas kā trekni melnas gumijas krūmu zari. No sāna pirmajā stāvā – lielveikals, vislētākais Čehijā, ar atbilstošu nosaukumu – Penny Market. Īsta dzīve par kapeikām. Un, protams, ārā ir tukšs, pavisam tukšs, ja neskaita alus krogu apmeklētājus, kas iznākuši paelpot svaigu nikotīnu.
Bodlērs reiz rakstīja par īpašu smeldzes nokrāsu, kas mitinās priekšpilsētu šķērsielās. Vai arī tas nebija Bodlērs? Tomēr tam jābūt viņam, jo kurš gan cits? Nomalīgā priekšpilsēta – bez tās modernitāte ar tās Osmāna bulvāriem un Krupa tērauda caurulēm nebūtu tā, kas tā ir. Tur, Sevastopoles bulvāri vai Hamburgas ostas rajonā atrodama modernitātes vitrīna, tās labākās un spilgtākās preces. Tomēr vispār jau vairākums tolaik jaunu lietu vietā deva priekšroku nonēsāt vecās; pirkt par grašiem uteņos, pie sīkumlietu tirgotājiem, kaut kur tur, ārpus tieši tolaik izdomāto universālo veikalu sienām. Modernitātei bija otra puse, priekšpilsēta, – un tā kļuva par mākslinieciskā vai literārā modernisma barojošo augsni, ne mazākā mērā kā Lielā Pilsēta ar tās satiksmi un troksni. Monmartra impresionistu un postimpresionistu laikā bija strādnieku priekšpilsēta. Tālāk pēc saraksta: Kafkas ģimenes azbesta fabrika Žižkovā, Buenosairesas priekšpilsēta Palermo Borhesa gadījumā, sirreālistu tukšās ielas, kurās slejas divu vai trīs stāvu ēkas, gluži kā Branīkā. Jā, tā ir īpaša smeldzes nokrāsa, Bodlēram (vai tomēr ne Bodlēram?) taisnība. Vispār jau, jo tālāk, jo acīmredzamāk – divdesmitais gadsimts nav beidzies, neskatoties uz aifoniem. Tādēļ arī modernisms ir ne tikai aktuāls, modernismu var, nē, modernismu vajag īstenot tieši šeit un tagad. Branik calling: izmēzīsim laikmetīgās mākslas krāmus ar augstā modernisma slotu!
2018. gada 27. marts (pēc dažām stundām)
Tomēr tas tiešām nebūs Bodlērs, vai arī esmu izlasījis kāda cita atsauci uz Bodlēru. Varbūt jau jaunībā, Kortasārs, kaut kas no viņa Parīzes laika prozas? Vispār, Parīze ir ne tikai, kā rakstījis Benjamins, “XIX gadsimta galvaspilsēta”, tā ir priekšpilsētu galvaspilsēta, moderna priekšpilsētu galvaspilsēta, ņemot vērā to, ka arī tās nozīmīgākie rajoni ir – gan ņemot vērā nosaukumus, gan pasekojot to vēsturei – “priekšpilsēta”, teiksim, Senžermēna. Vispār jau, viss tur ir viena vienīga priekšpilsēta, izņemot Sitē salu un Sorbonnu, un Kreisā krasta dienvidu daļu, ja nekļūdos. Ir liels kārdinājums nonākt pie lieliem secinājumiem, sak, Parīze ir simbols tam, ka jebkura galvaspilsēta sastāv no priekšpilsētām, jebkura metropoles kultūra sastāv no provinciāliem elementiem, tomēr tas tā nav, tāmdēļ pie lieliem secinājumiem nenonākšu.
