Marko Meetamma un Džonatana Votkinsa e-pasta sarakste
Arterritory.com
21/08/2017
Gatavojoties Marko Meetamma personālizstādei I'M ONLY STREAMING, kas kim? Laikmetīgās mākslas centrā norisināsies no 26. augusta līdz 8. oktobrim, piedāvājam mākslinieka un izstādes kuratora sarunu, kas notika, abiem apmainoties ar e-pasta vēstulēm, laikā no šī gada 6. jūlija līdz 4. augustam.
Igauņu mākslinieka Marko Meetamma (Marko Mäetamm) mākslas prakse ir ļoti autobiogrāfiska – tās centrā ir ģimenes dzīve un sabiedrība. Mākslinieks pēta pelēko zonu starp privāto un publisko, izmantojot dažādus medijus, t. sk. fotogrāfiju, tēlniecību, animāciju, glezniecību un tekstu. Viņa darbi par spīti to dažkārt drūmajam saturam ir humora pilni. Tie ietver stāstus, kas no pirmā acu uzmetiena šķiet ārkārtīgi personiski un intīmi, bet patiesībā ir par katru no mums, jo skar cilvēces pamatinstinktus. Bieži tie pietuvojas tik tuvu mūsu pieredzei, ka mēs to pat neatpazīstam; dažkārt mums ir neērti par to runāt.
Izstādes kurators Džonatans Votkinss (Jonathan Watkins), iepazīstinot ar izstādi, saka: “Igauņu mākslinieks Marko Meetamms specializējas cilvēka trauslumā. Viņš ir starptautiski pazīstams ar saviem ģimenes dzīves novērojumiem – (īpaši viņa paša) ģimenes dzīves politiku, taču pēdējā laikā savos darbos atklāti runā par situāciju pasaulē kopumā. Šī izstāde atspoguļo dziļās eksistenciālās bailes, ko mēs visi izjūtam, šūpojoties starp sīkām lokālas nozīmes ķibelēm un steidzami risināmām globālām problēmām: klimata pārmaiņām, Ziemeļkoreju, pasaules tirdzniecību, Ukrainu, masu migrāciju un nemierīgo situāciju Tuvajos Austrumos. Vēl ļaunāku šo situāciju padara nemitīgā sociālo mediju klātbūtne, kuru lieliski ilustrē asprātīgie/stulbie Donalda Trampa tvīti un kura mūs visus tur pastāvīgā trauksmē.”
Marko Meetamma izstāde I'M ONLY STREAMING kim? Laikmetīgās mākslas centrā tiks atklāta 26. augustā plkst. 17.00, bet atsevišķi mākslinieka darbi būs skatāmi arī Bank M2M Europe foajē (Antonijas ielā 3, Rīgā) no 29. augusta līdz 6. oktobrim otrdienās, trešdienās, ceturtdienās un piektdienās 16.00–18.00.
ARHĪVS: “Negribu būt smieklīgs” – intervija ar igauņu mākslinieku Marko Meetammu 2014. gadā
Marko Meetamms. SELF PORTRAIT AS A REFUGEE. 2016. Audekls, akrils. 70 x 100 cm. Foto: Marko Meetamms
Džonatans Votkinss: Marko, sveiks! Pagājis kāds laiks. Kā Tev iet?
Marko Meetamms: Paldies par apvaicāšanos. Iet labi, lai gan šis ir bijis superaizņemts pavasaris un vasara, man nekad dzīvē nav bijis tik daudz dažādu lietu ar vienu vai divām dienām starpā. Bet jūtos tiešām labi. Man ir laba sajūta par to, kā viss šobrīd ir. Pirms kāda laika ar sevi iekšēji cīnījos, mēģinot saprast, kā virzīties uz priekšu ar mākslu un visu pārējo. Vairākus gadus biju lielākoties fokusējies uz ģimenes dzīves tēmām un stāstiem, 2015. gadā man bija liela izstāde Igaunijas Mākslas muzejā, kur es visas šīs lietas sasaistīju kopā. Un pēc šīs izstādes vairs nebiju par to pārliecināts. Jutos kā apmaldījies. Tagad man ir sajūta, ka atkal esmu sasaistē – pasaule ir iegājusi jaunā ērā, tā mani tiešām uzrunā, un man ir sajūta, ka tai jāatbild.
