2012. gada vilšanās?
27/12/2012
Ilustrācijas autors – Gatis Kurzemnieks
Kad jau noskaidrotas, kādas izstādes, kinofilmas un grāmatas tiek vērtētas kā gada favorītes, laiks uzzināt, kas šīgada kultūras dzīvē licis vilties? Decembra garumā Arterritory.com komanda aptaujāja mākslas un kultūras dzīvē iesaistītos no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Zviedrijas, Dānijas un Krievijas, lai noskaidrotu, kādi, viņuprāt, bijuši galvenie aizvadītā gada notikumi?
Tātad – 2012. gada vilšanās?
MĀRTIŅŠ VANAGS, rakstu autors žurnālā “Rīgas Laiks”
Nebija nekādu vilšanos, kopumā man patīk, kas notiek Rīgā – pilsēta un tās mākslas dzīve šķiet atdzīvojusies, pat uzplaukusi pēc krīzes.
KETA GŪTMANE, modes dizainere
Nezinu, manā redzeslokā ir bijuši pietiekoši līdzsvaroti notikumi.
JAKOBS FABRĪCIUSS, Kunsthal Charlottenborg direktors (no 2013. gada), Dānija
Vitnija biennāle 2012 (Whitney Biennale).
HELĒNA DEMAKOVA, mākslas zinātniece
Sapratu, ka nebūšu oriģināla, ja teikšu, ka gada vilšanās bija pilnīgi deģenerējusies (it kā jauno mākslinieku izstāde) Manifesta, kas notika Genkā, Beļģijā. Bet tā kā to noteikti nosauks pārējie, tad teikšu, ka ļoti vīlos, ka nevienu mediju (nedz drukāto, nedz kādu portālu) neinteresēja izcilā igauņu mākslinieka Jiri Ojavera personalizstāde viņu Kunsthallē Tallinas centrā. Jauno tendenču izstāde un Kaido Oles izstādes KUMU man likās daudz tukšākas. Tieši tāpat kā paralēli Ojaveram notiekošā 10 jauno mākslinieku skate.
ANDRIS RUBĪNS, DDB Latvia izpilddirektors
Nacionālā kinofestivāla “Lielais Kristaps” noslēguma ceremonija.
KASPARS PODNIEKS, mākslinieks
“Staro Rīga”.
DMITRIJS RANCEVS, kinokritiķis
Pie tādām diemžēl var pieskaitīt ilgi gaidīto Latvijas režisora Jevgeņija Paškeviča filmu “Golfa straume zem ledus kalna”. Pret Jevgeņiju izturos ar dziļu simpātiju un cieņu, augsti vērtēju viņa profesionalitāti un meistarību. Diemžēl 12 gadu garumā filmēto lenti pie labākās gribas nevaru nosaukt par veiksmīgu. Skumji, ka tajā ieguldīts daudz spēka, daudzas lietas uz ekrāna ir izdevušās, bet ar atsevišķiem ģeniāliem fragmentiem harmoniskam, dzīvam kinematogrāfiskam veselumam ir par maz. Manu pārdomu par “Golfa straumi zem ledus kalna” pilnu tekstu var lasīt šeit.
ZAIGA GAILE, arhitekte
Pēdējā laikā operā trīs pirmizrāžu vilšanās: “Dauka”, “Toska” un “Rodēns”. Notikumi, kurus biju gaidījusi un laikam par daudz sacerējusies. Jā, arī Eifmana balets, diemžēl, sagādāja vilšanos. Jau vairākus gadus sadusmo un kaitina “Staro Rīga” gaismas festivāls, tagad arī vēl šaubīgās eglītes visās malās. Kronis visam ir Laimas pulkstenis ar skuju spārniņiem un saldumu būdiņu pakājē.
SĀRA ARHENIUSA, Bonniers Konsthall direktore, Zviedrija
Nerimtīgā kultūras budžeta samazināšana viscaur Eiropā. Akli tiek iznīcināta būtiska kultūras infrastruktūra, kas būvēta vairāku dekāžu garumā.
MARGE MONKO, māksliniece, Igaunija
Fakts, ka, “pateicoties” Igaunijas valdības ignorancei, Igaunijas Mākslas akadēmija nesaņēma finansējumu tās jaunās ēkas būvniecībai.
JĀNIS PUTNIŅŠ, kinorežisors
Nekas īsti nenāk prātā. Ja nu vienīgi tas, ka šogad nepabeidzu filmu par matemātiķi Ripsu.