Vispār es neatceros teju neko no “dižās aizrobežu dzejas” krievu tulkojumiem; it nemaz nav iespējams nopietni un bijīgi attiekties pret šo – gana cienīgo, protams, – žanru. Viens vienīgs “Не пей вина, Гертруда!”. Atmiņā aizķērušās visādas muļķības, ja nu vien izņemot šo no Rembo, ko pirms divdesmit gadiem teju vai it kā būtu sacerējis kāds mans paziņa, Pēterburgas dzejnieks, kurš reiz sapņoja par vai nu Kuzmina, vai nu Vjačeslava Ivanova slavu.
“Viss augums gorās, izrādīdams krustus,
Kur ānuss – čūla, briesmonīgi skaista.”
Jā, labāk jau tomēr lasīt tulkoto prozu, tajā parādās kāda jauna jēga no divu intonāciju — vienas, kas vēsta, otras, kas uzskaita, — sadursmes. Lūk, Gotjē par to pašu Bodlēru, par viņa skumjām un to nokrāsām: “…viņš pratis atrast slimīgi bagātīgus samaitātības toņus, perlamutra un rūsas toņus, ko veido stāvoši ūdeņi, diloņa sārtums, mazaasinības bālums, izlijušas žults dzeltenums, mēra pārņemtu miglu svina pelēkā krāsa, metālisko savienojumu indīgais zaļganums, kas smako pēc arsēnika, melni dūmi, kas lietainā dienā vijas gar sienu apmetumu, – viss šis ellišķīgais fons, kas it kā ar nodomu radīts, lai uz tā parādītos kāda nomocīta, rēgam līdzīga galva, un visa šī neprātīgā krāsu gamma…” Rodas iespaids, ka Bodlērs nevis rakstījis par māksliniekiem, bet pats bijis gleznotājs.
2018. gada 1. aprīlis
Pirmais aprīlis. Lieldienas. Diena, kad Kristus piemuļķoja nāvi. Nāve, kur gan dzelonis tavs? Un, skat, nav.
Pirms dažām dienām aizstaigāju uz Kudelkas izstādi Dekoratīvās mākslas muzejā, kuru es nez kādēļ vienmēr uzskatīju par Dizaina muzeju. To tikko pārbūvējuši; ēka ir milzīga un atrodas stratēģiski nozīmīgā vietā: pa kreisi – Kārļa universitātes fakultāte, priekšā – Rūdolfīnums, Rūdolfīnuma un fakultātes priekšā – Jana Palaha laukums, un tālāk – tilts pār Vltavu uz Malu Stranu, no kurienes ikvienam kā bonuss paveras atklāts skats uz pilsētu. Aiz muzeja – vecā ebreju kapsēta, tā pati, kurā apbedīts rabīns, kurš salipinājis Golemu, uzrakstījis to zīmīti, kas māla robotā iedvesusi dzīvību. Kapsētā ne reizi neesmu bijis, uz to atsevišķu biļeti nenopirksi, pārdod tikai kopējo ar visu sinagogu un visa kā cita apmeklējumu. Mana sīkstulība šajā gadījumā izrādījusies stiprāka par ziņkāri. Lai gan uz kapsētu var paskatīties caur žogu – gan uz ielas blakus muzejam, gan no otras puses, kur atrodas galvenā ieeja, vecais ebreju apbedīšanas nams un pati dārgākā – vismaz tolaik, kad mitinājos šai pilsētā, – tualete Prāgā. Rakstu šo drīzāk sevis paša dēļ, kaut kas līdzīgs sevis apvārdošanai, sak, es patiešām esmu šeit dzīvojis un dzīvojis ilgi, bet pat pats vairs nevaru visu atcerēties. Nesen, starp citu, atcerējos vissvarīgāko sevis un Prāgas sakarā – pirmo reizi šeit nonācu tieši pirms 20 gadiem, 1998. gada marta beigās. Viss bija pavisam citāds, pat čehu alus šķirņu bija mazāk. 1998. gadā Prāga sajūsmināja, īpaši – Meistara Prāgas Teodorīka izstāde Svētās Anželas klosterī, lauvu purniem līdzīgās XIV gadsimta sejas gleznās, tolaik man nezināmie lielo mākslas stilu – gotikas un, jo īpaši, baroka – perifērie, izstumtie paveidi. Vulgāra jezuītiska baroka pilsēta, rupja baroka, tomēr tā koncentrācijas dēļ tu sāc lolot cildenuma ilūziju. Pēc tam, četrus gadsimtus pēc baroka Bohēmijas versijas, bija čehu sirreālisms, kas pēc būtības bija tas pats. Deviņdesmitajos gados tas bija pašā plaukumā un tieši tolaik sāka gūt mēreni skandalozu slavu – Saudeks, Švankmaijers un citi; pēc divdesmit gadiem to varētu arī apglabāt, tomēr nē, pacients klusiņām elpo, pat nav slēgts reiz izslavētais sirreālistiskais žurnāls Revolver Revue. Austrumcentrāleiropā nekas nekad nemainās, nekas nekad nemirst. Viens slānis pāri otram, cits ar citu nesajaukdamies. Ja neskaita, protams, periodiskas etniskās tīrīšanas. Un tamdēļ arī Asinszemes: nogalināt, izdzīt, bet pēc tam par to pamazītiņām aizmirst.