Džonatans Votkinss: Tad jau Tavas kim? izstādes nosaukums – “Es tikai straumēju” – ir visai atbilstošs…
Marko Meetamms: [Liela daļa] izstādes materiāla atgādina ziņu straumes ritināšanu viedtālrunī. Nekam netiek piešķirta nekāda vērtība, es nedomāju, vai man tas patīk vai nepatīk, tikai straumēju. Man liekas, tieši tā mūsdienās notiek – mēs patiesībā slīkstam šajā konstantajā un nebeidzamajā informācijas straumē, mēs neveltām laiku nekādai analīzei, tikai izlasām virsrakstus un nodomājam – okei, tas izskatās interesanti, vēlāk izlasīšu. Bet nekad tā arī neizlasām, jo nāk atkal jauni virsraksti, jaunas ziņas, jauni fakti. Mēs arī nezinām, kas ir viltus ziņa, kas – patiesība, un, iespējams, mums tas pat ir vienalga. Varētu teikt tā: mēs skatāmies uz raibu zīmējumu, kurā ir dažādas detaļas un krāsas. Domāju, ka pašlaik mēs vēl tikai mācāmies šo zīmējumu nolasīt. Mēs mācāmies no šīs konstantās straumes destilēt svarīgo informāciju. Varbūt straumēšana ir jaunā lasīšana.
Marko Meetamms. KNIVES ETC. Audekls, akrils. 70 x 100 cm. Foto: Marko Meetamms
Džonatans Votkinss: Šādā kontekstā ļoti saistoša ir tavu darbu refleksīvums un plūdenums...
Marko Meetamms: ..Nezinu, vai vispār meklēju kādu saikni starp saviem darbiem. No otras puses, droši vien saistīts ir viss, ko mēs darām, – šī saikne ir autors. Mēs visi redzam lietas atšķirīgā veidā, un saikņu un saistību meklēšanu es atstāju skatītāja ziņā. No trešās puses, precīzāk raksturojot šo izstādi, jāsaka, ka tajā ir darbi, kas vairāk ir par mājas lietām, tādi kā ģimenes stāsti, un ir arī darbi, kas vairāk runā par sabiedrībā notiekošo. Runāt par to un dalīties savās pārdomās ar citiem – tas man ir tikpat svarīgi.
Džonatans Votkinss: Traka tā mūsdienu pasaule, vai ne? Man patīk Tava doma – atbildēt pasaulei ar absurdā balstītu humora izjūtu... Vai ir vēl kas, ko mēs varētu darīt, lai padarītu pasauli labāku? Manai sievai Jaungadā dzims bērns – tas nav joks! –, tā ka es par šo jautājumu daudz domāju. Vai arī mums neatliek nekas cits, kā vien noraudzīties, kā pasaule kļūst arvien trakāka?
Marko Meetamms. CHOCOLATE. 2016. Audekls, akrils. 150 x 100 cm. Foto: Marko Meetamms
Marko Meetamms: Interesants jautājums. Atceros 80. gadu beigas, kad mana pirmā sieva laida pasaulē manu pirmo bērnu. Es vēl studēju Mākslas akadēmijas pirmajā kursā. Atceros, ka domāju (vai patiesībā pat ne domāju, drīzāk tā bija tāda dīvaina sajūta), ka šī paaudze redzēs kataklizmas un fatālus notikumus un, iespējams, nenodzīvos savu dzīvi līdz galam, jo kaut kas atgadīsies. Atceros, pastāstīju to savai māsai, un viņa teica – viņai esot līdzīgas domas. Tas bija pilnīgi kā no zila gaisa. Neatceros, ka man būtu bijis kāds konkrēts iemesls tā justies, bet tā nu tas bija.
Liekas, ka mūsdienās pasaule ir krietni tuvāk bezdibeņa malai nekā tolaik. Un, godīgi sakot, es neticu, ka šo situāciju varētu labot viens cilvēks. Es arī nedomāju, ka pasaule vispār būtu “salauzta” un jālabo. Domāju, ka mums kaut kā jāpielāgojas šai nemitīgi mainīgajai situācijai. Tas ir kā dzīvot mājā, kurā nemitīgi notiek kādas izmaiņas. Šodien virtuve ir pirmajā stāvā, rīt – pagrabā un tad – otrajā stāvā. Durvis, pa kurām ienācām vakar, tagad atrodas tur, kur vakar bija logs, utt. Ja nespēsi aklimatizēties, tu nomirsi, jo no rīta neatradīsi ledusskapi. Un, lai aklimatizētos, tev ir jānovēro un jāpieņem. Domāju, ka es kā mākslinieks varu palīdzēt cilvēkiem aklimatizēties. Un, protams, mākslas radīšana palīdz aklimatizēties man pašam; iespējams, tāpēc es nodarbojos ar to, ar ko nodarbojos.
