Domapmaiņa: kāda ir Stūra mājas nākotne?
Rita Kaže-Zumberga
13/10/2014
Savulaik viens no „Rīga 2014” projekta „Stūra māja. Lieta Nr. 1914/2014” mērķiem bija plašas diskusijas uzsākšana – vai sabiedrība ir gatava runāt par noklusētajiem 20. gadsimta vēstures jautājumiem – totalitārisma atstātajām sekām, totalitārās varas upuru piemiņas saglabāšanu, par to, kādā veidā saglabājamas un nododamas Latvijas iedzīvotāju atmiņas no notikumiem, kuros visa iepriekšējā gadsimta garumā bijām iesaistīti arī paši?
19. oktobrī, noslēdzoties Stūra mājas ekspozīcijai, kas Eiropas kultūras galvaspilsētas notikuma ietvaros guva neticamu atsaucību un grāva apmeklētības rekordus, joprojām būs aktuāls jautājums – ko tālāk? Šī ēka – totālo karu, masu represiju un genocīda relikts – joprojām ir neziņas un finanšu trūkuma krustugunīs.
Aktivizējoties par saspringto tēmu, nodibinājums „Rīga 2014” sadarbībā ar VAS „Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ) Stūra mājā šodien, 13. oktobrī, organizē diskusiju „Pārkrāsosim?”, kurā par nākamības iespējām sarunāsies gan iesaistītās personas, gan vēsturnieki, kultūras mantojuma eksperti, arhitekti un mākslinieki, arī Kultūras ministrijas un VNĪ pārstāvji, tāpat savs vārds būs sakāms uzņēmējiem un studentiem. Visiem interesentiem šī tikšanās ir pieejama un atvērta, to ievadīs priekšlasījumi par līdzīgu objektu darbību citās valstīs. Seko līdzi diskusijai tiešraidē „Rīga 2014” mājaslapā.
Arī Arterritory redakciju interesē spēcīgi viedokļi, kas sniegtu paralēlu skatījumu uz Stūra mājas turpmāko likteni. Izvēlējāmies dažādu profesiju pārstāvjus, kas ļāvās atklātai domapmaiņai uz diviem mūsu uzdotajiem jautājumiem: Kāda jūsu skatījumā ir Stūra mājas nākotne un funkcija? Jūsuprāt, vēlamais ēkas saturiskais piepildījums?
Atbildes pārsteidza un reizē arī ne – kamēr vienus nomāc doma par naudas nepareizu virzīšanu Okupācijas muzeja vajadzībām, citus aizķērusi doma par Stūra mājas fasādes pārveidi melnā krāsā. Kamēr kāds apgalvo, ka Stūra mājai šībrīža statusā nākotne nav iespējama, citam ir pavisam skaidra vīzija, kā tādu iegūt. Iepazīstinām ar deviņiem svaigiem viedokļiem un aicinām arī pašus klusībā atbildēt – kas tālāk, Stūra māja?
Rakstniece un publiciste Marina Kosteņecka:
Domāju, ka Stūra mājai jāpaliek tādai, kāda tā ir šobrīd – no vienas puses, jābūt muzejam, no otras puses – tautas atmiņas glabātavai. Jāpaliek par brīdinājumu jaunajai paaudzei, par to, pie kā novedīs vienaldzība pret savu vēsturi un pret savu pagātni. Par brīdinājumu nepalikt vienaldzīgam pret notikumiem kaimiņos. Atnāk naktī un arestē, bet tu neliecies ne zinis? Un es jau runāju plašāk – iedomājoties, ka kaimiņi mums būtu Ukraina. Ja neliksimies zinis un domāsim „ka tikai mums viss kārtībā”, tad nekas labs nenotiks. Vārdu sakot, Stūra mājai jābūt modinātajam un zvanam, ko nedrīkst noņemt no zvanu torņa. Ir taču izveidots muzejs un vieta, kas atgādina par vēsturisko pagātni un baismīgām lietām – tam visam ir arī jāpaliek, jo diez vai jaunā paaudze lasīs biezās Solžeņicina grāmatas vai pat latviskās Melānijas Vanagas „Dvēseļu pulcēšana” un „Veļupes krastā”. Bet ja viņi atnāks kaut vienreiz ekskursijā uz Stūra māju, tad varbūt radīsies vēlme izlasīt... Lai šī māja paliek kā atgādinājums un trauksmes zvans. Neviena kinofilma nespēs radīt tādas emocijas, kā radīs šī iestāde.