Daudzi labākajā gadījuma tika padzīti vai arī aizbēga paši. Jozefs Kudelka ir viens no viņiem. Viņš guva slavu ar neizturami skumjo 1968. gada augusta fotogrāfiju: padomju tanki uz Prāgas bruģa, Prāgas iemītniekiem tik retais niknums un trula vienaldzība – tik ierasta okupantiem. To visu es pirmoreiz pirms dažām dienām ieraudzīju lielā formātā tā, ka var saredzēt katru detaļu, jaunās sievietes frizūru dzīvajā vairogā, ādas jakas krokas, ko kāds puisis atrāvis vaļā, sak, šauj, nelieti, visus neapšausi. Šī izmisuma žesta adresāts sēž uz bruņām un truli skatās uz viņam izrādīto miesu, kurā viņš, nepamirkšķinādams ne aci, ietrieks pusduci ložu, ja tādu pavēli dos. Liekas – un paldies Dievam – šajā gadījumā pavēle neatskanēja. Taču citos gadījumos pavēles tika dotas – tamdēļ Kudelkas fotogrāfijā melnie dūmu mutuļi no aizdedzinātajām mājām, bālā līķa seja uz bruģa, ložu sacaurumotas sienas. Viens no viņa slavenākajiem foto – paplaša Prāgas iela, vidū, uz tramvaja sliedēm, padomju tanks, ekipāža, spriežot pēc visa, paslēpusies iekšpusē, uz tanka – jauns garmatains puisis vicina Čehoslovākijas karogu, aiz muguras – dūmu mutuļi, pa kreisi protestējošo pūlis, tas notiekošo vēro diezgan mierīgi, pa labi – padomju kara vilcējs, aiz tā, nedaudz tālumā – vēl viens tanks. Ēka labajā pusē – XIX gadsimta beigas, buržuāziskā apbūve, īres nams – deg. Tas ir Vinohradská třída, Vīnogu prospekts, līdz 1962. gadam – Staļina prospekts, es šeit varu orientēties ar aizvērtām acīm, visus 12 gadus nodzīvoju aiz stūra, ielā ar smieklīgu kulināru nosaukumu – Na Smetance. Pirmais stāvs namā, kas fotogrāfijā deg, – tur tagad ir kafejnīca, bet iepriekš bija tīkla maiznīca ar siltajiem dzērieniem, blakus – lielisks ziedu veikaliņš, kas izdzīvojis, pastāv, tā īpašnieks holandiešu gejs. Pa labi, tur, kur fotogrāfijā ir pūlis, atrodas Čehijas radio, leģendāra un diezgan savāda vieta Čehijas klusajai vēsturei (filozofs Patočka izdomājis koncepciju, saskaņā ar kuru čehi visu laiku svārstās starp ”lielo vēsturi” un “mazo vēsturi”). Pie Radio arī 1945. gada maijā notikušas kaujas, kad sacelšanās dalībnieki centās padzīt patiesībā jau kapitulējušo vāciešu paliekas, tomēr savus spēkus neaprēķināja, te viņiem nedaudz palīdzēja vlasovieši, cerēdami uz neizbēgamās uzvarētāju atriebības mīkstināšanu, vācieši vietējos apspieda, vlasovieši vāciešus padzina, pēc tam ieradās Sarkanā armija. Kaujas notika visā pilsētā, tiesa, tās bija lokālas; bet pie Čehijas radio ēkas tās bija visnežēlīgākās, par ko liecina arhīvu foto. 1968. gadā tie, kas 1945. gadā