Mākslas dienasgrāmata 2018. Dzīvības un nāves pilsētas
Kirils Kobrins
18/07/2018
1. jūnijs
Atgriezos no Maskavas, izkrāmēju mantas, no somas izkrita karte, ko biju paķēris viesnīcā. Nekas īpašs, topogrāfiskā karte, rāda centru, tādas parasti atrodamas uz viesnīcu reģistrācijas galdiņiem; taču šajā gadījumā sanāk smieklīgi, uz vāka teju vai vieni vienīgi hieroglifi, tā kā viesnīcu sauc “Pekina”. Tā ir Staļina laika augstceltne blakus Majakovskim. Tā nu sanācis, ka tas bez nodoma, ar maniem Ķīnas piedzīvojumiem tam nav nekāda sakara, izmitināšanu nodrošināja tie, kas mani turp aicināja. Nu, un es to nenožēloju: liekas, šādās vietās nekad neesmu dzīvojis. Visādas viesnīcas esmu Maskavā redzējis – un it kā gan jaunas (“Novoteļ”, piemēram, kur brokastīs nez kādēļ visvairāk redzami vidējā masta ierēdņi Čičikova vecumā, kas ceļo kopā ar ģimeni), un gan daļēji vecas (atceros, ap Pokrovku mitinājos kādreizējā bordelī; iestādījuma profilu bija nomainījuši, bet dekoru nē, staigāju pa apbružātiem plīša gaiteņiem un nezin kādēļ atcerējos Kuprinu; K.B., ko arī nometināja turpat, neizturēja un aizbēga nakšņot pie vietējā paziņas, te nu gan, tak it kā huzārs), un tādas kaut kur pa vidu. Bet “Pekina”, ak. To plato bikšu laikmeta ampīrs, kādas nēsāja biedrs Lju Šaoci un citi ķīniešu biedri, kas brauca apciemot viedo biedru Staļinu. Kamēr recepcioniste datorā meklēja rezervāciju, savukārt kādreizējais ments, bet tagad portjē skatījās man cauri ar savu vienaldzīgo, pelēko skatienu, gatavs tiklab paķert manu čemodānu, ja man tāds būtu, cik patruļu izsaukt, ja nu es sadomātu ālēties, es zem deguna murmināju neaizmirstamo:
“Maskava – Pekina,
Maskava – Pekina,
Soļo, soļo uz priekšu tautas
Par gaišu darbu, par drošu pasauli
Zem brīves karoga.”
Mani ieskāva tieši tas, šis maskavpekiniskais: impēriskais grandeur, sanaglots no cildenā bordo tonī krāsotas skaidu plātes, plastmasas puķes pie ieejas restorānā, pat vesela spilgtas skābes krāsas siena no tām ar mīklainu uzrakstu BAR 2545, dagestāniešu gangsteru vidējās rokas baisais šiks, no rītiem te klāts zviedru galds, bet naktīs tā ir pavisam ne skandināvisku gludi skūtu pakaušu nesteidzīgās atpūtas vieta, zālē (pēc tam noskaidroju, ka katrā stāvā) – ekrāni, ekrānos – to cildeno gadu hronika, kad biedrs Mao un biedrs Lju apciemoja septiņu pakalnu zemi zem sarkanās zvaigznes, bet Gorkija un Bolšoj Sadovoj loka krustojumā cēla šo – arī stipri cildeno – padomju un ķīniešu draudzības simbolu. “Pie Volgas dzird Jandzi balsi, / Redz ķīnieši Kremļa mirdzu.” Vien nākamajā dienā es pievērsu uzmanību, ka angliski viesnīca saucas pa vecam, Peking, nevis pēc jaunās modes – Beijing, viss precīzi, historisms svin uzvaru. Jā, bet gaiteņi, garie gaiteņi, klāti ar sarkanu paklāja celiņu ar it kā mandarīnu ornamentu, dzeltenas sienas virs zemiem koka paneļiem, kas imitē Min dinastijas laiku lakojumu, uz dzeltenajām sienām gleznas, patumšas ainavas vai nu Staļina laika Viduskrievijas dabas apdziedātāju – peredvižņiku kopētāju garā, vai nu arī pašu Staļina laiku dziedoņu oriģinālie bērziņi, smilšainas nokalnes pie nesteidzīgām upēm un čiekuru kausi. Nesaprast. Turklāt gaitenī ir patumšs, pat darbu autoru vārdus grūti izlasīt. Vēlīnā staļinisma tumšās alejas; visticamāk, šeit savas sekretāres veduši platkaulaini ministru vietnieki, ne miesaskāres vadīti, bet tā, mazināt sasprindzinājumu, jo kā matā karājas, kā matā dzīvoklis, vasarnīca, Pobeda, mājkalpotāja, viss, atliek vien neveiklu vārdiņu pateikt vai kāršu sadalījums mainīsies zināms kādos kabinetos, un beigas, un, rau, vairs ne tu pa viesnīcas “Pekina” gaiteņiem ved ar kuplām krūtīm apveltīto Larisu Grigorjevnu, bet tevi ved, velk, nosvīdušu un nomocītu, pa Ļubļankas gaiteni uz kameru, un kas būs pēc tam, nav zināms. Šī sižeta paveidam viesnīcā “Pekina” ir dažas īpašas – nacionālas – iezīmes, taču būtībā viss viens. Piemēram, tas pats biedrs Lju Šaoci, kurš 1952. gadā platās biksēs pastaigājās pa Maskavu, nomira, saskaņā ar oficiālajām ziņām, cietumā 1969. gadā, hunveibīnu nomocīts, sists un apspļaudīts desmitiem reižu. Un morāli te neatrast. Nekādas ētikas, viena vienīga estētika.
Ielūkojos Google, izrādās “Pekinu” atvēra jau pēc ūsaiņa nāves, Hruščova laikā, kad draudzība ar Ķīnu pamazītiņām atdzisa, būvēja pārāk ilgi, tomēr pārsaukt viesnīcu nepārsauca, acīmredzot cerēdami, ka Mao, nosvēries pa kreisi, nosvērsies atpakaļ pa labi. Tomēr Ļubļankas gaiteņi manām gara acīm atausa ne velti, lasu: “Sākotnēji ēka, kurai pamati likti 1939. gadā vietā, kur krustojas Sadovoje loks un saskaņā ar 1935. gada ģenerālplānu iecerētā Novo-Tverskas maģistrāle, tika paredzēta, lai izvietotu PSRS NKVD Galveno nometņu pārvaldi ar tai pieguļošu viesnīcu. Projektu izpildīja arhitekts Dmitrijs Čečuļins, kurš kopš 1930. gadu beigām nodarbojās ar visa Majakovska laukuma ansambļa projektēšu, kura dominantei augstuma ziņā vajadzēja kļūt NKVD ēkai.” Nu gan, paldies, apmetināja, kā gaili zupā. Apostu no čemodāna izņemtās drēbes – vai nav iesūkusies NKVD smaka.
Un vēl šajā kartē, ko dabūju no “Pekinas”, interesants ir možais sveiciens, praktiski sauklis: “Ni Hao, Maskava!” Si-si jums ar otiņu.
Bet tas viss tā – lirika. Bet epika – tā ir visapkārt, Trešā Roma, kas novietojusies pie divām aizsardzības līnijām: Bulvāru un Sadovoj loka. No “Pekinas” pa šo līniju ir labi pastaigāties, ko es arī darīju, skatīdamies uz visām pusēm, cenzdamies tikt skaidrībā, par ko šis viss ir kļuvis un ko nozīmē dzīve ap mani – vēsturiski vai pat tādā ziņā, vai šī dzīve jau ir gatava māksla vai pagaidām tajā vēl valda nepabeigtība. Citiem vārdiem sakot: kā izskatās paēdis XXI gadsimta sākuma Austrumeiropas autoritārisms? Vai tas ieguvis savu “lielo stilu”?
Pagrozījis šo jautājumu prātā, es to atstāju nākotnei. Turklāt tas jau bija Strastnoj bulvāris, un ko gan tajā darīt, ja ne aplūkot pieminekļus? Kā pirmo – skaidra lieta, gandrīz pretī žurnāla “Novij mir” redakcijai – sastapu Tvardovski.