Domājams, jāsaglabā tieši ekskursijas – ar tām arī Stūra māja atšķiras no kinoteātra, kur skaties kaut kādu vēsturisko filmu, sēdi ērtā krēslā un grauz popkornu, sarunājies ar blakussēdētāju par citām lietām un ar vienu aci vien redzi notiekošo uz ekrāna… Izejot cauri kamerām, gaiteņiem un kabinetiem, tiek atstāts daudz lielāks iespaids. Arī izstāžu zālei noteikti jābūt, kā arī varētu vēl izveidot atsevišķas kabīnes, kurās būtu austiņas un iespēja uzklausīt dažādus dzīvesstāstus, pat filmu formātā. Lieliska vieta, kur vienatnē pabūt ar sevi – palūkoties, paklausīties. Manuprāt, šis koncepts, kur, paliekot viens pret vienu ar vēsturi, kaut vai caur datora ekrānu, būtu efektīvāks, nekā kopīgs kinozāles apmeklējums.
Latvijas Nekustamo īpašumu darījumu asociācijas vadītājs un Nekustamā īpašuma kompānijas Latio valdes priekšsēdētājs Edgars Šīns:
Domāju, ka mēs nevaram atļauties šo ēku paturēt valstij – rekonstrukcija prasīs desmitiem miljonus, uzturēšana simtiem tūkstošu ik gadu. Manuprāt, labāk būtu šos līdzekļus izmantot jau esošo muzeju sakārtošanā un jau darbā pieņemto kultūras ļaužu algošanā. Tirgus pārskatāmā laikā (5–10 gados) atradīs racionālu pielietojumu šim īpašumam.
Žurnālists un publicists Igors Vatoļins:
Man šķiet, ka jāsaglabā tā funkcija, kuru šī māja pildīja vēstures pamatperiodā, proti, kā VDK mītne, un tas, kas notika „Rīga 2014” ietvaros, kad viss tika izrādīts, pievienojot dažādas izstādes. Varbūt tur vēl vajadzētu izvietot kādu ar VDK saistītu dokumentāciju un arhīvus, bet noteikti jābūt arī eksponēšanās funkcijai – pagrabos un citās telpās. Kā koncepciju var minēt kontrastu saglabāšanu – parādīt tā laika košo interjeru un tam pretī šaušalīgās cietuma telpas un kameras.
Zinot, ka šobrīd tam naudu negrasās atvēlēt – jābūt sabiedrības un ekspertu apņēmībai, jāvāc paraksti, jāraksta petīcija un vienkārši jāliek valdībai, deputātiem lemt par šo jautājumu. Bet vispirms ir jābūt kādai konkrētai vīzijai un skaidrai koncepcijai vairākos variantos. Pamatiniciatīvai. Un tad tikai varēs sekot kādi politiskie lēmumi.
Mākslinieks Kristaps Ģelzis:
Tas ir ļoti vienkārši: viens variants, kurš manuprāt ir viss loģiskākais– pirmais stāvs un pagrabs paliek kā muzejs. Kādā formā to risina, tas jau atkarīgs no tiem, kas to uzņemsies. Bet augšējie stāvi ir jāpiepilda ar dažādām sabiedriskajām organizācijām, kuru saturs un nodarbošanās ir atbilstoša vēsturiskajam mājas kontekstam. Bet realizācijas soļi ir šādi - Kultūras ministrijai un Izglītības ministrijai jāizveido darba grupa un jāsagatavo priekšlikums, kā šo vēsturisko pieminekli piepildīt ar ilgtspējīgu funkcionējošu saturu. Piedāvājums jāiesniedz Ministru kabinetā, kur tālāk jau pieņemtu īpašu likumu šim unikālajam nekustamajam īpašumam - tas palīdzētu finansiāli un likuma noteiktās robežās nodrošinātu Stūra mājas funkcionēšanu nākotnē visas sabiedrības labā.
Ja šis likums stātos spēkā un būtu saistošs Valsts nekustamiem īpašumiem, būtu iespēja piemērot citus standartus mājas apsaimniekošanas procesam. Būtība tāda – lai likvidētu VNĪ nepieciešamību par katru cenu nopelnīt naudu, kas ir viņu galvenais uzdevums, ir jārada šāds likums, citādi viņi pārkāptu pašreizējo "obligātās" peļņas kārtību, kas no valsts puses uzstādīta. Savukārt tad jau rastos iespēja diferencēt īres maksas, kas ļautu sabiedriskajām organizācijām piepildīt šīs telpas, jo tās būtu finansiāli daudz pievilcīgākas. Būtu iedots signāls un interese, ka valsts savā ziņā dotētu neformālo biedrību un visu citu - ar vēsturi, zinātni vai sabiedrisku un pilsonisku darbību saistīto organizāciju uzturēšanos šajā ēkā. Manuprāt, šis ir loģiskākais un reālākais plāns.