izglāba čehus no nacistiem, paši kļuva par tiem, no kuriem vajadzēja glābt, vien, lūk, neviens toreiz nepaglāba. Vairāki desmiti cilvēku pretojās tajā vietā, aizdedzināja pārīti tanku, kā atbilde – šaušana un ugunsgrēki namos. Drošsirdīgais Kudelka tur bijis un atstājis liecību. Fotogrāfija ir ļoti spēcīga, un ne tikai kādam, kurš, kā es, uzaudzējis ap to savu personisko stāstu.
Kudelkam apritējis 80 gadu, tādēļ uzreiz divas izstādes – Dekoratīvās mākslas muzejā un vienā no Nacionālās galerijas ēkām. Uz otro es acīmredzot vairs nepaspēšu – aizparīt braucu uz Krumlovu, taču ne pārāk nožēloju, liekas, svarīgāko esmu apskatījis. Izstāde Dekoratīvās mākslas muzejā saucas Návraty (Atgriešanās); pats fotogrāfs atgriezies (pa daļai simboliski) jau sen, uzreiz pēc “samta revolūcijas”, viņš dzīvo divās vietās, Francijā un Prāgā; tagad viņš it kā atgriezies dzimtenē ar visu savu milzīgo arhīvu, simtiem uzņēmumu, ne tikai visādas neobligātas lietas nosacīto klasiķa kopoto rakstu papildsējumam, bet arī klasiski darbi. Un, kad tos aplūko visus reizē, vienā ēkā, uzreiz saproti viņa patieso drāmu; kā tas bieži notiek, ļoti bieži, Kudelku noturējuši par ko pavisam citu. “Iebrukums 68” – tas ir izņēmums, nevis viņa foto daiļrades meinstrīms; patiesībā Kudelka ir dižs tukšu telpu ainavists, neticams; tieši ar ainavu foto viņš pelnīja iztiku emigrācijā. Taču ne tikai ainavists. Pirmajā izstādes zālē redzami viņa agrīnie ar teātri saistītie darbi, kuros ainas no izrādēm viņš pārvērtis par diezgan baisiem melnbaltiem attēliem. Uz to palūkoties ir noderīgi, un tas dod iespēju noskaidrot kaut ko sev pašam svarīgu. Apmēram tā (pierakstīju telefonā, klīzdams pa izstādi):
“Viņa sešdesmito gadu Prāgas teātra fotogrāfijas. Progresīvā sociālisma nometnes un Baltijas valstu kultūras dzīve. No katra no Rietumiem pārņemtā artefakta Austrumeiropā tika nolasīts, izvilkts kaut kas pavisam cits, ar zemtekstu, viss kļuva nopietnāk, nekā tas bijis iecerēts, no visa sanāca kaut kāda socvalstu smeldze. Tamdēļ socvalstu 1960.-1970. gadu māksla atstāja spēcīgu kāda īpaša likteņa, dziļuma iespaidu uz rietumu inteliģentiem, un arī uz mums, socvalstu atvasēm, tā atstāj tādu pašu iespaidu (sešdesmito gadu padomju kino, piemēram). Visas tā laika un tās vietas lietas škietas lielākas, nekā tās patiesībā ir. Nādaša dižā “Atmiņu grāmata” ir no šīs socvalstu smeldzes taisīta. Tam ir arī otra puse – nu, komiski tas viss. Naivi. Padumji. Skatīt “Ivanova” iestudējuma foto: it kā “Krusttēvs”, nevis mierīgais Čehovs. Tūlīt, tūlīt ieskanēsies Nino Rota.
