Mākslas dienasgrāmata 2018
Kirils Kobrins
30/01/2018
Priekšvārds
Es rakstu dienasgrāmatu jau gandrīz trīsdesmit sešus gadus, ar ko ārkārtīgi lepojos, lai gan rakstu tajā neregulāri, reizēm ar kādu divu gadu starplaikiem. Galvenais, ka tāda ir, vienmēr pie sāna, gaida, kad tikšu galā ar slinkumu, paņemšu pildspalvu un ko uzrakstīšu. Jā, jā, ar pildspalvu, man ir dienasgrāmata rokrakstā; kad kārtējā kladīte beidzas, nolieku to pie pārējām, pēc to kolekcijas iespējams izpētīt Padomju Savienības, Krievijas, Eiropas – bet tagad arī Ķīnas – rakstāmpapīra ražošanas vēsturi apmēram no septiņdesmito gadu beigām līdz mūsdienām.
Dienasgrāmatu es rakstu pats sev, tādēļ arī papīrs ar pildspalvu. Tā ir dubulta disciplīna – fiksēt (tas ir pirmais), fiksēt ar roku, lai nezaudētu ikdienas kaligrāfijas iemaņas (tas ir otrais). Es nekad nepārlasu visos šajos gados sarakstīto; ko var zināt, iespējams, nekad arī nepārlasīšu. Tas ir, dienasgrāmatas tā arī sapūs pēc manas nāves, neviena neatrastas. Patiesībā tāda ir mana iecere. Lai gan, protams, savas slepenās kladītes es neslēpju seifā; ikviens no apkārtējiem var pa kluso kādu atvērt un izlasīt pāris lappuses. Paļaujos uz draugu un tuvinieku morālajiem pamatiem, bet, ja kāds arī kritis grēkā, tad neko interesantu šajās kladītēs nav atradis. Jaunības dienasgrāmatā, kā pieņemts, niknums par pasaules nepilnību, vecumam raksturīgi sapņi un tml. Vēlāk – jau atskaites par lasīto, noklausīto, noskatīto; vēlāk tām pievienojās jaungada apņemšanās, kā arī nožēla saistībā ar draugiem un paziņām, kas aizgājuši no dzīves. Reizēm kaut kas par naudu un laikapstākļiem. Nesen pamanīju, ka iekšējo recenziju kļuvis mazāk, faktiski tās izzudušas.
Minētais apstāklis mani arī mudināja 2018. gadā aizsākt vēl vienu dienasgrāmatu. Elektronisku un ne par sevi un savām lietām, bet par pasauli. Tomēr ne tādu, kādu rakstījuši brāļi Gonkūri, Kuzmins vai Lidija Ginzburga. Un ne uz papīra, bet aipadā. Ar otro apstākli viss skaidrs: šo dižo kompānijas Apple izgudrojumu es staipu sev līdzi it visur. Ievadu tajā visvisādas piezīmes par novēroto. Tad nu arī nodomāju, sak, vai nevajadzētu tās organizēt hronoloģiski? Why not? Tagad par to, kas skar “par ko”. Mani jau sen nodarbina tāda vienkārša doma: pasaule, kurā mēs dzīvojam, ir nevis teātris, kā apgalvojis Šekspīrs, bet gan mākslas objekts, turklāt tieši laikmetīgās mākslas objekts. Ja pievienojam nedaudz teoloģijas, tad arī konceptuāls mākslas objekts: mēs izdomājām Dievu, kas līdzīgi Maskavas konceptuālistu “autoram-personāžam”, vada pasauli, pirms tam pats to radījis. Manos vārdos nav nekādas zaimošanas: jo ja Dievs pastāv, tad viņš jau nu gan spēlē pavisam citu spēli, vai ne tā?
Kopumā, ja Rolāns Barts “Mitoloģijās” izveda rampas gaismās ikdienas dzīves semiotiku, tad es, būdams daudz pieticīgāks, vienkārši domāju par visu, ko redzu, dzirdu, lasu, jūtu, kā par fenomenu – jel piedodiet par augsto stilu, te citu vārdu neatrast – laikmetīgā māksla. Te parādās nevis vecā labā “pasaules estetizācija”, nepavisam, drīzāk tieši otrādi – mākslas deestetizācija. Vēl vienkāršāk: es cenšos pārvērst dzīvi par hronoloģiski organizētu telpu, teritoriju, turklāt mākslas teritoriju, pa kuru – pārveidosim kāda Sinodes oberprokurora slaveno izteikumu – klaiņo ziņkārīgs cilvēks. Zemāk – šī klaidoņa piezīmes par redzēto un nodomāto.