Marko Meetamms. ANSWER ME. 2016. Audekls, akrils. 100 x 70 cm. Foto: Marko Meetamms
Džonatans Votkinss: Interesanti aizdomāties, ka mums varētu būt jāattīstās par radījumiem, kas attīstās ātrāk. Tāds otrās pakāpes darvinisms... mūsu bērns varētu būt pārmaiņu nesējs! Vai arī, ņemot vērā pārāk strauji pienākušo cilvēces izmiršanu, par kuru runā Stīvens Hokings, varbūt kādu supergudrīši varētu uzbūvēt kosmosa kuģus, ar kuriem notīties no visa tā ārprāta, ko esam sastrādājuši šeit uz zemes, uz paradīzi vai citu planētu. Cerams, bez neviena spridzinātāja pašnāvnieka kosmosa kuģī.
Runājot par spridzinātājiem pašnāvniekiem, vai Tev ir kāda teorija par tik pašiznīcinošu uzvedību?
Marko Meetamms: Man ir pāri piecdesmit, un, salīdzinot manus vecākus ar maniem bērniem, bērni tiešām ir gandrīz kā pārmaiņu nesēji. Tas, kā viņi tiek galā ar visādām elektroniskām ierīcēm un izmanto internetu, cik daudz viņi par visu zina... Un dažiem cilvēkiem jau ir zemādas čips. Arī mūsu kaķim ir čips! Tā ka... Pašdestrukcija ir interesanta lieta. Reizēm par to domāju, jo pašdestrukciju saskatu daudzu cilvēku uzvedībā. Domāju, tai noteikti ir kāda funkcija, citādi taču tā atmirtu.
Tik daudz mūzikas un mākslas, literatūras un, domāju, arī zinātnes veido ļoti pašdestruktīvi cilvēki. Cilvēki, kas savas robežas aizbīda līdz sarkanajai līnijai un pat vēl tālāk. Varbūt tas ir vienīgais veids, kā dzīvē sasniegt kaut ko patiesi ievērojumu – spēt būt pašiznīcinošam. Un reizēm tas iziet ārpus kontroles. Varbūt tas ir ļoti cilvēciski, lai gan izklausās pilnīgi pretēji. Katrā ziņā noteikti pastāv izmisīga vēlme sasniegt kaut ko lielu, apzināti vai neapzināti.
Marko Meetamms. MY WIFE. 2016. Audekls, akrils. 100 x 70 cm. Foto: Marko Meetamms
Džonatans Votkinss: Ir tāda teorija – iespējams, freidiska –, ka, tā kā nevarējām būt par savas dzimšanas lieciniekiem, mēs neapzināti vēlamies noskatīties vismaz savu nāvi. Tā teikt, kompensācijai...
Ja par citu tēmu – šodien saņēmu instalācijas plānus Tavam video Just Checking ar šauro, līkumoto melno gaiteni, kas aizved pie īsziņu ritināšanas. Šis labirintveidīgais ceļš man atgādina mokas, kas bieži pārņem pirms īsziņas sacerēšanas. Nav viegli būt bezrūpīgam. Viegla, spontāna doma var būt tik smaga un rūpīgi konstruēta! Tu neticēsi, cik ilgi es domāju, lai uzrakstītu šo pēdējo teikumu!
Marko Meetamms: Jā, būt bezrūpīgam ir visgrūtāk... Īpaši, ja cilvēks nav bezrūpīgs... Es pats nekad neesmu juties bezrūpīgs un vienmēr esmu apskaudis cilvēkus, kas, manuprāt, tādi ir. Ar mani ir tāpat – cilvēki bieži domā, ka esmu tāds pilnīgi bezrūpīgs tips, kas tik sēž savā studijā un it kā pa jokam rada humorīgus darbus. Man cilvēki ir teikuši, ka tieši tā par mani domā. Tas parāda, cik atšķirīgi sevi redzam mēs paši un citi. Un laikam mēs visi domājam, ka visiem citiem nu gan ir labāka dzīve, mazāk problēmu utt. Tas ir diezgan cilvēciski.