Tvardovskis, kā tam arī jābūt, cieš. Nu, nevis cieš, labi, viņš pārdzīvo. Galva viņam ir nokārta. Rokas lietusmēteļa kabatā, turklāt kreisā tik tālu atvirzīta, ka atsedz vairākas apģērba kārtas. Tvardovskis ietērpts lietusmētelī (vai plānā mētelī), biksēs un žaketē, zem žaketes – veste, zem vestes – krekls ar kaklasaiti. Domāju, zem krekla vēl ir arī apakškrekls, kā tolaik nēsāja. Sanāk piecas kārtas. Un tas viss – neskaitot neredzamo apakškreklu – ielocēs. Ieloces tēlniekiem V.A. un D.V. Surovceviem sanākušas ievērojamas – smagas, pamatīgas kā godīga padomjlaika proza par pilsētas dzīvi. Jā, man Tvardovska šajā piemineklī ir žēl – nu, par ko viņam tāds sods pēc nāves, šāds veclaiku drēbnieka bronzas murgs; Tardovskis tomēr bija cits cilvēks, cits. Un “Vasīlijs Tjorkins” ir bez ielocēm, bez it nevienas. Bet te neko nevar padarīt. No vārdu salikuma “1960. gadu “Novij mir”“ kļūst tik reālistiski un tik smagi, ka pats neviļus pārklājies ar ielocēm. Tas ir tāds atkušņa un agrīnā brežņevisma tēls: pie labās rokas par tautas likteni skumstošais Tvardovskis, pie kreisās draiskojas līksmais Aksjonovs. Nē, ne V.A. un D.V. Surovceci pieminekli likuši, visa Maskavas inteliģence izsapņojusi šo vēstures vēju viļņoto bronzu.
Bet nedaudz tālāk sēž Rahmaņinovs; viņš, tieši otrādi, tāds snobs un švīts, kāja pār kāju, smalks, Art Deco stilā, svešzemniecisks. Arī Maskavas inteliģences domu produkts, sak, mēs te mokāmies ap neatrisināmiem morāliem jautājumiem kā Tvardovskis, bet tiem, kam laimējies savā laikā aizšmaukt, ko viņi, viņi tur dzīvo un neko sev neliedz. Taču šajā piemineklī slēpjas arī viltība: vai tas gadījumā nedod mājienu, ka Rahmaņinova rūpīgi konstruētais, saldskanīgi retrogrādais romantisms, tas arī ir Art Deco, skaņu dizains bagātniekam, kas sapņo par skaistumu un kultūru, kaut kas Tifānija lampu garā?
Bet bulvāra galā rokas izmetis bronzas Visockis. Viņš ir kādreizējās nākotnes koda, nākotnes, ko izsapņojuši septiņdesmito gadu vidus Centrālā literātu nama liberālie apmeklētāji. Un viss taču ir piepildījies! Bronzas Tvardovskis publiski cieš, un mums, viņa mantiniekiem, ir mācība. Rahmaņinovu mēs atgriezām dzimtenē, dižā krievu kultūra beidzot ir vienota. Saikne starp laikiem ir atjaunota, tā teikt. Nu, un kā sapņojuma kalngals: tagad Visockis ir kā agrāk Šaļapins un Bloks vienā personā, viņš arī cieta par visiem, bet ne tik garlaicīgi kā nesaprotamais “Novij mir” galvenais redaktors, kurš gan šolaik viņu vairs atceras, bet, lūk, Visocki mēs ļoti labi atceramies, mēs viņu mīlam, viņš cieta tā, kā vajag, kā īsts vecis gārdza, iekaroja francūzietes sirdi, mentu Žeglovu nospēlēja.
2018. gada 3. jūnijs
Vispār jau, autoritārisms ir mūsu laika lielais stils: pamaigs, patērniecisks, tirgus, populistisks, tas mobilizē sabiedrību, kombinēdams tradicionālos medijus (TV, īpaši kabeļtelevīziju) un augstās tehnoloģijas (blogi, FB un tml.). Tas sociālpolitiski. Tomēr arī estētiski: tajā, kas attiecas uz mākslu, tas ir lielais stils, jo nauda, kas ieplūst šajā sfērā, nāk vai nu no valsts (vai daļēji no valsts), ja runa par visautoritārākajām valstīm, vai arī – ja runājam par “demokrātiskajām” — tā nāk no autoritārajām valstīm, tā ir turienes bagātnieku nauda, vai arī, visbeidzot, tā ir demokrātisko bagātnieku nauda, taču taisīta “tur”.