Ilērs Žermēns Edgars Degā. After the Bath, Woman Drying Herself. Apmēram 1890-5. Foto: The National Gallery, London
2017. gada 31. decembris
Pēdējā gada dienā pabeidzu atlikušās darīšanas, lasu līdz galam neizlasīto. Daļēji kārtības labad, daļēji aiz garlaicības: aizliedzu sev 31. decembrī strādāt. Kādreiz senāk bezrūpīgi pļēgurojām šajā dienā, bet ko iesākt tagad? Te, Čengdu, vēl jo vairāk: viņiem ir savs Jaunais gads, pēc pusotra mēneša, šodien dzīve rit, kā ierasts, ja nu vien tas, ka svētdiena. Saule, bet pastaigāties neiziesi; pat viltīgā ķīniešu laikapstākļu aplikācija gaisa stāvokli raksturo kā Unhealthy. Tas nozīmē, vispārēji cilvēciskajā realitātē iestājusies komandantstunda un ārā no mājas labāk ilgu laiciņu nelīst. Tā ka īstais laiks pārrakstīt tuvinieku un draugu dzimšanas dienas no vecā plānotāja jaunajā (no elegantā itāļu pelēki zilā uz melnu, garlaicīgu ķīniešu), rakstīt dienasgrāmatu, atbildēt uz kaut kur googlemail pagrabos nogūlušajām vēstulēm un izlasīt Instapaper 2017. gadam iekrāto. Un, lūk, Džuliana Bārnsa eseja par Degā izdevumā London Review of Books. Formāli tā ir recenzija, turklāt uzreiz par trim izstādēm un vienu grāmatu. Tieši eseja, turklāt tāda, kādas prot rakstīt Bārnss, – eleganta, nedaudz grūtsirdīga, it kā čehoviska, ja Čehovs draudzētos ar Gonkūriem, Zolā, Renāru, kolekcionētu Manē, Renuāru vai Degā. Angļu esejas čehoviskā intonācija ir frankofila, sanāk kaut kā tā. Jā, tomēr, pirmām kārtām, angļu eseja – loģiska, skaidra, vārdnīcā nācās ielūkoties vien pāris reižu, turklāt vienu no tām – nesekmīgi, Oksfordas vārdnīcā vārda nebija. Tātad, tur ir runa par Degā izstādēm Ficviljama muzejā Kembridžā, Nacionālajā galerijā Londonā (notiek līdz maijam, noteikti aiziešu, kad atgriezīšos Eiropā) un Orsē muzejā Parīzē (šī ir līdz 25. februārim, bet tad ir speciāli jābrauc; tomēr mana mīlestība pret Degā ir vājāka par manu slinkumu un skopumu, šo, jāsaka, tīri krievisko sajaukumu). Bet grāmata ir slavena, savā laikā sacēlusi daudz trokšņa: Elisas Mišelas “Degā un viņa modele”. Tā tika publicēta gadus desmit pēc Degā nāves, un ar to viss ir mīklaini. Pirmkārt, mēs joprojām nezinām, kas gan bijis tās autors. Zem pseidonīma Alice Michel slēpjas kāds vai kāda, kas pierakstījis(-jusi) Degā bijušās modeles Polīnas stāstus. Klīda baumas, ka tā bijusi kāda romānu rakstniece “Rošilda”, kas arī slēpusi savu vārdu; viņa bija viena no Le Mercure de France redaktorēm un līdzdibinātājām – tas bija izdevums, kurā tika publicēti Polīnas stāsti par mākslinieku. Tagad grāmata tulkota angļu valodā (“amerikāņu angļu valodā”, nevainīgi-indīgi atzīmē Bārnss). Visi šie pasākumi notiek saistībā ar Degā nāves simto gadadienu; viņam paveicās doties uz to pasauli Dižā Oktobra gadā.