Otra versija – pārgriezt šo māju uz pusēm. Apakšējo stāvu vispār aizbetonēt ciet, līdz ar to pārdalot Stūra māju emocionāli divās daļās – vēsture paliek lejā kā mēms piemineklis, bet augšā taisa kaut vai viesnīcu. Taču viena no svarīgākajām lietām - jāatgriež mājas fasāde Rīgas pilsētai, lai Stūra māja nav kā spoku grausts un visu laiku nebaida garāmgājējus.
Katrā ziņā šeit bez politiska lēmuma nekas nenotiks, jo varam pārrunāt labas idejas, bet tiklīdz tās atdursies pret finansēm, kur, pieņemsim, kvadrātmetrs izmaksās neadekvāti lielu naudu, lai to īrētu, - ar to arī viss apstāsies.
Mūziķis, politiķis un bijušais Latvijas kultūras ministrs Ints Dālderis:
Jāsaka, veiksmīgi izdevies Stūra māju atdzīvināt pēc ilgāka laika aizmirstības un nolemtības. Manuprāt, tā būtu ļoti laba lieta – visu ar mūsu okupāciju un pretošanās kustībām saistīto piemiņas vietu realizācija tieši Stūra mājā. Taču diemžēl pieņemti lēmumi, kas nosaka, ka Okupācijas muzejam plānotā piebūve un rekonstrukcija, arī memoriāls tiks būvēti citā vietā, tāpēc šaubos, ka atradīsies līdzekļi vēl uzturēt šo māju.
Šie lēmumi, ka visa mūsu piemiņa un atmiņa par to laiku tiks koncentrēta citās vietās – Okupācijas muzejā, Tautas frontes muzejā, Barikāžu muzejā utt., kā arī aptuvenās budžeta iespējas, manī vieš diezgan lielas šaubas, ka Stūra māju izdosies saglabāt, lai gan tiešām uzskatu, ka izcilākā vieta būtu tieši Brīvības ielas stūrī.
Taču optimistiska scenārija gadījumā domāju, ka pirmie divi, trīs stāvi būtu izmantojami muzeja vajadzībām, augšējo daļu varētu veltīt valsts iestāžu un sabiedrisko iestāžu funkcijām. Jājautā VNĪ, kā viņiem sokas ar šīs ēkas tālāko vīziju, taču, kā pirms pusgada no viņiem sapratu, nekādas nomnieku iespējas viņi neredzot.
Pie veiksmīga gadījuma, kad valsts budžetā atrastos lieka nauda kultūrai, tad es tomēr būtu par to, lai paceļ kultūras darbinieku atlīdzības, nevis iegulda jaunos projektos.
Arhitekte Zaiga Gaile:
Saistībā ar Latvijas jubileju šobrīd notiek dažādi haotiski projekti, faktiski nav redzamas kopējas vīzijas. Viens no šiem dīvainajiem projektiem norisinās Strēlnieku laukumā – ir piešķirta nauda Okupācijas muzejam paredzētajai piebūvei pēc Birkerta projekta, kā arī tur nolemts veidot piemiņas vietu pēc Kristapa Ģelža plāna – tas viss izklausās ļoti nepārdomāti. Ir jādara viss, lai to novērstu! Naudu, kas paredzēta Birkerta būvei un memoriāla izveidei, es novirzītu uz Stūra māju, lai tā tur arī tāda paliek. Grūti iedomāties, ka kāds tur pašlaik varētu iet dzīvot vai strādāt. Lai paliek kā represēto piemiņas vieta un atgādinājums. Nav taču jātaisa vairākas vietas – šobrīd represētajiem ir piemiņas vieta Torņakalna stacijā, tagad Ministru kabinets ir piešķīris naudu arī vietai Strēlnieku laukumā, bet ko darīt ar Stūra māju?