Maskava atkal ir lielā stila pilsēta.
2018. gada 19. jūnijs
Ventspilī bija vairākas siltas dienas; diemžēl “bija”, tagad sācis pūst vējš un aiznesis kaut kur uz Centrāleiropu gurdumu un vasaras bezdarbību. Pagulēt pludmalē izdevās tikai vienu – gandrīz karstu – dienu; rekreācijai piemērotu laikapstākļu dēļ tur laiskojās vairāk ļaužu nekā iepriekš: nevis trīs, bet, apmēram, piecdesmit trīs. Bet man arī tas ir daudz, aizklīdu vairāk pa kreisi gar jūru, it kā gandrīz tukšs, atgūlos, iedegu, paplunčājos ledainajā ūdenī un tikai pēc tam atskatījos un sapratu, ka pludmale tak ir nūdistu. Tā nu radās izvēle: vai nu vilkt nost peldbikses, vai nu iet prom. Izvēlējos Budas Vidējo ceļu, tas ir, ne vienu, ne otru. Cenzdamies neskatīties apkārt, aizsedzis peldbikses ar elkoņiem, sēdēju, raudzīdamies jūrā, prātoju. Kaili ķermeņi lielākoties ir tādā pašā krāsā kā smiltis, tā ka var tos pieņemt par neorganikas sakopojumu vai par savirpuļojumu, kas ir spriedums Hansa Kastropa garā, kurš prātoja par dzīvi kā par pagrimumu, matērijas slimību. Ko gan teiktu Lusjēns Freids ar saviem miesas gabaliem pelēkdzeltenā krāsā ar brūnām un sārtām izlocēm? Un te es atcerējos izstādi, ko redzēju aprīļa vidū Londonā. Tas bija Tate Britain, izstādi sauca All Too Human. Bacon, Freud and A Century of Painting Life, pat ne pagātnes, bet tagadnes laikā – saucas, jo to slēgs vien augusta beigās. It kā viss skaidrs: kur ir “dzīve”, ko “glezno”, tur arī “pārāk cilvēciskais”, kas nozīmē “miesu”. Tamdēļ gan Freids, gan Bēkons, gan daudzi citi. Lūk, interesanti: kādēļ tieši miesa izvēlēta, lai apzīmētu galveno, esenciālo “cilvēciskā” īpašību? Jo ķermeniski – un tikai ķermeniski, jāsaka, – ir gan dzīvnieki, gan zivis, gan citi radījumi (nezinu, vai kukaiņus var nosaukt par dzīvniekiem, nu, vismaz par “zivīm” noteikti ne). Bet cilvēks atšķiras ar to, ka viņam ir, vismazākais, apziņa – augstajā dvēseles jomā nelīdīšu gara tumsības un reliģiozās indiferences dēļ. Tas ir, intelekts, ratio – lūk, pārāk cilvēciskais, too human. Bet tak ne. Kaislīgākie mūsdienu pasaules ateisti izliekas, ka mēs esam cilvēki, jo mums visiem ir divas kājas, divas rokas, galva un vairošanās orgāni; bet tas, ka mēs domājam, smejamies, būvējam pilsētas, rakstām grāmatas vai pat lielos apmēros iznīcinām sev līdzīgos ar visizsmalcinātākās tehnikas palīdzību, ko paši esam izdomājuši, tas ir tā, aiz Viltus vai, tieši otrādi, Vispārējā labuma labad. Pašreizējā rietumnieciskā apziņa sevi nodod; tā – neskatoties uz visu “pelēko šūniņu” radīto progresu – pelēkajām šūniņām netic, joprojām uzskatīdama, ka kāds mūsos tās iedzīvinājis vai. Nu, nozāģēji galvaskausa virsu, ieliki pāris kausiņus smadzeņu un vāciņu uzliki atpakaļ. It kā čips; mēs domājam, ka domājam mēs paši, bet patiesībā tas ir Viņš, kas domā mūsu vietā. Vai arī Tas.