Tā patiešām ir eseja: kā tas ierasts Bārnsam, kurš Otrās Impērijas un Trešās Republikas laikmetu pazīst, kā liekas, labāk nekā jebkurš cits tolaik un pēc tam, tekstā ir milzums personāžu, vairums no tiem ir viņa mīluļi. Viņš iesāk ar Žilu Renāru, turpina ar Lotreku, Renuāru, Sezānu, Monē, Džordžu Mūru, Vistleru, Malarmē, Zolā, Mopasānu un pat ar Pivī de Šavānu. Pēdējais tur parādās diezgan amizanti. “Polīna” (ja viņa eksistējusi; jebkurā gadījumā Degā bijušas vairākas modeles ar tādu vārdu) stāsta “Alisei Mišelai”, ka vecais mākslinieks bijis rupjš, viegli aizkaitināms un tamlīdzīgi, lai gan reizēm toni mainīja un kļuva par mīlulīti. Padzīvojis cilvēks, ko gan teikt, turklāt pakāpeniski zaudēja redzi; kurš gan ar gadiem kļūst labāks? Jā, vecumā Degā vēl arī kļuva par antisemītu. Tomēr, lai būtu, kā būtu, viņš nekad nemēģināja no modeles pataisīt mīļāko; lai arī rupeklis, Degā bija džentlmenis kaut kādā ziņā. There wasn’t any Weinstein stuff going on – viegli parodēdams amerikāņu angļu valodu raksta Bārnss. Kā zināms, Vainštīna piekopto izdarību trūkums tā laika mākslas pasaulē bija retums. Bārnss atstāsta gadījumu, kas mani uzjautrināja (bet ko gan 31. decembrī darīt, ja ne jautroties?): “Pavisam ne tā, kā, piemēram, Pivī de Šavāns, kurš modelēm parasti teica: “Vai tu negribētu paskatīties uz diža cilvēka locekli?” Nu gan, mākslinieks pilnīgi garām, bet pārspēja mūsu laikus; mūslaikos viņš izsūtītu šādus jautājumus Tviterī vai izsekotu ar tiem sekretāres. Tiesa gan, saldais, gleznainais šavānisms ideāli ierakstās mūsdienu inteliģentajos priekšstatos par “daiļo” – tas ir, ja cilvēkiem jautātu godīgi, solot nenodot, citādi vēl sāks jums liet ausīs par Endiju Vorholu vai Rotko.
Kopumā tā, guļu es uz sveša ielīkuša, melna dīvāna īrētā dzīvoklī Ķīnas pilsētā velns viņu zina kur 31. decembrī un izklaidēju sevi ar angļu esejistikas creme de la creme par Eiropas mākslas creme de la creme. Tas jau ir kaut kāds tāds vecmodīgs estētisms, ka gribas sev uzdot jautājumu – vai ar mani tas viss patiešām notiek? Pārāk jau līdzīgi koloniālam romānam vai nu Grema Grīna, vai nu kāda cita garā. Vien tagad sanāk, ka esmu atbraucis nevis no metropoles uz koloniju, bet tieši otrādi. Jo šeit, Ķīnā, Singapūrā un citās līdzīgas vietās, ir nākotne, bet pie mums, Eiropā, – pagātne, vēl salīdzinoši aktuāla, bet vien tajā līmenī, cik par to samaksās naudā (tagad vai pēc tam – nav svarīgi) cilvēki no nākotnes krastiem. Arī šī doma mani izklaidē.
Bet svarīgākais ir kas cits. Kaut kas tāds Francijā notika (protams, aptuveni) no 1830. līdz 1930. gadiem. Nekur citur nav bijis tik pārsteidzošas dižas mākslas un dižas literatūras koncentrācijas. Politiski šie gadi Francijai nav tie labākie: trīs revolūcijas, Napoleons III un viņa nožēlojamais krahs, tas nelaimīgais Pirmais pasaules karš. Taču, ja raugās uz interesantāko, pašu galveno, šis ir laiks no Delakruā līdz Dišānam, no Nervāla un Bodlēra līdz Prustam un Valerī. Bet starp viņiem pat ne desmitiem, bet laikam jau vesels simts vārdu. Un tas viss ir cieši savijies; tāds audums, pat ne kultūras, bet dzīves audums, sanāk, ka tā. Faktiski šie cilvēki izdomājuši daļu mūsu vizuālās un tekstuālās aprites. To, starp citu, asi izjuta Benjamins, tomēr viņš sev šo periodu ierobežoja vien ar Otrās Impērijas laiku, no 19. gs. piecdesmitajiem līdz sešdesmitajiem gadiem. Pareizi darīja; to visu kopā galvā ietilpināt nebūtu iespējams. To Bārnss saprot labi, tādēļ izvelk no šī auduma vien atsevišķus pavedienus, tomēr sīki sašķiro, ar kuriem citiem tie savijušies.
