Piemineklis trakumam
Una Meistere
24/11/2014
Foto:
Apjūsmot jauno Louis Vuitton fonda ēku Parīzē nav stilīgi. Pirmkārt, tās arhitekts ir Frenks Gērijs un, kā zināms, vārds ‘stārkitekts’ gluži kā pašmērķīga arhitektūra vairs nav modē. Vismaz tajā nozīmē, cik pasaule izliekas nākusi pie prāta. Otrkārt, ar neapbruņotu aci redzams, ka, neraugoties uz visu pievienotās vērtības (mākslas) putukrējumu, jaunā fonda ēka ir somiņas jeb luksusindustrijas – kā visa veida pārmērību iemiesojuma glorifikācija vispārākajā pakāpē. Taču, neraugoties uz skepsi un veselo saprātu, tā atbruņo tai pašā mirklī, kad to ieraugāt iznirstam aiz Buloņas meža kokiem. Un, pārlapojot kopš publiskās atvēršanas brīža – 27. oktobra, visnotaļ respektablos medijos lasāmās recenzijas – ēkas mirāžai īsti neviens nav spējis pretoties. Protams, tam var būt arī skaudri racionāls, mūsu merkantilā laikmeta diktēts iemesls – luksusa konglomerāts LVMH ir gana cienījams reklāmdevējs, ko neviens saprātīgs izdevējs jau tā spiedīgajos mediju tirgus apstākļos nevēlas zaudēt. Taču, sastopoties aci pret aci ar Gērija 21. gadsimta muzeja ‘vīziju’, nākas piekrist The Sunday Times apskatniekam, kurš sava raksta virsrakstā sajūsmināts atzīstas: „Es mīlu šo citplanētieti.” Jaunā Louis Vuitton fonda ēka tikusi salīdzināta ar aisbergu, tulpi, spocīgu sapņu kuģi un ir pilnīgi traka šī vārda vistiešākajā nozīmē. Divu cilvēku – 85 gadus vecā Frenka Gērija un 65 gadus vecā luksusa koncerna LVMH bosa (tostarp arī viena no ietekmīgākajiem pasaules mākslas kolekcionāriem) Bernāra Arno – neprāta un ambīciju piepildījums. Piemineklis visa veida cilvēciskajām pārmērībām (un arī vājībām) – ar zīdpapīrā (12 stikla ‘burās’) ietītu 21. gadsimta lielāko luksuspreci – mākslu – centrā. Taču, kā zināms, bez trakajiem šī pasaule būtu pelēka un garlaicīga!
Jau tagad tiek lēsts, ka ar šo projektu Gērijs pārtrumpojis pats savu ikoniskāko celtni – mākslas, mārketinga un tūrisma aprindās jau simbola statusu ieguvušo Bilbao Gugenheima muzeju. Louis Vuitton fonda atrašanās vieta ir tā ekstravagantajam veidolam atbilstoša – Napoleona III laikā te tika izveidots bērnu atrakciju parks un zooloģiskais dārzs. Kādreiz te mājoja akvārijs un palmu māja, kas ar visu savu eksotisko augu valsts buķeti arī bijis viens no Gērija arhitektūras iedvesmas avotiem. Louis Vuitton fonds ir arī viena no pēdējo gadu vērienīgākajām privātajām kultūriniciatīvām Francijā, turklāt Arno vienošanās ar Francijas valsti paredz, ka pēc 50 gadiem muzejs pāries tās īpašumā kā dāvinājums.
Muzeja kopējā platība ir 11 000m2, tajā ir 11 izstāžu telpas – pastāvīgajai un mainīgajām izstādēm, kā arī 350 sēdvietu liela un dažādiem koncertiem paredzēta auditorija. Pie projekta strādājuši 200 inženieri, un, lai īstenotu Gērija brīžam veselam saprātam un jebkādai racionālai loģikai neaptveramās idejas, tapuši 30 jauni patenti. To visu var aplūkot arī speciāli šim projektam veltītajā izstādē muzeja pirmajā stāvā.