Bet, runājot par Okupācijas muzeju, es tiešām domāju, ka nevajag pieļaut Birkerta paredzēto balto piebūvi. Okupācijas muzejs ir nobeigta arhitektūras vienība, kam pat piešķirts valsts pieminekļa statuss. Savulaik to cēla arhitekti Dzintars Driba un Gunārs Lūsis-Grīnbergs, no kuriem viens ir dzīvs, bet neviens pat nav iedomājies paprasīt, kā pats autors izturas pret to, ka viņa objektu pārbūvē. Tā piebūve ir stipri šaubīga, kā tāda kārtējā dāvana, jo tas ir Birkerts! Strēlnieku laukums ir jāsakārto, bet nevajag tur taisīt nekādu sēru vietu... Es visas tās piemiņas un sērošanas pārceltu uz Stūra māju, un man ļoti patīk ideja, ka to nokrāsotu melnā krāsā.
Reklāmas aģentūras DDB Latvija vadītājs Andris Rubīns:
Īsumā – ļoti ceru, ka Stūra māja arī turpmāk varētu saglabāt publiski pieejamas ēkas statusu, kas būtu pildīta ar kultūrvēsturisku saturu, izstādēm, notikumiem un kalpotu gan kā vēstures atmiņu glabātuve, gan izglītojoša un radoša telpa, kas palīdzētu nākamajām paaudzēm nepieļaut neko līdzīgu. Nozīmīgu lomu šī ēka varētu spēlēt arī Latvijas simtgades un citu vēsturisku un valstisku notikumu atzīmēšanas kontekstā.
Dzejniece Liāna Langa:
Uzskatu, ka, Satversmes ievadā teiktais – Latvijas valsts „godina savus brīvības cīnītājus, piemin svešo varu upurus, nosoda komunistisko un nacistisko totalitāro režīmu un to noziegumus” – neatstāj vietu spekulācijām attiecībā uz Stūra mājas nākotnes funkciju pagātnes pārvarēšanas procesā – tai ir jākalpo par atgādinājumu visām nākamajām paaudzēm, kādi upuri nesti, lai atgūtu Latvijas brīvību, kāds posts ir totalitārisms un cik nežēlīgas bija komunistiskā režīma represijas pret Latvijas iedzīvotājiem. Valstij reālos darbos ir jāpierāda, ka valsts pamatlikumā postulētais nav vien formāli vārdi, un jāapņemas finansēt Stūra mājas sakārtošanu un uzturēšanu. Tā būtu goda atdošana ne vien daudzajiem represiju upuriem, bet arī signāls visai sabiedrībai, ka turpmāk demokrātija Latvijā tiks nosargāta.
Uzskatu, ka Stūra mājas moku pagrabi jāsaglabā esošajā izskatā. Kādā no stāviem jāizvieto ar šo ēku un padomju periodu saistītas ekspozīcijas, tostarp arī ekspozīcijas, kurās būtu atainota Latvijas brīvības cīnītāju un disidentu darbība padomju periodā. Atlikušās telpas ir iespējams atvēlēt muzeju un mākslas institūciju pastāvīgo un mainīgo izstāžu darbībai. Stūra mājā būtu jāatvēl vieta Komunistisko noziegumu un VDK arhīva uzglabāšanas un izpētes centram, kā arī jābūt vietai, kur, līdzīgi kā STASI muzejā Berlīnē, publiskot šās izpētes rezultātus. Izstādēm paredzētajās telpās nav nepieciešams eiroremonts, bet gan to saglabāšana esošajā izskatā. Cik labi šajās telpās var iekārtot izstādes, pierāda jau notikušās izstādes, savukārt tūristu plūsma un biļešu tirdzniecība uz tām apliecina, ka interese par Stūra māju ir ļoti liela.
Latvijas politiskās varas nepietiekamā izpratne par Stūra mājas kā visspēcīgākā totalitārā režīma noziegumu pieminekļa nozīmību, līdz ar to – politiskās gribas trūkums uzņemties par šo ēku atbildību – apliecina, ka desovjetizācijas process Latvijā vēl nebūt nav noslēdzies un totalitārisma nosodījums sabiedrībā līdz galam nav iedzīvināts. Vai gan par to būtu jābrīnās valstī, kurā vēl arvien nav īstenots labprātīgas lustrācijas process, un tādēļ daudzi VDK tīmekļos savulaik iekļuvušie cilvēki joprojām nevar justies brīvi?
Manuprāt, būtu jāīsteno Kristapa Ģelža ideja nokrāsot māju melnu. Grandiozais melnais apjoms uz Stabu un Brīvības ielas stūra nekad un nevienam neļautu aizmirst mūsu jaunāko laiku vēstures notikumus.