Nu jā. Bet šeit – tukšums, melns dīvāns, aiz loga Unhealthy, normāls sarkanvīns veikalā maksā pusotru reizi dārgāk nekā Londonā. Imitēdams bagātu kulturālo dzīvi, pasūtīju Amazon Bārnsa eseju krājumu par māksliniekiem, izdots 2015. gadā. Tas mani gaidīs Londonā. Saucas Keeping an Eye Open. Labs lozungs. Turēsim acis vaļā visu 2018. gadu, neskatoties ne uz ko.
Anna Ostroumova Ļebedeva. Фейерверк в Париже. 1925. Papīrs, krāsains kokgriezums. 37,3 × 45,8. Тretjakova galerija
2018. gada 1. janvāris
Nu lūk, paldies Dievam, sākās. Liekas, pirmoreiz dzīvē atzīmēju Jauno gadu vientulībā. Patika. Vēl vairāk patika, ka šeit nebija uguņošanas, vismaz tajā Čengdu daļā, kur dzīvoju. Protams, ķīniešu Jaunajā gadā tās būs papilnam, bet es jau būšu aizbraucis. Nezinu, kādēļ, bet mani sanikno salūti un uguņošana. Ko ļautiņi vēlas parādīt vai pierādīt, šaudami debesīs? Uz ko viņi tur tēmē? Uz Dievu? Viņš jau sen ir miris – bet pēc citas versijas viņš ir mūžīgs un nemirs nekad. Kopumā sanāk bezjēdzīga munīcijas izniekošana. Vai arī cilvēki sūta viņam, Dievam, signālus, sak, mēs te esam un protam priecāties? Taču viņš tāpat jau zina, viszinošs taču. Vai arī tik ērmotā un piņķerīgā veida viņi izgaismo debesis, lai palūkotos: vai tur gadījumā kāda nav? Bet arī šajā gadījumā sanāk misēties; kā zināms, Gagarins lidoja un nevienu debesīs neieraudzīja. Atliek tikai viens: ar uguņošanu un salūtu augšā projicē to, par ko sapņo, izmisīgi sapņo, palikdami lejā. Nu, vai arī to, ko viņi iztēlojas debesu dzīves sakarā. Tādā gadījumā tas jau ir pirmatnējā cilvēka alu mākslas paveids: tehniski daudz sarežģītāks, protams, bet pēc intences – tas pats. Tas ir, šaušana debesīs pēc būtības ir primitīvs, bet izpildījuma ziņā sarežģīts mākslas paveids. Tādā gadījumā rodas jautājums “kādēļ?”. Pasaule jau tā ir pilna ar mākslu: vecu un jaunu, kādu vien vēlies. Acīmredzot nepietiek – īpaši tiem, kas uz muzejiem un galerijām neiet vai arī iet ļoti reti. Šaušana debesīs svētkos ir patiesi populāra māksla, laikam jau.
Baltuss (Baltazars Klosovskis / Balthasar Klossowski). Thérese Dreaming. 1938. © 2018 Artists Rights Society (ARS), New York.
2017. gada decembrī Ņujorkā tiešsaistes petīcijā par šīs gleznas izņemšanu no Metropoles mākslas muzeja ekspozīcijas tika savākti 10 000 paraksti.