Taču skaidrs ir viens, Gērijs savas neprāta vīzijas varētu mierīgi noglabāt atvilktnē, ja to realizācijai nebūtu Arno finansējuma. Un ambīciju! Tieši ciniskais, celtniecības biznesa pārstāvja un klavierskolotājas dēls Arno savulaik bija tas, kas Francijas amatniecības pērli – augsto modi – padarīja par ‘gaļas mašīnu’ luksusa zīdpapīrā, kas zina tikai vienu vārdu – peļņa. Ja nu jau pasakai līdzīgajā ‘zelta laikmetā’, kad modes nami vēl piederēja to dibinātājiem, līdzās konta papildinājumam vienlīdz būtiska bija arī paša produkta kvalitāte un tā unikalitāte, līdz ar Arno patiesībā tika iedibināts aukstasinīgs luksusa kults. Luksuss kļuva par masu iekāres fetišu, kam pietuvoties varēja šķietami viegli, vien iegādājoties iluzoru brendotu nieku – smaržu, briļļu, maciņa vai somiņas veidolā.
Pēc izglītības Arno ir inženieris un karjeru sācis kā nekustamo īpašumu attīstītājs. Ar luksusa industriju viņam nebija nekāda sakara, izņemot varbūt vienīgi sievu, kas bija tekstila rūpnieku ģimenes atvase. Pirmo nozīmīgo soli nākotnes konglomerāta virzienā viņš spēra 80. gadu sākumā, iegādājoties Boussac tekstila impēriju. Uzņēmumu tolaik atradās uz bankrota sliekšņa un bija iekārojama kumosa – franču nacionālā lepnuma Christian Dior – galvenais finansētājs. Arī pašam Dior namam tolaik klājās plāni – 90% tā peļņas veidoja licences. Runā, ka ieguvis savā īpašumā franču modes ikonu, Arno esot sūdzējies, ka šujmašīnu skaņa traucējot darbam, un paģērējis savā kabinetā ierīkot skaņas necaurlaidīgas sienas. Viņa brendu pārņemšanas recepte bija bezkaislīga – prominenta vēsture, kas tiek uzprišināta ar jaunu seksīgu dizaineru (Galiāno, Makvīns, Džeikobss u.c.), tādējādi raidot maksimāli plašus iekāres viļņus masu virzienā. Savukārt to pārvalde visbiežāk tika uzticēta biznesa profesionāļiem, kas bija gaismas gadu attālumā no saknēm jeb augstās modes sākotnējās būtības. Tikpat ātri Arno aptvēra arī mākslas kā mārketinga instrumenta spēku. Louis Vuitton flirts ar pazīstamiem māksliniekiem somiņu un aksesuāru dizaineru statusā aizsākās 2001. gadā, kad brenda toreizējais dizainers Marks Džeikobss uzaicināja savu labu draugu, amerikāņu mākslinieku Stīvenu Sprausu ‘nogarnēt’ Vuitton somas ar grafiti. Tai sekoja leģendārā japāņu mākslinieka Takaši Murakami bērnišķīgā optimisma piestrāvotā somiņu kolekcija ar krāsainiem LV un ķirsīšiem, uznesot publicitātes virsotnē gan Murakami, gan, protams, Vuitton. Savukārt 2007. gadā Vuitton somiņu dizainera statusā debitēja amerikāņu mākslinieks Ričards Prinss, kas, iedvesmojoties no laika zoba deldētajiem Vuitton ‘zelta klasikas’ čemodāniem, klišejiskos burtus iesēdināja ūdenskrāsu izpludinātā fonā – starp New Yorker pirmo numuru stila karikatūrām. Pagājušajā gadā šai plejādei pievienojās arī japāņu māksliniece Jojo Kusama, kuras dabiskā izmēra ‘lelle’ Louis Vuitton skatlogos bija gana iecienīts selfiju objekts, gluži kā aksesuāru līnija veikala plauktos ar viņas ‘pieskārienu’. Tas nekas, ka rūpnieciski tiražētu.