Tomēr vispār, protams, vai Austrumos, vai Rietumos – lielais stils bijis viens, sauksim to par “vēlīno modernismu”. Versijas ir dažādas, stils – viens. Fotogrāfijas no “Karaļa Līra” Prāgas iestudējuma – kadri no nosacītas Tarkovska filmas, kas tolaik vēl nav uzfilmēta. Foto “Polska 1958” ar mūķeni pludmalē – no Fellīni filmas, kas tiks uzņemta pēc gadiem pieciem.
Kudelka sāka ar melanholiskām ainavām, Jana Saudeka un viņam līdzīgo garā. Teātris un 1968. gada augusts sajauca viņam galvu. Viņš ir ģeniāls ainavu fotogrāfs: cilvēku nav, tukšums, akmens. Cik gan daudziem pagājušā gadsimta māksliniekiem nācies izlikties par humānistiem?
2018. gada 13. aprīlis
Sen neesmu rakstījis, pēdējās dienas Prāgā bija steidzīgas, un pirmās Londonā – tāpat. Tagad viss nedaudz norimis un var atcerēties interesanto. Taču no sākuma – neinteresantais. Dažādu mastu idioti gatavojas uzrīkot jaunu kariņu nelaimīgas valsts dēļ, kuru paši pēdējos gadus desmit metodiski iznīcina. Pretīgs cinisms: bēgļus no pašu nogalētās Sīrijas viņi uzņemt negrib, sak, sveši, mums nepatīkami, lai paši tiek galā. Bet, lūk, bombardēt vai algotņus sūtīt, vai ieročus piegādāt – to mēs varam. Mēs, pie velna, dižās lielvalstis, mēs esam te nolikti uzraudzīt kārtību. Rezultātā kārtības nav, viena vienīga cūcība, arvien cūciskāka un cūciskāka. Ko līdzēt te nevar: atliek vien viens mierinājums – māksla. Nu, vai arī pat pa vecam lāgam – Daile, vai.
Šīs dailes, lai arī ar mazo burtu, meklējumos pirms dienām desmit biju Krumlovā Čehijā. Tur viss tāpat kā pirms 15 gadiem, kad tur devos citā sastāvā, un arī ar citiem nodomiem prātā. Ja nu vien tūristu nacionālais sastāvs mainījies; tagad deviņdesmit procentu no tiem ir ķīnieši. Agrāk tie bija pie kaimiņiem iegriezušies austrieši un vācieši. Pati Krumlova tikpat skaista un tikpat nevajadzīga. Vajadzētu, galu galā, normāli paprātot par to, kas ir “skaistums” – šajā un arī citos gadījumos. Fantomatmiņas par muzeju atklātnītēm un fona attēlu kompja ekrānā? Joma, kurā mēs investējam savu personīgo gaumes trūkumu? Kadri no prīkvela neuzņemtai filmai par Pasaules Galu? Vienkārši neiekļautie kadri no jebkuras filmas? Nē, tas nav snobisms, pats esmu tāds. Vienīgi, lūk, nav man atslēgas, lai piekļūtu Krumlovai, – jo nav jēgas, ko tai piešķirt. Krumlovā ir ne mazums renesanses, baroka, ir nedaudz, nedaudz kaut kā cita, taču viss ir tāds apbrīnojami nesaprotami nekāds. Itāliskais būtu, jā, tur uzreiz prātā nāk gan sižeti, gan visādas atmiņas par to, ko piedzīvojuši citi un sen. Franciskais – vēl pat vairāk. Un tā tālāk. Pat īru “skaistais”, kas ir literatūra (franču – glezniecība, protams). Bet te nekā. Apbrīnojami un nevajadzīgi. Aiz skumjām izprovēju visas vietējās kandžas un vietējos alus, pēdējie ir tā neko. Un ievilka mani Egonna Šīles muzejā, lai gan biju sev apsolījies turp neiet, pietika ar vienu reizi 2003. gadā. Tomēr vājš cilvēciņš es esmu. Ārā pēkšņi sākās lietus, nācās glābties.