Francis Bacon. Three Figures and Portrait. 1975. Tate @ Estate of Francis Bacon
Kopumā Tate bija daudz lieliski gleznotas miesas. Vispār, kā bieži vien Londonā pēdējā laikā, izstāde ir reizē gan bezpalīdzīga (konceptuāli), gan brīnišķīga (izstādīto darbu ziņā). Teiksim, zāle, kur blakus redzams Bēkons un Džakometi, ir pilna laime, un tas, neskatoties uz to, ka es taču biju uz Džakometi Tate Modern pirms dažiem mēnešiem. Starp citu, uzreiz saproti: neskatoties uz visu īra cieņas izrādīšanu itālim, viņi runā par dažādām lietām: vienkāršojot Bēkonam miesa it kā kūst elles ugunīs, tā burtiski notek no viņa personāžiem, bet Džakometi varoņi jau ir norūdījušies šajā ugunī, iznākuši no tās tādi sausi, cieti, nelokāmi. Bet, ja pirms Freida, tad kā reiz pirms Freida bija Stenlijs Spensers (1891–1959); liekas, viņš jau trīsdesmitajos gados uzminēja Freida vidējā un vēlīnā perioda ķermeņus. To visu vajadzētu izpētīt sīkāk, izdomāt līdz galam, taču izstāde ir milzīga, pie beigām jau kājas neturēja. Aiziešu vēl reizi mēneša beigās, kad nonākšu Londonā.
Tur vēl bija Paula Pegu; viņa Spensera-Freida miesu ietērpusi transvestītu kostīmos, pabaisi un smieklīgi. Pegu it kā tuvinās Baltusam, tomēr vecajam grēciniekam dzeltenā krāsa ir citādāka, tāda dekoratīva, nē, tā ir plakana kā plakātos vai arī, nē, tā it kā gleznota uz nimfešu leļļu ķermeņiem. Dzeltenie gurni un atslēgas kauli mirdz, atspoguļodami gaismu no loga. No šā kļūst skaidrs, ka miesa a la Lucian Freud ir kaut kas tīri britānisks. Kas tas ir? Reiz vingrais, bagātās Impērijas ķermenis nu vietām nokarājas, ir vecs, celulīta mocīts? Mūslaikos uz salas nauda ir, taču ne savējā, tā nāk no Saūda Arābijas un Krievijas. Laiks gleznot jaunā parauga Lielbritānijas miesu.
2018. gada 21. jūnijs
Laiks pavisam samaitājās, kā Golvejā vai Aberistvitā ir plus septiņpadsmit, mākoņi, vējš, tā ka labāk par visu mest darbus pie malas un doties pastaigā – neraizējoties kādu satikt jau tā tukšā pilsētā. Tā arī darīju. Ventspils ir tukša un brīnišķīga, ideāla vieta postindustriālā laikmeta paraugmelanholiķim, sajūta tāda, it kā tu esi milzīgā muzejā vai pat bezgalīgajā muzejā no Nabokova stāsta vai arī sapnī De Kiriko iestudējumā. Viss šeit šķiet atsevišķs, īpašs, ar nodomu izvietots tieši tā, ne citādi, kontaktā ar apkārtējiem objektiem pēc muzeja kuratora gribas. Visam ir īpaša jēga, aptverama, ja skatās uz noteiktas vietas, ielas, laukuma u.tml. ainavu kopumā, aptverot uzreiz veselu ainu, neizlaižot, tiesa gan, nevienu detaļu. Citiem vārdiem, lai izprastu Ventspils skaistumu, nepieciešams pieredzējis Dailes cienītājs, varbūt pat ideāls, bet tāds var būt vienīgi Dievs. Vai ne viņam pilsētu izveidojuši tādu, kāda tā ir? Vai ne tajā slēpjas slepenā iecere, viltīgāka par jebkuru masonu vai rožkrustiešu iecerēm? Ak, cik lieliski domāt par Ventspili kā par brīvmūrnieku Svētnīcu. Un pareizi taču, mūrnieki te nenogurstoši strādājuši – ielas izliktas ar akmeņiem, plāksnēm, un tās ir ideāli tīras, kā to nodomi, kuri grib pilnveidot cilvēka dabu.