Tiesa, atšķirībā no sava konkurenta – luksusa konglomerāta PPR bosa un arīdzan ietekmīga laikmetīgās mākslas kolekcionāra Fransuā Pino, Arno Francijā nekad nav ticis mīlēts. Viņa nīkulīgais rokasspiediens jau ieguvis leģendas statusu, tāpat kā paradums sarunājoties neskatīties sarunu biedram acīs. Un arī veids, kā viņš tika pie savas impērijas stūrakmeņiem – Vuitton, Givenchy un Dior –, maigi sakot, nav no tiem, kam būtu īpaši tuvas attiecības ar biznesa ētiku (ja tāda vispār vairs pastāv) un morāli. Givenchy pārņemšanas gadījumā viņš panāca, ka modes nama dibinātājs Ibērs Živanšī, savu auklējumu pamet pēc 43 gadiem biznesā, turklāt par savu atstādināšanu uzzinot no preses relīzes. Arī veidā, kā Arno tika pie Vuitton, neiztrūka aizkulišu gājienu ‘ar zirdziņu’. „Kritiku gadījumā nav svarīgi, vai tās ir labas vai sliktas. Svarīgi ir, vai tās ir pirmajā lapā,” savulaik apgalvojis Arno. Presē viņš bieži ticis dēvēts par ‘terminatoru’. Kamēr kādreizējie augstās modes klienti vaimanāja par no kājapakšas izsperto vērtību pjedestālu, Arno ar viņiem īpaši nečubinājās – brendu pielūgsme auga augumā, smaržu, somiņu un briļļu pārdošanas cipari rullēja. Un, jāteic, viņa bezkaislīgam ķirurga skalpelim līdzvērtīgais biznesa plāns sakāvi piedzīvoja tikai vienreiz, kad konkurents Pino viņam no degunpriekšas nocēla spožo iekāres rotaļlietu – Gucci.
Un savā ziņā līdz ar Louis Vuitton fonda atvēršanu, Arno ir Pino revanšējies. Vismaz tādā lielo puiku ‘mērīšanās’ līmenī. Sapnis atvērt savu privāto muzeju Parīzē savulaik bija arī Pino. Projektam, kura izmaksas tika lēstas 150 miljonos eiro, pat bija noskatīta vieta – izbijusī Renault rūpnīca Ile Seguin salā. Taču tā kā Pino tā arī neizdevās rast kompromisu sarunās ar toreizējo Francijas valdību, viņš apcirtās un pārcēlās uz Venēciju. Pieaicināja slaveno japāņu arhitektu Tadao Ando, 2006. gadā atverot Palazzo Grassi un pēc tam, konkursā pārtrumpojot Gugenheimu, arī Punta della Dogana.
Tiesa, gluži kā pa sviestu negāja arī Arno. 2011. gadā Buloņas meža apkaimes iedzīvotāji un vides aktīvisti tiesas ceļā panāca, ka topošā fonda celtniecības atļauja tika anulēta. Taču, lobijiem virtuozi žonglējot, vēlāk Francijas parlaments atzina projekta publisko nozīmīgumu, un līdz ar to tas tika dāsni apveltīts ar politiskās aizmugures zaļo gaismu. Kā vēsta mitoloģija – par Gērija kā arhitekta angažēšanu Arno esot sapņojis jau kopš 2001. gada, kad pirmoreiz apmeklējis Gugenheima muzeju Bilbao, kas uz viņu atstājis satriecošu iespaidu.
Kaut jaunā Louis Vuitton fonda izstāžu telpās arhitektūra šķietami neiejaucas – tās ir lakoniski taisnstūri, skatītājam ļaujot pilnībā nodoties Gerharda Rihtera, Kristiana Boltaņska, Pjēra Īga u.c. darbu baudīšanai, pat ar neapbruņotu aci ir skaidrs, ka māksla šajā projektā ir sekundāra. Jo visi tāpat tūlīt sabirst kādā no muzeja četrām terasēm, lai vērotu gigantiskās izliektās stikla konstrukcijas, kuras kā ribas caurvij robusti koka balsti. No viena skatu punkta tālumā vīd Eifeļtornis, no cita – La Défense debesskrāpji. Savukārt lejā, teju kā Potjomkina kāpnes, gāžas milzīga ūdens kaskāde, kuras turpinājums ir dāņu mākslinieka Olafura Eliasona veidotā grota. Optisks krāsu, gaismas un atspulgu piedzīvojums. Turklāt Eliasons ir tikai viens no septiņiem māksliniekiem, kas radījuši darbus speciāli jaunajam muzejam.