Šī it kā “muzeja” pasuga ir visblēdīgākā. Tā saucas “privātais muzejs”. Parasti kāds bagāts un godkārīgs – vai arī kāds pavisam ne bagāts, taču izmanīgs – darbonis izīrē/iegādājas telpas skaistā, jo īpaši labi, ja senā, ēkā un paziņo, sak, lūk, te tagad būs muzejs. Freida, Kafkas, Šīles, Muhas un tā tālāk. Visbiežāk šai vietai nav it nekāda sakara ar konkrēto varoni; liekas, tikai Freida muzejs Vīnē patiešām iekārtots viņa dzīvoklī. Tomēr tas taču nepavisam nav svarīgi, vai ne tā? Eksponāti jau arī lielākoties ir feiks. Tam pašam Freidam vismaz dīvāniņš ir tas pats, leģendārais. Neticama dāma ar neticamu vārdu/titulu “princese Marija Bonaparte” to dāvinājusi, ja nekļūdos. Es drīzāk iekārtotu princeses Bonapartes muzeju, apbrīnojama sieviete viņa bijusi; tiesa, par viņu it kā uzņemta filma ar Katrīnu Denēvu. Jā, taču pārējos “privātajos muzejos” vienmēr tas pats: slikti saglabājušās tā laika fotogrāfijas un avīzes, miglainais izdrukas un gleznu kopijas, vēsturisks iekārtojums, mūžīgie 12 krēsli, kas paglābušies no Ostapa un Kisas Vorobjaņinova saliekamā naža, paskopi paskaidrojumi pie sienām ar milzumdaudz kļūdām. Un frīki kasē. Šīles muzejā sēdēja onkulītis ar rūpīgi ķemmētām, kuplām ūsām, žaketītē, zem kuras rēgojās krāsaina vestīte; vai nu operetes artists, kurš aizmirsis novilkt kostīmu, vai nu kāda nebūt slavena austroungāru augstākās sabiedrības krāpnieka impersonātors, protams, arī no operetes. Es viņu ievēroju iepriekšējā dienā, viņš dzēra kafiju muzeja kafejnīcā, labu, starp citu, īpaši šim apvidum, un vērīgi aplūkoja manu ceļabiedri. Pseido-Šīli sargāja viņš uzcītīgi, uzmanīgi izpētīja preses karti un piespieda man pierakstīt medija, kuram strādāju, nosaukumu īpašā kladītē. Tā ka Arteritorija tagad ir klātesoša arī Krumlovā Čehijā.
Bet par muzeju ne vārda, tā kā viss bija tieši tā: feiki, falši, pārītis, kā liekas, īstu jaunā pornogrāfa zīmējumu, pavadošie teksti, kuros Šīle ir nelaimīgs, bet Krumlovas iedzīvotāji, kas viņu reiz padzina no pilsētas par aizraušanos ar kailu nepilngadīgu meiteņu zīmēšanu, – monstri. Es, starp citu, piekrītu. Gan tam, ka Egons bija nelaimīgs, gan tam, ka krumlovieši (“krumlavieši”?, “krumlinieki”?) – monstri. Vien mūslaiku Eiropā Šīli nevis vienkārši padzītu no pilsētiņas, bet, visticamāk, iesēdinātu cietumā. Un kur šeit morāle? Morāles nav. Un jēgas nav: par to tad arī liecina Čehijas pilsēta Krumlova ar visu tās Egona Šīles muzeju.