Labi, ja Ventspils ir muzejs, tad kā muzejs? Tie ir reizē vairāki laikmeti, reizē vairāki šo laikmetu dzīves iekārtošanas veidi. Teiksim, te bijusi industrija, pat dažādas dažādu laiku industrijas. Līdz Pirmajam pasaules karam bija viena, no kuras arī arhitektūras paliekas ostā, dažas ēkas pilsētā, augstā modernitāte, kas būvēta no tumši dzelteniem ķieģeļiem ar netīriem plankumiem, kas rada manī sajūsmu. Bija padomju modernitāte – te tā, kā Latvijā vispār, ir nedaudz drūma, ne tik daudz paneļu, cik ķieģeļu, tomēr sajūsmu padomju ķieģeļi nerada – tie ir garlaicīgā putekļaini pelēkā krāsā, it kā cigaretēs “Ekstra” par trīs sešdesmit divi iebēruši pelnus no “Prīmas” par četrpadsmit kapeikām un labi samaisījuši. Šo namu paskats – neskatoties uz to, ka hruščovkas es uzskatu pat par skaistām un mājīgām īpaši, ja tās ir dzīves un vēstures nobružātas – rada grēmas. Bet ir arī interesantas lietas, protams, padomju industrijas, padomju modernitātes drupas – ostā, tur, kur līcis un zivju kombināts ar tehnikumu, gandrīz visas pamestās, nodeldētās ēkas drīzāk domātas subtropiskajam klimatam, kaut kāds Alžīrijas modernisms, bet blakus tām līcītī šūpojas jahtas un traleri dažādās krāsās, daži aplupuši un sarūsējuši, daži svaigi krāsoti. Skatu maitā garāžas no sarkaniem ķieģeļiem pretī zivju kombinātam.
Ja nedodas pie dambja, un pašlaik tas ir slēgts, tad iespējams noiet garām vēl funkcionējošam ostas pārtikas industrijas orgānam, gar lodziņu ar uzrakstu “Šprotes”, kur tantiņa tirgo svaigi aizvākotas kārbiņas – o jā, protams, šprotes pirms visa – tad pa kreisi būs traleri, bet aiz tiem saulē mirdz sudrabaini gāzes termināļi, salutē kravas celtņi, rēgojas Skotijas kravas kuģa tumšsarkanais sāns, viss, kā vajag, un cilvēku praktiski nav. Sapnis. Sapnis par modernitātes galu. Bet, no otras puses, ja dodas gar jūru, bet pa pilsētas ielu, neaizejot līdz krastam, tad tur atrodamas Impērijas, Pirmās Republikas, villas un vasarnīcas, kurās tagad nometinājušies vai nu vietējie vai Rīgas bagātnieki, vai arī pansijas, nesaprast. Pie upes – Darbs, pie jūras – Atpūta. Klasisks klasiskas Jaunā laika pilsētas sadalījums: te strādā, bet te atpūšas. Kā patiess situacionists, aizdreifēju, šķērsodams šo zonu neredzamās robežas, kamēr nenonācu mežā. No iepriekšējām reizēm, kad esmu šeit bijis, zinu, ja ietu un ietu garām, šķiet, briežu rezervātam, izietu uz trases, tad varētu aizklīst līdz pašam, domāju, dīvainākajam kalnu slēpošanas kūrortam Eiropā. Kalnu trase līdzenākajā kontinenta valstī. Sajūsma.
Tomēr, iespējams, kļūdos par Ventspils tukšumu, iespējams, mana tukšuma koncepcija nav pareiza. Liekas, esmu aizmirsis, ka mēneša sākumā tepat taču rakstīju par mūsdienu autoritārisma urbāno/estētisko meinstrīmu. Tad šādi: Ventspils tukšums ir līdzīgs pašreizējas (Sobjaņina) Maskavas tukšumam, jaunā autoritārisma lielā stila tukšumam. Precīzāk, ja ņem vērā V. un M. izmēru atšķirību, jaunā autoritārisma lielā stila mazās versijas tukšums. Te var ilgi spriest un salīdzināt, nebūtu slikti kādam par to grāmatu uzrakstīt, bet ne man. Ouens Hezerlijs varētu, bet viņš nezina valodu, tātad arī materiālu ne līdz galam izprot. Bet, ja nu pēkšņi kāds šo izlasīs un ieinteresēsies? Tad, lūk, šāds sīks apsvērums. Līdzās visam pārējam, kopīgā M. un V. detaļa: jaunā lielā stila mīlestība pret vidējā un sīkā izmēra sabiedrisko tēlniecību. Šīs tēlniecības stilu atšķirība ir lielā stila kulturālās ģeogrāfijas atšķirība.