DMITRIJS GOLINKO-VOLFSONS, mākslas kritiķis, dzejnieks, Krievija
Par visai spēcīgu 2012. gada vilšanos jāuzskata Deivida Kronenberga filma “Kosmopolise”, kas ir Dona Delillo tāda paša nosaukuma romāna ekranizācija. Filma stāsta par Ņujorkas biržas magnāta eksistenciālu un metafizisku krahu (paralēli “skumjajai bezjūtībai” attiecībās ar sievu viņu nomoka arī uzstādītā absurdā “prostatas asimetrijas” diagnoze). Mūsdienu pasaulē, kuru plosa finanšu un kredītu krīze, tieši ekonomiskās problēmas sasniedz patiesas traģēdijas diženumu un skaudrumu, kurā vispārējā labklājība pieprasa pilnīgu personisko interešu apspiešanu (par to vēsta tādas filmas kā Džeja Sī Čendora Margin Call un Nikolasa Džareki Arbitrage). Uz tādas katastrofālas pasaules uztveres, kas motivēta ar mūsdienu ekonomiskajām ķibelēm, fona Kronenberga attēlotā jaunā miljonāra psihoanalītiskā svaidīšanās izskatās diezgan muļķīgi un tajā nav pilnīgi nekādas traģēdijas. Bez šaubām, fināla ainas paglābj filmu no pilnīgas izgāšanās, tomēr kopumā tā nesniedzas līdz mūsdienām raksturīgas ekonomiskās drāmas mērogiem.
KASPARS VANAGS, kultūras teorētiķis
Tādas īpašas gada vilšanās laikam nebija... varbūt tāpēc, ka netika jau uz neko arī tā īpaši cierēts...
INDRIĶIS ĢELZIS, mākslinieks
Ziemas iestāšanās.
DARIUSS MIKŠUS, mākslinieks, Lietuva
Nav ne jausmas!
BAIBA RUBESS, Statoil ASA (Norvēģija) viceprezidente korporatīvās sociālās atbildības jomā
Cik sterilu kopaina atstāja Brasilia arhitektoniskie šedevri vienuviet.
IEVA ILTNERE, gleznotāja
Tas, ka Māliņa un Kalns nav nominēti Purvīša balvai.
MILENA ORLOVA, THE ART NEWSPAPER RUSSIA galvenā redaktore, Krievija
Vairāku Maskavas galeriju paziņojums par to slēgšanu. Pēc divdesmit gadu darbības.
ANDRA NEIBURGA, rakstniece un viesnīcas “Neiburgs” vadītāja
Tādas nav.
VITA ZĀMANA, VIENNAFAIR radošā direktore, Austrija
Nav ekspektāciju, nav vilšanos.
Krišs Salmanis: “Mans šīsvasaras robotbrīdis.”
KRIŠS SALMANIS, mākslinieks
Grāmata Losing the Head of Philip K. Dick, autors David Dufty. Kā gan par robotiem var uzrakstīt kaut ko tik neveiklu?
ANDRIS VĪTOLIŅŠ, mākslinieks
Izvirzu nominācijai Latvijas medijus. Man nāk atmiņā deviņdesmito gadu sākums, kad postpadomju kultūrā kā sēnes sadzima dažādas jocīgas avīzes, kuras toreiz tirgoja stacijas tuneļos. Vairums šo laikrakstu specializējas šausmu žanrā (līdzīga informācija šodien iegūstama tādās lieliskās programmās kā Kriminalinform vai “Degpunktā”). Diemžēl, Latvijas medijiem attīstoties, šāda stila ziņas ir sākušas neķītri dominēt vai visos valsts laikrakstos. Piedodiet avīžu redaktori, bet mani neinteresē tas, ka bērnu māte ir nositusi savu dēlu par ievārījuma burkas izēšanu, vai tas, ka vīrietis vairākkārtīgi izvaro savu suni vai meitu! Kāpēc tāda draza ir jāliek uz nacionālo laikrakstu vākiem? Kālab tur nav publicēts Jānis Avotiņš, kurš piedalās Saatchi organizētajā izstādē vai kādi citi pozitīvi notikumi? Tāpēc es esmu vīlies vietējos medijos un tā vietā visos datoros kā pirmo lapu uzlieku BBC…
KRISTIANS ANDEŠONS, mākslinieks, Dānija
Režisora Deivida Kronenberga (Cronenberg) ekranizācija Dona Delillo romānam “Kosmopolise”. Teorētiski tai vajadzēja būt šīgada filmu filmai – vismaz man. Bet tieši tāpat kā es velti cerēju, ka režisora Ričarda Linklatera ekranizācija Filipa K. Dika romānam A Scanner Darkly būs mans 2007. gada notikums, tā arī “Kosmopolise” bija milzīga vilšanās. Ir lietas, kas ir labas tikai uz papīra, vienalga, kurš stāvētu aiz kameras...
SERGEJS HAČATUROVS, mākslas kritiķis, Maskava
Krievijas centrālā laikraksta Московские новости (“Maskavas ziņas”) liktenis.
Jau rīt lasi noslēdzošo gada aptaujas jautājumu – 2012. gada pārsteigums kultūrā!