***
Lai arī nesvinēju vētraini, tomēr pirmajā janvārī pieņemts ļauties slinkumam. Es centos un izturēju dažas stundas. Lasīt ne pārāk gribējās, mūziku jaungada naktī pārklausījos, nolēmu parakties YouTube, paskatīties kaut ko ne pārāk garu, “nemāksliniecisku”. Uzdūros doķenei par Baltusu, uzņemta pirms 20 gadiem, ja ne vairāk. Kā ierasts – vēl jo vairāk, ja runa par kaut ko no mietpilsoniska skatpunkta kontroversālu, – filmā ir bezgaldaudz noklusējumu, neskaidru vietu, pompozu banalitāšu. Pats Baltuss vēl ir skaistulis, lai arī pāri astoņdesmit, skatiens plēsonīgs, augstprātīgs, pa daļai polis taču un pa daļai aristokrāts. Smēķē nevērīgā vīzdegunībā. Tomēr aiz tā visa slēpjas pārsteidzoša piedauzība, klusa, dziļa skandalozitāte un, protams, pārliecināts amorālisms Bataija un viņam līdzīgo (ieskaitot Baltusa brāli Pjēru Klosovski) garā. Pie vecā grēcinieka nāk ap 15 gadus jauna meitene, modele, līdzīga visām meitenēm viņa gleznās kopš trīsdesmitajiem gadiem. Rodas iespaids, ka Baltuss iekārtojis speciālu selekcijas centru. Un amizanti – vienmēr šādās muļķīgās filmās par māksliniekiem – modernistiem un avangardistiem, protams, par pārējiem filmē citādi – galvenais varonis izsakās, ka visas mākslas interpretācijas ir kaitīgas, nevajadzīgas, novērš no galvenā, un svarīga ir tikai viņa sajūta un viņa acs. Pēc tam varonis sāk lamāt Freidu un psihoanalīzi, sak, lūk, viņš ir slimības avots. Un burtiski pēc pāris minūtēm filmā sāk – citi cilvēki, īpaši uzaicināti, – Baltusa darbus interpretēt, piepinot klāt freidismu. Tādi, lūk, sliktie puiši. Bet vispār Baltuss pašlaik būtu neiespējams: jo tak jau sāka Ņujorkā kaukt, sak, aizvāciet viņu no muzeja ekspozīcijas, neētiski un vispār pedofilu izpriecas. Varu saderēt uz labu summiņu, ka tuvākajos piecos gados viņi tiks arī līdz Nabokovam. Jūtos kā Kristus, krustā sists starp diviem laupītājiem: pa labi – idiotiski svētuļi pieprasa aizliegt visu dzīvo, pa kreisi – idiotiski Vienlīdzības, Taisnības un Ideālās Morālās Tīrības aizstāvji pieprasa to pašu, vien citiem vārdiem. Kur tad paliks viss, ko mīlu: barokāla nežēlība, orientālisks kičs, miesaskārīgais bērnufobs Harmss, jā, faktiski viss no Šekspīra līdz Lūsjanam Froidam? Kādās krātuvēs nobāzīs, atstādami publikas pamācīšanai morālisma vārītos kāpostus.
Bjorka uz albuma Utopia vāka
***
Pēc Baltusa nolēmu uzlikt jaunāko Bjorkas albumu, ko ar nodomu pagājušajā gadā neklausījos. Visi to slavēja, bet es biju pārliecināts, ka tā ir labi domāta monotoniska vilkšana. Tādēļ sev svēti nozvērējos neklausīties – tomēr nenoturējos, kādā mūzikas žurnāla izlasījis sekojošo: “Iespējams, pasaulei pašlaik nav vajadzīga Bjorkas “Utopija”, bet tas ir vienīgais, kas pašlaik vajadzīgs mūzikai.” Kā gan noturēties pretī kaut kam tādam? Nu, un, protams, man bija taisnība izvairoties. Man Bjorka nekad nav īpaši patikusi, bet pēdējos gados viņa vispār sāka stipri kaitināt: kaut kāda feieriska (no vārda fairy), romantiska ginekoloģija. Jā, tas bija skaidrs jau iepriekš. Tomēr, lūk, kas ir interesanti: gudras popmūzikas pārvēršanās par skaņu glezniecību; dziesmu vietā – skaņas ainavas. Tas sākās sen, protams, septiņdesmitajos gados, bet tagad teju vai meinstrīms. 2017. gadā tādi albumi – no tiem, kas man gadījās pa rokai, – The National un kaut kādā ziņā King Krule; pirmais ļoti labs, otrs neslikts, jebkurā gadījumā labāks par Bjorku. Tas ir, ja pašlaik ne hipihops un R'n'B, un ne baltā estrāde rednekiem, kā Teilore Svifta, tad, lūk, kaut kas šāds. Es šeit nojaušu apzinātu kulturālu (sociāli kulturālu) baltās middlebrow kultūras fokusa maiņu vispār, diezgan viltīgu: lai “viņi” tur dzied un danco, mēs pa kluso uztaisīsim viņiem rāmīti, uzzīmēsim fonu, izdekorēsim, mēs visi pasaulē esam viens liels apskāviens no visas sirds – taču nožņaugsim savās skavās, galu galā. Jo mēs esam apgaismotā kreatīvā vidusšķira; mēs esam jums dāvājuši tādu iespēju padraiskoties; tā ka mēs vienmēr nemanāmi esam šeit, ja nu kas atgadās – atslēgsim elektrību. Leibla Ghost Box komandas taisīja melanholiju no pagātnes skaņām, kas apsēstas ar nākotni; tagad to visu it kā nomainījusi tīra tagadne – līdzena, maiga. Nevis pasaule, bet mūžīga ECM mūzika.