Arī mākslā es dodu priekšroku vienkāršiem risinājumiem. Drīzāk low tech nekā high tech. Drīzāk primitīvi nekā ārkārtīgi sarežģīti. Drīzāk emocijas nekā domāšana. Kāds man nesen teica, ka manā mākslā esot daudz dzīvnieciskā – visi tie sūdi un asinis, cilvēku pamatemocijas un uzvedības modeļi. Nekad nebiju par to domājis, bet laikam jau tā arī ir. Es vienmēr dodu priekšroku īstai, reālai pieredzei, nevis teorijai, un gribu skatītājam piedāvāt kaut ko tādu, kas ir iespējami tuvs manis izdzīvotajai pieredzei, manām izjūtām, kas bieži ir pavisam primitīvas.
Vasara – it īpaši, ja tā ir tik īsa kā pie mums, Baltijā, – ir izaicinājums. No jūnija beigām līdz augusta vidum cilvēki pārslēdzas pilnīgi citā darbības režīmā. Tāds kā klusais laiks, kad ir grūti koncentrēties un būt aizņemtam. Šī sajūta ir gaisā, un tavas antenas vienkārši uztver šo vēstījumu – holiday-holiday-holiday (izklausās pēc Mayday). Lai gan jāatzīst, ka esmu iemācījies to ignorēt. Ja man ir strikti termiņi, tad es, protams, daru, kas jādara, esmu saprātīgs cilvēks.
Marko Meetamms. CRASH. 2017. Keramika. Foto: Marko Meetamms
Džonatans Votkinss: “Holiday, Mayday.” To varētu skandēt kāds pašnāvnieks spridzinātājs... vai, domājot pozitīvāk, protestantu darba ētikas apsēstais pilsonis katrā no mums. Mans pēdējais jautājums: vai Tev reizēm neliekas, ka māksla ir pārāk līdzīga reliģijai?
Marko Meetamms: Māksla – pārāk līdzīga reliģijai...? Skaidrības labad jāsaka, ka, manuprāt, reliģija un ticība, kas bieži tiek samestas vienā katlā, nav viens un tas pats. Ticība, manuprāt, ir kaut kas tāds, kas nāk no sirds dziļumiem, un to varētu nosaukt arī par vajadzību. Reliģija ir forma jeb struktūra, kas šo iekšējo ticību vai vajadzību padara redzamu. Tā ir kā ticības atlējums konkrētā formā, tāpat kā skulptūra ir galīgā, iemiesotā sākotnējās idejas forma.
Vēlreiz padomājot, vai māksla var būt reliģija, – absolūti. Un daudziem cilvēkiem. Mākslas pasaule ir kā kults – tajā ir rakstīti noteikumi un vēl vairāk nerakstītu noteikumu, kā uzvesties, kā rīkoties, pat kā ģērbties (melnā!!!). Kā komunicēt, kā rakstīt e-pastus utt. Lielākoties šajos likumos, šķiet, nav nekādas loģikas vai pat veselā saprāta, bet tie kļūst ļoti nozīmīgi, kad tev gadās kādu pārprast vai ignorēt – tad tu uzreiz redzi sekas. Visos līmeņos ir iespējamas arī spēcīgas hierarhijas – starp institūcijām, starp cilvēkiem.
Šai mākslas pasaulē ir daudz cilvēku, kuriem nav nekāda sakara ar jebkādu iekšējo ticību vai vajadzību, bet viņi ļoti labi prot darboties šajā lielajā kafkiāniskajā, sirreāli sarežģītajā struktūrā un izmantot to savā labā. Un ir arī cilvēki, kuriem ir ļoti spēcīga iekšējā ticība, bet viņus absolūti neinteresē visi šie noteikumi, hierarhijas un pārējais. Īsi sakot, es domāju, ka ir daudzi, kuriem māksla ir kā reliģija. Un daudzi, kuriem tā nav. Bet varbūt es nemaz neatbildēju uz Tavu jautājumu...?
Džonatans Votkinss: [Nē,] ideāli. Es parediģēšu (pavisam nedaudz) un nosūtīšu, pieliekot Tevi cc. Liels paldies.
Marko Meetamms. WIFI. 2016. Audekls, akrils. 150 x 100 cm. Foto: Marko Meetamms