Stāvot uz tā centrālās terases, vienu mirkli pat pārņem sajūta, ka patiešām esi uz kāda spoku kuģa (nevar saprast, kā turas kopā, bet tomēr turas), kur gluži kā bērnus ar bonbongām kāds tevi baro ar impulsiem, gaismas mirāžām, netveramām iztēles konstrukcijām, un tu tikai dzer ar acīm un visiem jutekļiem, līdz iestājas sāts.
„Tā izskatās tik muļķīga. Tā ir lieliska,” uzlūkodams kādas savas ēkas maketu, apgalvo Frenks Gērijs dokumentālajā filmā – sarunā ar režisoru Sidniju Polloku, kas skatāma līdz ar Louis Vuitton fondu durvis vērušajā arhitekta retrospekcijā Pompidū centrā (tā teikt, muzeji mūsdienās lieliski zina, kā nopelnīt naudu). „Es esmu ambiciozs,” neslēpj Gērijs, kurš savulaik sapņojis kļūt par lidotāju un jaunībā mazgājis lidmašīnas. Filmas beigās viņa psihoterapeits, vecs, sirms kungs, kurš, pateicoties savam prominentajam klientam, nu jau kļuvis ne mazāk slavens, saka: „Kad pie manis nāk normāli cilvēki, viņi cer, ka manos spēkos ir viņus mainīt, atrisināt viņu problēmas – kā saglābt laulību, uzlabot un tikt labāk galā ar dzīvi. Savukārt, kad atnāk mākslinieks, viņš grib zināt, kā mainīt pasauli.”
Frenks Gērijis ir Frenks Gērijs. Viņa ēkas ir teātris. No funkcionalitātes viedokļa savā absurdā tikpat neprātīgas kā luksusa industrija. Un tieši tālab tā ir perfekta savienība – pašmērķīgās arhitektūras lielmeistars Gērijs un Louis Vuitton, kura logo sen kļuvis par globālu apsēstību un patērētājkultūras kaismīgāko oponentu ‘lamuvārdu’ vienlaikus. Protams, ka jaunais muzejs pastarpināti pārdod no izdzīvošanas vajadzību viedokļa pilnīgi nejēdzīgas somiņas un Parīzi kā to iegādes galamērķi. Gluži kā Palazzo Grassi ‘uzpucē’ Gucci, Bottega Veneta un Saint Laurent tēlu vai topošais Fondazione Prada mākslas centra projekts Milānas pievārtē, kura arhitektoniskais veidols top sadarbībā ar stārkitektu Remu Kolhāsu un viņa biroju OMA, gādās par Mijučas Pradas rūpīgi režisēto antimodes labklājību. Var vienīgi diskutēt, kurš to dara (atbilstoši brenda asinsritei) inteliģentāk. Taču dziļākajā būtībā tas ir sekundāri. Cilvēku dzimumam visos laikos piemitušas žagatiskas vājības un akūta vēlme savā īpašumā iegūt lietas, kas tiem pilnīgi nemaz nav nepieciešamas. Tas lieliski redzams arī Louis Vuitton fonda zālēs un terasēs klīstošo muzejekskursantu sejās, kas, bruņojošies visa veida gadžetiem, teju visi kā viens meklē perfekto kadru. Nepasmaidīt ir neiespējami! Arī par sevi, kas, par spīti skepsei, ar visām četrām esi noķerts Gērija/Vuitton tīklā. Un tāpēc vien šo ēku ir vērts piedzīvot! Kā spožu 21. gadsimta mārketinga instrumentu, kas mākslas pievienotās vērtības ilūziju aizsegā tirgo somiņas un vienlaikus – pozitīvi lādētu spēju pasmaidīt par mums pašiem šī procesa epicentrā.