Arhitekts Pēteris Blūms:
Ēkas, tāpat kā papīrs, panes visu. Cits jautājums ir par ciešanām, kas seko naivai paļāvībai un vienaldzībai. Stūra māja – cilvēku dots vārds vietai, ko mēs tādā veidā izvairāmies saukt par Golgātas namu, dīrātavu, mocītavu, elles priekškambari, asinspirti vai kā citādi. Mēs jau esam iemācījušies nesodīt šo ēku par tajā notikušo, pret ēkas gribu notikušo asinsgrēku. Varbūt mums tai jālūdz piedošana, ka tā kļuva par bez vainas vainīgu? Jālūdz piedošana par mūsu vecvecāku slepkavu grēkiem. Viena no mācībām, ko mēs varam mācīties šodien, ir sabiedrības atmiņas neaptverams īsums. Vai ēka spēj uzkrāt ļaunumu, naidu, varaskāri, sāpes, tāpat kā Baltijas laši dioksīnu, un to inducēt nākamajām paaudzēm? Ja jā, tad jāpastāv iespējai šo enerģiju dzēst, vai nu ar priesteru vai ekstrasensu enerģētiku.
Ēka nav vainīga pie sava cilvēku samocītā likteņa, bet varbūt tā ir viena no fatālām likteņa formām? Ir tūkstoši ēku, kas celtas virs kapiem, cilvēki dzīvo bijušajās baznīcās, cietumos, cietokšņos. Ir arī tādi, kam patīk ap sevi būvēt cietumus. Ir daudzi veidi, kā attiekties pret senu pāridarījumu: viena versija – ignorēt, ļaut liecībām apsūnot; otrs veids – nokrāsot melnu un regulāri sev atgādināt par senām sāpēm, kaisot pelnus matos; trešais variants – nokrāsot baltu un pateikt, ka neviena nakts, pat šausmu nakts, nevar būt tumšāka par rītausmu. Un atstāt vietu, kur sev, ticīgajiem, neticīgajiem, īsticīgajiem, nākamajām paaudzēm līdz sāpēm atgādināt un mācīt patiesību par šausmu naktīm. Tām, kas bija. Tām, kas ir. Jo cilvēku vairumam negribas sāpju sajūtu. Tas nav patīkami.
Bet ēkai vajadzētu virszemes daļā būt ļoti gaišai, kā piemiņai. Mēs taču sakām – lai aizgājējs paliek mūsu gaišā piemiņā. Drīzāk, tās saturam jābūt gaišam. Tam vajadzētu būt izglītojošam, patiesam, radošam, brīvam. Ko mēs gribam izteikt ar šīs ēkas iekonservējušos veidolu, ko mūsu spēkos ir gan dzēst, gan mainīt, gan saglabāt? Sāpes, sēras? Atriebību? Lai paliek sāpes pazemē, bet ēkas virszemes daļai lai tiek ļauts atdzimt par spīti pārdzīvotajam. Un izmantot nevis spītējot, bet paredzot, atceroties, topot gudrākiem. Nams, kurā dzīvo bailes, kur vajadzētu iemācīties, kā bailes var pārvarēt. Kā tapt gudrākiem, patiesākiem, atklātākiem. Bet par konkrētu veidu būtu jādomā kopā, mierīgi un bez mazvērtības kompleksiem.
Ko mēs gribam ar šo ēku iekonservēt? Savas jūtas, mocekļu sāpes, protestu? Pedantiski un profesionāli iekonservēt tās ārieni esošajā veidā, padarot to mūžīgi piederīgu savam laikam. Viegli tas nav, bet iespējams. Krāsojot to melnu, mēs pieliekam savām permanentās sērošanas pārmērībām vēl vienu iezīmi vairāk. Ne jau melna fasādes krāsa iedvesa šai mājai šausmas, bet saturs. Un melna krāsa – tas būtu pārāk loģiski un līdz salkanumam teatrāli un pašsaprotami.
Rīgas Stūra māja – tā ir māja, kas brīdina par īsas vēsturiskās atmiņas bīstamību. Patiesībā, Okupācijas muzeja vieta ir Stūra mājā, jo te dzīvo okupācijas vara un mūsu bailes. Un tā ir vieta, kur runāt par patiesībām un tiesībām būt patiesam. Jo tieši par to – būt patiesam – cilvēkus veda uz Stūra māju. Jāatgādina – 13. oktobrī paies 70 gadi, kopš Sarkanā armija ienāca Rīgā. Un iedarbināja Stūra māju.