Patiesībā telpas tur ir milzīgas, bet muzejs mazs, pat ņemot vērā visus šos nožēlojamos eksponātus; nav spējuši tos sakasīt lielākā skaitā. Tā ka pārējās zālēs divas vecākās paaudzes mūsdienu čehu mākslinieču izstādes. Viena parakstījusi “Hartu – 77”, taču gleznas briesmīgas, provinciālas, ar pretenzijām uz garīgumu, šādā glezniecībā bez Kristus vai kaut kā evaņģēliska vai no Vecās Derības pagrābta nevienam personāžam pat nospļauties nesanāks. Otra māksliniece – apmēram tāda paša vecuma – bija interesantāka. Viņu sauc Marie Blabolilova un viņa ir vairāk uz dekoratīvās mākslas pusi. Tas ir, “augsto mākslu” pasākusi taisīt diezgan vēlu, bet pirms tam – dizains, dekoratīvi rotājumi un tā tālāk. Kad Blabolilova aizmirst, ka viņai jātaisa Māksla, un viņa taisa vienkārši mākslu – savu, rokām darinātu, dekoratīvu, smalku, neuzbāzīgu, reizēm gana jautru – izdodas lieliskas lietas. Īpaši, kad viņa iekļauj gleznās tapešu gabaliņus vai sagrieztus gleznu rāmjus, vai arī kaut ko citu no mājas iekārtojuma. Sanāk tāds kā readymade, taču bez manifestiem par jaunu jauna laikmeta mākslu; lirisks vietējais dadaisms. Vienkārši rokdarbu veids. Īpaši man patika kādas zāles stūrītis ar instalāciju: aiz muzeja virvēm – ne tā nabadzīgākā socvalsts dzīvokļa iekārtojums no septiņdesmito gadu sākuma. Atbilstošs krēslu un galdiņa dizains ar smalkām kājiņām, galds, dīvāniņš, pazema bufete (manai vecmāmiņai tāda bija, bulgāru, bija kaut kur sadabūjusi 1971. gadā), bufetē – keramika un tā laika stikla izstrādājumi, uz galda – telefons ar ciparu ripu. Tā ir pati jaunākā iekārtojuma detaļa; es to datētu ar 1970. gadu vidu. Kaut kas līdzīgs Vladimira Svetlova fotogrāfijām no sanatorijas Rīgas līcis, par kurām es rakstīju pagājušajā reizē. Pie sienām – pašas Blabolilovas dekoratīvās, klusās gleznas. Vispār, līdzīgi manas iemīļotās Prāgas kafejnīcas Kaaba dekoram.
Marija Blabolilova. Klusā daba ar baltu krūzi
Tomēr ko tas viss nozīmē? Kādēļ vienmēr sešdesmitie un septiņdesmitie? Kad izbeigsies šī skābi saldenā retromānija? Un kam tas vajadzīgs? Vai patiešām kādam tas vispār vajadzīgs? Vai arī Dievs ar mums tā izrīkojas, viņš ir retromāns, viņam ir vājība uz sievietēm mirdzošās, atvērtās kleitās, kuras veikli groza gurnus un plecus, skanot Yes, Sir, I can Boogie? Būtu viņš, Dievs, jauns 1972. gadā, vai viņš sapņotu par kafijas galdiņiem uz smalkām kājiņām savā atsevišķajā dzīvoklītī jaunceltnē nomalē, uz kuru viņš vestu emancipētas meitenes ar smalkām kājiņām? Ja tas ir tā, tad es zinu, kā izskatās šis Dievs. Tas ir Džo Dasēns no kāda dzejoļa, kas man joprojām ļoti patīk, no tā dzejoļa, kurā viņš peldbiksēs ar leoparda rakstu ieskrien jūrā Azūra krastā. Lūk, la grande belezza. Laiki, kad Džepem Gambardellam bija 28 gadi un viņš jau bija uzrakstījis savu vienīgo dižo romānu.