2018. gada 7. janvāris
Sēdēdams lidostā pilsētā, par kuras eksistenci vēl pirms trim gadiem nezināju, gaidīdams lidojumu uz pilsētu, man absolūti nepazīstamu pirms diviem mēnešiem, kas gan cits atliek? Vērot, ļauties dīkām smadzeņu spēlītēm. Grūtākais jau aiz muguras: izmocīju ceļu no universitātes pilsētiņas uz lidostu, šķērsoju visu Čengdu vieglā panikā – vai taksists ved pareizi? vai pareizi sapratis baltā velna piņjiņ fonētiku? Pēc tam divas kratīšanas, tiesa gan, cilvēciski, pieklājīgāk nekā Eiropā vai Amerikā, bez sadisma; bet starp taksi un drošības pārbaudi – miglaini: skaidroties pie letes, sak, Sjamiņā vien pārsēžos, vispār uz Manilu lidoju, vai var uzreiz iečekoties abiem reisiem? Pilnīga plaisa, protams, lost in translation. OK, nāksies cīnīties Sjamiņā, pagaidām atslābšu un palūkošos apkārt.
Lidosta, ja tā liela un kaut daļēji starptautiska, ir nomierinoša vieta, kā viss globālistiskais šajā pasaulē. Sapņains pārvietošanās vieglums, nevainojami ģērbti nevainojami modeļi rotā nevainojami nevajadzīgu veikalu vitrīnas, stikls, metāla pārsegums, mūsu laika Kristāla pils. Oriģinālu kādreiz izmetināja ārā no Haidparka, pēc tam vispār nodega, taču tieši tā un neviena cita apmetināja zemi ar uz ātru roku uzmeistarotām mazmazmeitiņām. Ceļotājam te nav jāiespringst, jādomā, viss notiek pats no sevis. Nožēlojama kafija par dubultu cenu vienā rokā, otra ved čemodāniņu, skatiens slīd no Gucci pie Duffy, tualetes ik pēc simts metriem, arī tīras, vispār te valda higiēna, to pārkāpj vien sasvīduši mugursomu ceļotāji, kas aizpilda romantiskai jaunatnei pieņemto izlaisto gadu ar bezjēdzīgu pārvietošanos pa pasauli. Tiesa, viņi mīcās pa kaktiem, parasti guļ. Bet citādi svētlaime; aptuveni kā laikmetīgās mākslas muzejā vai arī labā tās muzejā.
Skaidrs, es nododos šīm pārdomām, tā kā nesen izlasīju Olgas Tokarčukas grāmatu, ko krievu valodā neveiksmīgi nosaukuši kā “Skrējēji”. Tā arī vēl joprojām stāv, visticamāk, sadaļā “Grāmatas par sportu”, nabadzīte, apput, ja vispār nav izmetuši pie velna. Žēl, lielisks gabals, pat tulkojumā; lasīju angliski, angliski kā reiz nosaukta smalki: “Flights”. Te gan “bēgļi”, gan “skrējēju” sekta, gan “lidojumi”. Gaidot savu flight, patīkami padomāt par “Flights”. Klaidone Tokarčuka raksta, ka viņas īstās mājas ir lidosta, bet ne tikai mājas, bet arī baznīca un pat universitāte (dažviet pasažierus apgaismo ar pop up lekcijām). No sevis piebildīšu: lidosta ir ideāla laikmetīgās mākslas telpa. Butiku reklāmu augstais dizains, tajā atrodams fotoreālisms, hiperreālisms, popārts ar sirreālismu; desmitu tablo videoārts, rindiņas skrien lejup kā senajā ķīniešu kaligrāfijā, teleekrānos zib National Geographic un Discovery rullīši, pārāk līdzīgi National Geographic un Discovery, ziņas nomaina amatieru izgāšanās video, liela mēroga katastrofas un privāta mēroga katastrofas, tikpat nereālas savā reālismā. Un, protams, performances – pārmeklēšanas, pie stikla sastingušās skrejceļa vērotāju figūras, gremojoša atvaļinājuma baudītāja skrējiens, skanot satrauktam paziņojumam, sak, mister Smit, Čena kungs, vārti tiek slēgti, lūdzam pasteigties. Un pats galvenais – vien neaizsapņoties pie Hainekena glāzes, nesastingt pie Kenzo žaketes – tu neesi iesaistīts. It kā automātiski dari visu, kā vajag, un viss; tieši tāpat kā laikmetīgās mākslas vietās. Tu esi pieklājīgs, kluss, aizslīdošs. Viss apkārt priekš tevis ir izdomāts, skaties kārtīgi, pasaules nemanīts, izklaidējies, tas iekļauts biļetes cenā. Galvenais nebakstīt viedtālruni; atceries par sirdsapziņu. Jo kas gan cits ir sirdsapziņa, ja ne mēra sajūta, kas savukārt ir Daiļā sajūta?