Ventspilī nav beidzies amizantais provinciālais modernisms. Tomēr tas vienalga izskatās labāk nekā bezjēdzīgais, trešīgais, ar nodomu dumjais pseidomodernisms, kāds redzams, teiksim, pašreizējā publiskajā tēlniecībā Londonā. Par Maskavu es pat nerunāšu. Te ir pat nedaudz sirreālisma, kas – kopā ar tukšumu, koku, ēku un debesu ģeometriju – liek mums atgriezties pie Kiriko.
2018. gada 23. jūnijs
Jā, Ventspils ir viena no brīnišķīgākajām Eiropas pilsētām. Nevis viena no “labākajām” vai “interesantākajām”, bet tieši “brīnišķīgākajām”; tās brīnišķīgums nolasās ar grūtībām; bet bez grūtībām zivtiņu no Baltijas jūras neizvilksi, lai ostā to aizvākotu konservu bundžā, vai ne tā?
Nu, bet, ja nopietni, šo divu vietējo kombināciju apvienojums – “upe plus jūra” un “mežs plus kāpas” – tas ir romantisms vai klasicisms? Brodskis, kas apdziedājis Baltijas vasaras mākoņus, visu laiku tos jauca, te viņam pielipa otrais, te pirmais viņam auksti sitās vēnās.
2018. gada 25. jūnijs
Pavisam aizmirsu par postpadomju slāni Ventspils arheoloģijā; tas ir acīmredzams. Osta, atkal jau osta. Krauj kāliju atklātā veidā, smirdoņa nonāk it visur; ogles krauj tāpat. Tā joprojām ir vecā, modernā industrija. Bet gāze, tā gan. Vispār laikmetīgums te – ja ieskaita postpadomju “laikmetīgumu”, par ko neesmu pārliecināts (tas it kā ir beidzies), – ir loģistikā, infrastruktūrā, transportā, komunikācijās. Drīz visa Austrumeiropa pārvētīsies par staciju Ķīnas preču ceļā uz Rietumeiropu. Dzīve notiks vien dzelzceļa ceļa Belt&Road malās. Iestāsies muitas noliktavu, fūru un krāvēju civilizācija.
Nu, un, protams, Ventspils jaunā arhitektūra – divas bibliotēkas, galvenā un Pārventas, lieliskas, tur vēl labas grāmatas atvest, un es apmestos uz dzīvi.
2018. gada 30. jūnijs
Londonā Reģenta parkā rožu dārzā, kur iestādītas visdažādākās šķirnes ar brīnišķīgiem nosaukumiem kā Commonwealth un Ingrid Bergman, ir Nostalgia. Uz plāksnītes ar nosaukumu skaitlis 7 – vai nu daļa no zīmola kā smaržām, Chanel nr. 5 un tā tālāk, vai arī visas rozes te ir inventarizētas. Tā vai citādi, pirms astoņpadsmit dienām es klaiņoju pa savu iemīļoto parku, kurā pārāk reti esmu bijis gados, kad dzīvoju šajā pilsētā. Vai es jutu nostalģiju, ostīdams apbrīnojamo sarkano rozi, kuras aromāts nosaukumam atbilstoši ir rūgtens – tas nav vīns, kas pārvērties par etiķi, nē, bet saldums, kas, kad tā pārāk daudz un pārāk ilgi, kļūst rūgts, it kā būtu izlijusi žults. Tādēļ arī tik reti braucu uz šejieni no savas Haknijas, lai saldums tomēr nekļūtu rūgts. Tagad drīkst – no citas valsts, no citas dzīves. Nē, nevis nostaļģija, bet melanholija. Bet par Reģenta parku katrā ziņā vajadzēs vēl padomāt un šeit uzrakstīt.
ARHĪVS:
Mākslas dienasgrāmata 2018
Mākslas dienasgrāmata. Dziļa ziema, 2018
Mākslas dienasgrāmata 2018. Pārāk agrie pārāk lēnīgā pavasara priekšgājēji
Mākslas dienasgrāmata 2018. 4. Ne Pavasara, ne Daiļā
Mākslas dienasgrāmata 2018. 5. Dzīves piepilsētā
Mākslas dienasgrāmata 2018. 6. Dzīve un māksla