Būtu es mākslinieks, ietu pie oligarha un izprasītu naudu tādam mākslas projektam. Uzbūvēt kādā lielā lidostā izolētu stikla galeriju, kas to šķērsotu visā garumā starp tālākajiem termināļu punktiem. Varētu pat stikla cauruli. Tirgot biļetes, laist iekšā apmeklētājus, izkārt paskaidrojumus, sak, lūk, šis objekts atklāj aso bezdarba sociālo problēmu, bet, lūk, šis – par neokoloniālismu, šis – par globalizāciju, lūk, šis – par mūsdienu cilvēka atsvešinātību, bet šeit, paskatieties, tribute Velaskēza "Las Meninas" šajā lieliskajā bērnu apģērba veikala “Alice in Pink Chains” reklāmā. Starp citu, pa šādu stikla cauruli varētu nevis staigāt, bet rāpot. Tā būs nebeidzama jautrība. Iespaidīgāk nekā iepakot Reihstāgu.
Vērot no ārpuses arī būs neslikti, tas ir, pasažieriem un lidostas darbiniekiem. Rāpo pa stikla cauruli ļautiņi, skatās apkārt, kaut ko ceļā (rāpojienā!) apspriež ar svarīgām sejām, arī fočenes taisa un tamlīdzīgi. Var pat nedaudz paaugstināt aviobiļešu cenas. Tā ka nauda jāprasa Lufthansa, tā sanāk.
***
(Jau lidmašīnā uz Manilu, laimīgi pārsēdies mīklainajā Sjamiņā) Pēdējais no lasīšanai sagatavotajiem 2017. gada rakstiem, nu gaužām jau muļķīgs. Pīters Šjeldāls, kurš kādreiz rakstīja par Baltusu, tagad New Yorker sev pelnus uz galvas kaisa, sak, bija tāda lieta, slavēju ciniķi, lolitofilu un antisemītu. Tagad aktuāla lieta ir Kētes Kolvicas un Sjū Kouas politiskā māksla (šī it kā ir recenzija par viņu izstādi Ņujorkā, galerijā St. Etienne)! Vismuļķīgākais pasaulē – slavēt vienu uz otra rēķina. Vēl pie tam Šjeldāls saskumdināja: apgalvo, ka nebija Baltuss poļu grāfu pēctecis. Nav pasaulē pilnības.
Gaidu stingri morālu Nabokova nosodījumu uz Maksima Gorkija un Billija Brega nevainojamā humānisma fona.
Foto: tatuirovanie.ru
2018. gada 11. janvāris
Lūk, jau divas dienas pludmalē pētu tetovējumus uz kailiem (gandrīz kailiem) augumiem. Izskatās, burtiņu, frāzīšu, citātiņu mode aiziet. Un arī hieroglifu uz baltām rokām un mugurām kļuvis mazāk. Burtiņi zaudē pozīcijas pat šeit, topā ir bildītes. Taisa blīvus zīmējumus, bieži vien krāsainus, popsirreālismu. Ērmi, pūķi, svītriņu nūdeles, no kurām veidojas vīrišķīgi bārdaini purni. Ar nostaļģiju atminos naivos bandītu КЛЕН (zvēru mīlēt viņu mūžīgi) un СЛОН (nāve pogainajiem no naža). No naža! Lūk, bija laiciņi. Bet tagad tas vairs nav vienkārši tetovējums, bet zinātniskā fantastika, distopiska katastrofu filma. Postapokaliptisku fantasmu vardarbība, padzīta no pieļaujamā publiskā diskursa, un jauno barbaru uzbrukums okupējis cilvēka ķermeni. Vai sacerēt eseju “Laikmeta gara ilustrācijas pludmalē”? Vai arī “Izkrāso pats. Pludmales komplekts”? Kādēļ, tiesa gan. Redzēju, starp citu, vienu veiksmīgu uzrakstu uz jauna angļu darba šķiras pārstāvja, pēc akcenta kaut kur no Mančesteras. Gar labās pēdas malu, iekšpusē, divās krāsās: Forever Punky.
Stīvens Sloters. Sera Hansa Slouna portrets. Audekls, eļļa. 1736. Nacionālā portretu galerija, Londona
***
Slouna laukumā Londonā jau piecus gadus izvietojusies Sāči galerija. Kādreiz tur atradās cita – patiešām diža – kolekcionāra – Hansa Slouna māja. Viņam par godu laukums arī nosaukts. Sāči… nu ko gan Sāči – neatceros, kurš pateicis dzēlību par miljonāriem, kas aptrakuši ar mākslu: “bagāts cilvēks atnācis uz lielveikalu.” OK, Sāči gadījumā viņš pats šo lielveikalu arī uzbūvējis un preces izraudzījies, pat speciālus cilvēkus nolīdzis, lai saliek pa plauktiņiem. Slouns bija pavisam kas cits. Viņš nomira 1753. gadā, atstādams bibliotēku ar 50000 grāmatu un rokrakstu, monētu un medaļu kolekciju (32000), citu senlietu kolekciju (1000 vienību), 6000 gliemežvāku, 5000 izkaltētu kukaiņu, 1000 putnu izbāzeņu, 300 smagu herbāriju sējumu, starp kuru lapām atradās 120000 izkaltētu augu, kā arī 12000 kārbiņu ar sēklām un augļiem, arī kaltētiem. Bija vēl aptuveni 2000 priekšmetu, ko citādi kā vien “Dažādi” nosaukt nevarēja. Slouns nodzīvoja 93 gadus un vien vāca un vāca. Iztēlojos šī trīs angļu monarhu galma ārsta, intriganta, pa daļai veikla darboņa, entuziasta dzīvi, kuru vienmēr var sastapt mājās pēc astoņiem vakarā malkojam karstu šokolādi (klīda baumas, nepamatotas, ka viņš izgudrojis šo dzērienu). Kolekciju Slouns vāca pats, tomēr izmantoja aģentu pakalpojumus, kuru vidū bija avantūrists vārdā Georgs Psalmanazars. Nočiept pseidonīmu? Kopumā Slouns vāca visu ko; bet pēc tam tas kļuva par Britu Muzeja, Britu bibliotēkas un Dabas vēstures muzeja kolekciju pamatu. Lai gan, protams, daudz kas divarpus gadsimtu laikā vai nu sabojājies, sapuvis vai vienkārši izmests ārā.
Kaut kāda velna pēc atminējos Slounu šodien, vāļādamies Palavanas pludmalē. Nu, nē, tomēr tas nebija nevietā. Pirmkārt, pagājušajā gadā izdota viņa biogrāfija (rakstījis kāds vārdā Džeimss Delburgo), bieza un dārga; starp rezolūcijām 2018. gadam – nenoskopoties un uzdāvināt to sev dzimšanas dienā. Mājās vispār ne mazums nelasītu biezu grāmatu, ar savu klātbūtni tās padara dzīvi paciešamu. Un tad es vēl domāju, ka, lūk, vāļājos te, slaistos, viļņi šļakstās, bet Hanss Slouns staigātu pa smiltiņām savā smagajā kamzolī, zeķubiksēs, parūkā un vāktu gliemežvākus. Zemu esam krituši, zemu. Protam saulītei tetovējumus uz kailiem augumiem izrādīt, neko vairāk. Pēc mums paliks ja nu vien Sāči mākslas krāmu kolekcija; nekam nevajadzīgu, kā izrādīsies, esmu pārliecināts. Jauno britu muzeju ar Britu bibliotēku no mūsu mantības nenodibināt.
Nu, un, protams, atcerējos, ka Sāči izdomāja Jaunos britu māksliniekus, starp tiem arī Hērstu. Bet kas gan ir Hērsts bez Dabas vēstures muzeja izbāzeņiem? Bez galvaskausiem no Britu muzeja etnogrāfiskajām nodaļām. Nu jā, taisnība Atosam, “esam punduri uz milžu pleciem”.
Atsevišķa tēma – veco putniņu, zivtiņu, puķīšu zīmētāju un gravētāju dižā māksla. Lūk, kur bija īsta māksla, derīga. Nevajadzētu aizmirst kaut ko par šo padomāt pēc tam, pēc tam, pēc tam, pēc Palavanas.
.jpg){kind=spacer}
Gravīra. Lee, H. 1887. The Vegetable Lamb of Tartary: a Curious Fable of the Cotton Plant, to Which Is Added a Sketch of the History of Cotton and the Cotton Trade. S. Low, Marston, Searle & Rivington, London
